Astoņdesmito beigas — mazpilsētas piecstāveņu rajonā basām staigāt bija normāli. Proti, vasaras beigās uz kājām nebija ne kedu, ne sandaļu iedeguma.
Ap divtūkstošo — man tīk basām un pie izdevības to daru.
2010 pavasaris — Tas džeks manā RSS listē, kurš agrāk rakstīja par matemātiku, programmēšanu un citām lietām, ieblogoja, ka grasās šad tad paskriet basām. Dīvainis.
2011 rudenis — Nu jaU viņš grasās pāriet uz minimālistiem/baskājiem pavisam. Ir jau jocīgi cilvēķi pasaulē.
2011 pavasaris — pirmais apzinātais skrējiens basām, ironiski to nodēvējot par pirmo skrējienu par godu OreMan
2012 vasara — epizodiska basa atsildīšanās. basskriešana un minimālistu skriešana VSK Noskrien rindās kļuvusi populāra.
2013 pavasaris — arī brālis iegādājas kaut ko minimālistisku.
2013 pavasaris — kājās stāvēšanas laiks manā dzīvē strauji palielinās
2013 pavasaris — nejaušs atklājums, ka efektīvākā kāju atpūtināšana ir īsi skrējieni tieši basām
2013 vasara — vairāk vai mazāk regulāri skrējieni basām
2013 vasaras beigas — rīti kļūst vēsi, zem +10 Celsija, un basas rītarosmes laikā salst kājas.
2013 septembris — pastā saņemu minimālistu apavus. Nav jau kā basām, bet ziemā basām nepaskriet.
Turpinājums sekos.
Interesanti būtu ielūkoties nākotnē, vai arī es nonākšu pie dzīvošanas basām? Kāds, kurš itin bieži apavus dēvē par «pēdu zārciņiem» reiz rakstīja: «nedomāju vispār atteikties no apaviem, bet tikai iekļaut savā skriešanas programmā dažus nelielus izskrējienus basām kājām». Nu gluži kā es — plānoju izskriet basām dažas rītarosmes nedēļā pamošanās tiesas garumā.
km 
-