Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Kā es mācījos klausīties sevī. 3. daļa

Jeb kā man gāja Bergenē un kā es tiku pie pirmajām neskrietajām sacensībām.

Par ideju dzimšanas dienā skriet vismaz tik km, cik gadu (vai jūdzes – kā nu kuram labāk patīk), dzirdēju jau kādu laiku atpakaļ un tā man iepatikās. Meklēt sacensības sāku jau laicīgi, bet sākotnēji mani atradumi aprobežojās ar Regeja maratonu Jamaikā. Lai cik vilinoši tas arī neskanētu, tomēr – tālu, dārgi, lidojums ar neskaitāmām pārsēšanās… Palīdzēja Inga (tā, kas in) – viņa man atsūtīja informāciju par Bergeni. Īsi pēc tam Airbaltic izsludināja ķirsīšu biļetes, un lidojums diviem cilvēkiem izmaksāja 80Ls.

Vieta un sacensības nu bija atrastas un uz kādu laiku par to varēja piemirst. Tad nāca tās daudzās secīgās sacensības un PČ ar visām izrietošajām. Lēni un sērīgi domājot par Bergeni ārstēšanās laikā, jo tuvāk nāca 1.decembris, jo skaidrāk kļuva, ka pilnais maratons ir neiespējams. Nedēļu pirms sacensībam mainīju distanci uz pusīti.

Lidojums uz Bergeni ir normāls, vien nedaudz nogurdinošs, ko norakstu uz vēlo laiku un to, ka pa šiem pāris gadiem, ko vairs neceļoju komandējumu dēļ, esmu atradinājusies no lidostu un pašu lidojumu rutīnas, kad lidot bija tikpat dabiski, kā braukt uz darbu ar sabiedrisko. Ielidojam pēc pusnakts, vēl tikai lidostas autobuss un esam viesnīcā.

No rīta izrādās, ka brokastu nav (kā gan es šo punktu esmu palaidusi garām?). Par laimi tuvāko ieliņu izpētē atrodam Rimi, kur tiekam pie baltmaizes, šokolādes krēma un banāniem – ko gan labāk var vēlēties pirms sacensībām. Uzlejot tēju, applaucēju roku. Nav pārāk laba zīme, nodomāju, bet galu galā – roka, ne kāja, gan būs labi. Pabrokastojam un sākam taisīties. Krekli, cimdi, zeķes, jaka, cepure, bikses… Bikses! Kur ir manas skrienambikses???

Jā, tas nu ir noticis, man ir rezerves apģērba gabali gandrīz visam, bet bikšu nav nevienu… Nu ko, tādēļ jau neies atcelt dzimšanas dienas sacensības. Galu galā, 21km var noskriet arī džinsās, ne? Doma par krekliņu Latvijas krāsās un ar attiecīgo uzrakstu, atvestu no PČ, tiek atlikta uz citu reizi – kauns to vilkt pie džinsām…

Manam draugam ideja, ka grasos skriet džinsās, diezko nepatīk – ārā ir ļoti ziemīgs laiks – un viņš mani pārliecina atlikušo pusstundu tomēr veltīt bikšu pirkšanai. Pretojos nedaudz, jo cenas pārtikas veikalā mani pamatīgi nošokēja, pilnīgi bail, cik varētu maksāt skrienambikses. Tomēr tieku pārliecināta, ka vienu sacensību dēļ var nopirkt arī kādas prastākas, galvenais, lai ir ērti. Pēc neilgas klaiņošanas pa ielām, kur acīmredzami ir iepirkšanās centrs, bikses tiek nopirktas (pat kārtīgas ziemas skrienambikses par sakarīgu cenu, vien vēju neaiztur). Piedzīvojums džinsās tiek atlikts uz nenoteiktu laiku.

Lai arī Bergenes autoostā ir remonts, autobuss ar numuru 83 atnāk laikā (sarakstu pirms tam pārbaudīju internetā) un varam doties. Jābrauc 20 minūtes, tad jāpārsēžas citā autobusā. Viss iet pēc plāna. Kad paliek vien pāris minūtes līdz plānotajai ārā kāpšanai, es ieraugu pa logu tādu pašu 83.autobusu, kurš brauc pretējā virzienā un kuram info joslā uzrakstīta mums vajadzīgā pietura. Un tad nāk arī atklāsme, ka braucam nepareizā virzienā un esam gandrīz galapunktā. Ko mums apstiprina arī autobusa šoferis. Jā, viņš braukšot arī uz to pieturu – pēc 20minūšu stāvēšanas šajā galapunktā. Jā, varam mēģināt izsaukt taksi, bet visticamāk tāpat nepaspēs aizvest… un vēl jāmaksā būs 500-600 kronas (ap 50Ls). Nu jūs jau zinat tos takšu šoferus, vēl arī vedīs apļiem vien…

Mani pārņem negaidīts miers un viegls prieks. Man pašai par sevi nedaudz nāk smiekli, un drauga piedāvājumam tomēr pacensties paspēt metu ar roku. Galu galā es pat neesmu samaksājusi, nav arī izņemts numurs. Pat ja mēs paspēsim aizbraukt līdz starta laikam, visticamāk es sākšu skriet tāpat savas 10-15minūtes pēc visiem pārējiem… Arī no piedāvājuma aizbraukt paskatīties, kā citi skrien, atsakos – ko nu vairs.

Tajā dienā es pat nedodos skriet, diena paiet patīkamās pastaigās pa pilsētu, vakariņās, kalnā kāpšanā, salūta skatīšanās (Gaismas svētkiem par godu) un šampanieša dzeršanā. Es nenožēloju nenotikušo skrējienu, es redzu arī pozitīvo tajā – nenotika ārstēšanās sabotāža, es varu turpināt pamazām skriet bez riska. Nākamajā dienā mani nedaudz moka sirdsapziņa, tāpēc izeju izskriet nelielu aplīti, kā arī izmēģināt vietējo kalnu – uzskriet tajā un vēl jo vairāk noskriet – iepriekšējā vakarā draugs man izskaidroja, kā viņam izdodas iet tik viegli lejā un nekrist arī pa slidenu ceļu – izrādās tik vien vajag kā mākslīgi nebremzēt. Uzskrējiens kalnā ir foršs, noskrējiens vēl foršāks – esmu nogurusi, bet laimīga.

During the lion phase, we contemplate feeling fortunate. Even though we may have difficult days, if we are running and meditating, we probably have a lot to be grateful for. Appreciating who we are and what we have energizes our vitality, strength, and purpose.
..
we do not need to buy another thing or go to another place in order to have those feelings. We can discover the fortunateness of the here and now.
..
in the garuda phase, we have achieved many of our goals. Having more goals only complicates matters. Now is the time for relaxation. We are running simply because we love it, not because it is a long run, or because we are doing intervals, but because to run is the only ambition that we have.

Turpinājumā: Ozolnieku ziemas skrējiens.