Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Rudens jaunie maratonisti

Šis rudens mums ir bijis bagāts ar jaunajiem maratonistiem – dzinchathegreat un Ozo noskrēja savu pirmo maratonu Tallinā, bet Valmierā mums bija brangāks pulks ar jaunajiem – GunaO, Uldis Nipers, LasmaO, Inga_K, _Edgars_, Zivjubende, Darja. Daži savus pirmā maratona iespaidus jau ir uzrakstījuši un publicējuši (dzinchathegreat, LasmaO, Uldis Nipers un GunaO), pārējiem arī lūdzām sniegt savu iespaidu kodolīgu izklāstu. 

Inga_K

Pāgājušogad izziņas pasākums “par dzīvi pēc pusmaratona” bija diezgan neveiksmīgs, respektīvi, tika konstatēts, ka ir dzīve pēc pusmaratona, bet maziņa un lēna, tāpēc šī gada garais kopterniņš pie Valtera man bija pārsteigums, ka ir dzīve pēc pusmaratona un pie tam pat diezgan pieņemama. Tas bija viens no mazajiem ķeksīšiem, kas nosvēra domas par to, ka kādreiz varētu skriet maratonu. Lēmums par pirmo maratonu un to, ka tas būs Valmierā, bija diezgan spontāns, tāds kā sava veida “par spīti” lēmums. Tā kā nojuka viens cits pasākums, tad izdomāju, ka varētu mēģināt noskriet Valmierā maratonu. Koptreniņš bija devis pārliecību, ka varu noskriet vairāk kā 21 km, tāpēc klusiņām, nevienam neko nesakot, palēnām sāku gatavoties savam pirmajam maratonam.

Treniņu plānu atradu internetā, bet principā trenējos pēc sava plāna, jo iepriekš saskrietā kilometrāža pieļāva pietiekami lielas variācijas nedēļas plānā, svarīgākie bija garie skrējieni nedēļas nogalēs. Nedēļas vidus plānus pildīt nekādas grūtības nesagādāja, parasti, pateicoties trešdienniekiem ar Laumu, kopējo kilometrāžu sanāca pārpildīt. Grūtāk gāja ar garajiem treniņiem, traucēja gan karstums, kas neļāva izskriet plānoto garumu, gan kļūdas skrējiena plānošanas procesā. Tā viens garais skrējiens Siguldā sanāca par ~3km īsāks, jo +27 grādu svelmē, pieklājīgā attālumā no pilsētas, uz ļoti saulainas grantenes, dunduru ielenkumā padevos un nostopēju mašīnu, kas mani aizgādāja līdz Siguldai, kur, uztankojoties ar kokakolu (kokakola tiešām izglābs pasauli), vismaz daļēji pieskrēju klāt trūkstošos kilomentrus. Pirmajā 30km treniņā arī gandrīz padevos pēc 27km, jo sāpēja viss un vēl piedevām arī vēders, un bija ļoti jāsaņemās, lai nomocītu tos pēdējos 3 km, kas bija patiešām grūti. Valmieras maratonam pieteicos tieši pēc šī mokošā skrējiena. Jāatzīst, ka pārējie garie treniņi vairs nebija tik mokoši.

Nedēļu pirms maratona mani sāka vajāt visādas ķibeles – skrienot treniņus, sapratu, ka man atkal piemetusies jau pazīstamā liga – skrienot piedzinās apakšlieli, un palika tik sagurušu kāju sajūta, ka bija tikai viena doma – apstāties, vēlāk atkārtoti sastiepu potīti atsildoties pēc Juglas apļu pēdējās kārtas, un pavisam bēdīgi palika, kad uzmetās augonis-karbunkuls uz stratēģiski svarīgas vietas – kur beidzas dibens un sākas kāja. Ja ar divām pirmajām likstām veikli tiku galā izmantojot masāžas un teipošanas pakalpojumus, tad ar karbunkulu piektdienas rītā devos pie ķirurga. Nezinu, ko domāja tie divi ārsti, kuriem es teicu “lūdzu atbrīvojiet mani no šitā, jo svētdien jāskrien maratons”, bet caurumu izgrieza un it kā vieglāk palika. Tomēr vēl svētdienas rītā kāvos ar domām, ka varbūt tomēr nevajag skriet.

Bet, kā jau bija gaidāms, skrienot nesāpēja nekas. Iesākums bija kā plānots – ar tempu 5:40 min/km, kopā ar 4h tempa turētājiem, un principā viss bija labi līdz kādam 18.km. Tad pamazām sāka uzmākties sagurums, kura rašanos es norakstīju uz sacaurumoto dibenu, jo maratons tomēr jāskrien veseliem cilvēkiem, bet vēlāk es sapratu, ka pieļāvu arī diezgan pamatīgu kļūdu ēšanas un dzeršanas procesā tieši maratona laikā. Proti, es pirmos 18km noskrēju uz plika ūdens, ko es nedarīju pat treniņos, jo kaut kā trasē nepamanīju isostar dzērienus, želeju lietošanu arī biju ieplānojusi tikai pēc 20km. Ap 24. kilometru es padevos, sāku iet, apturēju garminā laiku un meklēju tuvāko ceļu uz finišu. Tas, ka finišs tomēr nebija tik tuvu un pa ceļam satiktais paziņa riteņbraucējs, kurš pacienāja ar kokakolu (kokakolā ir spēks), izglāba manu pirmo maratonu. Tā kā bija tālu jāiet, nolēmu lēniņām paskriet, tad pie dzeršanas punkta, no kurienes būtu jau taisnākais ceļš uz finišu, es sapratu, ka tomēr tā lēnām varu noskriet, Serial finisher krekliņu tomēr gribās, un vispār jau tā kā drusku kauns tik ātri izstāties, un tā nu es turpināju skriet. Un jo tālāk es skrēju, jo vieglāk kļuva. Kad bija ~5km līdz finišam, sapratu, ka varu skriet ātrāk, un beigās ar dot kopā viens otru vilkām, man par prieku, beigās es vilku dot, un nedaudz bremzējos, lai varam reizē finišēt.

Nākamais? Būs noteikti. Kad – vēl nezinu. Iespējams, kaut kad būs arī kaut kas garāks par maratonu.

Ieteikums/ uzmundrinājums citiem: Lēmums par pirmo maratonu atnāks tad, kad atnāks. Un tieši tad tam būs īstais laiks, lai to darītu ar prieku.

Zivjubende

Līdz šim biju noskrējis, šķiet, četrpadsmit pusmaratonus, tādēļ maratons bija loģisks turpinājums. Noskriet maratonu nolēmu nepilnus trīs mēnešus pirms tā sākuma.

Speciāli maratonam sāku trenēties pēc noskrien.lv lapā ievietotā maratona plāna. Kārtīgi trenējos, cik tam atlika laika. Kādu svētdienu, kad man bija jāskrien 26km, treniņš izkrita, jo piedalījos triatlona olimpiskajā distancē, kur skriešanas etaps bija tikai 10km garš. Biju laicīgi pieteicies NIKE RIGA RUN, arī šai svētdienā paredzētais treniņš izpalika. Nākošajās divās nedēļās noskrēju tikai 3km krosu, jo vajadzēja aizstāvēt Stopiņu novada godu, vairāk treniņiem laika fiziski neatlika. Pēc tam bija palikusi tikai pēdējā nedēļa pirms maratona, kurā noskrēju tikai 12km un 2km.

Pats skrējiens noritēja pavisam viegli līdz kādam 25. kilometram, kad man garām lēnā tempā paskrēja garām 4 stundu tempa turētāji. Mēģināju turēties līdzi, bet drīz sapratu, ka vienkārši nevaru, jo kājas (ikri) bija palikuši stīvi. Tas tādēļ, ka pēdējās nedēļās pirms maratona nebiju trenējies. Bet skriet vēl varēju, tādēļ turpināju. Pēdējie 10 km pagāja pārmaiņus ejot/skrienot un smaidot pa visu ģīmi par sevi un citiem, kam klājās nebūt ne vieglāk. Finišējot emocijas neapvaldāmas, raudāju 10 minūtes.

Nākamais? Būs, būs! Tikai tad, kad tam varēšu veltīt vairāk laika.

Ieteikums/ uzmundrinājums citiem: Skriet tikai tad ja: 1) tas sagādā tev prieku (par motivāciju šim skrējienam nedrīkstētu būt, piemēram vēlme nomest liekos kilogramus); 2) ja ir laiks kārtīgi sagatavoties. Ieteiktu arī noskriet vismaz kādus 5 pusmaratonus kā sacensības (nerēķinot sagatavošanos maratonam), lai uzkrātu pieredzi. Ar pirmo maratonu forsēt nedrīkst!

_Edgars_

Lēmums par maratona noskriešanu radās pēc pirmās noskrietās pusītes NRM 2011. gadā, kad skriets bija vien nieka četrus mēnešus. Dažādu apstākļu sakritības rezultātā no maratona noskriešanas pagājušogad Valmierā atteicos, pārcēlu to gadu vēlāk, lai skrējienu varētu ne tikai noskriet ķeksīša pēc, bet noskriet pietiekami ātri un vienlaicīgi spējot arī izbaudīt to.

Treniņplāns? Ja runa par profesionāli sagatavotu treniņu plānu tad nē. Plāns tika sastādīts pēc paša sajūtām un saprašanas, cik daudz, cik ātri un cik bieži jāskrien, lai varētu noskriet maratonu. Galvenais akcents, sākot jau no bāzes krāšanas ziemā, tika likts uz gariem skrējieniem. Noslēguma posmu palīdzēja piekoriģēt Gatis no maratona, lai būtu svaigums uz sacensībām, par to viņam paldies. Treniņa procesā daudz palīdzēja Skrien Latvija seriālam izveidotā komanda Eži, ar ko kopā skrējām daļu no ieplānotiem gariem treniņiem, kas palīdzēja saņemties, kad gribējās paslinkot. Paldies Ežu ģimenei.

Maratona skrējienu varētu iedalīt divās daļās. Pirmā daļa ar pusmaratonistiem, otrā – tukšā trasē. Pirmā daļa sastādīja 3 apļus, kad trasē bija pietiekami daudz skrējēju, atbalstītāju, laiks un apļi paskrēja nemanot un bija tāds lielisks sacensības gars. Sākot ar ieskriešanu ceturtā aplī, pārņēma tāda sajūta, ka esmu nomaldījies, jo, cik varēja uz priekšu redzēt, neviena un aiz tevis arī neviena, skatītāji, muzikanti arī bija paklīduši un tad sākās maratons pašam ar sevi, kas nemanot noveda pie tempa samazināšanās un pāriešanas tādā kā „safe mode”. Pasākumu izglāba posms, kur bija reversā kustība un pamanīju divus maratonistus (kā vēlāk izrādījās – Pankoku ģimenes pārstāvji), ko varētu mēģināt noķert, kas arī veiksmīgi izdevās. Pēc finiša smaids pa visu seju un labi padarīta darba sajūta. Priecēja fakts, ka teorētiski izskaitļotais finiša laiks no praktiskā atšķīrās vien pa dažām sekundēm.

Nākamais, ja laika apstākļi ļaus ārā skriet kā pagājušajā ziemā un izdosies pa ziemu attiecīgi sagatavoties, būs NRM 2013.

Ieteikums tiem, kas vēl gatavojas savam pirmajam maratonam: laikam jau nesasteigt ar lēmumu, jo maratons nav zaķis un mežā neaizbēgs, bet nedaudz atliekot un sagatavojoties labāk, būs iespēja šo pasākumu izbaudīt.

Ozo

Draudzene gribēja noskriet maratonu, piekritu viņai piebiedroties garajos skrējienos. Visu laiku sev izlikos, ka nemaz netaisos pati piedalīties maratonā. Bet patiesībā jau gribējās.

Pusmaratonus skrienu regulāri jau ceturto gadu, nācās pielikt klāt nopietnus garos skrējienus. Tika izvēlēts Tallinas maratons, un attiecīgi no tā veikta pietiekama atskaite atpakaļ. Sezona bija jau pusē, pašā motivācijas virsotnē – viss rullē.

Mani pārsteidza, cik viegli bija noskriet pusi un cik ātri pēc tam pienāca grūtais posms, faktiski no 30. km jau skaitīju katru kilometru. Ap 36. km domāju, ka vēl jānoskrien līdz 40 un tad gan tikai iešu, bet, kad uzkāpu vecpilsētas kalnā, atkal varēju skriet un tad jau līdz finišam. Jau iepriekšējos mačos biju izmēģinājusi taktiku dzeršanas punktos pāriet soļos, mierīgi padzerties un tad turpināt skriešanu. Man tas der.

Nākamais? Noteikti! Noteikti būs! Reizi gadā, lai nenodarītu sev pāri, lai neaizrautos, nu maksimums – divi gadā.

Ieteikums/ uzmundrinājums citiem: Izvēlēties tādu skrējienu, kas pēc visiem parametriem vismaz teorētiski Tev der. Man tāda bija Tallina – 2009.gadā tur biju skrējusi pusmaratonu: 1) pietiekams dalībnieku skaits, lai 3.-4. stundā nejustos vientuļi, un psiholoģiski, ka visi jau ir finišējuši, tikai es te viena vēl tipinu; 2) pēc iespējas mazāks veicamo apļu skaits. 4 apļus Valmierā, vienai pašai trasē – tas nav priekš manis.

Darja 

Pirmais signāls bija no pieredzējuša marotonista, kurš apskatījis manus skrējienus, teica, ka es varētu mēģināt noskriet šo garo posmu. Bet oficiāli lampiņa startam iedegās pēc sešu mēnešu treniņiem un garā 40 km skrējiena.

Treniņplānu es sastādīju balstoties uz runnersworld.com treniņu plāniem un savu pieredzi.

Problēmas skrējiena laikā? Jā, MP3 nomira 36. kilometrā, tas radīja problēmas ar izklaidi maratona laikā.

Nākamais? Protams! Nākamgad Frankfurte, Valmiera, Madride.

Ieteikums/ uzmundrinājums citiem: skriet prātīgi, gatavoties cītīgi un neaizmirst par ēšanu.

Garāks Darjas pirmā maratona stāsts lasāms viņas blogā.

10 komentāri rakstam Rudens jaunie maratonisti

  • Coca-Cola’i būtu gods kļūt par vienu no VSK Noskrien sponsoriem! Citādi nākses aprunāties ar Pepsi ;)

  • LauraX LauraX

    Apsveikumi visiem! ;-) Bet tādi īpašāki Ozo un Darjai ar kurām ir kopā sanācis paskriet!

  • atceros kā saskrējos ar Ingu_k vienā no viņas Siguldas treniņiem.. vai Tu Inga_K, savu līdzi skrienošo sunīti arī uztrennēji maratonam vai arī viņš tikai īsajos treniņos piedalijās? :)
    Es tajā vasaras karstumā centos skrējienos nelīst ārā no meža- kādēļ Tu izlēmi uz šosejas saulē karsēties?
    Apsveicu visus, kas nepadevušies un pārkāpuši lielo maratona soli :)

  • Inga_K Inga_K

    Suns pagaidām ir uztrennēts pusmaratonam :) Vismaz 18km pa Siguldas kalniem var noskriet, pārbaudīts.
    Uz šosejas līdu, jo gribējās plakano (cik nu iespējams) garo, nevis kalnaino. Kamēr vēl bija šoseja un koki, bija ok, bet grantene bez kokiem vairs nebija ok, ūdens arī bija beidzies, vekalu neatradu, un tā nu man sanāca glābites :D

  • Darya Darja

    Ar Ozo bija jautri skriet. Vispar ar savejiem skriet daudz vienkarshak, var aizkrietes ta, ka pat aizmirsi ka skrieni )))

  • Rainers Rainers

    Īpašs sveiciens Edgaram-labu sprīdi ļepatoju aiz viņa! Nākošreiz centīšos ilgāk…

  • Katrs tomēr pastāsta ko citu un reize arī noderīgu. Ne ar visiem kopā sanācis paskriet, bet ar tiem ar kuriem ir sanācis, var teikt, ka puikas un meitenes uz goda. Atbalsta ne tikai trasē, bet arī dalās pieredzē arī no skriešanas brīvajā laikā. :)

  • in

    Ingu_K tempa turētāji uzteica, ka ļoti labi tur tempu :) Tāpēc liels bija mans izbrīns, ieraugot viņu vienu. Nu labi, ne vienu, riteņbraucēja kompānijā. Sākums dikti smuks bija. Beigas arī labas. Ja arī pa vidu – ne gluži kā gribētos – tas sīkums. Ne velti teiciens saka – beigas labas, viss labs ;)

  • Road_Runner Takeoff

    Valmieras pusīte man skaitījās kā pirmās sacensības šogad, sanāca kā liels pārbaudījums priekš sevis. Liels prieks par paveikto, un tas nozīmē ka piedalīšos vēl un vēl.

  • Ervins

    Ieteiktu ,Darjai Frankfurte noteikti noskriet vienkarsi tur ir lieliska atmosfera vientuli nebus visas trases garuma.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.