Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Madeira. MIUT 85/115, jeb… tā jau es riktīgs

SAM_1949Katram, kas plāno savu skriešanas treniņu un sacensību kalendāru, bieži ir grūtības izdarīt izvēli – skriet Latvijā, tuvākajās ārvalstīs vai tomēr pamēģināt kaut kur tālāk. Un kur vēl eksotiskāka ideja – skriet pa salu, pie tam Atlantijas okeānā. Laikam jau tikai klasiķu teiktais, ka vecums nenāk viens, bet nāk ar komplikācijām, var kalpot par attaisnojumu, ka neatceros, kad man šī ideja par Madeiru radās. Ar vienu vārdu sakot – sen. Bet tad, kad vajadzēja pieteikties, starp dalībniekiem jau bija piereģistrējies Mārtiņš. Tas pats, kurš pērn uzvarēja Siguldā. Tā kā kompānija labu labā, neskatoties uz to ka viņš bija pieteicies uz 115 km, es tikai uz 85 km. Vēlāk sarakstos parādījās un arī startēja Jevgenijs Petrovs, bet tā arī nesanāca ar viņu iepazīties. Klātienē pirmo reizi ar Mārtiņu satikāmies un iepazināmies tikai Madeiras picērijā. Sazvanījāmies un kā vienīgais zināmākais orientieris svešumā iebraukušiem  ļaudīm kalpoja McDonalds. Mārtiņš bija tikko atlidojis un kopā atrunājām tālākos plānus – kad, kur un cikos.

Starta diena. Starts

Kā norunājām, no Funšalas (Madeiras administratīvais centrs) uz pilsētiņu Mačiko (dalībnieku reģistrācijas punkts un arī paredzamais finišs) izbraucam kopā. Braucām ar vietējo satiksmes autobusu. Pēc 40 minūtēm esam galā. Ātri atrodam vietu, kur notiek dalībnieku reģistrācija un nokārtojam formalitātes. Jāpaspēj līdz plkst. 16, jo tad šis process it kā tikšot izbeigts. Saņemam numurus, suvenīru somu ar gaumīgu T–kreklu. Līdz plkst. 21:30, kad paredzēta visu 85 km un 115 km distanču dalībnieku transportēšana ar autobusiem uz salas otru galu (Porto Monica) ir palicis daudz laika. Lai galīgi nenīktu un šo laiku nepavadītu nelietderīgi, paēdam vakariņas, pagaršojam vietējo saldējumu, bet… vienalga paliek laiks pāri, kaut zobus baksti. Tā arī to aizvadījām staigājot starp palmām gar okeāna krastu un bažīgi lūkojoties debesīs, kur pār kalniem savelkas mākoņi un sāk līņāt.

SAM_1770

Ir klāt plkst. 21:30 un laukumā, kur mums jāsagaida autobusi ir sapulcējies vēl liels daudzums tādu pašu, kā Mārtiņš saka, dīvainīšu, lai brauktu uz nezināmu vietu, naktī skrietu pa nezināmiem kalniem un Dievs vien zina kādos laika apstākļos. Zināma vien bija katram sava distance. Man par pārsteigumu – ļoti daudz cilvēku ar dzīves pieredzi, iesirmiem (gluži kā man) vai sirmiem matiem. Esam raiba publika, gan pēc ekipējuma (Salamon gan pārsvarā), gan pēc valstiskuma. Lielākā daļa ir portugāļi, lai gan redzam numuriņus ar Vācijas, Šveices, Lielbritānijas, Spānijas karodziņiem. Pārstāvēto valstu skaits sniedzas vairāk nekā desmit. Abi tiešām esam lepni, ka šeit ir arī skrējēji no Latvijas. Bijām ieplānojuši, ka ceļā uz startu busā nedaudz nosnaudīsimies, jo tā arī pirmsstarta dienā nepagulējām. Tā laikam bija kļūda, jo tomēr vajadzēja reģistrēšanos nokārtot iepriekšējā dienā un tikai vēlu vakarā ierasties uz izbraukšanu. Bet busā nosnausties izdodas tikai Mārtiņam, visi tādā jautrā noskaņojumā, cits citu fotogrāfē, ka es tā arī neaizmiegu.

Tādā gaisotnē ierodamies starta vietā Porto Monica. Jāatgādina, ka finišs ir pilsētiņā Mačiko, no kuras mūs tikko atveda. Protams, ir melna nakts un no debesīm nāk slapjums. Vēl abi kopā ieejam starta koridorā, bet īsi pirms starta Mārtiņš dodas starta līnijai tuvāk. Tā arī izšķiramies, lai satiktos tikai sazin kad finišā. Kā viņš pirms neilga brīža man atklāj – braucis šeit cīnīties par uzvaru. Mani manā vecumā, kas ir atbraucis „baudīt procesu” tas pārsteidz, bet doma jau šim pareiza. It sevišķi tas saprotams tagad, kad ir zināmi rezultāti un cīņas gaita. Vēl ar vietējo ovācijām pavadītus starta koridorā uzaicina vietējos grandus. Un tad  atskan starta signāls. Uztraukums rimst. Man jau tie skrējieni no punkta A uz punktu B patīk. Ja būtu jāskrien pa apli un tie vēl jāskaita, tad jau ātri izstātos. Bet te, jāskrien no salas viena gala uz otru, nav jau kur likties. Apkārt nepeldēsi. Un ja vēl starts ir vēlu vakarā vai naktī – super. Vari ar svaigiem spēkiem kapāt naktī un vēlāk austošā diena nāk kā jauns dopings, jauns spēka avots tālākajam skrējienam. Viss ir sācies, uzreiz ir kāpums, vismaz 200m vai vairāk.  Tajā augšā tiekam skriešus. Nu gandrīz skriešus. No ielu malā esošām mājām, dzīvokļiem iznākušie ļaudis aplaudē, uzmundrina. Neskatoties, ka ir pusnakts. Arī paši skrējēji vēl smejas, sarunājas. Bet, pieredzes vadīts zinu, ka tas nebūs ilgi. Kāds līdzjutējs vēl skaļi apjautājas – „Uz kurieni jūs tā dodaties?” Seko smieklu pavadīta atbilde – „Uz Mačiko.”

Pēc apmēram 5km nonākam atpakaļ pilsētā. Noskrējiens gan tāds pabīstams, pozitīvas emocijas nesagādā, starp akmens pakāpieniem un no takām ārā rēgojas dzelzs armatūru gali. Nav saprotams, kāpēc tādi te atstāti. Lukturīšu gaismā tos izdodas saskatīt, skrējēji viens otru brīdina, bet tomēr laikam jau kāds aizķeras, jo atskan arī neganti bļāvieni. Un tad sākas viss pa nopietno – stāvs kāpums gandrīz kilometra augstumā. Tam visam optimismu dod tas, ka tur galā būs pirmais barošanas punkts. Iet smagi – viss ir slidens – akmeņi, koka pakāpieni, pērnās lapas, zāle… Kāda vairs skriešana – visi ejam kā karavāna, lūkojoties viens otram mugurā, sarkanajos lukturīšos, kuri kā obligāta prasība spīd pie somām un cepurēm. Sarunas arī pārtrūkušas… Pie traumu bīstamas, pilnas ar asiem akmeņiem nogāzes uz marķējuma mietiņiem kā brīdinājuma signāli mirgo sarkanas lampiņas. Naktī tās ir īsti vietā. Drīz jau arī pirmais slēptais kontrolpunkts – tiek nofotografēts un pierakstīts dalībnieka numurs. Laikam jau lai nemainītos numura nēsātāji. Tā tas būs arī tālāk. Turpinām kāpt augšup. Turpina līt. Ne visai stipri, bet tomēr. Ik pa brīdim viens otru apejam, apdzenam.

SAM_1905

Pirmajā kontroles un barošanas punktā 11,9 km esmu apmēram pēc 2,5 stundām. Bēdīgi, bija plānots ātrāk. Lai gan pirms starta abi ar Mārtiņu izsecinājām, ka sākums mums abiem jāņem mierīgi, jo uz sākuma (MIUT 85) 45 kilometriem hm=3371 m, bet atlikušajiem 40km tikai 700m. Arī Mārtiņam (MIUT 115) situācija līdzīga. Pirmajā ēdināšanas punktā neuzkavējos, tāpēc noteikti pakāpjos par kādām vietām augstāk. Kāpums turpinās, bet jau mierīgāks, lēzenāks. Sirreāls skats pilnmēness gaismā – trases vienā malā stāva klints, otrā pusē liels, balts mākonis. Atliek vienīgi minēt, cik dziļa ir blakus esošā, bet neredzamā krauja. Drīz seko pārskrējiens (iešana+skriešana) pāri retiem krūmiem apaugušam laukam. Te mēness pazūd aiz mākoņiem un visu laiku dzirdama putnu čivināšana. Ceļu iezīmē mirgojoši sarkani lukturīši. Šī ir laba doma, jo lentveida marķējums ir grūti saskatāms. Atkal slēptie kontrolpunkti. Trasē to būs pietiekoši. Un visos arī fotogrāfēs. Nav iespējams atcerēties un pārstāstīt visu skrējienā pieredzēto un redzēto. Tāpēc aprakstā minēšu nozīmīgākos mirkļus.

Skrējiens

Pamazām ir uzaususi gaisma. Tuvojoties otrajam ēdināšanas punktam skrienam gar levadu. Tā ir mākslīgi veidota apūdeņošanas sistēma, lai no salas ziemeļiem novadītu lietus ūdeņus uz dienvidiem. Ir izdarīts fantastisks darbs, lai tādu sistēmu izveidotu. Šķiet, kāpostiem, banānkokiem un citiem mārrutkiem, kas to ūdeni saņem, tirgū ir jābūt zelta cenā. Drīz vien ieskrienam klintīs izcirstā tunelī, caur kuru plūst arī levadas ūdens. Otru galu nemaz neredzam, tumsa, jāņem no somas ārā lukturītis. Skrienam bariņā, bet valsts piederību nav laika lūkot, skrienam. Tunelis pazems, tādēļ skrienam pieliekušies. Drīz jābūt ēdināšanas punktam – Encumeada. Un tad jau būs jākāpj kalnos, vispirms uz Pico Ruivo. To, izrādās, šķērsosim „tikai” 1734 m augstumā.

Lietum turpinot smidzināt, klāt ir ēdināšanas telts. Ieskrienam reizē ar vienu jaunāku veterānu no Lielbritānijas, vārdā Marks. Abi paņemam ēdmaņai vistas gaļas buljonu, kafiju. Sarunā kļūst skaidrs, ka abi esam pārliecināti, ka iekļausimies kontrollaikā, ko paredzēts ņemt Pico Ruivo kontrolpunktā – 9,8 km tā kā vajadzētu pietikt gandrīz ar 3 stundām. Lai gan realitātē būs tā, ka es dotajā kontrolpunktā ieskriešu 5 minūtes pirms  noliktā laika. Ar zupu un citiem gardumiem mielojošos skaits pieaudzis un, dodoties trasē, atbrīvojam krēslus citiem. Turpina līt, ir pusdeviņi no rīta un atkal sākas kāpiens. Tieši tā, pa akmens pakāpieniem, slapjiem un slideniem, zigi-zagu gar klintīm augšup. Visapkārt migla, tas nozīmē, ka esmu mākonī. Anglis jau prom, aizmugurē arī neviena nav. Sevi visu laiku mierinu – skaties, kur liec kāju, ej uzmanīgi. Kāpņu serpentīnam margu nav, nav kur pieturēties. Nemaz negribas satraumēties. Tādā laikā pat palīdzības helikopteri nelido. Kāpums uz  minēto virsotni būs 734 metrus augsts.

SAM_1907

Tuvāk starpfinišam laiks sāk nedaudz uzlaboties, lietus mitējas, bet interesanti ir tas, ka klinšu vienā pusē pūš negants vējš, jāvelk pār galvu kapuce, visi rāvējslēdži jāaizvelk, bet takai aizvijoties otrā klints pusē – tur spīd saule un ir ļoti silti, tik silti, ka visi rāvēji vaļā, kapuce nost. Un tā tas turpinās desmitiem reižu. Pa ceļam atkal slēptais kontrolpunkts. Bet tagad tikai sākas īstais skaistums – tādas klintis, aizas nav pat Alpos. Pa ceļam vēl apdzenu vienu vācieti, panāku arī angli, tiek noķerti arī divi spāņi. Tā vienu brīdi četratā skrienam, līdz es palieku pēdējais no četrotnes. Apstājos pafotogrāfēt, atvilkt elpu. Galīgs bezspēks. Nav jaudas doties ne uz priekšu, ne atpakaļ. Stāvu, grozu galvu, kaifoju par apkārt redzamo. Tā jau es riktīgs.

Pulkstenis rāda, ka līdz kontrollaikam palikušas 25 minūtes, bet nav ne jausmas, cik tālu vēl jāiet. Beigās ievelkos namiņā, kurā ir dzeramie – tātad kontrolpunkts. Pienāk klāt brīvprātīgie, apjautājas vai viss ir kārtībā. Protams ka ir, kā savādāk. Ienāk vēl citi skrējēji, t.i. gājēji – vienai sievietei nav spēka noņemt somu lai izņemtu krūzīti – tai jābūt katram pašam savai, jo uz vietas tādu nav principā. To jau piekodināja pirms starta. Portugāļu meitene to krūzīti sameklē. Uzreiz jāsaka, ka traila apkalpojošie darbinieki bija vienkārši fantastiski – lasīja skrējēju vēlmes no lūpām, pacēla nokritušās nūjas, palīdzēja uzvilkt mugursomas un runāja man visās saprotamās un nesaprotamās valodās. Mani uzmundrināt nespēj pat draudzenes Ingas zvans – kā man klājas, kā jūtoties? Viņa te pilda manas atbalsta komandas funkcijas.

Pēc šīs virsotnes atstāšanas seko traila skaistākais  „gabals” . Skaistums vienreizējs. Dēļ šīs takas iesaku visiem „kalniešiem” nākamgad paskraidīt Madeirā. Ik pa brīdim apstājos lai fotografētu. Bet skriet ir palicis vieglāk – lietus nelīst, bet… spīd karsta saule. Trasē daudz tūristu, bet takas šauras. Nākas dzirdēt kā tūristu grupu vadītāji uzsauc, lai šie dod mums ceļu – laikam jau ir brīdināti, ka te kaut kas notiek. Patīkami, ļoti patīkami skriet aplausu pavadībā. Un laikam jau arī želeja iedarbojusies. Tās gan visa traila laikā kādas desmit apēdu. Un tā apmēram 8 km skrienam (jo atkal esmu panācis sirmu cīņu biedru no Vācijas, kuru arī drīz apdzenu)  pa izveidotu tūristu taku ap 1600-1700 m augstumā. Sānis bail pat skatīties, abās pusēs aizas, ja nav abās, tad vienā noteikti ir. Gar malām virves novilktas ir, bet.. skatos tomēr tikai uz priekšu. Līdzīgi esot darījis arī Mārtiņš. Pirms starta ar Mārtiņu norunājam, ka drīz pēc sava finiša viņš man zvanīs.Vēl zvanījis nav.

SAM_1912

Madeiras kalnu skaistums beidzas brīdī, kad tiek sasniegta virsotne ar observatorijas kupolu galā. Sākas ceļš lejup. Tas ir vienkārši fantastiski – kalni beidzot beigušies. Kā es tos tajā brīdī neieredzēju, aprakstīt nevar. Atlikuši apmēram 40km līdz finišam – tikai 40km. Tiešām, tajā brīdī tā domāju. Un hm=700m. Bet piezogas nelaime – lejup skrienot sāk sāpēt augšstilbi. Kā kāja skar zemi, tā ieduras. Bet lejup jāskrien nieka 40km. Tikai vietumis augšup. Arī  ap 12 km pirms finiša kā saldais ēdiens būs ap 150 m augsts kāpums. Pat ja ne augstāks, bet līdz tam vēl jātiek. Tā mokoties  ar muskuļu sāpēm tieku līdz labam ēdināšanas punktam. Nu, ļoti labam – buljons, cepumi, rieksti, kafija, šokolāde, svaigi un žāvēti augļi, kola, ūdens, sporta dzērieni. Pie galda sarodas daudz ēdāju. Esam izsalkuši. Blakus piesēžas Aksels. Abi viens otru arī fotografējam. Finišā apmainījāmies ar e-pastiem, lai nosūtītu fotogrāfijas. Bet drīz vien Aksels dodas trasē. Es bez pretenzijām palieku pie galda, procesu pabeidzis izspiežu mutē vēl želeju, vēl nedaudz atsēžos un tad pamazām arī taisos uz pēdējiem kilometriem.

Pienāk klāt viena portugāļu meitene un apjautājas – kāpēc es esot noguris? Paceļu galvu un paskatos, kas tad tā atļaujas. Laikam mana acu skata iespaidā šī strauji pirms manas atbildes  paspēj pateikt – joks, joks! Vēl nedaudz paspīdu ar portugāļu valodas zināšanām – frigorifico, cerveza, eu gosto, frigo. Rindas kārtībā tie tulkojas – ledusskapis, alus, man patīk, auksts. Tagad šai ir acis platas.  Iespaidu esmu atstājis – laiks doties trasē. Tā jau es riktīgs. Šo sarunu dzirdēja vēl divi kontrolpunkta brīvprātīgie. Smejamies visi. Liels bija mans pārsteigums, ka abi divi šie džeki mani tālāk pavada ar mašīnu, braucot blakus takai pa šoseju, pirms trase aiziet lejup mežā. Pēdējie uzmundrinājuma vārdi un attā.

Skrienas ļoti labi, it kā sāpes arī pārgājušas, skrējiena temps pieaudzis, drīz panāku Akselu. Papļāpājam blakus skrienot, bet man viņa temps ir par lēnu. Solis viņam tāds īss. Man laikam iedarbojusies želeja. Tā gribas ātrāk finišēt. Mārtiņš vēl arvien nav zvanījis. Gan jau, ka ir finišējis, bet nav spēka paņemt telefonu. Tikai kalnos laiks rit lēnāk un kilometri arī garāki. Tā pamazām pārmaiņus skrienot un ejot līdz finišam palicis tikai ap 20km. Zvans. Zvana Mārtiņš. Apprasos – kāds rezultāts, kāda vieta?  Šis vien atbild – man vienalga, labi, ka dzīvs palicis. Es atbildu – zini, man bija tāpat.  Finišā uzzinu, ka kāds esot jau paspējis viņu  apsveikt ar 3. vietu. Sakās, ka mani finišā sagaidīšot. Te gan  jāpaskaidro, ka 115 km distancē tika izcīnīts Portugāles čempiona tituls, kā arī noskaidroti tie, kuri pārstāvēs šo valsti pasaules čempionātā ultramaratonā. Tāpēc top skaidrs, cik sīva bija cīņa Mārtiņam, jo portugāļiem motivācijas netrūka. Un izcīnītā 4. vieta ir ļoti vērtīga.

SAM_1913

Finišs

Līdz finišam vien 4 km. Pēdējais dzirdināšanas punkts – ūdens un kola. Izvēlos kolu.  Nolieku nūjas, kaut kur somā jābūt krūzītei. Atrodu. Padzeros. Bet nav spēka pieliekties pēc nūjām. Augšstilbi tā sāp it kā degtu ugunīs. Tiek pasniegtas man nūjas. Tā arī tās velkot dodos (eju) uz finišu. Tomēr saņemos. Sāku skriet. Izskrienot cauri tunelim plakāts vēstī, ka līdz finišam 2 km. Esmu jau Mačiko. Kalnā. Finišs lejā. Turpat, Forumā, kur vakar izņēmām numurus. Ļoti grūti skrienas lejup. Blakus ganās kazas, ziņkārīgi noskatās uz mums. Skrienam bariņā kopā ar dažiem no 115 km distances. Tas ir viens vājprāts, cik gari var būt pēdējie 2 km. Tomēr nevaru paskriet, izvēlos tipināt no kalna lejup. Un tad paliek pēdējie 300 m. Gar okeāna piekrasti, garām āra kafejnīcām, kurās sēdošie atpūtnieki aplaudē ikvienam kas finišē. Arī man. Nekas nesāp, skrienu, lidoju. It kā nebūt aiz muguras šie mokpilnie, grūtie, slapjie un slidenie, bet tomēr fantastiski skaistie 85 km. Zaļš paklājs finišā. Apkārt smaidīgi cilvēki aplaudē. Vienalga, ka esmu finišējis tikai pēc 19 stundām un 8 minūtēm. Tas nekas, ka uzvarētājs šajā distancē jau noteikti ir paspējis paēst un izgulēties. Man ir pēdējie 2 punkti UTMB. Tātad kopā 7 UTMB. Mani sagaida Inga. Mārtiņš esot aizbraucis, nav varējis mani sagaidīt. Vēl katram finišētājam tiek organizēta ātrā fotosesija. Un šķiet, ka piedzīvojums ir beidzies.

Pēc skrējiena

Skrējiens beidzies. Tagad uz autoostu un uz Funšalu, salas administratīvo centru. Liels ir mūsu pārsteigums sastopot Mārtiņu autobusu gaidot. Brauksim reizē, jo iepriekšējo esot nokavējis. Galīgi saguris. Arī kāju trasē esot sasitis, bet sāpes tikai tagad tā pa īstam sācis just. Es pēc izskata  neesot labāks. Milzīgs nogurums. Tagad tā pa īstam jūt kājas. Sāp un smeldz. Pārrodoties viesnīcā, ieejot noskrieniešu portālā – 111 komentāri par Madeiras trailu. Aizmirstu visu un metos tos lasīt. Izrādās, daudzi ir sekojuši līdzi mūsu gaitām Madeiras kalnos, komentāri par to, kurš kuru apdzinis, labi uzmundrinājuma un veiksmes vēloši vārdi. Fantastiska sajūta! Tas tiešām bija negaidīti! Paldies par to! No komentāriem (laikam Inis) izlobu, ka es savos 52 gados varētu būt starp laureātiem visvecāko veterānu vidū. Pārbaudu rezultātus – tiešām. Nu neko, rīt trešo reizi jābrauc uz Mačiko. Apbalvošanas ceremonija ir tāda kā paraugs, kāda tā nedrīkst būt. Pilnīgs pretstats kārtībai skrējiena laikā. Tas vēl būtu nieks, ka viss tikai portugāliski. Bet neko,tiklīdz izdzirdu savu vārdu un uzvārdu un Latvija, dodos uz pjedestālu. Paspiežu roku uzvarētājam. Otrās vietas ieguvējs nav ieradies. Balvu, kura ir organiskā stiklā izgriezts mana skrējiena augstuma profils uz kalnu fotogrāfijas fona un lielu 3. priekšplānā, pasniedz vīrs, tērpies militārā formā. Roku paspiež arī Salomon Portugāles šefs. Tas tā interesanti, starp palmām fotoobjektīvu priekšā pagrozīties.

SAM_1914

Secinājumi

Vienmēr jau pēc kāda lielāka pasākuma jāizdara secinājumi – kāpēc viss notika tā un ne savādāk. Pirmais prātojums bija jau tūlīt pēc finiša -viss, nekad, nekad, NEKAD vairs neskriešu. Inga vēl pažēlojās, ka līdzi nav paķēries diktafons. Bet no rīta jau jutos kā cilvēks un visas muļķības no galvas pagaisušas, pašam palika tā kā neērti par iepriekšējās dienas vājuma brīdi. Bet tā jau es riktīgs. Tādiem skrējieniem ir ļoti, ļoti, ĻOTI nopietni jāgatavojas. Vismaz kā to ziemā un pavasarī darīja Mārtiņš un citi ņergas. Gatavoties trailam sāku 4. februārī. Man sagatavošanās posmā pajuka pēdējais mēnesis pirms traila. Darba dēļ. No rītiem nebija laika skriet,vakarā neskrēju dēļ noguruma. Kaut mani tas uztrauca gandrīz līdz pat starta dienai, Mārtiņš nedaudz nomierināja, ka pirms tam jau esmu skraidījis vairākus gadus un kaut kāda bāzīte jau tomēr esot saskrieta, arī Renča skaitlis grozījās ap 26. Tādā formā devos trasē.

Pēdējos gados kā tāds svētceļnieku galapunkts mums  augustā ir Monblāns. Bet es noteikti ieteiktu nākamgad pozitīvi dullajiem pavasara beigās paskriet Madeirā. Jo pēc tam Monblānam sagatavoties tad vēl atliek laiks. Un starp noskrieniešiem noteikti ir tādi, kas tur var nopietni pacīnīties par vietu uz pjedestāla. Madeirā vērts skriet dēļ tā, ko redzēsiet apkārt – klintis, aizas, levadas, lauru kokus… Bet jāgatavojas  gana nopietni un  savlaicīgi.

Nākotnes plāni (attiecībā uz skriešanu) –

2013.g.  augusts  CCC  ap Monblānu.

2014.g.  septembris.  http://www.tordesgeants.it/en – ir liela vēlme ko tādu pamēģināt. Gribas pabakstīties kādā daudzdienniekā. Bet tikai tad, ja nepaveiksies nākamgad janvāra UTMB izlozē.

23 komentāri rakstam Madeira. MIUT 85/115, jeb… tā jau es riktīgs

  • lellde lellde

    wow…lasot jau elpa aizrāvās :) Visu cieņu…Patika iestaprinājumi ika pa laika “Bet tā jau es riktīgs”.

  • .Linda Lindams

    Dēļ dabasskatiem vien gribētos tur paskriet. Nav tur kāda ultraīsā distance? :)

  • hehe, Kārdinātājs! :) Paldies par rakstu! :)

  • Jekaterina Jekaterina

    Es ar Lindu :) Pamēģināt gribas, bet diezvai tādā izdzīvotu :D
    Paldies par rakstu! Lielisks ieskats kalniešu dzīvē :)

  • Andulis

    “Nav tur kāda ultraīsā distance? :)”

    Īsākā šogad bija 20 km; rezultātos pat norādīts vēl drusku mazāk: 19.0 km, +300 m. Manuprāt, varēja būt ņemama arī riktīgajiem ultraīso distanču cienītājiem? :)

  • Hiēna essnee

    Lasot šādus aprakstus, sāk gribēties, lai gadu stirnas sāk skriet ātrāk un es ātrāk varētu sasniegt tādu līmeni, lai izdzīvotu tādā skrējienā:)

  • Mārtiņ š Mārtiņ š

    Bij arī 19 un 42km distances. Nav man īsti ar ko salīdzināt, bet manuprāt ļoti skaists skrējiens. Neizslēdzu iespēju tur nākamgad atgriezties.

  • Andulis

    Mārtiņ š, turiburu un citi lietpratēji – varbūt zināt nākamā gada MIUT datumu? Skatos, ka līdz šim tas bijis “svārstīgs”:

    25.05.2013
    09.06.2012
    14.05.2011
    05.09.2009
    20.09.2008

  • Čingons no Babītes chingons no Babites

    Neizslēdzu iespēju tur nākamgad piedalīties..

    Turiburu, nu esi gan tāds riktīgs:)
    Starp citu, augustā Monblānā noderēs daži vārdi itāļu valodā:
    – Grande Birra – alus lielais, ar mazākiem tur nav ko niekoties,
    – Freddo – auksts, jo auksts būs gan alus, gan naktī skriešanas laikā!
    – Vino bianco/rosso – baltvīns, sarkanvīns.

    Vēl joprojām atceros savu vēsturisko 1.teikumu itāļu valodā no ceļojuma pa Sardīnijas salu – Vino bianco grande butile per bella donna.
    Krodziņa saimnieks saprata perfekti:)

  • Inis Inis

    Turiburu, forši, ka Tu esi tāds riktīgs;) Baigi labs apraksts. Vēlreiz apsveicu Tevi un Mārtiņu ar superīgo rezultātu! Redzēs kā iznāks ar darbiem un atvaļinājumiem, varbūt nākošgad es arī satrenēšos un sataisīšos uz Madeiras UT kādu gabalu noskriet;)

  • Ainars Ainars

    Garšīgi uzrakstīts. Bet kalnos tomēr ir jākāpj un vēlams tur, kur paskriet nemaz nevar.

  • Foršs raksts! Laikam jau lielu iespaidu uz Tevis atstaja Madeiras daba )) Apsveicu ar veiksmīgu finišu Tevi un Mārtiņu! Tā tik vien turpināt! ;)

  • Jekaterina Jekaterina

    Pēc komentāriem jau sāk izklausīties, ka nākamgad uz Madeiru plānojas kārtējā klases ekskursija ;)

  • Didzis Didzis

    Kārdinoši gan.Nebija sen tas laiks,kad teicu kalniem ,kalnu ultrām – NĒ,atlika vien uzskriet reizi ar rogainistiem,Laulasmaa un viss ir mainījies.Madeiras UT – tas ir vilinoši.

  • mtiger mtiger

    Tiešām riktīgs :)

  • Ainār, tas nav tik viennozīmīgi! Balts, ne vienmēr ir tikai balts ;)

  • turiburu turiburu

    Nezinu vai ir vērts tādu gaisa gabalu pērties lai skrietu 19 vai 42 km. Lai gan maratona distancē ,šķiet,tie skaistie dabas skati ir vērojami. Vislielākās izmaksas sastāda lidmašīnu biļetes.Dzīvošanu tur var atrast sakarīgās cenās.Un ja vēl “klases ekskursija” un tiek īrēti apartamenti,tad vajadzētu vēl vairāk ietaupīt. Tāds jau bija raksta mērķis-iekārdināt. :) Bet bija ļoti skaisti!

  • RimantsL RimantsL

    Sasodīti skaisti! Paldies par iedvesmojošo rakstu!!

  • Lauma Lauma

    Man patika – “Pēdējos gados kā tāds svētceļnieku galapunkts mums augustā ir Monblāns”
    Kur palika tā poga “Skauž” :)

  • arniys

    Skaisti, iedvesmojoši – izbaudiju katru raksta teikumu.
    Ir uz ko tiekties. ;)

    Lai veicas arī turpmāk!

  • guncha guncha

    Fantastiski skati un apraksts, es gan labākajā gadījumā saņemties kādam pārgājienam ne vairāk kā 20km :), man arī Siguldas trakais kalnu skrējiens ir kā Monblāna iekarošana :)

  • Jete Jete

    SKAISTI! :)taa jau pa lielam es riktiigs :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.