Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils



Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Saulainais Milānas maratons

Sākumā MCM aprakstīts no atbalstītājas un līdzjutējas skatu punkta, kas ne visos pieminētajos momentos 100% sakrīt ar manu (dalībnieka) redzējumu, tomēr viedokļu dažādība tikai krāšņo pasauli, tāpēc atstāju to bez cenzūras. Tie, kurus interesē tikai sausi fakti no „sportiskā” viedokļa, droši var tos meklēt kaut kur ap pēdējām rindkopām.

8.aprīlis

Rīts ataust reizē ar domu – šodien dodamies uz Milānu. Par to, protams, neaprakstāma laime sajūta, jo vienmēr esmu jutusies kā LT dziesmā „Māmiņ, kāpēc nedzemdēji mani Āfrikā?” (nu manā variantā Itālijā). Tur ir viss, ko sirds var vēlēties – saule, vīns un smaidīgi cilvēki. Bet, nu labi, stāsts šoreiz nav par to.

Ceļojuma galvenais mērķis – Milano City Marathon, ko dažs labs (turpmākajā tekstā – Dzo), ir iecerējis pievārēt. Nododam vēl pēdējos rīkojumus mājās palicējiem un mērojam ceļu uz RIX. Ārā laiks vairāk atgādina rudeni, nevis pavasari, tāpēc uzsienu siltāku šalli un ceru, ka Accuweather nebūs mānījies par +28 grādiem Milānā.

Izejam cauri chek-in zonai un nolemjam nosvinēt izraušanos no ikdienas rutīnas ar pāris glāzēm dzirkstoša bruta. Pamazām pierimst mans lidošanas riebums, tātad vēlamais efekts sasniegts un noskaņojums itāliski saulains. Dzo savos klejojumos pa lidostu beidzot ierauga arī Signi, kurš iekārtojies tuvāk priority bordingam. Notiek īsa konsultācija, kur labāk sēdēt, un tad jau dodamies uz lidmašīnu.

Esam gatavi pacelties spārnos, bet smaidīgajai Ryanair stjuartei ir cits viedoklis. Viņa mums laipni iesaka piezvanīt sagaidītājiem un pateikt, ka kavēsimies, jo neveroties ciet viena no avārijas izejām. Lieki teikt, ka man viss šampanietis izkūp kā nebijis un sajūta nav no tām labākajām. Dzo protams uzjautrinās par manu sejas izteiksmi. Nav ne jausmas, ko par situāciju domā Signis, kurš sēž pie vienas no avārijas izejām (viņam ar Ryanair pirmais lidojums kā nekā). Bet nu galu galā viss atrisinās un pēc 45 min. kavēšanās paceļamies. Lai dzīve nešķistu rožu dārzs, pa ceļam vēl mūs izkrata turbulence. Beidzot laimīgi piezemējamies un izkāpjam Itālijas pavasarī. Atrodam norezervēto busu un braucam no Bergamo uz Milānu. Ceļā pavadām vairāk kā stundu, jo ir piektdienas vakara sastrēgumi. Braucot var papriecāties par itāļu skaisto autovadītāju visai nepiedienīgo žestikulāciju un izdzirdēt mūsu šofera sulīgo vārdu izvirdumu kādā viņam nepieņemamā situācijā.

Signis ar Dzo apspriež ar maratonu saistītos jautājumus. Signim plāniņš vēl vakarā uzskriet, Dzo savukārt grib tikt uz Expo un skriet no rīta. Stacijā šķiramies. Signis dodas uz saviem apartamentiem, mēs uz viesnīcu.
Pēc iečekošanās viesnīcā saprotam, ka kārtīgam Expo apmeklējumam ir par vēlu Tāpēc atliek vien vietējā Carrefour veikalā sapirkties augļus, sieru, vīnu, un aizbraukt līdz Duomo. Sausais lambrusco ir dievīgs un ielu muzikanti rada vajadzīgo noskaņojumu. Pirmā diena noslēdzas ar kārtīgu relax dienvidnieciski siltā vakarā.

Ak, jā! Tā kā maratonam veltītajos braucienos parasti esmu tāds kā Dzo personiskais staffs, tad man tomēr nācās vēl vakarā veikt kāju masāžu, lai sportists varētu pilnvērtīgi sagatavoties svētdienas startiem.

9.aprīlis

Kamēr es vēl laiski staipos pa gultu, mans sportiski noskaņotais ceļabiedrs jau ir paguvis noskriet savu ieplānoto distanci pa vietējo rajonu. Izskatās, ka viņu tik ļoti kā mani nesajūsmina ārā esošie laika apstākļi, jo tieku informēta, ka šodien nekāda lielā staigāšana nebūs, jātaupās maratonam. Izliekos, ka akceptēju šādu uzstādījumu. Mūs gaida karaliskas brokastis viesnīcas restorānā (kārtīgs itāļu esspreso, sulas, dažādas antipastas, un daudzveidīgais uz vietas cepto smalkmaizīšu, kūciņu un cepumu piedāvājums, kas tiek nemitīgi papildināts. Pat man – cilvēkam, kuram saldumi īpaši neiet pie sirds, gribas pastiepties pēc vēl kāda našķa).

Brauciens ar metro un – Voila! – ieraugam Expo telti. Dzo izsecina, ka pēc Barselonas platībām šitā telts tāda peles alas izmērā vien esot, bet, kā visiem zināms, ne jau izmērs ir noteicošais. Tāpēc dodamies novērtēt piedāvājumu.

Tiekam pie starta pakas ar visu tajā ietilpstošo, tai skaitā vajadzīgā izmēra krekliņu. Iztrūkst vienīgi solītās švammes, bet tas jau tāds nieks vien ir salīdzinot ar to, ka pa visu Expo ir tikai viens želeju stends. Un tajā diemžēl nav nekā, kas derētu latviešu skrējēja organismam. Atkal telefoniska konsultācija ar Signi. Izrādās, ka viņam arī tāda pati ķeza. Signis iesaka aplūkot Decathlon piedāvājumu. Kas jādara, tas jādara – dodamies uz veikalu. Diemžēl pēc 1/2h pieres raukšanas un dusmīgas bubināšanas zem deguna, Dzo pacietības mērs ir pilns – viņš pagrābj 3 iespējami piemērotākās paciņas un dodas uz kasi. Jā, ja viņš tobrīd zinātu, kā tas viņu iegāzīs…

Šeit būtu lietderīgi atgādināt visiem potenciālajiem maratona skrējējiem – atrodiet savu želejas marku un vediet līdz, nepaļaujieties uz Expo piedāvājumu. Savādāk var nošaut galīgi greizi. Itāļi patiešām nepiedāvā tādu lietu kā izotoniskās želejas, kuras tik izmisīgi tika meklētas. Bet, nu pieredze paliek pieredze.

Iemetīšu vēl vienu akmeni MCM organizatoru dārziņā. Garām ejot uzmetam skatienu arī necilai, vientulīgai teltij, kurā var dabūt makaronus par maksu, un kas lepni tiek saukta par pasta party. Lieki teikt, ka šis pasākums neuzrunā ne mūs, ne citus maratonistus. Pasta izskatās apšaubāma un party arī nav. Vēl kāds sportists meklē, kur atrodas PP. Kad parādam degungalā esošo telti un stāstam, ka par šito arī jāmaksā, viņš izskatās ļoti pārsteigts. Nolemjam party sarīkot paši, tāpēc dodamies māju virzienā, vien uz brīdi piestājot jaukajā Park Sempione.

Tad vēl neliela iepirkšanās, vakariņas un neiztrūkstošā masāža. Tā kā esmu tikai masiere un karsējmeitene, tad man vīna ierobežojumi nav uzlikti, tāpēc ļaujos atkal siltajam dienvidu vakaram un pirms miega lambrusco glāzei. Ir tik laaaaabi!

10. aprīlis

Ta–ta–ra–ta–ta–tā! Maratona diena ir klāt. Rīts tikpat karsts, bet, par atvieglojumu skrējējiem, ir arī pa kādai vēja pūsmai. Dzo jau ir pilnā ekipējumā un gatavs startam. Pēc brokastīm rikšojam uz metro. Kaut kā neesam pareizi vakar laiku saplānojuši. Lai arī metro ir pilns ar maratonistiem, nepamet sajūta, ka kavējamies. Atvadu buča un es izkāpju finiša rajonā, jo uz startu vairs nav jēgas doties. Turklāt industriālajā Rho Pero rajonā arī nav ko redzēt. Vēlāk noskaidrojās, ka Dzo diezgan aši dabūjis diegt uz starta vietu, skrējienā vēl mēģinot atrast vietu, kur pat karalis iet kājām. Garām skrienot pamanījies aprunāties arī ar diviem tautiešiem (Sport 2000 krekliņos) un tad jau MCM ir sācies.

Tikmēr es esmu apstaigājusi un izpētījusi finiša zonu, pavērojusi smaidīgos itāļu policistus darbā un izpētījusi vēlreiz maratona bukletiņā ievietoto karti. Vēl palikusi 1:30 līdz laikam, kad man ar vienu no želejām Doma laukuma skvērā jāsagaida Dzo. Tāpēc pamazām virzos vēlamajā virzienā.

Nonākot galā aprunājos ar maratona staffu par nejēdzīgo karti bukletā. Saruna ir izklaidējoši uzjautrinoša. Pirmais džeks nesaprot angliski ne vārda, otrais mazliet. Pa abiem izpētījuši karti, šie pasauc trešo, kurš pieņemami runā man saprotamā valodā. Bet, ak vai – viņi nespēj vienoties par kartē redzamo un pārbauda bukleta vāka gada skaitli, domājot laikam, ka mēģinu viņus apvest ap stūri. Galu galā pa visiem tomēr tiek apstiprināta mana meeting pointa esamība tur, kur biju to iedomājusies. Pasaku sirsnīgu – Grazia!, viņi novēl man jauku dienu un šķiramies kā labi paziņas.

Vēja Doma laukumā nav un tablo rāda +30. Zinu, ka Dzo nav ļoti liels karstummīlis. Un Signim vispār jūtu līdzi pamatīgi – pirmais maratons šitādā svelmē. Bet latviešu puiši tak izturēs, vai ne?

Apsēžos kolonnas pakājē, ļaujos saules peldēm un, tā kā ir jau gandrīz pusdienaslaiks, bet pusdienas vēl neplānojas, attaisu mazo vīna pudelīti, lai vēl vairāk sajustu vietējo garu. Šinī brīdī Itālija kā parasti sagādā kārtējo pārsteigumu – manai koši baltajai somai slaidā lokā uzkrīt liela zaļa ķēpa ar baloža vēstījumu latvietei, kas acīmredzot atļāvusies sēdēt zem viņa mājvietas. Un pieķeru sevi pie domas, ka Latvijā laikam man par šādu faktu oma būtu sabojāta. Bet tas taču ir Milānas balodis, un es sajūtos pat aplaimota. Pirmkārt netrāpīja uz galvas, otrkārt, runā, ka tas esot uz laimi. Nu dzīvosim – redzēsim! Pēc seku likvidēšanas ieskatos pulkstenī un saprotu, ka laiks ieņemt vietu pie barjeras.

Tikko esmu nostiprinājusi Latvijas karodziņu, kad redzu tālumā parādamies kenijiešu līderus. Pūlis uzgavilē. Kenijieši un arī daži itāļi pazūd tikpat ātri, cik parādījās. Es gaidu mūsējos.
Visi grib parunāties un noskaidrot no kuras valsts esmu. Esmu mazliet itāļus ievedusi maldināšanā, jo dzirdu, ka aiz muguras runā, ka esmu no Spānijas (jo mana mugursoma vēsta BCN Marathon 2011). Tad nākas teikt, ka neesmu viss. Trešajam vaicātājam jau zinu, kas jāsaka. Nevis Latvija, bet gan 3 Baltic states, tad viņi vismaz aptuveni saprot par ko runājam.

Pulkstenis tikmēr bīstami tuvojas Dzo iecerētajai laika robežai, kurā bija ieplānots tikt līdz 26km. Pēc brīža redzu – ir! Paķeru želeju un sagatavojos bildēšanai. Paciņa kopā ar Dzo pēc mirkļa pazūd aiz līkuma, un es palieku domājot, kas man tika teikts. Pēc finiša noskaidrojām, ka Dzo teica – „Ir smagi!” Labi vien, ka nedzirdēju. Bet nu godīgi sakot, to varēja redzēt. Ja BCN skrējiens bija viegls un lidojošs, tad šeit tāds stingri piezemēts. Vēl mazu brīdi uzkavējos, tad soļoju atpakaļ uz finišu.

Nonākusi galā saprotu, ka nāksies ar elkoņiem izcīnīt vietu pie barjeras. Tas man izdodas diezgan veikli, pie tam stratēģiski labā vietā – pie paša finiša, pretī goda pjedestālam un VIP zonai. Atkal nostiprinu karodziņu un sāku gaidīt apbalvošanu, jo atnākot redzēju finišējušos vīriešu līderus. Ceremonija ir īsa, bet ļoti skaļa. Pēc neliela laika sprīža finišē arī sieviešu grupas līdere – itāliete. Pats par sevi saprotams, ka pūlis jūk prātā un es esmu puskurla uz mirkli. Bet toties ir nepārprotama svētku sajūta!

Laiks velkas. Ieskrien trīsstundnieki. Sāku cerīgi lūkoties. Nav, nekā nav. Lai gan vēl arī nesatraucos, mana iedomātā laika robeža Milānai, zinot laika apstākļus, bija ap 3:15. Sāku saskatīt likteņa zīmes tur kur viņu nemaz nav – atskanot JBJ „It’s my life”, jūtu, ka tagad gan jābūt. Ir mums ar John F.Bongiovi kopīgi vēsturē ierakstāmi brīži bijuši, tāpēc uzticos intuīcijai, kas mani parasti nepieviļ (nu tipiska sieviete, vai ne? ). Šis diemžēl nav tas gadījums.

3:20 jau ir diezgan liels stresiņš. Sāku domāt, ka varbūt neesmu pamanījusi, un Dzo mani jau gaida norunātajā vietā pie Decathlona. Nolemju, ka uzkavēšos līdz 3:30, tad iešu meklēt. Parādās 3:30 pace keeper baloni ar bariņu skrējēju. Katrs cīnās, cik var, lai iekļautos šajā laikā. Es padodos un eju meklēt.

Bet arī norunātajā vietā neviena nav. Pulkstenis 3:45, izjūtu milzīgu atvieglojumu ieraugot savu maratonistu parādāmies gar stūri. Ne vēsts no adrenalīna pārpilnā džeka, kurš mani pēc BCN maratona uzvilka vēl Montjuic kalnā. Ļoti saguris, bet laikam arī mazliet laimīgs, Dzo atkrīt uz soliņa. Sēžam. Man nez kāpēc šķiet, ka nenāktu par ļaunu aprunāties ar medpersonālu. Kādas muļķības es te gvelžot – pasēdēšot un būšot ok. Dodamies uz māju, nesagaidot komandas biedru. Bija gan iecerēts atbalstīt viņu finiša taisnē, bet dzīve ieviesa šoreiz korekcijas. Pēc dušas, masāžas un stundas atpūtas mans no skriešanas atkarīgais vīrietis ir atkal zirgā. Gatavs mūsu pēdējam vakaram Milānā.

Zvans no VSK Noskrien radītāja. Ir finišs! Pie tam gluži pieklājīgā laikā. Viņš ir mans šīsdienas varonis. Redz, ja cilvēks kaut ko apņemas izdarīt, tad var! Cits jautājums vai gribēs vēl, bet tas jau viņa paša ziņā. Vai ne, Signi?

Sagatavojam piknika somu, un dodamies uz iecienīto Sempiones parku. Visi parka zālāji pilni ar milāniešiem. Tā ir īsta dzīves svinēšana! Dziesmas, dejas, vienkārši gaisā virmojoša mīlestība… Ļaujamies Itālijas pavasarim, un nemanot mūs ir ieskāvusi silta, dienvidnieciska nakts. Izmetam loku caur Duomo un tad mājup. Rīt agri jāceļas, lai atgrieztos Rīgā.

11.aprīlis

Pēc brokastīm braucam uz staciju, kur Signis jau priekšā. Iekāpjam busā, un puiši dalās izjūtās par maratonā piedzīvoto. Grūti ir gājis abiem.

Dzo sākumā lidojis, gājis garām pk baloniņiem bez problēmām (BCN panākumu iespaidots). Pēc 14 km pamazām sajutis, ka ir par ātru tomēr, nometis tempu, bet par vēlu laikam. Baloniņi atkal apdzinuši viņu lēnām un neatlaidīgi. Bet pats ļaunākais esot bijis apēstās želejas kaitējums. Citēju: „Dūra kuņģa rajonā kā ar ķirurga nazi”.

Protams sava loma ir arī karstumam un spītīgajai pretošanās kustībai – „Nē, galvassegai!” Bet nu lab, kušš… Vairs jau nav jēgas rāties.

Vēl neraža ar manis 26 km iedoto paciņu- nekādi nav taisījusies vaļā un sajūtas pēc apēšanas vēl draņķīgākas. Un kā jūs domājat, ko mans gudrais un prātīgais vīrietis dara ar trešo paku? Nu, īsts taupīgais latvietis – ņem un apēd, lai līdz galam piebeigtu sevi. Atliek vienīgi žēli nopūsties par šādu rīcību. Pēc 30 km Dzo jau ir ārpus kontroles, iemetas pa krampim kājas un ir tā dīvainā robeža, kad šķiet kājas atteiks klausīt. Bet vecā orientēšanās pieredz neļauj padoties – un jēē, kontā vēl viens pieveikts maratons.

Signim, cik saprotu, arī ne sevišķi viegli klājies – karstums un arī želeju problēma. Tik viņš, kā maratona debitants, ir bijis apbrīnojami prātīgs un želejas slaidā lokā aizlidinājis pēc pirmajām nepatīkamajām sajūtām (sauļošanās krēmu gan ir vērts uzziest. Āda nelobīsies, apsolu!). Bet izskatās, ka viņš ir laimīgs par to, ka sasniedzis sevis uzstādīto mērķi un nenožēlo četras saulē pavadītās stundas.
Lidostā satiekam vienu no Sport 2000 puišiem – īsa sajūtu restaurācija. Un secinājums, ka arī bijis grūti. Kā jums tur maratonistiem saka – siena, ja? Izskatās, ka visiem tāda bijusi.

Vēl pa kādam atvadu foto Bergamo lidostā un welcom back to reality…

Finiša laiks nav svarīgs – katram ir kritumi un kāpumi. Paši ziniet savas kļūdas un variet tās analizēt un izdarīt secinājumus nākotnei.

Jūs bijāt tiešām lieliski ar to, ka nepadevāties un izturējāt! Galvenais taču ir noskriet. Un saglabāt pozitīvo noti sajūtās, dalīties tajās ar citiem VSK Noskrien kolēģiem un gatavoties jauniem izaicinājumiem (paliek gauži žēl, ka skriešana nav mans aicinājums, jo redzot to trako spīdumu skrējēju acīs, man arī uzmācas kārdinājums iesaistīties).

Ā, nu morāli katrs pats izvilks no stāsta kādu saredzēs. Var arī nemeklēt. Aprakstā pieminētie ļaudis, neturiet ļaunu prātu, ja kaut kas neprecīzi uzrakstījies – galu galā es tikai fanoju par sportu.

P.S. Un tās želejas tomēr notestējiet pirms lietošanas atbildīgos mačos.

MCM no dalībnieka skata

Vakarā pirms maratona mēģinu saprast, kāds itāļiem ir bijis iemesls kā pēdējo transportu uz starta vietu norādīt metro 7:29, ja ceļš līdz startam aizņem 20 min. braucienu un 10 min. ar kājām. Bukletā ir piedraudēts, ka tos, kas neieradīsies savā starta koridorā 40 min. pirms starta, nostādīs pēdējā starta rindā. Internetā gan šis ierobežojums samazināts līdz 30 min., tāpēc, rēķinoties ar itāļu attieksmi pret punktualitāti, nolemju nepadoties provokācijām un rītu maksimāli izmantot veselīgam miegam, aprēķinot, ka pilnīgi pietiek iziet no viesnīcas 7:40 (20 min. nepieciešamas, lai nokļūtu līdz finišam, no kura, kā pieņemu, uzrādītas laika atskaites).

Maratona rītā ar nenozīmīgām nobīdēm pieturos pie nospraustā plāna. Pārsēšanās punktā gaidot pareizo metro, ar prieku secinu, ka visapkārt ir ne mazums līdzīgi domājošo, tātad stresa nekāda. Pulkstenī ieskatos tik brīdī, kad ~1/3 no līdzbraucējiem ar numuru pie krūtīm pamet vagonu dažas pieturas pirms man vajadzīgās. Tik tajā brīdī saprotu, ka lielākā daļa no braucējiem ir stafetes otrie etapi un pamanu, ka arī atlikušie pārsvarā ir stafešnieki, kam starts ir vēlāk, kā arī secinu, ka 30 minūšu limitā vairs iekļauties nepaspēšu. Nu nekas, vismaz būšu iesildījies un nebūs ilgi starta šāviens jāgaida. Turpmākajā ceļā pieveicu vienu no abām želejām.

Gala pieturā pulkstenis rāda jau 9:00 un pamazām sāk rasties neliels nemiers. Sāku „iesildīties” stara virzienā, drudžaini pa ceļam meklēdams kādu mazāk pārskatāmu stūrīti, kur izveikt pirmsstarta rituālu. Laikam arī tāpēc izdzirdot apdzenamo pūlī tekstu „jāatbrīvojas no visa liekā”, tik vien attraucu, kā „vēl jau paspēs”, tomēr tik tad aptveru, ka teksts laikam nebija domāts man un mana atbilde ir runātāju samulsinājusi. Pēc brīža vēlreiz panāku latviski runājošos un noskaidrojam, ka mērķis mums viens – visa piedāvātā distance.

Savā starta koridorā ierodos ~10 min. pirms starta, atviegloti konstatējot, ka itāļi savus draudus par pēdējo starta rindu tomēr negrasās piepildīt. Toties starta zonā iekšā tikt jau vairs nevar pūļa dēļ, tāpēc nākas nostāties tur pat pie vārtiem un pamazām mēģināt iespraukties uz pozīciju, lai pēc šāviena varētu iekļauties plūsmā, nevis tiktu izbīdīts atpakaļ pa vārtiem.

Pēc neilga brīža esmu šķērsojis starta līniju un varu sākt uzņemt savu tempu. Tā kā pēc Barselonas rezultāta un tur piedzīvotajām sajūtām vēl esmu nelielā eiforijā, tad jūtos baigi spēcīgs un mērķis var būt tikai viens – ja nu ne gluži pirmā vieta , tad uzlabot iepriekšējo rezultātu jau nu noteikti. Tāpēc sāku vidējā Barselonas tempā, ar domu, ka otrajā pusē vēl paņemšu nost.

Sākumā skrienas viegli un jau pirmajos 4 km esmu pieveicis trīs sablīvējumus ap attiecīgi 3:30, 3:15 un 3:00 pace keeperiem. Turpinu mierīgi savā tempā līdz pirmajai laika kontrolei. Ap 12 km pēkšņi sajūtu asu sāpi vēderā, sākumā vienā pusē, pēc tam arī otrā. Samazinu tempu un nolemju pēc pāris km ieņemt želeju. Īsi pirms 15 km to arī izdaru. Gaidītā uzlabojuma vietā pēc 2 min. saņemu dūrienu vēderā, kas mazinās tik pēc minūtēm 10 un krietni samazināta tempa. Pa to laiku aizmugurē jau saskatāmi zilie baloni ar 3:00 marķējumu. Mēģinu variēt ar tempu, lai noķertu to robežu, kad vēl kustos uz priekšu, bet vēdersāpes ir vismaz paciešamas. Tā cīnos līdz 26 km, kur sarunāta pēdējā, dubultā želejas deva (cita marka, tā kā ceru vēl uz uzlabojumu). Ap 28 km nolemju ieņemt pirmo devu. Sāku cīņu ar želejas skrūvējamo korķīti, kas nesekmīgi ilgst vismaz 0.5 km garumā, atņemot pēdējos spēkus . Tajā brīdī vēl nenojaušu, ka patiesībā tā bija izmisīga zīme, ka man nevajag šo želeju, tāpēc liekot lietā zobus un nagus, pieveicu nelietīgo korķi un nosvinu to ar šķebinoši salda šķidruma malku. Ilgi, protams, nav jāgaida, jo tieši pēc 2 min. vēders ziņo, ka īstā cīņa tik sākas. Ar to arī saprotu, ka MCM šogad nebūs mans maratons un turpmāko distances daļu turpinu proporcijā 1:3 lēni skriet un pēc iespējas ātri iet.

Pēcvārds

Tagad visu mierīgi apdomājot, nākas secināt, ka neveiksme bija likumsakarīga. Pieļautas tika lielākā daļa no iesācēja kļūdām:

  • Savlaicīgi neierados uz startu un nepaspēju noskaņoties;
  • Mēģināju izlāpīties ar nepārbaudītām želejām (šim gan ir objektīvs iemesls – itāļu piedāvājums bija tāds, kāds bija, savukārt rokas bagāžā, pieļauju, ka varētu neizdoties no mājām līdzņemt);
  • Sākumā pārķēru ar tempu.
  • Papildus visam noteikti savu artavu pielika karstais laiks, lai gan Latvijas +28 pagājušogad likās daudz nepanesamāki.
  • Atgriežoties Latvijā, pirmajā vakarskrējienā revanšējos sev un „pārskrēju” pēdējos MCM 18 kilometrus. Patīkami apzināties, ka MCM tomēr bija tikai dažu stundu neveiksme un katra iegūtā pieredze ir ar + zīmi.

10 komentāri rakstam Saulainais Milānas maratons

  • edGars

    Pie kakao un siermaizēm – prīmā. Jauks skats no abām pusēm. Organizatori novēl visiem cepties un mīņāties 40 minūtes pirms starta iekš starta koridora? uhh, tas nu gan ir nežēlīgi.
    Gaidām siltumu Latvijā, ja? :)
    Nē :D
    Vēl bērzu sulas jāpatecina un jāpadzer.

  • Dainis Mors Dainis Mors

    Lielisks apraksts! Paldies!

  • Didzis Didzis

    Aprakstiņš-LABINIEKS.Vēlreiz pārliecinājos,ka tas MCM sanācis riktīgi murgains,īpaši tas karstumiņš(siltumiņš,ta siltumiņš,bet nu sanāk pārāk liela starpība tais grādiņos).Jau uzzinot Dzo finiša laiku sapratu,ka nav kautkas bijis labi.No savas pieredzes varu teikt tikai to,par ko arī milānieši pārliecinājās-maratona laikā izmantot tikai pārbaudītas vērtības.Kautko jaunu provēt-tas ir mizīgs risks,var trāpīt-un var arī pamatīgi iekrist.Cik zinu ,tad Aivars izvilka pilno lozi uz Briselē piedāvātās želejas,tāpat arī sm72 VERDI pasākumā,bet šoreiz sanācis pretējs efekts.

  • Aivars Aivars

    Ļoti aizraujoši bija lasīt, jo īpaši to daļu, kuru bija rakstījusi atbalstītāja un līdzjutēja. Tas bija tik interesanti, ka nolēmu ar šo rakstu iepazīstināt arī savu atbalstītāju un līdzjutēju!:)

  • Aigars Aigars

    Foršs, saulains rakstiņš vēl samērā vēsajā Latvijas pavasarī!
    Gan no fanu [sliņķu ;)] redzes punkta, gan no skrējēja puses.
    Apmēram stādos priekšā par to kā gāja trasē. Pagājušovasar uztaisīju sev nelielu eksperimentu un aizgāju uzskriet 8km krosiņu, kad ēnā termometrs rādija +32C. Pēc skrējiena es sev teicu: “Nu paldies par kūkām!” Kas nu nav, tas nu nav. Āfrikāņi un dienvidnieki droši ka pie šādiem laikapstākļiem jūtas salīdzinoši komfortabli …

  • Aivars Aivars

    Nē, Didzi, Briseles želeja man nebija pilnā loze. Ar to bija līdzīgi kā Dzo Milānā. Parādījās smaguma sajūta vēderā un arī asas sāpes. Es tik to atšķirībā no Dzo, kurš uzēda pa virsu vēl vienu želeju, pamatīgi atšķaidīju ar ūdeni un centos izlaist “pāri lūpai”. Šo kuņģa skalošanu man pamazām divu triju kilometru garumā arī izdevās pabeigt. To gabaliņu es, protams, skrēju lēnāk un centos netrāpīt savu kuņģa saturu sev vai kādam citam uz kājām, jo negribēju šīs procedūras dēļ lieki laiku tērēt un malā stāties.:) Kad biju ticis vaļā no sāpēm un smaguma, varēju pāris pēdējos kilometrus ievērojami kāpināt tempu un finišēt kā parasti ar jau ierasto finiša spurtu un smaidu uz lūpām.:)

  • Didzis Didzis

    Aivar,tad jau man vecums nenāk viens-atmiņa ar sāk pievilt.Bet nu TAVS finiša spurts gan bija izcils-man izdevās to pat redzēt ierakstā,pēctam gan visi video ieraksti pačabēja.Tad gadījums ar Aivaru Briselē-VĒL LIEKU REIZI APLIECINA,KA JĀUZTICĀS TIKAI PĀRBAUDĪTĀM VĒRTĪBĀM.

  • marciks

    Aizraujošs apraksts ! Sajūta it kā būtu tur bijusi:)
    …un cepure nost abiem maratonistiem !!! Es varu skriet -20C, bet +30C pat nedomāju par šādu nodarbi:)

  • vargans

    “Gards” rakstiņš! :)

  • sm72 sm72

    Trīs maratonisti laivā, neskaitot līdzjutēju:)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.