Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Bratislavas pusmaratons

Kamēr Latvijā valda ziema, tikmēr nedaudz skrējēju dodas meklēt „pavasari” ziemas pārņemtajā Slovākijā.

 Nedaudz pirms. Ceļojums ar autobusu kā jau ierasts sākas vēlā ceturtdienas vakarā Rīgā, turpinās Kuldīgā, Saldū un tad cauri Polijai līdz Krakovai. Krakova mūs sagaida ar -2C, slapju sniegu un drēgnu laiku, bet tas netraucē apskatīt pilsētu, kā arī apzinīgajiem izskriet vakara treniņu. Nākošais rīts jeb diena Bratislavā priecē ar +7C un sauli. Ierastā kārtība nemainās, expo, numuri, pilsētas apskate.

Rīta cēliens. Iesākās iedvesmojoši, aiz loga tikai -4C un tā skaisti lejup no debesīm plivinās sniegpārslas jeb ko vēl vairāk var vēlēties pusmaratona rītā. Brokastis. Sniegota pastaiga līdz starta vietai, kur atlikušo laiku līdz startam sildāmies un pļāpājam Eurovea lielveikalā. Organizatori aicina doties uz startu. Sabozušies, nedaudz vēsuma ieskauti dodamies starta virzienā ieņemt vietas tuvāk līnijai.

DSC_0336

Starts. Ar starta šāvienu visi aiztraucas trasē. Pirmais kilometrs kā jau pirmais kilometrs ar drūzmēšanos un sava ideālā tempa atrašanu. Apdzenu vairākus TT, kuru laiki man šķiet par lēnu, bet tuvumā paturu TT3h30. Aiz starta līkums, bet labajā pusē startam Slovākijas Nacionālais teātris. Iela plata, skriet ir kur, pēc pusotra kilometra pagrieziens pa kreisi, tad vēlreiz pa kreisi un jau atkal vēlreiz pa kreisi līdz esam izskrējuši mazu cilpiņu un atgriezušies uz platās ielas. Labajā pusē dzeršanas punkts, kuram lepni paskrienu garām. Lai arī laikapstākļi ir uzlabojušies un gaiss ir sasilis līdz +1C, jakas kabatās pazūd plānie cimdi. Vēl pāris kilometri un pagriezieni, noskrieti 5km. Dzeršanas punktā paķeru glāzīti ar dzērienu – auksts, bet der. Pēc brītiņa apdzenu Kuldīgas dāmas un pamāju. Tik dzirdu sarunu nopakaļus „viņa skrien kādu distanci pusīti vai garo?” Ilgi nedomājot pagriežu savu numuru uz aizmuguri un dzirdu „Ā, viņa mūsējā”. Pasmaidu pie sevis. Vēl pēc kilometra panāku Ingu (dullie maratonisti), pamāju un prom esmu. TT3h30 aizvien kādus 100-150m pa priekšu skrien. Ap 7km jau laicīgi iekārtojos labajā pusē, lai no galda varētu paķer kādu glāzīti. Neliela vilšanās tur ūdens, bet nesasalis.

Taisnais garais posms turpinās. Baloni turpat, pretī vēl neviens neskrien, bet priekšā aktīvi ripinās uz priekšu viens puisis ratiņkrēslā, kuru pavada cits skrējējs. Apbrīnoju šos cilvēkus. Pretējā ielas pusē parādās rosība, parādās pirmie skrējēji. Ideāli, tagad ne tikai jāskatās, kur pats skrien, bet arī kas skrien pretī. Ja visu laiku ielu sadalīja tramvaja sliedes, tad apgriešanās punkts paredzēts aiz tramvaja galapunkta. Vēl kilometrs, pieveikti 10km pa 51min22sek, lēni pie sevis nodomāju, bet mierinu ar domu, ka jāskrien vēl tik pat daudz. Atpakaļ skrienot tiek nopētīti aiz manis skrienošie dalībnieki. Daudz. Redzami pāris TT ar baloniem, kuri sākumā skrēja ar koka norādēm rokās, lai visi zina plānoto finiša laiku. Pēdējo skrējēju pavada divas policijas un divas neatliekamās medicīnas mašīnas, visu filmē operators, kurš atpakaļgaitā ne pārāk ātri pārvietojas ar kameru rokā. Ezeru pēc 11km labajā pusē neredzēju, jo ir ziema un viss ir balts, aizsalis. Garajā taisnē viens puisis pāris kilometrus mani izvēlējās kā personisko tempa turētāju.

Pie 14km, divējādas sajūtas vēl trešdaļā jāskrien vai dodamies mājās. Trase veda garām mūsu viesnīcai. Tāpat ik pa 7km trases malā valda rosība, jo šeit ir mix zonas stafetes skrējējiem. Vēl nedaudz taisnīte, pāris maznozīmīgi kāpumi/kritumi. Un aiz pagrieziena pa kreisi kalniņš augšup (labi, ka šeit skanēja mūzika, jo trasē vienīgais troksnis bija līdzjutēju radītais) līdz Svētā Mihaila tunelim. Trase ieved Vecpilsētā – šauras ieliņas, skatlogi, skulptūras, pa vidu apdzenu Indru, nopētu lūriķi – fotogrāfu. Aiz 16km kreisajā pusē paliek finišs, no labās puses pretī izskrien gandrīz finišētāji, mēs tālāk arī pa labi. TT3h30 baloni jau kādu gabaliņu pa priekšu skriet, bet man viņi kalpo kā orientieris cik tālu jāskrien, lai arī mēs pārējie, beidzot varētu griezties atpakaļ. Gribu uz finišu.

Pēdējie pieci kilometri. 16-18km šķiet velkas mūžību, jo tos balonus kā redzu tā redzu, vai viņi nemaz nedomā pagriezties? Trase tikai vijas tālāk prom no sacensību centra. Pārņem izmisums – cik vēl. Pārdomu brīdis par dzīvi, sezonu, skriešanu. Vispār jau skriešanas ātrumu tas nemaina. Smaids atplaukst, kad pie 18km parādās dzeršanas punkts, kur vienā no ūdens malkiem tieku pie ledus gabaliņa. Pavasaris. Urā, arī es beidzot griežos atpakaļ. Prieki bija īsi, jo skrienot gar upi mūs sagaida tāds jauks pretvējš. Pēdējos trīs kilometros cenšos kādam turēties līdzi, jo aizvējš ir un paliek aizvējš, lai arī cik sevi vajadzētu piespiest skriet ātrāk. 20km dzeršanas punktam paskrienu garām, nav vērts. Garmins rāda, ka noskrieti jau 20.5km, sevi mierinu ar domu, ka tomēr tas kilometrs būs vēl jāskrien. Tāpat notiek saruna par tempa kāpināšanu. It kā izdevās, it kā nē, jo pēdēja finiša taisnītē vienam onkam tomēr zaudēju (vecāki cilvēki jāpalaiž pa priekšu). Finišs. Pulkstenis rāda, ka trasē pavadītas 1h47min59sek (rezultātos 1h46min55sek).

DSC_0384

Pēcfinišs. Kur tur kreisajā pusē bija lielais ekrāns neredzēju, tāpat nemanīju tablo ar nulle kā finišējušo vārdiem. Lēnām atvelkot elpu virzos uz priekšu. Tieku pie medaļas, kuru uzreiz pati uzkaru kaklā, lai nepazūd. Plēves maiss – silti, rinda pēc tējās. Celtnieku stalažas – organizatoru jociņš, lai dalībniekiem būtu vieglāk nokļūt augšā un nodot čipus. Sausas drēbes. Rinda pēc banāna, bulkas un tējas. Teltī silts. Mājupceļš.

Atlikusī diena Bratislavā, Vīnē un atpakaļceļš. Pēc kārtīgām pusdienām dodamies apskatīt atlikušo Bratislavas daļu – uzkāpt augstākajā kalnā. Ļoti prātīga doma, bet toties skats uz pilsētu skaists. Lai arī kādu, bet pavasari Bratislavā atradu, jo vienā no dārziem ziedēja sniegpulksteņi. Nākamā diena Vīnē mūs sagaidīja ar -2C un slapju sniegu, gan no gaisa, gan pāris centimetru biezā sniega kārtā uz zemes. Atvēlētās 4 stundas paiet nemanot, apskatot Vecpilsētu. Mājupceļš kā mājupceļš – Austrijas, Slovākijas, Čehijas, Polijas, Lietuvas un visbeidzot arī Latvijas robežu šķērsojot.

Nobeiguma vietā.

Ir jau dīvaini sezonas pirmajā pusmaratonā labot personisko rekordu ar “bagātīgu” ziemā saskrieto bāzi.

Berlīnes ainiņas

Pavasaris. Latvijā snieg. Gaisa temperatūra ap un zem nulles. Bet mēs dodamies uz siltākām zemēm izbaudīt pavasari. Šoreiz uz Berlīni.

Lasīt tālāk.

Pusmaratons ierēdņu galvaspilsētā Briselē

Kopš laikiem, kad strādāju valsts pārvaldē, ir saglabājies kupls paziņu loks, kas šobrīd strādā un mitinās Beļģijas galvaspilsētā Briselē. Vēlme viņus apciemot bija viens faktors, bet apvienot to ar noskrietu pusmaratonu ārzemēs šķita vēl labāka doma. Šķiet, jau vasaras sākumā tika iegādātas aviobiļetes, sakurināti vēl pāris skrējēji un briedināta doma par Briseles pusmaratonu zelta rudenī – 2.oktobrī. Lasīt tālāk.