Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Suunto Ambit3 Sport HR
Array
EUR 360.00

Trīs gadu plāns

Pirms trijiem gadiem es sev apsolīju trīs gadu laikā noskriet maratonu. Kādas grāmatas par maratonu noskriešanu ievadā bija rakstīts:  ja gribi noskriet maratonu, pasaki to pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Tā es sāku rakstīt blogu par skriešanu. Protams, viss ir jāatliek uz pēdējo brīdi, bet es savu solījumu izpildīju. Pagājušo svētdienu es noskrēju maratonu.

“Redzot, ka mans svars neatgriezeniski tuvojas 100 kilogramiem (nedaudz pārspīlēju) un, vienreiz nedēļā spēlējot basketbolu, šis statistikas lielumus netaisās mainīties, apsolīju sev, sievai un nu arī tev, ka trīs gados noskriešu maratonu – nevis trīs gados tos drusku pāri 42 kilometrus, bet gan piedalīšos sacensībās (privātās vai publiskās), kuru mērķis būs noskriet maratonu. Svinīgi solu, ka noskriešu maratonu līdz 2011. gada 10. aprīļa 23:00.”

Šādi iesākās pirmais bloga ieraksts. Tagad tas blogs raksta par ēst gatavošanu, grāmatu lasīšanu un filmām, bet skriešanas lietas ir pārvērtusies par iespējams lielāko amatieru skriešanas komandu Latvijā. Un tas viss ir tikai tāpēc, ka jums arī interesēja skriešana un viss ap skriešanu. Ar VSK Noskrien rēķinās sacensību organizētāji, katras brīvdienas kāds no VSK Noskrien piedalās sacensībās visā pasaulē un VSK Noskrien un skriešanu par savu dzīves stilu sauc vairāki simti mūsējo.

Un tieši jūs, noskrienieši, likāt man četras stundas un četrdesmit divas minūtes atrasties gandrīz trīsdesmit grādu karstumā, prom no mājām, svešā pilsētā skriet, iet un sasniegt finišu. Sieva saprastu, bērniem pietiktu ar konfektēm, tēvs teiktu, ka maratons jau nav dzīvē galvenais un darba kolēģi pasmietos tikai vienu dienu. Bet jūs – jūs man likāt noskriet. Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet. Paldies jums.

Vēsture

Skolas laikā es mācījos vieglatlētikas novirziena vidusskolā. Mans fizkultūras skolotājs Dainis Lodiņš ir izaudzinājis vairākus olimpisko spēļu dalībniekus un skolas krosā sacensībās savā klasē es biju viens no ātrākiem. Iespējams, es pavadīju pirmajos skrējienos patreizējo Latvijas rekordistu pusmaratona distancē. Bet skriešanu es nevarēju ciest un neatceros, ka būtu kaut kā trenējies priekš tās. Rajona sacensībās Venstpilī vēl spēju konkurēt, bet Šmerļa mežā republikas līmenī vienmēr biju viens no pēdējiem.

Tā pat pamatskolā Azimutā un studiju gados Magnetā piedalījos orientēšanos sacensībās, un vienu vasaru pat skrēju skriešanas pēc – lai vieglāk būtu mežā. Atceros, ka pāris reizes nedēļā skrēju no Imantas uz Babīti un vienu reizi uzdrošinājos aizskriet pat līdz tiltam. Bet to visu uztvēru kā zobu sāpes un cilvēka labsajūtai nevajadzīgu nodarbi. Attālumi nebija lieli un arī orientējoties vairāk par desmit kilometriem nesavācās. Trenējoties izdzīvošanas sacensībām, garākā distanci ko veicu paša kājām bija iešana apkārt Usmas ezeram, kura bija aptuveni 50km gara un ilga tas vairāk kā divpadsmit stundas.

Lai arī pārsvarā uz dīvāna gulētājs un alus dzērājs es nebiju, bet lielāku baudu man sagādāja basketbols un orientēšanās. No plikas skriešanas man sāpēja sāni, šķita garlaicīgi, neko par to nezināju un arī nemaz negribēju zināt. Bet ārsta ieteiktā ilgāka laika pavadīšana svaigā gaisā man šķita vēl garlaicīgāka un tāpēc es metu sev izaicinājuma maratona izskatā.

Trīs gadi

Mana skriešanas Bībele apgalvoja, ka maratonu var noskriet jebkurš, kurš trenēsies sešpadsmit nedēļas. Tā kā man bija trīs gadu plāns, es netaisījos neko forsēt un ļavu visam iet savu gaitu. Mana skrējienu vēsture kopš lielās apņemšanās ir apskatāma VSK Noskrien lapā un pirmās sacensības bija minimaratons Nordea Rīgas maratonā 2008. gadā. Savu pirmo pusmaratonu plānoju skriet Kuldīgā, bet trauma pārvilka tam treknu svītru un Kuldīgā noskatījos, kā savu pirmo pusmaratonu veic mans skriešanas treniņu biedrs. Šķiet Kuldīga bija pirmās VSK Noskrien sacensības –  tajās piedalījās Imants, pikols, Krishjhon un Mošķis.

Rudenī noskrēju savu pirmo pusmaratonu Tallinā un iesaistījos jaunas basketbola komandas izveidošanā un maratonu noskriešanu atliku uz vēlāku. 2009. gada vasarā beidzot noskrēju Kuldīgas pusmaratonu un spēlējot basketbolu paralēli sāku gatavoties nākamā gada Rīgai. Dažādas nedienas gatavošanās procesu izbeidza, bet, pēc mana plāna gatavojoties, Imants noskrēja Rīgā savu pirmo maratonu. Tā arī tajā gadā nopietni skriešanai nepievērsos un nākamajā gadā Rīgā noskrēju tikai pusmaratonu, jo biju izdomājis, ka labāk sagatavoties var vasarā, kad basketbols ir beidzies un varu pievērsties tikai skriešanai.

Ja tu gribi noskriet maratonu, tad aizmirsti par visiem citiem sporta veidiem. Sezonas pēdējā spēlē es guvu traumu un visi mani plāni uz agru skriešanas sezonas uzsākšanu tika piespiedu kārtā atcelti. Bet no tā man nekāda mācība nebija. Atveseļojies sāku gatavoties Valmieras maratonam 2010, bet tik un tā piekritu uzspēlēt basketbolu. Trauma mani izsita uz vairākiem mēnešiem un tā arī no tā brīža neesmu ar pilnu atdevi  atgriezies basketbolā. Pāris dienas pirms maratona, Gatis no Maratona veikala filmējot manu soli uzreiz pateica, ka ar to kāju kaut kas man ir noticis. Sāpīgs bija lēmums pamest basketbola komandu un lai arī treneris bija teicis, ka pat klibs es esmu vairāk vērts par jebkuru, tomēr es izvēlējos skriešanu.

Es neesmu principiāls un trīs gadu plānu varētu mierīgi pārcelt uz Nordea Rīgas maratonu, bet runājot un klausoties jūsos, es sapratu ka es nevaru gaidīt līdz Rīgai. Gandrīz desmit tūkstoši maratona skrējēji ir kaut kas cits, kā zem tūkstoti skrējēju. Kā arī, lai arī nevaru ciest skriet pa skrejceliņu sporta zālē, bet samaksātā abonementa maksa priekš manis ir spēcīga motivācija trenēties. Tāpēc, konsultējoties ar visu zinošo VSK Noskrien forumu, es nolēmu, ka mans pirmais maratons notiks Milānā un tiks ievēroti visi pirms trim gadiem uzstādītie solījumi. Dažas stundas pirms gada mijas tika nopirkta dalība un pirmajā janvāra dienā tikai sporta kluba nestrādāšana un biezā sniega sega atturēja mani no skriešanas.

Gatavošanās

Mūsu komandā ir vairāki, kas pilnībā saviem pirmajiem maratoniem ir sagatavojušies uz skrejceliņa, tāpēc es iegādājoties abonementu domājams liku uz pilnu lozi. Tā arī skrienot sporta zālē es noskrēju divus mēnešus un vairāk kā trīssimts kilometrus. Garie skrējieni gan izraisīja smaidu aerobikas nodarbību apmeklētājiem. Eju uz zāli – skrien. Pēc stundas beidzu savu nodarbību – skrien. Duša, pirts, apģērbšanās – vēl skrien. Visgrūtākais bija pirmais 26km skrējiens. Vairākas reizes kāpu nost un smērēju noberztās vietas. Pārgāju soļos un vairāk par visu gribēju atmest visam ar roku. Bet pēc nedēļas psiholoģiski viss nostājās savā vietā un 26km veicu neapstājoties un nemainot ātrumu. Tajā brīdī arī sapratu, ka es varu noskriet maratonu, lai arī skrienot iepriekšējo pusmaratonu dažus kilometrus pirms finiša pie sevis domāju – ja man vēl būtu jāskrien tik pat daudz, tad labāk mani nošaujiet uzreiz.

Ja jums kādreiz ir iespēja piedalīties VSK Noskrien koptreniņā un jūs māc šaubas, tad noteikti piedalāties. Ja gatavojaties maratonam un garajos skrējienos gribat kompāniju – rakstiet forumā par to un ja vien jūs nedzīvojat uz Mēness, kāds jums pievienosies. Koptreniņā Vestienā man pēc plāna vajadzēja noskriet 29km, bet jau pēc pirmā apļa es biju knapi dzīvs. Kristaps un Didzis man palīdzēja noskriet vēl divus apļus. Kā arī pēc nedēļas, lai arī ssandijss ar mani noskrēja tikai vienu 11km lielu apli, tomēr dalīta bēda ir pusbēda un savu garāko tajā brīdī noskrietu distanci 32km es noskrēju pateicoties tieši viņam. Pēc tam jau trenēšanās man šķita nevajadzīga, jo ja jau es varu noskriet 32km un nākamā dienā vest bērnu uz bērnudārzu, pats visu dienu strādāt, tad jau maratons jau tāds nieks vien ir.

Pēdējā nedēļa

Mana pēdējā nedēļa pirms maratona bija spilgts apliecinājums tam, ka maratons ir jānoskrien galvā. Mani piemeklēja saaukstēšanās, sāpēja zobi, gandrīz divsimts kilometrus noskrieti apavi uz asfaltu izraisīja nepanesamas sāpes pēdā un uz poda pavadīju vairāk laika nekā pie darba galda. Lai arī es pilnībā sapratu, ka C vitamīnu dzeru velti, simts latus par jauniem sporta apaviem tērēju nervu nomierināšanai, tik un tā mani likās, ka stulbi, bet skriet man ieteica stresa samazināšanai, bet še tev – nu tas nāk pa visām malām laukā.

Milānas maratons nav īpaši dārgs pasākums. Dalības maksa man ļoti laicīgi piesakoties izmaksāja 35EUR. Par tiešā reisa biļetēm uz Milānu un atpakaļ ar Ryanair es samaksāju ap 50Ls pērkot tās mēnesi pirms lidošanas. Divu istabu dzīvoklis viegla skrējiena attālumā no pilsētas centra man maksāja 60EUR dienā un braukšanu ar metro sacensību dienā apmaksāja maratona organizatori. Protams, želejas ko pirku lielākajā sporta veikalā es izmetu pie divdesmitā kilometra un supermārketā pirktu vienu no tur pieejamiem dārgākiem vīniem tā arī neizdzēru. Bet tik un tā, nerēķinot trīs skriešanas apavu un sporta apģērbu iegādi treniņu laikā, Milānas maratons man izmaksāja ap trīssimts latiem. Ja ņem vērā, ka tas bija trīs gadu plāns, tad summa nemaz nav tik liela.

Maratona ciemats

Man no citu VSK Noskrien biedru maratona EXPO aprakstiem šķita, ka es ne izvēlēties nevarēšu kura kamanās sēsties, lai iegādātos sev želejas. Bet labi zināju, ka vienīgais, kas manas garšas kārpiņas apmierina ir High5 IsoGel. Ar tām es noskrēju savu garāko treniņu un jutos ļoti labi. Diemžēl, taupot uz lidošanas izmaksām, izlēmu tās iegādāties Milānā. Izrādās, ka itāļiem ir sava mafija ne tikai romānos, bet arī maratona ciematos. Vienīgais ko varēja dabūt, bija viņu kaut kāds vietējais brends. It kā jau, pusstundu pētot sastāvu, viss liecināja, ka tur iekšā ir tieši tas pats. Lūk arī otrs mans pirmā maratona padoms. Iemācies skriet bez želejām, vai ņem līdzi savējās, lai arī ko tas maksātu.

Bet interesanti maratona ciematā bija Mizuno stends ar iepriekšējā gada uzvarētāja foto un apaviem, kā arī pilnīgi neredzēts testa stends, kurā varēja kaut ko notestēt. Pats gan neizmēģināju, bet bildēs varat skatīties un komentēt par to, ko tad tas nosaka. Tā pat tika reklamētas neskaitāmas sacensības. Šajā ziņā man ir dāvana vienam no VSK Noskrien biedriem, bet iespējams tā interesēs arī citus. Kā jau virtuālā skriešanas klubam pienākas, tad arī dāvana ir virtuāla. Maijā F1 trasē Monzā notiek maratons. Droši vien vajadzētu rīkot aptauju par to, kuram tad šī virtuālā dāvāna (vai āķis lūpā) ir domāta.

Būtu es maratona organizētājs, tad visus supermārketus, zobārstus un velnsviņsazin ko nemaz maratona ciemam ne tuvumā nelaistu. Droši vien avīzes piecu dienu bezmaksas abonements noderēs manam dzīvokļa saimniekam Milānā, automašīnu žurnālu atvedu savam darba kolēģim, kurš konsultē mani šajā sakarā, bet par AirFrance atslēgu piekariņu pat mani bērni neizrādīja nekādu interesi. Lai gan 5 EUR atlaide supermārketā man noderēja, bet maratona EXPO es gribētu apskatīt tehnoloģijas, jaunumus, sporta uzturu un kaut vai tos, kas maratonu spēj noskriet atmuguriski un nevis ar skriešanu nesaistītu sponsoru stendus vai parastu tirgošanos.

Maratons

httpv://www.youtube.com/watch?v=YuifHdiFlH4&feature=related

Es esmu izlasījis neskaitāmas maratona noskriešanas grāmatas, saites un saklausījies stāstus. Bet tas man netraucēja uz maratonu braukt ar 8km noskrējušiem apaviem, pilnīgi jaunām skriešanas biksēm un bez izmēģinātām želejām. Toties es visu vajadzīgo sakārtoju iepriekšējā vakarā un starta vietā biju ātrāk par orķestri. Divas reizes pačurāju, salaboju pēkšņi saplīsušo trīs dienas veco uzparikti želeju pārnēsāšanai un no pirms sacensību drudža nebija ne miņas.

Pēc pēdējiem treniņiem un sava ātruma analīzes mans mērķis bija skriet pakaļ 4:15 tempa turētājiem un kā jau visādas grāmatas izlasījušam, man nebija pilnīgi nekādu plānu uz amatieru cienīgu mērķu sasniegšanu un noskriešanu ātrāk par četrām stundām. Savas spējas ļoti labi apzinājos un galvenais bija noskriet. Lai arī pirmajos kilometros bezmaksas ūdens pirms starta iedzina krūmos, tomēr turējos netālu no 4:15 baloniem un pie sevis nodomāju – šādā tempā es varētu kaut līdz nākamam rītam skriet.

Nekas neliecināja ka kaut kas varētu arī mainīties. Lai arī līdzi bija vairāk želeju, ieplānoju tās lietot pēc katriem desmit kilometriem. 32km treniņā es biju izmantojis divas želejas un treniņa laikā un pēc tam jutos lieliski. Iespējams, tempa turētāju stratēģija pirmo trases pusi skriet ātrāk bija pārāk auksta laktiņa priekš manis un viņu uzstādītais ātrums 5:40–5:50 min/km bija nāvējošs. Iespējams, tas kas apturēja manu skriešanu bija Milānas piedāvātais karstums, kas izrādās bija lielākais pēdējo 50 gadu laikā, lai arī skrienot to nemaz tā nejutu. Parasti skrienot man problēmas sagādā svīšana, jo sviedri nokļūst acīs un izjūtu lielu diskomfortu, kā arī noberžas dažādas vietas.

Bet iespējams lielāko problēmu sagādāja nopirktās želejas. Treniņos želeju lietoju kā balvu sev, jo sevi motivēju noskriet vēl tik daudz, lai varētu paņemt želeju. Lai arī nekādu efektu nejutu, bet sakot jau, ka maratons notiek galvā, un želejas apēšana treniņos bija lielisks katalizators. Milānā 10km želeja savu darbu izdarīja, bet 20km jau nesagaidīja, jo sākot to uzņemt, sapratu, ka vēl malks un visi Milānas iepriekšējās dienās uzņemtie labumi būs kopējai apskatei. Tā kā biju sapircies dažādas, to norakstīju uz izņēmumu. Dzēru ūdeni, elektrolītu dzērienu un skrēju tālāk, bet droši vien par skriešanu to nosaukt ir grūti. Dzeršanas un slapināšanas punktos apstājos un pēc tiem vēl gabalu soļoju un skriet uzsāku vien tad, kad sapratu, ka soļošana nav nekāds izaicinājums.

Pēc 25km sapratu, ka želejas šoreiz man nebūs nekāda motivācija un noliku tās uz kādas mašīnas jumta – ja nu kādam vajag, bet skrienot tālāk izskatījās ka velti, jo dzeršanas punktā dabūjamās želejas mētājās pat neattaisītas un citi skrējēji uz želeju devējiem skatījās ar izteiktu riebumu. Lai arī skrienot domāju, ka varēju arī savu maratonu skriet Rīgā, jo man nav vajadzīgi ne tie tūkstoši, ne tie atbalstītāji, jo tā pat visa cīņa notiek ar pašam ar sevi. Bet nelielu motivāciju tomēr Milāna sagādāja.

Pirmkārt jau, Milānā skrējēji bija tajā dienā Dievu statusā, jo, ja bija skrējējs, tad šķērsojošos tramvajus un mašīnas apturēja, savukārt, ja bija sprauga starp skrējējiem, tad palaida. Pieklājība lika skriet pāri krustojumiem, redzot kāda rinda ir sastājusies. Bet bija daudz gabalu, kur citas ielas nešķērsoja un varēju netraucēts soļot. Otrkārt, motivējoši bija tas, ka es soļoju ātrāk nekā itāļi. Treškārt, reizē ar maratonu notika stafetes distance. Sākumā tas nedaudz traucēja, jo drusku vēlāk palaistie ātrākie stafetes skrējēji tevi apdzina un bija sajūta, ka visi tevi apskrien. Bet nonākot pie pēdējā maiņas punkta (šķiet pie 35km) un redzot tik daudz vēl tos, kas gaida savus komandas biedrus, sajutu lepnumu par sevi – es taču pārvietojos ātrāk nekā trīs skrējēji kopā. Un pēdējā mana motivācija bija pilnīgi tumšas ādas krāsas skrējēja pamanīšana pie četrdesmit pirmā kilometra. Pie sevis jau biju izdomājis, ka līdz galam tikšu kaut rāpojot un pēdējo kilometru skriešu. Bet šis skrējējs mani izaicināja pašam to neapzinoties. 22km es redzēju sacensību uzvarētāju viņa 42km un viņš pa gabalu izskatījās tieši tāds pats – pavisam melns. Tā nu es uzsāku savu finiša spurtu un varu savā pirmā maratonā distancē ierakstīt ne tikai noskriešanu, bet arī Āfrikas kontinenta pārstāvja uzvarēšanu. Nu bija viņš iespējams smagāks par mani, bet nu pilnīgi melns un es biju ātrāks.

Mans finiša laiks pēc sacensību pulksteņa bija 4:44:52. Pēc čipa laika 4:42:55, bet 4:45 tempa turētāji mani apdzina ap četrdesmito kilometru un nedomāju, ka pēdējos divos kilometros es viņus vairs redzēju. Lai arī manā rezultātā viņus nav ko vainot, jo šiem tempa turētājiem līdzi skrēja tikai viens skrējējs. Viens no maniem soļotājiem centās viņiem pievienoties, bet paskrējis pāris simts metrus līdzi, atgriezās kolektīvā, un kā jau teicu – soļošanā es visiem itāļiem ieliku.

Pēc maratona

Jau pirms maratona es zināju, ka es neesmu maratonists. Toties tagad es zinu – skrienot un soļojot maratonā var finišēt jebkurš. Trenēšanās pirms tam atvieglo dzīvi pēc maratona. Skrienot sacensībās pie sevis domāju, ja man nebūtu trīs gadu plāns, nebūtu VSK Noskrien, es nemaz nebūtu skrējis maratonu un būtu centies uzlabot savu pusmaratona rezultātu vai skrējis tikai prieka pēc. Ne pirms sacensībām, ne sacensību laikā, ne arī pēc tām es nekādu sajūtamu sajūsmu neizjutu. Tās skriešanas tirpas mani pārņēma pie vieniem muzikantiem, bet tas arī bija viss.

Cauri tūristu pilnām ielām skrēju tūristu dēļ, augstāko pulsu 191 un lielāko ātrumu 3:24 min/km uzrādīju finiša spurtā, jo bija vēl spēka. Bet tad kad bija karsti un grūti, neatradu sevī spēku tomēr skriet un demonstrēju itāļiem savu lielo soļošanas soli. Bet nu, paejot pāris dienām es vēl neparakstos uz nākamo trīs gadu plānu uz 100km vai skrējienu apkārt Monblānam, bet jau domāju, ka pirmajā maratonā esmu uzstādījis ļoti pārspējamu personisko rekordu. Un ļoti daudziem maniem draugiem un paziņām nemaz tāda nav.

Tā pat, atbraucis no Milānas pieteicos Rīgas pusmaratonam un Nordea Rīgas maratonā palīdzēšu Rīgas mēram uzstādīt jaunu viņa personisko rekordu pusmaratonā. Un zini, es skriešu vēl kādu maratonu un ja tu netrenēsies, tad es būšu ātrāks par tevi. Jebkurā gadījumā, esmu priecīgs, ka sāku skriet, ka radās VSK Noskrien, ka esat jūs visi un to, ka izejot parastā treniņā darba dienas vakarā var redzēt tik daudz skrējējus.

P.S. Garmin domas par manu Milānas maratonu.

Un nedaudz statistikas:

Bib Number: 5732 – VAVERE SIGNIS
Year of Birth: 1977 – Nationality: LAT
Team: VSK NOSKRIEN
Final Time: 4:44:52
Overall Position: 2944°

Split Time min/Km Delta min/Km RealTime
Km 10 1:00:31 6,03 1:00:31 6,03 0:58:33
Cambio staffetta 13K 1:23:27 6,10 0:22:56 6,33 1:21:30
Km 21.097 2:08:41 6,05 0:45:14 5,57 2:06:43
Cambio Staffetta 23K 2:24:55 6,09 0:16:14 6,45 2:22:57
Km 30 3:11:10 6,22 0:46:15 7,06 3:09:12
Cambio Staffetta 35K 3:50:39 6,35 0:39:29 7,53 3:48:41
Arrivo 4:44:52 6,45 0:54:13 7,32 4:42:55

 

25 komentāri rakstam Trīs gadu plāns

  • Hei, iznāk, ka mēs esam debitējuši vienās sacensībās (tiesa, Tu pirms tam skolas laikā krosus vēl skrēji) – NRM 2008. gada minimaratonā. Izrādās, ka esi toreiz noskrējis mani par gandrīz 2 minūtēm.. Un nu jau Tu esi ticis līdz maratonam.. Laikam man arī jāsaņemas!

    Bet interesanti, kāpēc 2008. gada 27. martā, stādot 3 gadu plānu, noteici termiņu tieši 2011. gada 10. aprīli (nevis 26. martu)?

    `Skrienot iepriekšējo pusmaratonu dažus kilometrus pirms finiša pie sevis domāju – ja man vēl būtu jāskrien tik pat daudz, tad labāk mani nošaujiet uzreiz` <– ar apmēram šādu domu es, liekas, esmu finišējis visos savos līdzšinējos pusmaratonos.. :D

    Tas ir interesanti – finišēt aiz 4:45 tempa turētājiem, iekļaujoties laikā 4:45. Man Prāgā bija līdzīgi – ar laiku 1:39:24 finišēju tālu aiz vīriem, kas skrēja ar baloniem ar uzrakstu 1:40..

  • ing_a ing_a

    nu forshi!! un man liekas, ka visi var pateikt Paldies! Signim par to, ka ir shis portaals skrienoshajiem =) Paldies!!

  • Sākotnēji biju noteicis termiņu šķiet pirmo aprīli, jo apaļš cipars un tā. Pēc tam es to koriģēju un pagājušogad vēl drusku, lai būtu svētdiena un es ar Milānu to varētu izpildīt.

    Ar 4:45 es saprotu, jo viņi reāli vilka tikai vienu skrējēju un droši vien cik tad ātri tas varēja paskriet, tik arī ātri viņi skrēja, bet tik un tā interesanti. Bet, protams, tempa turētājiem būtu jāiekļaujas tajā laikā un nevis jānoskriet sekundi sekundē. Lai arī no otras puses – dažus procetus manu skriešanas ātrumu nokāva tempa turētāji.

  • Lauma laumiic

    Vienmēr ir patīkami sekot līdzi citu mērķiem. Tāpēc VSK Noskrien ir vieta, kur patīkami iegriezties, jo šeit neviens tev neļaus atkāpties no savām domām, mērķiem, iecerēm.
    Es lasu un smaidu. Paldies :)

  • skaists raksts! man visvairāk patika par to melnādaino skrējēju :)
    un, jā, protams, paldies par noskrien.lv :)

  • druupijs druupijs

    OrMan,tad jau Tev tikai 1 doma traucee noskriet maratonu- panjem un izmet vinuu beidzot no galvas :D
    es piemeeram nekaadu plaanu nenoteicu sev un vnk pieteicos maratonam- tad arii nrebija citas izejas kaa skriet- tas manupraat ir labs stimuls :D Starp citu, es arii 2008. gadaa minimaratonu skreeju 1. reizi ;)

  • janis.jeksevics janis.jeksevics

    Kā pāris gadus atpakaļ teica kāds indietis pie Tadžmahala, tad visas pasaules cilvēki dalās divās daļās, tajos kuri savā dzīvē ir redzējuši Tadžmahalu un tajos kuri nav.
    Tas pats ir ar maratonu, tagad Tu esi pie pirmajiem, pie tiem kas ir pieveikuši maratonu.
    Apsveicu Signi!

  • druupijs druupijs

    Apsveikumi Signim! :) Tu to paveici-super :))

  • Didzis Didzis

    Prieks,ka mums ir tāds SIGNIS.Bez SIGŅA nebūtu arī VSK Noskrien,bez kura vispār pašlaik nespēju iztikt.Tāpat mums visiem kopā,SIGŅA vadībā jāvirzās uz priekšu.LAI MUMS VISIEM IZDODAS !

  • Apsveicu Signi ar maratonu noskriešanu!! Man tas vēl priekšā, domāju pēc diviem gadiem.
    Forši, ka esmu devis ieguldījumu un motivējis garākajam skrējienam treniņos :)

  • Kaspars Kaspars

    Apsveicu, malacis! Esi arī par vienu lietu tuvāk 101 lietas īstenošanai. Labs iemesls updeitam http://www.signis.lv/101/
    Kā arī apņēmības tev tiešām netrūkst, nākamais mērķis Ironman?

  • Kaspar, kā teica man franču draugs – “es neesmu tāda tipa cilvēks.” Man varbūt patiktu skriet (kustēties) apkārt Monblānam, bet vāveres tik daudz kā vajag Ironman nepeld.

  • Želejas lidmašīnā var vest pilnīgi droši, katrā ziņā tās, kas līdz 100ml iepakojumā. Tā ka vismaz nākmreiz varēsi apbruņoties tomēr ar savām.
    Bet citādi gribu teikt, ka, ja uz nākamo maratonu pārāk nevelk, tad uz to arī pārlieku rauties nevajag, vismaz ne uzreiz. Toties skriešanu kā sava dzīvesveida sastāvdaļu noteikti vajag saglabāt.

  • guncha guncha

    Jauks raksts.Žēl, ka tāds karsts Tavs maratons sanāca (man Roterdamā pat +20 bija par daudz), bet labs darbs, kas padarīts.

  • marciks

    Patiešām malacis, Signi! Apsveicu! Kā arī pateicos, par Tavu ieguldījumu mūsu visu skriešanas sasniegumos:)
    Arī es skriešanu sāku ar 2008.gada mini-maratonu, kam 2009.gadā sekoja pus-maratons un 2010.gadā maratons. To visu esmu veikusi, lielā mēra, pateicoties šai virtuālajai tikšanās vietai:)

  • Inga_K brewe

    Super raksts :) Tikai ņemot vērā, ka gatavojos savam pirmajam pusmaratonam, nedaudz biedējošas atziņas no puišiem, kas trenējas, par pēdējiem km pirms finiša (nu, tas par to vēl tikpat skriešanu). Signi, tikai pēc mana līdz šim garākā treniņa kopā ar Tevi es noticēju, ka varu noskriet savu pirmo pusmaratonu. Paldies :)

  • Aigars Aigars

    Lielisks motivācijas rakstiņš, Signi! Labi noderēs kādam, kurš vēl baidās mest cimdu skriešanai kā tādai, nemaz nerunājot par kautko nopietnāku.
    Bet, nu, tas pasākums jums, milāniešiem, izvērtās tīri ekstrēms. Pagaidām tikai Didzis varētu konkurēt ar savu Otepes maratonu. Tajā pašā laikā, šajās dienās mēs Latvijā salām nost …
    Pievienojos. Paldies Signim un pārējiem pirmajiem domubiedriem, kuru iniciatīvas dēļ VSK Noskrien radās. Tā ir lieliska, īstenota ideja. Paldies!:)

  • atgriezties pie skriešanas, kā daudzus citus, mani toreiz (2008.gada jūlija beigas) motivēja tieši Sigņa blogs – paldies viņam par to, paldies kluba biedriem par motivāciju … skrienu vairāk, vai mazāk aktīvi joprojām – kad būs nākamais maratons? teikšu godīgi – nezinu! Varbūt arī man motivācijai visiem paziņot, ka tādā un laika periodā noskriešu maratonu?!:) Jaunu blogu noteikti nevēršu – VSK Noskrien motivē gana labi – Vestienas pasākums to vien ir vērts …

    Pievienojos Sigņa lielajam sveicēju pulkam – Tevis Milānā veiktais man atmiņā piesauc Berlīnes-2005 notikumus, kad skrēju ar aptuveni tādu pašu motivāciju – galvenais ir tikt līdz finišam. Skrienot pirmo maratonu iesācēji visbiežāk pieļauj vienu un to pašu kļūdu – pārķerot sākuma tempu, kas vēlāk atspoguļojas rezultātā – prātā nāk Kuldīgas pusmaratonu pusītes, kur pareiza tempa izvēle beigās var maksāt ne tikai pāris desmit minūšu, bet arī vienkārša finiša sasniegšanu. Es vairāk klausītu Garmin ieteikumiem, jo visus treniņus tak veici kopā ar viņu – balonu dresētāji skrien savā tempā ;) Pēc kara jau visi gudri – nekā personīga :) Salikums skriešana+soļošana noteikti vestu līdz finišam – es gan izvēlos skriešanu, kaut pavisam mazā riksītī ;) …

    Pat, ja neesi sirdī maratonists, ar šādu statusu ne katrs savā dzīvē var lepoties, jo, lai iekļautos publiska pasākuma normatīvā ir vajadzīga dūša un tā Tev ir! Ar laiku norimsies emocijas, bet paveiktais Milānā paliks vēsturē un pieveiktais maratons nekur nepazudīs :) Vēlreiz apsveicu un tiekamies atkal kaut kur skriešanas trasē! :)

  • Redz kā, arī druupijs un marciks debitējuši sacīkstēs vienlaicīgi ar mums ar Signi – NRM’2008 -, droši vien vēl kāds, un visi jau uzkalpojušies līdz maratonam. Hmm..

  • Starp citu, OreMan, tā virtuālā dāvana ir tieši tev. Varbūt apvieno savus hobijus un pirmo maratonu noskrien Moncā? Lai arī tīrā itāļu valodā, reklāmas lapu tu vari dabūt.

  • Dzo

    Ja jau par debijām, tad NRM’2008 arī man bija debija maratona distancē.

  • Man jau likās, ka tur kaut kas uz mani ir tēmēts.. :) Pameklējos tīmeklī, bet neko par tādu maratonu Moncā īsti neatradu.. Itāļu valodā gan nemeklēju.. Bet kas tā par virtuālo dāvanu īsti? Gribētos redzēt to reklāmlapu tad, var nosūtīt ieskanētu vai kā?

  • Par rakstu gandrīz apraudājos :)
    Apsveicu Tevi, Signi, ar tik nozīmīgu veikumu!

  • vargans

    …caur ērkšķiem uz maratonu! Patiess prieks par Tavu apņēmību! :)

  • Krishjohn

    Signi, Kuldīgā redzot Tevi pirmo reizi, mana sievišķa intuīcija teica priekšā, ka šis fotogrāfs 3 gados noskries savu pirmo maratonu. Un noskrēja ar. Prieks par Tevi!

Komentēt