Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Vēlreiz, nekad vairs, vēlreiz…

“Ar mugursomu mugurā un maizes šķēli kabatā, ar laimes zvīņu maciņā es dodos prom.” Ceļš uz mājām no Fēliksa Ķiģeļa. Ir tāds stāsts – neuzrakstīts, nepasacīts, kurā stāstu par to, kāpēc neskrienu maratonus, bet tikai pusmaratonus. Atbilde uz šo jautajumu bija gaužām vienkārša – un ko pēc tam?

Domāju, ka, noskrienot maratonu, skriet jau vairs nebūs vēlmes, jo, kur gan vēl tālāk. Tad manās rokās nonāca grāmata “Dzimuši lai skrietu”. Grāmata ne tikai mani sagatavoja maratonam, bet aizbīdīja “Kas tālāk?” robežas tur, kur tikai nedaudzie kāju spēruši, tāpēc šogad es elpoju ar pilnu krūti. Vismaz no malas tā var šķist. Es atkal skatos no malas uz citiem, kuriem vēl vairāk gaisa krūtīs. 42,195 km pret 50 km, 100 km, vai 24h skrējienu, kad var noskriet pat 200 km, ir īpaši tikai Tev pašam un tikai tad, ja Tu to izdari pirmo reizi. Tu beidzot nonāc slavas Olimpā, kurā jau citi sen kā uzņemti, bet uzņem tur tomēr visus.

Mans ceļš uz Tallinas maratonu sakās 7.septembrī plkst.10:00, kad tikai, intuīcijas vadīts, nenokavēju autobusu uz Tallinu. Sēdvieta nav tas pats, kas pieturas numurs, bet laikam jau inteliģences līkne bija savā inversajā zenītā, ka šādu aplamu pieņēmumu uzskatīju par patiesu.

Īstais ceļa sākums uz maratonu sākās galvā, kad skaidri sapratu, ka pirmo maratonu noskriešu, kad ārā būs pavasaris vai rudens nevis +30 grādi tuksneša saules. Un savs nopelns šī ceļojuma sākumam ir koptreniņam, kuru aizvadīju 2012. gada 2. jūnijā. Toreiz kompānijā ar Aivaru un Māri Tērvetes mežos un laukos noskrējām 35 km treniņa režīmā. Aivars jau pa ceļam ieminējās, ka es maratonu noteikti varu noskriet. Tā šī pārliecība manā prātā kopš tās dienas tikai nostiprinājās un tika lolota. Varu teikt, ka pat mērķtiecīgi piedalījos dažādos koptreniņos, kuros varēju pārbaudīt savus spēkus garāku vai vismaz tikpat garu distanču pieveikšanā un palielināju savu kilometru bagāžu, kas tāpat man pašam šķiet pavisam niecīga, tomēr izrādījās pietiekama.

25. augustā noskrietā LSC 30 km distance un tur noturētais temps lika domāt par rezultātu 3h:40m. Šķiet, Edgars no Ežu komandas ieminējās par formulu, ka otra maratona puse laika izteiksmē ir 10% ilgāka kā pirmā. 3h:40m nu nekādi vairs man nesanāk, ja ieturu vienmērīgu tempu un uznāk tas +10% lūziens. Iedomājos, ka varētu pirmo pusi noskriet cienīgā pusmaratona tempā un tad otro pusi jau mierīgi tipināt. Tātad 1h:40m uz pilnu jaudu un tad 2h:00m pa mierīgo, bet atcerēsimies, ka tie nav divi pusmaratoni, kurus skrienat ar nedēļu lielu atstarpi. Tāda nu ir skriešanas matemātika, loģikas nekādas. Sacensību priešvakarā nospraudu mērķi turēties kopā ar 3h:30m tempa turetājiem, cik vien ilgi to spēšu. Didzis no rīta gan ieteica nepārķert tempu.

8. septembra vakarā pēc saturīgām sarunām hosteļa virtuvē es jau pēc plkst. 23:00 devos uz istabiņu, kur sakārtoju visu, lai, no rīta piecēlies, varētu jau saģērbties un doties uz virtuvi ēst auzu pārslu biezputru. Igaunijā paciņu putras pieejamas 45 gr. iepakojumā (Latvijā pagaidām zinu tikai 35 gr.). Apēdu 3 paciņas un divus banānus. Pārskatu vēl, vai neko neesmu aizmirsis numuriņā, un ap 8:00 dodos uz startu, pa ceļam izdzerdams magnēzija ampulu. Vienīgais, kas man pietrūkst, ir iedvesmojošo dziesmu izlase, kuru neesmu sagatavojis un ielicis pleijerī. Būs jācīnās līdz galam tāpat.

Starts. Iedzeru pirmo želeju. Vēl īsu brīdi pirms tam esam kopā ar Aivaru un Didzi, bet tad jau jāstājas starta koridoros. Līdz startam minūte un koridorus atdalošās lentas tiek nolaistas. Visi vieglā skrējienā tuvojas starta līnijai. Igauniski dzirdu vien atskaiti līdz startam. Burzmas nav, solis nerimstas un mēs visi dodamies trasē jau no viegla skrējiena pozīcijām. Tādu startu lielajās masās vēl nebiju piedzīvojis. Izcili. Kaut kur blakus ir tempa turētāji uz 3h:45m, bet 3h:30m ir priekšā. Es domāju tikai par to, kā krastmalā būt lielajā grupā un turēties aizvējā. Grupu nācās nedaudz iedzīt, bet temps izrādījās saudzīgs un ņemams.

5-6 km. Liels bija mans izbrīns, ka pēc krasta zonas un grupā izturēta aizvēja, ieejot meža zonā, es apdzenu 3h:30m tempa turētājus un dodos tālāk. Ja jau varu, tad tikai jāskrien.

10 km. Šis ir kilometrs, kad griežamies apkārt. Uzsaucu Aivaram, kurš kādus 150 metrus man priekšā. Didzis, kurš kādus 250-300 metrus aiz manis, savukārt uzmundrina mani. Te par tempa turētājiem izvēlos divus somus, kas iet ar pieņemamu ātrumu. Ar mums kopā vēl kāds polis. Kopā izturam atceļu uz vecpilsētu, kur atkal sānvējš no līča līdz Nāriņai.

18-21 km. Somi atpaliek un es ar poli aizeju uz priekšu. Trases profilā sākās kāpums. Esam pie vecpilsētas un es, neiepazinies ar saturu, pirms dzeršanas punkta apēdu trasē pie tilta saņemto želeju. Vecpilsētas bruģis, parks, kāpums, noskrējiens atpakaļ uz starta vietu.

21-23 km. Esmu ieskrējies lejupceļā un jānoķer vēl priekšā esošais polis. Ātrākie kilometri visā distancē. Krastmalā šoreiz izskatās, ka nebūs aiz kā aizvējā turēties.

24-26 km. Es sapratu, kāpēc es to daru un ko tas man nozīmē. Polis atpaliek un, lai arī biju nosolījies atpakaļ neskatīties, jūtu, ka tuvojas… Jā, viņi pēc apļa mani ir noķēruši – 3h:30h. Dzirdu, kā TT uzmundrina pretīm skrienošo 3.vietas ieguvēju, kas arī igaunis. Bariņā gandrīz tieku cauri krastmalas vējiem, kad saprotu, ka puiši uzņēmuši ātrāku tempu nekā varu turēt. Jūtami atpalieku, bet, kamēr skrēju barā, es kaut ko sapratu par maratonu. Prāts ir tāda viltīga padarīšana. Viņam piemīt pašsaglabāšanas instinkts. Mazs velniņš uz kreisā pleca, ko mēs saucam par veselo saprātu. Un tā nu es sapratu, ka maratons nav cīņa ar laiku, kaut gan laiks ir viena no balvām finišā, kuru saņem ikviens. Maratons – pirmo, otro, trešo, simto reizi man vienmēr būs finiša sasniegšana, neskatoties uz to, cik daudz laika tas prasīs. Ar šādu domu turpinu skriet lēnākā tempā, jo galvenais jau ir noskriet.

30-31 km. Lūzuma punkts. Jau pusotru kilometru kā cīnos ar vēlmi piestāt malā uz īso pauzi WC. Liktens nebija vēlīgs un vienīgajā būdiņā pie dzeršanas punkta mani kāds apsteidza. Gaidīt es nebiju gatavs. Skrienu, turos un gaidu līdz mežiņam, kurš ir atceļā no pagrieziena. Kreisās kājas ahileja cīpsla tā kā sāp, bet labajai kājai augšstilbs it ka uz krampi taisās, it kā nē. Vēl, pretīm skrienot, uzmundrinu Aivaru un neilgi pirms 31 km pāreju soļos. Skatos, kā mani apsteidz mani līdz tam izvēlētie tempa turētāji – somi. Drošībai iedzeru magnēzija ampulu. Uz WC ar nez kāpēc ejot negribās vairs. Nogāju kādas 3 minūtes līdz dzeršanas punktam. Apņēmos vairs tikai pastaigāties dzeršanas punktos, ja sāpes nepieņemsies spēkā. Īsti jau nesāp, bet skriet nav komfortabli.

31-41 km. Psiholoģiska cīņa ar fiziku. Domās pavīd vien skaitļi – 55 km, 50 km, 100 km un laika rezerve, kas palikusi līdz 4h atzīmei. Līdz dzeršanas punktam jāiztur. Pie tilta saņemu vēl vienu želeju, kuru nolemju pataupīt, jo man savas līdzi arī pietiekoši un tās jau krietni patukšotas. Iekšēji spēka pietiek, tikai skriet nav viegli dēļ tām migrēnām kājās. Krastmalā šoreiz mērenā tempā esmu es viens un vējš. Mierīgi. Sīkums. Pirmspēdējais dzeršanas punkts, kad pāreju soļos pārāk ātri maldīgi pārprastās atzīmes dēļ, ka tūlīt pēc 100 m būs dzirdināšanas punkts. Tā tik vien kā SEB reklāma. Atsāku skriet atkal un kāds igaunis trases malā uzmundrina man saprotamā mēlē. Iet šobrīd ir grūtāk nekā skriet. Labi, kas tur vairs tikai 5 km, kā to vēsta atzīmes trases malā. Skrienam. Pēdējais dzeršanas punkts, kad atkal soļoju tos savus nepilnos 100 m. Pie pagrieziena, kas ved vecpilsētā, kāda latviete uzsauc – “Tu esi malacis!”. Skrienam, jāskrien! Pulkstenī vairs neskatos. Zinu jau aptuveni, kādā laikā finišēšu. Pirms 41 km mani apdzen pusmaratona uzvarētājs. Nepazinu nemaz, ka mūsējais letiņš. Paņēmu piedavāto Snikers batoniņu un devos uz finišu. Kad ieraudzīju pirmspēdējo pagriezienu, līdz finišam bija palikuši vairs tikai kādi 500 m.

Finišs. Tu sāc iekšēji smaidīt, jo Tu jau saproti, ka esi to izdarījis. Skrienot no kalna lejā, vēl taupos līdz pagriezienam uz finišu, bet tad gan – finiša sprints ar rokam gaisā. Viss. Tev uzliek kaklā medaļu, ietin lielā plēvē, lai saglabātu siltumu, un pa sportisku ielu dodos tālāk. Saņemu ūdeni. Vēl viens Snikers batoniņš. Uz startu gatavojas nūjotaji un 10 km skrējēji, bet es piestāju malā nedaudz izstaipīties un nosūtīt ziņu par paveikto. Te nu mirklis, kad asaras acīs sariešas par to emocionālo pacēlumu.

Tikai maratonistiem ir speciāla finiša zona, kurā var ēst pēc sirds patikas (dietologa murgs) un izbaudīt kāju masāžu, ko arī neatteicos izmantot. Pēc tam mantu savākšana un laiska gozēšanās kopā ar pārējiem letiņiem uz kāpnēm. Šodien visi ir uzvarējuši. Trīs debitanti maratonā finišējuši. Citi vienkārši noskrējuši. Kādam PB. Un tā dodamies vēl uz pirti, kur arī baseins. Tur Arle ieminējās par trešo sporta klasi (3h:40m). Iespējams, ka, atceroties šo trasē, es tomēr būtu kādu iešanas pauzi izlaidis, bet tikai iespējams.

Atceros, ka pirmajā aplī krastmalā, prom no vecpilsētas ejot, satiku kādu onkulīti, kurš visiem māja. Pie 30. km, kad biju tikko apgriezies un atceļu uzsācis, vinš bija ticis līdz šim punktam un vēl joprojām māja. Kad tikko pirmo reizi biju pārgājis soļos, kāds uzsauca “Noskrien” un aizskrēja tālāk. Izrādījās, ka tas mans komandas biedrs “Apkārt pasaulei” komandā. Pirms 21. kilometra trases malā kāda latviete uzmundrina.

Tallinā es ierados jau piektdienas pēcpusdienā. Tā kā neviena no noskrieniešiem nebija, tad Tallinu baudīju viens pats, kas arī bija atvaļinājuma noslēguma mērķis. Saņēmis numuriņu izstaigāju daļu vecpilsētas. Pabiju skatu punktos, safočēju daudz bildes un devos uz RIMI pēc vakariņām. Paliku tonakt 16Eur hostelī vienā istabiņā kopā ar vēl 5 cilvēkiem. Visi ārzemnieki. Vakarā vēl aizgāju uz krastmalu līdz Nāriņai, kur pludmales smiltīs izbaudīju ziemeļu vējus un pavēroju kā ostā ienāca prāmis. Skaists skats, kad pilsēta tērpusies gaismiņās.

Otrajā dienā devos uz Brīvdabas muzeju Tallinā. Maratonistiem pilsētas trasports šajās divās dienās ir bez maksas. Tur tad izstaigājos no sirds patikas un ieēdu kārtīgu zirņu zupu. Vecpilsētā, pirms satikt noskrieniešus, satiku vēl savu kursa biedru, ar kuru pasēdējām un parunājāmies. Kamēr es tur tā baudīju visu to sajūtu kolāžu, pa brīdim te vienā, te otrā kājā iemetās pa kādai nesaprotamai sāpei. Iespējams, tie bija zemapziņas stresa signāli. Maratona priekšvakarā jau devāmies ar komandas biedriem baudīt īpašo pastas piedāvājumu Vapiano restorānā, kur čum un mudž no skrējējiem. Viss iepriekš pieminētais ļāva sajust īstu atvaļinājuma garšu. Arī kāpiens baznīcas tornī pēc maratona bija daļa no tā visa. Un tā atkal viens lielisks 2012. gada vīkends ir aizvadīts.

Kāpēc ir vērts noskriet Maratonu? Man tie bija pēdējie 500 metri līdz finišam. Nekas vairs nespēj apturēt, kad Tu saproti, ka esi to izdarījis, lai gan vēl tie nieka pārsimt metri jāveic. Noteikti ir vērts pamēgināt! Ja kāds ir finišējis maratonā ar konkrētu laiku, tad tas ir tikai viņa sasniegums. Viņu nevar pārspēt. Sevi nevar pārspēt. Un tomēr tagadne ikreiz trasē sacenšas ar pagātni. Citreiz tā uzvar, citreiz padodas. Tāpēc ikvienā startā – te un tagad – esat vienīgi jūs un hronometrs, kurš gaida finišā… gaida, kad jūs atkal finišēsiet. Noskrien!

P.S. Raksts no Dzintara bloga

33 komentāri rakstam Vēlreiz, nekad vairs, vēlreiz…

  • Apsveikumi komandas biedram ar lielisko veikumu!

  • Edgars Simanovičs Edgars Simanovičs

    Pēdējā rindkopa, super!
    Visu cieņu :)

  • Geo Geo

    Apsveicu ar finišu un lielisko rezultātu pirmajam maratonam!
    Tas 30km skrējiens pirms 2 nedēļām gan iespējams “paņēma” tās pāris minūtes, kas pietrūka līdz 3. sporta klasei

  • Aivars703 Aivars703

    Visi kas noskrēja Tallinas Maratonu 2012 un kas vēlas var atnākt pie manis (Rīgas centrs) ar saņemto medaļu lai otrā pusē iegravētu (nomatētu, nav prasta mehāniskā gravēšana) finiša laiku – cena demokrātiska – BEZ MAKSAS (VSK Noskrien biedriem).
    Kontakti aivars @ rzf.lv

  • eees eees

    prieks, ka to paveici- Apsveicu! :)

  • Garlaicīgi Tev nav bijis. Izskatās, ka Tallina ir ideāls variants pirmajam maratonam – poļi, somi un mūsējie – laba kompānija. Ārzemju atmosfēra (pat tuvāko) noņem stresa nastu, nekā sacensības Latvijā.
    Par sporta klasi nav ko kreņķēties, pieredze tagad ir gūta, un nākamajā reizē to pievārēt būs kā degunu noslaucīt.
    Labi padarīts darbs!

  • Pat loti cienijams Pirmais!

  • Rainers Rainers

    Smuki uzrakstīts! Izlasot ,liekas,ka arī pats to visu vari…

  • Iedvesmojošs raksts un labs rezultāts 1. maratonā :) Apsveicu! Kaut kas tajā ”Dzimuši, lai skrietu” ir atkarību veicinošs ;)

  • Andulis

    Teicams pirmais un skaists stāsts!

  • Aivars703 Aivars703

    Papildinājums ar bildēm no trases http://www.sportfoto.ee/en/dzintars+rerihs
    Starp citu, šeit arī pārējie dalībnieki var aplūkot savas bildes (ne tikai Tallinas Maratons, bet arī citi Igaunijas mači)

  • Stereotips Stereotips

    Lasot par pārķerto tempu un vēlākām sajūtām, kas ir vairumam maratona debitantu, prātā ienāca salīdzinājums ar stipro dziru dzeršanu – nulpieci var izdzert pirmajā pusstundā un no pasākuma daudz nebaudīt un gaidīt, kad beigsies slikta dūša un sāksies bezfilma, vai arī malkot lēnām līdz tusiņa beigām pilnīgā softiņā…
    Malacis!
    Pirmajam randiņam ļoooti labs rezultāts.

  • Darya Darja

    Ļoti labs, uzmundrinošs, pārsteidzoši viegli lāsamais un pozītīvais raksrs!
    Cik stipri pateikts “Tu sāc iekšēji smaidīt, jo Tu jau saproti, ka esi to izdarījis. Skrienot no kalna lejā, vēl taupos līdz pagriezienam uz finišu, bet tad gan – finiša sprints ar rokam gaisā. Viss.” )))
    Paldies par šo rakstu un protams VEIKSMI turpmākās garās un īsas distancēs ;)

  • Ainīc Ainīc

    Apsveicu Dzintar!
    Lielisks rezultāts un lielisks apraksts! ;)

  • Pirmajā aplī esam +/- kopā skrējuši. Lai katra reize kā pirmā! ;)

  • Malaģec Dzinča! Apsveicu! Ja Tevi koptreniņš Tērvetē pirmajam maratonam pietuvināja, tad mani attālināja. Nekas. Visam savs laiks.

  • Jekaterina Jekaterina

    Apsveicu ar pirmo maratonu, labi noskriets!

  • Apsveicu ar pirmo!

  • Edgars86 Edgars86

    apsveicu

  • Lauma laumiic

    Gaidīju komentāru par paķerto un neizpētīto organizatoru doto želeju. Tad jau veiksmīgi. Pāris foršas atziņas. Malacis (:

  • Manuprāt katra stāsts par pirmo maratonu ir lasīšanas vērts. Un vairāk tādu stāstus. Ja nu kādam ir ne tikai drosme noskriet maratonu, bet arī pastāstit par to citiem, tad dodiet ziņu.

  • _Edgars_ _Edgars_

    Apsveicu vēlreiz ar pirmo! Labi uzrakstīts.

  • voļda valdis ņilovs

    Super apraksts!!!Pievienojos sveicēju lokam.
    Apsveicami, liels notikums,jo pirmais paliks kā atskaites punkts turpmākajām distancēm:)

  • pulvermuca pulvermuca

    Sveicu ar pirmo maratonu :) labi uzrakstīts, vietām mazliet vilku paralēles ar savu pirmo maratonu

  • Hei, hei! Paldies visiem par apsveikumiem un komentāriem. Signis precīzi pateicis – pirmās reizes ir tā vertas lai tās atcerētos un ar tām dalītos, lai kādas tās bijušas. Tur vienmēr būs par ko pasmaidīt. Škiet, ka pašam, kad jau nākamo reizi satrtēšu tik garā distancē būs jāpārlasa šis stāsts.

    Laumiit, vienīgais želejas eksemplārs, kas izdzīvojis importa rocedūru, būs apskatāms VIP ekspo Valmierā pirms lielā starta. Pagaršot domāju, gan ka īpašniece nedos. :) Bet domas dalījās par želejas lietderību. Saturu, jateic, ka pašam gribas vēlreiz kārtīgi izlasīt saturu.

    P.S. Tallina nākamgad? Tusiņa pēc, maratona pēc. Noteikti ir vērts aizbraukt.

  • dot dot

    Apsveicu ar pirmo!

    Šis laikam ir simptomātiski – “Tātad 1h:40m uz pilnu jaudu un tad 2h:00m pa mierīgo…” Diez kāpēc neviens neplāno otrādi – “Pirmo pusi 1h:55m pa mierīgo un otro pusi 1h:45m uz pilnu jaudu”?

  • Andulis

    Tas varbūt tāpēc, ka pirmajā pusē vairāk skatītāju un fotogrāfu?! :))

    Vispār, dot jautājums ir kā naglai uz galvas, un arī kulaks uz acs. :) Esmu reizēm tieši tāpat plānojis/prognozējis 1:40+2:00 vai vēl trakāk – 1:45+1:50. Otrs variants nez kāpēc pat neienāk prātā…

  • Manuprāt, ja pirmo pusi paņemtu lēnāk, tad beigās nevari zināt, vai Tu būtu varējis noskriet maratonu nedaudz ātrāk kā plānots, jo skrienot otro pusi uz maksimumu, vairs nav iespējams sevi piekoriģēt… bet ja panjem pirmo pusi ātrāk tad beigās vari piekoriģēt tempu tam, cik daudz spēka tev atlicis- iespējams tik daudz lai noskrietu 2. pusi nedaudz ātrāk kā plānots…
    Tāda mana ideoloģijs :)

  • in

    Es neplānoju pirmo pusi uz pilnu jaudu. Ātri – jā. Ātrāk nekā otro pusi – jā. Uz pilnu jaudu – nē.
    Kāpēc ne otrādi? Jo es zinu, kā mans organisms jūtas pēc ilgiem, lēniem skrējieniem. Viņam vieglāk ir vispirms nedaudz padarboties un tad atpūsties. Nevis nogurt no atpūtas un tad sākt darboties. Varbūt kādreiz tas mainīsies.

  • girtkaz girtkaz

    Jermolajeva kungs man pirmajā maratonā iedeva dažus labus padomus – viens bija – vis ko tu ietaupi sākumā – tev pēc tam atnāk atpakaļ. Es pie tā pieturos un no 4:29: uz 3:28: esmu ticis:-) Paldies Dzintar par rakstu.

  • Bukanons Bukanons

    Apraksts labs, sajūtu tieši tās pašas izjūtas kad pats skrēju pirmo reizi maratonu.

  • […] Zivjubende, Darja. Daži savus pirmā maratona iespaidus jau ir uzrakstījuši un publicējuši (dzinchathegreat, LasmaO, Uldis Nipers un GunaO), pārējiem arī lūdzām sniegt savu iespaidu kodolīgu […]

  • maffija maffija

    Skaista debija, dzincha! :) Kad Mežaparkā skrējām kopā LSC 30km, tad man bija skaidrs, ka tu esi gatavs skriet ko garāku :) Un tici man – arī pēc tā 43.kilometra nav nekā briesmīga :)) Tas informācijai. Turies!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.