Kopš laikiem, kad strādāju valsts pārvaldē, ir saglabājies kupls paziņu loks, kas šobrīd strādā un mitinās Beļģijas galvaspilsētā Briselē. Vēlme viņus apciemot bija viens faktors, bet apvienot to ar noskrietu pusmaratonu ārzemēs šķita vēl labāka doma. Šķiet, jau vasaras sākumā tika iegādātas aviobiļetes, sakurināti vēl pāris skrējēji un briedināta doma par Briseles pusmaratonu zelta rudenī – 2.oktobrī.
Brauciens izvērtās pārsteigumiem bagāts. Izkāpjot Šarleruā lidostā, sabruka ilūzijas par vēsu, rudenīgu skrējienu – mūs sagaidīja +25 grādu karstums, pa dienu iesila pat līdz +28 – īsta vasara. Šīs zemes iemītnieki minēja, ka pati vasara nav bijusi tik vēlīga, cik atvasara. Pirmā diena pagāja, brīnoties par karsto laiku un zaļajiem papagaiļiem parkos un iekārtojoties mājvietā. Pagalmā saulē iemigu, tādējādi pamanoties iesauļot dažādas jaunas kontūras.
Otrajā diena tika iesākta ar īsu treniņu, bet pēc brokastīm devāmies uz Vaterlo aplūkot, kā Napaleonam savu laiku pret Velingtonu pagalam nepaveicās. Tajā pašā dienā paviesojāmies arī gleznainajā Namūrā ar iespaidīgo pilskalnu. Sporta veikalā tiku pie jauniem skriešanas šortiem, ko paredzēts iemēģināt nākamās dienas mačā (par spīti padomiem, nekad sacensībās neiemēģināt neko jaunu). Vakarā atgriezāmies Briselē un braucām uz Expo izņemt numurus un kreklus. Pa ceļam mazliet izbraucām pa trasi, kur redzēju, ka no distances 15.km sāksies vairākus km garš kāpums. Pašā vakarā vēl pie citiem latviešiem piedalījāmies vakariņās, kur atbilstoši priekšmaratona dienai tika servēti makaroni.
Sacensību diena. No rīta tradicionāli negribot tiek iestūķēta auzu pārslu biezputra (ja esat Briselē, pamēģiniet lielveikalā atrast auzu pārslas!) un kāds banāns. Noekipējamies no galvas līdz kājām un ar metro dodamies uz centru. Nevienu brīdi nesajūtos neērti, jo 90% metro pasažieru ir tērpušies sporta tērpos un skriešanas apavos. Visi dodas uz centru.
Starts ir pie lielās arkas netālu no Jubilejas parka. Tur arī satiekam pārējos savējos letiņus. Ļaužu ka biezs. Sastājamies garajā starta koridorī, atskan starta šāviens un pūlis sāk kustēties uz priekšu. Kādu minūti aizmugurē, kur esmu es, nekāda kustība nav jūtama, pēc 3 minūtēm izdodas sasniegt starta līniju un skrējiens var sākties. Pirmajos piecos kilometros man par izbrīnu nav neviena dzirdināšanas punkta. Nopriecājos, ka esmu paņēmusi līdzi pudeļu jostu. Varu remdēt slāpes. Skrējiens dodas centra virzienā, pēc pirmā kilometra nogriežās pa kreisi un tiek ielaists tunelī. Lejā skriet ir patīkami, jo priekšā arī patvērums no saules, taču ārā izcelties jau ir mazliet grūtāk. Īpaši trešajā tunelī pēc kārtas, kājas jau šķiet tādas piedzītas. Viegli nebūs, nodomāju, un, zobus sakodusi, joņoju tālāk. Jau pavisam drīz ceļmalas krūmos ir samanāmi pirmie labierīcību meklētāji. Turpmāk gandrīz visas distances garumā ir pilns ar skrējējiem, kas kārto dabiskās vajadzības. Kādā 6.km ir pirmais dzirdināšanas punkts, kur kļūdos, paņemot kaut kādu saldskābu dzērienu. Esmu ieradusi dzert tīru ūdeni, tādēļ šī pudelīte pustukša drīz tiek nolikta ceļmalā. Ja nu kādam noder. Turpmākajos punktos jau esmu iegaumējusi, ka vispirms ir susla, bet ūdens ir kaut kur beigās, un vairs nekļūdos ar dzēriena izvēli.
Ap 11.kilometru sākas ļoti patīkams lejupceļš vairāku kilometru garumā. Līdz šim esmu skrējusi vidēji ar tādu pašu vai nedaudz zemāku tempu kā iepriekšējās savās labākajās sacensībās. Atceroties, kas vēl gaida priekšā, nolemju šeit dot virsū, cik jaudas. Noskrienu savus šo sacensību četrus ātrākos kilometrus. Drīz ir jau pazīstamais pagrieziens, aiz kura sākas skrējiens pret kalnu. Vienu kilometru noturu, pēc tam jūtu, ka temps ir manāmi krities. 17.km ir vislēnākais no visiem, spēki, šķiet, tuvojas izsīkumam. Šeit sāku bažīgi skatīties pulkstenī un pārdomāt, vai tiešām arī šoreiz izdosies uzlabot savu labāko rezultātu. Gribētos, kaut nedaudz. Jūtu, ka drīz kāpumam ir jābeidzas, jo redzu statuju, no kuras atkal lejupceļš. Atgriežas iedvesma un var turpināt. Nav jau arī vairs tālu līdz finišam. Atkal arka, ir noskriets pilns aplis. Atlikuši pēdējie 3 kilometri līdz Grand Place, taču asfaltu nomaina bruģis un nekādus brīnumus nesanāk rādīt. Negaidīti ceļā pagadās vēl viens kāpums, sasodīts. Maziem, bet ātriem soļiem cenšos pārvarēt arī to. Kāpuma beigās cenšos dot virsū tempu, jo nav zudusi cerība uzlabot rezultātu. Kājas, šķiet, sāpīgi dauzās pret bruģi, taču tagad vismazāk spēju domāt par soli, kādu lieku, vai to, kādēļ sāp labās kājas pēda. 20.kilometra atzīme. Pavisam drīz ieraugu savējos, kas uzmundrina. Šis fakts pats par sevi mani iejūsmina, un es pārslēdzu nākamajā ātrumā. Līkums aiz līkuma, sakosti zobi, gaidas un tad beidzot ir – finišs! Ļoti gaidīts. Tablo ar finiša laiku mani iepriecina – ir novinnēta gandrīz minūte par spīti karstumam un Briseles kalniem un lejām. Šis ir bijis līdz šim mans karstākais pusmaratons.
Nākamajā dienā programmā Lēvene un Mini Eiropa. Otrdien agri, agri no rīta mājupceļš. Kur nākamais skrējiens?
km 
-
Guna par savu skriešanu un ne tikai raksta blogu – http://gunao.posterous.com/
hehe, gribēju apskatīties, kāds tad ir tas Briseles rekords un ieraudzīju Ozolnieku rezultātus – nav slikti, nepavisam nav slikti :)
Nu jauki,galvenais – tās pozitīvās emocijas.Ir ir cits smeķis tiem ārzemniekiem.Riktīgi uzsita atmiņas par Briseles maratonu 10.10.10.! Nu jau ar zināmu satraukumu tiek gaidīts Frankfurtes maratons.Ozolniekos tika atgādināts – PIESKATAT GAN MAREKU ! Šoreiz būs vieglāk – VIŅŠ TAČU RIKTĪGI LIDOS MUMS AR AIVARU PA PRIEKŠU ! NOSKRIEN !
Atcerējos kā mūs pagājušo gadu pārsteidza tas kāpums pirms starta arkas. Forši, domās atkal izskrēju Briseles trasīti.
cerēju iekš Ozolniekiem, ka vismaz mazliet spēšu turēt līdzi Gunai, bet ne te nu bija – baigi daudz būs jātrenējas :) Ar šo rakstu nostaļģija pēc lieliem pasākumiem tika uzdzīta vienā rāvienā!
Malacis!:)
Forši. Ja es teikšu, ka arī man patīkami bija atcerēties to kāpumu pirms Briseles uzvarētāju arkas, diez vai Jūs man noticēsiet:)
sm72, nemānies. To Tu neatceries. Pats pirms kāda laika atzinies, ka jau gabalu iepriekš ‘filma bija beigusies’ jeb bija iestājusies pilnīga bezfilma.
Aivar703, kāpumu pirms arkas es redzēju, neredzēju, kā izskrēju caur arku un atdūros pret Parlamenta strūklaku:)
JA, tas kapums mani ari negaiditti parsteidza, un atnema kadu minuti noteikti :) Ja godigi, tad domaju ka Belgija un Brisele bus plakanak, domaju ka bus ka Latvija reljefs, bet mazliet kludijos :)
Beigas protams bija jaskrien uz leju, bet tomer pa brugi.
Nedaudz vairak gaidiju no Expo, varbut tas tapec ka biju jau piektdienas vakara?
Pats brauciens sanaca fantastisks, riktigi paveicas ar dzivoshanu – dzivoju netalu no metro stacijas Art Lois, tas ir praktiski pa vidu starp finisu un startu, visur vareju aiziet kajam.
Sanaca ari jaukas ekskursijas uz Gentu, Brugge un Brisele uz Atomiumu.
No sportiska viedokla varetu gribet lai noskrietu atrak, bet uz to bridi noskreju ka vareju, izskreju uz 95 procentiem.
Brisele dzivo ap 1 miljona cilveku, apgrozas daudz turistu, tapec pilnigs parsteigums bija kad pie churpuikas satiku Olevu, pat nepazinot personigi. Un pat neplanoti sanaca vel braukt ar Olevu uz lidostu :)
Vel iesaku Brisele iezdert kadu alu kafeinica pie churpuikas, un savu kafejnicu, kur es edu makaronus vairakus vakarus, un kura neviens nerunaja angliski, kas man nebija shkerslis :)
Pašai interesanti pārlasīt, jo nu jau viss prāts ir pārņemts ar svaigi pieveikto Ozolnieku pusīti. Ir savas garšas nianses (viennozīmīgi, patīkamas) aizrobežu skrējienam, noteikti gribēšu pagaršot vēl kādu. :)
Mošķis teica:
cerēju (…), ka vismaz mazliet spēšu turēt līdzi Gunai, bet ne te nu bija – baigi daudz būs jātrenējas :)
(…) Malacis!:)
Tā ir gan. Neto jeb čipa laiks GunaiO Briselē sanāk ap 1:44:49, tātad pārliecinoši noskrējusi mani tajā dienā, kaut arī neklātienē. :)
[Citā vietā izklaidējoties, līdz pusītei tiku vien 1:46:59 pēc starta līnijas šķērsošanas. Līdzīgā temperatūrā, bet BEZ izteiktiem kalniem un gandrīz BEZ bruģa.]
Ir labi, ka aizvien vairāk parādās Motivatores un/vai Tempa Turētājas! :)
Manuprāt, 1:47 jau arī ir čipa laiks (rezultāts no skrējiena mājaslapas), jo, ieskrienot finišā, tablo rādīja 1:50
Parasti rezultātus kārto pēc bruto (finiša tablo) laika. Tad Brisele ir izņēmums? Interesanti…
SF maratonā arī kārtoja pēc čipa laika, jo tur katrai laika grupai bija savs starta laiks … diplomos un oficiālajos laikos – čipa laiks
Ā, labi, tātad sūtām GunuO arī uz SF. :))
Skatos, tur nākamgad pat ir varena izvēle – maratons un divas dažādas (!) pusītes.
TUR parasti ir 2 pusītes vienlaicīgi, lai visu to kvantumu varētu salikt … un tāpat iet jautri :)
Guna paldies par svaigajām atmiņām, ir sajūta ka Brisles maratons ir noskriets jau atkal – tikai šoreiz domās :) Ir divi labākie pusmaratoni šogad priekš manis (no sešiem) – Briselē un Tallinā. Bet kā jau Igaunis, atzīmi 11 lieku Tallinai! :D