Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils



Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Monblāns. Maratons. 80km. Marathon du Mont-Blanc.

Francija__Monblans__Maratons__0Vai kāds par to vēl šaubās
Ļauties ceļam šim vai nē
Ar katru soli šaubas norims
Bet nenorimsim mēs, sauc kāda balss tur, pakrūtē.

Kad aktīvā sportošanas sezona beigusies, tad laiks plānot nākamo. Tā neviļus saņēmu savā virzienā adresētu jautājumu, vai negribu braukt skriet maratonu Francijā? Kādus 80km pa kalniem?

BRĪDINĀJUMS! Raksts ir garš un izraisa pozitīvas emocijas!

Rīga – Varšava.

Pārmaiņas pēc izbraukšana no Rīgas ir agri no rīta jeb 8:00. Lietuvas pierobeža mūs pārsteidz ar krāšņu magoņu lauku. Bet pēc tam to nomaina cita par citu garlaicīgākas šosejas. Polijā top daudz jauni autobāņi. Pēc vienas no atpūtas pauzēm šoferi samainās vietām jeb es tieku pie auto stūres. Polija es nāku. Protams, tā jau nebūtu es, ja kādā brīdī nepamanītos noslāpēt auto tukšā krustojumā, bet toties vēlāk man uzradīsies draugs – kravinieka šoferis, kurš aizmugurē braucot midžinās ar gaismām. Vējš uz remontējamās šosejas veido smilšu vērpetes. Varšavas tuvumā mierīgāks. Pirms pirmajām naktsmājām tik veikala apmeklējums. Inga skaļi domā par vakara piecīti, bet es vēl minstinos vai skriet. Ja ne, tad ne. Tas nekas, ka nedaudz vēlāk krāmējot no somas laukā drēbes nosmejos, ka man tā doma neliek mieru. Lieki teikt, ka šajā brīdī pati uzprasījos skriet. Ja sākotnējais plāns bija 2.5km turp/atpakaļ, tad realitātē izskrējām apli nedaudz pameklējot šoseju un pagriezienu, lai tiktu mājās. Arturs skriešot no rīta. Lidostas tuvums gulēt netraucē.

Francija__Monblans__Maratons__1

Varšava – Erfurte.

Karaliskas brokastis vietējā IKEA veikalā. Un tad tikai 528km taisni pa bāni Berlīnes virzienā.  Beidzot ir laiks pieķerties pie jaunākās kulta skriešanas grāmatas un izlasīt to. Brīdī, kad nolemju, ka varētu nedaudz pasnaust, Inga iebrauc kabatā un paziņo, ka man esot jābrauc, jo viņa arī grib pagulēt. Un tad sakās garlaicīgs, vienmuļš un tukšs bānis. Lai neiegrimtu savās domās, kamēr pārējie mašīnā guļ, es cenšos sevi izklaidēt. Brīdī, kad apdzenu dzeltenu SOS aut,o man sejā parādās smaids par bobsleja ekipāžas piedzīvojumiem. Berlīne mūs sagaida ar launaga stūķi. Solīto 30C vietā te ir tikai 16C un pūš vēsīgs vējš. Apskatām garāko palikušo mūra fragmentu. Caur stūķi dodamies tālāk Brandenburgas vārtu virzienā. Pilsētas centrā remontdarbi. Pateicoties stūķim TV tornī, Brandenburgas vārtus un Reihstāgu apskatām caur auto logu. Žēl, jo mums laicīgi jānokļūst Erfurtē. Bānis, plaši lauki, lietus. Vispār jau ir tā – tas, kurš pie stūres, pamanās izpildīties. Uz navigāciju tas arī attiecas, jo pamanījās novest no bāņa pa pirmo nobrauktuvi un uzreiz uzdzīt tur pat atpakaļ. Tā teikt apbraukt pļavu pa ielas otru pusi. Vakara skrējienam dzirdīgas ausis no Ingas nesagaidu. Ārā esot auksts.

Francija__Monblans__Maratons__2

Erfurte – Šamonī.

Rīts ar veikala apmeklējumu un pusdienu, vakariņu krājumu iegādi, jo šodien apstāšanās pa ceļam nav paredzēta. Brokastis kā jau ierasts – IKEA. Laimīgs tas, kurš var pēc tam pagulēt mašīnā, bet, ja jābrauc, tad jābrauc. Nevarētu teikt, ka navigācija izpildījās, bet nedaudz par vēlu pabrīdināja par nogriešanos. Kā sanāca, kā ne, ja pa mazo paralēlo ceļu šosejai 154km negribam braukt, tad lienam atpakaļ laukā uz bāņa. Ak, šis bānis un līkloči uz leju, tie tilti, bet smagajiem garām iet lejupceļā man lielu sajūsmu nerada. Vairāki tuneļi. Uz Štutgartes apvedceļa kādā mazā pilsētiņā stūķis. Mirkļa jautājums un es ar Ingu samainos vietām apkārtējām mašīnām izraisot smaidu sejā. Nepagāja nemaz tik ilgs laiks, kad iebraucām kārtējā zaptē (saut). Arī navigācijai apnika te tusēt un šī izdomāja uzkārties. Tāda bieza un kreptīga zapte stiepās gar Francijas pierobežu līdz pat Šveicei. Vislabākais miegs ir braucot. Derētu spilventiņš…. Un tad, kā jau labākajos brīžos notiek, Inga ierosina iebraukt pēc degvielas un samainīties, lai pati vēlāk pa Šveici vizinātos. Te uz 140km/h lido pa šoseju, te aiz kāda velcies uz 80km/h, jo otra rinda pārāk pilna, lai iesprauktos. Šveice mūs sagaida ar pēcpusdienas zapti un siltu laiku atšķirībā no rīta cēliena Vācijā. Te pāris kilometru garumā mums pretī traucas šosejas velo komandu auto ar visiem braucamajiem uz jumtiem. Laikam jau šie dodas uz sacensībām. Pateicoties zaptei zvanām jau otrajām naktsmājām, ka kavējam. Arī šīs ir atsaucīgas jebšu mašīnā nebūs jāguļ. Bet vispār pēc nobrauktiem vairāk kā 2400km ieraudzīt norādi uz Šamonī ir vairāk kā patīkami. Un tas Šveices pusē esošais serpentīns Francijas virzienā, mmm. Ieraudzīju viņu, smaidu. Šovakar nav divu domu – jāskrien. Izrādās, ka vakaros Šamonī noris liela rosība. Lai arī termometrs rāda tikai 14C, ir silts un patīkams vakars. Upe, dzelzceļš, olimpiskie pakāpieni, baznīca, gājēju iela – it viss vakarā izskatās savādāk.

Francija__Monblans__Maratons__3

Montenevrs du Glade

Pie brokastīm tiek apspriesti dienas plāni. Arturs, ķimerējoties ap interneta pieslēgumu, plāno iziet kādu daļu no trases. Inga ar Lienu ies pastaigā uz ledus alām. Dzeru tēju, pētu karti un nevaru izlemt, kur es gribu iet. Vilinoši jau ir doties pastaigāt pa trasi, bet pulkstenis jau rāda pāri 10. Tik pat vilinoši ir doties pastaigā uz alām, bet tad par skriešanu lejup laikam jāaizmirst. Vēl ir opcija doties uz tām pašām alām tik pa otru pusi un pieķert klāt balkonu. Bet šorīt ielejā nesola ļoti siltu un saulainu dienu. Var jau kā tūrists parastais džinsenēs doties kalnos. Somā iekrāmēju siltāku džemperi un jaku, jo alās noderēs. Kamēr Inga pa veikalu, ārpusē papļāpāju ar Ati, kurš nupat kā nokāpis lejā no kalniem, pavadījis dažus latviešus uz mājām un gaida nākamos ciemos.

Francija__Monblans__Maratons__4

Taka uz ledus alām sākas aiz vilciena stacijas. Jau pirmajā pļavā Inga nedaudz samazina uzvilkto drēbju kārtu daudzumu, drīz pēc tam arī Liena gribēs kādu plānāku jaku un nūjas. Bet tās pļavas visas vienos ziedos. Vispār jau taisnība, ka visa laba Jāņu zāle. Tā teikt noskatīju pļavu vainadziņam. Kad pļavas beidzas ir takas ar saknēm, serpentīniem, akmeņiem. Taka vijas gar kraujas malu, ja nav koki tad lejā spīd ieleja, bet otrā pusē kalni, kalni, kalni. Zemenes! Jūnija vidū nav tik ierastās avenes, mellenes un zilenes, bet meža zemenes te ir daudz. Tā mēs gan kāpjam, gan stāvam, gan atpūšamies. Vilciena sliedes tiek šķērsotas divreiz. Jo augstāk, jo skaistākas un baudāmākas akmeņu takas. O, rododendri. Tik pasakaini skaista vieta ar kalniem fonā. Saule ar uzspīd. Man vajag bildi. Liena – laimīga, ka var pasēdēt un atpūsties. Muzejā ātri apskatām to, kā veidojās kalni, cik ātri kūst ledājs un šo to no ekipējuma.

Francija__Monblans__Maratons__5

Tur lejā ir ledājs. Rādu Ingai un stāstu, kā mēs tur skrējām lejā. Šoreiz tas attālums neliekas tik nereāls kā pagājušo gadu, lai, ja vajadzētu, nenoskrietu. Ar vienu no pēdējiem pacēlājiem tiekam lejā. Vēl 420 pakāpieni līdz alām. Šaipus kalnu grēdai pūš dzestrs vējš un nav tik silts kā otrā pusē. Ledus alā, protama, ir ziema. Šogad izgaismots leduslācis un kamīns.

Francija__Monblans__Maratons__6

Mājupceļš raitāks, jo tikai uz leju. Vienā brīdī zvana Arturs, gribot, mums pateikt: “Čau!” un doties tālāk pa augšējo balkonu, bet mēs jau divu minūšu kāpienā uz leju. Jo zemāk ielejā, jo siltāks. Brīnumainā kārtā atrodam veikalu, kurš strādā arī pēc 18:00. Priecīga, jo beidzot tieku pie salātiem un redīsiem. Un kā ar vakara skriešanu? No Ingas atsaucības nav, jo viņa grib vakariņas. Arī mājā atsaucības nav. Toties top plāns rītdienai – rīta pusē izstaigāt pilsētu, kamēr svētdienas darba ritums nav mitējies jeb visi veikali nav ciet, un tad ap pusdienslaiku doties kalnos meklēt sniegu.

Francija__Monblans__Maratons__7

Šamonī – Planpraz – Le Brevent

Jau vakar vakarā tika nolemts, ka rīta cēliens tiks veltīts īsai veikalu apskatei, jo šeit svētdienā nekas ilgāk par pusdienlaiku nestrādā, un pēc tam kāpsim kalnos. Kā sanāca kā nē, bet vienā pārtikas veikalā netikām, jo nokavējām astoņas minūtes. Toties tā baznīca no iekšpuses ir vienkārša, klusa un mierīga.

Ja Arturs atkal ies daļu no trases maršruta, kā vakarā uzzināsim, un tad brauks uz Šveici un mēģinās nenokavēt pēdējo vilcienu uz mājām, tad mēs ar Ingu dosimies pastaigā tepat no ielejas.

Francija__Monblans__Maratons__8

Plāns ir tikt līdz Le Brevent. Ingas vakardienas ideju, ka pirms tam jānoskrien 15km izbrāķēju jau pašā sākumā, ja vispār tad beigās. Saule šodien lutina, tāpēc sistēmās sapildīts ūdens, somā ielikta vējjaka un vēl viens garais krekls, jo, kā vakar Atis stāstīja, tur augšā ir sniegs. Skrējienu uzsākam no pašām mājām līdz pirmajam asfaltam uz augšu un tad tik uz augšu. Nevaru saprast, vai tas pirms skrējiena apēstais saldējums vai tā saule, bet šodien grūti iet uz priekšu. Kā noderētu nūjas… Bet vai tad kāds kalnos kāpj ar nūjām? Labi, ka taka drīz iezogas mežā ēnā. Ja nav aveņu – melleņu sezona, tad vismaz ir meža zemeņu sezona. Saules brilles traucē, un vispār nesaprotu kāpēc viņas paņēmu līdzi. Metru pie metra mēs kāpjam augšā. Soliņš. Saknes nomaina akmeņi. Pirmais strauts, tad vēl viens. Ik pa laikam jāatkārto franču valoda. Zem pacēlāja viens vienīgs zemeņu lauks. Sauju saujām ēdam zemenes un nekur nesteidzamies. Līdz vienā brīdī šķiet, ka tomēr pietiek. Opā, riteņbraucējs. Godīgi sakot skauž. Es arī te gribētu pavizināties uz leju ar velo. Spriežam, ka šie augšā ar pacēlāju un lejā paši. Serpentīns. Akmeņu takas. Var redzēt, ka dažām takām svaigi gāzušies pāri akmeņi. Pa dažu lejup tek strauts. Karsti. Pie sevis priecājos, ka izejot uzvilku īso kreklu. Rododendri. Skaisti. Vēl nedēļa un viņi te ziedēs pilnos ziedos. Augšup kāpj jaunietes ar pie somas piekarinātu ģitāru. Inga gribēja apskatīt Planpraz, bet viņas gājienu pārtraucu ar savu, ka to lejupceļā. Jo mums plānota tā mazā dzeltenā taciņa tur uz augšu.

Francija__Monblans__Maratons__9

Ar skatu uz mākoņos tīto Monblānu ieturēta mini pauze uz ideāliem sēžamakmeņiem. Jo augstāk kāpj, jo zemāk paliek Planpraz. Taka aizvien vijas gar kalna malu. Ja iet un skatās uz leju, viss tā nedaudz miglojas. Tā teikt, augstummetri dara savu. Sekojot dzeltenajam un balti/sarkanajam marķējumam, pārvietojamies pa trasi. Pretī nāk vecāka gadagājuma franču grupiņa un mums kaut ko saka, un rāda. Raustām plecus un sakām, ka neko nesaprotam. Te viena no viņām kaut ko saka kungam par Lettonie un rāda uz manu kreklu, kur rakstīts Rīga. To viņa zina. Skaties, kalnu kaza un no mums bēgdama iet tieši pa taku. Abas gan sākam spriest, vai nevajadzētu pārvilkt siltākas drēbes, jo pamazām paliek vēsāks. Pie Col du Brevent pārejas 2356m augstumā jūnijā vidū ap Jāņiem ieraugām sniegu… Šķiet saprotam, ko kundzīte mums gribēja pateikt. Cik labi, ja ir sauss krekls, vējjaka, bufs un cimdi. Inga priecājas par savu silto jaku, bufu un cimdiem, jo šajā pārejā vējš gaudo pa visiem stūriem.

Francija__Monblans__Maratons__10

Mums vajag tur. Ne jau mēs pirmie jebšu sniegā ir iemīta taciņa dzelteno rimbuļu virzienā. Abas priecājamies kā mazi bērni. Es domāju, kur atstāju savas ragutiņas. Un tā pamīšus sniega taka mijas ar akmeņu krāvumu takām. Es nebeidzu jūsmot par šo dabas brīnumu. Ja pagājušo gadu augustā ar Gunu un Andri pa šo taku tīri normāli pārvietojāmies, tad šodien ir nedaudz vairāk jāseko līdzi marķējumam, jo brīžiem šis ir noslēpies zem sniega. Kas tur aizskrēja? Murkšķis. Tur otrpus ielejai tādi pelēki mākoņi. Eju un priecājos kā mazs bērns par sniegu. Inga iemēģina, kā ir pikoties. Sanāk. Re, tur ir tās trepītes, un tad jau drīz būsim klāt. Lielā taka uz Le Breventu sniegā, es teiktu, ka divu metru bieza sniega kārta būs. Lai tiktu augšā, brienam gan pa sniega taku, gan pa grants ceļu. Beidzot es saprotu, kāpēc man somā ir saulesbrilles, tas saules apspīdētais sniegs tā spīd acīs. Pretī nākošās jaunietes teic, ka tur ir augšā viss ir slēgts. Viņas domāja pacēlāju, bet mums padomā lejā ir noskriet. Augšā Le Brevent viss mierīgs un kluss. Uz sēžamakmeņa otrā pusdienu pauze. Te ir tik kluss un mierīgs, jo mūs neviens netraucē. Bet otrpus ielejai var manīt, ka pa kalnu galiem staigā negaiss.

Francija__Monblans__Maratons__11

Smiedamās skrienam lejā pa sniegu. Bet viņš ir tik auksts, kad aizbirst aiz zeķes un sāk kust, un saldēt kājas. Pusceļā „biezās” drēbes iekārtojas somā, un lejā skrienam ar sausiem krekliem, jo tie izžuva kamēr karājās pie somām. Mūsu lidojumu uz Planpraz iztraucē murkšķis, kurš skaļi svilpdams nedaudz izbiedē mūsu skrējienu. Lidojošais lejupceļš ir sācies. No Planpraz atrodam platāko taku, un aiziet lejā. Vienā no zigzag pagriezieniem aplūkoju avenāju, būs augustā, būs ko noēsties. Bet mēs tik skrienam. Tai takas daļā, kur daudz akmeņu un saknes, kājas kā tādas mazas atsperītes strādā. Kārtējā krustojumā nogriežamies pa otru taku uz leju, kur jau augšup kāpjot minēju, ka ir smuks serpentīns uz leju. Ingai patīk. Vienu brīdi pajautāju, vai viņa aizvien grib vēl kādus 10km pēc tam pa pilsētu paskriet. Noteikti negrib. Bet vai varbūt ir žēl, ka pirms tam tos 10km nenoskrējām. Arī uz šo jautājumu atbilde ir, ka noteikti nav žēl. Ieleja ir sasniegta. Arturs stāsta, ka pilsētā visur skan dzīvā mūzika un ir ballīte, esot kaut kāds mūzikas festivāls pilsētā. Ejam. Kad tad vēl vakarā varēsim pabaudīt mūziku. Piemājas pagalmā mūziku liek dīdžejs. Pie info centra spēlē grupa, tur arī paliekam. Bet pie Monblana atklājēja statujas ir uzslieta finiša arka un šai brīdī finišē Asis before to sunsride pirmās vietas komanda. Paskatāmies ar to.

Pie otro vakariņu galda pētām karti un domājam, kur rīt varētu aiziet. Gribam ledāju un ūdenskritumu. Mūzikas ballīte pagalmā turpinās pat vienos naktī.

Glacier des Bossons

Vakar vakarā tika nolemts, ka šodien dodamies aplūkot ledāju, tad ūdenskritumu du Dard un pie viena uzkāpsim līdz de L`Aiguille. Katrs pārgājiens sākas ar skrējienu līdz pirmajam kalnam vai ielai augšup. Ielejā saule cepina uz nebēdu. Gar privātmāju žogiem tiekam uz šosejas, nu labi, pārlīdām pāri sētai caur avenājiem. Tad pareizais pievedceļš uz Francijas – Itālijas tuneli. Taka arī rokā. Nevarētu teikt, ka man šodien iet viegli. Vakardienas gājiens jūtams kājās, un tad vēders ar muguru niķojas, bet mājā jau arī nesēdēsi. Norāde no stāvlaukuma ir, taka arī ir. Tagad tikai uz augšu. Šodien mani sabiedrotie ir sēžamakmeņi un domas raisās, kāpēc nepaņemu līdzi nūjas. Tā noderētu, lai vieglāk tiek uz augšu. Vienā pusē takai lejā gāžas kalnu upe. Kādu brīdi kāpju un domāju, ka pašā augšā vēlāk to zilo taku nevajag iet. Un varbūt man tomēr ir jākāpj lejā un jādodas mājās, jo ir sagurums. Bet tai pat laikā domas raisās, ka kas tad tur ko neuzkāpt. Tā pie kārtējā sēžamakmens savu domu daru zināmu Ingai. Vēl nesasniegušas La Para 1685m, apjaušam, ka šī taka nav tā pa kuru gribējām doties, bet gan otra, kas dodas stāvā serpentīnā gar kalnu upes kreiso pusi. Varbūt tomēr kāpjam lejā? Citu tūristu te arī nav, ja neskaita to vienu franču pensionāru pāri pašā sākumā. Taka aizaugusi, nebaudāma, nav kur acis piesiet. Pēc pārdomu pauzes, tomēr kāpjam. Cerības attaisnojas, pēc nākamā līkuma caur kokiem spīd ledājs. 1900m augstumā sēžam uz akmeņiem un sauļojamies starp rododendriem ar skatu uz ieleju, un otro reizi prātojam par lejā kāpšanu. Tapāt ir skaidrs, ka pa šo taku būs jākāpj lejā. Viegli nebūs. Es priecājos, ka man jau kādu brītiņu ir draugs. Inga saka kāpjam. Ja jau tik tālu tikušas. Aiz līkuma ir vecā pacēlāja drupas, aiz drupām labi redzams ledājs. Rododendri. Tur augšā skaidri saskatāms kāpiena mērķis – būda. Pirmo reizi ieminos, ka varbūt ņemam to zilo taku, vismaz paskatāmies uz to. Kalni, ledāji, vējš un sniegs. Skaisti. Otrā pusdienu pauze ar drēbju maiņu. Vislabāk kreklu žāvēt ir to piesienot pie somas. Zilā taka kā taka – akmeņi, sniegs, strautiņi. Nekas īpašs…

Francija__Monblans__Maratons__12

Neēd bērniņ, kad dziesmu dzied. Jeb ir reizes, kad labāk, lai vēsture klusē. Takas beigas mūs sagaida ar brīdinājuma uzrakstu: „Due to the movements of glaciers there’s always an important risk on the Moraines. We advise you firmly to be very PRUDENT”. Otrpus ledājam redzam melnu stāvu, kas lien augšup pa kraujas malu. Viņu arī redzējām sev priekšā uz takas. Stāva kraujas mala uz leju. Smilšains, akmeņains. Inga kāpj pa priekšu, es vilcinos. Prātā apdomāju, ka varbūt nevajag tos zilos krustiņus šķērsot un ka jāiet atpakaļ tur kur uzkāpām. Piedāvāju savu ideju. Inga saka, ka ejam. Paslidinos nedaudz uz leju pa smilšaino malu. Sēžu ar savu draugu pie rokas un domāju. Man ir bail. Un vispār neredzu īsti vietu, kur varētu šķērsot to ledāju. Sēžu un saku, ka man tomēr ir bail (vispār es esmu no tiem, kam patīk piedzīvojumi jebšu kaut kur uzlīst, kaut ko redzēt, piedzīvot, lai ir ko atcerēties, bet šoreiz kaut kas man liek būt tramīgai, apdomīgai un prātīgai). Inga saka, ka viņai arī ir bail, bet ejam. Pakāpju vēl nedaudz uz leju un atkal sēžu, un domāju. Inga jau lejā. Stāstu savu ideju, kur šķērsot ledāju, nu tur, kur nav ledus. Jo pa ledu ar akmeņiem īsti negribu iet. Šī saka, lai lienu zemē un ejam. Ļoti labi saprotu, ka līst atpakaļ pa krauju augšā es nevaru, jo viņu vienu te nevar atstāt, jo, ja iet, tad iet abas. Nometu zemē savu draugu un noslidinos arī pati. Mierinu ar domu, ka augšā būs vieglāk tikt. Kā vēlāk izrādīsies, ka tik ne tā… Te, kur nokāpām, ir dzeltena zīme. Zināšanai, kur sākas taka. Maigi sakot sirsniņa tā nedaudz trīc, bet lēnam šķērsojām ledāju. Kaut kur fonā kalnos krakšķ sniegs… Zem kājām tuvumā dzirdams, ka tek avots. Brrr. Pulss gan neko nerāda, bet jūtu, ka sirds sitas daudz straujāk, un satraukums arī iekšā mājo. Lēnām šķērsojām ar akmeņiem apkritušo ledāju (kā vēlāk uzzināsim, ka to sauc par Morēnu), pa ceļam uz lielajiem akmeņiem saliekot mazos, lai citiem vieglāka pāri tikšana. Daži akmeņi zem kājām nedaudz kustas, un viens tāds Ingai zem kājām izslīdēja.

20150622_153912

Otrā pusē ir tik pat skaista siena. Dzelteno bultu redzam, tur jātiek augšā. Esot pie sienas, saprotam, kāpēc tas melnais cilvēks te tik ilgi kāpa augšā. Skatāmies un meklējam labāko vietu, kur kāpt. Stāvs un smilšains bez gala. Mēģinās šeit. Ir jau labi, ka var aiz akmeņiem aizķerties, atbalstīties uz uzkāpt. Dažviet tie akmeņi mānīgi un raujas nost kā tādas gatavas zemenes no kātiņiem vasaras vidū. Tas nav forši. Katru nākamo notīru no smiltīm un pārbaudu, vai mani turēs. Inga lien pakaļ pa sienu. Dažus akmeņus aizmetu. Smiltis no augšas birst uz nebēdu. Tālumā krakšķ sniegs. Attopos, ka tagad gan vairs nav forši, lai tiktu uz augšu, ir ar roku spēku jāpavelkas uz augšu un jāpārceļ kāja neērtā pozā. Šeit nopriecājos, ka ziemā tomēr ir vingrots. Inga no lejas teic, ka augšā netiek un meklēs citu vietu, kur uzkāpt, bet es lai turpinu kāpt. Tikusi līdz pusei saprotu, ka tālāk būs gandrīz neiespējami tikt augšā. Man jātiek pusmetrs pa kreisi pa smilšainu sienu un tad es varētu mēģināt tikt tālāk. Bet tas praktiski nav izdarāms. Nedaudz uznāk bailīte pie tām, kas jau ir. Kaut kā apgriežos sēžu uz akmens un šļūcu lejā. Vienubrīd domāju, ka varbūt atmuguriski tikt augšā ir pat vieglāk, varbūt. Noslidinos atpakaļ lejā. Mani pārņem tā teikt viegls izmisums, lai neteiktu, ka diezgan liels un sajūta, ka atrodamies diezgan neapskaužamā situācijā, par to kā tikt augšup. Staigāju gar sienu meklēdama labāku jeb akmeņaināku vietu, kur kāpt. Abas dodamies vairāk augšup pa ledāju. Smilšu mala tāda viltīga, brīžiem patīk birt uz leju. Akmeņi apakšā sagāzušies lieli, daži kustas.

20150622_162324

Šeit varētu tikt. Līdz pusei tieku tīri raiti. Tad… pārceļot roku izslīd pamats zem kājām, nedaudz noslīdu, veiksmīgi saķeru akmeni aiz kā pieturēties un atrodu kājām akmeni, kur atbalstīties. Panikas vilnis izskrien cauri ķermenim un prātam. Mieru tikai mieru, kā Karlsons teica. Jeb pie sevis skaitu – nomierinies, miers, viss kārtībā. Sirds dauzās kā negudra, pati arī nedaudz trīcu. Paskatos uz leju un novērtēju situāciju, ka pāris metrus līdz lejai nošļūktu, krist atmuguriski gan laikam nekristu. Sakoncentrējos. Un turpinu meklēt kādu nedrūpošu akmeni, nevajadzīgos metot zemē. Ar kājām dauzu smiltīs caurumus, kur turēties. Metra attālumā nedaudz pa kreisi redzu lielu akmeni un zem tā taku, kur man jānokļūst. Viens solis, otrs solis, kāja, roka, otra kāja. Esmu zem lielā akmens augšā. Prātīgi izlienu un apsēžos uz akmens. Tas ir beidzies. Esmu augšā. Adrenalīns laužas pārpārēm, pati aizvien vēl trīcu. Beidzot saprotu, ka gribu dzert. Brīdis atpūtas.

Saucu Ingai un prasu, kur viņa, un saku, ka esmu augšā. Viņa ar drīz būs augšā. Atrodu viņu un sēžu uz kraujas malas. Saku, ka no manis pa labi ir divi akmeņu krāvumi, kas norāda, ka te var uzkāpt un izskatās normāli kāpjams. Arī te blakus pa kreisi no augšas izskatās kāpjams. Viņa līdīs lejā, jo netiekot augšā. Jā, te ir labāks. Līdz pusei augšā uzlīdusi un saka, lai nāku palīgā un padot roku. Nu nezinu, kā būs, tomēr kraujas mala… Aizlienu pa akmeņiem atpakaļ, atrodu viņu. Ar vienu kāju aizāķējos aiz akmeņiem, ar otru celi atbalstos pret akmeni, ar vienu roku kārtīgi atbalstos jeb pieturos pie akmens un otru sniedzu pretī Ingai. Brīdī, kad Inga pieķērās pie manas rokas, Ingai zem kājām izslīdēja akmens, uz kura viņa atbalstījās, un viņa palika stingri turoties tikai pie manas rokas un ar otru roku pie akmens. Panika iestājās arī Ingai. Atradusi pamatu zem kājām, atviegloti uzelpo. Ar manu palīdzību tiek augšā uz kraujas. Kā pati saka – visa trīc. Saku, ka vajag piesēst uz akmens un atvilkt elpu. …Ir lietas, ko nevajag darīt, un šī ir viena no tām.

Francija__Monblans__Maratons__13

Kad elpa atvilkta un pulss nomierināts, dodamies tālāk līdz pacēlājam. Ingas domu braukt lejā noraidu, nokāpsim, un 13.50e par lejup braucienu arī negribam maksāt, tad jau labāk veikalā nopirkt pāris kg ķiršu, dažas brīnum gardas melones vai zemenes. Pie pacēlāja notiesājam pēdējos līdzi paņemtos gardumus. Kalnu ezeru gribu redzēt. Tāpēc pa patīkamu kalnu taku dodamies uz to. Dzidrs, jo dzidrs tas ezers ar aukstu ledus ūdeni, kurā atspīd kalni un sniegs. Tagad atlicis tik tāds sīkums, kā nokāpt lejā. Izvēlamies lēzenāko taku no abām. Rododendri, akmeņi, kalnu strauts, jo zemāk, jo vairāk koku. Tik sīkums, ka lejupceļš kājām nepatīk un augstuma metri arī negribīgi sarūk. Pat nevajadzēja sagaidīt vakariņu laiku, lai zinātu, ka rīt tomēr sēdēsim ielejā. Taisnības labad jāsaka, ka no rīta sola arī nedaudz lietu.

Šamonī.

Ja nekur nav jādodas, tad laiskie rīti ir tie labākie. Ja kājas otrajā dienā ir pieteikušas protestu kalniem, tad nekas cits neatliek, kā dzīvoties pa ieleju. Pilsētas apskate kā vienmēr notiek ar gandrīz visu sporta veikalu apstaigāšanu un šādu tādu sīkumu noskatīšanu, ja man tie sīkumi ir kā skriešanas bikses, sistēmas tīrāmais un Inai dūnu jaka, tad Ingai padomā ir jauna skriešanas vestes soma un lietus jaka. Nesmādēti tiek arī apģērbu veikali, suvenīru bodes un pārtikas lielveikali. Pilsēta aizvien priecē ar puķēm un skaistiem zīmējumiem. Tā baznīca sagaida ar savu vienkāršību un klusumu, reizēm arī ar baznīcas zvaniem. Saldējums mums ir cieņā, ir vietas, kur, prasot saldējumu angliski, pārdevēja atbild latviski, jo atpazīst pēc akcenta. Patīkami. Ir ar ko pilsētā papļāpāt, vismaz Arturs vakarā aizskrēja patērzēt un atnāk atpakaļ ar komplimentiem man un Ingai, jo pārdevēja stāstīja par mums kā māti ar divām meitām. Tāpat vienu vakaru mēs ar Ati tuvējā krodziņā sēdējām un pļāpājām.Francija__Monblans__Maratons__15

Kad pilsēta apnikusi, tad izklaides pārnesam uz sabiedrisko transportu, jo bezmaksas braukšanas kartes ar jāizmanto. Arturs stāsta, ka ar pirmo busu var aizvizināties līdz Le Tour un Les Houches. Mēs ar tā gribam. Piemājas pieturā sagaidām busu, un ekskursija pa ciematiem var sākties. Lieki piebilst, ka visapkārt ir kalni,  kalni un kalni. Le Tour salīdzinājumā ar Šamonī ir pavēss – tik 16C, jo atrodas 1446m. Bet te ir skaisti kalni, un govis var dzirdēt pa gabalu. Kā vēlāk noskaidrosies, te atgriezīsimies sacensību dienā. Sagaidām nākamo autobusu un dodamies atpakaļ. Virzienā uz Les Houches paveras otra ieleja. Pabraucot garām tai kalnu takai un tai pārejai, rodas tāda dīvaina sajūta, vai tiešām mēs tik augstu uzkāpām un tur aizgājām? Aizvien tas šķiet nereāli. Otrā galapunktā autobusam 15 minūšu pauze. Ārā ir silts. Visi kalni zaļi, jo zaļi.

Ja pilsētā papļāpā ar saldējuma pārdevējam tad var uzzināt, ka ir vērts aizbraukt līdz Servoz un apskatīt ūdenskritumu. Izmantojam izdevību un vizināmies ar vilcienu. Gorges de la Diosaz ir skaista pastaigu taka augšup pa koka tiltiņiem (tik tā augšup kāpšana un saule nogurdina), kas ir izveidoti abpus kalnu upei. Līdz akmenim, kas iesprūdis starp kalnu grēdām, mēs gan netikām, bet tas neliedza apbrīnot upes varenību un uzzināt, ka gan lavīna, gan straujā kalnu upe nevienu reizi vien šo tiltiņu ir nonesusi.

Francija__Monblans__Maratons__14

Ja Jāņi, tad Jāņi. Gribu vainadziņu. Pļava taču ir noskatīta. Savā pirmā stāva verandā sarūpējam mini Jāņu atmosfēru ar sieru, alu un Jāņu zālēm. Tāpat Jāņi bez Limuzīna Jāņu nakts krāsā nav Jāņi.

Expo. Arturs aiziet pavisam agri. Es ar Ingu nedaudz vēlāk. Izstaigājot expo tirdziņu, itin bieži nākas atbildēt uz jautājumu: „Were are you from?”. Esam iemācījušās ātru atbildi „Latvia, Lettonie”. Ir jau tā, ka mūsu čalošana piesaista uzmanību. Expo teltī mums tiek pārjautāts, vai ir viss vajadzīgais līdzi – dokumenti, ūdens 1l, krūze, folija sega, lietus jaka, lampiņa. Tapāt pajautā, vai zinām savu starta numuru un vai medicīnas sertifikāts iesniegts. Jā. Mums tas viss ir. Un protams neiztrūkstošais jautājums, no kurienes mēs. Ingai saku, ka neizskatāmies kā dalībnieki, jo abas uz expo esam atnākušas eleganti – svārkos un kleitā.

Francija__Monblans__Maratons__16

Ātri tiekam pie numuriem, jauniem skriešanas krekliņiem, tiek pārbaudīts somas saturs. Un, protams, somai piekabina čipu. Pie viena no expo tirdziņa stendiem uzzinām, ka esam crazy, kad pasākam, ka rīt skriesim 80km, bet veiksmi skrējienā novēl visi. Es gan vēl savam numuram uzzīmēju laika grafiku, lai zinātu, kur cik augstu jākāpj un, kur cikos jābūt. Atlikusī dienas daļa tiek pavadīta horizontāli gulšņājot un pārspriežot līdzņemamo pārtikas daudzumu. Laika prognoze ir nepielūdzama. Rīt lejā ielejā sola saulainu dienu bez mākoņiem un +27C.

Francija__Monblans__Maratons__0

Tavs stāsts ir sācies, kad horizonts
Tik šķietami visiem vienāds,
Bet tomēr tik dažāds katram veras rīts…

26.06. Viens no retajiem rītiem, kad no rīta nevaru neko ieēst. Nav jau brīnums, jo pulkstenis rāda nedaudz pāri trijiem, bet starts ir 4:00. Lēnam aust jauna diena, bet laukumā pie baznīcas noris liela rosība. Vēl pēdējais lūgums no organizatoriem – ieslēgt lampas.

Francija__Monblans__Maratons__18

Starts.

Ārā no pilsētas, garām pacēlājam uz Planpraz un pa kreisi takā iekšā. Paliek manāmi šaurāks, drīz mēs apstājamies pavisam, jo mums ir jāšķērso upīte, kas tek pāri takai. Sastrēgums uz 15 minūtēm garantēts. Labi, ka, tā stāvot un lēnam virzoties uz priekšu, var redzēt lejā pilsētu. Aizvien lampiņa spīdina ceļu. Ceļš vijas serpentīnā augšup pa taku. Lēnām pār Monblāna masīvu aust saule, un mostas jauna diena, bet mēs tikai kāpjam un kāpjam. Inga veiksmīgi ir aizsteigusies priekšā, jo pa brītiņam viņu manu pārsimts augstuma metrus sev priekšā. Tā kā Arturu pēc upītes nemanīju, tad nolemju, ka viņš iepalika aiz manis. Tā kāpju augšā un priecājos par agro rītu. Vienmērīgo kāpienu iztraucē helikopters, kurš no saviem augstumiem filmē dalībniekus.

Francija__Monblans__Maratons__19Vēl viena klinšu siena, un tur jau skatam paveras Le Brevent virsotne. Te viss tik kluss. O, sniedziņš! Aiziet lejupceļš. Skrienu un domāju, ka man ar to lietus jaku jau kādu laiku ir par karstu. Bet tagad jau ar’ nestāsies un nevilks nost, ja Altitude (Planpraz) ir ēšanas punkts. Mūs kārtējo reizi nopīkstina. Kas var būt gardāks par nūdeļu zupiņu? Nemainīgas vērtības – kola, kēksiņš, siers un zupiņa. Pirmā atpūtas pauze. Cik patīkami ir skriet bez jakas. Aiziet pa granteni jeb slēpošanas kalna nogāzi uz leju. Lielo granteni nomaina šaura kalna taciņa gar pašu nogāzi, kas vietām līkločus vijas augšup. Ja paskatās lejā, tad manāma pilsēta. Bet zem kājām gan akmeņi, gan saknes. Lai nebūtu pārāk vienveidīgs skrējiens augšup, ir jāuzrāpjas pa šaurām metāla trepītēm starp klintīm. Rododendri. Kaut kur dzirdama pīkstoņa, tas nozīmē, ka drīz būs kontrolpunkts. Vēl daži augstuma metri un ir paklājiņš – La Flegere. Laika barjerā iekļaujos ar stundas rezervi. Tas priecē, jo pagaidām plāns A izskatās cerīgi. Tālāk pāri pa pacēlāja kafejnīcu, nedaudz lejā pa kalna nogāzi. Šo vietu es pazīstu, te sākās pēdējie CCC 7km uz leju. Kaza rokas stiepiena attālumā. Hmm, diez kam te kalnos ir vajadzīga gara mūra sēta? Mēs izskrienam tai cauri. Nebeidzu priecāties par dabu, marķējumu un skrējienu.

Francija__Monblans__Maratons__21 Kad ir uzlīsts līdz šī posma Tête aux vents 2115m augstumā, parādās pirmās akmeņu plātes, lieli akmeņi un šauras takas. Šo es atceros. Šeit no Ingas un Artura nostāstiem ir tas stāvais kalns uz leju, jeb pagājušā gada CCC pēdējais kāpiens uz augšu, kur apdzinu vairākus skrējējus. Prātīgi, prātīgi uz leju. Nūjas vienā rokā un palēkdamies uz leju. Pie sevis dungoju „ lai gan esmu muļķis, tad vismaz par augstu cenu gan”. Tūristu iecienīta taka. Tik daudz uzmundrinājumu šodien nebiju dzirdējusi – gan kā: „Go, young lady!”, gan „Bravo, Lauma!”. Neiztrūkstoši mēģinājumi izlasīt manu vārdu uz numura. Vispār šis kalns nemaz nav tik stāvs uz leju, kā man stāstīja. Lejā uz ielas tiek regulēta satiksme. Kā kāds skrējējs parādās, tā visi auto tiek apturēti. Nedaudz asfalts un tālāk tik pazīstamā taka līdz Le Buet. Arī šajā laika kontrolē esmu laicīgi iekļāvusies, rezervē atstājot stundu. Zupiņa, kēkss un kola ar zupiņas nūdelēm. Noskatos uz to, kā citiem noteipo kājas. Labs serviss. Nodomāju par sirsniņmāju. Bet te pie ūdens krāna ieraugu Ingu. Izrādās – viņa izmantojusi mediķu palīdzību un noteipojusi potīti. Jautā, vai Arturs jau prom? Nezinu, man šķiet, ka aiz manis. Nē, izrādās – viņš ātrāk sākumā tika uz priekšu un bija Ingu noķēris jau Le Brevent kalnā. Iepalika, jo riktēja laukā nūjas. Tagad esot jau gabalā. Lai vai kā, trase vēl nav pusē. Kamēr Ingai palīdzu uzpildīt sistēmu, viņa saka, ka man arī obligāti tā vajagot darīt, jo būšot ļoti ilgi jākāpj, kā nekā otrais kalns, un uz augšu vairāk kā 1300m. Es gan skatos, ka man sistēmā vēl gana ūdens, bet paklausu un pieleju pilnu savu 2l sistēmu. Tā čalodamas atstājam KP, pie kam Inga piedāvā tad tālāk iet kopā. Īsti nekāda kopā iešana nesanāk, jo viņas raitais beznūju solis man ir par ātru. Kādu brīdi manu Ingu sev priekšā, bet tas nav uz ilgu laiku.

Francija__Monblans__Maratons__22

Kalnu strauts. Gards gan. Tā kā saule jau ir iegriezusi savu siltumu gandrīz uz maksimumu, tad galva tiek mērcētā ūdenī. Tiltiņš pāri kalnu upei. Sveicināti Šveicē. Prātā pazib sen zināmais, pretīgais Šveices kalns… Saule tik karsē un karsē, mēs tikai kāpjam un kāpjam. Priecājos par katru mazāko ēnas pleķīti. Taka iet serpentīnā uz augšu gar kalna malu. Brīžiem eju kopā ar vienu šveiciešu pāri. Te viņi pa priekšu, te es pa priekšu. Takas malā sēž saguruši skrējēji un atpūšas. Es domāju, cik forši būtu, ja tagad parādītos kāds kalnu strauts, kurā iemērkt galvu. Vēders ziņo, ka grib ēst. Izvelku savu emergency batoniņu (batoniņš pārgriezts paralēli, un vidus dāsni sapildīts ar sāli), sāļš gan pēc vella. Bet labs. Uz brīdi paliek gaišāks prāts, bet tie augstuma metri kā negrib, tā negrib tapt lielāki. Nopīkst telefons, draugi uzmundrina: „Skatos, ka tev kāpums tagad labs. Uzraujam dziesmiņu? Es eju, es eju pa kalniem un pa lejām, tur nāk viens lustīgs dancotājs ar kājām, rokām klapēdams.. la, la, la, lai viegls solis” vai arī „Lauma, tu to vari! Kalns izskatās briesmīgs, saule laikam nežēlīga, bet – keep gooing, girl! Mēs par Tevi!”. Tālumā skaistas kalnu grēdas, sniegs… Kāpēc tas sniegs ir tik tālu? Vēl pēc pusstundas kāpiena skatam paveras viņš – ūdens krāns. Dalībnieki kā tantes tirgū pēc labākas desas aplenkuši šo ūdens krānu, kurš uzpildīt pudeles, kurš padzerties, kurš iemērkt galvu.

Francija__Monblans__Maratons__22-1

Saules apspīdētais kāpiens augšup turpinās. Pēc minūtēm desmit ir palikusi tikai sajūta, ka mana galva bija slapja… Aiz kārtējā pagrieziena acīm paveras skrējēju čūska augšup. Cenšos ar acīm izsekot, kur viņa ved. Nopietni, tur augšā, līdz tai virsotnei gar to sniegu?!? Neko darīt, raušos vien augšup pa taku, gar rododendriem, pāri kalnu strautiem. O, sniegs! Kā žilbina, acis knapi spēju vaļā noturēt no tā, lai neapžilbtu. Pie sevis nosmejos, ka sacensībās jau ar saulesbrillēm neviens neskrien.

Francija__Monblans__Maratons__23

Organizatori pa sniegu ir izveidojuši zigzaga taku, kuru mērķējuši ar puķēm un apaļiem kociņiem. Tas sniegs vienreiz nebeigsies? Vienā no krustpunktiem apstājos ievilkt elpu un dungoju pie sevis, ka …visforšāk ir vasarā, kad var pa sniegu kāpelēt un aizbāzt to aiz kakla. Patīkami. Sniegs pievarēts, aiz manis vēl dalībnieki kārpās augšā (slidinās).Francija__Monblans__Maratons__24

Kas tad te? Pelēks akmeņains kāpiens augšup. Trase iezīmēta ar sarkanu lenti un gandrīz katrā pagriezienā pa glābējam. Skaisti. Remšos augšā un pie sevis domāju, ak tad šī ir tā zilā taka ar krustiņiem. Izskatās tik pat laba kā tā, pa kuru pirms pāris dienām ar Ingu līdām augšup. Mmm, šeit gan prātīgi. Nūjas vienā rokā, lai ar otru varētu pieturēties. Aizvien priecājos, ka ziemā ir iets vingrot, rokas nepieviļ, kad vajag kārtīgi pavilkties uz augšu. Opā, jālien pa šauru maliņu zem akmeņiem. Ir nedaudz bailīgi. Viens no trases tiesnešiem manā otrajā dzimtajā valodā kaut ko saka. Noplātu rokas teikdama, ka neko nesaprotu. Te uzmanīgi un lēnām. Vēl pāris metri un esmu augšā Col de la Terrase. Lai arī ir pievarēti tikai 33km jūtos kā uzvarētāja. Tā arī parādu trases tiesnesim, kurš nopīkstina manu numuru. Satraukums pēc šī kāpiena nerimstas. Jūtos iztukšota, bet bez atpūtas dodos tālāk, aiz sevis atstādama citus skrējējus atvelkam elpu.

Francija__Monblans__Maratons__25

Tur augšā ir bļoda ar dažiem pikučiem sniega, akmeņiem un ezeriņiem. Sniegs? Nopietni? Cik viņu var? Jāpiebilst, ka man sniegs nekad nevar būt par daudz. Bet šoreiz bija. Izslidinos pa sniegā ievilktām renēm, pārskrienu un pārlēkāju pāri akmeņiem, vēlreiz izslidinos pa sniegu.Francija__Monblans__Maratons__26

Beidzot normāla taka. Prieki bija īsi. Atkal tas sniegs. Diezgan daudz un uz leju. Prāts pateica visu ko domā, bet kājas pie sevis līksmoja, būs jāskrien. Mēģinu prātīgi tikt uz leju, slīd pat ar visām nūjām. Daži blakus šļūc uz dibena lejā. Nē, es tā nešļūkšu… Kā tad. Mēs slidinājāmies lejā vilcieniņā, dažbrīd bremzēdami ar kājām un skaļi smiedamies. Un tā kādus metrus 300. Sniegs līdz ausīm, dibeni slapji, paši laimīgi.

Francija__Monblans__Maratons__27

Skaties, skaisti. Jā tā ir. Iespaidīgs dambis. Pārlīkumoju pāri improvizētam tiltiņam, uzlienu augšā pa akmeņiem, taciņa. Saule. Augšā neiet tik raiti ka gribētos. Fotogrāfiem uzsmaidu. Metāla tiltiņš pāri ceļam. Saules apspīdēts dambis. Ideāla taisnīte skriešanai. Kāda vēl te skriešana, saule un TAS kalns mani ir piebeidzis. Vienīgais, ko es spēju, ir aizvilkties līdz Emosson kontrolpunktam, kuram tūlīt, tūlīt kaut kur ir jābūt. Uz dambja notiek remontdarbi. Vēl vienas metālā trepes uz augšu. Trases tiesnesis nopīkstina čipu un kaut ko nosaka man. Lai arī neko no teiktā nesapratu, zinu, ka viņi norādīja, ka augšā ir ēšana. Mana lielāka laime ir zupiņa, kuru arī dabūju, bet tikai vienreiz, jo viņu vārīja klāt. Zinu, ka vajag ēst, jo no tā kalna un saules jutos fiziski iztukšota, bet apēst neko īsti nav spēka. Skatos uz galdu un domāju, kas mani varētu uzrunāt – banāns ar sāli, kēksiņš, siers, cola. Kaut cik sāku atgūties. Apkārt nevienas ēnainas vietas nav. Fonā spēlē muzikanti, šos atpazīstu jau pa gabalu, jo bieži dzirdami pilsētā. Vēl jāuzpilda sistēma. Opā. Šajos 13km izdzerta gandrīz visa 2l sistēma. Somu saulē kārtot nav gudri, jo ceļoties augšup nedaudz sašūpojos. Opā, tas neietilpst manos plānos. Vispār jau šai brīdī pulsometrs uz rokas rādīja par 3 km vairāk nekā ir jābūt pēc organizatoru dotā.

Francija__Monblans__Maratons__28

Tapāt saprotu, ka mans plāns finišēt ap pusnakti ir izgāzies, tāpēc līdz finišam kaut vai rāpus, jo kontrollaiks vēl atļauj tādas vaļības. Tā jau ir. Cīņa ir zaudēta, kad prāts ir uzvarējis. Es zaudēju saulei cīņā par tikšanu kalnā un pieņēmu to. Kalnos augšup tikt ir tik ļoti grūti, ka lūdzu kāds viņus nozāģējiet uz mazu brītiņu, lai man ir vieglāk, bet pēc tam atļauju viņus pielīmēt atpakaļ. Eju un domāju, bet varbūt vajag šeit Emosonā palikt un nevajag par katru cenu finišēt. Lejā kāpiens uz Catedrall village ir grūts. Ne jau tāpēc, ka prāts ir pieņēmis, ka cīņa par plānu A ir beigusies, bet gan tāpēc, ka tagad uz leju iet ļoti stāva taka, kas, ja es ietu kā normāls cilvēks pārgājienā, tad būtu augšup ne lejup. Pa saknēm nolēkt  nav iespējams, ir vieglāk rāpus tikt lejā. Paskriet arī nav iespējams, jo var katru mīļu brīdi paslīdēt. Hmm, ķēdes un metāla malas, kur pieturēties. Skaisti. Man priekšā ejošie šo ķēdes posmu kāpj lejā atmuguriski. Skatos pulkstenī un prātoju vai paspēšu kontrollaikā ierakstīties. Vajadzētu. Tik ļoti es nekavēju. Manu prātošanu un sarunāšanos ar sevi iztraucē Ingas zvans. Kur esmu un vai paspēšu kontrollaikā. Saku, ka domāju, ka paspēšu, jo kāpju, jau lejā un laika rezerve man ir. Bet esmu nedaudz piebeigusies. Inga teic, ka jau kāpj augšā trešajā kalnā un, ka lejā pārbauda ekipējumu, t.i, prasa parādīt lietus jaku, lampiņu un telefonu. Lai jau. Tāpat teic, ka visticamāk, ka Arturs nepaspēs iekļauties kontrollaikā un  viņu nelaidīs tālāk lejā. Jo esot iestrēdzis otrajā kalnā. Hmm, es nesaprotu, kad tas es viņu apsteidzu. Lai vai kā. Šī saruna lika man saņemties un pratām izstrādāt, un pieņemt nākamo plāno – finišēt kaut vai rāpus. Tā kā pēc vilciena sliežu šķērsošanas ir palicis skrienams, tad tālāk tie pārsimts augstuma metri pulkstenī tiek kontrolēti sparīgāk, un jau rēķinu līdzi cikos varētu būt lejā. Ir laika kontrole sasniegta ar 34 minūšu rezervi. Nav gluži tā kā man gribētos, bet der. Policists franču valodā ātri noskalda savu sakāmo un, ieraugot mani, to pašu izstāsta angliski, laikam pie vainas bija mana sejas izteiksme un citāds karodziņš uz numura. Atrādu dāmai vajadzīgo, šī vēl pārbauda, vai tiešām lampiņa deg un telefons strādā, un tikai tad tieku cauri pīksteklim.

Ūdens. Pabāžu galvu zem strūklas un mēģinu ar saujām padzerties. Īsti nesanāk. Viens no skrējējiem piedāvā savu ūdens krūzi. Lepni atsaku un izvelku pati savējo. Notiesāju batoniņu un raitā solī turpinu ceļu. Rit jau divpadsmitā stunda. Derētu Garminu uzlādēt. Domāts – darīts. Tā nākamo kalnu kāpju augšā un lādēju pulksteni. Pretī nāk dalībnieki ar  numuriem. Kā es viņus saprotu un, jā – apskaužu. Bet es tikai kāpju. Paejot garām vienam franču pārim, viens no čaļiem man krieviski pasaka, kā viņu sauc. Nosmaidu un atbildu, ka prieks dzirdēt. Tik nesapratu, kāpēc man kaut ko krieviski teica, nepajautāju, bet smaidu sejā uzdzina. Cik tālu līdz nākošajam KP, nezinu, pulkstenis lādējas. Les Jerus sasniegts. KP nekurienes vidū ar būdiņām. Nu jā. Šis tiešām ir tikai dzeršanas punkts, jo bez dzērieniem ir tikai apelsīni un banāni. Der arī tie. Tā kā seko trešais kalns, tad kārtējo reizi uzpildu sistēmu. Man palīdz viens no brīvprātīgajiem. Skatos uz tiem, kas sēž un atpūšas, ai nē, es iešu tālāk. Kad pāris minūtes ietas, attopos, ka uz tualeti ta neaizgāju. Neraža. Atpakaļ lejā arī neiešu. Nevarētu teikt, ka baigi augstu jākāpj, bet tomēr savi 600 metri būs. Pa ceļam vēl izlasu draugu atsūtītas īsziņas, kas mani uzmundrina turpmākajam skrējienam: „Nu kāds malacītis Tu esi! Sūtu tev kādu sāļu gurķīti un šokolādi enerģijai”, uz ko es sūdzos, ka kāds varētu aizvākt to cepešpannu, uz ko man atbild ar sms atsūtītu lietussargu, varavīksni, lietu un mākoņiem. Skaisti. Sen nav kāpts pa pļavas nogāzi augšup. Sen jau vairs neko nedomāju, tikai velkos augšā kā veca sēta un domāju, ko es te vispār daru, kāpēc nepaliku Emosonā kā prātīgs cilvēks. Skaista zaļa pļava, puķītes, putniņi, zilas debesis un tā sasodītā saule… Vājprātīgs augšupceļš, kam neredz ne gala, ne malas. Kā kalna virsotni neredz, tā neredz. Strautu, kur iemērkties arī nav. Sniegs tur tālu, tālu. Kad tam kalnam būs gals? Cik ilgi vēl jākāpj? Cik var to sauli? Kāpēc tā taka ir tik stāva? Es gribu finišēt tagad un tūlīt. Nekas cits jau neatliek, kā vilkties augšup, tieši tā – vilkties. Nevar būt. Paceļu acis uz augšu, un ir. Aiz manis arī vēl rinda. Augšā stāv tiesnesis, bez pīkstekļa. Ak, nē. Vēl jākāpj pa kalna korīti. Kā man tas ir apnicis. Mierinu sevi ar domu, ka trakākais kalns ir aiz muguras…. Arī šeit pīkstekļa nav. Dīvaini.Francija__Monblans__Maratons__29

Pārmaiņas pēc pūš diezgan auksts vējš. Lielākā daļa skrējēju velk laukā savas jakas. Es tam esmu par slinku, gan arī tāpēc, ka man somā ir lietus jaka – būs karsti viņā. Uz leju vēl iet tīri raiti, varu pat paskriet. Pa taisnīti – nu tā. Kā kalns uz augšu, tā mani apdzen tie, kurus noskrēju lejupceļā. Vēders kaut ko sāk protestēt. Domāju gan, cik tad var graust batoniņus, želejas un buljonu? Izvelku no somas divas mezum tabletes un dodos tālāk. Lejupceļš. Īsti lielas sajūsmas man par viņu nav, jo ir tā, ka tas, ko nepiebeidza otrais kalns un saule tad, to izdarīja trešais kalns jeb es tai trešajā uzkāros. Velkos lejā un prātoju, te ir laika barjera. Vajadzētu man viņā iekļauties ar rezervi. Stunda jau vairs nebūs. Kilometri pulkstenī no organizatoru dotā atšķiras jau pa 6km, laikam viņi attālumu rēķinājuši pa gaisvada līniju. Tizli. Saņemos un sāku skriet, jo gribu pusstundas rezervi. Vienā no pagriezieniem man kaut ko franciski saka, izrādās, lai skrienu prātīgi, jo slideni akmeņi. Šeit uz takas arī atbalstītāji. Patīkami. Apdzenu dažus skrējējus. Ik pa brītiņam skatos, kā lēnām un negribīgi samazinās augstuma metri. Tur lejā kaut kur ir KP, jo dzirdamas ovācijas. Le Tour sasniegts 25min pirms laika barjeras. Nez no kurienes KP parādās Arturs. Īss mans nesaprašanas brīdis, kā viņš te ir pirms manis. Tad sapratu, ka atbraucis atbalstīt, jo pēc skrējēja īsti vairs neizskatās. Tā arī ir. Esot noņemts pirms Emasona jebšu, kad atnāca tur, laika kontroles punkts un ēšanas punkts jau bija novākts. Noskaidroju, ka sākumā aizskrējis man garām un iepalicis Breventā, ņemot laukā nūjas. Tāpat uzzinu, ka Inga ir man apmēram stundu priekšā. Kamēr es ēdu un pīkstu, ka gribu finišēt tagad un tūlīt nevis velns viņu zina kad, Arturs uzpilda man sistēmu. Pajautā, vai nevajag kaut ko atdot, lai nav lieki jāstiepj līdzi. Inga esot atdevusi brilles, kreklu, baterijas. Nez. Man nekā lieka somā ko atdot nav, ja nu vienīgi kāds batoniņš, bet ar diez vai. Piedāvā no sevis batoniņus un želejas. Nē, tie man pašai ir. Atrodu tualeti un pirmo reizi šodien apsēžos atpūsties. Tik labi. Uzlieku somu un esmu gatava doties.

Arturs vēl izstāsta, ka tagad ir 10km posms uz leju un tad ceturtais kalns ar balkonu. Prom ejot nosaka, ka jāiet tur pa labi. Es tik dzirdu, ka bļauj pa labi. Es, protams, uzņēmu kursu taisni. Eju un prātoju, ir vēl ceturtais kalns un, ja tagad 10km ir tikai uz leju, tad ir jāatpūšas, lai kaut cik varētu uzrāpties pēdējā kalnā. Tāpat galvā rēķinu, cik ātri varētu pieveikt šo posmu, jo tajā KP ir laika barjera. Kā man patīk nūjot. Ērtākajā tempā dodos uz priekšu. Pag, pag. Pēc leģendas ceļš ved lejā. Bet kāpēc man ir jākāpj augšā. O, jā. Kā kalns uz augšu, tā velkos kā veca sēta. Eju un pukojos. Kaut kur blakus skan govis. Mani panāk viens skrējējs un tā arī iet aizmugurē. Kā kalns uz augšu tā šis prom, kā uz leju vai taisnīte tā es atraujos. Eju un atkal prātoju, ka man nepatīk L’Aiguille kontrollaiks, jo tur sākumā ir jāuzvelkas kalnā un tad vēl gabals pa balkonu. Zvana Inga prasa, kur esmu. Stāstu, ka atvelku elpu un taupu spēkus nūjojot pa ceļu uz Les Bois. Viņa jau esot galā un domājot nedaudz pasnaust uz soliņa, varbūt izmantos masāžu, lai pašai labāk. Es arī gribētu, bet man tik daudz laika nebūs, jo paužu bažas par pēdējo laika kontroli. Pīkst telefons ar uzmundrinājumiem: „Skrienam, skrienam neguļam. Es jau zinu, kur Tu mani sūti, bet tāpat skrienam. Supermeitene!”. Uz šo bija slinkums atbildēt, tik nosmaidīju. „Prieks redzēt Tevi nākamajā kontrolpunktā. Šausmas, kopā jau 4.7km stāvus debesīs. Malacis! Lai pietiek spēka un iztur kājas!”. Uz šo atbildēju, ka man nepatīk tas kontrollaiks. Sāk lēnam krēslot. Bet mēs tikai ejam un ejam. Pa brītiņam mani panāk vēl kādi skrējēji. Šveiciešu pāris mani sveicina angliski. Izejam cauri kaut kādām dzīvojamām mājiņām pa aizmuguri. Zirgi, gandrīz pilnmēnesī uz kalnu fona? Nē, man nerēgojas. Lēnām sāk krēslot. Man ir plāns tikt līdz KP un tad vilkt laukā lampiņu. Protams. Pusceļā ceļa biedrs izvelk savu lampiņu. Gaisma viņai nav nekāda. Man jau no rīta arī nebija nekāda spožā gaisma, jo tās baterijas bija patukšas, bet ar viņa lampu nav nekāda aršana. Kamēr gaišs, es neko. Paiet garām vēl pārītis skrējēji. Drīz pēc tam viens pēc otra kā sēnes pēc lietus velk laukā savus lukturus. Sākumā cenšos savējo izvilkt neapstājoties, bet, tā kā man elektronika sapakota ūdensdrošā maisā, šī ideja izgāžas. Hmm, ar mazāko spožumu ir pietiekoši mežā, tad jau par baterijas darbības ilgumu varu neuztraukties būs atliku likām. Mans kompanjons jau gabalā. Aizskrienu līdz viņam un secinu, ka varu pat uzskriet. Patīkami. Spīdinu ceļu mums abiem. Kilometri pīkst, KP kā neradās, tā neradās. Laiks arī nepielūdzami iet uz priekšu. Pulkstenis rāda, ka drīz vajadzētu būt, pieņemot, ka šai posmā nav baigā kilometru kļūda, jo nekur pa serpentīniem nevazājāmies.

Francija__Monblans__Maratons__20

Ir. Les Bois nopīkstu ar 25 minūšu rezervi. Nav daudz, bet der. Eko tualete. Buljons un makaroni ar kolu. Banāns. Apskatu sistēmu. Pietiks. Iepriekšējā posmā nav daudz dzerts. Kāds no apkalpojošā personāla man kaut ko saka. Es tik grozu galvu, ka neko nesaprotu. Tad rāda, vai man nav auksti. Nē, nav. Lai arī pulkstenis rāda pus9, es aizvien īsajā krekliņā. Apskatos, ka mana kompānija punktā ar kādu runājas. Vispār jau man nav neviens jāgaida un kad gribu, tad eju. Atstāju punktu, ieregulēju lampu un prom esmu. Izlasu telefonā, ka „Pēdējais kalns! Pa solītim vien, pa solītim vien Lauma virsotnē uzkāpj braši! Kalna galā lepni nodzied – Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā.., tad uzmanīgi, uzmanīgi lido lejā, un tad jau finišs! Turies, Lauma! Mēs par Tevi!” vai arī  „Nezinu kā Tev, bet mums te pamazām krēslo. Tu pēc maniem aprēķiniem drīz būsi Kontrolpunktā. Kaķis sūta miegainus sveicienus un solās visus Tavus sapņus nosapņot tavā vietā, tā kā Tev miegam nevajadzētu nākt”. Netiku pārsimts metrus līdz tiltiņam, kad viņš (Fabrice) ir klāt. Jautāju, vai runā angliski? Viņš franciski atbild, ka nē. Bet tas mums neliedza trasē turpmākos 20km lieliski saprasties. Norādu uz lampu par baterijām. Viņš atrod savas rezerves baterijas, un uzreiz cita gaisma. Kalnā, protams, es augšā netieku. Velkos lēnā garā. Fabrice tas sanāk daudz raitāk. Toties viņš ik pa brītiņam atskatās un mani pagaida. Vienā brīdī, izmantojot modernās tehnoloģijas, iztulkoju uz franču valodu, ka man ir grūti. Viņš tikai nosmaida. Ir tumsa. Debesīs spīd zvaigznes, un ir gandrīz pilnmēness, bet es kaut kur nakts vidū vazājos pa mežu un cenšos uzkāpt līdz Montenevrs ledājam jeb nieka 900 augstuma metrus. Apnicis. Apnicis. Apnicis. Kaut kādas saknes, akmeņi, grants segums. Apnicis. Kur prāts naktī apkārt vazāties. Būtu labāk gulējusi. Jo augstāk, jo lēnāk. Prātoju par laika kontroli. Līdz Montenevrs ir 5km un tad vēl 5km līdz laika kontrolei. Ak, jā. Vēl pieskaitām klāt nezināmo attāluma kļūdu x km. Neraža. Laiks ir, kā ir. Ceru, ka iekļaušos, jo tas būtu stulbi, ka noņem no trases pēdējā punktā, bet tāpat pašam ir jākāpj vien lejā. Tā vienā no taisnītēm ir uzlikta tēja un kafija. Kas var būt gardāks par tēju kādā 83km. Izdzeru savu glāzīti un dodos tālāk. Ilgi nebija jāgaida, un Fabrice ir klāt. Tagad ir otrādi – viņš iet aiz manis, lai cik lēni es vilktos pa tiem sasodītajiem akmeņu krāvumiem augšup. Pēc augstuma metriem tā kā vajadzētu būt KP, bet nav. Tā vietā taka strauji maina virzienu un aiziet uz leju. Nē, tikai ne to. Taka tomēr protas un aiziet kā pieklājas augšup. Ir sajūta, ka esam gandrīz klāt, jo tās akmeņu plātnes tumsā tādas pazīstamas un tie ūdenskritumi, kas tālumā dārd arī. Pusceļš sasniegts. Kamēr dzeru buljonu, man pēkšņi palika auksti un sāka drebulis kratīt. Nē, nu labi. Varu uzvilkt arī savu lietus jaku, ja vajag. Esmu gatava doties, pārmaiņas pēc meklēju Fabrice, lai pateiktu, ka ejam. Izrādās vajag tikai paskatīties, jo viņš arī gaida kad došos.

Jipī. Augšējais pēdējais balkons mūs sagaida ar tumsu, tumsu un vēlreiz tumsu, kā arī ar akmeņu platēm. Cik tas vieglums bija manīgs. Un pilnai laimei mana miega pele atnāca ciemos. To jau nu man vismazāk tagad vajadzēja. Eju, miegu ciet, līgojos un žāvājos. Tas viss uz augšējā balkona, meklējot labāko vietu uz takas starp akmeņiem un saknēm, kur iet. Uz brīdi apstājos atvilkt elpu, bet man no muguras sauc: „allez, allez!” (ejam, ejam). Labi, ka ir tāda kompānija, jo, ja nebūtu, tad nezinu, vai tik neizdomātu pagulēt kādā platākā vietiņā. Cik tā taka ir gara? Kāpēc neredz viņai galu? Lampiņas spīd tur vēl tālu priekšā. Gribu gulēt, gulēt, gulēt. Atnāk kārtējā sms, ka: „Nu jau pēdējie kilometri. Aiziet, aiziet, re kur jau finišs!” vai arī „Sveiciens pēdējai virsotnei! Nu jau līdz finišam, dušai un miegam pavisam tuvu! Go, go, go!”. Ir tik patīkami, ka draugi seko līdzi trasē līdzi. Nu jā. Vispār man te ir par vienu stundu mazāk. Pie sevis prātoju, ka tas vien ir ko vērts – redzēt kā virs Monblana masīva aust un riet saule. Atkal pārdomas par kontrollaiku un vispār, kur ir tas sasodītais KP. Kad jau šķiet, ka aiz tā līkuma būs, tad sev priekšā ieraugu lampiņu čūsku. Heh. Nav taisnības. Man tai jakā paliek silti, bet vienu brīdi pat prasījās novilkt. Priecē, ka miegs pārgāja un var turpināt normāli iet. Kaut kur taka aizvijas kalnos un ir. Pusstunda rezervē. Tas ir labi, jo līdz finišam ir 1100 augstuma metri uz leju un 6km jeb kā realitātē tie izradīsies 9km. Zupiņu gandrīz atpakaļ parāva, tas nozīmē, ka jāiet prom.

Francija__Monblans__Maratons__30

Finišs es jau nāku! Ar nūjām skriet ir ērti, bet tās saknes, akmeņi. Ir jāmeklē labākā vieta uz takas, kā viņiem tikt pāri. Fabrice jau labi. Viņš skrien aiz manis. Vienu brīdī saprotu, ka bez nūjām ir ātrāk. Hmm, tagad mans draugs nedaudz iepaliek, bet kontrollaikā gribu iekļauties. Apdzenam dažus, daži apdzen mūs. Pusceļā jau esam trīs jeb man ir jau divi sekotāji. Jo vairāk uz leju, jo lēnāk dilst augstuma meti un, jo ātrāk laiks rit uz priekšu. Jo tuvāk lejai, jo vairāk klepoju. Vienu brīdī nāku pie atziņas, ka ar nūjām būs vieglāk. Tālākais kāpiens līdz lejai pārgāja balstoties uz nūjām, ik pa brītiņam skaļi nopūšot – au, saviebjot seju, ka ir grūti un klepojot. Ceļi pateica visu ko domā –  šiem apnika. Un viss. Ieleja kā netuvojas, tā netuvojas. Laiks rit uz priekšu nepielūdzami. Trasē pavadītas 24h, tagad tikai finišēt. Citu variantu nav. Kaut kur starp kokiem spīd ieleja, stāvlaukums. Vēl kilometrs un būs ilgi gaidītais finišs. Arturs atnācis sagaidīt. Zina stāstīt, ka Inga jau pirms stundas finišējusi. Laimīgā. Man arī pavisam nedaudz palicis. Pilsēta. Uz asfalta uzpūsta zīme 80km pa labi. Jo tuvāk baznīca, jo skaļāks. Pierunāju savu kompāniju ieskriet finišā. Štrunts par pārtērēto kontrollaiku, bet finišu man neviens nevar atņemt.

Francija__Monblans__Maratons__31

Bravo Lauma CERNEVSKA! You are finisher of 80km du Mont-Blanc in 24:23:17! prov ranking: 674th, 18th SE F.

Medaļa un finišētāja krekls. Tikai nākamajā dienā uzzināšu, ka meitenēm izšuvums ir rozā krāsā, bet puišiem zilā. Nu gan jau kaut kā pārdzīvošu. Vēl prom ejot nosmejos ar vienu no viņiem, ka tagad kaut kā līdz mājām jātiek un novēlam viens otram veiksmi. Inga vēl neguļ. Dalāmies piedzīvojumos. Mājās izlasu: „Es zinu, ka esi nogurusi, bet vēl bišķiņ un tad varēsi iet gulēt. Tur aiz tā paugura ir jau finišs. Turies! Es turu īkšķus, tāpēc nevaru gulēt, bet man drīz būs jāceļas uz darbu.” Lieki piebilst, ka es jau biju finišējuši. Laikam ārā aust jauna diena, bet tas man netraucē kārtējo reizi gulēt virtuvē. Ja pašas neprotamies pieklājīgā laikā pamosties, tad ap 11 no rīta Atis pamanās mani pamodināt ar telefona zvanu. Interesē, kā gājis. Vakarā, kad būsim modušās, tiksimies. Pa dienu secināts, ka saulīte mūs visus trasē ir ļoti mīlējusi un esam tikuši pie skaista kalnu skrējēja iedeguma. Tāpat apalvošanas ceremonijā noskatījušies uz uzvarētajiem 80km, 23km un vertikālā kilometra distancē. Pasēdēts un papļāpāts arī ir. Laiks gulēt.

Francija__Monblans__Maratons__32

Mājupceļš.

Šamonī – Arnštate

Tā vietā, lai naktī gulētu aizmigt, man nekādi nesanāk aizmigt. Miegs nāk, bet aizmigt nevar. Grāmata arī nelīdz. Varētu jau mašīnā gulēt, bet jāstūrē arī ir. Lai vai kā, rīta pusē atstājam viesmīlīgo ciematu. Šveices serpentīni. Izdomājam samulsināt navigāciju un dodamies Ženēvas virzienā. Un labi, ka tā. Vismaz zaptē neiekļuvām. Man miegs nāk visu laiku. Atveru acis, apskatos apkārt, jau kārtojos gulēt, Inga noteic, lai nemaz nekārtojos uz gulēšanu. Tā Šveicē tieku pie litrīgās kolas pa 2.3e, bet ko padarīsi, ja šoferim vajag kolu. Šveices tuneļi, bāņi, sveika Vācija. Kad pāris stundas braukts, miegs nāk atkal virsū un prātoju, ka jābrauc kabatā gulēt. Inga būs braucēja. Runā, ka Vācijā Bavārijas pusē ir garšīgas desiņas. Vienā no benzīntankiem pusdienas. Ja ārā ir ap +29c, tad vienīgais glābiņš ir kondicionieris mašīnā. Naktsmājas Arnstštatē, skaistā, mazā Vācijas pilsētiņā. Mans aicinājums izskriet piečuku nesadzird dzirdīgas ausis. Toties izstaigājām pilsētu.

Arnštate-Bolimova

Nakts izvērtās piedzīvojumiem bagāta un diena arī. Vismaz es tagad zinu, cik Vācijā ir dārgas aptiekas. Un nevienam nenovēlu pusceļā saķert vēdergraizes. Tas nav forši. Vienīgais, ko šodien esmu spējīga darīt, ir gulēt, gulēt un gulēt. Nu labi, braukt arī. Bet vispār viss ir slikti, viss ir slikti, it īpaši vakarā Varšavā, kad Vācijā pirktās zāles vairs negrib iedarboties. Kultūras – Pusdienu pauze Drēzdenē. Skaista vecpilsēta, un arī te ir patīkami silts, +28c. Bet naktsmājas Bolivomā ir kaut kāda ūķī, kur daži poļi pamanās piesmēķēt virtuvi, tur tusēdami vienās apakšbiksēs. Arī šī nakts nebija īpaši labāka, bet vismaz uztrāpīju īsto ēšanas/dzeršanas kombināciju, lai kaut cik normāli nogulētu līdz rītam.

Bolivoma – Rīga

Brokastis tuvējā IKEA veikalā 70km no naktsmājām. Beidzot aptiekā tieku pie īstas mantas – ogles. Šķiet, beidzot dzīve ir skaista. Mājupceļš paiet spilvenu turot klēpī nevis guļot. Un Inga ir apbrīnojama – visu dienu nosēdēt pie stūres. Jaunie autobāņi ir forši, var lidot un nav jāmaksā. Iebraucot Lietuvā jau ir māju sajūta. Robeža. Ar atgriešanos mājās.

Nobeiguma vietā.

Pirmo reizi dzīvē kādās sacensībās neiekļāvos kontrollaikā. Bet, kā saka – finišu man neviens nevar atņemt. Protams, 23minūtes ir 23minūtes, bet es tomēr jūtos lepna, ka finišēju, jo viegli nebija.

Pēcvārds.

Vai es skriešu šo maratonu vēlreiz? Diez vai. Bija forši un interesenti, bet atkārtot negribēsies. Bet citiem gan iesaku pamēģināt. Lai arī mūs sacensību dienā lutināja saule. Es tomēr kalnos uzvēlos skriet mazāk traumējoša karstumā.

16 komentāri rakstam Monblāns. Maratons. 80km. Marathon du Mont-Blanc.

  • Inga_K Inga_K

    Bet zini, man vairs neliekas tik briesmīga tā doma, ka šo varētu vēlreiz :D Laikam ir kaitīgi lasīt par TO :D

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Fantastisks piedzīvojums un lielisks apraksts, tāda klātesamības sajūta. Un taisnība, ka raksts izraisa pozitīvas emocijas, kaut arī uz beigu daļu tīri labi varēja just līdzi tam grūtumam ar. Apsveicu ar paveikto – Tu to izdarīji un kuru vispār interesē tās nieka 23 minūtes :)

  • drafts drafts

    Lielisks apraksts. Cik sanāk tur kopējie augstuma metri (4-5km)? – rādās ļoti skarbs pasākums!
    Lasot tekstu par Garmin lādēšanu kāpjot kalnā radās jautājums, ar kādu ierīču palīdzību tu to dabū gatavu?

  • Inga_K Inga_K

    Ofociālajās annālēs parametri ir 82km un 6044 augstuma metri. Realitātē – 90km un nepilni 6000 augstuma metri.
    Garminu lādē ar portatīvo lādētāju, kā šo http://www.ebay.co.uk/itm/Power-Bank-5600mAh-Portable-USB-External-Battery-Charger-For-iPhone-6-5c-5s-Plus-/131403516320?pt=LH_DefaultDomain_3&var=&hash=item1e984289a0

  • Lauma Lauma

    Inga, nē. TO kalnu otru reizi negribu, nudien negribu. Un vispār ir taču ļoti daudz citu kalnu, kur izskrieties.

  • svans

    izlasīju pa ceļam Rīga-Ogre…paldies Lauma…ļoti interesanti un iedvesmojoši….
    grūtības aizmirstas…sasniegtais paliek… :)

  • Atcerējos to jauko kāpienu uz ledāja kopā ar Māri A.
    Dacei L. arī tur bija jauki piedzīvojumi :)

  • lellde lellde

    Laumas rakstiņus nevar lasīt “tā pa ausu galam” – vakarā iekārtojos, lai neviens netraucē….ah tik labs, bet miegs nāk…toties no rīta ar kafijas krūzi raksts tiek piebeigts…Super jūs abas dāmas esat!

  • Hiēna essnee

    Es vispār nespēju saprast, kā kaut ko tādu ir iespējams paveikt. Mani tur laikam pirmajā kalnā novāktu, jo neiekļautos kontrollaikā! :D

  • dot dot

    essnee, varu nomierināt – no kalniem novāc tikai reāli slimos. Ja gribi vizināties ar helikopteri, ir vismaz kāja jāsalauž. Pārējie klunkurē no kalna lejā paši. Laika barjeras ir tālredzīgi saliktas tādās vietās, kur var nokļūt ar pacēlāju, autobusu, vilcienu.

  • Ilze FM Ilze FM

    Apbrīnojamas meitenes! Visu cieņu abām! Nudien nesaprotu, kur var dabūt tādu jaudu.:)

    Un atkal gribu uz Chamonix.:)

  • shahs shahs

    Lauma, tu ne tikai pa visu naudu, bet orgi tev pat piemaksā:) bet ja nopietni – paldies par rakstu – tādi iedvesmo, jo īpaši šobrīd. “Cīņa ir zaudēta, kad prāts uzvarējis” – tāda hrestomātiska atziņa:)

  • Lauma Lauma

    Viņiem jau nekas cits neatlika kā piemaksāt par tiem liekajiem bonusa 10km.

  • Kas ir `jaunākā kulta skriešanas grāmata`?

  • Lauma Lauma

    Domāta bija šī – Haruki Murakami grāmata “Par ko es runāju, runādams par skriešanu”.

  • bro bro

    Tev ir zelta draugi, Lauma :)

    Jā, un pats apraksts arī fantastisks. Tev lieliski izdodas aprakstīt savas sajūtas, noskaņas un noskaņojumu šādu pārbaudījumu laikā

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.