Pēc ilgām pārdomām – PIRMAIS!

Saka, ka klasiskais maratons ir katra skrējēja sapnis. Par tā piepildīšanu katram, kurš kaut reizi skrējis maratonu, ir savs stāsts, un šepat tādu nav maz. Vairāk vai mazāk oriģināls, katram citāds.

Mans stāsts mazāk būs par pašu skrējienu, vairāk – par “nobriešanas” procesu, par daudzajām pārdomām un apsvērumiem. “Jā” vai “nē” vai “ne tagad”. Diemžēl neesmu no cilvēkiem, kas māk izlemt ātri un operatīvi. Vispār skrienu jau no skolas laikiem, tā nopietnāk – gadus trīspadsmit, četrpadsmit. Kad reiz treniņā noskrēju 2 h no vietas jeb apmēram 22 km, sāku domāt par pusmaratonu. Pārdomas paņēma gandrīz trīs gadus :)

Otra lieta – sportisko interešu ir daudz. Orientēšanās – aizraušanās jau no bērnības – sezonas laikā paņem divu vai trīs darbdienu vakarus, plus vēl reizēm pa kādam nopietnākam mačam nedēļas nogalē. It kā jau tā pati skriešana vien ir un savā ziņā arī ātrumtreniņš, taču īss – kilometri seši, un cauri ir!

Bez tam nu jau trešo gadu aktīvi piedalos arī piedzīvojumu sacensībās. Gan īsākās, vidēji 8-10 h garās, gan arī diennakts mači ir izmēģināti. Vēl viena atkarība ir garie orientēšanās pasākumi, gudri saukti par rogainingu. Daži kā neliela 4-8 h paskriešana/pastaiga. Citi jau nopietns rakstura pārbaudījums 24 h garumā.

Neapšaubāmi, viss iepriekš minētais trenē izturību un pacietību, norūda raksturu. Māca paciest aukstumu un karstumu, sāpes un neērtības. Taču, kā gudri prāti saka, jātrenējas ir tajā sporta veidā, kurā gribi sacensties. Manā gadījumā – jātrenējas skriet gan pa asfaltu, gan pa mežu un džungļiem. Jātrenējas braukt ar velosipēdu pa labākiem un sliktākiem ceļiem un arī tur, kur ceļu nav. Jāzina, ko laivā ar airi darīt, un kā pārpeldēt ezeru, ja kājās pleznas un rokās drybags ar mugursomu. Un tas viss jāspēj darīt gan dienas gaismā, gan naktī, kad ceļu izgaismo vien neliels lukturītis.

Tātad, atgriežoties pie domas par maratonu un ieskatoties manos VSK Noskrien reģistros, redzami diezgan bēdīgi skaitļi, kas no ziemas sezonas aptuveni 70 km nedēļā sarukuši uz vidēji 40 km vasarā, un pārsvarā sastāv no orientēšanās skrējieniem 6-7 km garumā un iesildīšanās/atsildīšanās “lēnajiem” pirms un pēc kārtējiem piedzīvojumiem.

Tomēr doma par pirmo klasisko maratonu, kas “audzēta” jau gadus divus, un tās piepildījumu Valmierā pavisam nepazūd. Savu Pirmo vēlos noskriet Latvijā, un bez Valmieras mums ir tikai NRM, kas parasti, kā pēc pasūtījuma, notiek pašā karstākajā pavasara dienā. Tātad – vai nu tagad, vai tikai pēc gada.

Absolūti nepieciešamo 30 km treniņu, kas savulaik tika plānots kā dalība LSC šosejas čempionātā tieši trīs nedēļas pirms maratona, atceļ brauciens uz Pasaules Rogaininga čempionātu Čehijā. Aptuveni 115 pieveikti kilometri Prebuzas kalnos un lejās, milzīgs izturības pārbaudījums, 7. vieta 127 jaukto komandu konkurencē un neaizmirstami iespaidi. Taču – tas tomēr ir kaut kas cits.

Valmiera tuvojas, galīgā lēmuma tā arī nav. Lieku aiz auss daudzu “noskrieniešu” uzmundrinājumus un iedrošinājumus forumā, bet vienlaicīgi zinu, ka izlemšu pēdējā brīdī “pa dārgo”.

Un tad pirmdienas rītā pienāk skumja vēsts… ir miris mans tētis… Bēdas, darīšanas, pienākumi. Kāds tur vairs maratons. Taču drusku “aizķer” drauga teiktais – tad jau viss būs garām, paņem un noskrien, izvēdināsi galvu no visa skumjā. Nedēļas vidū starp visām daudzajām darīšanām atrodu brīdi nelielam 10 km treniņam. Sāku domāt, ka visa šī izturība un spītība taču manī no tēta, arī mīlestība uz sportu viņa ielikta. Un tai brīdī izlemju – es noskriešu šo maratonu. Un veltīšu to tēta piemiņai!

Svētdien pošamies ceļā, es uz Valmieru, draugs mazliet tālāk – uz orientēšanās maču Smiltenē. Drošībai mašīnā iemetu arī orientēšanās somu – ja nu pēdējā brīdī nobīstos, vismaz diena nebūs zaudēta un brauciens nebūs veltīgs.

Taču Valmierā jau viss maratona gaidās, ieskaitot satiksmes ierobežojumus. Veikli tieku “katapultēta” pie luksofora sarkanās gaismas, mašīna aizbrauc, izvēle beigusies. Dodos uz reģistrācijas telti. Satraukums pierimis, esmu apņēmusies kaut vai soļos, bet līdz finišam tikt. Satieku dažus draugus un paziņas. Ing_a apkampj un apsveic ar “pareizās” distances izvēli. Startā piebiedrojos VSK Noskrien 4:00 tempa turētājiem, izlemjot sākumā skriet ar viņiem un tad jau redzēs. Starts. Dodos Lielajā Nezināmajā.

Drusku kaitina drūzma pirmajos kilometros, jo bijām pieticīgi izvietojušies vairāk uz starta koridora astes galu. Uz pirmā apļa beigām sāku nedaudz atrauties no saviem tempa turētājiem, jo šķiet, ka optimāli būtu drusku, drusku ātrāk.

Otrajā aplī kompānija pastāvīgi mainās, priecē tas, ka ik pa brīdim gadās kādu apdzīt. Vēl joprojām daudz sveicienu trases otrajā daļā, kur ātrākie skrien pretim lēnākajiem (vai arī otrādi). Atmosfēra trasē draudzīga, tālākajos galos uzmundrina gan organizatoru pārstāvji, gan vietējie iedzīvotāji. Protams, īstais pacēlums valda starta/finiša zonā.

Trešajā aplī jau krietni vientulīgāk, trasē palikuši tikai mazākums – tie, kas skrien pilno maratonu. Pēc nostāstiem šī apļa beigās, ap 30-to kilometru, jābūt slavenajai “sienai”, taču domas par to pārņem jau apļa sākumdaļā, un skriet kļūst drusku grūtāk. Īsti jau nezinu kāda tā “siena” ir. It kā kājas kustas tai pašā ritmā, drīzāk grūti ir psiholoģiski, jo pusmaratoni jau vien skrieti līdz šim. Labi, ņemam pirmo želeju un nodrošināmies pret draudošo “sienu”!

Trešā apļa otrajā pusē pagurums atkāpjas, jo atkal pretkustība un vairāk skrējēju. Un tad jau atzīme ar ciparu “40” un domām – vēl viens aplis, un šī būs manējā! Vēl pēc gabaliņa – “30”. Tas jau ir mans, vēl tik jāpieliek 12 km – patiesībā ne tā garākā treniņdistance.

Ar šādu domu un jaunu sparu dodos pēdējā aplī. Šeit jau domas citas. Ar katru soli it kā “saslauku” ceļu aiz sevis, jo zinu, ka šis aplis šodien ir pēdējais. Lēni, bet neatlaidīgi apdzenu dažus stiprā dzimuma pārstāvjus. Tuvojas apļa otrā daļa ar pretkustību. Šī visu distanci bijusi vieglākā puse. Otra želeja – nu jau ar domu par finišu. Un nu jau mana “40” atzīme! Vēl tikai 2 km. Cik maz un tomēr šobrīd daudz tas ir! Pirms strūklakas kāds vīrs sāk soļot. Nesaprotu viņu – tūlīt taču finišs! Ātrāk skriesi, ātrāk noskriesi!

Pagrieziens aiz strūklakas un pēdējais kāpums. Saņemies, kāpumi ir tava stiprā puse! Tu vari!

Nu viss… Raiti pēdējie slavenie 195 metri un finišs!

Finiša pārsteigumi ir divi. Pirmais – ļoti grūti apstāties. Mēģini sākt soļot, bet ķermenis vēl dzīvo skrējiena ritmā un nemaz negrib to, ko tik ļoti gribēja trasē – atpūtu. Otrs – nav ļoti liela pacēluma, saviļņojuma. Pirms maratona taču desmitiem reižu tiku iztēlojusies finišu, prieka asaras. Laikam šoreiz tas tik ļoti izdzīvots iztēlē, ka finišs sanāk tāds… vienaldzīgs. Nu labi, noskrēju. Nu labi, izturēju. Malacis, protams! Nu un tad? Jocīgi….

Daži personīgi secinājumi:

• Maratoni, kā jebkuras monotonas sacensības, ir grūtākas par daudzpusīgām. Lai vai kā, 33 km Siguldas kalnos bija vieglāki nekā 42 km uz gluda asfalta!
• Ar vispārēju fizisko sagatavotību var izturēt un finišēt, bet ja gribas arī solīdu ātrumu, jātrenējas tieši maratonam!
• Zinot sava organisma spēju uzkrāt rezerves, turpmāk neforsēt ar ēšanu un dzeršanu distances laikā, tikai minimumu!
• Neatkārtot mūžīgo kļūdu saģērbties par siltu.
• “Nepārķert” tempu sākumā ir labs padoms, taču iesākt pārāk lēni arī nav pareizā stratēģija. Šoreiz būtu vajadzējis uzsākt par mazu kripatiņu ātrāk.

Protams, viennozīmīgi priecēja tas, ka ne mirkli nejutu vajadzību pāriet soļos, ka skrējiena ritms, solis un stāja saglabājās vienmērīgi visu distances gaitu un pēdējais aplis pat ir ātrākais laika izteiksmē. Un tā slavenā “siena” arī tā īsti nepienāca.

Maza vilšanās, savukārt, tika sagādāta no organizatoru puses. Apbalvošanu sagaidīju “skatīšanās režīmā”, jo rezultāts 3:53 nelikās nekas īpašs. Taču, jau mājās esot un ieskatoties Sportlat mājas lapā, SM40 grupā mana rezultāta vispār nav! Bet nupat taču pienākusi īsziņa ar oficiālo rezultātu, kurš par gandrīz 18 minūtēm labāks par 3. vietas ieguvējas rezultātu. Pārpratums tiek noskaidrots nākamajā dienā – biju kļūdaini iekļauta vīriešu grupā :)) Tā nu nesanāca pēc Pirmā pelnīti uzkāpt uz pjedestāla, kaut arī uz zemākā pakāpiena.

Bet, kā teikt, nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara – kļūdās arī Sportlat. Gandarījuma sajūta jau tāpēc nemazinās. TAS ir padarīts!