Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Prāgas piedzīvojumi jeb Pražská stovka.

Ar skatu uz Vyhlídka Máj

Ar skatu uz Vyhlídka Máj

Ir 2012.gada decembris.

Vēl nebija pievarēts šī gada pirmais kalnu skrējiens, kad tika kalti jauni plāni par šī gada trešo kalnu skrējienu Prāgā – Pražská stovka, jeb vienkāršā valodā runājot – par Prāgas simtiņu decembrī.

Ievads. Lai arī pirms aizbraukšanas Rīgā valdīja ierastie rudens/ziemas apstākļi, tad uz sacensību laiku Prāgā un tās pievārtē solīja -10°C, bez nokrišņiem. No Rīgas vēlā 5.decembra vakarā startēja divas auto ekipāžas – busiņš un vieglais auto. Mēs ar vieglo auto ceļu uzsākām pašā vakarā, kad Rīgā sāka snigt. Ceļš pagāja nemanot, nakti guļot, ar karstas šokolādes dzeršanu katrā benzīntankā, maiņu pie auto stūres visa ceļa garumā, neiztrūkstoši izbaudījām Polijas autobāni, nelielu sniegputeni pa ceļam un saziņu ar busiņu. Prāgu sasniedzam ceturtdien pa dienas vidu. Ar navigācijas palīdzību atrodam Cili Praga hosteli. Vakara pastaiga, Kārļa tilts un vecpilsēta tumsā. Kolektīvā letiņu pasta party, okupējot hosteļa virtuvi uz pāris stundām. Rīts, lielās letiņu brokastis. Pāris stundu pastaiga pa Prāgu – Kārļa tilts, pils un vecpilsēta.

Plāns līdz vakaram šāds – pusdienas, somas sakrāmēšana un tad miegs. Viss bija ideāli līdz brīdim, kad blakus istabiņās ievācās jaunieši, kuri kā jau jaunieši aktīvi komunicēja savā starpā, traucējot mums tik nepieciešamo pēcpusdienas snaudienu.

Nedaudz pirms. Starta vieta iekārtota vienā no Prāgas skolām. Ierodamies kuplā skaitā, izņemam “numurus” (A4 formāta lapa leģendas veidā) un samaksājam dalības maksu, jeb šķiramies no čehu naudiņām. Man tas izmaksāja 7 Ls. Pirmais pārsteigums – kartes organizatori nenodrošina. Te gan jāsaka, cik labi, ka Rīgā izprasīju gps verķīti, kurā salādēja gpx maršrutu (šeit gan vēl nezinām, ka, lai izietu visu trasi, ir vajadzīgi precīzi pieci komplekti ar baterijām). Līdz startam gandrīz divas stundas. Pa šo brīdi tiek atrasts kāds angliski runājošs čehs, un mums tiek iztulkotas norādes (vismaz nedaudz vairāk skaidrības). Minūtes trīsdesmit dodamies pastaigā uz pāris kilometru attālo startu, lai 22:00 pēc vietējā laika dotos “pārgājienā”.

Starts. Bariņš dullo, tā ap divsimts. Drīz atskan starta šāviens. Pirmie 5 km paiet nemanot, jo skrienam gar upi, pļāpājot un smejoties, pa izgaismotu celiņu visi kopā. Otrā pusē rēgojas tumsā ieslīgusi Prāgas daļa. Lai arī ir -10°C, skrienot ir silti. Pēc 5 km ceļš ved pirmajā kalnā. Pirmo norādi uz kokiem palaižam garām, nekas cits neatliek, kā rāpties augšā pa malu. Kā vēlāk izrādās, šī nebūs ne pirmā, ne pēdējā reize, kad nomaldāmies no pareizā ceļa. Drīz arī pirmais kontrolpunkts jeb pie koka piestiprināta lapele ar flomāsteru, no sērijas – es te biju. Neliela atkāpe Nr.1. Ja būtu skrējusi viena, tad šī būtu pirmā vieta, kur pagrieztos un dotos atpakaļ, jo trase marķēta ar krāsu uz kokiem un leģendu uz A4 lapas. Atkāpe Nr.2. Ar šo brīdi atvadījos no savas dzeršanas sistēmas, jo trubiņa aizsala. Vēlāk, lai padzertos, vajadzēja ņemt somu nost, jo trubiņa paslēpta somas kabatā, tomēr siltāk. Skrienam pa cietu sasalušu zemi, lieliem klinšainiem akmeņiem, ar lapām, vietām ar sniegu. Izbrienam pa mežu, tad gar pļavas malu, kopā ar pārējiem. Cik metrus uzkāpām augšup, tik noskrienam lejā. Pagājušas 2h, pievarēti 10km. Tādā tempā tālu tiksim. Izmantojam katru izdevību skriet. Pāris zigzaga līkumi pa mežu kalnā augšup jeb maziņš serpentīnskrējiens. Kārtējo reizi, kaut kas neštimmē – leģenda vēsta vienu, bet gpx verķītis citu. Nolemjam sekot pārējiem, jo stāvēt uz šaurās takas, kad citi grib tikt garām, nav laba doma. Mežs vainagojas cerībām – civilizācija “Vrane nad Vitavou” jeb pāris skrienami kilometri gar upi.

IMAG0943

Neliela atkāpe Nr.3. Tā arī beidzās īsti nesācies septiņus gadus ar putekļu kārtu apaugušais nepabeigtais raksts par Prāgas piedzīvojumiem. Vispār viņš beidzās pēc apmēram 88km kādā no Prāgas pievārtē esošās pilsētas kafejnīcā, kur tika pieņemts lēmums izstāties, jo mana ceļa aizmugure protestēja par katru soli un celis negribēja locīties, ārā bija sasodīti auksts, man dikti sala, un bija tā iespēja ar pēdējo autobusu no tā miesta tikt atpakaļ uz Prāgu, uz finišu.

Ir 2019. gada decembris.

Tur kaut kam ir jābūt, lai ar’ kas tas būtu. Tas ‘kaut kas’ mani ne pirmo reizi velk atpakaļ. Pat pērn pirms braukšanas uz Prāgu decembra sākumā ar kori uz koru konkursu, es skatījos, vai nevar pieķert klāt šo simtiņu. Var jau būt, ka tā ir apziņa, ka es tagad zinu, kas tas Prāgas simtiņš ir, un kā ar viņu tikt galā ir tas, kas mani velk atpakaļ. Vai man vismaz tā liekas, ka es zinu, kā ar viņu var tikt galā. Es zinu, ka Prāgā decembrī var būt gan +10°C, gan lietus, gan sniegputenis un lieli mīnusi. Bet vai tiešām tie trūkstošie 30km, kas man togad pietrūkta, tik ļoti velk atpakaļ? Lai gan es labi zinu, ka to, vai patiešām aizbraukšu, izlemšu vien pēdējās divās nedēļas, jo novembra sākumā izdomāju, ka beidzot ir jābrauc uz Lapzemi slēpot, un kāpēc gan to nedarīt Ziemassvētkos? Protams, te ir vēl citi palieli tēriņi un sacensības, kuras tagad tiek samaksātas, kā arī nostrādā fakts, ka par Prāgas simtiņu ārzemnieki maksā uz vietas. Tas, protams, bija līdz brīdim, kad pirms iedomāti nospraustā izlemšanas datuma ieraudzīju lētas aviobiļetes uz Prāgu. Jābrauc, citu variantu nav. Pilnai laimei divas nedēļas pirms aizbraukšanas Tomam sašķobās veselība, un es esmu dilemmas priekšā – uzdāvināt aviokompānijai 60€ par lidmašīnas biļetēm vai turpināt meklēt naktsmājas un braukt. Iluta saka, lai braucu, ja nu līdz startam netikšu, tad vismaz varēšu beidzot kārtīgi apskatīt Prāgu. Vēl lielākai pilnai laimei es divas dienas pirms aizlidošanas jeb četras dienas pirms starta apaukstējos. Toms smejoties saka to pašu, ko Iluta pirms divām nedēļām – jābrauc. Sliktākajā gadījumā pilsētu apskatīsim.

Informācija par norādēm trasē

Informācija par norādēm trasē

Kontrlokartīte un leģenda

Kontrlokartīte un leģenda

Nedaudz pirms. Vēl esot Rīgā mani nomoka viens jautājums, ko vilkt un ko no drēbēm ņemt līdzi trasē, jo šoreiz tā burvīgā iespēja aizsūtīt kaut ko uz trases vidu nav. Lai gan Prāgā sniega nav, diži siltāku kā pie mums Rīgā arī nesola. It kā sola siltu laiku ar +5°C, bet tai pat laikā, kaut kāda brīdī varētu arī uzlīt. Brīdī, kad kaut cik esmu uzveikusi miegu, kurš mani šodien neatstāj, un beidzot esmu sākusi krāmēt somu, pie viena pie sevis nosmīnu, ka tomēr vajadzēja ņemt līdzi mazo 10l Salomon somu, ne 5l Kalenji, bet ko nu vairs. Skatos uz plānoto somas saturu un saprotu, ka nezinu kā, bet kaut kā tas viss tur būs jāsaliek iekšā.

Starta vieta ir iekārtota apmēram 60km no Prāgas jeb Myto pilsētā. It kā jau sīkums, bet, lai uz turieni nokļūtu, ir jābrauc ar diviem vilcieniem. Kur un kā nokļūt līdz Prāgas centrālajai stacijai, es zinu, bet atrast pareizo vilcienu būs jau izaicinājums. Vai arī, kā izkāpt pareizajā stacijā. Vispār jau nekā sarežģīta tur nebija – izkāpu Berounā un skatījos, kurp dodas pūlis un kurā vilcienā pārsēžas. Loģiski, ka, lai tiktu līdz startam, atlika tikai sekot pūlim, jo organizatori bija uzrakstījuši ieteicamo vilciena laiku, ar kuru braukt uz starta vietu.

Pa šiem septiņiem gadiem nekas diži nav mainījies, starta vieta iekārtota skolā, šoreiz šķiros no apmēram 30€, tieku pie kontrolkartītes un leģendas čehu valodā, kura ātri tiek iebāzta kaut kur dziļi somā, jo gan jau pulkstenis vajadzības gadījumā pateiks, kur man doties tālāk, vai arī karte telefonā. Tik šogad esot trase vairāk vai mazāk nomarķēta. Tāpat kā pērn arī šogad noris kolektīvā došanās uz startu.

Starts

Starts

Starts. 0 – 15km. Myto Zbiroh. Bariņš skrējēju nekurienē gaida startu. Dažas minūtes pirms starta nevaru izlemt, ko izdarīt – ieslēgt lampu, pārsiet botas vai tikt pie pirms starta bildes. Nezinu kā, bet izdevās viss. Tiesa, lampu ieslēdzu brīdī, kad man nesaprotamā valodā tika dots starts, un visi sāka skriet. Tas ir kaut kāds joks, ka jau pēc dažiem metriem trase aizvijas augšup. Vispār mani tas neuztrauc, jo jau dažas minūtes pētu un skatos, kā mans pulkstenis mani informē par to, kur man būs jāskrien. Tas ir, mēģinu atšķirt, kura vibrēšana ir kura. Ai, labi. Tāpat visi skrienam kopā un par to, kur skriet, nav jāuztraucas. Drīzāk jātur acis vaļā un jāmēģina nepaklupt izcirtumā pār egļu zariem, nepaslīdēt lejup skrējienā uz kāda akmens, kas paslēpies zem raibām rudens lapām. Apkārt nakts, tumsa, un kaut kur tam visam pa vidu visu laiku spīd lampiņas. Brīžiem nedaudz smidzina, brīžiem pūš vējš. Te es priecājos, ka izvēlējos uzvilkt to vējjaku, kurai ir kapuce. Auksti nav, bet tas vējš tāds negants. Pirmie 15km pagāja raiti, pa ceļam savācot divas kontrolatzīmes.

20191206_235942

15km – 36km.  Zbiroh – Skryje. Īsais plāns – kontrolpunktā uzpildīt pudelītes, kaut ko apēst. Jāteic, ka šis bija pirmais un gandrīz pēdējais kontrolpunkts ar mums tik ierasto ultru ēdienkarti. Trase aizvien vijās pa visādiem meža ceļiem, takām un brīžam arī pa asfaltu caur pilsētām. Ir nakts. Naktis man patīk, jo ceļš tiek izgaismots ar lampiņām. Brīžiem kaut kur tālumā no mākoņiem izlien arī gandrīz pilnmēness. Vienā no pilsētām autobusa pieturā izvietots slēptais kontrolpunkts. Ja iepriekš nebūtu skrējusi tās trakās Kanārijas, tad, iespējams, šeit vienai esot, tam punktam paskrietu pat garām. Silta tēja un banāni. Der. Aizvien skrienu bez nūjām un par to priecājos, jo mans plāns ir viņas izvilkt pēc iespējas vēlāk no somas vai arī neizvilkt vispār. Ar viņām augšupceļš būtu ātrāks, bet es pēc tam šīs negribu stiept rokās. Es turpinu skriet pa taisnītēm, lejupceļiem un dažiem lēzeniem augšupceļiem, kurus tumsā īsti nevarēja pamanīt, ka ceļš veda augšup. Viss bija labi līdz brīdim, kad kārtējo reizi mežā vajadzēja rāpties augšā pa diezgan stāvu meža taku un man sāka asiņot deguns. Nopietni? Te, gandrīz līdzenumā? Kāpēc? Vai tad jau ultru nedienu limits man šogad un vispār nav jau izsmelts? Un tā es vilkos pa taku lēnām augšā ar augsti paceltu galvu, jeb ar degunu mākoņos, un ļoti labi zināju, ka nesākšu skriet līdz pat tam brīdim, kad nebūs pārliecība, ka viss ir kārtībā. Jāteic, ka tā vilkties pa trasi nav diez ko ērti. Tā aizvilkos līdz kārtējam mazajam kontrolpunktam, uz kuru lai tiktu jau bija rinda, jo, lai tiktu pie kārotā flomāstera, bija vēl jāuzkāpj uzmanīgi augšā pa akmeņiem kamēr, tieši pretī pa to pašu šauro akmeņaino taciņu kāpa lejā tie, kas jau bija atzīmējušies šajā kontrolpunktā. Nīkulis – nīkulīgi pie sevis nodomāju un 30.km no somas izvilku nūjas. Mežu nomainīja asfalts, kurš aizvijās cauri pilsētai, garām kaut kādām pažobelēm ne pirmo reizi šodien.

Sastrēgums uz mazo kontrlpunktu

Sastrēgums uz mazo kontrlpunktu

36km – 51km. Skryje – Velká buková. Nav lielākas laimes kā tikt kontrolpunktā, jo tad nav jāskrien. Šeit tieku pie saldā pīrāga šķēles un zupas. Uzpildu ūdens pudelītes un pametu kontrolpunktu. Protams, ja spētu noorientēties un saprast, uz kuru pusi ir tālāk jāiet, būtu ideāli. Tā vietā ar vienu čehu skrējēju pamaldos pāris reizes ap ēku, bet kaut kā veiksmīgi atrodam ceļu. Aizvien ir nakts. Jau kādu brīdi skrienam pa grants ceļu gar pļavām. Es ik pa laikam te uzlieku, te noņemu kapuci, jo ik pa brītiņam uzlīst un iepūš negants vējš. Trasei pazūd marķējums vai arī ir uzlikts ar ļoti lielu atstarpi. Tas ir tieši tajā brīdī, kad ceļš kārtējo reizi ievijās mežā, un man tuvākās sekotājlampiņas aiz muguras ir apstājušās. Turpinu skriet uz priekšu, un tieši pirms noskrējiena marķējums uz taciņas atgriežas, bet taciņa aizvijas starp kokiem uz leju un ir laba – lidojama. Uzsvilpju lampiņām un aizskrienu lejā pa taku.

Ir nedaudz pāri plkst.5.00 no rīta un es jūtu, ka man no visām pusēm uzglūn miegs. Tas man nepatīk, bet zinot, cik ļoti man vakar nāca miegs, es neesmu ļoti pārsteigta. Pārvietojos pa raibām rudens lapām noklātu meža ceļu, miegu ciet plus sāku redzēt visādus rōzā bebrus, klavieres un ko tik tur vēl ne. Tas man nepatīk, ļoti nepatīk. Jo līdz kontrolpunktam ir vēl kādi 15km. Eju un miegu ciet. Tas bija līdz brīdim, kad manu ceļu kādus 100m priekšā šķērsoja trīs lielie meža zvēri, jeb precīzāk, es dzirdēju kaut kādas brakšķošas koka skaņas mežā un apmēram manā acu augstumā garām pazibam vairākus spīdīgus acu pārus. Vienu gan es zinu – tie zvēri bija īsti. Es nezinu, kurš no kura vairāk nobijās, bet uz brītiņu i miegs pazuda, i halucinācijas. Nopriecājos un turpināju ceļu skriešus. Pa ceļam vēl pārliecinot citu skrējēju, ka atrodamies uz trases, neskatoties uz to, ka karte nesakrīt, jo no šīs takas nebija iespējams nekur nogriezties. Ne pirmā, ne pēdējā reize, kad karte nedaudz nesakrīt ar to, kā ir dabā. Pārāk ilgi skriet nesanāca, jo miegs komplektā ar halucinācijām atgriezās otrreiz. TĀ atriezās, ka man pašai palika bail no šīs kombinācijas, jo tie vairs nebija tikai rōzā bebri, bet visi iespējamie mošķi un parādības. Lai arī kā es sevi mēģināju pārliecināt, ka krūmos nesēž rūcošs lācis, un man neviens tumsas aizsegā pa krūmiem neseko jau minūtes divdesmit, vai arī pa trasi neslapstās žirafes, man tas līdz galam neizdevās. Tam visam komplektā vājprātīgs miegs, tik vājprātīgs, ka paej trīs soļus un ceturtajā mēģini noturēt līdzsvaru, lai tajā sekundes simtdaļā, kad aizmiegu, es nenokrītu, bet gan tikai noķeru izbīli. Man ir nereāli bail par sevi. Zinu, ka aiz manis ir citi dalībnieki, bet tomēr man ir bail no šīs kombinācijas. Atkāpe Nr.4. Ja vien mēs uz Prāgu būtu atbraukuši ar auto, tad šis būtu tas brīdis, kad organizatori saņemtu sms ar tekstu, ka “Nr.255 withdraw 40km” un no somas tiktu izvilkts maisiņš, kur tika ieliktas drēbes, ja nu sanāktu virzīties finiša virzienā. Cik stundas vai kilometrus es tā mocījos, nezinu, bet zinu, ka citu variantu, kā nokļūt līdz nākamajam kontrolpunktam, man nebija. Tā arī pārvietojos kontrolpunkta virzienā. Lēnām uzausa jauna diena, miegs ar kompāniju, tai skaitā, nedaudz vēsi, kā jau pirms saullēkta mēdz būt, atkāpās. Tieši tāpat līdz ar gaismu izlīdām laukā no meža, parādījās plaši lauki, asfaltēti skrienami ceļi. Tāpat aizvien vairāk un vairāk sāku ilgoties pēc lielā kontrolpunkta. Brīdī, kad kāpām augšā pa asfaltētu ceļu, ceļa labajā pusē tur lejā skatam pavērās pilsēta. Vai tiešām lielais kontrolpunkts būs tur? Jo augstāk kāpu, jo vairāk sapratu, ka viņam kaut kur tepat ir jābūt jau vien tāpēc, ka lauka otrā pusē manīju citus skrējējus, kas skrien lejā. Dažas asfaltētas ielas, protams, viens slīps kāpums un ir ēka ar burtu “K”.

Mazais kontrolpunkts

Mazais kontrolpunkts Nr.16

51km – 63km. Velká buková – Sýkoŕice. Brīdī, kad ienācu kontrolpunktā, dzīve jau ir skaista. Organizators noskenē manu čipu un no viņa puses mulsums, jo es nerunāju čehu valodā. Ar zīmju palīdzību man tiek parādīta zupas izvēle – buljons ar neizprotamām gaļas bumbiņām vai kaut kas mistisks brūns (kā pēc finiša uzzināšu – gulašzupa). Izvēlos tai brīdī saprotamāko, lai arī kas tas būtu. Baltmaize klāt garšo labi. Skatos apkārt uz pārējiem, kuri cienājas ar nopirktajām kūkām, sātīgu otro ēdienu vai arī ar bauda alu un kafiju. Es ceru iztikt bez papildus labumiem un līdzi paņemto papīra naudu nemainīt, jo ar maksājuma karti šajos bāros/restorānos diemžēl nav iespējams norēķināties. 21.gadsimts skaitās. Kādā brīdī kontrolpunktā ienāk arī viens no skrējējiem ar suni.

Capture10

Pametu kontrolpunktu un uzsāku dažus kilometrus garo lejupskrējienu. Vienā brīdī laukam otrā puse manu citus dalībniekus, kas vēl tikai dodas uz šo kontrolpunktu. Izskrienu cauri lejā esošajai pilsētai, līdz mans ceļš atkal iegriežas mežā. Nekā jauna. Visapkārt mežs, zem kājām raibas rudens lapas, lielas platas pastaigu takas, kuras marķētas ar krāsām uz kokiem. Starp kokiem kaut kur spīd saule. Izbaudu serpentīnnoskrējienu līdz ceļam. Otrā pusē, pāri upei kalna galā pils – Kellyho žalář. Kad esmu tikusi augšā, pils pakājē mūsu ceļš aizvijas pa skaistu pastaigu taku. Spoži spīd saule. Pretī nākošie tūristi laipni mūs, tos kas skrien, palaiž. Taka prasa skrējienu. Brīdī, kad taka beidzas, ir mazais kontrolpunkts. Jau atkal no jostas ķeksēju laukā kontrolkartīti, lai varu tajā atzīmēties, ka es te biju. Trepes. Nevarētu teikt, ka viņas te būtu daudz, drīzāk nemaz, bet šīs man skaidri un gaiši atgādina Madeiru. Parkā sastopu savus draugus meža zvērus. Izskrienu cauri parkam, prātīgi šķērsoju ielu un caur krūmiem pazūdu jau atkal mežā. Pirmā doma par mežu bija mānīga, jo jau atkal ceļš ved pa skaistu sakņainu taku – balkonu. Ne pārāk bieži, bet šad tad garām aizskrien kāds no skrējējiem. Tālumā caur kailajiem koku zariem spīd plaši lauki un kalni. Cenšos sevi motivēt skriet visu laiku, jo ceļš prasa skrējienu. Garām paskrien čalis īsajā kreklā. Par to, ka varētu novilkt plāno vējjaku, es jau kādu brīdi domāju, bet tālāk par domāšanu neesmu tikusi. Tā izlīdzos ar uzlocītām piedurknēm un vaļēju jaku.

Skats uz Kellyho žalář

Skats uz Kellyho žalář

20191207_095318

Skrienu un pēkšņi pieķeru sevi pie domas, ka šodien ir tik skaista, saulaina rudens diena. Kāda rudens diena? Attopies taču! Ir decembra pirmā sestdiena! Tieši tāpat kārtējā lejupskrējienā aizdomājos, ka man tās takas šķiet tik ļoti pazīstamas un zināmas, lai gan labi zinu, ka šeit neesmu bijusi. Kādu brīdi skrienu ar šīm domām galvā līdz saprotu, ka pa līdzīgi marķētām takām esmu gājusi pārgājienos gan Polijā, gan Čehijā agrā pavasarī. Lai nu kā tur būtu ar tām takām, saule vienā brīdī pazuda aiz mākoņiem, un vējš nez no kurienes parādījās. Lai arī šis posms ir tikai 12km garš, es aizvien vairāk un vairāk sāku ilgoties pēc kontrolpunkta, kurš kā nedodas tā nedodas rokā. Tā vietā mēs sākumā izlīkumojam caur pažobelēm un pēc tam pa mazā ciematiņa asfaltētajām ielām.

63km – 73km. Sýkoŕice – Niźbor. Kontrolpunkts ierīkots garāžā un par nožēlu te nav tualetes, ko es tik ļoti gaidīju, jo gribēju kulturāli apdomāt dzīvi. Dienas vilšanās. Arī šajā kontrolpunktā valda jautrība, jo to uztur gan brīvprātīgie, gan paši dalībnieki. Es gan no sarunām neko daudz nesaprotu, bet zinu, ka ar šiem cilvēkiem jau kādu laiku – plus, mīnus – visu laiku trasē samaināmies. Man viens no brīvprātīgajiem piedāvā gan tēju, gan alu. No pirmā neatsakos, tieši tāpat kā no salātiem un maizītēm, kas atrodas uz galda. Es kaut ko gribu, bet nezinu ko. Laikam jau to pankūku, par kuru pateicu, ka, lai ēd cerībā, ka uzceps vēl. Ā, nē. Es esmu vīlusies par tualetes neesamību un nedaudz savā organismā. Ja pirmo atrisināšu, kad tikšu mežā, tad otro – nez. Ir tik forši sēdēt, ēst un nekustēties. Tas, protams, ar siltu plediņu būtu patīkamām, bet šādi arī ir labi. Ir pieveikta gandrīz puse, sasodīti gara gandrīz puse.

Capture6

Izvelkos no kontrolpunkta un mana vienīgā doma, kad būs mežs. Ir klajš lauku ceļš, kurš vijas cauri laukiem vai gar mājām. Kur ceļš ved uz leju, tur aizvien skrienu. Kā nonācu līdz upei, neatceros, bet zinu, ka vienā brīdī nedaudz nomaldījos un gandrīz lieki uzkāpu vienā akmeņainā kalnā, tad pa kaut kādu mini tuneli izlīdu pa apakšu dzelzceļam un brīdī, kad skrēju uz leju, biju tā ieskrējusies, ka turpināju skriet arī kādu gabalu gar upi. Sākumā pa pļavu jau viegli, bet pēc tam pa to akmeņaino posmu man apnika. Kādu brīdi sparīgi nūjojusi atkal sāku skriet. Cik kilometrus šādi mainījos, nezinu. Zinu, ka vienā noskrējienā priekšā esošais čalis laida mani garām, bet es tai brīdī vairs tikai skrēju uz leju, bet pa taisni spēju tikai nūjot. Upe beidzās, sākās slīps augšupceļš. Tieši tik slīps, ka atgādināja vienu TDS slīpo ielu aiz Les Contamines kontrolpunkta. Nūjoju gar upi un prātoju, ja te šajā nekurienē atrastos kāds veikals, tad līdz finišam tikt būtu daudz vieglāk. Lai gan, ja tā padomā, tad jau pieveiktajos vairāk kā 70km neesmu tādus manījusi. Brīdī, kad velkos pa tiltu pāri upei, otrā pusē pavīd gan benzīntanks, gan veikali. Acīs pavīd neliels mirdzums. Šis būs jāizpēta kontrolpunktā.

73km – 90km. Niźbor – Vráž. Šis kontrolpunkts pēc skata ierīkots skolā. Tā vismaz vēsta apraksts. Dīvainas jeb man neierastas skolas izskats un izkārtojums. Kāpēc sēdēt tālu no galda, ja var padoties slinkumam un krēslu nolikt blakus uzkodu galdam. Ir kārtējā reize, kad īsti nekas no piedāvātajām uzkodām mani neuzrunā, bet nu šokolāde, cepumi, čipsi, maize ar nutellu netiek smādēta. Tāpat arī kola un tēja. Sēžu un domāju par dzīvi. Par to, ka vairāk kā puse ir pieveikta, par to, ka nekur negribas iet, kā arī par to, ka vienīgā cerība ir uz benzīntanku, jo te sestdienā dienas vidū nestrādā neviens no lielveikaliem. Tā varētu vismaz kolu ceļam iepirkt, bet tagad nekā. Sapildu ūdens pudeles, savācu visu elektroniku maisiņā, jo, lai arī mans garmins gps režīmā tur 25h nav pārliecība, ka kaut kad trasē nevajadzēs lādēt. Un tas ir pats pēdējais, ko es vēl šodien vēlos, jo garmins man rāda ceļu un man viņu vajag uz rokas, ne kabatā.

Izejot no kontrolpunkta man galvā raisās simts un viena doma. Sasmaidos ar pretī nākošajiem skrējējiem, jo te visi savējie, jeb tie ir arī tie, kas ik pa laikam tepat, tepat apkārt vien ir. Brīdī, kad esmu uzkāpusi augšā pa trepēm uz tilta un dodos virzienā uz benzīntanku, man līdzgājējs kaut ko saka, uz ko es angliski atbildu, ka dodos uz benzīntanku, pie viena pie sevis nopukojos, ka pa taisno no kontrolpunkta būtu bijis daudz taisnāk un ātrāk, kā arī par to, ka kolu vai vismaz kaut ko gardu dvēslei jau varēju iepirkt arī benzīntankā, bet kurš tad tādiem sīkumiem uzmanību pievērš.

Capture9

Capture7

Jau atkal esmu viena. Garīgais tā ap nulli. Vienā brīdi beidzas pilsētas asfalts, un atkal sākas mežs. Uz brīdi piestāju. Garām paiet viens no dalībniekiem un jautā, vai te ir mazais kontrolpunkts, uz ko atbildu, ka nav, bet gaidu, kad šis paies garām, un varēšu apdomāt dzīvi. Pie viena abi nosmejamies. Kādu brīdi sparīgi nūjojusi noķeru gan to iepriekš priekšā palaisto dalībnieku, gan to kungu, ar kuru vienlaicīgi izgāju no kontrolpunkta. Nosmīnu pie sevis un apdzenu. Daudz smīnēt nevarēju, jo priekšā esošais posms ir pamatīga dubļu jūau. Nopietni? Tik pamatīga, ka nākas iet lēnām un prātīgi, lai nepaslīdētu šajā zampā. Opcija iet pa maliņu nav, jo tur ir tieši tikpat slidens, kā visur citur. Toties pēc tam ir skaists asfalta noskrējiens, kam pēc tam, protams, ka seko atkal augšupceļš. Nekā jauna un pārsteidzoša. Jau atkal skrienu lejā pa rudens lapām klātu taku, man pretī nāk zirgs ar jātnieci. Tā, tā. Kas bija ar tiem zirgiem un skriešanu, neatminos, bet drošības pēc apstājos, lai zirgs nenobīstas. Kā šie prom, tā turpinu skriet tālāk. Vietām gan tā taka tāda dubļaina, jo blakus upīte, bet vietām skaisti skrienama. Pēc brītiņa apstājos vēlreiz, jo pretī atkal – zirgs. Pasmaidu. Pāri labības laukiem tālumā spīd saule. Vispār jau viņa velk uz rietu, bet tāpat aizvien ir skaista, saulaina rudens diena. Izlīkumoju cauri vēl kādam ciematam, kur pie kādām mājām pēc ilgiem laikiem redzu cilvēku rosību.

Te pretī lidoja velobraucēji

Te pretī lidoja velobraucēji

Mežs, mežs, takas, takas, mežs, mežs, takas, takas. Pa vienām no tādām takām, brīdī, kad es centos tik augšā, man pretī lidoja vairāki velobraucēji. Nav jau grūti pakāpt nost no takas un palaist šos garām. Redzu arī trešo tur augšā, pamāju šim, lai tik brauc lejā. Paldies no viņu puses, un šie ir prom. Tāpat labi zinu, ka tās dažas sekundes manā dzīvē neko nemanīs. Eh, es ar tā gribētu ar velo vizināties. O, asfalts. O, lielais ceļš. Man patīk tā norāde Berouna 5km, jo es zinu, ka no turienes iet vilciens uz Prāgu un tas atvieglotu manu dzīvi. Galu galā man tak somā ir drēbes, lai virzītos finiša virzienā. Pagaidījām, kamēr aizbrauc mašīna, un visi draudzīgi bariņā šķērsojam šoseju. Asfalts uz augšu ir asfalts uz augšu. Nav tas parocīgākais segums pa kuru sparīgi nūjot, jo ir dikti skaļi. Vispār man ir vienalga – ir skaļi vai nav. Man tā ir vieglāk un tas šajā brīdī ir svarīgāk. Tā aizlīkumojam līdz kaut kādam skatu tornim, kur kārtējo reizi no jostas velku laukā kontrlokartīti, lai kārtējo riezi nosvītrotu apmeklēto kontrolpunktu. Jā es viņus nosvītroju, vispār jau varēja izpausties, kā atzīmēties. Jāatzīst, ka pārāk vēlu aizdomājos, ka vajadzēja zīmēt smaidiņus. Pār mežu lēnām nolaižas krēsla. Var jau skriet bez lampas, bet ar lampu varētu būt patīkamāk. Tieši tāpat es nezinu, kurā brīdī te iestāsies tumsa, un šis ir tas brīdis, kad no somas izvelku lampu – drošībai, ja nu tumsa mani gribēs pārsteigt nesagatavotu. Mežs beidzas, ir asfalts, skrienams asfalts. Ir gandrīz četri vakarā, un pār lauku vienā pusē riet saule. Es skrienu un tai pat laikā skatos uz tālu priekšā skrienošajiem, kas ir ģērbušies tumšas krāsa apģērbā. Jaunieši, jūs nevar redzēt! Ok, var redzēt, bet slikti. It īpaši, tad, ja atrodaties ceļa līkumā, aiz kura jums pretī brauc mašīna. Pie sevis priecājos par sevi, ka biksēm priekšā atstarotāji un pašai mugurā koši dzeltena vējjaka. Vispār jau brīdī, kad redzamības attālumā sev priekšā manīju auto, es slēdzu iekšā lampu, lai mani redz un apbrauc. Tā vairākas reizes līdz prātīgi šķērsoju dzelzceļa pārbrauktuvi un nonācu kārtējā skolā.

Capture4

90km – 102km. Vráž – Karlšrejn. Arī šajā kontrolpunktā valda jautrība, un arī šoreiz, pirms sēsties pie galda, es uzlieku palādēties garminu. Sēžu blakus galdam un mielojos ar uzkodām. Pie viena apceru, ka līdz finišam ir palicis vairs tikai nieka maratons ar astīti. Kādā brīdi ar mani sarunu uzsāk viens čehu pārītis, bet tieši tik pat ātri saruna aptrūkst, jo es nerunāju viņu valodā, un viņi nerunā nevienā man saprotamā valodā. Ja ne, tad ne. Kamēr nevaru izlemt vai vēl kaut ko uzēst, kā sakrāmēt somu tā, lai būtu ērtāk un ko sapildīt pudelēs lielākā daļa no dalībniekiem jau prom.

Ārā ir tumsa, melna tumsa. Izeju no pilsētas, izbrienu cauri mežam, ieeju pilsētā. Vai mani kaut kas spēj vairs izbrīnīt? It nemaz ne! Paeju garām baznīcai un kapiem, protams, ka tumsā. Jau kaut kur atkal ceļš ved uz augšu. Pretī nāk cilvēki ar gaismiņām. Sāku prātot, ka no kartes atceros, ka kaut kur trasē bija tāds mazs apendikss, jeb turpu šurpu ceļš. Bet kāpēc ir jākāpj tik daudz uz augšu un tumsā? Nekā interesanta, pilnīgi nekā. Ja neskaita tās mistiskās trepes, ja vien par trepēm var nosaukt tos izcirstos pakāpienus smiltīs, sakņu un koka veidojumus ar margu gar malu. Lai vai kā tur būtu, pūsdama un elsdama augšā uzkārpījos. Ir tumsa, kaut kur spīd marķējums, kaut kur tālumā zem manis spīd pilsētu gaismas, pūš šaušalīgs vējš un vienīgais ko es no visa skaistā skatu laukuma Svatojánská skalní stěna manīju, bija krusts. Te ir tik šaušalīgs vējš, tik šaušalīgs, ka flomāsters vējā šūpojas un kontrolkartīte ir cītīgi jātur rokās, jo savādāk vējš viņu tālu aizpūtīs nezināmā virzienā. Kas īsti bija grūtāk – uzkāpt te augšā vai nokāpt lejā, nezinu, bet ilgi un dikti pukojos, kāpēc man te vajadzēja kāpt. Nevarēja kaut ko interesantāku izdomāt un pa gaismu, m?

Tur augšā ir mazais kontrolpunkts. Skats dienas gaismā.

Tur augšā ir mazais kontrolpunkts. Skats dienas gaismā.

Skats no Svatojánská skalní stěna. Skats dienas gaismā.

Skats no Svatojánská skalní stěna, dienas gaismā.

Mistiskās trepes dienas gaismā

Mistiskās trepes dienas gaismā

Un tad sekoja sasodīti gari 10km vienai, pilnīgi vienai pa tumsu, pa mežu nakts melnumā. Tie kilometri bija tieši tik gari, ka visas taisnes tika izmantotas sparīgi nūjojot, bet lejupceļi pieveikti skrienot. Viss jau būtu labi, ja šis nebūtu arī tas brīdis, kad es jau simto reiz galvā nodungojusi kārtējo fragmentu no Via Baltica, kas mani šodien neatstāj, un biju izdomājusi visas domas. Pilnīgi visas. Tai skaitā, kāpēc man visu laiku tik ļoti vajadzēja šo Prāgas simtiņu? Kas mani te tik ļoti vilka atpakaļ. Kāpēc, kāpēc? Nu, es esmu te – viena un tumsā. Un? Kas no tā mainās, ka es esmu te. Nekas. Nē, man būs finišs, bet ko es ar viņu iesākšu. Ievilkšu ķeksīti, ka ir. Un? Es pat šo simtiņu neuztveru kā sacensības, kur nu vēl kā ultru. Ok, tā ir ultra un sacensības, bet tad ir jābūt citai sajūta trasē. Man tādas nav. Ko es te vispār daru? Vienu es zinu, ka finišs būs. Kad būs, nezinu, bet būs, tad, kad es nokļūšu finišā. Bet kur ir pārējie dalībnieki? Es jau kādu stundu šajā sasodītajā Prāgas pievārtes mežā esmu viena pati, un man tas ir apnicis. Tik ļoti apnicis, ka esmu gatava atdot pat divas karaļvalstis par to, lai tik satiktu kādu citu dalībnieku kaut vai simts metru redzamības attālumā un, lai tas kontrolpunkts, ok, finišs pienāk ātrāk. Kāpēc garmins klusē un kilometrus skaita tik lēni? Eh, esmu viena pamesta šajā mežā, nolemtībā. Nekas trasē vairāk nemainās, nekas. Augšā pa taku, tad lejā. Klintis, aizas, raibas rudens lapas, kaili koki… un vēlreiz, un vēlreiz, un jau atkal vēlreiz tas pats uz riņķi jau nez kuro reizi. Garlaicīgi, nežēlīgi garlaicīgi un apnicīgi. Atpestījiet mani no šī visa, lūdzu, lūdzu. Kur ir kāds dalībnieks, kur? Brīdī, kad atkal noskrēju lejā no kārtējā kalniņa uz asfalta, es sev priekšā pamanīju vienu dalībnieku. Kāds prieks un kāda līksme. Tai brīdī es nezināju, ka tas prieks būs īss, jo tūlīt pat priekšā ir kontrolpunkts.

Tālumā riet saule

Tālumā riet saule

102km – 117km. Karlšrejn – Černošice.  Kontrolpunkts ierīkots kaut kādā nekurienes bārā, vismaz man tā tumsā izskatās. Pārmaiņas pēc čips netiek noskanēts, bet gan manuāli sistēmā ievadīts dalībnieku numurs, jo sistēma nobrukusi. Labi, lai jau tā būtu. Tieku pie kārtējās mistiskās zupas, šoreiz vismaz man tā šķiet, ka tā ir dikti sāļa. Tāpat arī nesapratu vai tie bija sīpoli vai puravi, kas tur peldēja kopā ar to mistisko gaļas bumbiņu. Zupu kaut kā sevī iedabūnu, jo silta tomēr. Ja man pirms tam likās, ka dienas lielākā vilšanās ir vienā no iepriekšējiem kontrolpunktiem neesošā tualete, tad tagad zinu, ka tā tas noteikti nebija. Jo te atšķirībā no visiem pārējiem kontrolpunktiem ūdeni no krāna nedrīkst dzert. Nopietni? Kā lai es papildinu savas ūdens pudelītes? Kā lai es tagad kārtīgi padzeros pirms nākamajiem garlaicīgajiem kilometriem? It kā jau saprotu, ka viņi ūdeni ņem no blakus esošā strauta, bet tomēr. Esmu tik sašutusi, ka nolemju, ka būs man nākamajiem 15km jāiztiek ar atlikušajiem plus, mīnus 0,5l dzeramā, kas palicis abās pudelītēs, jo tagad vēl jo vairāk principa pēc nemainīšu naudu un nepirkšu pa dārgo ūdeni plastmasas pudelēs. Nevajag arī. Bet aizvien jūtos vīlusies organizatoros, jo ūdeni kā iztikas minimumu jau varēja bez maksas noorganizēt. Skaitās sacensības un 21.gadsimts. Ja iepriekšējie 12km likās, ka velkas kā vesela mūžība, tad šiem 15km vispār neredzēju ne gala, ne malas. Aizvien ir tumsa, aizvien es esmu viena, aizvien man ir sasodīti garlaicīgi, es aizvien vēl lejā skrienu un aizvien esmu izdomājusi visas domas. Nekā jauna un pārsteidzoša. Padzerties atļaujos tieši tik daudz cik apslapināt muti. Nu labi vienā brīdī izdomāju, ka nav ko knakstīties un, ja gribas dzert tad ir jādzer, jo dzeramais man pudelītēs šā vai tā beigsies un nebūs jau pirmā reize, kad tā ultrā notiek. Tad arī domāšu ko darīt tālāk. Ā, nē. Kaut kas jauns bija šajā posmā  – tie bija tiltiņi pāri upei un taka gar klints malu, kas man atmiņā atgrieza pērno Prāgas simtiņu. Uz brīdi pat palika interesanti, un es ar interesi sāku gaidīt, kad būs tā skaistā skatu vieta Vyhlídka Máj no pērnās reizes. Jāatzīst, ka mēs ne tuvu tam skatu punktam nebijām. Tie tiltiņi ar’ brīžiem tādi apšaubāmi, ka nācās sakoncentrēt visu uzmanību, lai lēnām un prātīgi bez plunkšķa tiktu pāri upei.

Capture2

Mežs, mežs, takas, takas, mežs, mežs, takas, takas. Garlaicīgi, nežēlīgi garlaicīgi un apnicīgi. Ir tāda sajūta, ka organizators ir speciāli pavilcis trasi garāku un ielicis kādus papildus līkumu, lai salasītu tos 135km. Varēja tak pietikt ar 100km vai vismaz 120km, bet kam vēl tos pārējos? Priekš kam? Jau atkal ar cerībām veros tumsā sev priekšā, lai ieraudzītu kādu dalībnieku. Nekā, neviena nav. Ir tikai nakts, tumsa, mežs un es. Es jau pat esmu izdomājusi, ka, ja kādu noķeršu, tad pielāgošos viņa tempam un sēdēšu astē, lai tikai kādu brīdi pabūtu civilizācijā kaut vai klusējot, ja nerunājam vienā valodā, jo savādāk manā prātā visādas domas sāk parādīties. Cik ilgi tā virzījos pa trasi, nezinu, bet zinu, ka vienā brīdī tik tiešām man priekšā starp kokiem pavīdēja lampiņu gaisma. Manī uzausa prieka dzirksts. Es neesmu viena šajā sasodītajā tumsā un mežā. Lai arī lampiņa vismaz pagaidām ir pietiekami tālu un augstu, es neesmu viena. Štrunts ar to, ka arī man būs kaut kur jārāpjas augšā, es neesmu viena. Ilgs tas prieks nebija, un es šo noķēru. Gribēju sēdēt astē, bet uz augšu man gāja ātrāk, un viņš pa ceļam atpūtās. Labi, pagaidīšu augšā. Atzīmējos mazajā kontrolpunktā, atskatos uz lampiņu un lēnām dodos tālāk. Bet kāpēc man pēkšņi šķiet, ka zeme zem manis griežas, kas notiek? Paskatos vienreiz lampu gaismā uz zemi, paskatos otrreiz un saprotu, ka tās raibās rudens lapas lampas gaismā man sit laukā korķus un taisa tādu karuseli acīm, ka es vairs nevaru paskatīties uz zemi. Man viss griežas un metas nelabi. Skatos tumsā, nē ar mani viss ir kārtībā. Paskatos uz taku atkal viss griežas. Mēģinu kaut kā pārgrozīt lampu un no sāna šķielēt vai vispār kur var skatīties uz citu pusi, lai tiktu uz priekšu. Līdz kontrolpunktam nieka divi kilometri. Un tad nepietiek ar to, ka man viss gar acīm griežas, es atkal sāku migu ciet. Tik vājprātīgi, ka paeju trīs soļus un ceturtajā mēģinu noturēt līdzsvaru, lai tajā sekundes simtdaļā, kad aizmiegu, es nenoripoju lejā pa nogāzi, jo šoreiz es atrodos uz šauras takas, kurai vienā pusē ir klints un otrā nogāze. Tik šoreiz es biju vēl vairāk par sevi nobažījusies nekā no rīta. Tieši tāpat es ļoti ceru, ka aizmugurē esošais dalībnieks redz, ka es nedaudz streipuļoju pa taku un, ka viņš neaizies man garām, bet tomēr līdz kontrolpunktam vai vismaz līdz šīs takas galam mani kaut cik pieskatīs, lai es nenoveļos no klints. Cik ilgi es tā gāju, nezinu, man likās, ka veselu mūžību vai vismaz divas. Kaut kādā brīdī no tās takas nokāpām uz asfalta, un viņš aizskrēja man garām. Vienīgais, ko es esot šādā stāvoklī spēju apjēgt, ka, lai vai tur kas, man ir jāturas viņam pakaļ redzamības attālumā, jo pati līdz kontrolpunktam neaiziešu, tas ir, būs grūti pašai sekot līdzi norādēm. Tas nekas, ka aizvien nejēgā miegu ciet un ik pa laikam sapurinu galvu, lai aizdzītu miegu. Mēģinu kaut cik sakoncentrēties un viņu nepazaudēt vai vismaz iegumēt, kur viņš pagriezās. Taisnības labad jāsaka, ka daudz sekot nevajadzēja, jo kontrolpunkts bija tepat, tepat ap stūri.

Populārākais segums trasē

Populārākais segums trasē

117km – 135km. Černošice – Prāga. Es vēl neesmu iegājusi kontrolpunktā, kad jau skaidri zinu, ka šī būs tā ļoti retā reize, kad es gulēšu. Man vajag pagulēt vismaz dažas minūtes, jo savādāk man finišu neredzēt. Man ieveļoties kontrolpunktā, kā otrā lieta pēc piedāvātā alus un tējas tiek piedāvāts pagulēt. Tā arī nesapratu, vai priekšā skrienošais izstāstīja, kā man gāja tajos burvīgajos kilometros, vai arī es tik štruntīgi izskatījos, vai arī šajā punktā pagulēt piedāvāja visiem. Vienu zinu, ka vispirms ir jāuzēd. Izvēle liela, jo uz šo kontrolpunktu atvests praktiski viss no pārējiem parastajiem kontrolpunktiem, un, jā, te ir atkal pankūkas. Sēžu, ēdu, noskatos citu dalībnieku jautrošanos. Neko nesaprotu, bet smieklīgi gan un visiem. Pārvelku kreklu, jo, esot iekšā kontrolpunktā, man ir vēsi, un brīdī, kad domāju, ka būtu jāsaprot, kur atlaisties man atkal tiek piedāvāts gulēt, šoreiz tik čehiski. Viens no dalībniekiem man vēl pārjautā, vai es izstājos. Nē, nē. Es nedaudz pagulēšu un tad došos tālāk uz finišu. Es šogad finišēšu. Blakus telpā uz zemes noklāti matrači, tieku pie segas un spilvena. Karaliski. Jāatzīst, ka mans slinkums bija lielāks par vēlmi pagulēt, tāpēc botas tā arī nenovilku, bet tās 20min bija dievīgas. Varēja jau ilgāk gulēt, bet man pietika ar šīm manis ieplānotajām 20min. Otrajā telpā aizvien jautrība. Uz jautājumu, kā gulēju, parādu, ka ideāli. Vēl brītiņš pārdomās, ko uzēst. Šo brīdi izmantoju lietderīgi, jo trešo reizi nomainu lampai bateriju, aizsūtu Tomam ziņu, ka tikai tagad izeju no kontrolpunkta, uz ko saņemu atbildi, ka Sveta pēdējo posmu gāja 4h. Četras stundas!!!! To nieka pusmaratonu līdz finišam četras stundas… nē, nē, nē. Es esmu laumiņa, meža feja, meža gariņš, spīgana… Tātad man ir jābūt iespējai lidot vai arī pavicināt burvju nūjiņu un pieburt sev spārnus vai slotu, lai es varētu aizlidot un ātrāk nokļūt finišā. Aiztaisīju jaku, paņēmu somu, cimdus, uzvilku bufu, uzliku lampu, savācu nūjas no aizgaldes un pateicu Paldies šiem cilvēkiem kontrolpunktā.

Ārā ir tumsa, nakts un neviena cilvēka. Ir sajūta, ka šis ciemats, pilsēta, sauciet, kā gribat, ir pilnīgi tukšs, un ziemas sezonā te nav neviena iedzīvotāja. Ā, nē. Uz centrālās ielas manīju vienu auto un divus gājējus. Tā kā īsti nav ko darīt, izvelku no somas banānu. Īpaši garšīgs nav, jo ir pietiekami zaļš, un tādi banāni man negaršo. Eju un ēdu, jeb mēģinu sevi piespiest viņu apēst. Tā kā jau atkal ir jākāpj kaut kur augšā, tad miza ar atlikušo banāna gabalu aiziet miskastes dievam. Pa to laiku mani no aizmugures ir noķēruši divi čaļi. Labi, lai jau iet pa priekšu. Tā īsti nesanāca, jo augšā pirmā uzkāpu es un jau atkal ieslēdzu savu turbo nūjošanas ātrumu, un jau atkal paliku pilnīgi viena šajā mežā, tumsā, naktī, trasē. Cik domas izdomāju, nezinu, tieši tāpat neatminos, cik ilgi gāju un cik mazos kontrpunktus pa ceļam savācu. Vienu gan es zinu, ka man viss jau ir sen TĀ apnicis, ka gribas kaut kur sakņupt, sēdēt, nekustēties un cerēt, ka tā ātrāk tikšu uz priekšu. Ā, nē. Bija viens kontrolpunkts ar naksnīgu skatu uz pilsētu un pat soliņu tur, bet, kā jau visur klajumos, arī tur pūta vējš. Es visu laiku cerēju, ka redzu Prāgu, un, ka tūlīt, tūlīt būs finišs, bet pulkstenis spītīgi saka ko citu. Var jau būt, ka tā bija Prāgas daļa, bet ko tas tev dod, ja ir sasodīti garlaicīgi vienam šajā sasodītajā mežā. Pēc kārtējās pauzes, kad izlīdu no egļu biezokņa, sev aiz muguras pamanīju gaismiņas. Gaismiņas, tur ir gaismiņas un pilnīgi nemanāmi ļāvos, lai viņas mani noķer. Un tā mēs kopā kādu brīdi soļojām. Lejā pa asfaltu, pāri ceļam, pa izdangātu lauku ceļu, gar kaut kādām ne ta’ garāžām, ne ta’ rūpnīcas teritorijai. Vispār es ļoti priecājos, ka es te neesmu viena, jo, lai nu kur, bet es te negribētu naktī tumsā atrasties viena. It kā jau nekā tāda te nebija, bet sajūta nekāda. Vispār mēs gājām pa apakšu mega tiltam, kurš arī mūs pārveda pāri upei. Vispār tā sajūta, ka tev virs galvas brauc auto, arī dīvaina, jo es nevienu vien reizi saausījos dzirdot, ka tuvojas autobuss. Un tā mēs gājām kādu kilometru, es pa priekšu un viņi man aiz muguras. Man ir kompānija, viņiem nav jādomā, kur iet. Brīžiem, lai nebūtu jāsper lieki metri, mēs līdām cauri margām. Otrā pusē, lai tiktu uz gājēju/velo tiltiņa, līkumu līkumi jāmet. Tas bija arī brīdis, kad, man jau tā lēni ejot, kompānija attālinājās. Vēl lēnāk es nebiju ar mieru iet, jo pilsētas gaismas gaisā vēdīja, ka finišs ir tepat, tepat. Kā tad, kā tad. Ne vella, viņš nav tepat. Ne vella. Tā vietā organizatori sarūpējuši kārtējo pārsteigumu, jo, lai tiktu tālāk, ir jāpārkāpj pāri pietiekami augstai margai, protams, tas pēc pieveiktiem apmēram 130km. Pļava ar šauru taku, zvēru ceļš jeb pāreja pār auto bāni. Izlīkumoju pa ielu garām kaut kādām pamestām mājām, fu. Esmu pilsētā, eju pa ielu un priecājos par dzīvi. Bet pulkstenis spītīgi rāda, ka nebūs. Paeju garām dzīvojamām mājām, samainos ar kādu naksnīgu garāmgājēju. Tālumā spīd laternas, pļava, automašīnas, un es savam prātam jautāju, kas ir tas, ko tu atkal tur redzi? Tur neviena nav. Kuras ēnas atkal man rādās kā halucinācijas?

Burvīgās margas, kam bija jālien pāri.

Burvīgās margas, kam bija jālien pāri.

Tilts zem kura gājām

Tilts zem kura gājām

Ir tumsa, ir mežs, ir rudens lapas zem kājām, apkārt neviena, protams, ka nav. Kā man tas mežs ir pieriebies. Kā man tie augšā/lejā ceļi ir pieriebušies. Vai tiešām dažus kilometrus pirms baigām atkal mūs vajadzēja iedzīt kaut kādā sasodītā mežā? Es viņus vairs izturēt nevaru, ne tās takas, ne to dabu, ko redzu apkārt – neko. Tam visam pa vidu zvana Toms. Jautā, vai nevajag paiet pretī no finiša, uz ko norūcu, ka gan jau pati ceļu atradīšu, bet, ja grib, lai jau nāk. Tieši tik pat nikni stūķēju telefonu atpakaļ jostā. Nav nemaz tik viegli viņu tur ielikt un izņemt. Man ir jāskrien lejā. Nē, nebūs nekādas skriešanas. Viss, es vairs neskrienu. Esmu tieši tik nikna un dusmīga, ka lejupceļu noeju. Noiet ir vēl grūtāk nekā noskriet, bet es esmu dusmīga. Pie trešā lejupceļa padodos un noskrienu to uz leju, tieši tāpat kā pēc tam kādu gabalu paskrienu pa taisni, jo man likās, ka tas ir pēdējais šāds ceļš mežā. Kā es kļūdījos un atkal es biju uz visiem dusmīga, tai skaitā, arī uz sevi. Neraža. Tieši tik pat labi es saprotu, ka kaut kur ir jābūt arī pēdējam mazajam kontrolpunktam, jo viena atzīme tajā apdriskātajā lapelē ir tukša. Pilnīgi viena. Cik vēl? Vai jau nevarētu būt viss? Vai mans pulkstenis rāda pareizi? Zinu, ka man ir noieto kilometru kļūda, bet varbūt tomēr nav, jo gandrīz vairāk kā pusi trases man rādīja mazāk kilometrus nekā jābūt. Nebūs, pulkstenis nepielūdzami rāda, ka līdz finišam ir 2km. Ak, šis sasodītais maršruts tam fonā. Šķērsoju ceļu, tad pļavu, vēl pēc brītiņa pa apšaubāmu tiltiņu arī grāvi un uzrāpjos nākamajā pļavā. Vienā stūrī spīd lampu gaisma. Jo tuvāk nāku, jo vairāk redzu, ka kāds tai pļavas stūrī šūpojas un spīdina manā virzienā gaismu. Tā spīdina, ka es neko tumsā ar savu lampu neredzu. Nu nopietni, viņam tiešām nav ko darīt? Es saprotu, ka tas ir kāds, kas kādu gaida, bet vai tiešām tik brutāli ar spilgtāko režīmu ir jāspīdina citiem lampa sejā. Murmulis kaut kāds. Brīdī, kad esmu diezgan tuvu tai personai, es tieku uzrunāta vārdā. Jā, es. Izrādās – Toms atnācis ātrāk nekā es un šūpojas. Pēc tam gan dabūja dzirdēt, vai tad pats nezina, kā ir būt situācijā sacensībās, kad tumsā tev spīdina lampu sejā un vēl ar spilgtāko režīmu. Zinot gan, bet neiedomājās. Nu kā var neiedomāties, ka tā gaisma traucē, kā! Vēl kādu brīdi eju pa mazajiem pilsētas celiņiem. Ir skola. Ir finišs.

Praga 24

Nobeiguma vietā. Arī finišā pēc čipa nolasīšanas un apdriskātās kontrolkartītes izvilkšanas un atdošanas nācās izteikt šajā skrējienā mīļāko frāzi “Neko nesaprotu”. No organizatoru piedāvās iespējas pagulēt vai dušas es atteicos, jo dzīvojām 2km no finiša, un es zinu, ka ir reizes, kad pat nakts aizkaru neesamība netraucē aiziet gulēt sešos no rīta un nogulēt līdz pusdienlaikam pat, ja ārā spoži spīd saule. Tieši tāpat, izejot no skolas, sasmaidījos un sveicinājos ar citiem finišētājiem kā ar seniem draugiem.

Pēcvārds. Prāgas simtiņš man kādam laikam pietiks, jeb tas ‘kaut kas’, kas mani vilka atpakaļ, ir apmierināts. Kas tas ir, aizvien nezinu, bet zinu, ka ir finišs. Var jau būt, ka tas arī ir tas ‘kaut kas’ varbūt arī nē. Ja gribas lēti un samērā vienkārši, arī nedaudz vecmodīgi un īpatnēji tikt pie Monblāna punktiem, tad to te var izdarīt. Kaut kāds šarms tai simtiņā ir, bet, lai ieteiktu uz turieni braukt, drīzāk jau nē. No Svetas nākamajā dienā uzzināšu, ka pēdējo septiņu gadu laikā šie bija vislabākie laikapstākļi Prāgas simtiņā. Nesūdzos, bija skaista rudens diena, ja neskaita, ka tā tomēr bija decembra pirmā sestdiena.

Foto: D.Smrčka, Jan Maťátko photographer, J.Vašková‎, M.Hložek, Z.Černého

2 komentāri rakstam Prāgas piedzīvojumi jeb Pražská stovka.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.