Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Pēdējās finišētājas pirmā ultra

Es neatceros, kad tieši un no kā uzzināju par Gladiatoru pastaigu, bet esmu diezgan droša, ka tolaik šo pasākumu uzskatīju ne vien par traku, bet visticamāk arī par stulbu. Pieļauju, ka tas bija arī laiks, kad šobrīd nu jau par stulbām atzītas idejas vēl likās prātīgas. Cilvēki mainās.

Par savu dalību šīgada pasākumā nepalīdzēja izlemt nedz mans pirmais maratons (2018. gads, Valmiera, mocības un “nekad vairs” tipa sajūta), nedz arī tie daži iepazītie, kuri paši finišējuši R-V vai to plāno darīt. Nē, protams, nostrādāja tikai un vienīgi impulsivitāte un vienaudžu spiediens. Domubiedrs Didzis dalības pieteikšanas dienā uzraksta kaut ko no sērijas “eu davaj, saies”, un 10 minūtes vēlāk es esmu iegādājusies vienu no pēdējām vietām. Tik vienkārši. “Domāšana” man vispār nav šī pasākuma atslēgvārds, un varbūt labi, ka tā. Visu lēnām apsverot un pār-analizējot, sanāktu iziet 112 pārdomu lokus – arī par pilnīgi nesaistītām tēmām – un viss būtu nokavēts.

Zināju, ka sava mūža pirmajai ultrai gatavošos no Briseles. Likās tīri jauki. Jo Briselē taču nav ne kalnu, ne labākā alus pasaulē, ne to izslavēto frī kartupeļu un vafeļu, un vispār man, jaunu darbu uzsākot, taču būs tik daudz laika, ko domāt par skriešanu. “Mīlīgs naivums, Justīn,” tā es nodomāju droši vien kādā otrajā Briseles dienā, stumdama māgā pastu ar parmezānu un piedzerdama vīnu, varbūt pat aiziedama uzpīpēt. Bet ar divām lietām noveicas – pirmkārt, 2 km no manas mājas ir 4000 hektāru plašais Suanjē mežs (tā kā Biķernieki tikai smukāks), otrkārt, satieku Briseles skrējēju komandu Bxl Run Crew, ar kuriem saulītē un absolūti garlaicīgā Flandrijas ainavā noskrienu 30 km līdz Alstai, bet vēlāk pievienojos ceturtdienu skriešanas treniņos. Starp citu, Beļģijā ar alu tiek noslēgti visi skrējieni, arī 10 km, bet dažos maratonos to degustē arī pa vidam – tajos neviens nesteidzas.

Foto: Bxl Run Crew

Foto: Bxl Run Crew

Laiks skrien ātri, es – grūti teikt. Būdama ar viedtālruni neapgrūtināts cilvēks, nekad tā arī neuzzinu savu treniņskrējienu kilometrāžu. Kad kolēģi un draugi ik pa laikam apvaicājas, vai esmu gatava savai ultrai, godīgi saku, ka nē. Neliekas, ka cilvēks, kurš paskraida pēc darba un nedēļas nogalēs reizēm izmet kādu garāku aplīti, varētu būt tam gatavs. Tas gan netraucē izmēģināt. Vietējā skriešanas bodē uztaisu soļa testu, man beidzot tiek atbilstoši apavi. Lēnām sakasu arī pārējo ekipējumu. Nopērku lidojumu. Joprojām visiem saku, ka gan jau nefinišēšu.

20. jūnijā ielidoju Rīgā un daru divas loģiskākās lietas, ko dara cilvēki pirms ultrām: aizeju apciemot savu suni un atpakaļceļā – joprojām ar visām parpalām uz muguras – aizeju uz Kultūras akadēmijas izlaidumu, lai arī nevienu absolventu nepazīstu. Domām ir jāklīst citur.

Lielajā dienā piepērku ēdienu uz sajūtām un besos par krampi, kas iemeties labajā ciskā. Esmu diezgan droša, ka tas bojās diseni. Viss ir slikti, lai gan būt mājās ir labi. Pamazām pienāk nakts. Attopos pie LU ieejas, intervētājai mikrofonā sakot, ka šī visticamāk būs mana mūža sliktākā diena. Laikam pateicu arī kaut ko pozitīvu, no sērijas – galvenais jau mēģināt tik līdz galam u.tml. Joprojām nav ne jausmas, ko runāju vai te daru.

Starts ir viegls, līdz Teikai ar mani kopā noskrien māsa, kura dara to, ko pēc pusnakts dara normāli cilvēki – aiziet gulēt. Jugla, Berģi, viss pārējais. Izrādās, ka šoseja tumsā mani nepavisam neuztrauc – pieļauju, ka daudzie autostopa tūkstošu kilometri Austrumeiropas šosejās (arī naktīs) ir izdzinuši bailes kā no nakts ceļmalā, tā arī no fūrēm un visa pārējā, kas nāk komplektā. Izdaudzinātos remontdarbus pie Sēnītes knapi pamanu. Laikam esmu bijusi sliktākās vietās. Lai nu kā, nekas nesāp, fascinējos par nerakstīto saprašanos, kas valda skrējēju vidū un vienkārši lēnām tipinu uz priekšu līdz Garkalnei. Pirmajā kontrolpunktā (2h:33min) klusām un ar zināmu nopietnību sejā paēdu un pamazām saprotu, ko nozīmē ultra. Ultra – tas laikam ir vienkārši klausīt ķermenim, kurš zina labāk. “Justīn, tagad paņem šito gurķi, tev gribas gurķi. Okej, tagad olīva. Glāze kolas? Lieliska ideja!”

Par tālāko nav daudz, ko sacīt. Nakts ir ļoti, ļoti īsa, un gaišo pamali redz praktiski vienmēr. Rīts pienāk ātri. Ķermenis turpina diktēt, kad ir gatavs paskriet, kad vēlas pāriet soļos. Klausu. Mums nekur nav jāsteidzas. Stulbāk par vēlu finišu ir nomirt trasē. “Sēnītes” kontrolpunktā (4h:54 min) esmu takta sajūtas iemiesojums un uzrunāju kādu skrējēju: “Mēs gadījumā negājām vienā vidusskolā? Es gan neatceros, kā tevi sauc..” Viss kārtībā, vismaz nekļūdījos. Tas ir Andrejs, no kura mans ķermenis noskatās, ka banānu pirms iebāšanas mutē var ielikt arī sālī. Tagad mēs zinām, un tagad mēs tā darīsim līdz pat finišam.

Foto: Aija Valtmane

Foto: Aija Valtmane

Starp “Sēnīti” un Raganu viss liekas pat ļoti okej, ja neskaita to, ka šķiet, ka velkos. Noguruma gan nav, un to krampi nekad tā arī nesajutu, skriešana joprojām mijas ar soļiem, bet kustos un kustos diezgan raiti. Par kontrolpunktu “Ragana” (6h:34min) īpaši daudz atmiņu nav. Tur laikam bija tā tante, kas gaidīja autobusu un sākumā izlikās, ka neredz nokrauto galdu un Latvijas “dzelteno vestu” kustību, bet beigās tomēr ieinteresējās. Bija domājusi, ka tas ir Jāņu galds pasažieriem – acīmredzot, ārpasaulei jebkas liekas loģiskāk par skriešanu no Rīgas uz Valmieru. Saule sāk celties, tāpēc beidzot uzpildu arī līdzpaņemtās 0,5 pudeles, kuras diemžēl jānes rokās, jo, kā izrādās, pie somas piekabinātas, stulbi mētājas.

Pēc Raganas esmu atļāvusi sev ieslēgt mp3 pleijeri. Soļi joprojām liekas foršāki par skriešanu, mani apdzen pāris nūjotāji (mans respekts pret nūjotājiem pēc šī pasākuma vispār auga par 132%). Vienā brīdī ceļi krustojas ar jaunu un ļoti pozitīvu dāmu – Elīnu, kura cer kļūt par jaunāko R-V finišētāju un vispār priekš saviem 18 gadiem ir reti prātīgs cilvēks. Nu, ja neskaita… Nākamos divus kontrolpunktus sasniedzam kopā, pārsvarā soļojot, bet vietās, kur kalns ved lejā, skrienot. Skriet ar kādu kopā ir daudzkārt motivējošāk. Un sarunāties! Brīdī, kad Elīnas garīgais, šķiet, atkāpjas pavisam, es nez kāpēc viņai sāku stāstīt visu, ko zinu par Ļeņingradas blokādi – tipa, laikam gribēju celt garu, rādot, ka cilvēks ir spējīgāks uz daudz ko vairāk, un ka mēs ar savu pārtiku un dzērieniem esam drošībā, bet, nu, vai vajag jaunam cilvēkam ultramaratona laikā stāstīt par tapešu līmes ēšanu? Diez vai.

Līdz Stalbei (12h:52min) vispār nekas nesāp un kājas kniešas pāriet skrējienā, liekas, ka būtu pat reāli finišēt tā uz pulksten sešiem. Pirmā kļūda. Kājas nebija tam gatavas. Neilgi pēc KP pamešanas kreisā pēda sāk sāpēt aizvien vairāk un vairāk. Brīsniņu paejos ar kādu kungu, bet pieturā viņu atstāju un tā arī nesatieku. Saprotu, ka kaut kas ir slikti, bet, cik slikti – nezinu. Gaidu kādu zīmi no ķermeņa – nu, ka “labāk nepaliks”, “stājies laukā” u.tml. Pirmo un pēdējo reizi arī apsveru izstāšanos, taču zināju, ka esmu pārvietojusies pietiekami lēni un apzinīgi, lai trauma nebūtu smaga. Nekur nekritu, nekas konkrēts nenotika. Tas varētu pāriet. Ķermenis pieprasa spieķi. Kāds skrējējs man to arī sagādā (paldies tev, skrējēj!). Līdz Rubenei pārvietojos kā kaut kāds viedais meža vecītis – steberēju ar milzu zaru. Palīdz, ar katru stundu sāp aizvien mazāk. Vienā punktā no spieķa atvados, bet Rubenē ieskrienu (16h:36min). Tur sastopu zināmās Divplākšņu sejas, manas kājas tiek apkoptas un ir skaidrs, ka ir reāli finišēt kontrollaikā. Tā gan liekas visiem citiem, tikai ne man. Matemātika tanī brīdī vispār nav stiprā puse, jo jādomā par to, cik slikti ir.

Starp Rubeni un 100.km KP vispār esmu rupjākā jaunkundze pasaulē. Māsa pa tālruni dabū uzņemt franču lamuvārdu lavīnu, kuru papildina mana neizpratne par to, ko vispār te daru. Tas simtais kilometrs pienāk ļoti, ļ o t i  lēni. Un pēdējie septiņi, par tiem vispār negribas domāt. Palicis nedaudz vairāk par 1h un es zinu, ka būs kādu laiku jāskrien. Saule cepina, nedaudz nolādu Valmieras domi, kura nav pa ceļam tieši mums, skrējējiem, sastādījusi kokus, bet kopumā dusmojos galvenokārt uz sevi, ka esmu tur, kur esmu. Pēdejos kilometros kompāniju sastāda Gerda ar radiniecēm, kura mierina – ko tu streso, principā jau esam galā, tur tak var 10 minūtēs aiziet neskrienot.

Tā arī ir. Finišs, kurš likās, ka būs, ķerot pašu pēdejo minūti, pienāk 18 stundās un 49 minūtēs. Pa ceļam jau gara acīm redzēju, kā pie kliņķa raudāšu, bet nekas tāds nenotiek. Tikai tā dīvaini, man izdevās finišēt Gladiatoru pastaigā.

Foto: Gerda Čevere

Foto: Gerda Čevere

Nākamajā rītā gan konstatēju, ka kreisajai pēdai neredz potīti, tāpēc draugi aizved uz traumpunktu, kur ārsts nosaka: “Es arī vienreiz šito maratonu skrēju, bet tad sapratu, ka man nevienam nekas nav jāpierāda!” Pasmaidu. Rentgens neko neuzrāda. Pirmo reizi mūžā iegādājos kruķi un antibiotikas, bet ķermenis, kā jau ķermenis, izrādās – prot par sevi rūpēties un dzīst patīkamā ātrumā. Tas ļauj nebaidīties no distances atkārtošanas citugad.

Un šis ir sveiciens visiem Briseles ierēdņiem. Joks par to, ka ierēdnis bez savas žaketes pārāk ilgi nevar izdzīvot:

Foto: Gerda Čevere

Foto: Gerda Čevere

Arī mirstīgie spēj izdarīt TO

Rīga-Valmiera skrienot? Un priekš kam tas ir vajadzīgs? Kā var parakstīties uz ko tik nenormālu un vēl skriet nakts vidū? Ja tā padomā, tad pēdējo mēnešu laikā nācies bieži dzirdēt līdzīgus tekstus.  Laikam jau jāpiekrīt, ka gluži normāli tas nav, bet vai tad tas uztrauc MŪS – tos, kuru galvās ir ieperinājusies  doma par skrējiensoļojumu Rīga-Valmiera? Doma, kuru ar spīdzināšanu nevarētu dabūt ārā. Doma, kura MĒNEŠIEM ilgi perinās Tavā galvā un katru reizi atgādina par sevi, ieraugot uz ielas skrienošu cilvēku. Nu galīgi neuztrauc! Mēs mirstīgie taču spējam izdarīt TO!

Pirmās domas par iespējām noskriet ultramaratonu R-V paskatā manā prātā izklausījās aptuveni  šādi: “Vai mēnesi sasniegt nav vieglāk kā realizēt ko tādu? Sākšu ar savu loģisko domāšanu. Kas ir vajadzīgs, lai noskrietu ultramaratonu? Skriešanas gēni, talants, darbs, neatlaidība, cīņasspars. Pie pirmajiem diviem droši varu ievilkt sev mīnusa zīmi.  Nākamie trīs… nu jau kļūst siltāks. Mirklis apdomas… jā, tas varētu būt variants. Varbūt es to spēju (sasodīti dzelžaina loģika tajā brīdī)”. Tagad to visu apsverot, jāsecina, ka draugos ar prātu es gluži neesmu. Dīvaini jau parakstīties uz ko tādu, ņemot vērā, ka noskrietajos 3 maratonos nav izdevies visu distanci noskriet no punkta A līdz punktam B nepārejot soļos. Bet ja jau Minhauzens ir aizmetis sudraba cirvi uz mēnesi un, lai dabūtu to atpakaļ, pa turku pupu uzrāpies tam pakaļ, tad jau būt nedaudz NEnormālam ar pāris nelieliem ambicioziem plāniem ir piedodams un pilnīgi realizējams plāns.

Mans mājasdarbs

Mans mājasdarbs

2014.gada novembris. Iekšēji esmu nolēmis, ka skriešu R-V, tagad tik jāsāk domāt, kā, sasodīts, lai tam gatavojas (tad vēl centos nebļaustīties pa pasauli par savu nodomu un vērsos pie tīmekļa plašajām ārēm)! Tā nu uzdūros vienam 4 mēnešu treniņplānam. Tajā brīdī nebija pilnīgi nekāda saprašana, cik tas plāns ir sarežģīts un vai tas ir piemērots manam sagatavotības līmenim. Bet ja jau EKSPERIMENTS ir sācies, tad jau jābliež uz pilnu klapi. Un galu galā plāns paredzēts 80 km sacensībām. Tā jau sev izvēlos vieglāko ceļu, lai sagatavotos. Lai tas treniņplāns nebūtu tīrā pastaiga, atpūtas dienās no skriešanas tiek apmeklēti funkcionālie treniņi. Tā nu cik apzinīgi varēju, pildīju savu mājasdarbu 4 mēnešu garumā. Tagad jāsāk domāt, vai četri izlaistie treniņi nebija pie vainas tam, ka gluži visu distanci ceļā uz Valmieru nenoskrēju. Bet kaut kā jau pārdzīvošu.

Starta dienā izgāju cauri visām iespējamām emocijām, sākot ar pilnīgu mieru un beidzot ar nelielu paniku, kad organisms man teica:”a varbūt tomēr nevajag?”. Kā gan var nomierināties pirms starta, kad jau no 7:00 līdz pat starta laikam dažādos masu medijos klausies un lasi ziņas par tuvojošos megaskrējienu Rīga-Valmiera? Tur jau ne tikai stress var piemesties. Ieejot Latvijas Universitātes ēkā, sajūtas bija graujošas. Tas enerģijas lādiņš gaisā un to cilvēku skatieni burtiski uzrunāja Tevi ar filmas „Gladiators” cienīgu tekstu: “Nāvei nolemtie Tevi sveicina” (ne velti laikam kādreiz šo skrējienu dēvēja par gladiatoru pastaigu). Sev teicu: “Ja jau esi ticis tik nopietnā publikā, tad mēģini tāds arī pats izskatīties”. Tā nu līdz startam pie Brīvības pieminekļa centos iekļauties šo „ērgļu” vidū.

Starta signāls un esam ceļā. Plāns ir skriet nesteidzīgi, iepriekš izplānotā tempā. Bet tas nekādā gadījumā nemazina manu šoku, kad pirmajos kilometros visi kaut kur aizjož kā negudri. Nevarēju saprast, vai manā plānā ir kāds caurums, vai vienkārši esmu iemaldījies nepareizā vietā un nepareizā laikā. Pēc pāris kilometriem jau esmu nomierinājies, bet stāšanās ik pēc 200 m pie kārtējās sarkanās gaismas nerviem nenāk par labu. Nākošgad „Zemes stunda” jātaisa dienu agrāk un jāslēdz ārā tā elektrība tiem luksoforiem. Pamatīgu smieklu devu sniedz garāmgājēju šokētās sejas, kad tiem pasaka, ka skrienam uz Valmieru. Smiekli tiek nolikti pie malas un beidzot var ieiet normālā skriešanas ritmā.  Bet te Tev nu bija! Tiklīdz sākas tumšais skriešanas posms, konstatēju, ka pieres lukturītis nedarbojas. Pirmā doma: “Lai nenoņemtu no trases, jāpielīp kādam aiz muguras un jātēlo, ka viss ir kārtībā”. Vēl pāris apdomas brīži un nonāku pie lēmuma, ka jāmēģina nomainīt lukturīša baterijas. Skrienot tumsā tas tomēr ir pamatīgs izaicinājums. Un aleluja, es redzu gaismu tuneļa galā (žēl, ka atstāju pozitīvu feedbacku tam ebay tirgonim, kurš man atsūtīja lukturi ar sausām baterijām). Paveicās tomēr, ka baterijas pie vainas. Un visbeidzot varu paņemt normālu tempu, nedomājot par visādām blakus lietām. Neesmu it kā no tiem kautrīgākajiem cilvēkiem un cenšos komunicēt ar citiem skrējējiem, bet prāts tajā brīdī galīgi nenesās uz sarunām. Ceru, ka neradīju sliktu priekšstatu par sevi Dziņai ar kuru noskrējām kopīgi kādu gabaliņu, nepārmijot nevienu vārdu.  Labošos nākošajā reizē.

Nonākot Garkalnes kontrolpunktā priekšā, ieraugu paprāvu pulciņu skrējēju, kas mielojas ar dažādiem labumiem. Pašam pēc iepriekš izstrādātā plāna apstāšanās nav paredzēta, tāpēc dodos tālāk. Tajā brīdī iezogas neliels pašapmierinātības velniņš, kad Tu saproti, ka, skrienot savā tempā, Tu pakāpeniski sāc dzīt rokā tos, kas startā aizlidojuši pa priekšu. Pienāk 36.km un otrais kontrolpunkts. Sākotnējā doma ir nestāties, bet pie sevis nospriežu, ka nebūtu slikti tomēr ar kādu parunāt. Painteresējos, kā iet pārējiem diviem Jelgavas pārstāvjiem Dzelzs Rokijam – Ainītim un Tuksneša Vētram un dodos tālāk. Daudz jau man arī netrūka, lai vietā, kur sadalās šosejas aizskrietu uz Siguldu. Pēc 200 m, kad biju nogriezies pa nepareizo šoseju, nostrādāja kaut kāds iekšējais kompass un sāku domāt, ka kaut kas nav kārtībā. Ar lukturi paspīdināju no tilta un ieraudzīju zīmi Valmiera. Lēciens pāri margai, neliela šķēršļu josla un esmu atpakaļ uz pareizā ceļa. Papildus 20 km nebija manos plānos. Bet, ja arī aizskrietu, vismaz nebūtu pa diviem garlaicīgi un kopā gan jau arī tos nepareizi aizskrējušos igauņus būtu pierunājuši skriet atpakaļ.

2-Brasla

Tajā brīdī prātā figurēja doma: “Kas tad tur ir, līdz nākamajam kontrolpunktam tikai 10 km.” TIKAI… nepareizs vārds, ja Tu atrodies Murjāņos. Latvija nav nekāda kalnu zeme, bet tas lēzenās nogāzītes, maigi izsakoties, nepatika. Galīgi nepatika. Tā nu nokļūstu 46. km kontrolpunktā, kur par pārsteigumu ieraugu otru Jelgavas pārstāvi Tuksneša Vētru. Pēc manām domām šim jau jābūt finišā, nemaz nerunājot par 46. km. Pēc pāris vārdiem saprotu, ka gluži gludi viņam šis skrējiens nesekmējas. Uzdodu jautājumu: “Domā stāties ārā?”, sagaidu atbildi: “Tu traks, mani mājās nelaidīs, ja es nefinišēšu”, un saprotu, ka viss ar Andri būs kārtībā (drīzāk bija jāsāk uztraukties, vai ar mani viss būs kārtībā). Jāsāk domāt, ko mēs tajā mašīnā lietojām, braucot uz Rīgu, ja no mums četriem viens aizskrien uz Siguldu, viens mēģina skrienot nosisties, viens ar šortiem un pliku galvu skrien uz Valmieru un viens panikā ir jau pirms starta.

Dodos tālāk distancē, manuprāt, psiholoģiski grūtākajā distances posmā, jo līdz nākamajam kontrolpunktam veseli 18 km (kā es smagi kļūdījos).  Lai apmānītu smadzenes, mūzikas un Coca-Cola kārti mēģinu atstāt uz vēlāku laiku, lai brīdī, kad tiešām būs grūti, varētu to izspēlēt un iegūt papildus enerģiju. Jāsaka, ka plāns nostrādā, jo ieskrienot 64. km kontrolpunktā jūtos salīdzinoši labi un beidzot varu atalgot organismu ar cukura devu. Pēc neilga brīža ierodas arī Tuksneša Vētra (manāmi labākā paskatā). Iestiprināmies, es pārvelku drēbes, sniedzam nelielu interviju LNT un dodamies distancē. Neko sakarīgu laikam es tur nepateicu, ja jau televīzijā tik uz 3 sekundēm parādījos un vēl pie tam ar svešu vārdu. No 64.-77. km skrienam ar Tuksneša Vētru lēnām. Parādās pirmās noguruma pazīmes. Neliela iekšējā cīņa ar sevi, bet galvenais, ka kustamies uz priekšu. 77. km kontrolpunktā mans gars un griba sāk grīļoties. 17 km līdz nākošajam kontrolpunktam liekas bezgalība. Ir grūti piecelties no krēsla. Šis pa lielam ir MANS atslēgas moments skrējienā.

Līdz 85. km  vēl skrienam un tad nolemju, ka pašsajūta vairs nav tik laba un pārejam soļos. Jāsaka, ka cenšamies iet ātri, kas neliek zaudēt daudz laika un tā mēs sasniedzam 94. km kontrolpunktu. Uz to brīdi esmu bijis distancē gandrīz 11h un mani spēki, šķiet, ir beigušies. Jūtos salauzts un nespēju aptvert, kā es nolauzīšu vēl 13 km.

Spēku izsīkums 94.kilometrā

Spēku izsīkums 94.kilometrā

Ar brīvprātīgo uzmundrinājumiem saņemu pēdējos spēkus un dodamies pēdējā kaujā. Turpmākie 13 km ir iešanas un skriešanas miksējums.

Netālu no Valmieras

Netālu no Valmieras

13h mērķis liekas ļoti reāls līdz brīdim, kad atjēdzamies, ka līdz Sīmaņa baznīcai aptuveni 2.5 km un mums ir tikai 13 min rezerve. Šajā distances posmā ar to elementāro matemātiku ir kā ir. Kur man radās spēki, lai noskrietu pēdējos kilometrus lidojošā tempā, es nezinu. Uz to brīdi tas tiešām man izlikās kosmisks ātrums. Ceļa satiksmes noteikumu pārkāpšana nebija plānos, bet piedodiet, atvainojiet, mums bija jāiekļaujas 13h. Uz to brīdi tas tiešām bija svarīgi. Un jāsaka, ka beigās tomēr iekļāvāmies. Acīs sariesās asaras no pārpūles un aizkustinājuma, bet es to biju izdarījis. Gribēju lēkt aiz priekiem. Bija sakrājušās tik daudz emociju, bet vienkārši vairs nebija spēka.

Kopumā no pēdējiem 22 km nogāju 8 km un te nu nedaudz pasmaidot jāsecina, ka treniņplāns, pēc kura gatavojos, bija tieši 80 km un tieši tik daudz es pieveicu skrienot. Nākošajam gadam laikam jāmeklē kāds vēl trakāks treniņplāns, lai varu pieveikt visus 107 km skrienot. Bet tagad es zinu, ka tādi mirstīgie kā Es spēj TO paveikt. Aizskriet no Rīgas uz Valmieru!