Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils



Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Starterītis pirms Siguldas kalniem jeb Priekuļu mini-trail 2012

Tas sākās tā: piektdienas vēlā rītā starp nesteidzīgiem darbiem, šķirstot noskrien.lv lapas, foruma sadaļā ieraugu transporta piedāvājumu uz iepriekš neredzētām/nedzirdētām trail sacensībām Priekuļos jau pēc divām dienām. Esot atlikusi viena brīva vieta. Domāju – aizrakstīšu, ja vieta vēl būs, tad braukšu, ja nē, nu tad – nē. Nekādu pasaules glābšanas plānu šai nedēļas nogalei tik vai tā nebija. 

Tās pašas dienas vakarā saņemu atbildi no Rozamundes, ka vieta esot, mēs būšot piecas dāmas – es, laumiic, Airisa un pati Rozamunde ar meitu.

Tā kā pasākums nosaukts par trail skrējienu, tātad trase ved pa meža takām  un nolikumā solītiem 380 vertikālā kāpuma metriem, nolemju, ka šis būtu labs iesildīšanās pasākums Siguldas kalnu maratonam. Ak jā, aizmirsu par distancēm – izvēles nav – organizatori ir sadalījuši dalībniekus pa vecuma grupām un man kā sieviešu elites (un nemaz nesmejiet!) grupas pārstāvei pienākas skriet divus apļus, kas, kopā sasummēti, veido aptuveni 12 garuma kilometrus. Bērniem jāskrien vienu un vīriem labākajos gados (19-52 gadus veci) – četrus apļus. Pārējiem, kas nav bērni un vīri labākajos gados – manis jau minētie divi aplīši.

Svētdienas rītā lecam auto, braucam uz Priekuļiem, reģistrējamies, nemaksājam, jo pasākums bez maksas, izņemam numurus, kas ir krekliņa formā, tātad – paturēt neļaus, pārģērbjamies, iesildāmies un stājamies uz starta līnijas, kas ierīkota tā saucamajā Priekuļu biatlona trases ugunslīnijā, tātad ilgi ar startu nevar kavēties, jo iepriekš manījām trenējamies Lietuvas biatlonistus.

Aiziet trasē, kamēr biatlonisti nav uz šaušanu atslēpojuši.

Ātrākie sastājas priekšā, ne tik ātrie aiz viņiem un noslēdzošie – nūjotāji. Skrējēju ir ap 30, nūjotāju aptuveni tikpat. Starta šāviens un – aiziet. Neliels loks pa asfaltu, pār koka tiltiņu, pagrieziens pa kreisi pa grantētu taciņu, vēl viens, otrs, trešais, pamanu, ka pa priekšu aizskrien bariņš puišu un tikai viena dāma (flower), tātad esmu otrā. Vai tik nav par ātru? Nu redzēs. Pēc noskrietiem 600 metriem sastopamies ar pirmo kāpumu, uzskrienu es, uzskrien arī mans pulss, neliels reibonis, bet tas netraucē turpināt ceļu. Trase ir interesanta, visā tās garumā ir kāpumi un tiem sekojoši kritumi, pagriezieni, koku saknes, viena vieta, kur mazliet paslidināties, kāds strautiņš, nelieli asfalta posmi (tā pati biatlona trase) UN tad mēs nonākam vietā, kur jau ir redzama starta/ finiša zona, bet mums jādodas veikt vēl viens ~2,5 km garš loks. Tobrīd skrienu kopā ar kādu kungu (tikai mājās atbraucot atšifrēju, ka kāds kungs ir mūsu pašu certa), kurš ik pa laikam mani uzmundrina  un dodoties šajā lokā nosaka, ka tagad būšot kāpums 1 km garumā. Paldies, bet man to labāk būtu bijis nezināt! Jau sagatavojos, ka būs grūti, kāpums ir pastāvs, ar zāģskaidu segumu un nedaudz dūksnains. Iesākumu vēl skrienu, bet pēc brīža jau pāreju soļos. Šajā un arī citos – ne tik grūtajos kāpumos iedvesmoju un mierinu sevi ar domu, ka katram kāpumam agrāk vai vēlāk seko kritums. Šajā gadījumā – vēlāk, bet kritums jeb nogāzīte seko, tā ir vēl dūksnaināka par kāpumu, kurpītes vietām var iegremdēt vismaz  līdz pusei, to brīžiem šķērso kāds strauts, bet labā ziņa ir tā, ka pēc nogāzes ir vēl pārsimts metru līdz starta/ finiša zonai. Bet labā ziņa tā ir tikai otrajā aplī, es vēl skrienu pirmo, tāpēc uztankojos ar karstu, saldu tēju un dodos otrajā aplī. Tur kādā līkumā līdzjutēja ada zeķi.

Pirmā apļa beigās, otrā sākumā.

Pagaidām vēl kā otrā no dāmām, bet, pasteidzoties notikumiem pa priekšu, jāsaka, ka ne uz ilgu laiku. Kad otrā apļa pirmais meža posms pieveikts un ir neliels atelpas brīdis uz asfalta, atskatoties pamanu, ka mani panākusi laumiic, esmu visnotaļ pārsteigta, ka viņa ir man tik tuvu, jo iepriekš sekotājus nemanīju.

Nelielai atkāpei un pievēršoties virsrakstam par starteri jeb uzkodām pirms Siguldas. Skrienot trasē un izbaudot tās grūtumu kāpumos, vieglumu lejupejošajos posmos, prātoju, ka ar tām uzkodām jābūt piesardzīgai, jābauda ar prātu. Var viegli uzkost, tādējādi rosinot apetīti, bet var arī ar uzkodām pārēsties tā, ka pēc tam pamatēdienu vairs nekārojas vai arī tas tiek baudīts ar piespiešanos tikai tāpēc vien, ka ir pasūtīts un žēl atstāt uz šķīvja.

No liriskās atkāpes atgriežamies Priekuļos, kur skrienu nu jau tikai pāris metrus priekšā laumiic, nu jau zinu, ka tagad būs tas foršais noskrējiens, tad pagrieziens pa kādiem grādiem 160, neliels kāpiens tad mazliet vēl pa takām, pagrieziens pa labi uz asfaltiņa, pārsimts metru pa to tādā atslodzes režīmā, gatavojoties saldajam ēdienam – kilometru garajam kāpumam. Ieraugu gaidīto asfaltu, nogriežos un izdzirdu laumiic saucienu: “Taisni, jāskrien, taisni!” Opā, aizmirsu, ka pirms domās izskrietā asfaltiņa viens bija vēl jāšķērso. Laumiic nu ir man priekšā. Laipni gan piedāvājās palaist mani iepriekšējā pozīcijā, bet nē, tik žirga jau vairs neesmu. Soli solī nonākam pie saldā ēdiena. Laumiic šķietami viegli tipina augšā, cenšos turēt līdz, bet saprotu, ka nevaru, man ir jāpāriet soļos savā pērn Siguldas kalnos apgūtajā tehnikā. Attaisnojos ar to, ka man nav tāda kalnu rūdījuma. Šis kāpiens tad arī izšķīra vietu sadalījumu uz pjedestāla, jo arī lejupejošajā un taisnajā posmā pirms finiša Laumai vairs pietuvoties apdzīšanai drošā attālumā nespēju. Tā arī finišēju – kā trešā no dāmām kopvērtējumā un otrā savā vecuma grupā. Bet tas nekādi nespēj mazināt prieku par interesanto trasi, tūlīt pēc finiša to apspriežam ar pārējiem finišētājiem. Tad novelku mazliet piesmeltās un pirkstus noberzušās kurpes, izskrienu trīs atsildīšanās aplīšus basām kājām pa slapju zālīti.

Uzzinām, ka būs arī pirts. Tikai dvieļu nav, nolemjam, ka pirtī varam doties tajā, ko daba mums devusi un noslaucīties jau pažuvušajās drēbēs. Puiši no priekiem lauztu krēslus, bet viņi vēl ir trasē. Kāds pirtij pietuvināts vīrs (ik pa brīdim piemeta malku) piedāvā paladziņus, kur ieslaucīties. Esot sagatavoti. Lūk, tas ir serviss! Tikai pirts vēl esot remdena, jo pasūtījums esot bijis uz diviem. Nu nekas, mums svarīgāk ir kaut nedaudz noskaloties. Pirtī sēžam  uz lāvas temperatūrā, kas ir ļoti tuva tai, kādu varēja sajust uz ādas šī gada vasaras vienā no siltākajām dienām, t.i. – grādi kādi 30. Bet nepaiet ne pusstunda kā pirtiņa ar ūdens  uz akmeņiem palīdzību uzsilst līdz 60 grādiem, kas vairāk motivē ķermeņa noskalošanas procedūrām izmantot visnotaļ vēso spaiņos atnesto dīķa ūdeni. Super!

Sieviešu elites grupas laureātes. No kreisās: Lindams, laumiic, nav VSK Noskrien biedrs.

Tad vēl apbalvošana. Uz pjedestāliem dominē VSK Noskrien – flower un Airisa savā vecuma grupā attiecīgi uz pirmā un trešā pakāpiena, druupijs savā – pirmais, certa savējā – otrais. Arī pašai ir tas gods uzrāpties uz pakāpiena, kas ar divnieku atzīmēts un, kā jau var minēt no iepriekš stāstītā, laumiic – vienu  stāvu augstāk. Balvā diploms un dāvanu karte no Maratona/ Sports2000 vienas zeķes vērtībā. Laumiic kā pirmās vietas ieguvēja varēs nopirkt divas zeķes (viņai divas šādas kartes). Un tā nebūt nav ironija par balvas vērtību, man tiešām jaunas zeķes noderētu, tas drīzāk ir prieks, ka balvas vispār ir. Mums jau būtu pieticis ar prieku par paveikto. Tiešām ļoti jauks pasākums. Noslēgumā vēl nācās pierunāt galveno organizatoru, lai nākamgad arī šādu rīko, apsolījām, ka dalībnieku būs vairāk un droši pat varēs ieviest dalības maksu. Jūs taču atbrauktu, vai ne?

Vēlreiz atgriežoties pie virsraksta – Priekuļi kā starteris man bija tieši laikā – apetīti rosinošs, tātad – tiekamies Siguldas kalnos!

Un tagad vēl laumiic un druupija iespaidi:

Laumiic: Īsumā. Tā kā biju Priekuļos pirmo reizi, tad īstas saprašanas, ko var salikt 6km aplī nebija (tik vien zināms, ka tur ir kalnains), tāpēc tagad zinu – kompakti visu un uzreiz. Pēc vakardienas plakanās pusītes šis te Priekuļu mini-trail šodien bija tieši laikā. Pirmā cilpa ar pāris maziem kalniņiem, taciņām, slēpošanas trasi, sūnām. Neiztrūkstoši došanos augstāk un augstāk. Līkumoti. Tāds jauks kompakts skrējiens. Otrā cilpa jeb nūjotāji pa kreisi, skrējēji taisni. Priekšā tāds pavisam “neliels” un nemaz ne “stāvs” kalniņš ar mīkstu, grimstošu skaidu pamatni. Pēc brītiņa vēl viens tāds pats. Patīkami, ka pēdējais km gāja tikai uz leju. Otrajā aplī pirmā cilpa bija tīrā bauda, lai atgūtu un iekrātu spēkus otrajai cilpai. Nūjotāji bija manāmi apdalīti. Botas slapjas, netīras, jo otro reizi skrienot īpaši vairs neskatījos atrast sausāko trajektoriju. Tiem, kam patīk kalniņi, nākamgad jābrauc, ir labi.
Pēc finiša bija sarūpēta pirtiņa. Mājīgas mazītiņas sacensības. Laiciņš mūs lutināja – lietus lija tikai atpakaļceļā uz šosejas.

druupijs: Šo sacīksti es gaidīju ar nelielām bažām, jo atceros savu pēdējo rudens kalnu skrējienu (pagājušā gada Siguldas 33km), kur bez pieredzes pa kalniņiem pirmajos kilometros pārķēru tempu. Dodoties uz Priekuļiem, gatavojos smagam skrējienam un drēgnam laikam, jo no paša rīta tāds dūmakains, vēss un mitrs arī bija.

Lai nu kā, jau izstaigājot cauri slēpošanas kompleksam, pa kuru jāskrien, radās pirmie prieki Priekuļu pasākumā – tos radīja pasakainā daba ar biezām sūnām klāto priežu mežu. Tad arī sapratu, ka, lai arī kā man veiktos, skrējiens būs baudāms. Pats sacensību centrs baudāmības ziņā neatpalika ar garām tekošu upīti, tiltiņiem, smuki asfaltētiem celiņiem un labi kopto plašo zālienu. Nākošais pozitīvais pārsteigums bija, ka speciāli noskrieniešiem, laikam Rozamunde (paldies viņai) caur sakariem sagādājusi VIP uzturēšanās apartamentus sacensību galvenās mītnes 2. stāvā (pārējie pārģērbās kaut kādā konteinerā, cik sapratu).

Par pašu skrējienu runājot, jau pirms starta sāka spīdēt saule, kas skriešanu padarīja vēl baudāmāku, jo tā nebija karstā vasaras saule šoreiz. Tā kā nezināju trasi un nepazinu nevienu no tiešajiem konkurentiem, tad mana taktika bija sākumā turēties aiz vietējiem, kas arī izrādījās pareiza, jo, sākumā netrakojot, varēju pabaudīt dabu, iepazīt trasi, kas bija asiem pagriezieniem un apskrienamām, dubļainām vietām bagāta, un galu galā iepazīties ar foršu vietējo Priekuļu skrējēju, kurš, kā izrādās, pusītes, līdzīgi kā es, skrien jau zem 1h20min – viņš arī bija mans galvenais konkurents šoreiz, jo pusdistancē (pēc 12km), jautri pļāpājot, sapratām, ka esam jau vairāk kā 500m pārējiem priekšā. Distances otrajā pusē jutu, ka arī mums temps nedaudz krītas, bet, tā kā neviena sekotāja tik un tā nebija, tad līdz pēdējam lielajam kāpumam (2-3km pirms finiša) skrējām kopā, kur tad arī mans konkurents strauji zaudēja tempu, kamēr es turpināju iepriekšējā tempā līdz finišam. Rezultātā sanāca labs kalnu treniņš bez smaga finiša, jo sacensību laikā nedaudz pietaupījos.

Pēc finiša gaidīja kārtējais pozitīvais pārsteigums – neplānota pirts. Šajā sacensību daļā uzkrītošāks palika fakts, ka vīrieši bija mazākumā. Būtu jauki nākamgad šo statistiku par labu vīriešiem uzlabot, citādi vienkārši  pirts automātiski rezervējas tikai dāmām.

Lai nu kā, šis bija viens no maniem šī gada pozitīvākajiem skriešanas pasākumiem  dažādā ziņā.

16 komentāri rakstam Starterītis pirms Siguldas kalniem jeb Priekuļu mini-trail 2012

  • ing_a ing_a

    kaarteejo reizi peec aprakstiem naakas secinaat, ka ir jaabrauc baudiit dzimtaas puses skreejieni ! forshi, paldies par iespaidiem! =)

  • Rozamunde Rozamunde

    Es ar tais kalnos biju, pirti baudīju un dubļus bridu :) Žēl, ka nepaguvu ar groziņu un nazi izskriet 3.apli, jo manīju arī sēnes.
    Kārtējo reizi secinu, ka mani pievelk vietas ar īpašu auru, lai gan iepriekš Priekuļu auru biju baudījusi tikai ziemā slēpojot. Un kāds kaifs ziemā pēc slēpošanas izkarsēties pirtiņā un izvārtīties sniegā!!!
    Lindams, tava termoskrūze palika pie manis mašīnā, šobrīd atrodas Vecrīgā.

  • in

    Ek… Kārdinātāji…

  • Lauma laumiic

    Nezinu gan kā bija ar to šķietami vieglo tipināšanu augšā. Šodien varētu vēlreiz paskriet un sākt ar otro cilpu :)

  • Inga_K Inga_K

    Jā, žēl, ka nevarēju piedalīties, ļoti jau nu kārojās. Pēc aprkasta tieši tik feins skrējiens, kā varēja gaidīt.
    Apsveikumi visiem Noskrieniešiem ar iegūtajām vietām :)

  • Rozamunde Rozamunde

    Ir precizēta 23.09. 6km “Priekuli trail” trases vertikālo kāpumu summa – 230m. Tiem, kam 12 km – 460m (nevis 380, kā ziņots iepriekš). Man tā arī likās, ka ir vairāk :)

  • Inguna_2S Inguna_2S

    piekrītu, ka apraksti lieliski = kārdinoši…. Prieks par noskrieniešiem!!!

  • Ilze

    Pasākums bija tiešām ļoti jauks, ceru, ka VSK Noskrien biedriem būs izdevies pierunāt sacensību organizatorus atkārtot pasākumu arī nākamgad :)

  • Mazzinsh Mazzinsh

    Super, izklausās baigi labs pasāciens.

  • Sestdienas vakarā Līgatnē īdēju pat pusnaktī par nākamās dienas pasākumu. Mūsu bariņā bija vēl daži gribētāji un pat izdrukāts nolikums. nākamgad.

  • jupe jupe

    Gribēju braukt, bet mani tās mežu/kalnu trases biedē. Žēl vārgās potītes, kura uz ne-asfalta staigā šurpu turpu un pēc tam nav īsti labi skriet vispār. :(

  • Izlasot aprakstu vismaz kaut kāds klātbūšanas moments parādās. Malači ka aizbraucāt un tik labi iesvētījāt Priekuļu takas. Apsveicu ar izcīnitajām vietām un jāturpina tik tādā pat garā uz priekšu!

  • Speciāli iekomentēju šajā vecajā tēmā, lai to paceltu un tie, kuri vēl svārstās par piedalīšanos rītdienas Priekuļu treilā, izlasītu šo rakstu un izlemtu par labu skrējienam. :)

  • Cukuriņš kriss240188

    “Tur kādā līkumā līdzjutēja ada zeķi.” You made my day :D:D:D

  • […] starta sarakstus, bet pieredze rāda, ka nevar par mērķi nospraust pjedestālu. Tā man bija ar Priekuļu trail. 2012.gadā, kad šis pasākums norisinājās pirmo reizi, es ieguvu otro vietu vecuma grupā. Kad […]

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.