Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Divas sacensības divās dienās

IMG_0884Ciparu un statistikas mīļotāji var uzreiz pāriet pie šī raksta desmitās un vienpadsmitās rindkopas, pārējie tiklab var lasīt arī visu pēc kārtas.

Pagājušosestdien man bija liels prieks atgriezties Stirnubuka seriāla dzimšanas vietā Milzkalnē, lai šeit jau trešo gadu pēc kārta skrietu pa Āžu kalnu un citām ievērojamām vietām. Šis posms bija palicis atmiņā kā ļoti patīkams, bet tas gan kaut kā bija no prāta izkritis, ka tas ir TIK ĻOTI kalnains. Šoreiz, protams, skrēju tikai zaķa distanci, kā jau visu šo sezonu, un varbūt arī tāpēc likās kalnaināk kā citus gadus – varbūt vienkārši zaķa posmā kalnu koncentrācija uz vienu centimetru ir lielāka..?

Šoreiz negribēju iesaistīties lielā laika patēriņā un, kā citas reizes ierasts, daudz izbaudīt arī pirms un pēcsacensību gaisotni. Devos uz Milzkalni īsi pirms zaķa distances starta, bet atpakaļ – uzreiz pēc sava finiša. Tāpēc nebiju sagādājis arī nekādus līdzbraucējus, lai nebūtu nekādas gaidīšanas finišā, nekādas čīkstēšanas pa ceļam, lai piestājam Statoilā vai CircleK, vai Rāmkalnos, vai mežmalā vai kur citur.. Ātri prom, un ātri atpakaļ, lai var turpināt nodarboties ar Baltijas Baso pēdu ultramaratona organizēšanas lietām, kas pēdējā pirmssacensību nedēļā, protams, sarodas arvien vairāk.

Un varbūt tieši šīs lielās steigas dēļ arī pats skrējiens izvērtās varen raits un veiksmīgs. Kā saka – ātrāk skriesi, vairāk laika paliks ultras organizēšanai! Tik ātram kā Miķelim gan man vēl joprojām nesanāca būt, bet biju viņam jau tuvāk kā iepriekš, un nešaubos, ka drīz vien es viņu atkal panākšu. Dzirdi, Miķeli? Jā, bet, ja pēc šī uzsaukuma izlasīšanas arī Miķelis sasparosies VĒL vairāk un sāks skriet VĒL ātrāk, arī tad nebūšu palicis zaudētājos – PaBaso.lv komandai tas tikai dos VĒL vairāk punktu atlikušajos šīs sezonas posmos. Win-win!

Kaut kā ļoti fiksi šoreiz uztipināju arī kalniņos, ne tik bieži pārejot soļos, kā to nācies darīt citos šī gada posmos. Vienmēr esmu teicis, ka kalni nav priekš manis un ka esmu tīrs asfalta skrējējs, tāpēc šoreiz kalnu pārvarēšana skriešus man pašam pat izraisīja pozitīvu pārsteigumu – nav jau tā, ka es pēdējā laikā būtu sācis trenēties kalnos. Rezultātā pirmo reizi šosezon finišēju starp 20 labākajiem (vispār laikam pareizāk jāteic – ātrākajiem –, varbūt tie arī nav tie labākie pēc dabas, kas to zina), turklāt 20. vieta atpalika no manis gandrīz par minūti.

Tūlīt jau finišs! Ā, jā, šajās sacensībās pirmo reizi izmēģināju Merrell apavus. Bildes autors – Roberts Ivanāns.

Tūlīt jau finišs! Ā, jā, šajās sacensībās pirmo reizi izmēģināju Merrell apavus. Bildes autors – Roberts Ivanāns.

Pēc finiša jutos labi, nebija nekādu problēmu vai sāpju, tāpēc sāku pārdomāt iespēju rīt startēt arī LSC šosejas skrējienu 5. posmā. Šo savas dalības iespējamību divās sacensībās divās secīgās dienās man bija ļauts pārdomāt pavisam mierīgi, kamēr atceļā gaidīju, kamēr ceļu policists aizpildīs dzelteno lapiņu. Rezultātā atcerējos par savām jaunības dienām, kad nereti gadījās šādi startēt divas dienas pēc kārtas, bet reiz arī trīs sacensībās četru dienu laikā. Nekādu konkrētu lēmumu gan nepieņēmu, atstājot izvēles izdarīšanu uz rītu, jo, pirmkārt, rīts esot gudrāks par vakaru, bet otrkārt – un tas ir tikai viens no iemesliem, kāpēc man patīk LSC mači – šīm sacensībām nav nepieciešama nekāda iepriekšēja pieteikšanās – Tu vienkārši ierodies pusstundu pirms starta, samaksā dalības maksu un stājies uz starta līnijas!

No rīta piecēlos tieši tāds pats, kāds aizgāju gulēt – nekas vēl joprojām nesāpēja, nebija nekādu noguruma pazīmju un nekāda attaisnojoša iemesla šodien tomēr nesacensties. Turklāt, kā jau augstāk minēts – es taču tomēr esmu asfalta skrējējs! Aizbraucu uz Uzvaras parku ar velo, lai jau laicīgi sāktu iesildīties īsajam un tādēļ ļoti ātrajam piecu kilometru skrējienam, jā, tam pašam saucamajam good old 5K. Te vēl nekad nebiju skrējis, tāpēc iesildoties (tagad jau nopietni – skrienot –, ne vairs ar velo) kārtīgi izpētīju trasi – 1.5 km garo apli ap parku –, jo bija pamatotas aizdomas, ka te es nevarēšu skriet nevienam līdzi, kā to daru lielākās sacensībās. Spēcīgie skrējēji pārsvarā reģistrējās 30 km skrējienam, un bija skaidrs, ka jānotiek kaut kam neiedomājamam (piemēram, man jāsalauž kāja), lai es šodien neuzvarētu.

Taču ar uzvaru vien es negrasījos apmierināties. Mans galvenais mērķis bija mēģināt pabīdīt latiņu tuvāk maģiskajai 17 minūšu robežai, uzlabojot savu personīgo rekordu. Lai arī no vakardienas it kā nekāds jūtams sagurums nebija manāms, nebiju drošs, vai to nemanīšu arī, skrienot tempā ap 3:30 min/km. Mans šī brīža rekords bija 17:51, kas ir temps 3:34 min/km. Kārtīgi iesildījos, vairāk kā parasti, un biju gatavs startam.

Starts! Aizskrienu, atpakaļ neskatīdamies, cik tālu no manis atpaliek nākamais skrējējs. Tāpat neskatos arī savu tempu pulkstenī. Esmu nolēmis tur ielūkoties tikai katra kilometra beigās, lai redzētu, cik ātri esmu noskrējis kārtējo kilometru, nevis visu laiku nervozēt par tempa uzturēšanu. Tas man arī iepriekš bieži vien nācis tikai par labu.

Pirmais kilometrs nopīkst, skatos – 3:23. Woo-hoo, tāds temps man dotu finiša laiku zem 17 minūtēm, bet, reāli domājot, ir skaidrs, ka tas iznācis tik ātrs, tikai pateicoties starta adrenalīnam. Otrais kilometrs – 3:32. Sāku pie sevis rēķināt, cik sekundes esmu priekšā 3:30 min/km tempam, kas man finišā dotu rezultātu 17:30. Pašlaik tātad apdzenu šo laiku par 5 sekundēm. Trešais kilometrs – atkal 3:32. Vēl divas sekundes zaudētas, tātad esmu pusapaļajam laikam 17:30 priekšā vairs tikai 3 sekundes. Ceturtais kilometrs – 3:31. Nu ļoti stabili man skrienas, ņemot vērā, ka starp šīm kilometru atzīmēm pulkstenī ne reizi neieskatos. Vairs tikai 2 sekundes esmu priekšā savam mērķa laikam, tātad atliek tikai pēdējo kilometru noskriet tāpat kā visus iepriekšējos. Skrienu, cik spēju, līdz šķērsoju finiša līniju pēc 17 minūtēm un.. 31 sekundes kopš starta brīža.. Lai arī piekto kilometru esmu noskrējis pa 3:28, kopumā mans Garmins samērījis šiem pieciem pa virsu vēl 20 metrus (TIKAI 20 metrus – tā ir apbrīnojama precizitāte).

Šoseja prasa atsacīties arī no naģenes. Bildes autors – Kārlis Pakārklis.

Šoseja prasa atsacīties arī no naģenes. Bildes autors – Kārlis Pakārklis.

Vēlāk gan aizdomājos – šie liekie 20 metri taču man prasījuši tikai 2.4 sekundes; pirms piektā kilometra biju mērķa laikam priekšā 2 sekundes un vēl 2 sekundes vinnēju pēdējā kilometrā.. Tātad kopā man būtu bijis jāfinišē ar laiku ap 17:28. Bet nē, izrādās, ka viltība ir tajā, kā Garmins rāda kilometru laikus – viņš tos nevis noapaļo, bet gan rāda tikai veselo sekunžu daļu. Reāli mani kilometru laiki bijuši šādi: 3:23.6, 3:32.5, 3:32.3, 3:31.5 un 3:28.8. Un, kā redzams, šī sekundes daļas aiz komata kopā savākušās liekās 2.7 sekundēs.. Kādiem gan sīkumiem nesanāk pievērst uzmanību, cīnoties par noteiktu robežu pārvarēšanu..

Lai vai kā, esmu savu personīgo rekordu vecajā labajā piecītī labojis par veselām 20 sekundēm, un nu 17 minūšu sasniegšana man pat sāk šķist visai reāla. Jā, tik tiešām vienubrīd bija tā, ka šis mans šīs sezonas mērķis likās tik tāls un nereāls, ka gandrīz vai gribējās tam atmest ar roku. Bet nu tā vairs nav. Ja ne šosezon, tad nākamo, bet 17 minūtes noteikti kritis, lai vai ko Ansis par to domātu!

Raksts pārpublicēts no http://oreman.wordpress.com

Vai var noskriet Sub18min5K, nevienu kilometru neskrienot ātrāk par 3:37?

14615707_1817272365154002_3804698590337298283_o

Tad kā ir – var vai nevar piecus kilometrus noskriet ātrāk par 18 minūtēm, nevienu no šiem kilometriem nenoskrienot ātrāk par trim minūtēm un 37 sekundēm? Pirms lasiet tālāk, apdomājiet šo jautājumu katrs pie sevis! Atbilde meklējama manā jaunākajā emuāra ierakstā – https://oreman.wordpress.com/2016/10/17/5k-zem-18-min-nevienu-kilometru-neskrienot-atrak-par-337

Enjoy!

 

Jaunās māmiņas piezīmes #11. Atpakaļ sacensību apritē

Kā jau minēju iepriekšējā ierakstā, pirmās sezonas sacensības, kā arī pirmās kaut cik nopietnas sacensības pēc Hannas dzimšanas, tika plānots LSC pusmaratons 11.aprīlī Mežaparkā. Man patīk LSC rīkotās sacensības ar to nelielo dalībnieku skaitu, plakanu trasi un tuvo atrašanos mājām. Ne mazāk svarīgi tagad ir arī bērna izklaides iespējas (piemēram, bērnu laukumi, kur Hanna ar tēti pakavēja laiku).

Plānošana

Labi sen neskrējusi sacensībās un vairs tā īsti neatceroties, kā tas ir, vien to, ka būs grūti, nolēmu, ka pārmaiņus pēc varētu mēģināt pulsa plāna pieeju, ko kādreiz aprakstīja Geo (Skriešana pēc pulsa plāna I un Skriešana pēc pulsa plāna II). Pieejai bija labas atsauksmes arī no citiem kluba biedriem, varbūt ka varētu strādāt arī man. Atliek vien atkārtoti izlasīt Geo pieredzi, izanalizēt savas sacensības un saplānot, kā pulsa grafiks varētu izskatīties man.  Bet, ideja ir viens, realizācija – kas pilnīgi cits. Visu nedēļu jutos ļoti nogurusi un izsmelta, ar bērna lietām man plānošana piemirsās un atcerējos par to vien piektdien vakarā. Viss, ko paspēju izdomāt, ka pirmos 5km varētu skriet ar maratona pulsu – ap 165. Kas būs pēc 5km, to rādīs laiks.

Rīts pirms

Lai kā sevi mēģināju mierināt, ka šīs nav ne pirmās, ne pēdējās sacensības, ka globālu personīgo rekordu nebūs, ka skriešu ne tikai rezultātam, bet arī priekam un tas būs mans laiks sev pašai, vēderu neapmānīsi un uztraukuma tauriņi tajā mājoja no paša rīta. Turklāqt, izskatījās, ka kavējam. Neskatoties uz to, ka Hannai drīz būs gads, es joprojām ik pa brīdim aizmirstu, ka sakrāmēties tikai pašai vai pašai plus bērnam ir divas dažādas lietas. Tāpēc, kad piebraucam pie Mežaparka, līdz oficiālajām reģistrācijas beigām ir atlikušas vien 15minūtes. Iekrāmēju guļošo bērnu ratos, pamāju ģimenei un iesildošā solī dodos uz starta vietu. Protams, aiz uztraukuma arī iesildošais solis ir bik par strauju no pulsa viedokļa, bet ko nu vairs.

Pirmie 5km

Izlaidīšu reģistrāciju, vien minēšu, ka dēļ Garkalnes buka nākamajā dienā pasākums bija krietni mazāk apmeklēts, kā domāju, un pusmaratona distancei reģistrējās vien 4 dāmas, ieskaitot mani. Laiciņš rādījās būt foršs, saulains, bet vēl gana vēss. Kādu laiku paguvu patusēt pa starta vietu, parunāties ar paziņām un kluba biedriem, tad jau dažas minūtes pirms starta arī ģimene mani noķēra un vēl paspēju iedot buču pamodušajai meitai.

Palaižam 5km skrējējus un sākam. Uzsāku kopā ar Anduli, kurš džentelmenis būdams, laiž mani šaurajās trases vietās pa priekšu un visādi izklaidē. “Visādi izklaidē” pārsvarā klausoties manu visnotaļ nestrukturētu burbuļošanu par pēdējā laika treniņiem, šodienas plāniem un bērna audzināšanu. No vienas puses liktos, varētu jau netērēt elpu un taupīties – galu galā sacensības skrienam, no otras – ja joprojām spēju parunāt, vismaz nebūšu izlikusies jau pirmajos 5km. Ak jā, es taču skrienu pēc pulsa plāna. Garmin nopīkst par pirmo kilometru un temps – 5:18min/km. Lai kāds būtu pulss, temps nudien ir par ātru. Mana godkārība un pašlepnums var dziedāt man galvā slavas dziesmas par labo sagatavotību, bet neesmu jau vakarējā – plāns ir izskriet 2h pusīti un nekam ātrākam es neesmu trenējusies – te runā skaidrais saprāts. Temps tiek nomests, pat dramatiski, jo nākamā km atzīmē Garmin dzied 6:05min/km. Bet nu vismaz sajūta ir laba un pļāpāt varu, lai arī pulss ir nedaudz virs plānotā (vidējais pirmajos 4km zem 170).

Pēc 4km Andulis saka, ka džentlemeniskais periods ir tā kā beidzies, un aizlaižas prom. Brīdi nākas pacīnīties ar sevi, lai nedzītos pakaļ, bet tad atgādinu sev par pulsa plānu un skrējiena baudīšanu. Galu galā, saulīte spīd, putniņi dzied, smaržo pēc priedēm. Kurās vēl sacensībās var dabūt to visu pie ātras, gandrīz plakanas trases?

6km-14km

Pamatposms paiet monitorējot pulsu, pašsajūtu un pētot apkārtni. Godīgi sakot, prāts pieradis 24h koncentrēties uz pasaules centru (Hannu), sajūtas pēkšņi palaists brīvībā un gandrīz vai nezinu, ko iesākt. Tik daudz apkārt kas notiek – suņi, bērni, putni, priedes, velosipēdisti, saules plankumi uz asfalta, ezers, pārītis uz soliņa ar ričukiem blakus – viņa ar grāmatu, viņš ar avīzi, blondīne pūderkrāsas kleitā ar kārtīgu zelta rotaslietu uz kakla ar vīrieti, nūjotāju pāris, tikai sākuši sportiskās gaitas, viss prasa uzmanību, bet tajā pašā laikā tik viegli palaist prātu pašplūsmā. Un ir tik foršs skrējiens, ne gluži lēnais treniņčunčinājums, tomēr var just kā organisms strādā – kā sirds pumpē asins litrus un muskuļi cilā kājas, un plaušas piegādā skābekli.

Vienā brīdī dzirdu biežus soļus aiz sevis. Un saprotu, ka diezgan ilgi jau dzirdu. Tā kā skrienu sev un ne ar vienu neskrienos, pat neatskatos. Pēc brīža man garām paskrien Dainis Zeps, un esmu izbrīnīta – nekad neesmu spējusi viņu apdzīt, likās, viņam būtu jābūt stipri gabalā. Bet acīmredzot, prātīgi uzsācis un tagad apdzen citus – es pilnīgi noteikti nebiju pēdējā, ko viņš apdzina.

Cipariski šis posms ir diezgan līdzens: vidējais pulss zem 175, temps 5:35-5:40min/km.

14km-finišs

Kopš Dainis mani apdzina, izmantoju viņu kā bākuguni. Sekoju pašsajūtai, bet brīžiem, šķiet, ir tik labi, ka aizmirstu, ka ir tomēr sacensības un plānu par 2h pati sev neesmu atcēlusi. Jau pēc pirmajiem 2 apļiem man bija skaidrs, ka uz sava Garmin attāluma mērījumu nevaru paļauties, tāpēc laika kontroles veicu pie oficiālajām atzīmēm. Pie 10km biju ap 55 minūtēm, pie 15km – ap 1:22, pie tam īsti nesaprotu, kāpēc skatījos, jo no šiem cipariem nevarēju saprat, vai man ir laika rezerve un cik liela. Tāpēc vados pēc Daiņa – ja viņš attālinās, es iepanikoju, tad sadzenu augšā pulsu, atceros – pulsa plāns, metu nost tempu. Vārdu sakot, temps šajā posmā visnotaļ nevienmērīgs.

Trīs apļi līdz beigām. Sajūta, ka gaiss ir kļuvis nedaudz biezāks un pamazām iegūst ūdens konsistenci, lai celtu kājas, nākas pielietot gribasspēku. Vēl pieķeru sevi pie iekšēja smaida – aha, kļūst grūti, tātad sacensības ir sākušās tomēr. Iepriekšējā aplī nedaudz iedzēru ūdeni, bet sāk beigties arī enerģija un kāds kilometrs paiet, strīdoties ar sevi – dzert atkal ūdeni vai organizatoru piedāvāto kaut ko (Isostar?), kas varētu saturēt cukuru, bet ir nepārbaudīts. Smadzenes ar cukura prasību uzvar, solot pacensties un pielikt ātrumu pēdējos kilometros. Pārsteidzoši, dzēriens nav salds, bet nākas pāriet soļos, lai to iedzertu, sit ciet elpu.

Atlikuši divi apļi. Dainis joprojām ir bāka baltā kreklā. Muskuļi sāk sāpēc un brīžiem jūtu, kā sāp sirds rajonā. Ik pa brīdim nedaudz nometu tempu, tad atkal iepanikoju.

Pēdējais aplis. Zinu, rīt sāpēs viss. Pēc Hannas piedzimšanas skriešanā piedalās arī tie muskuļi, par kuriem agrāk nezināju, nu jau sāp gurnu ārmalās, arī dibens sola tūlīt palikt uz tuvējā soliņa. Skrienu, cik var, nu jau vairs nav jēgas un vajadzības taupīties. Te pēdējā kilometrā ieraugu jauno māmiņu ar bērnu uz rokām un saprotu, ka par prom būtām divām stundām arī man visticamāk būs jāmaksā ar meitas nešanu rokās, un tam man vairs nebūs spēka. Bet nu, tur vairs neko, problēmas risināsim to atnākšanas secībā un pirmā ir – finišēt.

Mazliet, vēl mazliet, jau sākas pēdējo metru uzmundrinājumi. Finišs. Vēl divi soļi un apstājos. Aivars nosmej, ka es ekonomiska – tikai līdz finišam un tad uzreiz – stop.

Rezultāts

Rezultāts ir labāks kā cerēts – 1:56:41. Trešā kopvērtējumā, trešā savā vecuma grupā – Hannai dikti patīk medaļas un kausi – būs jauni, ar ko spēlēties. Pati pārlaimīga, ka tiku līdz finišam, par kārotā rezultāta sasniegšanu, līdzatkarīgajiem un vienkārši par skaisto dienu, pavadītu skrienot.

P.S. Dienas atlikušo daļu jutos, it kā man kāds ar bomi pa galvu iesitis. Un nākamajā dienā – it kā arī ar asfalta rulli kāds pāri pārbraucis. Bet prieks no tā nezūd, tas vienkārši ir nedaudz noguris.

 

Kārtējais “prātīgais” lēmums – pēdu kopšana pabasopunktselvē stilā

„Mēģini iejusties to vietā: bieži vien visu dienu jācieš slēgts ietērps, kas galvenokārt neļauj elpot ar pilnu krūti, visu laiku jānēsā daudzreiz smagāks nesamais nekā pašu svars vai arī jāpacieš saspiestība nepiemērotas formas mētelī, kas spiež visus kauliņus, taču labi izskatās. Tad nemaz negribas ļauties publiskai apskatei, vai ne?” (citēts no delfi.lv) – visai briesmīga ikdiena, vai ne? Stāsts ir nevis par kādu augstas bīstamības laboratorijas darbinieku spectērpā, bet gan par mūsu pēdām. Lai sajustos kā atbrīvotājs un dotu „brīvību Villijam”, pagājušās svētdienas LSC mačos izlēmu skriet basām kājām – pirmo reizi sacensībās! Tad nu padalīšos ar savu „veiksmes stāstu”.

Patiesībā jau par baso skrējienu mačos sapņoju kādu laiku. Līdz pagājušajai nedēļai biju iekrājis teju 80 basos kilometrus treniņos, laiks tā kā nākamajam izaicinājumam. Iespēja bija jau sestdien, kad piedalījos Vecrīgas saulgriežu skrējienā, taču sakautrējos (labi, ka tā) vilkt nost sandales un paglāstīt tūristu nomīdīto bruģi ar savām pēdiņām. Iespējams, viens no prātīgākajiem lēmumiem – baspēdošanas profi saka, ka bruģis nav tā pateicīgākā virsma, lai gūtu pirmo pieredzi basajā skriešanā…

Par laimi nākamajā rītā notika kārtējais LSC posms šosejas skrējienos Mežaparkā. Tā kā šie man bija jau trešie mači četrās dienās (un nākamajā dienā paredzēti vēl vieni), tad sadomāju skriet nosacītā treniņrežīmā. Lai sacensību gariņš neizjauktu skaisto apņemšanos, loģisks secinājums, ka jāskrien pa baso – divi zaķi ar vienu šāvienu: gan skrējiens lēnāks (attaisnojošu iemeslu dēļ), gan pirmās sacensības pa baso pieveiktas (vēl savtīgs mērķis bija – iekļūt pabaso.lv rekordu sadaļā, kur tiek fiksēti baspēdošanas sasniegumi dažādās sacensībās).

Labi, ka manī mājo pieticības eņģelītis, no divām piedāvātajām distancēm izvēlējos garāko – 10km jeb gandrīz četrus apļus. Jāatzīst, ka līdz šim pa asfaltu basiņām biju pieveicis pāris kilometrus, līdz ar to arī izvēle bija ļoti pamatota. Iepazīstoties ar sajūtām, lēnām aiztipināju līdz startam un tad izrādījās, ka Dievs ir – sāka smidzināt lietutiņš. Lietus radīja slapju asfaltu, kas, savukārt, neļāva nosvilināt gumiju – tfu tu – pēdu ādu. Aizpļāpājos ar vienu no kolēģiem un gandrīz nokavējām startu – pamanījām, ka pārējie jau kaut kur raujas, tad arī uzsākām skriet.

Šoreiz izdevās nepārķert startu – piesardzīgi sāku tipināt kā noslēdzošais, pirmajā kilometrā atradu piemērotu tempu un pāris konkurentus (basām kājām konkurēju ar V60/V70 grupu skrējējiem) apsteidzu, tālāk uz augšu rāpties nebija cerību un tā arī ripināju pa trasi. Pirmie divi apļi noskrējās bez bēdām – te arī apstiprinājums padomam, ka nevajag pārlieku garas distances pirmajām reizēm izvēlēties. Acīm redzot mana pēdu āda šobrīd spēj izturēt 5km noskrējienu pa asfaltu. Par asfaltu jāatzīst, ka vispatīkamākais bija jaunuzklātais posms gar estrādi – par šo asfaltu varētu pat teikt – mīksts un atsperīgs (patiešām patīkams), savukārt, netīkamākais bija finiša taisnes posms…

Otro piecu kilometru laikā bija iespēja pārdomāt savu muļķību (piesakoties uz 10km…vispār skrienot ar basām…vispār skrienot…) un vairāk pievērsties tam, kā pēda saskaras un kā atraujas no ceļa seguma. Nonācu pie pārsteidzoša slēdziena, ka sāpīgāka (abrazīvāka) ir nevis piezemēšanās (piezemējoties pēda neizslīd, līdz ar to noberšanās iespēja ir minimāla), bet gan atraušanās/atspēriens (pēdas spilventiņiem ne vainas, bet atspērienā pēdējie no asfalta atraujas pirkstu gali…maigā, plānā ādiņa uz pirmās pirksta falangas…tieši tā ādiņa, kuru veiksmīgi zaudēju un atstāju mikroskopiskos asfalta nelīdzenumos visa LSC apļa garumā).

Pēdējā kilometrā manu gremdēšanos pārdomās izjauca Mārcis, kurš atsildoties bija mani noķēris un sapurināja nedaudz veiklākam skrējienam finiša virzienā (OK, vairāk saņemties lika kāds aiz muguras sadzirdēts V65 grupas skrējējs, kurš arī bija mani noķēris; viņam padoties es nebiju gatavs.) Pašā finišā vēl Voļda satracināja uz traku sprintiņu (175m) – neticami, bet basām pēdām var arī pasprintot!!! Finiša laiks – nepilnas 53 minūtes – pietiekami cienījams pirmajiem baspēdošanas mačiem (cerēju iekļauties stundā – izdevās).

Mājupceļā (sandalēs) sastapām skrejošo Daci Linu, kura uz Dota jautājumu „Kāpēc nebiji mačos?” atbildēja, ka viņai šodienai esot cits treniņplāns. Tajā brīdī aizdomājos – cik lieliski, ka esmu amatieris! Tas sniedz TĀDU brīvību: gribu skrienu/negribu – arī skrienu; gribu skrienu mačos kaut katru dienu; gribu skrienu basām pa smiltīm, pa čiekuriem, pa asfaltu; gribu – skrienu ultru; gribu – skrienu sprintu…varu dulloties uz nebēdu un īsti neviens nevar to aizliegt; nav jāatskaitās sponsoriem vai treneriem; līdz ar to – SKRIENU PRIEKAM!!! Super! Noskrienam!?

P.S. Sausais atlikums no šīs avantūras:

– nodeldēju veco tulznu ādu no pēdu apakšas;

– uzberzu jaunas smukas tulzniņas (un uzreiz arī norīvēju tās) uz abu pēdu visiem mazajiem pirkstiem;

– nākamās pāris dienas jutu sen nebijušas „labi pastrādāts” sajūtas abos ikros;

– izbradājos basām kājām pa peļķēm – sen nedarīts prieks;

– skrējienā sajūsminājos par reto pretimnācēju nosodoši līdzjūtīgajiem skatieniem;

– sapratu, ka basām pa asfaltu var skriet (un pietiekami veikli) – skriešu vēl.

Skriešanas seriāli

Lielākās skriešanas sacensības Latvijā spēj savākt tūkstošus, bet īstens skrējējs sacensībās skrien ne tikai pāris reizes gadā. Gandrīz vai katru dienu dažādās Latvijas malās notiek skriešanas seriāli – kross mežā, sacensības stadionā un skrējieni pa pilsētu vai parkiem. Atrodi savējās, vai piedalies visos skriešanas seriālos. Lasīt tālāk.

LSC atklātais čempionāts stadionā – 1. kārta

Daugavas stadiona reģistrācijas telpā es, Krishjohn, ar Aivaru ieradāmies nedaudz agrāk kā stundu pirms startiem. Es teiktu, ka pavisam laicīgi vai pat priekšlaicīgi, bet tās jau ir vārdu spēles. Satikām tur vēl vienu Aivaru, šo gan ar numuru „703”. Aivars piereģistrējās, es nē. Pārmijuši pāris pļāpas par to, ko vīriešu cilvēki parasti runā pirms starta, pašķīrāmies – Aivars (bez koda), kurš jau bija apvilcis jaunākos sporta svārkus, devās sildīties mašīnā, Aivars (ar kodu) – pārģērbties uz blakus ģērbtuvēm, bet es (bez koda un bez sporta svārkiem) – apskatīt pašu Daugavas stadionu. Lasīt tālāk.