Katram skrējējam ir sapnis. Nav svarīgi, vai tas ir rītausmas skrējiens gar jūru, vai pamosties krietni pirms darba, lai izskrietos pa tuvējo parku, vai mierīga tipināšana ar karti rokās kādā brīvdienu rogainingā. Svarīgs ir skrējiens un sapnis. Daļai skrējēju sapņi ir iespaidīgi, dažiem no viņiem tie mēdz piepildīties. Kad mērķis tiek sasniegts, sapnis kļūst par realitāti. Šis raksts būs par sapņu piepildītājiem. Dažus stāsta varoņus zināsiet itin labi, daži varbūt paskrējuši garām.
BRĪDINĀJUMS
Raksta izlasīšana var saduļķot saprātu un izmainīt tavu turpmāko dzīvi. Pirms pievērsties sapņu īstenošanai, ieteikums konsultēties ar savu ģimenes ārstu. Pārmērīga skriešana var kaitēt jūsu veselībai.
foto no Ņergu koptreniņa “Nemīli sevi!”
Alma Vītola (almav)
Siguldas kalnu maratonā pilno distanci savā vecuma grupā finišē kā vienīgā meitene. 2012. gada jūlijā smaidošā studente no Latvijas izcīna 3. vietu starp sievietēm dabasskatu bagātajā Bavārijas Chiemgauer 100km kalnu skrējienā. Un tad pienāca 2013. gada ziema, lai Alma vienatnē pa nakti dotos skrējienā no Rīgas uz Valmieru. Vienā no aukstākajām naktīm visā ziemā neviens netika brīdināts par gaidāmo avantūru, taču mērķis sasniegts. Nākamais izaicinājums Monblāna TDS distance, kurā kārtējo reizi būs jāiztiek bez konkurences savā vecuma grupā.
2012.gadā Ultra trail du Mont Blanc pēc CCC distances finiša
Artūrs Vadzis
Jauns puisis (21 g.) 2012. gada augustā aizbrauc uz Monblānu un noskrien CCC distanci (13:21:53), finišēdams kā trešais savā vecumgrupā. Dažus mēnešus vēlāk Prāgas 122km kalnu ultramaratonā Artūrs pārsteidz vietējos orientieristus ar izcīnīto 8. vietu kopvērtējumā. Veiksme uzsmaidīja UTMB izlozē un šogad augustā latvietis mērosies spēkiem ar pilno Baltā kalna distanci.
Edgars Simanovičs
Ne viens vien gribējis noskriet maratonu zem četrām stundām vai 3h30min. Edgars pasaules kausa posmā tepat Daugavpilī 2012. gada augustā 50km noskrēja 3:26:34 un atklāja savu specializāciju. Šogad aprīlī solis tālāk un Eiropas čempionātā 100km rezultāts 7:51:07. Tas bija tikai pirmais simtnieks. Edgars gatavojas un zina, kas darāms, lai sniegumu uzlabotu.
Edgars Rencis (OreMan)
Basām pēdām skrien LČ krosā, Juglas apļos, treniņos un citviet. Nesmādē baspēdošanu ziemā pa sniegu un aizrauj citus stilīgajā nodarbē – skriešanā minimālajos apavos vai pilnībā bez tiem. Latvijas baskāju skriešanas biedrības līderis un kaislīgs askētiskā dzīvesstila piekritējs. Rūdas vīrs.
Evita Zariņa (eees)
2011. gada 30. decembrī sākās skrējiens, kurš turpinās vēl šo baltu dienu. Evita neapstājas, viņa ir Latvijas čempione 100km distancē ar rezultātu 10:34:55. Ar smaidu tiek pieveikts Siguldas kalnu maratons un salsas deju virpulī turpināts skriet katru dienu. Šogad rasts jauns vaļasprieks – kā tempa turētājai uzmundrināt sagurušos puišus maratona un pusmaratona distancēs.
Gunārs Ķeģis (guncha)
Viņš ir ātrs. Viens no ātrākajiem Latvijas gargabalniekiem. 50 kilometrus noskrien 3:18:24, Vecgada dienā 12h laikā ziemas apstākļos 105,2 km un diennaktī 193,358km runā paši par sevi. Un gala vārds vēl nav pateikts.
Inga Zālīte (in)
Maratonu kolekcionāre 2012. gadā noskrēja 11 maratonus un uzvarēja Siguldas kalnu skrējiena pilno distanci. Gada izskaņā Igaunijas 12h skrējienā Dream of final night pieveica 98,9km un izcīnīja otro vietu, atstājot visas mājinieces aiz muguras. Ogres Zilajos kalnos tiek aizvadīti treniņi, lai nosargātu Siguldā iegūto Latvijas kalnu karalienes troni.
Jānis Actiņš (Dzo)
2012. gada jūlijā Eiropas skaistāko maratonu kolekcionārs debitēja kā ultramaratonists, Viļņā vienīgais no Latvijas pārstāvjiem noskrienot 100km zem astoņām stundām (7:51:43), un kļuva par Latvijas čempionu. Pavisam nesen Jānis meta izaicinājuma cimdu diennakts sacensībām un pārsteidza pat organizatorus, noskrienot 243,991km un izcīnot 15. vietu pasaules čempionātā. Viņš neslēpj faktu, ka iztiek bez speciāliem intervālu treniņiem un raķešzinātnes skriešanā.
Jānis Miezers (miezers)
Iecavas skrējējs 2012. gada augustā pieveicis Monblāna CCC distanci, sajuta skrējiena garšu un devās aprīlī uz Istras kalniem Horvātijā, lai pacīnītos ar 100 jūdžu kalniņiem 5700 augstuma metros. Jānis distanci pieveica 35:56:20. Starp 79 finišētājiem 34. vieta atspoguļo garos treniņus, kuri tika skrieti vēlīnajā ziemā. Piemēram, martā 651km ar vairākām trīsdienu sērijām krietni virs 100km. Augustam noskatīta TDS distance un vasara Iecavā tiek aizvadīta vienā skriešanā.
Laimonis Skadiņš (chingons no Babites)
Dzīvo Babītē, taču septiņos no rīta smagi trenējas Šmerļa mežā. Cilvēks kā skrējiens. Gadalaikus nešķiro. Rīga-Salacgrīva vasarā un Valmiera-Rīga ziemā. Nebrāķē arī Rīgas apvedceļu un pa to aizskrien no Babītes līdz Juglai. Treniņnolūkos mēdz skriet Babīte-Jelgava pa Lielupes ledu, Liepāja-Pāvilosta, Kandava-Kuldīga vai Ventspils-Kolka. Krāso karti savām kedām. Sacensības? Pieci pusmaratoni bijuši sen, treniņrežīmā maratons reizi gadā nav peļams. Siguldas kalnu maratonā 2012. gadā dalīta pirmā vieta vecuma grupā, taču reiz pat bijusi 4. vieta kopvērtējumā. Igaunijas vecgada 12h skrējienā Dream of final night pašreizējais čempions un Laulasmaa 26h sacensību vicečempions. Iepriekšējos gados pabijis Karēlijas kalnu skrējienā Marathon of Dangers. Augustā pošas uz Monblāna TDS distanci, kur pērn brutālos apstākļos izcīnīta 97. vieta kopvērtējumā, kas ir lielisks sasniegums.
Marta Zumberga (maffija)
2012. gada septembrī PČ diennakts skrējienā Katovicē un 137,742km. Vecgada vakarā uz Igauniju aizvests vesels autobuss latviešu, lai visi noskatītos izrādi, kā Marta noskrien 105,2km skarbos laikapstākļos un uzvar 12h skrējienā Dream of the final night. Par viņu vairāk spēja noskriet vien trīs stiprā dzimuma pārstāvji. 2013. gada pavasarī Marta savu dzimšanas dienu atzīmē, skrienot Skotijā 100km sacensībās un ar rezultātu 10:26:44 labo savu Viļņā uzrādīto protokola laiku par pusotru stundu. Tiesa, sezonas skaļākie notikumi vēl tikai priekšā, šobrīd rit treniņdarbs, kura augļi būs redzami gada nogalē.
Mārtiņš Puriņš (Mārtiņ š)
Esam raduši, ka Siguldas kalnu maratonā uzvar orientieristi, taču bieži negadās tā, ka triumfē nedaudz īpatnējo sacensību debitants, kā tas notika 2012. gada oktobrī. Šogad maijā Mārtiņš Madeiras salas ultramaratonā bija ceturtais kopvērtējumā 116km skrējienā ar 6600 augstuma metriem. Sacensības, kurās starts pusnaktī un jāšķērso sala Atlantijas okeānā. Mārtiņš pie sasniegtā nedomā apstāties un turpina realizēt nospraustos mērķus.
Pēteris Strazdiņš
Sešu dienu pārbaudījums Marathon des Sables (37,2km/ 30,7km/ 38,0km/ 75,7km/ 42,2km/ 7,7km) orientieristam no Latvijas 2013. gada aprīlī bija cienījams riekstiņš. Pēteris savu sapni realizēja ar rezultātu 38:16:51. Vairākiem rezultāts iestiepās ceturtajā diennaktī, latvietim pietika ar pusotru. Piektdaļa nefinišē tuksneša pārbaudījumā, kaut arī vairāk kā tūkstotis dalībnieku startā apzinās savu izvēlēto ceļu. Pēteris savos 50 gados izcīna 378. vietu un turpina orientierista gaitas Latvijas skaistajos mežos.
Vilnis Pleite
Īrijas latvietim pirmais simtnieks 2010. gadā, pirmā diennakts gadu vēlāk. 2012. gada septembrī Katovicē PČ 24h noskrieti 174,763km, kas ir par 30km vairāk kā gadu iepriekš Belfāstā. Šogad maijā Steinbergenā vēl 30km vairāk un pārkāpts 200km slieksnim ar vērā ņemamu rezultātu 203,596km. Atliek gaidīt 2014. gadu un vēlreiz pieaudzētu trīsdesmitnieku diennakts sacensībās.
***
Cilvēkiem patīk sacensties, viņi mēdz nostāties cits citam blakus un skriet pretim mērķim. Izbaudīt konkurenci trasē un kopības sajūtu plecu pie pleca. Stadions, kross, šoseja. Īsās distances, vidējās un garās. Apavos vai bez tiem. Nākamreiz jūsu ēdienkartē par citiem normālajiem skrējējiem mums blakus. Viņi ir tieši tādi paši, kā tu. Parasti cilvēki. Atrodi pūlī un pastāsti par viņiem mums – parastajiem skrējējiem un līdzbiedriem!
km 
-
kur ta pats Matiss, ar viņu šis saraksts, manuprāt bija jāsāk :D
Jūs esat dulli, un es lepojos, ka daļu no rakstā minētajiem pazīstu :) lai veselība ļauj Jums noskriet vēl daudz vis kaut ko interesantu! ;)
Noņemu cepuri dāmu un kungu priekšā. Ir prieks kopā ar Grandiem paskriet treniņos un sacensībās. Jūsu sasniegumi ļauj izvirzīt jaunus mērķus un apzināties ka, ja labi grib un nopietni gatavojas, var tos arī realizēt. (pat fiziskās nabadzības)
Vakar tieši pie Valtera spriedām, ka šādiem rakstiem vajadzētu būt lapas „slēgtajā daļā”, kurā ir pieeja tikai tiem reģistrētajiem lietotājiem, kuri ir izturējuši psiholoģiskās noturības testu.
Pirmajā lapā vajadzētu būt rakstiem „Kā es sāku skriet”, „Kā mēs ar draudzenēm pēc ķinīša trīnīti noskrējām”, „Kā es smēķu paku pret ikvakara piecīti iemainīju”.
Nu labi, tas nav nopietni, bet šie vīri un dāmas ir nopietni. Vieglas kājas! :)
Jā, Matīss pats sevi atstājis (cerams, pagaidām) aiz strīpas, bet tas saprotams, jo pašam par sevi grūti tā rakstīt. Man gan lielākais pārsteigums bija atrast šeit sevi. Sajutos te iekļuvis pavisam nepelnīti, starp visiem tiem pārējiem monstriem, bet uztveru to kā avansu turpmākajiem plāniem :)
Esmu šokā-sevi es te negaidīju ieraudzīt. Bet nu drīz jau tas LČ gods 100km tiks nodots nākamajai varonei :)
Bet vispār interesanti. Un labākais, ka mums ir vēl daudz tik pat traku un pat trakāku skrējēju. Jābūt tiešām ļoti morāli spēcīgam, lai neaizskrietu līdzi :)))
+1 Imantam :) Īpaši par jauno rakstu nosaukumiem!
Iespaidīgs un iedvesmojošs saraksts – katrs ir Personība!
Esmu lepna būt personīgi pazīstamai ar lielāko daļu un ar dažiem pat kopā būt skrējušai sacensībās plecu pie pleca (vai pareizāk būtu teikt, kāju pie kājas?).
Un jā, Matīs, pieprasām tagad atsevišķo rakstu par Tevi ;)
Njā, no malas vērojot raksta tapšanu, mēģināju dot mājienu, ka arī Matīss tajā iekļaujams.. bet autors palika pie sava.. :))
Šie cilvēki komentārus neprasa- viņi vnk ir apbrīnojami :)
Cienu un apbrīnoju katru no Jums!
Brīdinājums sarkanā krāsā ļoti iederējās. Biežāk rakstus ar tādiem derētu iesākt.
Ar apbrīnu lasu par šiem neNormālajiem, visu cieņu Jums.
Trakiem vienmēr ir piederējusi pasaule. Tā tam būs būt arī turpmāk! Uzraksti sarkanā krāsā te neko nelīdzēs:))
Paties prieks par katru jaunu ierakstu šajā slavas galerijā.
Pirmie trīs teikumi. Sapņojiet :)
Ļoti vērtīgs raksts, mums ir jāciena vienam otrs, jāpriecājas un jāapbrīno un vieglāk ir to darīt, kad kāds pastāsta par centieniem un sasniegumiem.
Matīsam ir laba atmiņa, tas ir forši. Protams, ka pats viņš ir pieminams ar tādu pašu 97. vietu 2012. gadā Monblānā, tik citā distancē CCC (man nav tik laba atmiņa, varu kļūdīties). Vēl joprojām dzīvoju emocijās, it kā pats būtu piedalījies vakar Latvijas čempionātā Triatlonā olimpiskajā distancē 2h30:11. 30. vieta no 41 startējušā.
Veicis arī Rīga – Salacgrīva, Apkārt Liepājas ezeram un Liepāja – Pāvilosta skrējienus. Stāsta, ka neatsverami uzmundrinājis sacensībās Igaunijā ar skaļruni un Čehijā ar gotiņām.
Tūlīt dosies pretī savam pirmajam simtniekam un nākamajai distancei Monblānā. Tāpat pāris reizes pārbaudījis Siguldas kalnu 55cinieku.
Nesmādē maratonus un pusmaratonus.
Absolūti pievienojos kriss240188, Pulvermucas, Imanta un edGars kometāriem. Es personīgi ļoti lepojamies, ka pazīstu šos “trakos” -citu vairāk citu mazāk, bet noteikti Jūs visi esat iedvesmas avoti. Ja runā par to vienu sarakstā izlaisto trako, tad man jāsaka, ka bez visa tā, ko edGars aprakstīja – Matīsam piemīt vēl viena ne visai beiži sastopama īpašība “standarta” latvietim – viņš neskauž un patiesi priecājas par citu panākumiem. Un tā jau ir kvalitāte, ko grūti uztrennēt. Tā turēt, Jūs – trakie, lieliskie, neprastie, drosmīgie un pieredzes bagātie:)
Un vēl būtu jāpiemin kombinācija-Matīss un laivas!!!
Sākot no vieninieka jeb”štoka” un līdz pat “galerām”.
Un visam pāri-POZITĪVISMS!!
Paldies par rakstu!Turpinājums sekos,jo šī tik 1.daļa.
Nevajadzīgs raksts. Daži man jau atzina, ka šis raksts viņiem sabojāja garstāvokli. :(
Mārtiņ, tu tiki brīdināts
Klau, vai chingona NRM visu distanču veikšana nav pieminēšanas vērta?
Piebilstot: trakajiem pieder pasaule
Acis platas. Apsveicami sasniegumi ;) Tā tik turpināt.
Lasot pašam radās pāris sapņi – laikam jāiet pie ģimenes ārsta. :D
A kā tas var sabojāt garastāvokli?
Tad tā tas no malas izskatās… Nu citi, protams, ir pelnījuši šai sarakstā atrasties! [Un, sasodīts!, tiešām esmu šogad vienreiz bijusi ZK, nu labi, 2x – vienu reizi pastaigāt, vienu reizi paskriet…]
Gaidu nākamo daļu.
Tas kungs Gunāram blakus arī ir gargabalnieks? :D Pēc sejas liekas, ka ir vīram šadi tādi sasniegumi pūrā.
Atkarībnieki:D Super, prieks par cilvēkiem, kas dara to, kas pašiem patīk:)
Forši, labprāt iepazītos ar tik normāliem cilvēkiem ;))
Kas ta’ sunim asti cels? Piekrītu Mārtiņam.
Šeit pietrūkst Artūrs Veics (Siguldas kalnu maratona uzvarētājs,DES Sables,Bad Water ultramaratonu dalībnieks (vairāk nevienu latvieti, kas pieveicis šo ārprātīgo skrējienu nezinu u.c.
p.s. tas “čoms” man blakus ir “miera Mika” no Gibraltāra, pārējie viņa sugas brāļi bija krietni agresīvāki :)
Paldies Matīsam par šo apkopojumu
Toties es nepiekrītu Stereotipam ;)
Stereotips piekrīt, ka sabojā garastāvokli? Vai ka nevajadzīgs raksts?
Par pirmo – nu, ja lemts bojāties, tad jebkurš iegansts labs.
Par otro – to var par jebkuru rakstu pasacīt. Bet varbūt labi tomēr, ka ik pa laikam kāds jauns raksts parādās. Nepatīk šitas, uzraksti labāku. Iederīgāku. Noderīgāku.
Neliela liriska atkāpe. Es kā seksists pilnīgi apšaubu raksta virsrakstu, jo joprojām latviešu valodā cilvēkus dalu dzimumos skrējējās un skrējējos. :D
Bet raksta (I daļa) personāžu izvēle ir pārlieku tendencioza (Ņergu reklāmraksts, ok) Cilvēki nav neNormāli tāpēc, ka trenējas un skrien garus/sarežģītus gabalus, cilvēki ir neNormāli tāpēc, ka viņiem gājusi secen tvaika ielas iestāde vai ir tādi kā Mārtiņš Zvīdriņš, kurš praktiski nesagatavojies ar plikām ambīcijām mēģina aizskriet tuvāk Mēnesim kāpjot Fudzi kalnā, tas ir neNormāli – ārpus normas, jo cilvēki parasti tā nedara, par to Mārtiņam novadējies auzu cepums, par mārketinga aktivitātēm neizteikšos jeb jau šeit kaut kur izteicos. Tāpat “baspēdotāji” ir pilnīgi normāli, jo tādu paliek arvien vairāk un daži no viņiem tirgo tēkreklus un biļetes uz skrējieniem, lai reklamētu un nopelnītu “neko” uz to, kas visiem ir pieejams bez maksas kopš dzimšanas, (konsultatīvie pakalpojumi avansā, ok).
Anduli, nepiekrist Stereotipam arī ir norma. ;)
Ir arī trešais variants. Ja kāds grib palikt biši nenormāls, izmēģiniet profesionālu IronMan diētu (dzīvesveidu, ne tikai rīšanu) augstu mērķu vārdā (loģiski, ka bez strūdelēm un štricelēm), ja pusgadu izvilksiet – uzdāvināšu baltu tēkreklu ar divmetrīgām piedurknēm.
Informējošs raksts.
Droši vien arī ar savu komentāru varu nopelnīt novadējušos auzu cepumu, bet, pēc manas pieredzes un sajūtām, pašapliecināšanās lirisku repliku formā brīžiem nav neko labāka par astes celšanu “urrā-čempionu” stilā. Tas nozīmē apstrīdēt veidu, kādā citi izrādās, pašam vienlaikus darot to pašu.
Galu galā – no burtkopas “neNormāls” semantikas un raksta kopainas (sk. pirmo un pēdējo rindkopu) secinu, ka tas ir par normālajiem, kuri savu ikdienišķo nodarbi prot darīt ar savu vīziju.
“Novadējies” jeb “sakaltis auzu cepums” apzīmē novēlotu atziņu, slavinājumu par saņēmēja veikumu/izpildījumu konkrētajā pasākumā ar atpakaļejošu datumu, bez zemtekstiem, lasīšanas starp rindiņām un semantikas izpratni; cepumi ilgi svaigi nepaliek.
mtiger, cepumu no manis tev nedabūt, jo iestājies par advokātu ar interešu konflikta mugursomu plecos, tādi varianti reāli besī, jo profesionāli būtu paklusēt jeb atturēties no komentāriem (ko dara daudzi visus rakstus unkomentārus lasoši Noskrien biedri) jeb rakstīt pašapliecinošas liriskas replikas pašapliecināties gribošiem repliku rakstītājiem, kuri turpinās rakstīt pašapliecinošas replikas, lai spoguļotu NLP ieturētā stilā, kas apstiprina: “Tas nozīmē apstrīdēt veidu, kādā citi izrādās, pašam vienlaikus darot to pašu.” Man ar saviem tekstiem jāsagatavo mērķauditorija, pirms es viņiem sāku ko tirgot, nekā personīga, tikai bizness. True story.
Par cepumu nebiju sapratis, paldies par paskaidrojumu. Ar visu cieņu pret Tevi, Stereotip – man pietiek pašvērtības, lai spētu būt neitrāls un pat paškritisks (tostarp atzīt arī savu iespējamo pašapliecināšanos – tas bija domāts ar cepumu manā komentārā), tādēļ interešu konflikta mugursomu kā argumentu noraidu un no sarunas biedra sagaidu diskusiju par lietas būtību (nemaz nerunājot, ka no taisnīguma viedokļa tas būtu nonsenss, ja tiktu apklusināta ieinteresētā puse, neļaujot tai aizstāvēties). Par advokātu iestājos tai pusei, kura tiek manā ieskatā netaisni aizskarta. Saprotams, ka nevaru būt par tapu visiem pasaules caurumiem, tādu ambīciju man nav, taču taisnības izjūta un prasme pamatot viedokli ir :) Spēju arī iedziļināties un izprast tos iemeslus, kas Tevi varēja pamudināt paust to, ko rakstīji, un tiešām uzskatu, ka tas bija nepelnīti un nelietderīgi pret konkrēto rakstu.
Mtiger un Stereotip!!
Jūs abi esat lieliski…ar
latviešu valodas pareizrakstību,izsakot domas sarežģītos saliktos sakārtotos un saliktos pakārtotos teikumos.Ar 100% visām pieturzīmēm un garumzīmēm.
Tas ir retums!
Prieks lasīt:)
Te pulcējas arī Latvijas (ne?)Normālākie rakstītāji :)
Varētu pat veikt kādu pētījumu par aerobu slodžu ietekmi uz pareizrakstību, teikumu konstrukciju, arī argumentāciju u.t.t. :))
Stereotips un mtiger tik gudri uzrakstīta ka es ne visu sapratu :(
Paldies par rakstu! Nemaz nezināju, ka Latvijā ir tik labi skrējēji. :) Precīzāk, es nojautu, ka ir, bet tagad zinu vairāk. :) Ļoti interesants raksts. Maršruts pa Lielupes ledu likās ļoti ekstravagants un tiešām tāds, uz kuru neiz rokas, t.i, kājas. :)
Čaļi, jums ir jautri, vai ne? Man, lasot jūsu viedokļus, ir. :D
//Cerams neNormālie skrējēji un -as turpina sapņot.
Un iepriecināja Džo ģimenes jaunā paaudze, paskatietiea foto, kā vico blakus! :)
Artūro, es varu atbildēt tikai par sevi – man ir jautri (ar visu nelielo komentāru sautējuma piedeguma smaku) Būt par galma ākstu ir grūti, bet komentāri, kādu uzrakstīja Kvaki liek saprast, ka ar kādu pasaules daļas humora izjūtu joprojām viss ir kārtībā, paldies. :)
P.S.
Visiem pa auzu cepumam, kuri pamana, ka ultru repliku palagos (gabalos), spaidot klaviatūru anaerobajā zonā tuvu max pulsam un max skābekļa patēriņam, beigu kilometros sāk čakarēties soļa, tpū!, tas ir rakstīšanas tehnika, kas izpaužas nepareizā gramatikā, interpunkcijā, teksta rindkopu un to satura noformēšanā un loģikā. Saprotiet un piedodiet! :)
Klausieties manos vārdos un nevis darbos.
Kļūdas labojums: “Klausieties manos vārdos, nevis darbos.”
Un tagad par loģiku: Kā var klausīties darbos?
Klasiskais formulējums laikam ir “klausieties manos vārdos, neskatieties uz maniem darbiem”..
vispār jau var klausīties arī darbos, it īpaši, kad kaimiņš blakus dzīvoklī urbj… nu, nākas klausīties darbos, nākas:)
Nav labākas zāles pret grūtsirdību treniņos, kā līdzcilvēku (līdzskrējēju) sasniegumi, kuri ar savām skriešanas ambīcijām kārtējo reizi pierāda, ka robežas ir cilvēkam galvā. Kapitāls raksts, kas atklāj citus skrējējus, ko der iepazīt, kuru pieredzi uzzināt, kuru noskrietās crazy distances kādreiz pamēģināt. Daudz vieglāk ir uzzināt par Artūra Veica neticamajiem skrējieniem, tehniku un pieredzi par viņu, izlasot žurnālā Klubs, noskrien.lv portālā vai “Ar dziesmu par dzīvi” raidījumā, nekā palikt nezinot, ka kādam latvietim tas ir pa spēkam. Tas pat attiecas uz katru no šajā rakstā pieminētajiem iedvesmojošajiem skrējējiem. Pēc šī raksta zinu daudz vairāk mūsu līdzskrējējus, kuri grūtākos brīžos trasē vai treniņā man kalpos par “Tu esi, Tu vari” personībām, kas palīdzēs un iedvesmos. Paldies katram no jums par to! Ļoti priecājos un sajūsminos par jums, jo tiešām neticēju, ka jūsu ir tik daudz un jūsu skrējieni (rezultāti) tik neticami!
Publicitāte pati par sevi nav kauns, kauns ir, ja to izmanto sevis pašslavināšanai un sava egoisma pamielošanai. Šajā rakstā no tā nebija ne miņas. Paldies par to, Tev, Matīss! 2. vai 3.daļa, – kā teiktu angļi “The world must know!” :)
+++ Dāvim!
Nezinu man no malas kaut kā smieklīgi liekas. Tipa visi, kas skrien nenormālus gabalus ir kruti. Tikai, ja tā padomā, tad 100 km distancē īsti nav konkurences. Tas ir tāpat kā varētu skriet 50 km atpakaļgaitā un pēc tam sevi nominēt par absolūto Latvijas čempionu skriešanā atpakaļgaitā (tas jau nekas, ka vienīgais dalībnieks).
Protams 5 km ir krutāk mēģināt izskriet zem 18 minūtēm:)))),bet kā nesanāk, tā arī nekad nesanāks:))).
pilsonim No malas: pirms Noskrien “ēras” tiešām varēja teikt, ka konkurences nav, tagad vismaz vīriem tā vairs gluži nav.Varbūt tikai tādas ultramaratonu lielvalstis kā Itālija, Francija, Japāna var lepoties ar lielāku dalībnieku skaitu nacionālajos čempionātos. Ja paskatās citās vieglatlētikas disciplīnās konkurence nav lielāka (piem. maratonā: Žolnerovičs…, kuram uz papēžiem gluži neviens nemin, protams visu cieņu Renāra un Kristapa sasniegumiem, dāmām Prokopčuka…,kura ir tādā pašā situācijā (no kuras Lina un Marhele ir drošā attālumā), arī stadionā pamatā katrā disciplīnā (izņemot nacionālo disciplīnu šķēpmešanu) ir 2-3 konkurenti cīņā par uzvaru. Esmu lasījis, ka tikai 2% no tiem, kas ir noskrējuši maratonu ir skrējuši arī kādu no ultramaratonu distancēm, tāpēc apriori šeit nebūs tik sīva konkurence kā kenijiešu vidū maratona distancē :)
pilsonim No malas:
Salīdzinājums:
1)Viļņa(20.07.2013) 100km skrējienā piedalījās 25 dalībnieki no Latvijas;
2)cik dalībnieku vidēji ir apmēram 5km distancei Latvijas čempionātos?
Regulatus, pirmkārt, nopietnām sacensībām, piemēram, Latvijas čempionātam, ir atlases kritēriji un tur parasti startē tikai tie, kas spēj izskriet normatīvu, tāpēc arī dalībnieku nav tik daudz.
Par 100 km skrējienu Viļņā. Uz vietas nebiju, bet pēc rezultātiem var redzēt, ka kopā startēja 45 dalībnieki (siev. + vīr), pie tam tikai 14 spēja izskriet no 9.5h (~11 km/h), kas kaut kā pēc nopietnas konkurences neizklausās. Par meitenēm, protams, es nerunāju, ar viņām vienmēr viss ir savādāk :)
Es nesaku, ka tie, kas finišē 100 km distanci ir ar kaut ko sliktāki, bet nevajadzētu saukt viņus par krutiem skrējējiem. Ne visi grib bojāt locītavas un kolekcionēt traumas, skrienot nejēdzīgus apjomus.
neNormāls = kruts ?
Tā starp citu, tas simtnieks Viļņā bija arī Latvijas čempionāts – tātad nopietnas sacensības. ;) Nav īsti korekti pretstatīt.
“No malas,” kāpēc slēpies?
Normatīvi? Vismaz 3000m un 5000m tie ir smieklīgi un nožēlojami (vīriešiem attiecīgi 10:20.00 un 18:37.67).
Redzu, ka esmu pārprasts un esmu izraisījis sašutuma vilni. Atvainojos, es vairāk centīšos nekomentēt, jo tas ir domu biedru grupas portāls, bet šis ir tikai mans personīgas viedoklis.
Būtībā vienkārši gribēju pateikt to, ka tiek pārlieku hiroizētas (no angļu “hero”) nebūt ne veselīgas treniņu metodes. Skriet 50-60 km treniņus un 100-150 km sacensības, protams, ir katra personīgā izvēle, bet ņemiet vērā, ka jūsu organisms nav mašīna un jūsu locītavas nav no titāna vai tērauda. Ne visi to var un agrāk vai vēlāk tas viss maksās veselību. Var beigties ar to, ka sports būs jāizmirst pavisam.
No sporta zinātnes viedokļa nav nekāda pamatojuma skriet tik lielus apjomus, tas nodara vairāk ļaunuma nekā labuma. Līdzvērtīgu un pat labāku treniņu efektu var sasniegt ar pareiziem treniņiem.
Atsūti lūdzu kontaktformu. Man vajag pareizus treniņus,jo daudz skriet negribās.
:)
No malas, sākumā gan Tu teici pavisam ko citu – Tev liekoties smieklīgi, jo šajās distancēs neesot konkurences. Par veselību nebija ne vārda.
Protams, ciktāl tās ir patiesas, Tavas rūpes par citu skrējēju veselību pelna cieņu.
Starp citu, Tu nonāc pretrunās – no vienas puses, Tu par vāju konkurenci izsmej tos, kas neiekļāvās 9,5 stundās, bet tajā pašā pārmet, ka ne visiem organisms ir mašīna. Loģiski, ka Tu tiki “pārprasts”. Kā lai saprot, pret ko tad galu galā ir Tavs iebildums?
Par to ka izraisi sašutuma vilni tev nevajadzētu uztraukties, it sevišķi, ja spēj skaidri izteikt savu viedokli. Tas tikai raisa veselīgas diskusijas.
No malas, nedaudz matemātikas domāju netraucēs…
Pēc McMillan kalkulatora domām tiem, kas 100km noskrien 9:30:00, maratons būtu jāskrien 3:15:00, pusmaratons – 1:32:39, 10km – 41:34, 5km – 20:01 un 3km – 11:23.5. Uzliekot maratonam 3:15:00 kontrollaiku šogad Rīgas Maratonā būtu finišējuši 55 maratonisti. Uzliekot šādu kritēriju LČ maratonā Valmierā pagājšgad būtu finišējuši 33 maratonisti. Pārējos finišētājus pasludinam par fiziskajām nabadzībām un iesakam viņiem nodarboties ar nūjošanu?
Grūti man būs noformulēt domu gājienu, lai nevienu neaizvainotu, bet pacentīšos. Pats jau biju vainīgs, ka ātrumā neapdomīgi uzrakstīju pirmo komentāru :)
Sākšu ar to, ka pārfrāzēšu Mārtiņ š komentāru par smieklīgajiem un nožēlojamajiem normatīviem un uzdošu jautājumu, cik daudzi var tagad, šovakar, iziet uz ielas un izskriet tos 3km zem 10:20 un 5 km zem 18:30? Es ceru, ka visi, kas regulāri mēnesī noskrien 180-200 km :)
Par to nelaimīgo 100 km skrējienu… nu ko lai saka, vienkārši neredzu tam jēgu.
Bet atgriežoties pie manas domas, apkopoju dažas īpatnības, ko esmu novērojis noskrien.lv biedru sakarā (lūdzu, neuztveriet personīgi, tas ir tikai viedoklis no malas):
1) neapzināti tiek kultivēts viedoklis, ka skriet milzīgas kilometrāžas ir vajadzīgs un ka tas ir arī savā ziņā “kruta”
2) netiek runāts par to, kā sasniegt iespējami labākos rezultātus ar mazāko atdevi, kā izvairīties no traumām (citiem vārdiem sakot netiek runāts par treniņu efektivitāti, treniņu jēgu un mērķiem, treniņu metodiku utml. tēmām)
3) rezultātā lielākā daļa biedru ir uzsēdušies uz “motivācijas āķa” un mēģina par katru cenu no sevis izspiest maksimālo skaitu km vai h (kas nu kuram sirdij tuvāks), skrienot katru dienu gandrīz bez brīvdienām, skrienot milzīgus apjomus katrā skrējienā bez reāla pamatojuma līdz brīdim, kad tiek iegūta kāda trauma, jo organisms nav izturējis un ir pateicis STOP
Daži ieteikumi, varbūt kādam noderēs:
1) izvirzi skaidru, reālu mērķi sezonai (noskriet konkrētu distanci zem tik h:m:s tajā datumā)
2) balstoties uz mērķi, uzmet treniņplānu pa posmiem (kad pamatā strādāsi pie bāzes, kad pie ātruma, kad pie spēka; tas nenozīmē, ka citas komponentes netiks trenētas)
3) ja tu strādā 8h darba dienu 5x ned., tad aizmirsti par skriešanu katru dienu, tam nav jēgas un nav pamatojuma; pietiks ar 5 tren. ned.
4) aizmirsti par kilometru vākšanu tikai tāpēc, lai būtu motivācijas rangā augstākā vietā (par čempionu nekļūtu tas, kurš noskrien vairāk km treniņos)
5) netici tam, ko saka citi, cilvēkiem patīk pārspīlēt, arī elitnieki visu laiku neskrien 150-200 km/ned. cauru gadu, tas ir tikai atsevišķos periodos un slodze vienmēr ir mainīga, pēc lieliem apjomiem nāk mierīgākas nedēļas
6) atceries, ka skrienot pārāk lielus apjomus (vai pārāk ātri bez adekvātas atjaunošanās), trauma/pārslodze ir garantēta, jautājums ir tikai kad un cik nopietna
Cepuri nost par garo argumentēto komentu,No malas.
Es domāju,ka katram ir savs mērķis šeit un vīzija,ko grib sasniegt,vai izjust.
Šie skrējieni(un raksti pēc tam)ir nepieciešami.
Personīgi man nepietiek tikai ar politisko infu no ziņām,kas ir “vienos vārtos”.Es priecājos,ka ir līdzīgi domājošie un darošie.
Jo katram taču ir brīvas izvēles iespējas,vai ne?
par “no malas” ieteikumu NR.3)
Varbūt tādēļ, ka strādāju 8h dienā es tam nepiekritīšu. Pirms iesaka ko tādu jāprecizē vai tiek runāts par kvalitatīviem treniņiem mērķa sasniegšanai vai par vienkāršu 15min izskriešanu pa rajonu, lai atslēgtos no darba.
VSK Noskrien lielākoties tomēr apvieno tos, kas neskrien rezultātam, bet skrien priekam, atslodzei no ofisa, skrien kompānijas pēc vai tādēļ, ka tā līdz tramvajam var nokļūt ātrāk nekā vienkārši ejot. Tādēļ mēs drīkstam skriet katru dienu, pat ja strādājam 8h dienā, pat ja nodarbojamies ar vēl citām aktivitātēm. Viss, kas mums ir jādara ir jāieklausās sevī un jājūt cik daudz un ātri konkrētajā dienā varam skriet.
Un tam ir gan jēga, gan pamatojums- tas dara mūs laimīgus un kādēļ gan liegt sev kaut mirkli laimes katru dienu?
No malas, Tu kaut kā no vienas puses (malas) uz to visu skaties, tipa – ja jau skrien daudz, tātad – bez mērķa un jēgas, tikai tupi krājot kilometrus… Ja paskatītos vērīgāk, tad pamanītu, ka tā gan gluži nav.
To, ka skriet 100nieku ir “kruti” pirmo reizi dzirdu (lasu) tieši no Tevis rakstītā. Iepriekš tādu viedokli nebiju manījusi. Domāju, ka tas ir atkarīgs, kā katrs to uztver. Tas, ka ultradistanču stāsti pēdējā laikā ir vairākumā, gan nav noliedzams, bet ko tur padarīsi, ka tie rakstošākie un pamanāmākie ir tieši ultristi?!
P.S. Neesmu aizvainotā, jo simtniekus neskrienu. :)
+1 Kvaki, un arī no manas puses paldies No malas par atbildi. Šķiet, ka šo kritiku katram pie sevis vajadzētu apdomāt, kurš ar ko kādreiz grēko – cits ar atpūtu, cits ar pārlieko kilometrāžu. Uzsvars ir uz to, ka katram par sevi tas jādomā, ne citiem; ne arī citu pieraksti grēki jāmeklē. Jo kā saka, savā acī jau baļķi neredz (lūdzu arī neapvainoties, nevienu šeit personīgi nedomāju, ja nu tikai sevi pašu un savus grēkus).
No otras puses, man patīk spēles elements, ko sniedz noskrien.lv dažādās spēles, motivatori, cieņas cīņas etc. Tas piedod zināmu vieglumu ne tik viegliem dažreiz treniņiem. Es ceru, ka tas arī turpmāk būs šajā lapā. Mērķis ne vienmēr ir galvenais, patīkamam ceļam uz to dažkārt ir daudz lielāka vērtība.
P.S. Nomotivējiet mani kopīgiem spēkiem lūdzu pabeigt rakstīt recenziju pēdējai lasītai grāmatai par skriešanas tēmu – Matt Fitzerald “RUN: The Mind-Body Method of Running by Feel”, tur daudz par rezultātu sasniegšanu tieši katra spējās un iespējās, bet nezaudējot prieku, varbūt pārējiem arī noder. Esmu iestrēgusi pusē :)
Pilsonim no malas:) ar savu sēju un vardu:) Latvijas čempionāta ietvaros pirmais trijnieks izpildīja normatīvus PČ 100km un visi ar personiskiem rekordiem. Viļņa skrēja tikai viens profesionāls Igors Tjažkorobs no Krievijas pers. maratona-2:13:15 un 100km.-6:36:46 un palika otrais. 100km noskriet ir ’ kruto” –pamēģini pats-tad jau komentē, un raksti savus viedokļus un piedalies diskusija(ar savu sēju un vārdu)un dot padomus, ka kam trenēties un ko darīt(interesanti kādi ir tavi sasniegumi un pieredze?). Un vel simtnieku uz ”dulo” noskriet nevar, jābūt gatavam gan fiziski gan psiholoģiski, bet traumu gūt uz simtnieka risks daudzreiz mazāks nekā noskriet 100m.
andris13 +1
pils. No malas,vai to rakstu vispār esi izlasījis, manuprāt Tā galvenā doma nav skrietn-tos kilometrus vai kultivēt ultramaratonu skriešanu, vienkārši sakarā ar šīm sacensībām tēma bija aktuāla, neviens te neskrien 200km katru nedēļu…cilvēkiem vienkārši skriešana ir kļuvusi par ikdienu.
Citējot “Treneru rokasgrāmatā” sakasītās prātulas ātrāk neskriesi, varbūt piekāp uz kādu koptreniņu un iepazīsti mūs labāk (…gaidīsim Tavus viedos padomus :).
P.S. ja nav noslēpums, kādas distances “nūjo”pats?