Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Mēneša skrējējs. Pichonis

Titulbilde_Balle

Visa gada garumā minis uz papēžiem un elpojis pakausī līderiem, neļaujot viņiem atslābt un parādot, ka ar viņu ir jārēķinās, līdz sezonas nogalē “Neiespējamā skrējiena” 100km distancē nav piekāpies nevienam. Arī mēneša skrējēja balsojumā šoreiz vienprātība. Nopietni sakrāti ultramaratonu (tostarp rogainingu) nopelni – pirmās vietas, otrās vietas, trešās vietas, bronza pasaules čempionātā, otrā vieta Latvijas kausā. Saraksts ir garš. Tāda bija arī sezona. Bet ko tālāk? Pichonim ir plāni. Viņš zina, ko viņš grib noskriet. Tu arī gribi zināt? Mēneša skrējējs – Pēteris Grīviņš


pichonis
  • pichonis
  • sāka skriet - 03/01/2013
  • noskrieti - 3963 km, laiks - 372:09:35 h
  • labākais maratons - 3:18:53 (Valmieras maratons 2013 - 15/09/2013)
  • 2018. gadā noskrieti 0 km
  • vidēji šogad 0 km/nedēļā
  • pēdējais sen ar 4.49 km
Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Sportlat Endomondo Nosūtīt vēstuli

Kā tev pietrūka visas sezonas garumā, vairākos mačos (Rīga – Valmiera, CET, Zilonī) uzvaru atdodot distances beigu posmā?

Katrs no šiem skrējieniem ir bijis atšķirīgs. Varbūt vispirms maza analīze par katru no tiem un pēc tam par kopīgo.

Skrienot uz Valmieru, mans vienīgais mērķis bija finišēt 9 stundās. Lai gan apzinājos, ka ar šādu rezultātu varētu arī pacīnīties par pjedestālu, nevienā brīdī uz to nekoncentrējos, kā arī nebiju gatavs uz cīņu par jebkādu vietu (taisījos skriet kā sanāks). Būtisks faktors Valmieras skrējienā ir pirmie 10 kilometri, jo tos var veikt policijas ekipāžas pavadībā – tāpēc arī pirmos 10km veicu mazliet par agresīvu (kas noteikti atstāja ietekmi uz trases otro daļu). Domājot tieši par mirkli (aptuveni kilometru), kad biju izvirzījies vadībā, liela ietekme ir domāšanai – kad Didzis man pagāja garām, biju pārliecināts, ka viņš plīsīs, tāpēc arī nesēdos astē (vai arī vienkārši sevi pažēloju, tāpēc arī sev iestāstīju, ka tā domāju).

Visticamāk Zilonī nebiju pelnījis stāvēt uz pjedestāla – veikums bija atskaņas no gada pirmā ceturkšņa treniņiem. Pēc Valmieras nesanāca ieiet atpakaļ  treniņu ritmā, vēl pēc 2 nedēļām aizbraucu atvaļinājumā, kas pilnībā mani izsita no sliedēm. Tomēr, ja domāju par iemesliem, kas mani iegāza (kāpēc Dainis no manis aizmuka pēdējos kilometros):

  • želejas nevajag testēt sacensībās. Šoreiz pagadījās negaršīga, ko nespēju dabūt iekšā (vajadzēja laikam sevi piespiest), tad nu uz beigām nebija enerģijas;
  • Daiņa pagaidīšana 2. apļa pirmajā ēdināšanas punktā – var gadīties, ka pavilku viņu daļu no trases, un īstajā brīdī viņš no manis aizmuka.

CET stājos uz starta līnijas ar domu par pjedestālu un uzvaru. Tomēr tā vietā, lai sākumā skrietu savu skrējienu, centos skriet Dimas skrējienu (kas, protams, atspēlējās distances otrajā daļā). Tajā vakarā vēders nejutās labi jau pirms skrējiena. Vispār šādā ziņā esmu diezgan jutīgs – laikam nav bijuši skrējieni, kas sākas vakarā, kuros vēders nav licis par sevi manīt (arī pa ceļam uz Valmieru bija doma par lekšanu krūmos, bet Zilonī vēders jutās smags). Un visbeidzot pēc kāda 45. kilometra organisms negribēja ēst želejas (barojos no arbūziem), kas noteikti ietekmēja rezultātu.

Ja nu tagad jāsavelk šie trīs skrējieni un jāsaprot, kas bija kopīgais, tad tā ir galva (pārķerts starts, vēlme uzvarēt, cīnīties) un vēders (ēšana, pašsajūta). Bet tas jau laikam tā ir visiem ultraskrējējiem. Vēl, protams, ir kājas, bet tās, šķiet, šogad ir bijušas uzdevuma augstumos.

Parasti skrienu pēc alus. Ceru, kādreiz Valmiermuiža kļūs par manu sponsoru

Parasti skrienu pēc alus. Ceru, kādreiz Valmiermuiža kļūs par manu sponsoru

Vai neiestājās nolemtības sajūta, ka esi mūžīgi otrais?

Vispār jau Zilonī biju trešais…

Neiestājās gan. Pēc katra no skrējieniem cenšos paanalizēt, ko darīju pareizi, ko nepareizi. Un ne tikai pēc skrējieniem – Ieva man ir pārmetusi pēc uzvarētām piedzīvojumu sacensībām, ka norādu uz mūsu komandas kļūdām, uz ko es parasti atbildēju, ka man vieta nav svarīga, man ir svarīgi startēt bez kļūdām.

Kļūdas skrējienos un piedzīvojumu sacensībās atšķiras, tomēr kaut kas ir kopīgs – saprotot kļūdas, tu arī saproti, kur pazaudēji laiku, ko varēji darīt citādāk. Šī analīze savukārt ļauj labāk izprast, kāpēc zaudēji (un, vai varēji uzvarēt). Kāpēc vispār to pieminu? Tāpēc, ka tas man ir ļāvis saprast, ka pats vien esmu vainīgs pie savas “nolemtības”. Ja norakstītu visu uz veiksmi, tad gan varētu sākt domāt par nolemtību.

Nolemtības sajūta drīzāk parādījās SKM laikā, kad nācās izstāties (lai gan finišēju, man tā bija izstāšanās). Tomēr pēc tam, domājot par iemesliem, nācās vien secināt, ka pats biju vainīgs. Protams, žēl, jo šķita, ka biju izcilā formā, tomēr jāskatās arī uz pozitīvo – varēju paskriet kopā ar Ievu un pamotivēt viņu, izbaudīt skrējienu (mierīgs skrējiens mežā, nevis dzīšanās pēc rezultāta), kā arī iedzert konjaku, ar ko pacienāja atbalstītāji.

Vēl jau arī tas, ka, arī skrienot pa priekšu, ultra pirmkārt ir sacensības ar sevi. Protams, ir papildus ļoti spēcīgs motivators priekšā, blakus vai aiz muguras, kas neļauj atslābt, tomēr tu vēl joprojām motivē tikai pats sevi. Šajos gadījumos Didzis, Dima, Dainis nomotivēja sevi labāk. Tikai tikko ievēroju, ka D laikam ir mans Ahileja papēdis.

Ko pamainīji gatavošanās posmā vai paša skrējiena taktikā Neiespējamā skrējiena 100 km?

Patiesībā skrējiens bija 101 km. Tas man jāpiemin, lai pārējie saprastu, ka šajā skrējienā noskrēju 100 km zem 7:30. Protams, neoficiāli, bet tāpat patīkami. Tāpat kā bija patīkami, skrienot uz Valmieru, 100 km pieveikt zem 8 stundām.

Atgriežoties pie jautājuma – domāju, ka galvenais uzsvars jāliek uz prātīgāku startu. Neaizskrēju līdzi pirmajām vietām, centos sevi ierobežot. Psiholoģiski palīdzēja arī tas, ka palēnām arī labāk izprotu konkurentus – zināju, ka Voļdam patīk sākumā forsēt, arī Dima ir diezgan agresīvs skrējējs, visbeidzot Uldis ir cita līmeņa skrējējs, ar kuru ātrumā sacensties nespēju. Apzinoties to visu, pašam bija daudz vieglāk skriet savu skrējienu, nevis censties kādam sēdēt astē.

44h stundu sacensībās aptuveni pusceļš, posms ar skriešanu un peldēšanu

44h stundu sacensībās aptuveni pusceļš, posms ar skriešanu un peldēšanu

Šogad Rīgā maratonu izskrēji no 3 stundām, arī citās distancēs rezultāti strauji auguši. Kā to panāci?

Vispār jau maratons ir vienīgā tradicionālā distance, kurā esmu uzlabojis savu rezultātu. Pārējās arī, bet tikai treniņos (kas ir papildus motivators trenēties). Te gan jāatzīmē, ka, piemēram, 2016. gadā nenoskrēju nevienas sacensības tradicionālajās distancēs.

Tomēr piekrītu, ka esmu krietni uzlabojis formu. Īsā atbilde – es sāku trenēties. Ja tā paskatās pagātnē, tad tirināties sāku 2011. gadā, paskraidīt – 2012. gadā, skriet – 2013. gadā, patrenēties – 2016. gadā, trenēties – 2017. gadā. Līdz 15. gadam skraidīju kā sanāk, 16. gadā ieviesu sev treneri, kas man palīdzēja saprast, ka nevar skriet kā pagadās, vajag dažādot treniņus, ka vajag arī pavingrot kādreiz. Tomēr šis treneris nesniedza man to, ko biju gaidījis (tāpēc arī “patrenēšanās”).

Pagājušā gada beigās sāku nopietnāk trenēties – pieaudzēju apjomu, ieviesu agresīvākus ātruma treniņus, regulāri vingroju. Uzstādīju arī sev mērķus – aizskriet uz Valmieru ātrāk par 9 stundām un izskriet maratonu no 3 stundām. Protams, ja ir mērķis, ir vieglāk atrast motivāciju sevi mocīt.

Nespējot ieiet sakarīgā ritmā pēc Valmieras, jūnijā sapratu, ka laikam vajadzēs atgriezties pie trenera pakalpojumu izmantošanas. Tomēr ritmā ieiešana nebija tas galvenais iemesls – to vēl spētu arī pats. Sapratu, ka man vienkārši pietrūkst zināšanu – mani treniņi gada sākumā bija samērā agresīvi, bet vienveidīgi, arī atpūtu drīzāk ņēmu tad, kad jau sāku justies nožēlojami, nevis preventīvi. Treneris bija vajadzīgs ne tikai, lai pateiktu, cik ļoti sevi kurā brīdī mocīt, bet arī tāpēc, lai zinātu, kad neskriet.

Tā nu izlēmu uzrunāt Andreju Jesko. Kopš tā brīža treniņi kļuvuši pārdomātāki. Arī par Neiespējamā skrējiena rezultātu lielā mērā jāpateicas viņam. Protams, par uzvaru arī, jo viņš pats uz skrējienu neieradās, lai gan bija pieteicies.

Tātad kopumā viss ir ļoti vienkārši – apjoms, ātrums, vingrošana.

Vai savu sezonas plānu esi izpildījis?

Laikam jau neesmu. Protams, līdz Valmierai aizkļuvu zem 9 stundām, maratonu ātrāk par 3 stundām noskrēju, TOP10 Pasaules čempionātā rogainingā MIX konkurencē iekļuvu, tomēr kaut kādā brīdī (neatceros – pirms vai pēc Valmieras) izdomāju, ka varētu pacīnīties arī par ultru kausu. Beigās pietrūka apmēram 5 minūtes, lai kauss būtu mans.

Vēl arī bija plāns Surikatus aizvest uz Jukolu (lielākā orientēšanās stafete pasaulē), ko veiksmīgi arī izdarījām.

Surikati

Kas ir Surikati? Un kāpēc Surikati?

Viss sākās ar tirināšanās pirmsākumiem. Pieteicāmies Pilsētas medībām (tāds kā velo rogainings ar papildus uzdevumiem), kas bija mūsu pirmās sacensības. Protams, vajadzēja izdomāt nosaukumu. Kaut kā nonācām pie nosaukuma Surikatu atriebēju mafija, jo kaut kad Rīgas Zooloģiskajā dārzā bija nočiepts surikats. Piedaloties šajās sacensībās ar laiku organizatori mūsu sāka dēvēt par Surikatiem, tā nu paši sevi arī tā pārsaucām. Arī citās sacensībās (piedzīvojumu sacensības, rogainingi) sākām sevi tā dēvēt. Tagad jau visās sacensībās pie kluba rakstām Surikati.

Tagad jau esam vairāk kā draugu kompānija, kam patīk mežs, aktīvs dzīvesveids un garšo alus. Daudz gan to Surikatu nav, bet stipri mēs esam – kāds stiprāks uz kājām, kāds alus dzeršanā.

Šķiet, ka nu jau Surikatus zina gan skrējēju (vismaz ultru), gan orientēšanās sabiedrība. Pēc Neiespējamā skrējiena ar Dimu malkojām savus dzērienu, kad pie mums piesēdās kāda meitene un uzprasīja, vai mums kāds klubiņš. Atbildējām, ka mēs no dažādiem – Surikatiem un 405B. Meitene atbildēja, ka Surikatus viņa ir dzirdējusi, bet 405B gan nav. Stāsta morāle ir tāda, ka Surikati ir populārāki pat par 405B.

Mērķtiecīgi gatavojies tieši ultrām?

Patiesībā gatavojos zombiju apokalipsei.

Kamēr tāda nav iestājusies, mans galvenais mērķis ir ultras, tomēr apzinos, ka spētu tām sagatavoties labāk, ja atmestu citas sacensības. Piemēram, šogad piedalījos 44 stundu piedzīvojumu sacensībās. Protams, ka tas uz manu ķermeni atstāja lielu iespaidu – pagāja laiciņš, kamēr atkopos, līdz ar to cieta treniņi. Vai arī ar draugiem nogājām no Ventspils līdz Dubultiem 220 kilometrus 4 dienās. Tas arī atstāj iespaidu. Bet tur jau neko nevar darīt – gribas taču arī izpriecas, ne tikai treniņus.

Visticamāk psiholoģiski šādas papildus izpriecas dod labumu gan – izraušanās no ikdienas rutīnas. Ja nebūtu sev kā mērķi nolicis ultras, tad visticamāk meklētu vairāk šādu izpriecas, nedēļas nogalēs ietu pārgājienos, vairāk orientētos. Tomēr prioritātes ir jānostāda. Un pašlaik mana galvenā prioritāte ir ultras.

Pārgājiens Ventspils - Dubulti

Pārgājiens Ventspils – Dubulti

Tātad arī nākošais gads tiks veltīts ultrām? Mērķi? Kuru konkurentu nākošgad noteikti jānoskrien?

Ja paskatās, ko sarakstīju (vai sarakstīja manā vietā) kā apņemšanos Skrējēju ballē, tad viss šķiet skaidrs – aizskriet līdz Valmierai pirms sāk tirgot alu un noskriet Dimu. Bet viss nav tik vienkārši. Jāņem vērā, ka pār manu prātu valdīja vīns un kopējais “uz priekšu” iedvesmas vilnis. Kaut kas taču jāuzraksta!!!

Domāju, ka ar Dimu mums rezultāts ir 2:2. Es kā kurmītis – varu viņu noskriet, varu arī nenoskriet. Tomēr galvenais ir tas, ka varu noskriet.

Tad ko gan vēl es gribētu noskriet? Laikam jau visus. Ja skriešu uz Valmieru, tad gribēšu noskriet visus. Un arī SKM gribēšu noskriet visus. Tomēr ir viens skrējējs, ko visvairāk vēlētos noskriet.

Vakar skrēju mājās no darba un austiņās (bez #Sony) sāka skanēt Velvet Revolver dziesma Fall To Pieces. Laikam jau dziesma par mīlestību, tomēr dažreiz tu saklausi kaut ko dziesmā, ko tu paņem sev un iztulko kā vēlies. Vispār jau tajā dziesmā nav pārāk daudz teksta (un lielākoties vienveidīgs), bet paņēmu sev šo divrindīti:

Every time I’m falling down

All alone I fall to pieces

Un te arī atbilde uz jautājumu, ko es vēlos noskriet. Lai cik tas banāli neizklausītos – sevi. Katru reizi, kad es skrējienā pakritīšu, būšu viens ar savām domām, spēt sev pārkāpt pāri. Nedomāt par to, kurš finišēšu, bet cīnīties tikai ar sevi. Un cīnīties līdz galam. Vienalga, vai tas būtu par 1. vai 81. vietu. Un tas ir arī mans galvenais mērķis.

Tomēr ir jau arī mazie mērķīši.

Pirmās sacensības būs 7. aprīlī, bet neesmu vēl 100% pārliecināts, ka tās būs Rīga – Valmiera. Līdz ar to mērķis būs vai nu zem 8h vai TOP10 (atkarībā no sacensībām). Pašlaik alternatīva ir “Istria 100” 110 km distance. Man ļoti patīk skriet uz Valmieru un, šķiet, atceros tikai pozitīvo no šiem skrējieniem, bet, skatoties uz turpmāko gadu, taku skrējiens būtu loģiskāka izvēle.

Pagaidām nav nekas skaidrs par LČ rogainingā, bet, ja tāds notiks, tad centīsimies ar Ievu iet uz 1. vietu. Pēc tam kopā ar Zigi jāpacīnās par pjedestālu EČ rogainingā augustā (tāds vismaz ir mans mērķis, vēl to neesmu pārrunājis ar Zigi). Rogainingos gan patiesībā mērķis ir vienkārši nostartēt pēc iespējas labāk, jo nav nekādu variantu saprast sacensību laikā savu pozīciju attiecībā pret konkurentiem.

Un kā pēdējais mazais mērķītis ir 1. vieta SKM. Zinu, ka Trakajam pret šo varētu būt iebildumi, bet vienmēr jau var uz augstākā pakāpiena kāpt arī divatā.

Visas pārējās sacensības (un attiecīgi arī mērķi tajās) tiks pakārtotas šīm.

Ir  piefiksētas video liecības ar dzejas veltījumiem Taviem dzīves un skrējiena biedriem. Vai pa dzīvi esi dzejnieks, vai radošo garu Tevī atraisa ultramaratoni? Kas ir interesantākais, ko ultras laikā esi izdomājis/ sadzejojis?

Mums ar Ievu bija plāns doties uz Valmieru jau 2015. gadā. Pie tam kopā. Diemžēl šis plāns nobruka, jo iedzīvojos pretīgā traumā. Kad 2016. gadā pieteicāmies, sapratām, ka vairs šādam kopīgam skrējienam nav jēgas (teiksim tā – vairs nebija tās domas apakšā). Neilgi pirms otrā kontrolpunkta radās doma, ka varētu viņai nosūtīt kādu ziņu, lai saprot, ka tomēr nav viena. Pēc tam jau kaut kā šķita tikai loģiski nodot ziņojumus arī citos punktos. Arī pašam tas palīdzēja – bija kaut kas ārpus skriešanas, kas nodarbināja prātu.

Tomēr ultrās šādas izpausmes parādās reti. Kopš esmu nosliecies uz rezultātu man vairs nav laika šādām pārdomām – domāju par tempu, par soļiem, par situāciju trasē, par sevis piespiešanu. Varbūt, ja skrietu kaut ko garāku, iestātos moments, kad, sevi izklaidējot, gribētos sākt dzejot.

Kopumā arī dzīvē neesmu dzejnieks. Man nav blociņa ar dzejoļiem. Arī par dzeju neinteresējos. Vienkārši dažreiz sarindoju 4 vai 8 rindiņas atskaņās. Bija brīdis, kad mēdzu, braucot ar velo mājās no darba, sacerēt dziesmiņas par trolejbusu vadītājiem. Par to, kā viņi man nogriež ceļu. Gan jau arī citas, bet atceros, ka bija šādas. Vienkārši tā izliku savas emocijas – kaut kādas darbā sakrātās negācijas. Vai pēc tam mājās atcerējos kaut vienu no šīm dziesmām? Nē. Domu atcerējos, bet tas arī viss. Un tāpat ir ar manām ultru pārdomām un dzejoļiem. Lai kādas tās pārdomas būtu, tās paliek tajā brīdī. Laikam jau arī tāpēc man ir tāda sajūta, ka esmu domājis tikai un vienīgi par skriešanu. Vēl, protams, par finiša aliņu.

Kas vieno un atšķir ultras, rogainingus?

Vieno – takas un ceļi, atšķir – meži un purvi (Zilonī gan arī bija purvs, bet parasti ultrās tomēr nav).

Vienojošais ir ilgais laiks uz kājām. Principā jau rogainings tāds laika skrējiens vien ir, tikai parasti ar sarežģītāku reljefu (lai gan arī ne vienmēr). Ja vēlies konkurēt, sevi visu laiku ir jāspiež kustēties. Tā jau tikai šķiet, ka piesēdīsi uz minūti, bet beigās nosēdi 10 vai vairāk. Tāpēc ir jākustas, tieši tāpat kā ultrās. Arī ēšana ir būtiska kā vienā, tā otrā.

Gan vienā, gan otrā svarīga ir koncentrēšanās – ja rogainingā pārāk novērsīsies no kartes, ātri vien pazudīsi, ja Amatas takā atslābināsies, iekritīsi kādā bebra alā vai upē.

Atšķirīgais – rogainingos sanāk arī pastaigāt (pa neskrienamu mežu, pa purvu). To pašu purvu un grāvju dēļ daudz vieglāk iedzīvoties tulznās vai slīkoņa kājās (kad kājas ir tā sasūkušās ar ūdeni, ka kļūst tik jūtīgas, ka katrs solis ir nežēlīgas sāpes). Domāju, ka tieši rogainingi ir norūdījuši manas pēdas, tāpēc tulznas sen problēmas nav sagādājušas.

Lai gan sabeigt pēdas rogainingā ir vieglāk, tomēr savā ziņā tas ir arī vieglāks – domājot par nokļūšanu uz nākamo punktu, mazāk sanāk domāt par to, cik grūti tajā brīdī ir.

Laimīgi pēc WRC apbalvošanas

Laimīgi pēc WRC apbalvošanas

Ar sievu jauktajos pāros ieguvāt bronzu Pasaules čempionātā rogainingā. Cik pietrūka līdz uzvarai?

Pirmā vieta bija krietni priekšā. Ar tā brīža kondīciju viņus panākt būtu bijis nereāli. Domāju, ka lielākā problēma bija uzstādītais mērķis – TOP10. Ja būtu zinājuši, ka spējam cīnīties par medaļām, tad visticamāk nebūtu skrējuši CET divas nedēļas iepriekš. Abi jau no pirmajām stundām nejutāmies pārāk spēcīgi. Kā būtu, ja būtu…

Arī otrā vieta bija diezgan priekšā, tomēr tur vismaz redzu, ka ar tā brīža kondīciju būtu spējuši pacīnīties – kļūdās pazaudējām kādas 80 minūtes.

Kopumā arī mūsu 3. vieta bija liels pārsteigums. Un labs motivators nākamajām sacensībām. Domāju, ka uz nākamo Pasaules čempionātu brauksim kā krietni spēcīgāka komanda.

Kur un kad būs jūsu nākošais PČ rogainingā?

2018. gadā PČ rogainingā nenotiks, nākamais PČ būs 2019. gadā Katalonijā, Pirenejos, tajā arī piedalīsimies. Skaidrs, ka gatavošanās būs vairāk kā kalnu ultrai. Lielākā atšķirība starp šī gada PČ un 2019. gada PČ būs tā, ka apzināti iesim uz šo mērķi un centīsimies būt labākajā formā.

Protams, mums, latviešiem, būs grūti konkurēt ar kalnu nācijām, tomēr jāņem vērā, ka rogainings nav tikai fiziskās varēšanas pārbaude – nāksies ieslēgt 24 stundu koncentrēšanos augstākajā līmenī, un tad jau būs arī augstvērtīgs rezultāts.

Startēt kopā tik tuviem cilvēkiem ir vieglāk vai grūtāk? 24 stundās jau daudz paspēj ne tikai pārdomāt, bet arī sarunāt.

Grūti atbildēt – neesmu piedalījies ar citām meitenēm. Drīzāk varu atbildēt par piedzīvojumu sacensībām, kur mums ir ideāla komanda – es, Ieva un Sandis. Tajā brīdī, kad kāds no biedriem tiek aizstāts, komanda vairs nav tas pats kopums, vairs īsti nezini, ko sagaidīt no otra.

Domāju, ka tā ir jebkurās komandu sacensībās – komanda ir vienots lielums, un patiesībā jau nav svarīgi, vai tu ar kādu no komandas biedriem esi precēts. Vai būs labāk, ja sabļausi uz komandas biedru, ja ar viņu nebūsi precējies? Ja bļaušana nebūs pelnīta, tad visticamāk komandas biedrs ar tevi vairs piedalīties negribēs. Nu lūk – ir pāri, kas var piedalīties kā komanda, un ir pāri, kas to visticamāk darījuši tikai vienu reizi.

Vismaz cik garai jābūt distancei, lai tu justos konkurētspējīgs?

Interesants jautājums. Mans kolēģis reiz man teica, ka īstās ultras sākas no 3 maratoniem. Tātad es pat tādā īstā ultrā neesmu skrējis (rogainingā gan sanācis šādu attālumu pievārēt). Ar to vēlējos teikt, ka būtu jāprasa nevis “vismaz”, bet “no” un “līdz”.

Pirms atbildēšanas vēlos arī teikt, ka vārds “konkurētspējīgs” var tikt dažādi saprasts. Vai es cīnos par pirmo vietu vai par pjedestālu? Vēl jau arī konkurence daudz ko ietekmē. Šovasar savā vecumgrupā ieguvu 1. vietu skrējienā Jānītis (~6 km) Cēsīs, tātad arī šādās distancēs (attiecīgā konkurencē) varu būt konkurētspējīgs.

Ja runājam par Latvijas sacensībām, tad jūtos konkurētspējīgs jebkurās sacensībās, kas garākas par maratonu – LV elites skrējējiem tie nav interesanti, paši spicākie LV ultru skrējēji Latvijā ultras neskrien, tad nu paliekam pāris puiši, kas var savā starpā sadalīt medaļas.

Asfalts vai takas?

Grūti izvēlēties: ultrās jūtos spēcīgāks līdzenajos skrējienos, kā arī ļoti patīk ieiet ritmā un aiziet tādā meditatīvā stāvoklī – tu vienkārši skrien, tomēr takas mani vairāk saista – savu skrējēja dzīvi aizsāku meža dēļ un tur arī vislabāk jūtos.

Individuāli vai komandā?

Īstā komanda vienmēr man būs topā, tomēr, lai pārbaudītu savu fizisko varēšanu, izvēlētos individuālu startu.

Skriešana vai rogainings?

Atkarīgs no sacensībām. Šogad daudzus rogainingus atmetu, lai labāk sagatavotos skrējieniem. Kā jau rakstīju iepriekš – savu fizisko varēšanu labāk pārbaudīt individuāli. Un pašlaik mani ļoti interesē, ko spēju. Tomēr nākamgad plānā ir arī divi 24h rogainingi (cerībā, ka LRČ arī notiks) – ar Ievu piedalīsimies Latvijas čempionātā, bet ar Zigi Ukrainā Eiropas čempionātā.

Aukstums vai karstums?

Ne viens, ne otrs – ja neskaita to, ka mums Latvijā ir tā lieliskā iespēja izbaudīt 4 gadalaikus (dažreiz), tad labprāt dzīvotu vietā, kur visu gadu ir no 15 līdz 20 grādiem – ne karsts, ne auksts. Tomēr, ja jāizvēlas, vai skriet -20 vai +35 grādos, tad laikam jau izvēlēšos +35.

Rīts vai vakars?

Intensīviem treniņiem vakars. No rītiem gribu tikai un vienīgi gulēt. Tomēr, domājot par sacensībām, izvēlēšos rītu, jo, vakarā startējot, atkal kaut kas var noiet greizi ar vēderu.

Kad neskrienu, patīk kaut kur aizbraukt

Kad neskrienu, patīk kaut kur aizbraukt

Kurš un kad labos Rīga – Valmiera rekordu?

Ja nākamajā gadā nebūs slikti laikapstākļi, tad domāju, ka rekords kritīs. Es domāju, ka zem 8 stundām varētu palīst šie kungi (par kuriem man ir aizdomas, ka varētu piedalīties):

  • Andris – laikam jau visu favorīts nr. 1. Ir ātrums, ir izturība, vienīgais mīnus, ko redzu – nav pieredzes asfalta ultrās;
  • Kristaps – ir ātrums, par izturību gan nezinu, papildus faktors – līdzšinējie mēģinājumi nav bijuši veiksmīgi, jātrenē vēders un tad tik uz priekšu;
  • Dima – ir izturība, mazliet jāpieliek pie ātruma, mīnuss – agresīvie starti;
  • Normunds – šajā LČ pierādīja, ka spēj skriet 100 km pa 4:30;
  • Sorokins – Matīss biedēja, ka varbūt piedalīsies ātrs lietuvietis, tad nu ielieku arī viņu šajā sarakstā;
  • Konstantīns – LČ noskrēja 100 km mazliet zem 8h. Šķiet, ka ļoti prātīgs skrējējs. Domāju, ar pareizajiem treniņiem varētu arī aizskriet līdz Valmierai ātrāk par līdzšinējo rekordu;
  • Haivejs Tuhels – mans favorīts nr. 1. Pierādījis sevi Neiespējamajā skrējienā, kur daudz sarežģītākā trasē noturēja tempu 4:30 min/km 101 kilometra garumā. Domāju, ka ziemas laikā kļūs tikai labāks.

Pakomentē arī par sieviešu Rīga – Valmiera rekordu.

Kaut kā tā ir sagadījies, ka ar Ievu parasti skrienam vienas sacensības. Pat šogad, kad gribēju skriet Rīgas Rogainingu un atbalstīt viņu Valkā, sanāca, ka beigās skrēju Valkā. Tad nu, ja es skriešu uz Valmieru, tad visticamāk to darīs arī viņa. Viņa pati vēl to laikam neapzinās un nav īsti pieņēmusi, bet uzskatu, ka nākamgad viņa spēs aizskriet līdz Valmierai zem 10:30.

Vēl viens potenciāls kandidāts varētu būt Sigita. Nezinu gan, vai viņa vēlēsies. Un vēlmei šeit ir gana liela nozīme.

Protams, vēl ir Anete, kurai (ne-?)paveicās loterijā. Domāju, ka viņa tēmēs zem 10h, bet varbūt uzliks sev agresīvāku mērķi. Mērķis gan var arī iegāzt. Papildus šķiet, ka Anete līdz šim vairāk koncentrējusies takām.

Gan jau dāmām ir vēl kāda kandidāte. Varbūt ir kāda, ko nezinu vai neesmu iedomājies (sasaistījis ar Valmieru).

Novēlējums kluba biedriem.

Ir cilvēki, kas domā, ka esam dzimuši, lai skrietu. Var jau būt, ka tā tas ir un vienmēr ir bijis. Iespējams, tiešām skriešana ir ielikta mūsu ģenētiskajā kodā. Tomēr kādā brīdī kāds gudrs vīrs (vai sieva), ēdot noskrieto stirnu, saprata, ka var taču arī brūvēt dažādas dziras, kas dikti labi iet iekšā pēc kārtējā noskrietā zvēra (kārtējām sacensībām). Protams, bez dziras var iztikt, bet atpūta pēc skrējiena gan nepieciešama (ar aliņu patīkamāk). To arī novēlu – ne tikai skriet, bet arī atpūsties.

Patiesībā šis ir arī novēlējums pašam sev – pašlaik esmu tikko atsācis treniņus pēc starpsezonu pauzes, līdz ar to bieži ir doma: “Bet kā?! Es taču varētu tagad skriet!”


s_menesaskrejejs

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.

24 komentāri rakstam Mēneša skrējējs. Pichonis

  • Trakais Trakais

    Apsveicu! Tik godīga intervija atbruņo. Patīk, ka par mani neaizmirsti. Tu man arī patīc, Pēteri!

  • trololo trololo

    Apsveicu ar titulu! Ļoti forša intervija!

  • rmamedov rmamedov

    Apsveicu :)

  • Viktoriinii Viktoriinii

    Wow, ļoti interesanta intervija.
    P.s. – Apsveicu ar vēl vienu titulu!

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Hei, hei, hei! Jau kādu laiku, gaidot, kurš būs mēneša skrējējs, cerēju ieraudzīt Tevi! Šoreiz biju pārliecināta, ka tas būsi Tu! Apsveicu! Patiešām pelnīts tituls. Lai izdodas nākotnes plāni! Gaidīšu Tevi Rubenē!

  • Dikti feina intervija un dikti pelnīts tituls – prieks, ka arī šis kronītis nu Tavējais! (:

  • Spēcīga intervija. “Pilsētas medības” bija feinas, dažas reizes gadījās startēt mūžīgi ceturtājā vietā paliekošajā “Resnajā susurā” – komandā ar randiecisku nosaukumu. Surikatus atceros Raid.lv piedzīvojumu sacensībām, bet pašu Pichoni pirms pāris gadiem Viļņas maratonā, kad viņš veiksmīgi aizlaidās no 3h15 TT brigādes. Šogad Rīgas maratonā sekmīgi izvairījās no 3h TT brigādes pietuvošanās ;) Apsveicu Pēteri ar sasniegumiem!! No manas puses būtu jautājums, par nesarakstītajiem skrējieniem savā profilā. Pirms 107km par 9h liecināja vien FB ieraksti par ņipro gatavošanos. Par rekordu nevajag aizmirst arī iepriekšējo gadu uzvarētājus. Tiesa, statistika par labu nerunā, jo atkārtota uzvara vēl nav nevienam/i. Nevienam nav bijuši arī tik jaukas dzejas rīmes ultru gaitā. Rogaininga sekmes lielos turnīros arī apliecinātas, nākamajā sezonā vajadzēs apdomāt jau dalību ultru mačos PČ līmenī..

  • Rozamunde Rozamunde

    Apsveicu ar kroni! Katru rītu uz Vantinieka gribas sveicinăties, bet tev tās ausis uz ausīm :)

  • laacis1981 laacis1981

    Apsveicu…:)

  • Apsveicu ar kroni! Bija patiešām interesanti lasīt. Novēlējums vietā – jāprot arī atpūsties, tas ir ne mazāk svarīgi. Lai realizējas gan Tavi plāni, gan novēlējums!

  • Lauma Lauma

    Ir nu gan mums tie mēneša skrējēji – personības.

  • Hiēna Hiēna

    Apsveicu! Ļoti interesanta intervija, paldies! Lai nākamgad izdodas!

  • Biktimirovs

    Paldies tev par kompāniju šogad Latvijas ultras, šogad pietrūka mazliet spēku līdz tevi un Dimam. Paldies, kā pieminēji arī mani. Šogad es biju praktiski iesecies ultras, bet nākamajā gadā ceru, kā vajadzēs ne tikai Dimu ņemt vēra. Bija gods stāvēt viena pjedestāla ar tevi Latvijas kausā ultraskrējienos.

  • ildze

    Apsveicu! Vasarā bija prieks un savā ziņā arī pārsteigums redzēt Tevi uz WRC2017 bronzas pjedestāla. Es tad varētu tagad savos plānos ielikt mērķi pacīnīties ar jums LRČ par 1. vietu ;)

  • Ønske Ønske

    Žēl, ka mums nav tāda nominācija gada progress vai gada spīdeklis, tad varētu atdot balsi.
    Jums bija trenere ar ko jūs skrējāt Noskrien ziemu 2016, ka tik tā nav tā panākumu vaininiece….

  • Inga_K Inga_K

    Burvelīga intervija :) Apsveicu!

  • Andulis

    Ønske, nesen bija tāda nominācija “Gada skrējējs”…
    Pirms balles tika ziņots, ka Pichonis ir starp populārākajiem 6 kandidātiem. Gan jau tā nebija pēdējā reize!

    Iespējams, var izveidot arī nomināciju “Gada intervija”.

    Bija patīkami un lepojos, ka jūnijā uz manu pirmo pieveikto (ultra)Ziloni laipni aizveda topošie laureāti Surikati :) Paldies!

    Lai Jaunais gads nes Pichonim vēl citus kroņus, laurus… un kāroto(s) sponsoru(s)!

    Aizskriet līdz Valmierai pirms sāk tirgot alu” – labs :) Jācer, ka miežu sulas tirdzniecība kādreiz sāksies mazliet agrāk. Varbūt nākamā skrējēju paaudze to piedzīvos… ;)

  • piile piile

    Te laikam var citēt Trako – Ļoti patiesa un interesanta intervija!

  • Ønske Ønske

    Bet tas ir traģiski aizskriet uz Valmieru un nevar dabūt alu….
    Pat ne veģetāro.

  • voļda voļda

    Apsveicu Pēteri.Bet kaut kā dīvaini,ka savā profila lapā neatzīmējas,ka ir skrējis šogad.Reāli noskrien,bet virtuāli nē,kur problēma;)…..???

  • Paldies par sezonu, Pēteri! Apsveicu!

  • Ja pie komandas nebūtu jāraksta VSK Noskrien, labprāt rakstītu Surikāti. Tā pat labprāt palasītu analīzi par sacensībām, ko nu darīji pareizi un ko nepareizi.

  • Paldies par sveicieniem.
    Matīs, Viļņas sniegumu joprojām uzskatu par savu stiprāko maratonu.
    Par skrējienu reģistrēšanu – kaut kad sen izdomāju, ka to nevajag darīt (tajā brīdī tas likās pareizi). Tagad domāju, ka varbūt tā nevajadzēja izdomāt.
    PČ gan jau mani pagaidīs. Domāju, ka tas nav pasākums, kur var tā vienkārši aizbraukt – ap to ir jābūvē visa pārējā sezona.

    Par sveicināšanu – var jau sveicināt arī caur austiņām. Regulāri ir cilvēki, kurus zinu no noskrien.lv, bet formāli neesam pazīstami. Kad abi skrienam, viss skaidrs – sveicināmies (vismaz es sveicinos), bet, ja viens no mums ir (tajā brīdī) neskrējējs, tad apjūku un nezinu, ko darīt.

    Signi, nevajag sevi ielikt rāmjos (tas par to komandu). Par analīzēm – ik pa brīdim kaut ko uzrakstu (parasti arī noskrien.lv var palasīt), man jau šķiet, ka no šiem ierakstiem arī tās kļūdas ir saprotamas.

  • Daudz nezinu par skrējēju TOP, bet dažreiz šo to piečekoju. Es vairāk no orientēšanās sfēras. Pēteris ir īpašs un visi Surikati arī, ļoti cienu. Jo īpaši, ja ne tikai sports, bet arī atpūta + alus + prāts + kultūra. Paklanos.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.