Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Kuršių Nerija trail 2019

Finiša zona agrā rīta stundā.

Finiša zona agrā rīta stundā. Foto: L.Loce

Kas tas par rudeni, ja nav noskrieta kāda maza ultriņa. Ja UTMB man nepaveicās loterijā, lai gan es nevarētu sūdzēties, jo piecas no septiņām reizēm ir bijušas veiksmīgas. Tad Siguldas kalnu maratonu trešo reizi veiksmīgi atkal noslimoju un uz Hānju pēc pērnā lietaini sniegotā gada negribu virsū skatītes, tad nekas cits neatlika, kā braukt pie dienvidu kaimiņiem lietuviešiem paskriet pa Kuršu kāpu, jo no pērnā gada šis skrējiens prātā palicis kā kaut kas interesants. Šoreiz tikai 68km.

Lai nebūtu tik garlaicīgi, tad šogad pēc veiksmīga Valmieras pusmaratona finiša mans organisms izspēlēja ļaunu joku ne tikai ar to, ka es saaukstējos, bet arī pie viena nobrucināja manu labo kāju tā, ka ne īsti neklibojot paiet, kur nu vēl paskriet, vismaz ar velo braukt netraucēja. Tā arī nesapratu, kas tur notika, bet par skriešanu uz kādu laiku varēju aizmirst. Miers un stiepšanās kādu brīdi bija mani sabiedrotie. Forši. Pilnai laimei vakarā pirms starta miegs nāk, bet aizmigt nevaru, jo pa galvu kaut kādas sadzīviskas domas maļas. Būtu vismaz labāk par skrējienu raisījušās. Tāpat atšķirībā no pērnā gada šoreiz mans rīts iesākās ļoti agri, jo jau 6.00 no rīta dalībnieku autobuss no Klaipēdas jaunās piestātnes devās uz starta vietu Nidā.

Agrs rīts plkst.7:30. Foto:

Agrs rīts plkst. 7:30. Foto: Fotodyta

Brīdī, kad ieradāmies Nidā, nekas neliecināja, ka pēc 20 minūtēm kaut kur ausīs jauna diena un starts 8.00 tiks dots pa gaismu, jo ārā valdīja piķa melna tumsa un desmit minūtes pirms starta nopilināja kaut kur Kuršu kāpā garām ejot iemaldījies lietus.

Aust dienišķi velnišķīgs rīts

Aust dienišķi velnišķīgs rīts. Plkst. 7:50

Pirmie metri trasē.

Pirmie metri trasē. Foto: fotodyta

Starts tiek dots, skanot mūzikai. Pirmie metri tur pat gar skata platformu un pa trepītēm uz leju. Brīdī, kad noskrējām lejā, virs ūdens kā sarkana bumba no mākoņiem laukā līda saule. Neliels līkums pa celiņu, lai jau atkal mūs uzdzītu tur pat augšā kalnā, tad pa smilšainu stigu lejā līdz ceļam un jau pēc brīža nāktos skriet pa betona plāksnēm, trepēm uz augšu un atkal uz augšu garām Nidas ūdenstornim. Te es saprotu, ka, lai arī nedaudz, bet tās sasodītās trepes vēl negribu redzēt, jo tās pilnībā pietika Madeirā. Jau atkal mežs, jau atkal augšā un tad atkal lejā pa platiem meža ceļiem, garām kaut kādai armijas bāzei, kur atrodas vienā no nezin cik kalniem uz šīs pussalas. Mežs, platas meža stigas, apkārt vietām smuki zemi koki. Augšā un lejā. Eh. Ja lejā un pa taisni forši skrienas, tad augšā – nē paldies. Nav jau tā, ka tur nevarētu uzskriet, bet tas ir tikai sākums.

003-1

Nepietiek ar to, ka ārā ir sasodīti karsts jeb +14°C un spoži spīd saule, es savam organismam nekādi nespēju iestāstīt, ka šodien ir jāskrien kreklā jau vien tāpēc, ka skrienu ultru un ir soma uz muguras. Vismaz pirmos 20km, ja ne vairāk, šis nelikās mierā un pie katras izdevības mēģināja mani izprovocēt vai vismaz pārmest to, ka neuzvilku līdzpaņemto noskrien krekliņu, kurš ir plānāks, bet šo – Rīgas maratona sarkano. Vai arī kāpēc nepaņēmu līdzi uz Klaipēdu īso sarkano bezroku krekliņu, m? Bet ko darīt, ja šis sarkanais mājās pie spoguļa izskatījās smukāk kopā ar skriešanas svārkiem? Tai pat laikā ne pārāk lepni, bet tomēr noignorēju pulksteņa ziņu ēst. Nē, nē. Ja es tagad apēdīšu kādu želeju, tad būs grūti tikt līdz finišam, jo tā jau šorīt, braucot autobusā, sataisītās brokastis kaut kā pusaizmigumi iemānīju sevī.

Foto:

Foto: fotodyta

Tā vienā brīdī manas pārdomas iztraucēja vāciete Birte, ar kuru kopā sēdēju autobusā un pļāpāju pa ceļam. Mans pārsteigums, ieraugot viņu sev blakus, bija dikti liels, jo viņa tak teica, ka būs pēdējā. Protams, kurš tic tādiem stāstiem, m? Uz ko Birte noteica, ka viņai viegli skrienas. Kā tad. Viena lieta gan priecēja, ka viņa ir man pateicīga, ka pirms starta teicu, ka noteikti nevajag skriet jakā, jo ārā ir silts. Vispār kārtējo reizi ar šausmām noskatījos uz tiem, kas nopakojušies no galvas līdz kājām un vēl vējjakās. Čaļi, ārā ir silts. Nu labi, asfalta apavi un kratīgās somas mani jau sen vairs neizbrīna, bet vai tad tā nav grūti skriet? Tā kādus nākamos 2km skrienam abas gandrīz blakus, protams, tas ir līdz brīdim, kad viņa viegli uzskrien kalnā, bet man ieslēdzas enerģijas taupīšanas režīms un izdomāju, ka šis līkums ar mazajiem kociņiem ir kā radīts zaļajai pauzei. Pie viena prātoju, ka drīz jābūt arī pirmajam kontrolpunktam.

Ceļā uz pirmo kontrolpunktu. Foto: fotodyta

Ceļā uz pirmo kontrolpunktu. Foto: fotodyta

Pirmais kontrolpunkts atrodas Vecekrugo kāpā (67.9mvjl) un uztaisīts tā, ka uz mazu brīdi ir redzami pretī skrienošie dalībnieki. Redzu, ka Ivars nav tālu aiz manis, tātad drīz noķers un būs kompānija. Ja godīgi, tad tas drīz tā arī nepienāca līdz pat finišam. Smaids fotogrāfam, neliels ūdens malks un prom esmu, jo nekas no piedāvājuma mani vairāk neuzrunā. Noskrienam pa skaistu meža taku lejā no kalna, lai jau atkal un ne pēdējo reizi kārpītos kaut kur augšā. Šoreiz organizatori mūs uzved Preilos kalnā. Drīz es atpazīšu arī piebraucamo ceļu uz Preilu, jo es te pērn nakšņoju. Trase izved cauri privātmājām līdz promenādei. Skaisti. Rudens. Ik pa laikam prātā pārcilāju domu par to, cik labi būtu tagad izpeldēties. Tad vismaz nebūtu karsti. Beidz sapņot, skrien. Atceries, ka priekšā skrienošās dāmas ir tepat netālu un, cik tālu ir pārējās, tu nezini. Un vispār… Brīdī, kad promenāde beidzās, taka aizved gar ūdens malu. It kā smaržo pēc eikaliptiem, bet pēc eikaliptiem galīgi neizskatās un vispār kādi eikalipti mūsu platumu grādos. Tās garās augšā lejā taisnes mani drīz piebeigs. Skatos uz tālumā manāmo kāpu. Nopietni, te pussalas vidū kāpa. Tik tiešām tālumā spīd pelēkā kāpa. Un vispār, kāpēc ir jāskrien ultra? Kas man te pērn tik ļoti patika? Ak, jā, pērn man trase bija praktiski plakana. Bet kāpēc es skrienu? Es tak varētu sēņot. Pie sevis nodomāju un paslīdēju uz mušmires. Nopietni? Nezināju, ka mušmires slīd tāpat kā banāna mizas un puvušas kaktusa lapas. Pag, kas tur palika ar tām sēnēm. Apkārt tik daudz skaistas bērzlapes. Galu galā, kāpēc tad es tai somā ieliku folija segu un, ja nu, vēja aizturošu vestīti. Varētu mierīgi sēņot un doties finiša virzienā. Tieši tāpat galvā sāka skanēt dziesma par sēnēm. Jau atkal garš taisns ceļš. Tālumā redz citus dalībniekus, bet, kas tev to deva, ja organizators ir izdomājis mazu viltību un tā vietā, lai mēs skrietu taisni, aizdzen mūs atkal augšā kaut kādā paugurā. Nopietni? Šis ir arī tas brīdis, kad kādu laiku skrienu kopā ar Māru un uzzinu, ka pēc mana pērnā Vilkaču maratona apraksta izlasīšanas viņa izdomāja un šogad noskrēja to maratonu. Tiesa, mājupceļā uzzināšu, ka Dace, kas mūs atveda uz šejieni, ir tā dāma, ko pērn satiku, izskrienot no cilpas pēdējā kontrolpunktā. Pasaule ir maza. Kādu brīdi skrienam pa rudens lapu piebirušajām takām un es izstāstu, ka, ja neesmu neko sajaukusi un ja starp pirmo un otro dāmu nav kāda pa vidu, kam it kā tā nevajadzētu būt, tad Māra tagad ir ceturtā un tā tur priekšā ir trešā. Tas tā, ja nu Māra kādu laiku skrien kopā ar Birti, tad vismaz, lai zina, ko darīt finiša spurtā. Lai gan klusībā ceru, ka man pašai trases otrajā daļā atvērsies otrā elpa un sapnis par pakāpieniem nebūs tikai sapnis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka distancē ir tikai astoņas dāmas un vairāk kā simts čaļi. Māra gan ir diži neticīga par manu stāstīto un nesaprot, kā es to zinu. Viss ir tieši tik vienkārši. Sākumā es biju nedaudz priekšgalā, jo negribēju trepēs iestrēgt. Bet tai pat laikā ļoti labi zinu, ka ultra ir ultra un to, ka mums aiz muguras ir tikai 25km.

Preilas promenāde

Preilas promenāde

007

Otrais kontrolpunkts atrodas mežā pirms kāpu zonas. Saprotu, ka vajadzētu beidzot kārtīgi padzerties, uzkost kaut ko no piedāvātajiem labumiem, uzpildīt vienīgo 0.5l pudeli ar jaunu dzērienu un piesēst. Zinu vienu, ka šis ir arī tas brīdis, kad mans sabiedrotais būs mūzika ausīs, jo labi zinu, ka tuvojas pludmale. Tā ar smaidu sejā dodos pretī šim posmam, kuru savā prātā esmu simtiem reižu pārcilājusi, morāli un psiholoģiski pieņēmusi, ka tagad būs burvīgs 12km garš posms pa pludmali. Nākamajā dienā uzzināšu, ka tajā 12km posmā visā kāpas platumā ir aizsargājams dabas rezervāts, kur nedrīkst pārvietoties ārpus izbūvētās infrastruktūras – šosejas, veloceliņa un vienas pastaigu takas, un gan jau tāpēc mēs skrējām nevis pa mežu vai veloceliņu, bet pa pludmali.

Foto: fotodyta

Burvīgā pludmale. Foto: fotodyta

Viss ir skaisti. Vējiņš pūš, saulīte spīd, kaut kur gozējas fotogrāfi… Nopietni, tā sasodītā, smilšainā pludmale? Ja sākums likās ciešams ar puslīdz cietu, ieslīpu segumu, tad ar katru metru pludmale palika neciešamāka un es aizvien atcerējos to Kanāriju murgu padsmit kilometru garumā pa pludmali. Nopietni? Tiešām. Atkal. Par ko? Brīžiem gribas raudāt no izmisuma, krist gar zemi un sabrukt uz līdzenas vietas, jo ne paskriet, ne paiet pa to drausmonību īsti nav iespējams. Es saprotu, ja būtu kā pērn forša cieta pludmale (pēc nostāstiem īsajām distancēm tā arī bija), bet te, tu cilvēks nesaproti, pa kurieni skriet. Vai pa to mitro, slapjo, slīpo malu, kur brīžiem ūdens mēģina notīrīt tavas skriešanas botes ar slapju ūdens lupatiņu, vai pa to nākamo posmu, kas ir tik tizli mīksts, ka, liekot kāju, tu grimsti iekšā, vai arī pa to, kas ir tuvāk kāpām, kur pilns ar sīkām smalkām irstošām smiltīm. Brīžiem es nesaprotu, kas ir ātrāk/vieglāk – iet vai skriet. Cik vēl ilgi? Kad šis viss beigsies. Kilometri pīkst gaužām lēni un šķiet, ka ir atstājuši mani vienu šajā bezcerībā. Posms ir tieši tik sasodīti garš, ka visu laiku priekšā redzi citus skrējējus un, ja atskatās, tad arī. Brīžiem pāreju soļos, jo vairāk nav spēka, gribas raudāt, kaukt aiz izmisuma un atdot kaut divas karaļvalstis, lai kāds mani atpestītu no šī bezcerīgā posma. Taisnības labad jāsaka, ja man iepriekš šķita, ka es biju morāli un psiholoģiski gatava šis posmam, vai arī vismaz man tā likās, tad fiziski pludmale mani piebeidza. Un uz ko tādu es nudien nebiju gatava. Tā sasodītā pludmale piedzina hamstringus, sāka sāpēt dibens un durt ik pa pāris soļiem kaut kur jostas rajonā. Vēl tikai šo visu man vajadzēja. Tā jau nevaru vairs paskriet. Pat puse nav pieveikta. Kā es vispār līdz finišam tikšu? Nezinu kā, bet daži slikti vārdi pludmales virzienā manā prātā paspruka, bet pēc tiem sasodīti garajiem 12km kā gaismu tuneļa galā ieraudzīju trepes un marķējumu, kas mani izveda laukā no šīs elles.

Gaisma tuneļa galā. Foto: TKN

Gaisma tuneļa galā. Foto: Smalsus  objektyvas

010

Te arī no viena no brīvprātīgajiem uzzinu, ka esmu lieliska un ka esmu piektā dāma. Ja godīgi, es to jau sen zināju, tātad mana matemātika ir pareiza. Kontrolpunktā satieku Māru, apmaināmies ar komentāriem par pludmali un viņa pazūd tālāk trasē. Daudzi uz šo kontrolpunktu bija atsūtījuši paciņas, man tādas nav, jo jau vakar nolēmu, ka tās dažas želejas otrajai pusei varu nest līdzi visu ceļu. Man atkal jāpapildina pudele, jāuzēd un jāizmet tukšās želeju paciņas. Plāns ir beidzot skriet. Bet, kas tev to deva. Kā speru dažus soļus, tā organisms pretojas. Labi varu arī patupēt takas malā un mēģināt kaut kā atslābināt savilktos muskuļus. Ja vien tas rezultātu dotu tieši uz to mirkli, kamēr tupēju un neskrēju. Man tā sāp kājas un dibens, ka es varu tikai klunkurot uz priekšu. Tas man nepatīk, nudien nepatīk. Līdz finišam ir vairāk kā 35km, kā es tāda līdz tam tikšu? Nekā. Labi, ka ir kalniņš. Bet pēc tam to smuko noskrējienu ar tikai puslīdz varu pieveikt. Kājas neklausa. Nav ko gausties, jo te sākas viens no trases skaistākajiem posmiem jeb marķējumu redzi? Bet taciņu? Un tagad marķējumu un taciņu?

Taciņu un marķējumu redzi?

Taciņu un marķējumu redzi?

Marķējumu redzi?

Marķējumu redzi?

Marķējums salikts krustu šķērsu starp kokiem un pāri pa gravām ar nokritušiem kokiem. Viss jau skaisti, bet es gribu skriet. Kājas, ļaujiet lūdzu, lūdzu man to darīt. Lēnām pār mani nolaižas bezcerības migla. Tā tak nevar būt, ka lielajos kalnos viss ir labi, bet te nē. Tā prātodama skrienu un izbaudu neesošās takas. Jā, man te patīk. Elektrolīnija, labi. Rozā marķējums kaut kur tālumā spīd, bet kur ir taka? Hmm, izskatās, ka kāds te spēlē spēlīti “atrodi taku”. Labi, lai jau tā būtu. Brīdī, kad jāpagriežas pa labi mežā, es paskrienu garām sēņotājiem. Pilni grozi ar sēnēm. Eh, varbūt tomēr jāmet pie miera tā skriešana un jāiet sēņot, tagad. Aizvien vairāk gribas ēst un aizvien vairāk sāku domāt, ka varbūt pat labi, ka sākumā tās želejas neēdu un tagad varu uzēst, kad gribās. Tai pat laikā skaidri zinu, ka nākamajā kontrolpunktā no niecīgā piedāvājuma būs jāatrod, kas jēdzīgs, jo nu jau skrienu no kontrolpunkta līdz kontrolpunktam. Atkal kaut kur augšā garām ugunsdzēsēju tornim. Apdzenu kādu kungu šortos. Nez, viņš skrien kādu no īsajām distancēm, piemēram 46km? Lejā no kalna un atpazīstu tik pazīstamo Raganu kalnu. Tai pat laikā priecājos, ka mums te ir jāskrien lejā, bet tai pat laikā skumstu, jo paskriet, kā gribu, aizvien vēl nevaru. Tik ļoti grūti ir kustināt kājas, ka aizvien gribas raudāt. Kādā brīdī piesēžu un pastaipos. Tas līdz precīzi piecām sekundēm ne vairāk. Noskrienu lejā Juodkrantē. Daži kilometri pa Juodkrantes promenādi. Nevienu lieku metru un šoseju šķērsoju pa diagonāli. Paskatos uz brīvprātīgo un noraustu plecus. Skatos uz priekšā skrienošajiem un saprotu, ka, lai arī cik es lēni skrienu un slikti jūtos, es skrienu ātrāk par tiem dažiem čaļiem, kas man ir priekšā gan no manas, gan no 46km distances veicējiem. Neliels prieciņš. Saule spīd, sakritušās dzeltenās lapas kā tāds krāsains tepiķis spoguļojas uz taciņas. Kaifs. Apdzenu vēl kādu un priecājos par dabu. Uzklunkurēju kalnā augšā garām meža skaņu namiņam. Izmetu vēl n-tos līkumus pa dažādām meža takām. Man gribas ēst un tas nav uz labu. Atceries, ka kontrolpunktos piedāvājums diezgan nekāds. Neilgu brīdi pirms kontrolpunkta priekšā pamanu divas dāmas. Pirmajā brīdī noķeru stresu, kā man priekšā viņas varēja gadīties, pēc brīža saprotu, ka dzenu garām 46km atpalicējus. Trauksme atcelta. Miers dvēselē. Tieši pirms kontrolpunkta brīvprātīgie izklaidējas un mūzikas pavadībā dejo. Es parādu, ka viņi ir forši.

Raganu kalnā. Foto: fotodyta

Raganu kalnā. Foto: fotodyta

Ieskrienu priekšpēdējā kontrolpunktā un brīdī, kad no somas mēģinu izvilkt pēdējo sporta dzēriena tableti (eh, aprēķinu kļūda), man jau tiek uzpildīta pudele ar ūdeni. Piesēžu, mēģinu kaut ko uzēst. Čipsi bija gardi, bet tā arī neko vairāk par banāniem, apelsīniem un čipsiem par ēdamu neatzinu. Kāpēc neuzgrauzu to sagriezto corrny batoniņu nezinu, laikam neuzrunāja. Īsti vairāk nekā nebija, ja neskaita sāļos cepumus, kolu, ūdeni un Red Bull (pē). Ieskrien kontrolpunktā viens lietuvietis un prasa, vai man viss kārtībā. It kā jā. Stāvu un domāju, ka nemaz tik slikti man nevajadzētu izskatīties. Tik pasaku, ka gribu finišēt tagad. Viņš to nesaprot un nākas paskaidrot, ka man apnika skriet un, ka kājas pēc pludmales sāp.

013

014

Pēdējie 20km. Pēdējie sasodīti garie 20km. Es skrienu. Mežs, takas viss viens. Gandrīz viss viens. Tas ir, līdz brīdim, kad tu sev priekšā ieraugi pāris kilometrus garu stigu. Nopietni. Man tur ir jāskrien, tur lejā un pēc tam tur augšā, un tad atkal tas pats. Tas nav nopietni. Uz leju jau skaisti ripo, bet par tiem augšupceļiem gan vēsture ik pa laikam klusē līdz brīdim, kad nepiefiksēju, ka augšupceļš tāds lēzens, mānīgs un es viņā uzskrienu. Neraža. Kur atpūta? Tomēr gandrīz pašā augšā atļauju sev atpūsties, jo tāda ir mana noruna ar sevi. Ir arī pozitīvais moments – šādi tiek apdzīti vairāki citi skrējēji. Atkal jau augšā kaut kādā paugurā. Cauri izcirtumam. Nē, šo izcirtumu es nepazīstu. Nav pērnais. Pie sevis nosmaidu, atkal ieraugot sev priekšā tās pašas dāmas, ko manīju izejot no kontrolpunkta. Es saprotu, ka jums ir tusiņš ar bildēšanos, bet es tomēr skrienu garo un būtu labi, ja jūs mani normāli palaistu garām pa to pašu taciņu, uz kuras jūs tagad stāvat, lai man nav jākāpj smalkajās smiltīs vai negludenajā izcirtumā. Uz brīdi gar trases malu pavīd šoseja, bet mēs pazūdam atpakaļ mežā. Aizvien vairāk mani nepamet sajūta, ka te gaisā virmo kaut kas pazīstams. Kaut kas ļoti pazīstams no pērnā gada. Skrienu un pētu katru stigu, katru krustojumu, lai no savām atmiņu dzīlēm izvilktu ko atpazīstamu. Pag, es skrienu? Kājas arī atgājušas, sagurums piezadzies, bet tai pat laikā ļoti gribas ēst. Tik ļoti, ka ar bažām domāju, ka gadījumam “viss ir slikti” paņemto kofeīna želeju nebūtu prātīgi ēst. Augšupceļš nav skrienams, lai gan labi zinu, ka te pērn skrēju, acis nepamirkšķinot. Šodien vairs varu tikai uziet. Nožēlojami. Uz leju pa stigu skrienu, pa taisni arī. Acis piekaltas taciņai un vienīgais par ko es spēju domāt, kad būs kontrolpunkts. Kaut kādas mazas eglītes, kaut kāds sūnām aizaudzis ceļš, kaut kur uz kokiem 25km distances norādes. Es smaidu.

Burvīgais mežs pirms šosejas. Foto: Smalsus  objektyvas

Burvīgais mežs pirms šosejas. Foto: Smalsus objektyvas

Degušais mežs

Degušais mežs

Viena no pazīstamajām pērnajām sūnu takām ar mazajiem kociņiem

Viena no pazīstamajām pērnajām sūnu takām ar mazajiem kociņiem

Jā, šis ir tas pats pērnais kontrolpunkts. Brīvprātīgie uz mani noskatās dīvaini, kad savā pudelītē ieleju pusi kolu ar pusi ūdeni, bet ko darīt, ja dzēriena tabletes beigušas, bet dzert ta’ gribēsies. Izeju no kontrolpunkta grauzdama cepumus. Ceļš ved uz augšu, tātad drīkstu iet. Es tik ļoti gaidīju šo posmu no kontrolpunkta līdz šosejas šķērsošanai, jo te pērn bija burvīgs mežs ar sūnām pa taisno pēc azimuta līdz šosejai, bet šogad cita skrienama taciņa uz leju. Uz ceļa viss kā pērn, jo arī šogad policisti pēc nepieciešamības aptur satiksmi, lai mēs tiktu pāri. Lai arī manu seju rotā sakoncentrējies nekāds skriešanas skatiens, es parādu viņiem paldies. Tā, šo ceļu es zinu. Vismaz līdz jaunajai piestātnei. Maza taciņa līdz ūdens malai, tad augšā lejā līdz nākamajam kalnam un skatu platformai. Tad pa to akmeņaino ceļu līdz elektrolīnijai, kuru šogad tikai šķērsojām un atkal ieskrējām meža platajās takās. Pag, kur palika augšupceļš? Kāpēc ceļš visu laiku prasa skrējienu, ja man vajag paiet un atpūsties? Bet, kā es tagad iešu, ja ceļš prasa skrējienu. Mani pārņem izmisums un vēlme kaut uz pussekundi pāriet soļos. Es nevaru, ir jāskrien. Sakopojusi visus savus spēkus un ar piekaltu skatienu ceļam, turpinu skriet. Tai pat laikā esmu dusmīga uz sevi, ka, vai tiešām nevaru tos dažus soļus paiet tieši tāpat, kā pa pludmali. Jā zinu, ka šī nav pludmale, bet es tik ļoti, ļoti gribu kaut nedaudz atpūsties. Pa to laiku paskrienu garām bunkuriem un apdzenu pārīti skrējēju. Aizvien skrienu un aizvien pukojos par savu nenoturīgo raksturu. Viss bija labi līdz brīdim, kad marķējums skaidri un gaiši norādīja pa kreisi. Pagriezos pa kreisi un tur man priekšā jau bariņš skrējēju. Jauki. Marķējums pazudis. It kā jau organizatori rakstīja, lai ielādējam telefonā vai skriešanas pulkstenī trases karti, bet viss iepriekš bija perfekti nomarķēts. Brīdī, kad apstājos un velku laukā arī savu telefonu, man aiz muguras viens lietuvietis dikti cenšas tikt garām un kaut ko saka, uz ko šim noteicu, ka nav marķējuma. Ko šis? Pagriezās un aizskrēja atpakaļ. Ko mēs? Kolektīvi virzījāmies pa labi ūdens virzienā, jo dažiem bija veicies ātrāk izvilkt telefonu un apskatīties, kur tad tā trase iet un kā ātrāk atgriezties uz trases. Lieki piebilst, ka viņi bija man pa lēnu un pēc brītiņa es šo bariņu apdzinu. Jāteic, ka vispār tiku laipni palaista pa priekšu. To čali ar sarkano mugursomu jau kādu brīdi biju ievērojusi ik pa laikam sev priekšā, līdz nospriedu, ka varētu viņu apdzīt. Varbūt pret kalnu nebija tā labākā vieta, bet, lai arī vilkos gliemeža ātrumā, es tai sakņainajā paugurā uzkāpu pirmā. Šīs vietas es pazīstu, drīz ir jābūt pērnajam finišam. Saknes, asfalts un caur kokiem pavīd piestātne. Ar apturētu satiksmi tiekam palaisti pāri ceļam. Vienu es zinu, ka no šejienes līdz finišam ir  vairs tikai 1.6km. Pēdējie 1.6km šodien. Es, protams, naivi cerēju, ka gar ūdeni pa taisnīti, nevis pa augšu pa taciņām. Jūtos vīlusies, ļoti vīlusies. Taciņa man patīk. Šaura un līkumota. Bet man ir sasodīti grūti. Viss apnicis. Katra organisma šūna ir tik ļoti sakoncentrējusies un bļauj, lai pāreju soļos un atpūšos, bet tai pat laikā es esmu piekalusi skatienu takai un turpinu spītīgi skriet uz priekšu. Elpo, ja ir grūti, elpo. To es arī daru un neticami, bet aizvien skrienu, jo vēlme finišēt ir lielāka par vēlmi atpūsties. Atpūsties arī gribu, bet finišēt vairāk. Jau atkal tieku palaista garām. Ja starta pirmo kilometru es zināju, tad par to, kāds ir pēdējais, man nebija ne jausmas.

Finišā ar vācieti Birte.

Finišā ar vācieti Birte

Brīdī, kad izskrēju no meža un ieskrēju laivu piestātnē, sev priekšā pamanīju Birti, tātad Māra ir vismaz trešā. Prātam cauri izskrien simtiem domu, ka nav prātīgi apdzīt, jo, ja nu nespēšu noturēties līdzi un ja nu Birte izrādīsies spēcīgāka. Bet es viņai tik nemanāmi tuvojos un turklāt es nezinu, cik vēl īsti jāskrien, lai gan labi zinu, ka finišam ir jābūt tepat, tepat. Tieši tāpat es zinu, ka ceturtā vieta finišā skan daudz labāk, nekā piektā. Kas tai brīdī notika, es nezinu, bet kaut kur atradu sevī mistisku ātrumu un laidos prom, cik vien spēka tai pat laikā klausīdamies, vai Birte man neseko. Zinu, ka, skrienot pa betonēto piestātni, atskatījos tikai dažus metrus pirms finiša trepītēm. Viņa mani nenoķers. Pa trepītēm tā arī uzlidoju gaismas ātrumā. Ieskrienot finišā pēc 7h50min, pirmais, ko dzirdēju, ka organizatori uz pakāpieniem sauc divus braļukas. Apsveicami.

Stokholmas eco trail

19243201_10213093947201155_8206735242814637615_o

Stokholma mūs sagaida ar neraksturīgi kastu vasaras dienu, bet tas nemazina mūsu prieku, ka varēs izskrieties pa takām. Pirms starta, protams, jāiesildās – paguļot uz soliņa. Tā pat no organizatoriem drīz uzzinām, ka esam otrā visvairāk pārstāvētā valsts šajā skrējienā. Neiztrūkstoši pēdējās instrukcijas pirms starta par marķējumu un esam gatavi doties trasē.

Starts.

Kā tāds savā vaļā palaists putnu bars, aizklīstam pāri pļavai tālāk trasē. Andris (tas, kurš fotogrāfs) jau priekšā un smaida, fotoaparātu rokās turēdams. Diži tālu nekur neesmu tikusi, kad aizmugurē dzirdu Stirnu Buka bandu, tas ir, Gintu un Rimantu, runājam par to, ka, lai nebūtu “kā iepriekš”*, jāturas Laumai aizmugurē. Es gan pie sevis nosmejos, ka gan jau būs “kā iepriekš”, un laipni atļauju sekot manām botām. Kā tad. Otrais kalniņš un banda lēnām pazūd no mana redzes loka. Lai jau. Dzirdu tālumā šos nosmejam, ka neies jau skriet ar 7min/km.

19222749_10213093999522463_8807825828636044839_o

Kā man patīk skandināvu daba – meži, akmeņi un takas. Skrienu un izbaudu taciņu gar jūru. Kamēr pirmos piecus kilometrus jūsmoju par dabu, man garām aizskrien arī trešais no Stirnu buka bandas – Aldis. Es jau neko, bet viena mana plāna daļa pajūk. Jau samierinos, ka esmu pēdējā, un turpinu skriet. Kad izlienu no meža uz asfaltētā celiņa pie vienas no ostas piestātnēm, saule smīnēdama turpina darīt savu nekrietno darbu. Cauri mazam dzīvojamo māju rajonam tik uz priekšu. Zied ceriņi. Saprotu, ka saule un augšupceļš šodien nav mans sabiedrotais, un turpinu soļot augšup pa asfaltēto ceļu, līdz manu monotono soļošanu iztraucē brīvprātīgais, kas mani uzmundrina ar tekstu “Tu esi stipra!”. Lai jau tā būtu. Atkal vienā pusē mežs, otrā ūdens. Tā vairāki kilometri. Cauri tuneļiem tiek šķērsotas pilsētas maģistrāles.

20170617_102655

Trase caur karaliskiem vārtiem mūs ieved Ulriksdal pils pagalmā, kur caur glīti apcirptām liepiņām tālumā spīd krāšņa ēka. Skaisti. Cik ātri ieskrējām, tik ātri izskrējām laukā no pagalma. Uz gājēju tilta sev priekšā pamanu Aldi. Skrienot garām, šis saka, ka gaidīja mani ātrāk apdzenot, bet es jau nesteidzos. Hmm. Prātoju, cik tālu priekšā ir pārējie no bandas. Dikti daudz laika nav prātot, jo šajā posmā ir jāuzmanās no mašīnām un cilvēkiem, kas ieradušies atpūsties Överjärva dārza kafejnīcā, tas ir, paravēt kādu dobi, pastaigāties ponija mugurā vai tik tiešam laiski padzert kafiju. Mežs, kā es dievinu mežu, jo šeit ir ēna un nav tik karsts. Kamēr slapstos pa krūmiem, tikmēr Aldis atkal garām. Nav jau slikti, vismaz pašai nav marķējums jāmeklē. Protams, aizskatījos gan uz zirgiem, gan uz priekšā skrienošo Aldi, līdz attopamies, ka marķējums pazudis. Nav liela skāde, bet daži lieki metri gan. Skrienu pa akmeņainajām taciņām un jau ar acīm meklēju krūmus, kur trešo reizi ielīst. Vispār jau nepietiek ar to, ka neesmu īsti nakti gulējusi, jo bija ne tikai karsti, bet man gulta šūpojās, kad gribēju gulēt bez spilvena, un tam kā bonuss piedevām visu laiku uz tualeti vajadzēja skriet. Tad arī tagad jau pāris kilometrus nepamet sajūta, ka visu laiku vajag krūmus, bet ārā nekas netek. Skriešana arī nekāda, kad visu laiku spiež vēderu un domas raisās tik ap krūmiem, nevis par skatu zem kājām uz takas. Aldis ir neizpratnē, ka apdzenu viņu jau kuro reizi. Nekas, ja vajadzēs, noķeršu un apdzīšu vēl kādu reizīti. Lēnām man apkārt vai priekšā veidojas skrēju grupiņa, ar kuru tā arī plus mīnus visu laiku blakus turamies. Apdzenu vienu, otru. Ar acīm jau redzu nākamo. Tas, ka man kāds sēž astē, neuztrauc. Trase ir gara, lai jau atpūšas. Mežs, aizaugusi šaura, sakņaini – akmeņaina taciņa, mētras gar malām. Pie sevis nosmejos, ka pagrieziens tā nomarķēts, ka skriedams garām neaizskriesi. Atkal jau tā pati dārza kafejnīca, tilts, tik šoreiz nevis atpakaļ uz pili, bet pa labi augšā kalnā.

20170617_104933

It kā noskrieti jau 17km, bet dzeršanas punktu neesmu manījusi. Man atmiņā bija palicis, ka jābūt ap 16. kilometru, bet nebija. Bet tā gribas padzerties ūdeni vai vismaz seju nomazgāt. Raušos augšā tajā kalnā un skatos uz priekšā ejošā zilajām zeķēm, un domāju, kad es viņam tikšu garām. Taisnības labad jāsaka, ka mēs vēl kādus nākamos padsmit kilometrus mainīsimies vietām, līdz viņš iepaliks. Nē, tikai ne sauli. Tikai ne asfaltu gar lielceļu. Kur palika ēna? Te ir tik sasodīti karsti. Un jā, es gribu finišēt, tik manu plānu iztraucē fakts, ka metro biļete ir finišā. Varbūt izpeldēties? Normāli cilvēki tā arī dara sestdienā. Tā, ir jau 20km, bet, kur ir tas sasodītais dzeršanas punkts? Nevarētu teikt, ka man sistēmā dzēriens beidzies, bet man viņu vajag psiholoģiski – mierinājumam. Tā teikt – ķeksītim. Acīmredzamais neticamais, jeb ielas galā ir. Kola, čipsi, gurķi, ūdens un uzreiz dzīve kļūst košāka. Ar citiem skrējējiem nosmejamies par laikapstākļiem, par finišu un visi lēnām pazūdam tālāk trasē. Te arī jāteic, ka tieku pie kompānijas, kas finišā vēlāk pateiksies par tempa turēšanu trasē.

20170617_123304

Nē, nē, nē. Es tur negribu rāpties augšā. Kaut kāds kalns. Un tā saule, kas savu nekrietno darbu dara aizvien vairāk un vairāk. Tā kāpju augšā, precīzāk sakot – velkos augšā pa taku un pie sevis brīnos, kāpēc viņi tik dīvaini to zāli pļauj. Nevis gar takas malu, bet tā tālāk, nostāk no takas. Dīvaini, dīvaini. Bet, ja tā padomā, tad diezgan loģiski, ka viņi tos latvāņus gar takas malu nepļauj… Ātrā solī mani apdzen kāds garās distances skrējējs. Mežs, takas, mežs. Es dzirdu mūziku? Tik tiešām, Haga parkā Copper tent mēģina kaut kāda grupa, skan jau labi. Laikam vakarā būs koncerts. Ieskrienot parka biezokņos, acīm paveras maza miniatūra spēļu māja ar visu lapeni. Iespaidīgi. Labajā pusē krūmos aizaugusi pamesta akmens būve. Kas tad tas? Pretī skrien prāvs dalībnieku pulciņš. Nomaldījies. Šeit? Te tak viss ir tik labi nomarķēts. Izmantoju izdevību un takā ieskrienu kā pirmā. Jūs zinājāt, ka Stokholmai visapkārt ir ūdens? Es arī. Bet nebiju domājusi, ka tas tik daudz un, ka tik daudz ūdenim mēs garām skriesim. Sen jau esmu pārgājusi uz taktiku, ka augšā eju (ātrāk vai lēnāk), bet visur citur skrienu. Un kā reiz tagad 3km pa grants taku apkārt ūdenim un ir jāskrien. Kā es gribētu būt atpūtnieku vietā un laiski vāļāties zālītē, vai arī tagad sēdēt laivā un irties pa ūdeni, nevis tik nožēlojami vilkties kaut kur pa Stokholmas pievārti. Ai, labi, var jau arī atrast labo un skaisto, piemēram, es apdzenu nevis mani apdzen.

20170618_134044

26km jau noskrieti, bet priekšā manu pazīstamu ēku – Universitātes metro staciju. Tālāk ceļš tāpat kā no rīta – gar universitātes ēku, tad pāri pļavai un starta zona jau ar roku aizsniedzamā attālumā. Brīdī, kad vēlos atkal pāriet soļos, Andris ķer fotoaparātu, protams, kādi soļi. Smaids pa visu seju, viegls – gaisīgs solis un skrienu augšup. Matīss ar turpat vien ir un visu šo pamanās filmēt. Kontrolpunktā vienīgā vēlme ir pēc ūdens, nomazgāt seju, uzēst kādu čipsi un aizvāciet to sauli kāds. Šajās nedaudzajās atelpas minūtēs uzzinu, ka Andrejs 16km distancē ir finišējis kā pirmais, Rimants ar Gintu man ir apmēram 20 minūtes priekšā, bet viņi iet. Sigita apmēram tikpat daudz aiz manis, bet viņa skrien garo 80km distanci. Matīss jautā, vai varēšu to bandu noķert. Īsti nezinu. 20 minūtes nav daudz, bet nav arī maz, bet es aizvien vēl skrienu.

19222698_10213094034203330_4336416724847398939_o

Atkal pāri pļavai, atkal pa meža taciņām. Skrienu un prātoju, kā distance gāja no rīta. Cenšos aizdzīt domas, ka organizatori nav pārsējuši lentes uz finišu. Lai vai kā, trases malā pastaigājas pīles ar visiem mazuļiem. Tālāk, kad būs jāskrien pa saules apspīdēto grants ceļu, aiz nožogojuma ganīsies zirgi un pirms tam pļavā ganījās aitas. Mežs, ēna, takas ne uz ilgu laiku, jo jau ap 30. kilometru jāvelkas augšā kalnā, kura galā izveidota tramplīnlēkšanas sekcija. Toties no augšas paveras skaists skats uz pilsētu. Atkal meža takas un ēna līdz brīdim, kad izskrienam uz ielas, kur satiksmi regulē brīvprātīgā latviešu meitene. Meža prieki bija īsi, jo ar skaļām ovācijām tiekam pavadīti pāri gājēju pārejai, un pie katra pagrieziena starp dzīvojamām mājām mūs pavada brīvprātīgie. Tik tiešām, tagad daži kilometri ved cauri māju pagalmiem. Pag, bet šī ir tā pati pļava, kurai vakar Latvijas kontūras skrējiena laikā skrējām cauri. Tātad netālu ir ostas piestātne, un es jau kaut nedaudz sāku orientēties, kur atrodos. Tas nozīmē, ka pa taisno līdz centram ir daži kilometri, bet pulkstenis uzstājīgi rāda, ka man tie ir vēl vismaz 13 sasodīti gari kilometri. Gājēju pāreja un dzeršanas punkts klāt. Novērtēju, ka sistēmu man vairs nevajag uzpildīt, bet no ūdens un banāniem gan neatsakos. Labi, labi. Čipsi arī bija garšīgi. No dzeršanas punkta aizskrienu kā pirmā, es domāju, kā pirmā no tiem, kas jau bija man priekšā, kad ierados. Pēc brītiņa savam kompanjonam – zviedram nākas paskaidrot, ka es taisos apciemot krūmus, un ka viņš aiz manis skrien pareizi. Mežs. Atkal takās parādās akmeņi. Aizvien dievinu šīs takas. Brīžiem takas pāriet glītos pastaigu celiņos, un soliņi ceļa malā vilināt vilina piesēst. Bet es jau atkal gribu finišēt. Tā vienā brīdī pastaigu taka pāriet asfalta celiņā, un, kad esmu tik labi ieskrējusies uz leju, secinu, ka skrienu zem 6min/km, tad pilnai laimei pēdējā brīdī pamanu, ka trase strauji pagriežas pa labi mežā. Mežā tas vēl ir maigi teikts – drīzāk kaut kādā meža biezoknī – džungļos, kur neviens savu kāju nav spēris, tas ir, tu cilvēks lien zemu saliecies zem kaut kādiem kritušiem kokiem slīpumā uz augšu. Nepietiek ar to, ka saule dara savu nekrietno darbu, tu trasē esi pavadījis vairāk nekā četras stundas, tagad tev vēl ir kaut kur gandrīz četrāpus jālien. Tālāk jau nebija labāk – “taku” var atrast tikai pēc marķējuma, jo līdu cauri kaut kādiem aizaugušiem krūmiem un priecājos, ka viena neuzmanīga kustība un zari ar skaļu blīkšķi atsitās pret tavu seju. Vispār jau man patika šis posms. Tālākais arī, kad  kārtējo reizi skrējām pa sakņaini – akmeņaino taku augšup. Jā, šī par brīnumu bija pat skrienama, lai gan es uz augšu sen jau vairs neskrienu. Tiltiņš, mežs, pļavas, ūdens, mežs, gājēju pāreja, kurai tik vien kā marķējums rāda kā pareizi jāšķērso iela, tas ir – nevar pa taisno diegt pāri, bet ir jāaizskrien līdz gājēju pārejai un tad jāskrien pāri. Mežs. Drīz vien atkal noķeru skrējēju kompāniju, kura mani uzmundrina, un dzirdu, kā zviedrs pārējiem stāsta, ka es esot no Latvijas. Brīdī, kad taciņa pagriežas pa 180° nosmejos, ka te jau varēja nogriezt līkumu, ja vien pirmīt būtu redzējusi marķējumu. Tāds neliels zigzags vien bija.

20170617_143134

Izskrienu no meža un pēkšņi attopos starp labiekārtotam puķu dobēm. Izrādās – jāskrien cauri Rosendals dārzam. Šo skaistumu īsti nespēju novērtēt, jo prātā tikai viena doma – cik vēl līdz finišam. Aizvien vairāk trasē parādās atpūtnieki – ģimenes, draugu kompānijas, cilvēki uz velo vai cilvēki, kuri tāpat laiski atlaidušies zālītē. Skauž, jā, man skauž. Vismaz beidzot ir kur acis piesiet. Atkal vienā pusē ir ūdens, jahtas. Segums zem kājām nemainīgs – grants ceļš. Lai arī palikuši tikai daži kilometri, pulkstenis viņus skaita tik lēni. Noķeru un apdzenu vienu skrējēju, vismaz mazs prieciņš. Bet kāpēc vajadzēja šo līkumu, ja tur pa augšu varēja izskriet taisnāk? Skrienu un pie sevis priecājos, ka tādā ļaužu pilnā vietā kā šī, viss marķējums ir savās vietās ar nenovērtējamu precizitāti. Rododendri jau no tālienes priecē acis. Tik nelaime, ka man vairs nav spēka izvilkt no somas priekšējās kabatas telefonu un viņus nobildēt, jo vairs nevienu lieku soli negribu spert. Tilts, hmm. Beidzot aptveru, ka arī šī vieta ir pazīstama, jo saprotu, ka esmu izskrējusi no tautās zināmās muzeju salas.

20170618_134345

Brīdī, kad man viss ir vienalga un galvā rēķinu cik palicis līdz finišam, priekšā pamanu Rimantu. Nopietni?! Tā, tā, bet kur ir Gints? Lai nu ko, bet viņu jau vairs negaidīju un ar diezgan lielu pārliecību biju pieņēmusi, ka šie abi jau ir finišā un atpūtina kājas. Jāatzīst, ka man Rimanta pamanīšana bija kā bullim sarkana lupata, un tai pat laikā manīju sevī pamostamies mazu velniņu. Atkāpei gan jāsaka, ka Rimants pēc finiša atzīsies, ka neilgi pirms es viņu apdzinu, viņam jau bija vienalga, vai es viņu apdzīšu vai nē. Bet, kā izrādās, mana pēkšņā parādīšanās viņu atkal sagrāva, tāpat kā nomaldīšanās no trases. Tāpat jāsaka, ka, lai arī Gints finišā teica, ka nekas jau nebūtu, ja arī es viņu būtu noķērusi, varēja redzēt, ka apkārt staigāja tik lepns, tik lepns, jo šoreiz nebija tā “kā parasti” (pēc maniem aprēķiniem, man pietrūka divi līdz trīs kilometri un arī Gintu būtu noķērusi). Izskatās, ka Rimants mani neredz, jo kurš gan galvu ceļ uz augšu, skrienot apakšā zem tilta. Bet pie nākamā pagrieziena, kad jāizskrien uz veloceliņa, viņš mani pamana. Uz jautājumu, kā man iet, spēju tikai vārgi pacelt roku un parādīt, ka apmēram labi. Runāt – tas jau ir par daudz no manis prasīts. Ja jau iepriekš saule savu nekrietno darbu darīja meistarīgi, tad tagad viņa to dara ar dubultu sparu un pie tam vēl atklāti smīnot. Rimants no mugurpuses saka, ka turēsies man astē līdz finišam, bet es tai brīdī skatos, ka pulkstenis rāda, ka mēs skrienam 5:30min/km. Kā tad, kā tad – Tu man skriesi līdzi, pie sevis nosmīnu. Tai pat laikā, cenšoties samazināt savu skriešanas ātrumu, jo šis ātrums plus saule nebūt nav tā labākā kombinācija. Apdzenu dažus skrējējus uz veloceliņa un, jo tuvāk nāk ēkas, jo vairāk ar acīm meklēju zaļo zonu jeb parku. Es tik ļoti gribu finišēt. Nezinu, ko domāja tie brīvprātīgie, kas regulēja satiksmi un centās mani uzmundrināt, bet atdodiet man finišu. Aizvien jūtu, ka man kāds seko. Atskatīties nav spēka, tad jau laikam Rimants turas man astē. Šeit gan kļūdījos, jo šis finišēja nedaudz pēc manis. Nopietni, vēl pa bruģi uz augšu? Nē. Labi, to dāmu gan es varu apdzīt augšupceļā. Pulkstenis teic, ka drīz jābūt finišam. Kaut kāda mūzika skan un arka arī ir, tik neizskatās pēc mūsējās. Lai vai kā, tur pat blakus parkā ir arī mūsu finišs. Nez no kurienes izlaužas enerģija un finišā ieskrienu tādā tempā it kā šodien nebūtu skrējusi vispār. Finišs – 5h 23min 8sek.

19242931_10213094021043001_242526102246858266_o


* Purvu – mežu maratons Igaunijā, kad Gintu noķēru un apdzinu pusdistancē.

Iespējams, grūtākais maratons Latvijā

VM_900x600

15. jūlijā startēs Latvijā grūtākais maratons – Vilkaču maratons. Teiksmainā un mītiem apvītā Tukuma novada Āžu kalna apkārtnē vairāk nekā sešdesmit garo distanču skrējēji dosies, iespējams, savā izaicinošākajā maratonā.

Grāmatā “Kurzemes Vilkaču Nostāsti” Ralfs Kokins aprakstīja: “Taciņas labajā pusē kā siena pacēlās stāva, bērziem, apsēm un mazām eglītēm noaugusi Āžu kalna nogāze, bet kreisajā pusē auga pāris lielu, vecu meža ozolu. Aiz tiem – kārtējais purvs un tumša biezu egļu audze. Sajutu, ka kaut kas briesmīgs tieši no turienes uz mani skatās. No neizskaidrojamām bailēm pa muguru skraidīja tirpiņas Tās bija dzīvnieciskas, uz kliegšanu vedinošas, paralizējošas bailes bez kāda man zināma iemesla. Visiem spēkiem bija jāpārvar sevi, lai turpinātu ceļu un nesastingtu.”

Lasīt tālāk.

Stirnubuka plāns

Es-esmu-stirnubuks_600px
Nākamais Stirnu buks nav aiz kalniem, un, iespējams, iepriekšējais parādīja tev, kur tad tie āži ziemo. Jau pirmajā kalnā uzskriet nevar, distances vidū gribas trases veidotājam pašam likt izskriet to visu un finiša uzskrējiens kalnā vispār ne tikai elpu aizsit, bet arī visu pārējo, ko vien var aizsist. Neko darīt – jātrenējas. Tāpēc piedāvājam nelielus video knifus, kā tad labāk ar to Stirnu buku tikt galā, mūsu Ineses Gulbes (shahs) treniņu plānu nākamajām sacensībām un koptreniņu ieteikumus, kur vislabāk to satrenēt. Lasīt tālāk.

Latvijas Kalnu Karalis un Karaliene

KKK

Pirms dažiem gadiem Siguldas kalnu maratons (SKM) bija vienīgās kalnu skriešanas sacensības Latvijā. Viss šķita baisi bezcerīgi, par ko liecināja asfaltēto skrējienu uzvaras gājiens un krosu izzušana no kalendāriem. Lasīt tālāk.

Četrdesmit septiņi Kortīnas kilometri

l_358909668

Jau gadiem par būtisku emocionālo bateriju uzlādēšanas veidu man kļuvuši kalni. Nesaucu sevi ne par alpīnisti, ne kāpēju, bet laiku pa laikam pagaršot ko niknāku par mierīgu trekingu iekāroju. Tā kā virves, dzelkšņi, auksti ledi, siltas klintis un spiedošas klinšu kurpes jau nobaudītas, šoreiz izvēlos jaunu našķi – kalnu maratonu, kurā apmierināt vilkmi pēc kā augstāka par Talsu pauguriem un likt lietā iekrāto skriešanas bāzi. Internetā sasēņoju taku skrējienu sarakstu, un bravo! Ir viens, kas atbilst laika logiem, fiziskajām spējām un garīgajām vēlmēm.  Arī vieta jau pazīstama – Kortīna (Cortina D’Ampezzo) Itālijā. Tā izvēlos 47 km garo „Cortina trail”,  ar augstuma starpību 2650 m. Tas gan ir tikai satelītskrējiens 119 km garajam „The Lavaredo Ultra Trail” ar  5850 m kāpumu, kas ne-ultru cilvēkam, tai skaitā man, izklausās pēc pārcilvēcisku grūtību pilnas virzīšanās no Rīgas līdz Talsiem, pa ceļam uzskrienot Elbrusā.

Sākotnēji plānoju braukt viena. Tomēr atliek izmest ideju, un pēc nelielām pārdomām līdzbraucējos piesakās Dina, ar kuru plecu pie pleca skriets, iets, ļepatots ne viens vien kilometrs gan kalnos un purvos, gan pa Rīgas asfaltu. Pievienojas arī  Ieva, Andris, Gunita, Jānis un mazulīte Kristiāna. Pirmie trīs nodarbosies ar skaisto skatu vērošanu, kāpšanu un īkšķu turēšanu, bet Jānis skries to pašu distanci, ko mēs.

Janvāra sākumā nopērku jaunas „kedas”. Izvēlos jau pārbaudītos „Salomon Speedcross 3”, ierunāju šo modeli arī Dinai un esam gatavas atklāt „Cortina Trail” gatavošanās procesu, novicojot  30 km no Siguldas līdz Rāmkalniem un atpakaļ. Nē, nē, tā gluži nav, ka piecēlāmies no dīvāna un pirmajā treniņā aizmaucām trīsdesmitnieku. Pamatbāze ir likta gadiem. Skrienot vienkārši tāpēc, ka tas ir forši.

Ziema un pavasaris paiet gatavojoties. Vajadzētu krāt vēl lielāku kilometrāžu, iekļaut arī kalnu treniņus, bet laiks ir tik cik ir. Bez skriešanas ir citas intereses, un vairāk par 33 km nedēļā izspiežu reti. Un ko tur liegties, arī slinkums dara savu. Brīvdienās gan cenšos izkustēt garākus aplīšus Mārupes plašumos. Atklāju Medema purva takas un Beberbeķu – Skultes līkločus ar lidmašīnu vērošanu. Garo skrējienu jaukās blaknes.

Martā piereģistrējamies maratonam un nopērkam aviobiļetes līdz Venēcijai. „Alitalia”  lapā pirkums, ieskaitot bagāžas izmaksas, izdodas ievērojami lētāks, kā tajā pašā dienā, uz to pašu reisu piedāvā „AirBaltic” bez bagāžas.

Vasaras ieskaņa atnāk ar absolūtu nevēlēšanos skriet. Vienkārši negribas un viss. Gaidāmais „Cortina Trail” ir vienīgā motivācija aut „kedas”. Varbūt tur arī bēda, ka skriešana prieka pēc ir pārvērtusies par obligātu pasākumu. Un kas obligāts, tas….ekk. Tomēr saņemos, un vismaz formas uzturēšanai nepieciešamo minimumu izspiežu.

Lai nostātos „Cortina Trail” startā, nepieciešama ārsta izziņa, tāpēc beidzot sadūšojos „Sporta Laboratorijas” apmeklējumam. Šis jau ir cits stāsts, bet kopsavilkums ir tāds – pulveris iekšā ir pamatīgs, jāsper tik laikā. Šāds slēdziens iedvesmo.  Pāris nedēļas pirms starta sāku pastiprināti lietot „Magne B 6” un pievērst lielāku uzmanību ēdienkartei.

Jāņu dienas rītā, kamēr vairums čuč, ar Dinu kāpjam lidmašīnā un pavisam reāli dodamies pretī pirmajam kalnu maratonam. Pārējie ceļabiedri jau gaida Kortīnā. Ceļš paiet ātri un agrā pēcpusdienā iekārtojamies apartamentos Kortīnas centrā. Mums tiek miniatūra istabiņa zem jumta čukura. Sijas tik zemas, ka jauzmanās neatdauzīt galvu. Divas gultiņas, stūrī ietamborēta matēta stikla dušas un tualetes telpa, un tas arī viss. Lielāko jautrību izraisa plānvidū esoša lūka ar īpatnas konstrukcijas trepēm. Uzkāpšana un nokāpšana pat ar svaigiem spēkiem un skaidru prātu prasa diezgan lielu koncentrēšanos. Pat negribas domāt, kā šeit izkāpelēsim pēc sestdienas skrējiena, ar neizbēgamajām muskuļu sāpēm un sagurumā dulnajām galvām. Leģendas vēsta, ka pēc maratoniem sāpju dēļ pa trepēm esot jākāpj atmuguriski. Bet te pat nav trepes, bet sazin kas!  Plus, ejot uz dāmistabu jauzmanās neiegāzties lūkā.

Izkrāmējam mantas un sapucējamies kāju izlocīšanas skrējienam. Pa to laiku sāk līt, tomēr lēnā solī dudinām Olimpiskā Tramplīna virzienā. Ir slapji, bet skrējiens cauri piepilsētas puķu pļavām izsauc neviltotu prieka vētru. Skaisti, smaržīgi un pat silti! Uzdiebjam līdz tramplīnam, tad griežam iekšā mežā. Izbiedējam pāris stirnas un vāveri. Tādas pilsētas man patīk! Izmetam loku pa piepilsētu un pirmais sveicienskrējiens ir nodarīts. Kājas vieglas, prāts mundrs, zāle zaļa.

Nākamais rīts atnāk pelēks. Līņā gluži kā dzimtenē. Laika prognoze neko labāku nesola. Pārējie aizdodas nogaršot „Via Ferrata” vieglo galu, cik nu lietū tas ir iespējams. Mums ar Dinu plānā iziet nelielu trekinga aplīti un pie reizes notestēt sestdienas skrējiena pēdējos kilometrus. Ūdens gāžas straumēm, duša virs galvas, upe zem kājām. Pusotru stundu tā arī pavadām – uzceļot gandrīz 1000 slapjus augstuma metrus. Palaižam garām taku, kur plānojam nogriezties. Kad attopamies, labākais variants šķiet turpināt ceļu līdz kalnu mājai, kurā sestdien atradīsies pēdējais starpfinišs. Lietus pierimst, atlikušais gājiens ir pat skaists, cauri ganībām ar pasaku zirdziņiem un gotiņām, gar ūdenskritumiem, pa gleznainu taku. Aukstums gan pieķēris līdz kaulam. Kalnu mājā „Croda da Lago” (2046 m) iedzeram karsto šokolādi un diebjam lejā, apostot „Cortina Trail” pēdējo posmu. Noskrējiens stāvs, dubļains un akmeņains vairāku kilometru garumā. Reāla traumētava. Skaidrs, ka bez trekinga nūjām te neiztikt. Izcilpojam pļaviņā, kur pie kādas būdas sēdošs gaišmatains puisis šķietās kaut kur redzēts. Kā tad, ievērojām viņu lidostā! Slaidais skrējēja augums un kalnu cienīgā mugursoma jau vakar raisīja aizdomas par to pašu ceļamērķi. Padodam skaļu labdienu, viņš automātiski atsaucas, un tad samulsis pieprecizē: „Vai jūs tiešām runājat latviski?”. Tā iepazīstamies ar Imantu.

Līdz lielajam piedzīvojumam tikai 2 dienas. Beidzot laiks kā radīts, lai paskatītos uz kalniem no augšas. Arī rumpīšus vajag pieradināt pie augstuma.  Nokļūšanai tuvāk mākoņiem izmantojam autobusu un laižam uz Rif „Auronzo” (2320 m), kur sākas ļoti skaista un viegla trekinga taka apkārt Dolomītu klasikai „Tre Cime di Lavaredo”. Tie ir trīs akmens torņi, kas attēloti arī uz Lavaredo „ultras” logo. Sākumā ieņudzam tūristu pūlī, bet vēlāk bars pajūk un torņu otrajā pusē cilpojam absolūti bez burzmas. Daudz bildējam, sajūsmināmies par sniega ejām, kas izraktas „Lavaredo Ultra Trail” skrējēju vajadzībām. Garā distance vedīs arī pa šejieni. Pusstundiņu piesēžam pazīmēt, bet pamalē sarosās pelēki mākoņi un taisāmies lejā.

Dienu pirms starta sākam ar pamatīgām brokastīm un gājienu pēc dalībnieku numuriem. Tā kā reģistrējoties jauzrāda obligātais ekipējums,  līdzi ņemam skriešanas mugursomas. Kortīnas ielas pilnas ar cīņubiedriem. Pamazām rodas vārdos neaprakstāma kopības sajūta. Ejam un mēģinām uzminēt, kādu distanci kurš skries. Publika visdažādākā. Sākot ar omulīgiem alus vēderiem, beidzot ar pašu jaunāku inventāru bruņotiem, stiegrainiem „ultrām”. Ekipējuma pārbaudi izejam bez problēmām, viss tiek atzīts par „perfect!”. Jūtos mazliet nereāli, kā vērojot sevi no malas. Saņemam papīra maisus ar numuriem, reklāmas materiāliem un sponsora „The North Face” dāvinātajiem skriešanas krekliem. Mazliet pagrozamies EXPO, paņemu dažas gaidāmu kalnu maratonu reklāmas lapiņas gadījumam, ja nu iemetas āķis lūpā un ar šo ir par īsu.  Pēc tam izstaigājam dažus veikalus, pamanos saķert neciešamu šopinga besi. Jūtos pagalam sanīkusi, un pat iedomāties nespēju, ka jau rīt būs jātiek galā ar 47 kalnainiem kilometriem. Atkal līst, bet no īgnuma glābt var tikai skrējiens. Tā nu slapji notipinam +/- 6 km pa veloceliņu, apzinīgi iesildoties, atsildoties un uzdiebjot pāris sprintiņus organisma sapurināšanai. Asinis rinķo un dzīvei atkal parādās krāsas.

Vakarā Ieva un Gunita atkal sarūpējušas iespaidīgus pārtikas kalnus. Galds vai lūzt no milzīgas makaronu bļodas, vistas dārzeņu mērcē, salātiem un citiem labumiem. Vēders pilns, agri atvelkas miega rūķis, un garā „Lavaredo Ultra trail” skrējiena startu stundu pirms pusnakts tā arī nesagaidu. Lai piedod tur startējušie Inese un Mārtiņš.  Apzinos, ka viņus pavadīt garajā distancē būtu bijis forši un cienījami. Uzvar egoisms, jo zinu, ka, ja laikus neaiziešu gulēt, rītdienai uzkraušu papildus akmeni. Kā par brīnumu miegs ir salds, čuču mierīgi, bez mazākā satraukuma.

Un te nu tas ir. Ilgi gaidītais 28.jūnijs. Starts 8:00. Mostamies agri, iebrokastojam auzu putru ar medu un banānu. Līdzi ņemamā sporta dzēriena vietā uzjaucu jau ierasto miksli – ūdens, medus, citrons un sāls. Pārbaudīts pļumpūdens, kas vēl nekad nav pievīlis. Kopš pirms daudziem gadiem „Multipower” dzēriens sagādāja pamatīgās vēdergraizes, uz sporta pulverīšiem raugos rezervēti. Šai kontekstā īpaši izteiksmīgi nolasās „Isostar Hydration” tablešu anotācija, ka šis dzēriens nodrošinot optimālu kunģa iztukšošanu. Khm. Var jau būt, ka laba manta, bet reiz vēderā traumētam cilvēkam teksts izklausās stipri savādi. Savukārt par labāko pārtiku garos skrējienos esmu atzinusi „Isostar” „zapti”, ko krāmēju somā arī šoreiz. Nav pārāk salda un kā bonuss vēl skrūvējamais korķītis, līdz ar to saturu var sadalīt devās. Vēl pārbaudām ekipējumu un tad jau laiks doties uz starta vietu, pārsimts metrus no mājas.

Rīts ir mierīgs, gandrīz vai saulains. Skrējēji pamazām vācas pulkā pie pilsētiņas baznīcas. Daudzi šortos un īspiedurkņu  kreklos.  Tas nedaudz pārsteidz, jo nolikumā vismaz kapri bikses un krekls ar garām rokām ir ierakstīti kā obligāti. Arī somas neizskatās tik lielas, lai tajās būtu iestūķēta otra apģērba kārta. Noteikumu ievērošana itāļu gaumē? Apsveicināmies ar Daci, kuru atpazīstam pēc somai piestiprinātās Latvijas karodziņa lentītes. Pienāk arī Imants.  Esam vienkopus savākušies pieci no sešiem šajā distancē startējošiem latviešiem. Līdz Lielajam Piedzīvojumam atlicis pavisam nedaudz. Satraukums mazāks kā pirms mana vienīgā oficiāli reģistrētā pusmaratona Rīgā. Esmu tik mierīga, ka jāsāk vai uztraukties. Zinu, ka, ja nepiečakarēs kāda trauma, līdz galam tiksim. Līdzšinējā kalnu pieredze kā optimistisko plānu A izvirza iekļaušanos 10 h, pesimistiskajam plānam atstājot ietilpšanu kontrollaika 12 h. Pirmais uzdevums ir līdz 15:30  tikt līdz 30 km attālajam „Passo Giau” starpfinišam, kur visi šajā laika nogrieznī neieskrējušie tikšot noņemti no trases. Tālāko gabalu jau var kaut norāpot.

Atskan pirmsstarta mūzika, Ennio Moricones “Ecstasy of gold”, kuru atpazīstu no pērnā gada video. Ziemā skatījos filmiņu un domāju, nez ko jūt tur esošie skrējēji. Un te nu es esmu. Viņu vidū. Viena no viņiem. Kamols kaklā sakāpj gan. Acis kļūst miklas. Un tad jau aiziet laika atskaite, burzma sablīvējas, un…. starts. Sākuma temps ātrs, plūsma virzās tā, ka pulss jau pirmajā pusminūtē uzlec kosmosā. Imants jau agrāk aizdiebis uz pirmajām rindām, Dace palikusi astē, Jānis nozūd pūlī, bet mēs ar Dinu turamies kopā, kā norunāts. Ātrums paliels, taču bremzēt negribas. Braši „sēžam” skrējēju grupiņā, no kuriem daudzus vairākkārt satiksim visas distances garumā. Cilāju kājas, un pieķeru sevi pie domas, ka sāku gaidīt pirmo kāpumu, lai nezaudējot cieņu pārietu soļos. Pulss turpina auļot, bet ciparos skatos bez panikas. Nesenais „Sporta Laboratorijas” apmeklējums ir devis pārliecību, ka varu ļaut sirdij strādāt pilnās burās un līdz uzkāršanās slieksnim vēl krietni jāiespringst.

Klāt arī pirmais jūtamais pacēlums, piebremzējam, bet joprojām turamies plūsmā. Seko neliela atelpa gludākā vietā, loks gar pasakaini skaistu ezeru un tad aptuveni 500m cēliens pa meža serpentīniem. Nosmejam, ka tāds „Gaiziņš + vēl mazliet” vien ir, un kas tad ko Gaiziņā neuzvicot. Skriet neskrienam, bet čāpojam naski. Pulss pamazām sakārtojas, un klāt arī pagarāks posms, kas patīkami lēzeni ved uz leju. Skaista taka aizvijas gar pašu klints malu, skats uz ielejas otras puses klinšu grēdu ir fantastisks un ja šis būtu vienkārši trekings, fotoaparāta slēdzis klikšķētu vienā laidā. Apēdam pirmo želeju. Skrienam, sajūta mundra, kājas pašas zina, kas jādara. Taka savienojas ar lielās Lavaredo distances pēdējo cilpu, un pēc brīža sākas pastāvāks noskrējiens. Nolaižam gandrīz 200m no sūri grūti krātajiem metriem, un iestartējam garo posmu pa Travenanzes upes ieleju. Gaidāmie 10 attāluma kilometri un aptuveni 750 augstuma metri pa akmeņainām takām, dubļiem, tērcēm un sniega noslīdējumu joslām dara mani nedaudz bažīgu. Ieleja tinas miglā, sniegs žilbina pat pelēkā dienā, valda savādi slāpēts klusums un pēkšņi jūtos pagalam apdullusi. Pirmo reizi prātā iekrīt doma, ka varu arī nefinišēt. Neko jau sev. Nav nokātoti pat 15 km un esmu nost! Šajā brīdī padomāju par tiem nedaudzajiem „līdzjutējiem”, kuriem padošanās būtu kā medusmaize. Jā, pilnīgi nepareiza motivācija, bet ak vai, kā strādā. Piepūšu vaigus, kapāju tālāk un pēc brīža jūtos pavisam labi. Laiku pa laikam mūs apsteidz kāds no Lavaredo „ultras” ātrā gala. Brīnos, cienu un dodu ceļu. Šaura taka pa nogāzi vijas te augšā, te lejā, līdz nolaižas līdz ielejas apakšai. Priekšā manām sagrupējušos cīņubiedru pulkus, jau sapriecājos, ka sasniegts pirmais dzirdināšanas punkts, kam jābūt 16 kilometrus no starta, kad redzu, ka sastrēgums ir izveidojies vietā, kur jāšķērso upe. Tilta nav, daudzi auj nost apavus un taisa burzmu. Lai gan Dina saka, ka jāmauc tāpat, nez kāpēc piemirstu rogaininga pieredzi, kad slapjumiem  pāri velkam nedomājot, un kāpju ārā no botām. Muļķīgi zaudēts laiks, jo seko vēl divas upītes, kam mizojam pāri nebremzējot. Kājas tik un tā kļūst slapjas. Uzticamie „Salomoni” žūst ātri, tomēr ledainais ūdens iekož līdz kaulam  un saķeru regulāro auksto gadalaiku likstu – pilošu degunu. Dina jau vēlāk nokomentē, ka viņai nav jāraugās atpakaļ, lai zinātu, vai turpat esmu. Šņaukāšanās skaņas ir gana izteiksmīgas.

Gandrīz visā ielejas garumā virzāmies vienā ritmā ar kādu smaidošu anglieti, turpat arī kāds ļoti iesprindzis un no skata pavisam netrenēts itāļu puisis. Vēl arī sportiska paskata censonis, ar kuru paralēli kustamies visu distanci. Viņa seja ir tik nopietna, bet uzvedība nelaižot nevienu garām tik dīvaina, ka atliek vien secināt, ka cilvēks ir izgājis trasē ar sāpēm, un katra lieka kustība sagādā ciešanas. Ja tā, tad visu cieņu! Bet turēšanās plūsmā, apdzīšana un garām laišana priekš manis ir grūtākais distances pārbaudījums.

Beidzot arī pirmais „pitstops”. 16 kilometri nolauzti. Pašsajūta laba. Padzeramies ūdeni, apēdam kārtējo želeju un aidā, tālāk. Vispārēju interesi raisa kāds melnādains skrējējs no Ganas. Daudzi pat pamanās kopā ar viņu nobildēties. Tālākais ceļš aizvijas skaists, bet mikls un vējains. Taka vijas augšup un augšup. Brīdī, kad šķietamies esam gaidītajā „Col dei Bos” (2331m) pārejā, paveras atkal un atkal kalnup vedošas cilpas.  Mazliet sāk līņāt, tomēr gods kam gods, mākoņi noturas un dienu aizvadām gandrīz sausā. Izkāpšana no Travenanzes ielejas tiek atalgota ar īpašu balvu. Aptuveni 300 augstuma metru noskrējiens līdz pirmajam lielajam starpfinišam 23. kilometrā ir izcili skaists un viegls. Brīnišķīgs, lēzens un plats serpentīns aizvijas gar klints sienām, atliek vien kustināt kājas un traukties vējam gar ausīm svilpojot. Tarkšķot paskrienam garām kādam ieleju filmējošam puisim, kad no muguras atskan skaidrs „Labdien!”. Tā iepazīstamies ar Edgaru, mūsu distances sesto latvieti. Paprāvu gabalu skrienam kopā, pļāpājam, maināmies iespaidiem, atkal šķiet, ka kājas nes pašas. Sagurumu nejūt, neticas, ka aiz muguras jau vismaz pusmaratons. Lejā jau redzam starpfinišu ar ēdināšanas punktu „Col Gallina” (2054 m). Trasē esam vairāk kā 4 stundas. Vēl tikai pastāvs zigzagu nokāpiens, un tad jau dzirdam „aiziet, meitenes, aiziet!” un ieraugām mūs gaidošās Ievu un Gunitu.

Redzēšanās prieks ir patiess. Iedzeram Coca-colu, mazliet ieknakstinām šo to no barošanas punkta labumiem – Dina priecājās par cepumu ar Nutellu, bet es panašķējos ar sieru un banāna gabaliņu, un laižam tālāk. Jānis no mums esot atrāvies par minūtēm 25. Līdz nākošajam starpfinišam 7 attāluma kilometri un puskilometra kāpums. Pašsajūta lieliska, virzāmies mundri, bet bez trakošanas, „tā lai nav ļoti grūti” tempā. Kur varam, tur skrienam. Kreisajā pusē paliek Dolomītu fototapete ar „Cinque Torri”. Jūsmot nav laika, jāskatās zem kājām. Labi, ka šeit jau ir būts pirms diviem gadiem. Mājās paskatīsimies bildes. Pie „Averou” kalnu mājas (2413m) iedzeram pasakaini gardu tēju, ar augļiem un medu un diebjam tālāk. Līdz nākamajam „pitstopam” Passo Giau kā ar roku aizniegt, skaidrs, ka kontrollaikā iekļausimies. Lejupceļā mazliet nokaitina kāda neskrējēju kompānija, kura izplājusies visā takas platumā pat neiespringst skrējēju palaišanai. Plus nepietur savu suni un ar saviem skaļajiem svilpieniem kaitina ne ta skrējējus, ne ta murkšķus. Tālākais posms aizrit viegli, un šķiet paiet pavisam neilgs laiks, kad atkal izdzirdam latviskus uzmundrinājuma saucienus un ieraugām takas malā sēdošo Ievu. 30 km atzīme sasniegta!  Kapājam jau vairāk kā 6 h.

  

Šoreiz ieēdam augļu kompotu, padzeram melno tēju, atjauktu ar Colu un no draugiem atvadāmies nu jau līdz finišam. Sajūtas labas, nav nekāda pamata domāt, ka atlikušie 17 km varētu būt nepieveicami. Sākumā taka ir šaura, bet normāli skrienama. Ik pa laikam sķērsojam sniega laukus, kuros ieslidinātās špūres prasa slēpošanas iemaņas. Kāpjam tik iekšā un šļūcam uz priekšu. Pakrist gan negribās, jo dažos gadījumos tas var beigties ar noripošanu līdz ielejai. Daži slidinās bremzējot ar dibeniem. Liekas, ka pagriezienam uz 10 km finiša taisni jau tūlīt jābūt, kad seko pārsteigums, vēl viena pamatīga kāpiena paskatā. Iedotajā trases profilā tāds īsti nenolasās. Pacēlums līdz „Forcella Ambrozolla” gan nav diži augsts, bet riebīgs gan. Čunčinam vien augšā. Dina runā, ka vajadzētu ieēst želeju, bet man nenāk ne prātā. Deguns tek kā Niagāra, knapi elpoju, kāda šobrīd vēl ēšana. Taka reti riebīga un šaura, palieli akmeņi, dubļi, tērces.  Mēģinu neizslīdēt un domāju, ka šis nu ir tas iemesls, kāpēc absolūti nevēlos pamēģināt Siguldas kalnu maratonu. Nepatīkami un nevajadzīgi riskanti. Grūtumu piemet arī tas, ka  šis kāpums galīgi nebija gaidīts. Skaitu soļus un domāju, ka esmu tikusi galā arī ar trakākiem kalniem, vai nu šoreiz noplīsīšu. Uhh, beidzot arī augstākais punkts! Atrodas pat spēks pamāt un uzsmaidīt tur dežurējošajiem „orgiem”, un tad juhhū, atkal varam skriet! Gar klints malu aizvijas plats, akmeņains ceļs, kas lēzenā slīpumā aizved līdz pat pēdējam starpfinišam, „Croda di Lago”. Labajā pusē paveras saules un mākoņu izgleznoti kalni, spējš prieks ietrauc dzīslās. Skrienam, uzmanīgi šķērsojam sniega joslas un šis noteikti ir viens no brīžiem, kura dēļ vērts būt šeit. Atlikuši aptuveni 11 kilometri. Ieleju pieskandina no kalnu mājas skanošā mūzika, kājas nes pašas un pēc brīža iediebjam skaistākajā šī skrējiena starpfinišā. Pāris aprikozes, Cola, un metamies pēdējos 9 kilometros. It kā liekas nieks vien, bet tikai tādā gadījumā, ja šie kilometri nav pa dubļainu, stāvu, uz leju vedošu meža taku. Atkal pilnīgs Siguldas variants. Virzāmies uzmanīgi. Laiku pa laikam kāds izslīd. Uzreiz apkārt cīņubiedru bariņš ar jautājumiem, vai viss kārtībā. Kalnu skrējēji ir draudzīga tauta. Pēc pamatīgas noņemšanās pa dubļiem atkal esam uz normāla ceļa, atliek tikai skriet. Ļepatojam kā nu varam. Te mūs ar skaļu „Bon Giorno!” noķer Edgars, kurš nebremzējot palido garām, tik paspēj vien atvainoties, ka esot tā ieskrējies, ka nespēj apstāties.

Pēdējie kilometri pa asfaltu atsauc atmiņā pieredzējušo skrējēju stāstus par vietējo atsaucību. No kāda Mortisas ciemata namiņa balkona „bravo!” uzsauc trausla omīte ļoti cienījamos gados. Turpat līdzās ņipru senioru pulciņš sagatavojuši gan plakātu ar sveicienu, gan improvizētu dzirdināšanas punktu ar ūdeni, limonādi un cepumiem. Kamēr kundze papildina glāzes, kungi pēc numuriem atšifrē valsti no kuras esam un uzsauc „Bravo, Lettonie!”.  Ap sirdi kļūst silti, acīs sarosās kas līdzīgs aizkustinājuma asarām. Pēc tādiem vārdiem kājas pašas nes, apsteidzam uz flirtu velkošu itāļu kungu četrotni un esam jau pilsētā. Skrējēji tiek novirzīti īpaši atdalītā joslā. Kad jāšķērso iela, satiksmi aptur. Bet neviens nedusmojas. Caur atvērtajiem auto logiem dzirdam tik daudz sveicienus un laba vēlējumus, ka grūti to visu aptvert. Māj arī garāmgājēji, māj jau finišējušie skrējēji košās „The North Face” vestēs. Izskrienam uz centrālās ielas un mums skaļi uzgavilē arī krodziņos sēdētāji. Sāk skanēt baznīcas zvans un Dina uzņemt tādu tempu, ka mazliet satraucos, vai spēšu tā novilkt vēl atlikušos metrus. Trases malā redzu Ievu ar Latvijas karodziņu, turpat arī Gunita, „bambīna” Kristiāna, Andris, jau finišējušie Jānis un Imants. Dzirdu, ka komentētājs saka kaut ko par „Signoras…Lettonie”, aplausi, un esam galā. Komentētājs sauc mūsu uzvārdus un dīvainā kārtā manējais tiek nolasīts absolūti pareizi. Sajūta mazliet nereāla, mēģinu aptvert, ka tas nu ir izdarīts. Turpat finiša koridorā mūs noķer Edgars un piespiež uztaisit kopīgu bildi. Tad saņemam godam nopelnītās „The North Face” „finišeru” vestes un krītam draugu apskāvienos. Vēl zvans uz mājām, kur gaidītā „Mēs par tevi uztraucamies, labi, ka piezvanīji” vietā dzirdu „Nu, noskrējāt, ja?  Mēs jau te internetā sekojam līdzi.”  Tā uzzinu arī precīzu savu finiša laiku. Mūsdienu tehnoloģijas ir biedējošas.

   

Vēl saņemamies kārtīgi pavingrot, iespējams tieši tas paglāba no muskuļu ķibelēm. Duša, „Recovery” kompresijas zeķes, Lietuviešu ražota bio smēre muskuļiem un arī pēcfiniša savākšanās darbiņi apdarīti. Kamēr dušojamies un tizlojamies, atkal jau kūp pannas un katli. Organizatoru dotie vakariņu taloni tā arī paliek neizmantoti. Mūsu meitenes gatavo lieliski.

Nākamajā rīta mostos ar bailēm kāpt ārā no gultas. Piesardzīgi pakustos, nekas nesāp. Kājas protams jūtu, bet stipri mazāk kā pēc pirmās dienas pastaigas. Tā arī nezinu, vai paldies pienākas kompresijas zeķēm,  leišu brīnumziedei vai kārtīgai pavingrošanai. Pašsajūta vienkārši teicama. Ja kāds stāstītu, ka tā var būt, neticētu.

Diemžēl lietus nojauc plāniņu pēdējā dienā uzvizināties augšup ar pacēlāju un „viegli pakāpt” kādu „ferratiņu”. Kāpšanas ekipējumu šajā braucienā tā arī neizvilkām no somām. Dodamies kārtējā pastaigā. Aizejam līdz bobsleja trasei, uzkāpjam līdz Ghedina ezeriņam, un tad jau atkal gāž tā, ka jātaisās vien lejā. Apnicis tas slapjums. Pārējie spītējot lietum kāpj mašīnā un laiž un Falzarego tuneļu labirintiem. Mēs ar Dinu tur pabijām pirms diviem gadiem, tāpēc mierīgi ļaujamies nekā nedarīšanai. Lasām grāmatas, izstaigājam pilsētiņu vīna meklējumos, un tad jau laiks vīkšāt vakariņas. Ciemos atnāk Imants, vakars paiet pļāpās, stāstos un atmiņās. Vīna varbūt arī bija par daudz, bet lai jau. Pelnīti. Galu galā līdz stadijai „piedzēries” neviens tā arī netika.

No rīta saliekam somas, vēl pēdējais izkrējiens līdz veikalam un tad jau klāt atvadu brīdis. Motorizētais piecinieks aizdodas pasildīties Horvātijas saulītē, bet mēs ar viena vakara pieturu Venēcijā, dodamies mājup. Atpakaļ ikdienā, ar sapni par jauniem kalniem, klintīm un nu jau arī skrējieniem.

Kopsavilkums:

„Cortina Trail” starta sarakstā bijām 920, finišējām 749, tajā skaitā visi latvieši.

No Latvijas skrējējiem ātrākais ir Imants Kaldre, kurš distanci veica 6:39:49. Lielisks un neticams temps. Bet vēl neticamāki ir 119 kilometru distances finiša laiki. Antons Krupicka no ASV finišēja 12:42:31. Arī otrajā vietā ASV sportists, bet trešais palika lietuvietis Gediminas Grinius (13:01:22). No dāmām ātrāka amerikāniete Rory Bossio (14:19:24).  Par Latvijas skrējējas Ineses Gulbes sajūtām šajos 119 kilometros var palasīt šeit: http://www.noskrien.lv/velreiz-nekad-vairs

Fiziskas sekas:

Nevienas tulznas. Muskuļu stīvums minimāls. Nesāp ne mugura, ne ceļi. Un galu galā pat iesnas nesaķēru. Izpalika arī slavenā „siena” un solītā pārvietošanās pa kāpnēm atpakaļgaitā. Vārdu sakot, distance noskrējās stipri vieglāk kā plānots.  Ne reizi vien ir piedzīvoti fiziski smagāki brīži, sevišķi kalnos.

Emocionālās sekas:

Mazs sapnītis piepildīts. Ļoti patika. Trase skaista un pārdomāta, bez speciāli radītiem šķēršļiem. Dažādi segumi; kāpumi mijas ar kritumiem, un kur nu vēl skaistie skati! Tieši tas, kas vajadzīgs, lai iemestu āķi lūpā. Vai 47 kilometri ir daudz? Dažiem tas liksies daudz. Dažiem ļoti daudz. Bet dažiem tas ir tikai tāds svētdienas treniņš. Katrā ziņā Piedzīvojums izdevās. Esmu laimīga un pateicīga par iespēju to izbaudīt.

Un, protams, liels paldies ceļabiedriem. Par iedvesmu, uzmundrināšanu, barošanu, lutināšanu. Jūs esat lieliski. Pat iedomāties nespēju, kā būtu, ja būtu aizbraukusi viena.

Vai Tu to varētu?

Ja esi vesels un trenēts, tad jā.  Arī es esmu parasta biroja darbiniece vidējos gados. Pie tam – no procesa, ne mērķa baudītājiem. Līdz ar to ilgstoši darboties „ļoti grūti” režīmā nespēju un negribu, bet ar „Cortina Trail” tiku galā bez pārpūles. Un vēl, pēc kārtīgas darba dienas nereti jūtos vairāk pārgurusi, kā pēc šiem 47 kalnu kilometriem. Bet, ja kādam liekas, ka ko nu vairs, esmu par vecu, tad varu pačukstēt, ka kalnu skrējienos vidējais vecums grozās ap 40 – 42. „Cortina Trail” vecākais finišētājs bija 82 gadus vecs kungs no Austrijas. Vēl visu var paspēt!

Skrējiena mājas lapa: http://www.ultratrail.it

Pārpublicēts no: http://www.draugiem.lv/user/177625/blog/?p=12106929