Kas ir šī ātrā meitene?

Šajā vasarā šī meitene pamanīta uz pjedestāla Āžu kalna stirnu buka skrējienā, un tikko aizvadītajā Nike Riga Run, viņai finišējot kā otrajai no dāmām, komentētājs bija pārsteigts – Karīna Helmane – kas ir šī skrējēja? Neviens tādu nezinot. Noskrieniešiem arī ir ziņkāre, kas ir šī ātrā un smaidīgā dāma. Tādēļ nolēmām uzdot pāris jautājumus. Plānotā ekspresintervija ar Karīnu jeb noskrienieti Englishteacher izvērtās “piecu lappušu garā sacerējumā”, īsāk mums nekādi nesanāca!

• englishteacher
• sāka skriet - 28/02/2011
• noskrieti - 27618 km, laiks - 2290:10:05 h
• labākais maratons - 2:36:20 (2019)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 16 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

Kā aizsākās Tavas skriešanas gaitas? Ko Tu gūsti no skriešanas?

Jau no 10 gadu vecuma, kad gāju 3. klasē, esmu trenējusies vieglatlētikā. Mans pirmais un vienīgais treneris pagaidām ir bijis Aldis Čākurs. Izmēģinātas dažādas disciplīnas – gan tāllēkšana un trīssolis, gan 400 m un 400 m/b. Trenējos visus gadus, kamēr mācījos skolā, pat pirmos divus gadus augstskolā, bet pēc tam vairs neizdevās apvienot studijas un treniņus, jo pārvācos uz dzīvi Rīgā, bet trenējos savā dzimtajā pilsētā Tukumā. Tad es pusgadu sēdēju, neko nedarīju un resnēju. Īsi pirms Ziemassvētkiem kursabiedrene Dana Berga piedāvāja maijā skriet Nordea Rīgas maratonā. Piekritu. Toreiz vēl nebija tādas distances kā 10 km, un 5 km mums šķita par maz, ko skriet, lai pārbaudītu savus spēkus, tāpēc pieteicāmies pusmaratona distancei. Šķita, ka 5 km noskriet ir nieks, un pusmaratons jau tikai četri tādi piecīši vien ir. Kad pēc jaunā gada sāku trenēties un pamazām skriet, tad sapratu, ka tomēr ir grūti noskriet pat tos piecus kilometrus. Bet es nedomāju nekam atmest ar roku un padoties, vienkārši skrēju pa druskai un cerēju, ka pusmaratonā sasniegšu finišu. Ar to jau arī būtu gana. Kaut kur apziņā gan bija doma par iekļaušanos zem divām stundām, tomēr pirmajā reizē tas neizdevās (2:03:43.00). Distanci noskrējām plecu pie pleca ar Danu un finišējām roku rokā. Tagad, kad rakstu, vēl joprojām skrien skudriņas pār kauliem, atceroties šo jūtu pārpildīto brīdi. Kaut kad skrējiena laikā man bija doma, ka varu mazliet ātrāk, tomēr izlēmu pabeigt, kā iesākām – kopā. Vēl no šī pirmā pusmaratona atceros to maģisko sajūtu startā, kad tūkstošiem cilvēku kopā ar mani uzsāka šo skrējienu, un tā skaņa, apaviem saskaroties ar asfaltu… vārdos neaprakstāma. Atkal atceroties uzmetas zosāda.

Pēc pusmaratona tā arī turpināju skriet pa druskai. Jūnijā Dana mani pierunāja piedalīties arī Nike Riga Run, un augustā skrēju savus pirmos 10 km sacensībās. Mērķis bija noskriet zem 50 minūtēm, kas arī izdevās 00:49:27. Tad vēl es biju tāda riktīga sliņķe, jo ziemā neskrēju praktiski vispār. Decembris un janvāris bija tukšie mēneši, un skriet atsāku tikai februārī, kad atkal bija jāsāk gatavoties Nordea Rīgas pusmaratonam. Jā, 2012. gada decembrī, daudz nedomājot, atkal pieteicos NRM, šoreiz jau ar lielāku apņēmību noskriet zem divām stundām. Treniņos vairāk par 12 km nekad nebiju skrējusi, man jau ar to pietika. Tomēr tas neliedza savu otro pusīti man pieveikt gandrīz par 15 minūtēm ātrāk kā pirmo (1:47:57.00). Šoreiz gan bez draudzenes blakus.

Otrā skriešanas vasara daudz neatšķīrās no pirmās, atkal augustā skrēju Nike Riga Run 10 km distancē. Rezultāts pat par sekundi sliktāks nekā pirmajā gadā – 00:49:28. 2013.gada novembrī izdomāju sākt apmeklēt sporta zāli, kas izrādījās nozīmīgs atspēriena punkts. 2013. gada decembris ir klāt, un es piesakos jau savam trešajam pusmaratonam. Un līdz ar to sākās arī uzcītīgāka skriešana, lai gan diemžēl tikai pa melno banti. Un tā visu ziemu. Kad pavasarī izgāju laukā skriet, tad tas šķita tik grūti. Pašai bija kaut kā uz priekšu jātiek, lenta vairs zem kājām negriezās.

Šis pusmaratons man arī ir īpašs, jo to skrēju kopā ar savu skriešanas draugu Rihardu Dziedātāju. Viņš gan ir ātrāks par mani, taču tajā pavasarī traumas dēļ nebija savā labākajā formā, tāpēc piekrita skriet kopā ar mani. Viņš man visvairāk palīdzēja pēdējos kilometros, kad iemetās kāds dūrējs sānā, un šķita, ka paskriet vairs vispār nevaru. Viņš kopā ar mani elpoja, ko es saucu par grūtnieču elpošanu (divas īsas izelpas, viena garāka ieelpa), rezultātā dūrējs atkāpās un varēju visu distanci veikt skriešus. Par sniegto palīdzību es viņam finišā pateicu paldies, kārtīgi uzskrienot uz aiznesoties garām. Vēl tagad atceros, ka Pauls Timrots mikrofonā teica: „Tas ir ātrākais finišs, ko šodien redzu. Un tas viss pēc 21 km pievarēšanas…” Nu apmēram tā. Un rezultāts atkal uzlabots 1:39:20:00.

Pēc šī sasnieguma sāku arī cītīgāk skriet, jūnijā izdomāju, ka gribu savākt 400 km mēnesī (jau kopš pavasara skrēju pēc nozīmītēm), un tas man arī izdevās. Tad paskatījos, ka ilgi jau skrienu bez nevienas dienas izlaišanas, un rudenī aizskrēju līdz 100 skrietām dienām pēc kārtas. Sanāca pat druksu pāri…

Augustā atkal startēju NRR, un šoreiz jau bija prieks un lepnums par savu rezultātu, jo izdevās noskriet zem 40 minūtēm 00:39:54. Rezultātā 7. vieta sieviešu konkurencē. Vasaras beigās vēl ar Rihardu kopā izdomājām noskriet 30 km. Maršruts bija Milzkalne – Apšuciems – Klapkalnciems – Milzkalne. Startējām jau no rīta, un šis ir viens no skaistākajiem skrējieniem, ko nācies piedzīvot. Brīvdienas rīts, mašīnu maz, apkārt skaista daba, saule spīd, un skrienas viegli jo viegli. Pēc skrējiena abi bijā diezgan pārsteigti, ka vidējo tempu izdevies noturēt uz 4:45 min uz kilometru. Bet tā jau ir, ka kopā skriet ir vieglāk, kilometrus starp sarunām nemaz nejūt, un kājas pašas iet uz priekšu.

Paldies manam vecajam trenerim, kas, uzzinājis par manām skriešanas gaitām, novembrī man piedāvāja intereses pēc Kuldīgas Katrīnas kausā noskriet 2000 m. Jāteic, ka biju diezgan nobažījusies, jo tādās sacensībās manēžā vai stadionā gadus trīs nebija startēts. Cerēju noskriet pa 07:30, jo treniņos kilometru varēju izturēt noskriet pa 03:45. Beigās pat sanāca daudz labāk nekā cerēts 06:47:06, un necerēti un pavisam negaidīti iegūta 1. vieta. Labi, nebija jau LČ, kur startē visi labākie skrējēji, bet tomēr iesākumam un iedvesmai pavisam noteikti noderēja.

Pagājušogad man izdevās iegūt 2000 km nozīmīti gadā, nedaudz vairāk par 200 km pietrūka līdz 3000 km. Bet nebūtu jau interesanti visas nozīmītes uzreiz iegūt, jāatstāj kaut kas arī vēlākam laikam. Pagaidām skrienu ar nelielu pārsvaru, lai šogad sasniegtu to, līdz kam pagājušogad neizdevās aizskriet. Īsi pēc jaunā gada atkal saņemts zvans no trenera un piedāvāts startēt LVS kausa 1. posmā 28. februārī, atkal Kuldīgā. Piekritu. Šoreiz distance 1 km gara. Jau skrējiena sākumā varēja just spēcīgo konkurenci. Pirmajā pusaplī muļļājos pa beigām, un tad sapratu, ka jāsāk ķert rokā, citādi, ja tagad palaidīšu, tad beigas jau vairs nebūs glābjamas. Tiku līdz 3. vietai, un tad arī 2. Bija palicis pēdējais pusaplis, ko skriet, un es domāju, ka mēs jau tā ātri skrienam, un 2.vieta jau arī nemaz nav slikta, taču galvā pazibēja doma – varbūt varu vēl beigas uzskriet… uzskrēju, līdz beigām izturēju. Rezultātā iegūta 1. vieta ar rezultātu 02:58:99. Āķis lūpā, un ar nepacietību gaidu 2. posmu.

LVS kausa 2. posms norisinājās 10.maijā Liepājā. Šoreiz distance 1500 m. Šeit ar Londonas 2012. gada Olimpisko spēļu dalībnieci Poļinu Jeļizarovu spēkiem mēroties nespēju, tomēr 2.vietu izdevās pārliecinoši iegūt 04:51:35. LVS kausa 3.posms 1. jūlijā Jelgavā. Jāskrien 800 m, un jāteic, ka man jau no paša sākuma bija nelaba nojauta. Pirmkārt, nobijos no spēcīgās konkurences un sacensību rītā sašļuku vēl vairāk, kad ieraudzīju, ka esmu ielikta vājāko dalībnieču skrējienā. Bet ko gan es varēju gribēt, šāda distance iepriekš skrieta nebija, rezultāta arī, tā kā sūdzēties šeit nebija par ko. Savā skrējienā paliku 2.vietā, bet kopvērtējumā tikai 6. Bet es jau no sākuma biju padevusies, jutu, ka necīnos kā citām reizēm. Šeit rezultāts 02:21:87. Un 800 m ir riktīgs nāvinieks, te visu distanci jājož, ko kājas nes.

LVS kausa 4.posms notika 26. jūlijā Iecavā. Atkal jāskrien 1500 m. Šoreiz jau biju priecīgāka, jo man tika atvēlēta vieta stiprāko skrējienā. Skrējienā bijām 6 dalībnieces. Pirmajos 3 apļos mīcījos pa 4. – 5. vietu, un šķita jau, ka nekā īpaša tā arī nebūs. Bet pie pēdējiem 300 m trenera teiktais, ka vēl varu paspēt noķert… viņš bija domājis 3.vietu, bet beigās pāris metrus pirms finiša sanāca apsteigt arī tā brīža 2. vietas ieguvēju, līdz ar to izcīnīta 2. vieta ar rezultātu 04:40:29. Neizsakāmi priecīga, ka bija izdevies uzlabot rezultātu šajā distancē par vairāk nekā 10 sekundēm.

LVS kausa finālposms bija 7. augustā Rīgā. Atkal jāskrien 800 m, un atkal dūša papēžos. Nav tā mana mīļākā disciplīna. Iesāku tā prātīgi, kā jau vienmēr, un tirinājos pa beigām, taču pirmais aplis vēl nebija beidzies, kad biju jau pakāpusies uz 2.vietu. Laikus jau sapratu, ka nav ko palaisties. Un tā arī līdz distances beigām izdevās nosargāt iegūto 2.vietu, kā arī sasniedzu jaunu PB, par 4 sekundēm labojot iepriekšējo rezultātu, 02:17:60. Kopvērtējumā iegūta 2.vieta, vērā ņemot 3 labākos sasniegumus (viena 1. un divas 2. vietas). Paldies trenerim, jo reizi nedēļā gāju ciemos uz stadionu uz ātruma treniņiem. Vienai man tas noteikti nebūtu izdevies. Jāteic, ka tā ir lieliska sajūta – atgriezties sacensību apritē, it sevišķi stadiona sacensībās. Jo, kad skrienot dzirdu savu vārdu saucam no tribīnēm, tad labākas sajūtas nav. Lai gan tikai dažas balsis, bet tās tomēr nozīmē tik daudz. Paldies maniem treniņu biedriem un atbalstītājiem! Īpaši mīļš paldies māsām Bļusinām – Ieva un Klinta, jūs esat lieliskas!

Pagājušogad ziemā ne reizes neiegāju telpās skriet pa melno banti, visa ziema pavadīta lauka skrējienos, ar ko arī lepojos. Vairs neesmu nekāda nīkule. Jāteic gan, ka bija ļoti pateicīga ziema, lai varētu skriet laukā, citi skrējēji man droši vien piekrīt. Tāpēc ar nelielām bažām gaidu šo, jo diez vai būs tik rožaini kā pagājušogad. Bet tas jau mani vairs neapturēs! Šogad NRM atkal iesākām kopā ar Rihardu, šoreiz jau ātrāk kā pagājušogad, jo mērķis jau bija uzstādīts – iekļauties zem 1h 30 min. Nedaudz vairāk par pusi distances noskrējām kopā, bet tad es jutu, ka man ir jāskrien drusku ātrāk, ja gribu sasniegt savu mērķi, tāpēc ap trīspadsmito kilometru atkal aizskrēju prom… bija grūti, bet tomēr izdevās izturēt līdz beigām, līdz ar to mērķis tika sasniegts pat ar nelielu uzviju 1:28:32.00, un iegūtā 8. vieta sieviešu konkurencē man bija diezgan liels pārsteigums.

Tā, par Āžu kalna stirnu buku jūs jau zināt, un tālāk varēsiet arī vēl nedaudz palasīt (Karīna ieguva 2.vietu sieviešu konkurencē, 1.vietu vecuma grupā, 25.vietu kopvērtējumā Āžu kalna Stirnu buka garākajā distancē un bija otrā ātrākā dāma Āžu kalna sprintā – red.)

Un nu kārta pienākusi šī gada Nike Riga Run. Mērķis bija kaut nedaudz uzlabot pagājušā gada rezultātu. Pēc pirmā mazā aplīša laikam biju 6., jo pēc tam es apdzinu 3 skrējējas, un tad pie sestā kilometra man teica, ka esmu trešā sieviete, bet sev apmēram 100 m priekšā es jau varēju redzēt tā brīža 2. vietas ieguvēju. Līdz 8.kilometram es biju viņai blakus, un tad tur bija viens tas kalniņš, kad es domāju – tagad vai nekad. Pieliku soli, uzskrēju kalnā pirmā un tā arī līdz distances beigām noturējos, kā rezultātā iegūta 2. vieta un pat necerēti daudz uzlabots jau tā labais iepriekšējā gada rezultāts 39:14:00. Zaudēt vien profesionālai vieglatlētei arī nebija kauns.

Tā, skriešanas gaitas un sacensības 4 skriešanas gadu laikā esmu gari un plaši aprakstījusi, nu laiks pievērsties jautājuma 2. daļai.

Ja iesākumā skriešana man bija kā hobijs, tad nu jau varu teikt, ka pāris gadus man tā ir kā dzīvesveids. Es vairs nespēju iedomāties sevi neskrienam. Skriešana man ir veids kā atbrīvoties un izlādēties, veids kā pārstrādāt dienā uzkrātās emocijas. Veids kā attīrīt prātu un ķermeni. Kādreiz es klausījos mūziku skrienot, varbūt vairāk tāpēc, ka tas likās stilīgi – skriet ar austiņām ausīs. Taču tagad nekad vairs tā neesmu darījusi, jo sapratu, ka vienmēr jutos nogurusi no visas tās mūzikas, ko man ir jānoklausās skrējiena laikā, ka jutos nevis atpūtusies,bet gan piebāzta ap papildus un nevajadzīgu informāciju. Skrējiena laikā varu izdomāt visas domas, sakārtot tās pa plauktiņiem, un mājās atskrienu mierīga un ar skaidru galvu. Es negribu teikt, ka skriešana man ir viss, taču tā man nozīmē patiešām daudz. Es pavisam droši varu apgalvot, ka skriešana mani ir padarījusi par labāku cilvēku. Un kad man būs bērni, tad viņi arī skries! Tas ir tik forši!

Te vēl gribu pateikt lielu paldies manam Artūram par atbalstu un uzmundrināšanu, par kopā būšanu un līdzi jušanu. Reizēm man izdodas Tevi pierunāt uz brīvdienu skrējieniem vai kādu īsu riksīti darba dienas vakarā, un man tā patīk skriet kopā ar Tevi! Un mani pūliņi nav bijuši velti, jo šogad Nordea Rīgas maratonā Tu godam pieveici 10 km distanci, kā arī Āžu kalna stirnu bukā „Milzkalnes zaķa” distanci. Es ar Tevi lepojos!

Kā Tu atradi noskrien.lv, kam to izmanto?

Ja pareizi atceros, tad noskrien.lv  man ieteica draudzene. Atceros, ka meklēju veidu kā izmērīt to, cik daudz noskrienu.

Pirmkārt, portālu izmantoju savu skrējienu reģistrēšanai. Lai var redzēt to, kā krājas kilometrs pie kilometra. Un tepat klāt jau nāk visa nozīmīšu būšana. Patīk tas, ka var atsevišķi izdalīt sacensību skrējienus. Labprāt pasekoju līdzi kopējai motivācijas tabulai, taču cieņas cīņas vispār ir ģeniāls izgudrojums! Kas par motivāciju reizēm parādās svētdienas vakarā… par to atliek vien pabrīnīties. Otrkārt, patīk lasīt biedru rakstus par viņu pieredzi un piedzīvojumiem.Es gan neaizraujos ar komentēšanu, jo nevienu personīgi nepazīstu, bet lasīt gan izlasu. Treškārt, esmu sākusi sekot līdzi sacensību kalendāram.

Katru gadu Rigas maratona pusmaratona distancē rezultāts tiek uzlabots par desmit minūtēm. Kā to panākt??

Es nezinu… man tā vienkārši sanāca. Savas skriešanas gaitas jau gari un plaši aprakstīju pirmajā jautājumā – ja no tā kāds var kādus secinājumus izdarīt, tad laipni lūgti, man pašai par to nav ne jausmas. Nākamgad gan diez vai atkal izdosies tik liels lēciens. Šobrīd šķiet, ka ir sasniegts maksimums, jo jau šogad skrēju tiešām ļoti ātri, un nācās pielikt daudz pūļu, lai visu distanci izdotos noturēt tādā tempā. Augstākais, uz ko es uzdrošinos cerēt ir 1h 25 min. Bet tad jau vēl redzēs, līdz tam vēl daudz laika.

Kas profesionālu stadiona cilvēku pēkšņi dzen skriet Āžu kalna stirnu buku? Šlokenbegā lielāko daļu distances (Lūsis – 24,9 km) skrēji kā pirmā, tomēr neilgi pirms finiša notika līderu maiņa. Kas notika?

Man jau sen bija gribējies pamēģināt ko citādāku, tikai tas vienmēr ir kaut kur tālu prom. Ceļš un transports, nakšņošanas plānošana… Bet te beidzot kaut kas pie pašām mājām Tukuma pusē, vien nepilnus 5 km no pilsētas. Būtu grēks nepiedalīties! Turklāt, šīs sacensības rīkoja man pazīstamais Rimants Liepiņš, arī tas bija viens no iemesliem, kāpēc gribējās piedalīties šajās sacensībās. Jā, jau kopš sestā kilometra to vien dzirdēju, ka esmu pirmā sieviete – Lūsis. Un visu distanci tā arī skrēju ar domu, ka esmu pirmā. Un tad pēkšņi ap 22.kilometru man paskrēja kāda sieviete garām, un es uzreiz sapratu, ka arī viņa ir Lūsis, jo diez vai vidējās distances skrējēja man tagad beigās tik ātri skrietu garām. Biju šokā. No sākuma bija doma turēties līdzi soļa attālumā, bet sapratu, ka esmu piekususi. Kaut kā vairs nebija spēka… pēdējā kilometrā atkal sāku skriet drusku ātrāk, bet bija jau par vēlu, lai viņu noķertu. Beigās vien zaudēju 15 sekundes, un ja tā padomā, tad uz tiem 25 kilometriem tas vispār nekas nav! Bet tā jau sportā ir, ka visu izšķir beigas. Nav svarīgi tas, cik ilgi esi skrējis priekšgalā, ja beigās nespēj nosargāt savu pozīciju. Vienalga nākas zaudēt. Man ir mazi sirdsapziņas pārmetumi, jo tomēr tik maz pietrūka. Bet nav ko lieki galvu lauzīt, ir tā, kā ir, un nākamreiz var atkal savādāk būt. Ar to jau tas sports ir interesants! Vēlos vēlreiz pateikt publisku paldies Rimantam par fantastiskajām sacensībām, uzņēmību to visu noorganizēt, un es Tev piešķiru nozīmīti par manu grūtāko skrējienu līdz šim. Tev tas izdevās! Paldies! Tādu cīņu ar sevi es vēl nebiju piedzīvojusi.

Joprojām esi savas īstās distances meklējumos?

Es nezinu, vai man vispār vajag atrast tādu īsto distanci. Tas jau ir skaidrs, ka mums katram kaut kas padodas labāk un kaut kas sliktāk, bet vai tāpēc jāieciklējas tikai uz to vienu? Būtu taču tik garlaicīgi katrās sacensībās skriet, piemēram, 10 km. Vajag pamēģināt un darīt visu ko, lai ir košāk un krāsaināk!

Kad var gaidīt pirmo maratonu?

Tiekamies svētdien Valmierā!!!

Kādi ir Tavi nākamie sportiskie mērķi?

Skatīt iepriekšējo jautājumu. Mans pirmais maratons. Laikam jau nevajadzētu pārāk sacerēties, vajadzētu vienkārši tikt līdz galam iesākumam. Bet domās jau finiša laiks ir nolikts… vai izdosies piepildīt – pastāstīšu pēc tam! Tāpat kā jau šogad startēju LVS kausa posmos ar labiem panākumiem, tad arī nākamgad ir doma turpināt startēt šajās sacensībās. Vēl gribētu ziemā piedalīties LČ, un pamēģināt noskriet 3 km. Šādā distancē man vēl nav rezultāta. Un vēl arī piecīti stadionā vai uz šosejas. Tur arī vēl spēki nav iemēģināti. Un visbeidzot tas nākamā gada pusmaratons. Ja izdosies noskriet 1h 25min, tad būšu ļoti priecīga.

Novēlējums citiem kluba biedriem.

Darīt no sirds un ar prieku, jo tad arī panākumi neizpaliks! Es skrienu, jo man patīk skriet, neviens man ar žagaru nestāv klāt, un nedzen laukā. Un ja jums nepatīk skriet, tad neskrieniet, bet dariet jebko citu, kas sagādā jums prieku. Jo ar varu un piespiešanos diez vai var kaut ko iemīlēt. Un ja skrienam, tad ar smaidu! Priekā!