Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils



Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Skriešu gan

Gandrīz pirms diviem gadiem VSK Noskrien tika publicēts raksts par kādu meiteni, kuras ikdiena bija skriešana un to ka tam visam svītru pārvilka trauma. Ļoti jūtīgs, atklāts un iedvesmojošs stāsts. Dzīvē viss nav tik vienkārši – skrienu, trauma, atveseļojos un skrienu atkal. Tā spēj sagādāt ne vienu vien nepatīkamu pagriezienu un apbrīnojams ir cilvēka spēks nepadoties, bet darīt visu lai varētu… skriet un noskriet.

Ilgi man tā trenēšanās neturpinājās. Mugura lika par sevi manīt. Sapratu, ka “jāmet” miers tai skriešanai. Turpināju trenēties svaru zālē. Pienāca vasara, un klāt bija sporta spēļu laiks. Uzaicināja mani uz Pagastu sporta spēlēm skriet orientēšanās stafeti. No četriem etapiem, man bija trešais. Zinājām, ka esam gana spēcīga komanda, taču zinot manu muguru, komandas biedri teica, neskrien ātri, galvenais jau vispār mums ir noskriet! Redzot, ka stafetē 1.etaps labi noskrēja, un 2. etaps vēl labāk – no mežā izskrēja negaidīti ātri (2.vieta), sapratu, ka nekāda lēnā skriešana nebūs. Tad nu es vicoju, kā saka “uz svaigumu”. Orientēšanās iemaņas ar nebija zudušas. 800m pirms finiša biju kā līdere, lai gan zināju, kaut kur aiz muguras tuvojās pretinieku komanda. Bet spēki izsīka, cik nu manī bija tas svaigums vairs palicis, tik arī bija, lai nodotu stafeti pēdējam etapam kā otrā. Un rezultātā tā arī finišējām. Mugura par šo pasākumu neprotestēja nemaz.

Tā es vasarā pa pāris reizēm izgāju uzskriet – savam prieciņam. Papildus treniņi zālē un arī kalanētikas nodarbību vadīšana, lika justies labi. Protams, līdz vienai jaukai rudens dienai, kad kāpjot mašīnā sajutu, kaut kas nav tā. Un atcerējos TĀS sāpes. Aizbraucu mājās, likos gultā, labi zinādama, ka tas ir uz divām dienām. Šoreiz nebija tik traki, turoties pie taburetes, ar sakumpušu muguru lēnā garā pārvietojos pa māju. Meita mani par babiņu sauca…. Kad palika labāk aizbraucu pie darba kolēģes (fizioterapeites) parunāties. Un viņa mani nākošā dienā pieteica pie sava kolēģa traumatologa – bērnu ķirurga.

Aizdodoties pie šī, patiešām gudrā un iejūtīgā speciālista, ar vecajiem kompjūtertomogrāfijas rezultātiem, knapi uzmetot aci, uzreiz izskanēja teikums, mīļā meitene, Tev taču ir lauzts skriemelis…!!! No kā?? Visticamāk pašai dzimstot salūzis un nav saaudzis kopā. Līdz ar to ir 5mm tukšums lūzuma vietā. Kas tad arī to visu sāpi man radīja. Dakterim uzreiz arī teicu, ka sports ir mana dzīve, ko lai es tagad daru? Ko Jūs darītu manā vietā? Un viņa atbilde bija – taisītu operāciju un dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi. Jo agri vai vēlu viņa jātaisa būtu, piemēram 40 gados.

Tad aprunājāmies par izmaksām, rehabilitāciju un pašu operācijas veidu. Lika man līdz šā gada janvārim izdomāt. Un deva cerības, ka ja viss būs ok, tad jūnijā varēšu atsākt skriet. Pēc šī apmeklējuma trīs dienas staroju, un nekas man nespēja sabojāt garastāvokli.

Apjautājos dakterim, kas būtu bijis, ja būtu apmeklējusi manuālo terapeitu? (kaut kāda iekšējā balss mani atturēja no šī apmeklējuma). Daktera atbilde bija – visticamāk, ka Tu jau būtu bijusi saskrūvēta.

Protams, mājās apspriedos ar savējiem, un visi, kā es pati, teica – ko vajag, to vajag. Tad nu janvāra vidū gāju pie daktera norunāt datumu un vēlreiz pārrunāt visu. Operācijas diena bija paredzēta 25. februāris. Neliels stress, zinot, ka mazliet vairāk par mēnesi palicis. Nākošā dienā zvans no doka puses, kurš paziņo, ka vai nu operāciju pārceļam uz 4. februāri vai marta beigām. Gribēju, lai tas viss ātrāk beidzas. Palikām pie 4. februāra. Pēc pāris dienām vēlreiz zvans. Operācija vēl par divām dienām pārceļas – 2. februāris. Vairs bija nedēļa palikusi. Izstaigāju ļoti daudz ārstus, lai dabūtu apstiprinājumu, ka ar mani viss kārtībā un varētu zem skalpeļiem likties.

Loģiski, bez kurioziem jau arī nevar. 1.februārī iestājos slimnīcā. Ārā putenis. 2.februāra rītā pl. 4:30 mani sabaroja ar kaudzi zālēm (operācija paredzēta 8:15). Atnāca dakteris ap deviiņiem un paziņoja, ka pēc kādām 2 stundām būs operācija, jo kurjers ar maniem implantiem (4 skrūvēm un 2 kauliņiem) ir ieputināts. Gala rezultātā man operāciju uztaisīja 3.februārī. Raudādamu mani veda uz zāli, aptuveni trīs stundas čučēju saldā miegā, kamēr pieskrūvēja man liekus kauliņus.

Nākošā dienā jau cēlos augšā un ar palīglīdzekļiem mācījos staigāt. Tad jau pa trepēm mācījos kāpt.  Pēc piecām dienām jau gandrīz skriešus pa slimnīcu jozu. Desmit dienas pēc operācijas mani izrakstīja, ar norādījumiem – divus mēnešus nesēdēt, trīs mēnešus nerādīties darbā, necelt neko smagāku par 4 kg, un pildīt vingrojumus, ko samācīja fizioterapeits. Darbā atgriezos jau pēc 3 nedēļām. Cik varēju, vadīju kalanētikas (muskuļu stiprināšana bez palīglīdzekļiem) nodarbības. Atsāku sēdēt pēc pusotra mēneša. Jutos ļoti labi.

Pagājušā nedēļā bija jāatrādās dakterim. Uztaisīja rentgenu. Un dakteris smaidot teica – tev tur tik labi un skaisti viss ir pieaudzis klāt, rēta labi sadzijusi. Atzinos, ka ļoti ātri atsāku saprāta robežās vingrot. Tad dakteris pārjautāja – Tā, Tev bija svarīgi sportot? Nu tad Tu drīksti lēnām atsākt skriet! Bet tikai ar apaviem, kam ir gēls zolēs. Es tos vārdus gaidīju, bet ne tik ātri!

Tad nu šonedēļ pavisam lēnām un prātīgi esmu atsākusi darīt to, kas visvairāk patīk. Protams, ir arī mērķi, un ne tie mazākie. Varbūt tas ir slikti, bet varbūt labi!? Ja nu tomēr tā mugura pieviļ?! Taču es ticēju savam dakterim, un ticu vēl joprojām. Un ceru, ka nākošgad ar Jums visiem skriešos nākamajā Rīgas maratonā.

Paldies, ja izlasīji.

20 komentāri rakstam Skriešu gan

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.