Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Pēc ilgām pārdomām – PIRMAIS!

Saka, ka klasiskais maratons ir katra skrējēja sapnis. Par tā piepildīšanu katram, kurš kaut reizi skrējis maratonu, ir savs stāsts, un šepat tādu nav maz. Vairāk vai mazāk oriģināls, katram citāds.

Mans stāsts mazāk būs par pašu skrējienu, vairāk – par “nobriešanas” procesu, par daudzajām pārdomām un apsvērumiem. “Jā” vai “nē” vai “ne tagad”. Diemžēl neesmu no cilvēkiem, kas māk izlemt ātri un operatīvi. Vispār skrienu jau no skolas laikiem, tā nopietnāk – gadus trīspadsmit, četrpadsmit. Kad reiz treniņā noskrēju 2 h no vietas jeb apmēram 22 km, sāku domāt par pusmaratonu. Pārdomas paņēma gandrīz trīs gadus :)

Otra lieta – sportisko interešu ir daudz. Orientēšanās – aizraušanās jau no bērnības – sezonas laikā paņem divu vai trīs darbdienu vakarus, plus vēl reizēm pa kādam nopietnākam mačam nedēļas nogalē. It kā jau tā pati skriešana vien ir un savā ziņā arī ātrumtreniņš, taču īss – kilometri seši, un cauri ir!

Bez tam nu jau trešo gadu aktīvi piedalos arī piedzīvojumu sacensībās. Gan īsākās, vidēji 8-10 h garās, gan arī diennakts mači ir izmēģināti. Vēl viena atkarība ir garie orientēšanās pasākumi, gudri saukti par rogainingu. Daži kā neliela 4-8 h paskriešana/pastaiga. Citi jau nopietns rakstura pārbaudījums 24 h garumā.

Neapšaubāmi, viss iepriekš minētais trenē izturību un pacietību, norūda raksturu. Māca paciest aukstumu un karstumu, sāpes un neērtības. Taču, kā gudri prāti saka, jātrenējas ir tajā sporta veidā, kurā gribi sacensties. Manā gadījumā – jātrenējas skriet gan pa asfaltu, gan pa mežu un džungļiem. Jātrenējas braukt ar velosipēdu pa labākiem un sliktākiem ceļiem un arī tur, kur ceļu nav. Jāzina, ko laivā ar airi darīt, un kā pārpeldēt ezeru, ja kājās pleznas un rokās drybags ar mugursomu. Un tas viss jāspēj darīt gan dienas gaismā, gan naktī, kad ceļu izgaismo vien neliels lukturītis.

Tātad, atgriežoties pie domas par maratonu un ieskatoties manos VSK Noskrien reģistros, redzami diezgan bēdīgi skaitļi, kas no ziemas sezonas aptuveni 70 km nedēļā sarukuši uz vidēji 40 km vasarā, un pārsvarā sastāv no orientēšanās skrējieniem 6-7 km garumā un iesildīšanās/atsildīšanās “lēnajiem” pirms un pēc kārtējiem piedzīvojumiem.

Tomēr doma par pirmo klasisko maratonu, kas “audzēta” jau gadus divus, un tās piepildījumu Valmierā pavisam nepazūd. Savu Pirmo vēlos noskriet Latvijā, un bez Valmieras mums ir tikai NRM, kas parasti, kā pēc pasūtījuma, notiek pašā karstākajā pavasara dienā. Tātad – vai nu tagad, vai tikai pēc gada.

Absolūti nepieciešamo 30 km treniņu, kas savulaik tika plānots kā dalība LSC šosejas čempionātā tieši trīs nedēļas pirms maratona, atceļ brauciens uz Pasaules Rogaininga čempionātu Čehijā. Aptuveni 115 pieveikti kilometri Prebuzas kalnos un lejās, milzīgs izturības pārbaudījums, 7. vieta 127 jaukto komandu konkurencē un neaizmirstami iespaidi. Taču – tas tomēr ir kaut kas cits.

Valmiera tuvojas, galīgā lēmuma tā arī nav. Lieku aiz auss daudzu “noskrieniešu” uzmundrinājumus un iedrošinājumus forumā, bet vienlaicīgi zinu, ka izlemšu pēdējā brīdī “pa dārgo”.

Un tad pirmdienas rītā pienāk skumja vēsts… ir miris mans tētis… Bēdas, darīšanas, pienākumi. Kāds tur vairs maratons. Taču drusku “aizķer” drauga teiktais – tad jau viss būs garām, paņem un noskrien, izvēdināsi galvu no visa skumjā. Nedēļas vidū starp visām daudzajām darīšanām atrodu brīdi nelielam 10 km treniņam. Sāku domāt, ka visa šī izturība un spītība taču manī no tēta, arī mīlestība uz sportu viņa ielikta. Un tai brīdī izlemju – es noskriešu šo maratonu. Un veltīšu to tēta piemiņai!

Svētdien pošamies ceļā, es uz Valmieru, draugs mazliet tālāk – uz orientēšanās maču Smiltenē. Drošībai mašīnā iemetu arī orientēšanās somu – ja nu pēdējā brīdī nobīstos, vismaz diena nebūs zaudēta un brauciens nebūs veltīgs.

Taču Valmierā jau viss maratona gaidās, ieskaitot satiksmes ierobežojumus. Veikli tieku “katapultēta” pie luksofora sarkanās gaismas, mašīna aizbrauc, izvēle beigusies. Dodos uz reģistrācijas telti. Satraukums pierimis, esmu apņēmusies kaut vai soļos, bet līdz finišam tikt. Satieku dažus draugus un paziņas. Ing_a apkampj un apsveic ar “pareizās” distances izvēli. Startā piebiedrojos VSK Noskrien 4:00 tempa turētājiem, izlemjot sākumā skriet ar viņiem un tad jau redzēs. Starts. Dodos Lielajā Nezināmajā.

Drusku kaitina drūzma pirmajos kilometros, jo bijām pieticīgi izvietojušies vairāk uz starta koridora astes galu. Uz pirmā apļa beigām sāku nedaudz atrauties no saviem tempa turētājiem, jo šķiet, ka optimāli būtu drusku, drusku ātrāk.

Otrajā aplī kompānija pastāvīgi mainās, priecē tas, ka ik pa brīdim gadās kādu apdzīt. Vēl joprojām daudz sveicienu trases otrajā daļā, kur ātrākie skrien pretim lēnākajiem (vai arī otrādi). Atmosfēra trasē draudzīga, tālākajos galos uzmundrina gan organizatoru pārstāvji, gan vietējie iedzīvotāji. Protams, īstais pacēlums valda starta/finiša zonā.

Trešajā aplī jau krietni vientulīgāk, trasē palikuši tikai mazākums – tie, kas skrien pilno maratonu. Pēc nostāstiem šī apļa beigās, ap 30-to kilometru, jābūt slavenajai “sienai”, taču domas par to pārņem jau apļa sākumdaļā, un skriet kļūst drusku grūtāk. Īsti jau nezinu kāda tā “siena” ir. It kā kājas kustas tai pašā ritmā, drīzāk grūti ir psiholoģiski, jo pusmaratoni jau vien skrieti līdz šim. Labi, ņemam pirmo želeju un nodrošināmies pret draudošo “sienu”!

Trešā apļa otrajā pusē pagurums atkāpjas, jo atkal pretkustība un vairāk skrējēju. Un tad jau atzīme ar ciparu “40” un domām – vēl viens aplis, un šī būs manējā! Vēl pēc gabaliņa – “30”. Tas jau ir mans, vēl tik jāpieliek 12 km – patiesībā ne tā garākā treniņdistance.

Ar šādu domu un jaunu sparu dodos pēdējā aplī. Šeit jau domas citas. Ar katru soli it kā “saslauku” ceļu aiz sevis, jo zinu, ka šis aplis šodien ir pēdējais. Lēni, bet neatlaidīgi apdzenu dažus stiprā dzimuma pārstāvjus. Tuvojas apļa otrā daļa ar pretkustību. Šī visu distanci bijusi vieglākā puse. Otra želeja – nu jau ar domu par finišu. Un nu jau mana “40” atzīme! Vēl tikai 2 km. Cik maz un tomēr šobrīd daudz tas ir! Pirms strūklakas kāds vīrs sāk soļot. Nesaprotu viņu – tūlīt taču finišs! Ātrāk skriesi, ātrāk noskriesi!

Pagrieziens aiz strūklakas un pēdējais kāpums. Saņemies, kāpumi ir tava stiprā puse! Tu vari!

Nu viss… Raiti pēdējie slavenie 195 metri un finišs!

Finiša pārsteigumi ir divi. Pirmais – ļoti grūti apstāties. Mēģini sākt soļot, bet ķermenis vēl dzīvo skrējiena ritmā un nemaz negrib to, ko tik ļoti gribēja trasē – atpūtu. Otrs – nav ļoti liela pacēluma, saviļņojuma. Pirms maratona taču desmitiem reižu tiku iztēlojusies finišu, prieka asaras. Laikam šoreiz tas tik ļoti izdzīvots iztēlē, ka finišs sanāk tāds… vienaldzīgs. Nu labi, noskrēju. Nu labi, izturēju. Malacis, protams! Nu un tad? Jocīgi….

Daži personīgi secinājumi:

  • Maratoni, kā jebkuras monotonas sacensības, ir grūtākas par daudzpusīgām. Lai vai kā, 33 km Siguldas kalnos bija vieglāki nekā 42 km uz gluda asfalta!
  • Ar vispārēju fizisko sagatavotību var izturēt un finišēt, bet ja gribas arī solīdu ātrumu, jātrenējas tieši maratonam!
  • Zinot sava organisma spēju uzkrāt rezerves, turpmāk neforsēt ar ēšanu un dzeršanu distances laikā, tikai minimumu!
  • Neatkārtot mūžīgo kļūdu saģērbties par siltu.
  • “Nepārķert” tempu sākumā ir labs padoms, taču iesākt pārāk lēni arī nav pareizā stratēģija. Šoreiz būtu vajadzējis uzsākt par mazu kripatiņu ātrāk.

Protams, viennozīmīgi priecēja tas, ka ne mirkli nejutu vajadzību pāriet soļos, ka skrējiena ritms, solis un stāja saglabājās vienmērīgi visu distances gaitu un pēdējais aplis pat ir ātrākais laika izteiksmē. Un tā slavenā “siena” arī tā īsti nepienāca.

Maza vilšanās, savukārt, tika sagādāta no organizatoru puses. Apbalvošanu sagaidīju “skatīšanās režīmā”, jo rezultāts 3:53 nelikās nekas īpašs. Taču, jau mājās esot un ieskatoties Sportlat mājas lapā, SM40 grupā mana rezultāta vispār nav! Bet nupat taču pienākusi īsziņa ar oficiālo rezultātu, kurš par gandrīz 18 minūtēm labāks par 3. vietas ieguvējas rezultātu. Pārpratums tiek noskaidrots nākamajā dienā – biju kļūdaini iekļauta vīriešu grupā :)) Tā nu nesanāca pēc Pirmā pelnīti uzkāpt uz pjedestāla, kaut arī uz zemākā pakāpiena.

Bet, kā teikt, nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara – kļūdās arī Sportlat. Gandarījuma sajūta jau tāpēc nemazinās. TAS ir padarīts!

 

35 komentāri rakstam Pēc ilgām pārdomām – PIRMAIS!

  • edGars

    Apsveicu ar PIRMO!

  • Inga_K Inga_K

    Apsveicu! Vai būs arī kāds nākošais maratons?

  • eees eees

    Apsveicu, ka saņemies un noskrēji! :)

  • Dina Dina

    Apsveicu!

  • Malacis, ka tomēr izlēmi par labu maratonam. Ja jau tās domas urdās pa galvu, tās ir jāīsteno. :)

  • Dr.Eds Dr.Eds

    Apsveicu:)

  • Ilona Ilona

    3.vieta Latvijas čempionātā – nav slikta debija :)

  • Apsveicami, ka saņēmies un iekaroji maratonu ! Galvenais ir noskriet! :)

  • Andulis

    Tā laikam ir: ja domas “nopietni” urdās, tās jau nobriedušas īstenošanai.

    Lai veiksmīgi nākamie (maratoni)… un neatlaidīgas nākošās (domas)! :)

  • Edgars Simanovičs Edgars Simanovičs

    Es taču teicu, ka dzirdēju tos taustiņus klabam :)

    Malacis! :)

  • ing_a ing_a

    Malacis, Lāsma! =)

  • Ainīc Ainīc

    Apsveicu ar pirmo un, protams, ne pēdējo! ;)

  • LauraX LauraX

    Apsveicu! Tik labi uzrakstīts, bija ļoti interesanti lasīt. Saskrēja acīs asaras, bet kopumā gaišs un sirnīgs iespaids (:

  • Ainars Ainars

    Visu cieņu. Prieks par Tevi.

  • Aivars703 Aivars703

    Apsveicu! Maz jau man sanāca Tevi motivēt – ātri aizbēgi no mums pa priekšu un beigās nemaz nesamazināji ātrumu. Varu skaļi pačukstēt, ka gan jau pienāks reize, kad iepazīsi ‘sienu’. Tas ir tad, kad mēģini jau sākumā skriet ātri (pēc sajūtām liekas viegli pirmos 21km), un tad kājas pagurst, paliek stīvas, krampji…

  • jupe jupe

    Pirmais maratons un uzreiz medaļa – tēvam būtu par ko lepoties. Malacis!

  • Kad redzēju trasē, ikreiz sev teicu, ka droši paskriesi zem četrām. Apsveicu!

  • Kuks Kuks

    Apsveicu! Šķiet, ka Pirmais izdevās tāds – “nogatavināts”… Vērtīgi!

  • Nu skaisti! Apsveicu! Starp citu, man pērngad, kad šeit pat skrēju savu pirmo maratonu, arī pēc finiša bija tāda sajūta, ka grūti apstāties, kājas automātiski mēģina vēl it kā kustēties uz priekšu, tāda savāda sajūta..

  • LasmaO LasmaO

    Paldies visiem par apsveikumiem un labiem vārdiem!
    Saņemties tiešām bija grūti, bet tagad, kad ar Maratonu esmu pabijusi tuvās attiecībās, zinu, ka būs vēl kāds.
    NRM vilina trase, jo nav atkārtojošos apļu, taču noteicošā droši vien būs laika prognoze.
    No ārzemju piedāvājuma kluss sapnis ir Venēcijas maratons.
    Bet tuvākais, protams, mūsu pašu Siguldnieks. Tas gan no citas operas mazliet… un arī par distances garumu vēl jāizlemj.

  • Vizbuliite Vizbuliite

    Apsveicu! Bija prieks redzēt Tevi šajās sacensībās. Un par Tavu izturību un ātrumu nemaz nešaubījos :)

  • papucis

    Rakstā nav ieviesusies neliela kļūda? “Kad reiz treniņā noskrēju 2 h no vietas jeb apmēram 22 km, sāku domāt par pusmaratonu.” Jo jocīgi būtu sākt domāt par pusmaratonu noskrienot 22km :)

  • Andulis

    papucis, vai domā, ka tāds treniņš par īsu? :D

  • pulvermuca pulvermuca

    Malacis :) Sveicu ar pirmo!

  • maffija maffija

    Sveicieni arī no manis! :)

  • Pievienojos apsveikumiem! Tiešam laba debija sanākusi. Un ir interesanti palasīt, kā citi piedzīvo savu pirmo maratonu.

  • in

    Malacis, ka saņēmies! Rezultāts labs :))

  • Ervins

    Apsveicu ar pirmo maratonu cik tad bija rezultats?

  • Uldis Nipers Uldis Nipers

    Visu cieņu par trešo vietu. Novēlu panākumus arī turpmāk!

  • LasmaO LasmaO

    Papuci, kā jau rakstīju, es visam briestu ilgi.
    Tai laikā šaubas un bailes bija ne tik daudz par 1/2 maratona distanci, cik par dalību jebkādās sacensībās vispār.

  • Didzis Didzis

    MALACĪTE,ka pievārēji savu PIRMO KLASISKO.Tā vien šķiet,ka spēsi izskriet krietni labāku rezultātu – kaut šķiet,ka skraidīšana pa mežiem TEV ir daudz tīkamāka.Veiksmi turpmākajās aktivitātēs !

  • dot dot

    LasmaO malacis, apsveicu!

    Papuci, es arī par pusīti sāku domāt pēc pirmā 23km treniņa.

  • LasmaO LasmaO

    Didzi, tā gluži nav. Patīk viss, pati nezinu, kas vairāk. Žēl tikai, ka visā sasniegt pilnību tomēr nevar ;)

  • voļda valdis ņilovs

    Apsveicu!Jā,tās sajūtas ir neatkārtojamas,lai gan noskriet maratonu nav joka lieta,bet pēc pilnības vajag tiekties-vismaz kāds stimuls:)

  • […] Daži savus pirmā maratona iespaidus jau ir uzrakstījuši un publicējuši (dzinchathegreat, LasmaO, Uldis Nipers un GunaO), pārējiem arī lūdzām sniegt savu iespaidu kodolīgu […]

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.