Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Divas sacensības divās dienās

IMG_0884Ciparu un statistikas mīļotāji var uzreiz pāriet pie šī raksta desmitās un vienpadsmitās rindkopas, pārējie tiklab var lasīt arī visu pēc kārtas.

Pagājušosestdien man bija liels prieks atgriezties Stirnubuka seriāla dzimšanas vietā Milzkalnē, lai šeit jau trešo gadu pēc kārta skrietu pa Āžu kalnu un citām ievērojamām vietām. Šis posms bija palicis atmiņā kā ļoti patīkams, bet tas gan kaut kā bija no prāta izkritis, ka tas ir TIK ĻOTI kalnains. Šoreiz, protams, skrēju tikai zaķa distanci, kā jau visu šo sezonu, un varbūt arī tāpēc likās kalnaināk kā citus gadus – varbūt vienkārši zaķa posmā kalnu koncentrācija uz vienu centimetru ir lielāka..?

Šoreiz negribēju iesaistīties lielā laika patēriņā un, kā citas reizes ierasts, daudz izbaudīt arī pirms un pēcsacensību gaisotni. Devos uz Milzkalni īsi pirms zaķa distances starta, bet atpakaļ – uzreiz pēc sava finiša. Tāpēc nebiju sagādājis arī nekādus līdzbraucējus, lai nebūtu nekādas gaidīšanas finišā, nekādas čīkstēšanas pa ceļam, lai piestājam Statoilā vai CircleK, vai Rāmkalnos, vai mežmalā vai kur citur.. Ātri prom, un ātri atpakaļ, lai var turpināt nodarboties ar Baltijas Baso pēdu ultramaratona organizēšanas lietām, kas pēdējā pirmssacensību nedēļā, protams, sarodas arvien vairāk.

Un varbūt tieši šīs lielās steigas dēļ arī pats skrējiens izvērtās varen raits un veiksmīgs. Kā saka – ātrāk skriesi, vairāk laika paliks ultras organizēšanai! Tik ātram kā Miķelim gan man vēl joprojām nesanāca būt, bet biju viņam jau tuvāk kā iepriekš, un nešaubos, ka drīz vien es viņu atkal panākšu. Dzirdi, Miķeli? Jā, bet, ja pēc šī uzsaukuma izlasīšanas arī Miķelis sasparosies VĒL vairāk un sāks skriet VĒL ātrāk, arī tad nebūšu palicis zaudētājos – PaBaso.lv komandai tas tikai dos VĒL vairāk punktu atlikušajos šīs sezonas posmos. Win-win!

Kaut kā ļoti fiksi šoreiz uztipināju arī kalniņos, ne tik bieži pārejot soļos, kā to nācies darīt citos šī gada posmos. Vienmēr esmu teicis, ka kalni nav priekš manis un ka esmu tīrs asfalta skrējējs, tāpēc šoreiz kalnu pārvarēšana skriešus man pašam pat izraisīja pozitīvu pārsteigumu – nav jau tā, ka es pēdējā laikā būtu sācis trenēties kalnos. Rezultātā pirmo reizi šosezon finišēju starp 20 labākajiem (vispār laikam pareizāk jāteic – ātrākajiem –, varbūt tie arī nav tie labākie pēc dabas, kas to zina), turklāt 20. vieta atpalika no manis gandrīz par minūti.

Tūlīt jau finišs! Ā, jā, šajās sacensībās pirmo reizi izmēģināju Merrell apavus. Bildes autors – Roberts Ivanāns.

Tūlīt jau finišs! Ā, jā, šajās sacensībās pirmo reizi izmēģināju Merrell apavus. Bildes autors – Roberts Ivanāns.

Pēc finiša jutos labi, nebija nekādu problēmu vai sāpju, tāpēc sāku pārdomāt iespēju rīt startēt arī LSC šosejas skrējienu 5. posmā. Šo savas dalības iespējamību divās sacensībās divās secīgās dienās man bija ļauts pārdomāt pavisam mierīgi, kamēr atceļā gaidīju, kamēr ceļu policists aizpildīs dzelteno lapiņu. Rezultātā atcerējos par savām jaunības dienām, kad nereti gadījās šādi startēt divas dienas pēc kārtas, bet reiz arī trīs sacensībās četru dienu laikā. Nekādu konkrētu lēmumu gan nepieņēmu, atstājot izvēles izdarīšanu uz rītu, jo, pirmkārt, rīts esot gudrāks par vakaru, bet otrkārt – un tas ir tikai viens no iemesliem, kāpēc man patīk LSC mači – šīm sacensībām nav nepieciešama nekāda iepriekšēja pieteikšanās – Tu vienkārši ierodies pusstundu pirms starta, samaksā dalības maksu un stājies uz starta līnijas!

No rīta piecēlos tieši tāds pats, kāds aizgāju gulēt – nekas vēl joprojām nesāpēja, nebija nekādu noguruma pazīmju un nekāda attaisnojoša iemesla šodien tomēr nesacensties. Turklāt, kā jau augstāk minēts – es taču tomēr esmu asfalta skrējējs! Aizbraucu uz Uzvaras parku ar velo, lai jau laicīgi sāktu iesildīties īsajam un tādēļ ļoti ātrajam piecu kilometru skrējienam, jā, tam pašam saucamajam good old 5K. Te vēl nekad nebiju skrējis, tāpēc iesildoties (tagad jau nopietni – skrienot –, ne vairs ar velo) kārtīgi izpētīju trasi – 1.5 km garo apli ap parku –, jo bija pamatotas aizdomas, ka te es nevarēšu skriet nevienam līdzi, kā to daru lielākās sacensībās. Spēcīgie skrējēji pārsvarā reģistrējās 30 km skrējienam, un bija skaidrs, ka jānotiek kaut kam neiedomājamam (piemēram, man jāsalauž kāja), lai es šodien neuzvarētu.

Taču ar uzvaru vien es negrasījos apmierināties. Mans galvenais mērķis bija mēģināt pabīdīt latiņu tuvāk maģiskajai 17 minūšu robežai, uzlabojot savu personīgo rekordu. Lai arī no vakardienas it kā nekāds jūtams sagurums nebija manāms, nebiju drošs, vai to nemanīšu arī, skrienot tempā ap 3:30 min/km. Mans šī brīža rekords bija 17:51, kas ir temps 3:34 min/km. Kārtīgi iesildījos, vairāk kā parasti, un biju gatavs startam.

Starts! Aizskrienu, atpakaļ neskatīdamies, cik tālu no manis atpaliek nākamais skrējējs. Tāpat neskatos arī savu tempu pulkstenī. Esmu nolēmis tur ielūkoties tikai katra kilometra beigās, lai redzētu, cik ātri esmu noskrējis kārtējo kilometru, nevis visu laiku nervozēt par tempa uzturēšanu. Tas man arī iepriekš bieži vien nācis tikai par labu.

Pirmais kilometrs nopīkst, skatos – 3:23. Woo-hoo, tāds temps man dotu finiša laiku zem 17 minūtēm, bet, reāli domājot, ir skaidrs, ka tas iznācis tik ātrs, tikai pateicoties starta adrenalīnam. Otrais kilometrs – 3:32. Sāku pie sevis rēķināt, cik sekundes esmu priekšā 3:30 min/km tempam, kas man finišā dotu rezultātu 17:30. Pašlaik tātad apdzenu šo laiku par 5 sekundēm. Trešais kilometrs – atkal 3:32. Vēl divas sekundes zaudētas, tātad esmu pusapaļajam laikam 17:30 priekšā vairs tikai 3 sekundes. Ceturtais kilometrs – 3:31. Nu ļoti stabili man skrienas, ņemot vērā, ka starp šīm kilometru atzīmēm pulkstenī ne reizi neieskatos. Vairs tikai 2 sekundes esmu priekšā savam mērķa laikam, tātad atliek tikai pēdējo kilometru noskriet tāpat kā visus iepriekšējos. Skrienu, cik spēju, līdz šķērsoju finiša līniju pēc 17 minūtēm un.. 31 sekundes kopš starta brīža.. Lai arī piekto kilometru esmu noskrējis pa 3:28, kopumā mans Garmins samērījis šiem pieciem pa virsu vēl 20 metrus (TIKAI 20 metrus – tā ir apbrīnojama precizitāte).

Šoseja prasa atsacīties arī no naģenes. Bildes autors – Kārlis Pakārklis.

Šoseja prasa atsacīties arī no naģenes. Bildes autors – Kārlis Pakārklis.

Vēlāk gan aizdomājos – šie liekie 20 metri taču man prasījuši tikai 2.4 sekundes; pirms piektā kilometra biju mērķa laikam priekšā 2 sekundes un vēl 2 sekundes vinnēju pēdējā kilometrā.. Tātad kopā man būtu bijis jāfinišē ar laiku ap 17:28. Bet nē, izrādās, ka viltība ir tajā, kā Garmins rāda kilometru laikus – viņš tos nevis noapaļo, bet gan rāda tikai veselo sekunžu daļu. Reāli mani kilometru laiki bijuši šādi: 3:23.6, 3:32.5, 3:32.3, 3:31.5 un 3:28.8. Un, kā redzams, šī sekundes daļas aiz komata kopā savākušās liekās 2.7 sekundēs.. Kādiem gan sīkumiem nesanāk pievērst uzmanību, cīnoties par noteiktu robežu pārvarēšanu..

Lai vai kā, esmu savu personīgo rekordu vecajā labajā piecītī labojis par veselām 20 sekundēm, un nu 17 minūšu sasniegšana man pat sāk šķist visai reāla. Jā, tik tiešām vienubrīd bija tā, ka šis mans šīs sezonas mērķis likās tik tāls un nereāls, ka gandrīz vai gribējās tam atmest ar roku. Bet nu tā vairs nav. Ja ne šosezon, tad nākamo, bet 17 minūtes noteikti kritis, lai vai ko Ansis par to domātu!

Raksts pārpublicēts no http://oreman.wordpress.com