Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Aizmukt no Raganas. „Giants Head Marathon” Dorsetā.

Bilde 1

Šveice vai Itālija? Spānija vai Andora? Skaidrs, ka kādam paugurainam izlēcienam ārpus ikdienas jābūt arī šovasar. Tā domas un plāni aizved līdz „Giants Head Marathon”  Anglijas dienvidos. Apvienotam ar mīļu cilvēku apciemošanu un Devonas un Kornvolas apskatīšanu.  Nelielais dalībnieku skaits, lauku takas, gleznaini pakalni, solītais sidrs, kūkas un dejas paātrina jāvārda došanu. Piesakos tieši laikā, lai trāpītu sešpadsmit nedēļu sagatavošanas cikla sākumā, kuru iestartēju ar „Rīgas Rogainingā” noskrietiem trīsdesmit viegliem kilometriem.

            Piecas nedēļas līdz maratonam.

Saskaņā ar dažiem treniņplāniem skrienu par daudz. Skatoties pēc citiem – par maz.  Brīvdienu garos gabalus cenšos iztipināt kā pienākas, bet kopumā klausu sajūtām.  Sāk pieķert apnikums. Nu neesmu es sacensību skrējēja, neesmu. Nepatīk man „obligātie” treniņi. Tomēr, saskrietais apjoms ir lielāks kā jebkad. Uztraucos, vai nepārķeru, jo enerģiju un laiku prasa arī citi pienākumi.

            Trīs nedēļas līdz maratonam.

Skriet negribas. Ļoti negribas. Apnicis. Rumpītis jūtas kā apdauzīts, bet galvā rosās domas, ka vienkārši gribu neskriet. Saņemos un svētdienas rītā novicoju cilpu apkārt lidostai un vēl mazliet. Pirmdienas pēcpusdienā sākas nepatikšanas. Kreisajā plecā iezogas sāpe. Iespējams, pieķēris caurvējš. Vakarā jau smeldz tā, ka piepūli sagādā tējas krūzes noturēšana un gatavošanās naktsmieram.

            Divas nedēļas līdz maratonam.

„Capsicam” ziede, labas domas un līdz sestdienai esmu pašdakterējusies tik tālu, ka plecs jūtams, bet skrienu. Šoreiz kopā ar Dinu. Divatā vienmēr ļepatojas viegli. Kamēr izpļāpājam šo, izpļāpājam to, skrējiens jau galā. Arī svētdienā vicoju. Ar piparu plāksteri uz pleca un cerībām startēt sirdī.

Otrdienā plecs joprojām stīvs un sāpe velk uz sprandas pusi. Šķiet, pičpaunā akmeņu krava nesama. Taču, saņemos un auju kedas. Smagi. Pleci velk pie zemes. Sāk sāpēt arī rokas, kājas ķeras aiz mazākās grambas. Pēc 5 km esmu mājās. Birst asaras. Ne tik daudz no sāpēm, vairāk dēļ dusmām, kā ķermenis drīkst izspēlēt šādu joku tieši tagad!  Jā, jā sēdošs darbs, stress un viss pārējais. Bet, kāpēc tagad? Nekad savilkts muskulis, nervs, vai kas nu lai tas būtu, nav sāpējis tik ilgi. Paraudu, tad ņemu pildspalvu un rakstu. Rakstu, kas gan notiks, ja nestartēšu? Nekas nenotiks! Ka pie labas veselības esot distanci varu pieveikt, to zinu. Sev nekas nav jāpierāda. Citiem? Tuvie un skrienošie sapratīs. Bet tiem retajiem, kuri priecāsies, ka „baigā maratoniste atradusies”, lai tiek tās emocijas. Kad esmu visu sarakstījusi, sāpes sāk atkāpties.

Piektdien plecu un sprandu jūtu, bet salīdzinoši ir labi. Valdos skriet, lai nesasteigtu. Mierinu sevi, ka visus iepriekšējos garos gabalus, ieskaitot fiziski grūtāko „Cortina Trail”, esmu izskrējusi ar mazāku bāzes apjomu. Tad izlasu kādu pērnā „gigantskrējiena” aprakstu. Tā autore Parīzes maratonu noskrējusi četrās ar pusi stundās, Dorsetas pampakos tipinājusi trīs stundas ilgāk. Labāk nebūtu lasījusi.

            Viena nedēļa līdz maratonam.

Sestdiena. Plecu jūtu, spranda stīva. Bet sāpes atkāpušās. Izskrienu „piecīti”. Salīdzinot ar otrdienu, burtiski lidoju. Rodas cerība pēc nedēļas nostāties uz starta.

Svētdiena. Atkal sāp. Atkal jāapdomā, kas gan notiks, ja nenoskriešu.

Pirmdiena. Gribu skriet. Sazvanu mājām tuvās Krūzes ielas fizioterapeites, par kurām dzirdētas labas atsauksmes. Jā, palīdzēt varot, bet ceturtdien, pēc Līgo. Tad jau būšu Eiropas viņā malā. Visas cerības uz smago artilēriju – „Olfen” plāksteriem, „Ibumetin” tabletēm un organisma pašmobilizēšanos. Cilvēks ir jocīgs radījums. Pirms dažām nedēļām īdēju, ka negribu skriet, ka apnicis. Tagad, kad esmu nolikta „uz pauzes”, čīkstu, cik ļoti vēlos būt kedās.

Otrdiena. Līgo. Līdz startam četras dienas. Notipinu piecus kilometrus. Plecs un spranda sāp. Nekādas līgošanas. Labi, ka līst, ir vieglāk nosēdēt mierā.

Trešdiena. Lidojums Rīga – Stansteda. Lidostā nopērku vēl vienu „Olfen” plāksteru iepakojumu. Lidmašīnā sargu kaklu un plecus no vēja pūsmām. Vilciens aizvizina līdz Kembridžai, kurai līdzās esošajā Kembournā dzīvo tuva draudzene un māsīca Inga. Viņai sestdien plānots pirmais skrējiens pāri 10 kilometru atzīmei – „Milža” satelīts „Sydling Hill Race”. Apskatām Ingas jauno biroju, seko grillēšanas ballīte dārzā. Knapi turos nepaķert lieku vīna glāzi, jo „izskatās, ka tik un tā neskriešu”.

Ceturtdiena aizrit burvīgās Kembridžas ielās un parkos. Skaisti, silti, beidzot nekur nav jāsteidzas. Pusotru mēnesi pirms skrējiena pavadīju teju armijas režīmā. Viss ar prieku, viss augšupvedoši, bet, iespējams, par daudz. Nu jūtos atslābusi. Varbūt ar plecu būs labi? Tas gandrīz nesāp.

Piektdiena. Nebūs vis labi. Garais pārbrauciens no Kembornas līdz Dorčesterai (Dorchester) piebeidz, lai arī pati neesmu pie stūres un viss rullēšanas prieks tiek Ingai. Pa ceļam izlokām kājas Aveberijas (Avebury) svētvietā. Ir interesanti, bet nekāda īpašā sajūta nerodas. Tālākais ceļš kļūst arvien pauguraināks. Sajūsminos par pilsētu nosaukumiem uz virzienu rādītājiem. Yeovil, Exeter, Weymouth, Plymouth – kā no kino. Pa šauršauru ceļu ieripinām sacensību epicentrā, pasaku ciematiņā Sidlingā (Sydling St Nicholas). Savācam numurus un agrā pievakarē esam Dorčesterā, kur divdesmit minūšu braucienā no starta vietas mums noīrēta istaba īstā, vecā angļu mājā. Izraujam saimnieci no dušas, un ar šo vannošanās līnija sāk vīties cauri visam ceļojumam.

Plecs sāp un jūtos pagalam apjukusi. Ko nu? Rotēju pa istabu ar „Ibumetin” bundžu vienā rokā un „Olfen” plāksteru paku otrā. Uztaisu paniku, ka aploksnē ar numuru nav ieliktas saspraudes piestiprināšanai. Inga mierina, ka kaste ar adatiņām bijusi uz reģistratūras galda, pirms starta paņemsim. Es turpinu burkšķēt, ka no rīta taču nepaspēšu, un vispār šī nu reiz ir slikta zīme! Tomēr savācos, izstaigājam pilsētu, paēdam vakariņas un spēju pat priecāties, ka esmu tur kur esmu.

Nakts lielāko daļu pavadu pārdomās, startēt vai nestartēt. Nu duma, kas duma! Liela tante, saprātam nečakarēt veselību taču jābūt. Bet, ui kā velk distancē, ui kā velk! Ja būtu rogainings, piedalītos nedomājot. Tad kāpēc ne skrējienā? Vai vārds „maratons” ir tas, kas biedē? Nu labi, tad būs man rogainings. Mierīgā solī, no punkta līdz punktam.

            27.jūnijs. Maratona diena.

Tātad, startēt. Ar plāksteri uz pleca. Iebrokastojam putru ar medu un dodamies uz Sidlingu. Sacensību centrs labi saprotams, kompakts; saules un priecīgu seju piepildīts. Dalībnieku vidējais vecums – ap četrdesmit. Daudzi pavisam sirmām galvām. Absolūti lielākā daļa ir vietējie, par ko liecina Jovilas, Pūlas, Veimutas, Dorčesteras un citu apkaimes pilsētu klubu krekliņi.  Pirmsstarta sapulcē galvenais tiesnesis iepazīstina ar kontrollaika turetāju – „svīperi”, kura skries septiņu ar pusi stundu finiša tempā un dzīs uz priekšu atpalikušos. Kundze ieģērbta improvizētā raganas ietērpā, netrūkst pat slotas. Nāksies mukt! Mikrofonu pārņem kāds cietumnieka tērpā ieģērbies Džeisons, un bildina skrienot iepazīto Džoannu, kura uzcirtusies kā policiste. Viņa saka „Yes!”, un pūlis uzgavilē!  Vairāk kā trīssimt skrējēju pulciņš sagrupējas ciemata centrālajā ielā, un tad arī starts, kura signālu padod dāma zirga mugurā, pūšot medību taurē. Tas nu ir sācies. Skrējiens, pārgājiens, karnevāls, ballīte vai Apvienotās Karalistes labākais maratons – sauciet kā tīk. „Milzim” piestāv jebkurš no šiem apzīmējumiem.

Cilāju kājas vienā ritmā ar pārējiem. Atšķirībā no iepriekšējiem garajiem skrējieniem, šoreiz starta aizkustinājums izpaliek. Joprojām šaubos, vai rīkojos pareizi. Par vēlu īdēt, esmu ceļā. Atbrīvojos un ļaujos kustībai. Pēc aptuveni  piecu minūšu ļepatošanas sākas pirmais kāpums. Plūsma sabremzē un sāk iet. Iekārtojos maliņā un vienmērīgā pusriksī apsteidzu vairākus desmitus, tad jau arī kalna gals un skaists zemesceļš pāri pļavai. Tipinu lēni, bet pieķeru vēl vienu nesteidzīgu bariņu, kura uzmanību piesaista mans Kortīnas skrējiena krekliņš. Pārmijam dažus vārdus un vicoju tālāk. Galvā joprojām karuselis, skrienas labi, bet dominē bailes. Bailes, ka atkal sāks sāpēt rokas, bailes, ka nāksies izstāties un visbeidzot bērnišķīga panika, ka Ragana mani noķers!

Ceļš vijas pāri lēzeniem pauguriem ar kāpumiem un kritumiem, cauri ganībām un fermu teritorijām. Ir karsti. Un ļoti skaisti. Kādā pagriezienā, skrējiena leģenda, vietējais fermeris Džons bimbina milzīgu zvanu. Runā, ka viņa īstais stiķis ir kailam ielikties turpat esošajā vannā, baudīt alu un apklaigāt garāmskrējējus, bet šis priekšnesums man izpalika.

Bilde 2

Pēc trīs jūdzēm klāt pirmais dzirdināšanas punkts. Atlikušo attālumu dalu agrāk saskrieto gabalu nogriežņos. Nu palicis aptuveni viens Baldones rogainings jeb 37 km. Tā vien būs, lai Dorsetas zaļos pakalnus izbaudītu pēc pilnas programmas. Pēc stundas skrējiena apēdu pirmo „Isostar” želejas pusīti. Nākamajā dzirdināšanas punktā paķeru apelsīna šķēli, bet no kārdinošajām kūkām un cepumiem atsakos. No desmitā līdz piecpadsmitajam kilometram skrienu kopā ar Džordžu, ķīmijas profesoru no Southemptonas, kuram šis ir pirmais maratons. Kādā nogāzē sarunbiedrs aizbliež pa priekšu, lai jau pēc pāris minūtēm es apskrietu viņu, un mēs vairāk neredzētos. Plecu pie pleca novicotais un nopļāpātais gabals kļūst par psiholoģiski vieglākajiem kilometriem. Diemžēl, esam patarkšķējuši garām Dorsetas lepnumam, Anglijas vēstures mantojumam, „Vilijam ar Lielo Krāniņu”, kura attēls izmantots skrējiena logo. Sajūta mundra, bet secinu, ka garos gabalus vienatnē skriet ir garlaicīgi. Par daudz klausos sevī, par daudz čīkstu. Tālākais viss raibā jūklī. Kalni, krūmi, govis, fermas. Muiža, pārlēciens pāri strautiņam, dunduri, saule, vējš un šaura taka cauri krūmājiem, kas sašvīkā rokas, tad atkal pauguri. Bieži pāreju soļos, arī tad, kad nevajadzētu. Noplīstu psiholoģiski – ja priekšā kustošie vīri ultru cienīgā ekipējumā iet, nevis skrien, tad ko es? Un vispār, kāpēc man šis vajadzīgs? Un vai var būt, ka nekas nesāp? Ja tā padomā, pakausī kaut kas iedūrās! Labi, ka vairs tikai 25 km, jeb viens svētdienas skrējiens līdz finišam. Un piecas stundas līdz kontrollaika beigām. Raganai mani nepanākt, tad jau varu vilkties!

Bilde 3

Lejā, augšā. Atkal lejā. Zāļaina nogāze, labības lauks, atkal dzirdināšanas punkts. „High 5” želejas, banāni, kūkas, arbūzi. Apelsīni un „Coca Cola”. Cūku pupas lieluma desiņas un kaut kas līdzīgs frikadelēm – oho, beidzot kaut kas sāļš. Desiņa un „kola” iepumpē manī svaigus spēkus. Diebju tālāk, pārmiju pa vārdam ar līdzcensoņiem, kustinu kājas un skaitu atlikušos kilometrus. Klāt arī slavenā 20 jūdzes „Love station” ar sidru, šampanieti un zemenēm. No šiem labumiem atsakos, priekšā vēl desmit kilometri jeb viens pievakares izskrējiens gar Mārupīti. Nebūtu labi tādu gabalu streipuļot ķitē. Tomēr ir gar-lai-cīgi! Un grūti. Vai tik šo nesauc par skriešanas prieka noskriešanu? Turpmāk tikai rogainingus! Nekā, turpmāk neskriešu vispār! Tā esmu uzbubinājusi  kārtējā pampaka virsotē. Uhh, cik labi! Kājas kust, vējš gar ausīm svilpo, un kāds skaistums apkārt! Skriet ir forši, es lidoju! Galvā ieskanas Pītera Geibriela „Solsbury hill”. Tas gan atrodas savas 50 jūdzes uz ziemeļiem, bet tepat jau vien esmu – nieka divu šodienas skrējienu attālumā! Kad atkal kapāju kalnā, Pīteram pievienojas Keita Buša ar „Don’t Give Up”.

Bilde 4

„Endo” jau pirms laba laika nopīkstējis 42 kilometrus, bet gala tā nav, tā nav. Uz lauku ceļa, pie milzīga fermeru džipa stāv smaidoša sieviete ar mazu meitenīti, kura cilpo pretī un stiepj plaukstiņu sveicienam. Piebremzēju, saplaukšķināmies,  un pēc brīža klāt  pēdējais dzirdināšanas punkts, no kura līdz finišam ar roku aizsniegt.  Ar nožēlu secinu, ka vilinošās vietējo dāmu ceptās kūkas iekšā iedabūt nespēšu. Taču jūtos labi. Sagurums ir, bet nekas nesāp. Toties uzrodas negudra doma izstāties, jo nevar taču būt, ka esmu gandrīz noskrējusi!  Atlicis neliels kāpums un tad lejā, lejā, līdz pat finiša vārtiem. Ātrāk skriešu, ātrāk beigšu. Taka zāļaina, jāuzmanās nesapīties. Līdzjutēju uzmundrinājumi un tad jau aplausiem un „well done!” skanot, ielidoju finišā. Labi, ka nepajozu garām, jo likās, tam jābūt dziļāk iekšā ciematā. Balle beigusies. Pusstundiņu vēlāk, kā gribētos, bet krietnu pusotru stundu pirms Raganas! Khe, khe!

Bilde 5

Skrējējus sagaidošie bērniņi iedod medaļu un bandanu, turpat saņemu finišētāja krekliņu. Viss rotāts ar „Viliju ar Lielo Krāniņu”. Turpmāk skraidīšu pa Āģīti parupjiem zīmējumiem apdrukāta. Apkampju Ingu, kura iespiež man rokā baltvīna glāzi. Viņa, izbaudījusi savus pirmos vienpadsmit pakalnu kilometrus, ir ne mazāk laimīga kā es. Pa ceļam uz auto izsoļojam caur bufeti, kur tieku pati pie sava sidra. Pirms ķerties tam klāt, kārtīgi atdzeros ūdeni ar minerālsāļiem. Tad vingrošana, zvans mājiniekiem, secinājums, ka medaļa piestāv arī kleitai un laižam tālāk. Braucam uz jūru, uz Anglijas Rivjēru Torkī (Torquai). Jau vēlāk, skatoties video, kļūst žēl, ka nepalikām uz „barn dances”, kas patiešām bijušas īstas tautas dejas, ar vietējiem muzikantiem un danču soļu ierādītāju. Nekas, nākamreiz! Nemaz nebrīnīšos, ja ceļi vēlreiz aizvedīs turp. Siltā atmosfēra ir tā vērta. Veiksmīgai sacensību norisei mobilizēts viss ciems, no piecgadniekiem līdz sirmgalvjiem. Paši rīko, paši skrien, pasniedz dzērienus un uzkodas. Inga labu gabalu skrējusi kopā ar kundzi, kura cepusi kūkas un gatavojusi vakariņas skrējēju „pasta party”. Ciemaļaužu atvases dala balviņas; vietējie ļauj šķērsot savus tīrumus, rāda virzienus un visus ienākumus ziedo labdarībai – sirds veselības fondam. Šis viennozīmīgi ir mīlīgākais skrējiens manā ne pārāk lielajā sacensību pieredzē. Ļoti kompakts, pozitīvs, draudzīgs, bez cietām sejām un „tešam, tešam” skarbuma. Pēc sajūtām atgādina senāku laiku orientieristiem zināmās „Purva Bridēja” stafetes to pirmsākumos. Vienīgais redzamais mīnuss ir noskrietā un vēl veicamā attāluma norāžu trūkums, bet arī tas noslīkst daudzo plusu kaudzē.

Rezultāts? Endo rāda 45.27 km, 5 stundas, 53 minūtes un 49 sekundes. Augstuma metri – pēc orgu ziņotā, nedaudz vairāk par 1000m. Skrēju  taupoties, ar domu, ka nedrīkstu noplīst pusceļā, nedrīkstu provocēt sāpes. Bet, ja pirms nedienām ar plecu plānotais finiša laiks bija 5h 30min, tad pēc visām ķibelēm saskrietais 5h 53min nav nemaz tik slikts rādītājs. Protams, ir žēl, ka iebremzēju arī tur, kur nevajadzēja. Jo, lai arī rakstos šis skrējiens minēts kā ļoti smags, varu droši apgalvot, ka salīdzinot ar Kortīnu un pat Siguldu, šis bija gatavais kūrorts.

Bilde 6

            Jūra.

Torkī mūs iemet citā pasaulē. Neliels smiekls, jo naktsmāju saimnieku atkal izceļam no vannas. Bet, šis jau būs cits stāsts, cits sajūtu kopums. Stāsts par jūru, pārpildītām kafejnīcām, palmām, jahtām un noskaņu kā Itālijā vai Francijā. Par svētdienu burvīgajos Devonas un Kornvolas piekrastes ceļos, ar efejām apvītu koku tuneļiem, vējainām pludmalēm un skarbiem stāvkrastiem. Par grezno Dārmutu (Dartmouth), kur ieklīstam tirdziņā ar dzīvo mūziku; par baznīcu, kuras zvans sāk skanēt, kad pavērtām mutēm stāvam tās torņa pakājē, kalna galā. Vēl ciemats ar nosaukumu No Man’s Land. Un Looe, Looe! Jaukā zvejnieku pilsētiņa! Un maģiskais brīnums ceļā uz to – kā sākam runāt par ēšanu, tā ceļmalā uzrodas plakāti, kas vēsta, ka Looē notiek „Food Festival”. Tur tiekam pie izcili gardiem jūras velšu tīstokļiem, kas ir milzīgās pankūkās ietīts, sātīgs un silts garneļu, mencas gabaliņu un garšvielu maisījums. Pēc skrējiena tieši tas, kas vajadzīgs. Pilsēta vienkārša, nepārposta, ar savu īstumu kļūst par dienas delikatesi.

Bilde 7

Un visbeidzot, tas ir stāsts par svētdienas naktsmājām Tautonā (Taunton). „AirBnB” mums piespēlējis skrējēju Džeimsu, kurš uzaudzis Sidlingā un uzzinājis, ka mēs no turienes maratona, iekurina pagalma ūdens kubulu. Tā nu sēžam baļļā, zaļa Anglijas mauriņā malā, sildām stīvos muskuļus un ir vienkārši labi.

            Atkal kedās.

Pirmdien, atgriezusies Kembournā, saņemos lēnam kāju atlocīšanas skrējienam. Pamanos atrast arī pāris pauguriņus. Sēdēšana auto nav nākusi par labu, tādu stīvumu sen neesmu piedzīvojusi. Smeju, ka visas maratona epopejas grūtākais uzdevums būs ierausties lidmašīnā. Bet, tā kā pa kāpnēm atpakaļgaitā gluži nav jākāpj, ir ciešami.  Turpinu auklēt kājas, kad saņemu ziņu, ka esmu pieteikta 6 h rogainingam Rankā. Gribēji rogainingu? Būs! Ar vēlmēm jāuzmanās.

2016.gada „Giants Head Marathon”  notiks 25.jūnijā. Nenoguliet pieteikšanos. Ir pamatotas aizdomas, ka šoreiz starta vietas aizpildīsies ļoti ātri. www.whitestarrunning.co.uk

P.S. Plecs? Vairs nesmeldz. Maratons izrādījās pareizās zāles.

Bilde 8

Foto: Elizabeth Roberts un Kinetic Sports Photography/Vixx Thompson.

7 komentāri rakstam Aizmukt no Raganas. „Giants Head Marathon” Dorsetā.

  • in

    Nekad neļauj citiem skrējējiem ietekmēt Tavu skrējienu (” Tad izlasu kādu pērnā „gigantskrējiena” aprakstu. Tā autore, Parīzes maratonu noskrējusi četrās ar pusi stundās, Dorsetas pampakos tipinājusi trīs stundas ilgāk. Labāk nebūtu lasījusi.” “ja priekšā kustošie vīri ultru cienīgā ekipējumā iet, nevis skrien, tad ko es?”)!
    “Ir pamatotas aizdomas, ka šoreiz starta vietas aizpildīsies ļoti ātri.” – Jo?

  • Rozamunde Rozamunde

    Paldies, Ilze! Man jau liekas, ka šis skrējiens ar mani jau sācis runāt :))

  • Lasma3 Lasma3

    Paldies par rakstu! Skaists ceļojums un skrējiens. Prasās pēc raganas bildes, lai vizualizētu, no kā tev bija jāmūk. Lai veicas rogainingā un vecās sāpes aizmirstās!

  • bro bro

    Paldies, lielisks apraksts :)

    forši

  • Ilze FM Ilze FM

    Inga, jā zinu, ka nedrīkst, bet ir man tāda indeve, iespaidoties no citiem. Ne tikai skrienot, diemžēl. Bet, audzinu sevi. Par pieteikšanos – organizatori sola, ka dalībnieku skaits palikšot neliels, bet mačam kļūstot populārākam, skaidrs, ka vietas aizpildīsies ātrāk. Pietiek ieskatīties Runnersworld UK burbuļošanā. http://www.runnersworld.co.uk/events/ratingsall.asp?v=2&ugn=12352

    Santa, mača formāts ir reāli DivPlāksnīgs.:) https://www.flickr.com/photos/marky444/19217630525/

    Lāsma, tā laidos, ka pat nobildēt nepaguvu.:) Bet, izskatījās aptuveni tā:
    https://www.flickr.com/photos/marky444/19045014509/
    Un paldies par vēlējumiem! :)

    bro, paldies! :)

  • VanK VanK

    Un ja vēl atceras, ka Ilze 10+ gadus atpakaļ par garajām distancēm teica ni-ni :) Apsveicu!

  • Ilze FM Ilze FM

    VanK, tiešām es tā teicu? :) Bet, tolaik jau skriešana galīgi nebija stilā, skraidīja tikai dīvainīši. Ja Imantas mežā vēl kādu satiku, tas bija brīnums. Un garos gabalus skrēja pavisam, pavisam dīvainīši, laikam negribēju pieskaitīties. :))

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.