Mēneša skrējēja. Veipaskundzīte

Jūnijā bija īsākās nakts skrējiens, kurā viņa ieradās un noskrēja 36 kilometrus. Mūsu rindās tas tāds nieks vien šķiet. Ja vien… pirms nepilnas nedēļas nav noskrieti 211 kilometri iegūstot uzvaru sieviešu konkurencē kā vienīgajai dāmai, kura pieveikusi pilnu distanci Laulasmaa ultra skrējienā. Šķiet, ka šīs skrējējas enerģijas rezerves ir neizsmeļamas, jau trešais ultramaratons pusgada laikā, pāris maratoni, regulāri treniņi ar kilometrāžu virs 30. Varbūt noslēpums ir viņas ugunīgajās matu cirtās, kuras nevar nepamanīt plīvojam vējā, varbūt īpašajās kleitās un ekstravagantajos tērpos? Pajautāsim to viņai pašai. Jūsu uzmanībai jūnija titulētā – Veipaskundzīte!

• Ultralapsa
• sāka skriet - 02/01/2013
• noskrieti - 26610 km, laiks - 3206:28:32 h
• labākais maratons - 3:36:51 (6. Mispo Talve Maraton - 05/12/2015)
• 2024. gadā noskrieti 418.3 km
• vidēji šogad 24.6 km/nedēļā
• pēdējās 7 dienās noskriets 19.8 km ar vidējo ātrumu 07:59 min/km (visi skrējieni)
• pēdējais pirms četrām dienām ar 7 km

Renča skaitlis šogad - 11 (RS 12 vajag 4x vismaz 12km) RS90 - 8 (RS90 9 vajag 3x vismaz 9km)
Nosūtīt vēstuli

211 kilometri.Tas ir gandrīz kā no Rīgas līdz Daugavpilij. Citam jau ar auto braukt tas šķiet nogurdinoši, bet Tu to noskrēji. Kam Tu dotu priekšroku – skriet vai braukt uz Daugavpili?

Skriešana ir lieliska, un man patīk to darīt, tomēr, lai dotos uz Daugavpili kājām, nepietiek vienkārši ar vajadzību tur nonākt. Cita lieta, ja šo pilnīgi absurdo pārvietošanās piedāvājumu pasniedz kā aizraujošu piedzīvojumu, kura ietvaros jāaizskrien no Rīgas līdz Daugavpilij. Kāda koša reklāma, kas sola interesantas apskates vietas, caur kurām pa ceļam izmetams līkums, laba kompānija, vēl kāds bonuss, un es jau sāktu domāt, ka jāņem darbā brīvdiena. Bet, ja nopietni, tad es bez šaubām zinu, ka pareizā atbilde uz šo jautājumu ir – braukt. Es dotu priekšroku braukšanai uz Daugavpili.

Pēdējās nakts skrējiens 31.decembrī (90 km), Rīga – Valmiera 8.martā (107 km), Laulasmaa ultra 15.jūnijā. Kas būs tālāk?

Ak, es neesmu izvēlīga. Esmu vēl tajā skriešanas vecumā, kad esmu gatava ņemt visu, ko dzīve vai, pareizāk jāsaka, VSK Noskrien kalendārs man piedāvā. Tomēr esmu sapratusi, ka tieši tie garie skrējieni man tā patiešām sagādā prieku. Nav nekur jāsteidzas, var vienkārši izbaudīt mirkli un skriet, skriet, skriet, patipināt un tad atkal skriet…

Nepilna pusgada laikā trīs ultramaratoni, pārītis parasto maratonu. Jājautā – kā Tu spēj atjaunoties?

Laikam jau neskrienu ar tik lielu atdevi, lai sevi tā pa īstam nomocītu. Skrienu priekam arī tad, ja tie ir 211km, tāpēc nezinu, par kādu atjaunošanos īsti ir runa. Pēc skrējiena pagaidu līdz muskuļi puslīdz beidz sāpēt un dodos pretī jauniem piedzīvojumiem. Nu, kaut kā tā.

Vai dari arī kaut ko papildus organisma stiprināšanai?

Hm, vai kokakolas lietošana lielos daudzumos skaitās?

Vai nebiedē sekas (traumas, spēku izsīkums, organisma sabeigšana u.c.), kuras var rasties no ultragaro distanču skriešanas?

Biedē vai nebiedē, es īsti nezinu. Nav tā, ka skrienu un baidos satraumēties. Vai tad var kaut ko darīt, vienlaikus to mīlot un baidoties? Pie tam, satraumēties taču var arī skrienot īsas distances.

Vai pulsometru nelieto vispār? (Neredz pulsa rādītājus VSK Noskrien lapā) Kāpēc?

Es lietoju pulsometru, tikai pēdēja laikā esmu palikusi slinka un daru to retāk. Un vispār, tā uzparikte berž. Kāpēc lai es gribētu to valkāt 3, 12 vai 31 stundu skrējienā? Tam noteikti ir daudz pamatotu iemeslu, tikai man līdz tiem vēl jāizaug.

Kādās vēl distancēs/ pasākumos ir vēlme izmēģināt savas spējas?

Tādos, par kuriem izlasot vai dzirdot man aizraujas elpa. Manī sēž piedzīvojumu meklētāja. Šobrīd man ir sakārojies paskriet Transgrancanaria pasākumā, protams, kādreiz vēlētos piedalīties arī tik ļoti populārajā Monblāna skrējienā. Nu, ir vēl šādi tādi lielāki un mazāki sapņu skrējieni. Gan jau, visam savs laiks.

Kas parasti notiek Tavā galvā šādos garajos skrējienos?

Tur notiek viss: sapņi un cīņas, cerības un raizes, eiforija un izmisums. Tur notiek īstais skrējiens, uzvara pār sevi. Tāpat tas ir arī piemērots laiks domu sakārtošanai, dažādu sasāpējušu problēmu risināšanai un ainavu apbrīnošanai. Varu arī vienkārši iedomāties sevi darām ko citu. Nevarētu teikt, ka ir garlaicīgi. Sliktākajā gadījumā varu sākt sarunāties ar sevi. Vai arī iztēloties, ka sarunājos ar kādu citu.

Kopš Cieņas cīņas pirmssākumiem reta ir nedēļa, kad Tu nebūtu 1.divīzijā.Tas prasa daudz noskrietus kilometrus, savukārt daudz kilometru noskriešana prasa daudz laika. Kur to ņem? Kam to atņem? Un ko tajā laikā darīji iepriekš, kad neskrēji?

Kurš gan nezina, ka tam, ko ļoti gribās, laiks atradīsies vienmēr. Vienkārši, gadiem ejot, hobiji mainās, un viena aizraušanās stājas citas vietā. Pirms vairākiem gadiem es teju vai katru dienu pavadīju 1-2 stundas sporta klubā, vēl vairākus gadus atpakaļ nodarbojos ar dejošanu, arī tas prasīja savu. Tagad patērēju pat mazāk laika 4-5 reizes nedēļā paskrienot. Man ir paveicies, ka mana ģimene šīs skriešanas izdarības uztver ļoti saprotoši. Nu papukst kādreiz, kam negadās, bet visā visumā atbalsta. Esmu mēģinājusi arī viņus ievilināt skriešanā, bet diez ko tas neizdodas. Mans 14 gadīgais dēlēns ir piedalījies dažās sacensībās skrienot piecīšus, bet prieku tas viņam nesagādā, tāpēc vairāk nespiežu. Mans vīrs, savukārt, tīri labi motivēja mani Laulasmaa skrējienā, pa laikam turot tempu un tādējādi kopā savācot tuvu pie 50 kilometriem. Jautāts, vai pēc šādas pieredzes pašam negribās kaut kur piedalīties, viņš tomēr atbildēja noliedzoši. Nu, katram savs. Hobijs tomēr ir tāda individuāla lieta.

Par to būšanu pirmajā divīzijā vēl tikai gribu piebilst, ka tā motivē turēt sevi formā, un pieturēties pie kaut kāda patīkama kilometru daudzuma mēnesī.

Noskrien lapā redzams, ka skrējienus reģistrē tikai kopš 2013.gada janvāra. Vai tas ir arī Tavs skriešanas karjeras sākums? Kā un kāpēc uzsāki?

Tieši tā, skriet sāku 2013.gada 2. janvārī. Iemesli bija divi. Pirmkārt, māsīca man uz Ziemassvētkiem bija uzdāvinājusi brīnišķīgu grāmatu – “Dzimuši lai skrietu”. To izlasot jutu dīvainu vēlēšanos pamēģināt kaut ko, kas līdz šim bija absolūti riebies, tomēr grāmatā aprakstīts kā pats brīnišķīgākais ķermeņa stāvoklis, kāds vien iedomājams. Otrkārt, mugurkaula traumas dēļ, biju ļoti ierobežojusi savas fiziskās aktivitātes, kā rezultātā biju ievērojami noresnējusi. Tādējādi mana jaungada apņemšanās 2013 bija nomest 10 kilogramus, kamēr vēl nav par vēlu. Sāku skriet uz trenažiera, ik reizi rūpīgi pierakstot blociņā noskrietos kilometrus un zaudētos gramus. Sākumā bija grūti, bet redzot progresu svara zuduma ziņā, cītīgi turpināju, pakāpeniski pagarinot distances. Kad pēc trim mēnešiem kārotais svars bija sasniegts, sapratu, ka man ir iepaticies skriet, un es labprāt izmēģinātu spēkus Nordea pusmaratona distancē. 21 kilometrs tobrīd likās neiedomājama distance, tādēļ sāku tam gatavoties, kā nu pratu. Aprīlī nomainīju trenažieri pret īstu skrienamvidi un maijā pieveicu savu pirmo pusmaratonu 2 stundās un 15 minūtēs. Es jutos kā pasaules uzvarētāja, goda vārds! Uz to brīdi viss, ko vēlējos no skriešanas, likās sasniegts un steidzami bija nepieciešama papildus motivācija, lai neapstātos. Padzirdēju, ka Nordea maratons nav vienīgais skriešanas pasākums gadā, ir vēl arī “Skrien Latvija” posmi. Man palika interesanti, vai es varu to pusmaratonu pieveikt ātrāk. Tā nu es turpināju skriet, braucu uz Ventspili, Liepāju un piedalījos sacensībās, ar katru reizi uzlabojot savu pusmaratona laiku. Braucu nevienu nepazīstot. Skatījos no malas uz visu to tusiņu un jutos diezgan vientuļi. Man īsti nebija neviena ar ko parunāt par skriešanu. Pagrieziena punkts bija VSK Noskrien. Mana mamma bija par to kaut kur padzirdējusi un ieteica paskatīties. Kā paskatījos, tā arī pieteicos koptreniņam, gan ļoti baiļojoties par to, vai spēšu turēties līdzi tādu skrējēju tempam. Ko lai saka, no tā laika viss ir izmainījies un sagriezies kājām gaisā, tostarp arī izpratne par to, kas ir labi pavadīts laiks, kas ir garš skrējiens, kas ir nogurums un cik vērts ir malks aukstas kolas. Esmu sastapusi tik daudz interesantu un lielisku cilvēku, ar kuriem mani vieno kaut kas ļoti īpašs – skriešanas prieks.

Kā Tu domā, kur ir Tavu spēju robeža?

Kas to lai zina… Viss ir galvā. Kamēr nepamēģināšu – neuzzināšu!

Kā izjūti savu dzimšanas dienu, kas ir tieši pa vidu starp īstajiem vasaras saulgriežiem un tautā pieņemto Līgo svinēšanas dienu?

Nekādu problēmu, tā ir iekritusi manā pašā mīļākajā gada laikā – vasaras sākumā un ir tieši tāda, kādai tai ir jābūt – vairāk vai mazāk skrienama un pavadāma kopā ar īpašiem un mīļiem cilvēkiem.

Kurš bijis Tavs skaistākais skrējiens?

Laulasmaa bija skaists, tomēr manas visdziļākas simpātijas tiek pagājušajā gadā notikušajam Baltijas Baso pēdu ultramaratonam. Toreiz gan vēl nebiju gatava piedalīties garākā distancē par vidējo, tomēr guvu brīnišķīgas emocijas no katra veiktā kilometra. Laikam jau “pie vainas” bija jūra. Tās tuvums vienmēr dod enerģiju. Skats gan īpaši nemainās visa skrējiena laikā – vienā pusē jūra, otrā mežs, pa vidu smiltis. Tomēr tā jau kopš bērnības ir bijusi mana mīļākā ainava. Un vēl tās basās pēdas – tik patīkami! Man sāp jau iedomājoties vien, ka šogad nevarēšu tajā piedalīties!

Kāpēc? 

Mums ieplānots ģimenes brauciens uz Somiju ar praktiski piespiedu piedalīšanos Kokkolas maratonā, kas arī notiek tieši 30. augustā.

Nevar nepamanīt, ka skrien visnotaļ “netradicionālos” apavos? Kāpēc tāda izvēle un vai bieži Tev kāds par to aizrāda?

Jā, ir gadījies dzirdēt aizrādījumus. Izrādās, ka mani mīļākie skriešanas apavi nemaz neesot paredzēti šim mērķim. Patiesībā ir tā, ka nevaru skriet ar ļurīgām želejkurpēm, jo man no tām sāp mugura, un ar muguru kopš traumas laikiem es jokus vairs nedzenu. Nevaru skriet arī ar kurpēm, kurām vidus daļā ir izliekums, jo no tā man sāp pēdas. Kāda izvēle man atliek?

Arī Tavs apģērbs ir gana atšķirīgs no standarta skriešanas tērpiem. Pati esi tā autore, vai arī tas ir veikala produkts?

Lielākus skriešanas pasākumus, sacensības, es uztveru kā sava veida svētkus. Un ko gan mēs darām svētkos? Sapošamies! Es noteikti nejūtos saposusies uzvelkot vienkāršu treniņtērpu.Tāpēc arī radās ideja par īpašajām skrienamkleitām. Sākumā domāju, ka taisīšu jaunu kleitu uz katrām sacensībām, taču to pasākumu sāka palikt tik daudz, ka palaidos slinkumā un atļāvos vienu kleitu vilkt vairākas reizes.

Kā rodas, atnāk ideja jaunai tērpu kolekcijai? Cik tādas jau esi realizējusi?

Ak, tur ir vesels komplekss, jābūt gan iedvesmai, gan pienācīgām iedvesmas avota un mērķa uzdevuma studijām. Godīgi sakot, es ar to vairs nenodarbojos, tādēļ nebūšu īstais cilvēks kam jautāt. Savulaik veidoju tērpus vairākiem deju iestudējumiem un teātra izrādēm, bet tas bija vairāk hobija līmenī.

Vai Tev ir svarīgi būt atšķirīgai?

Noteikti nē. Man vienkārši ir svarīgi, lai tas, kā es jūtos, domāju un izskatos, ir savstarpējā harmonijā. Taču, runājot par šo tēmu – mani ārkārtīgi pievelk atšķirīgais citos cilvēkos. Bet cilvēki jau paši par sevi ir pats interesantākais, kas vien mums ir blakus.

Tradicionālais novēlējums biedriem:

Sapņojiet, uzdrošinieties un skrieniet! Skrieniet tik tālu un tik ilgi, cik vien gribās! Varbūt pat vēl mazliet tālāk.

Daces piedzīvojumu apraksti: Laulasmaa un Rīga – Valmiera. 

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiks piešķirta vienam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai būt čaklākajam „Apkārt pasaulei” kilometru vācējam komandā. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.