Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Siguldas duatlons

Ilgi gaidītās Lieldienu brīvdienas ir klāt. Četras brīvās dienas var lietderīgi izmantot un nedarīt neko, bet var arī doties sestdienas dienā uz Siguldu, lai piedalītos Siguldas dualtonā šoreiz gan vasaras.

Viss bija jauki un skaisti līdz brīdim, kad stāvot stacijā piecas minūtes līdz vilcienam secināju, ka velopudele ar iepildīto bērzu sulu ir palikusi uz galda. Un būs vien jāiztiek ar to dzeramā daudzumu, kas ir somā, jo paspēt aizbraukt pakaļ vairs nav laika. Brokastis vilcienā izpaliks. Vilciens, velo vilcienā, biļete, stundiņa snaudiena un Sigulda klāt. Pa ceļam nekas prātīgs nebija, jo īstais pavasaris (koki sāk zaļot nedēļu vēlāk) vēl nav sācies. Tā kā no rīta saģērbos diezgan optimistiski – plāni, tad mani jau izkāpjot no vilciena nepatīkami uztrauc tie tumšie mākoņi debesīs. Tomēr vēl ir agrs rīts (10:25) un viss var mainīties. Ierastā pietura Kaķu mājā un aizkustinājumu asaru vērts nobrauciens lejā no Siguldas kalna. Lieki piebilst, ka maksimālais ātrums brīžiem bija pat 45km/h ar bremzēšanu. Ātrāk negribējās laisties lejā, jo man tās mašīnas tomēr traucēja.

Starta vieta pie serpentīna Krimuldas pakājē rīta agrumā ir tukša un klusa. Apsveicinos, atvados no dažiem latiem un tieku pie sava numura. Brīvais laiks divas stundas līdz startam. Ilgi nebija jāgaida un no līkuma parādās Laine. Izrādās es neesmu vienīgais agrais putniņš Siguldā. Laine veiksmīgi Reiņa trasē tikusi pie mtb velo, nav jau šosejnieks, bet ar šo braucamo ar uz priekšu var tikt. Tā kā līdz startam ir vēl daudz laika, tad tas tiek pavadīts saturīgās sarunās par visu ko. Ik pa brīdim skatieni tiek pievērsti debesīm, mākoņiem un arī saulei. Diena būs silta. Dalībnieki arī top ar vien vairāk, vairāk un vairāk.

Līdz startam palikusi viena stunda. Arī mēs sākam taisīties. Mix zonā pie sava numura tiek atstāts velo un ķivere, es vēl atstāju arī otrus apavus. Pārģērbjamies sporta drēbēs. Somas atstājam pie organizatoriem. Starts tiek dots bērniem, katrs jau skrien kā var un māk. Dažam piepalīdz vecāki. Pēc godam noskrietā apļa visi ķer savus braucamos un dodas nākamā aplī, tad atkal nomet vai atstāj vecāku gādībā savu braucamo un skrien savu aplīti. Emocijas un spraiga cīņa jau virmo gaisā. Pa šo laiku es veiksmīgi esmu tikusi pie Laimas drauga ūdens pudeles, jo viņš kā līdzjutējs var iztikt arī bez tās. Toties Laima savu numuru ir atstājusi jakā un jaka ir auto, bet starts pēc pāris minūtēm. Lieki piebilst, ka stāvot aizmugurē pļāpājot un gaidot viņas numuru mēs nedaudz nokavējām startu. Tas piedodami.

Starts. Un visi skrien. Manas izvēlētās krosa botas nav īpaši parocīgas skrējienam pa asfaltu (daudz ātrāk un vieglāk var sasiet). Nekas cits neatliek kā izmantot slīpo zālāja maliņu. Skrienot no beigām ir forši tikt garām lēnākiem. Laini, protams, neredzu, ātrie skrējēji jau ir tālēs zilajās vai aiz kāda no tālākajiem līkumiem. Skrējiena trase ved divos apļos no serpentīna līdz gandrīz Gūtmaņa alai un atpakaļ. Iesākumā skrējiens pa asfaltēto celiņu, tad šķēršļu skrējiens pa nelīdzeno zālāju. Un beigās jeb atlikušais pusaplis ved pa grantētu celiņu gar klinšu – alu sienām un pāri tiltiņam. Lai dzīve skrējiena laikā neliktos tik rožaina jau pirmajā aplī skrienot parādās dīvaina sajūta. Kā tad. Kreisai kājai bota atsējusies. Pārāk īsa distance, lai stātos un situ. Divus apļus skrienu ar cerību neuzkāpt uz šņorēm. Otrajā aplī nekas nemainās, tikai dalībnieki vairāk izretojušies. Otrais aplis pievarēts, paskrienu garām dzeršanas punktam līdz savam velo. Skriešanas botas tiek fiksi noautas un tai vietā uzvilkti velo apavi, lai vajadzības gadījumā būtu labāka krišana. Ķivere galvā, velo pie sāniem un skrienam tālāk līdz mix zonas beigām. Pa labi un nākamais pārsteigums pļava, šķiet nepļauta, ar nelielu ūdens daudzumu. Lēnām prātīgi pārvarēta. Grantēts ceļš. Elpas vēl nav, jo uzreiz pēc skriešanas velo ir kā ir. Vēl viens mazs līkumiņš un aidā augšā serpentīnā. Tas gan nav forši. Lēnām, lēnām pedāļus minot cenšos tik uz priekšu/augšu. Kalns paliek aizvien stāvāks un stāvāks. Priekšā braucošajiem arī diez ko raiti neiet uz priekšu. Visi tādi nedaudz saguruši. Zobrati saslēgti lielāki un kājiņas jākustina vairāk, bet lēnām uz priekšu tiek. Labi, ka nav jābrauc līdz pašai augšai, bet pēc pievarētiem ap 800 metriem gar skatītāju soliņiem (tieši tur pat, kur Siguldas skrējiens nogriezās uz finišu) nogriežamies uz mazajām taciņām. Pirms līkuma apdzenu Laini.

Un tagad tikai sākas. Mazas šauras taciņas. Šoreiz kreisajā pusē stāvā nogāze, kurai cauri spīd Siguldas otra puse. Taciņas, tiltiņi, mazi kalniņi, saknes un tas viss ar velo. Pagrieziens, līkums lejā pāri saknēm, te atkal kalnā augšā. Pie viena pastāvāka kalna pirmais sastrēgums, priekšā braucošās meitenes izlemj, ka tas nav priekš viņām un stumj savus braucamo augšā. Pastāvēju aiz viņām cerībā, ka ātri uzskries un tad varēšu fiksi uzbraukt, bet kaut ka nesanāca – samisējās pašai. Pa to laiku mani jeb jau mūs apdzina Monika. Izmantoju izdevību un velo pie rokas stumdama aizskrienu garām. Tālāk tāpat mazas, šauras sakņainas taciņas, pāris dublīši, daži nobraucieni starp celmiem. Vēl daži Himalaju kalniņi un brauciens pa nogāzē izveidotu taciņu. Un tad viens tāds stāvāks kalns. Labi atzīstos es arī uzstūmu tur augšā velo abas reizes. Jāatpūšas ir. Beidzot mierīgāks un platāks ceļš, ar saknēm protams. Ideāla vieta, lai padzertos. Ceļš nedaudz līkumots, priekšā braucošo arī var redzēt. Ātrums arī labs. Pāris nobraucieni, pagriezieni. Līdz priekšā braucošais pajautā: Cik ļoti ātri es braucu? Reizēm jau dzīvot gribās, es atbildēju. Un tiku palaista pa priekšu pa pastāvo, līkumaino un akmeņaino nobraucienu. Šeit gan sanāca daudz bremzēt (kā es dievinu amortizācijas dakšu), pēdējā līkumā gan abas reizes sanāca sabremzēties, lai neuzlidotu virsū lielajam akmenim. Pēc tam mierīgs pārbrauciens pār gājēju tiltu un līkumots nobrauciens starp akmeņiem uzreiz lejā. Neliels pārbrauciens gar Gauju, garām atpūtniekiem. Pretī nāk nūjotāji, lielā ātrumā lidojošos velosipēdistus palaiž garām. Otrā aplī es ar viņiem satikos uz taisnā garā ceļa Gaujas otrā pusē, kad braucot garām tiku uzmundrināta. Nākošais pļava – tāda patizla, mitra, bija arī laipiņas pļavā tas tā koordinācijai vairāk. Pēc tam atkal iekšā mežā (Siguldas skrējiena taciņas no Siguldas kamaniņu trases līdz pļavai  – pretējā virzienā). Augšā, lejā, te atkal augšā un jau lejā. Trepītes gan nebija, bet tiltiņš ar vienu izlūzušu dēlīti gan. Arī šajā pusē, kreisajā pusē nogāze. Viens stāvāks nobrauciens, kuru izdomāju, ka tomēr ir jānoskrien un nākamajā kalnā jāuzskrien. Dažos nobraucienos vajadzēja uzmanīgi stūri pagriezt, lai kādu koku pa ceļam nepaķertu. Bija arī pāris kalniņi, kuros ar mazītiņu pacietību tikt augšā.

Un kur tad bez dubļiem. Tas kā saldais ēdiens bija atstāts uz trases beigām. Šeit bija brīva izvēle dubļi vai sniegs. Katram iespēja izvēlēties, kas tuvāks. Pirmo reizi veiksmīgi izbraucu pa vidu beigās tik noslīdot no kalna un pēc tam tiekot atpakaļ, otrajā tieši tāpat tikai kaut kas samisējās un nācās atsperties dubļu vannā. Pēc šī sekoja lidojamais gabals pa granti ar bedrēm, protams. Pēc kāda laiciņa parādījās arī asfalts. Pie Siguldas slēpošanas trases pilns ar atpūtniekiem. Šeit arī divi guļošie. Pirmajā reizē priekšā braucošie brauca pa kreiso pusi, jo tur var apbraukt guļošo. Otrajā reizē nedaudz aizsapņojos un nācās nedaudz palēkāt pāri guļošajiem. Savādāk garlaicīgi. Pēc taisna gabala vienmēr ir kalns un augšup uz Gaujas tiltu. Tālāk pāri tiltam lēnām atpūšoties, jo priekšā brauca meitene. Tad starp vienu tizli novietotu mašīnu un trases tiesnesi, lieki piebilst, ka tur tā nobrauktuve no trotuāra arī nav diez ko skaista (zīme pa vidu traucē) lejā no kalna pa asfaltēto trotuāru. Uz otro apli. Otrais aplis, kā jau otrais aplis, diezgan lielā vientulībā, tik brīžam apdzenot kādu lēnāk braucošo. Tādu nebija daudz.

Un atkal Mix zona. Ātrums no kādiem 30km/h tiek samazināts līdz nullei jebšu tā lai var nokāpt un paskriet līdz savam numuram, kur jau savu kārtu cerīgi gaida skriešanas botes. Ak, jā ar velo apaviem skriet nav ērti. Pārsimts metru garo skrējienu pavada klaboņa. Velo pakaru aiz sēdekļa, ķiveri nometu (saudzīgi) blakus un cenšos ātri pārvilkt apavus. Velkot botes nodomāju, ka varbūt nesiet. Aij, nav ko, sasiešu tomēr būs ērtāk. Skrējiens tiek iesākts ar nelielu kalniņu, garām dzeršanas punktam, caur startu. Pēc velo posma dalībnieki izretojušies. Nāksies skriet vienai. Saule spīd aizvien vairāk un vairāk. Putniņi arī apkārt čivina un Siguldas dabas baudītāju bari kļuvuši lielāki. Skrienu te pa vienu, te otru ieslīpo maliņu. Un, dzīvē taču ir jābūt simetrijai. Labā bote atsējusies vai  nav burvīgi. Īss pārdomu brīdis, par to, ka tomēr vajadzēja nesiet botes. Līkumotās taciņas, pļava, pagrieziens gar klintīm, Gūtmaņa ala, tiltiņš, dubļi jau vairāk. Otrais aplis, no piedāvātās ūdens glāzītes gan atsakos, apdzenu priekšā skrienošo Laimu – uzmundrinu, aizskrienu tālāk. Pretī skrienošie finišējušie dalībnieki uzmundrina, Siguldas dabas baudītāji gan uzmundrina, gan izstiepjas garā rindā palaižot mūs garām. Vēl pāris līkumi un ilgi gaidītais Mērķis (Finišs) ir sasniegts 1h34min6sek.

Ūdens, ūdens, ūdens. Gan dzeršanai, gan sejas mazgāšanai. Auzu cepumiem arī nav ne vainas. Vienā brīdī aizskrien garām Laine uzsaukdama, kā es tā jau finišējusi. Turpinu mazgāt seju jau ar kuro ūdens glāzīti. Ūdens Gūtamaņa alas strautiņā ir auksts, bet kaut kā tie dubļi ir jānomazgā no kājām nost. Kā sušķis uz Rīgu nevar braukt. Lai arī stāvēju uz augstākā akmens strautiņā pirms ārā kāpšanas nācās iekārties tiltiņā, lai kājas nedaudz sasiltu un tad vēlreiz ar slaidu lēcienu pa nedaudz mālaino maliņu tiktu ārā. Saulītē tomēr ir silti. Skat Laine arī finišējusi. Pēc finiša Laine teica, ka ar mtb velo nav nekāda braukšana. Ka labāk un foršāk ir pa asfaltu ar šosejnieku. Kas kuram tuvāks. Tīras drēbes pārvilktas, velo savākts, pudele atdota (paldies Laimai), soma sakrāmēta. Atliek tik vien tāds sīkums  kā tik augšā Siguldā. Ir variants ar velo uz pleca pa slavenajām Siguldas trepītēm vai braukt pašai. Uzrodas kompānija, soma tiek Laimas draugam (uzveda ar mašīnu) un tā mēs divatā minamies augšā. Vispār nebija nemaz tik traki. Tālākais kā vienmēr, Kaķu māja ar garšīgajām kūkām un vilciens. Miegs nāk tik ļoti, ka vienu brīdi bija jāpiedomā, lai neaizmigtu un izkāptu laicīgi no vilciena.

Nobeiguma vietā. Ir jau forši braukt ar apziņu, ka esi vienīgā grupā, bet vēl foršāk tomēr ir sacensties ar citiem.

8 komentāri rakstam Siguldas duatlons

  • Ivars Ivars

    Ja Laumiic apraksta, tad pašm nemaz nav jāpiedalās – visas sajūtas tāpat var izbaudīt :)

  • ro

    Ak jā, bet cik precīzi Laumiic visu atceras!!! Fenomenāli! Man likās tikai – augšā, lejā, augšā lejā, atkal krauja, atkal saknes, atkal laipa, tad vēl laipa, tad vēl laipa, tad atkal krauja, augšā un lejā…Njā. MTB nepirkšu :D.

  • džespers

    Tas tikai velvienreiz apstiprinā, ka kalnu riteņbraukšana nav gluži krāniņu zīmēšana uz sienām. Un skriešana – vēl jo vairāk.

  • Forši Laumiic aprakstījis! Ir talants! :) Būs jāpamēģina kaut kad arī duatlons.

  • Katrīna Gatere Katrīna Gatere

    Man kā siguldietei tik viegli izsekot līdzi uzrakstītajam, uzreiz bilde acu priekšā. Pilnīgi sagribējās pa tām takām brīvdienās pavizināties.

  • ro

    Kalnu riteņbraukšana ir nevis spēku, bet pārgalvības pierādījums ;), tur tiešām vajag DROSMI mesties no tām kraujām lejā. Nospļāvos, kā nekā ritenis īrēts – :D- un un pie rociņas lejup skrējam.

  • džespers

    ro, vaidzēj aizvērt acis un … maukt lejā! ;)

  • Forši tam visam vēlreiz iziet cauri! p.s. žēl, ka bilžu nav praktiski nekādu no šī pasākuma (es vismaz neatradu).

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.