Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Kā es skrēju līdz KLIŅĶIM jeb Rīga-Valmiera (107 km), jeb Gladiatoru pastaiga..

IevaZirne_Klinkis

Pagājuši jau mazliet vairāk kā divi mēneši kopš skrējiena Rīga-Valmiera, ķermenis jau pilnībā atkopies un aizmirsis, ka kādreiz ir skrējis 107 km, bet emocionālie iespaidi ir neizdzēšami, un beidzot ir iedvesma tos aprakstīt, gaidot Cēsis ECO trail 114 km skrējienu..

Kā es gatavojos šim skrējienam? Tieši šādi – 31.marta rītā pieceļoties un saprotot, ka vakarā ir jāsāk starts uz Valmieru, bet man nav nevienas ekipējuma sastāvdaļas, ko ņemt līdz ceļā – nav neviena batoniņa, nevienas želejas, nav galvas luktura, nav lietus mēteļa, nav atstarojošas vestes, nav pat mugursomas, nav arī svara, jo pēdējā nedēļā nav izdevies sevi īpaši pierunāt ēst, tā nu mans skrējiens sākas jau 31.marta rītā pa Rīgu – panikā mēģinot sagādāt sev visu nepieciešamo!

Veiksmīgi līdz 21:00 vakarā visu “daudz maz” esmu sadabūjusi un sāku dzert cukurūdeņus, pēkšņi sākas milzīgs satraukums, lai neteiktu panika, bet tad satieku savu brīnišķīgo pavadītājkomandu- Lauru un Sandru! Latvijas Universitāte pilna ar skrējējiem, kas, pēc skata redzams, ir gatavojušies šim pasākumam (nosarkstu stūrītī, jo es nepiederu šai grupiņai), Lauriņa ar Sandruci atkārto, ka esmu par plānu saģērbusies) .

Ir 00:00, sācies 1.aprīlis, emocionāls brīdis pie Brīvības pieminekļa, nodziedam Himnu, samīļoju Lauriņu un aiziet.. Viss, es sāku skriet! Rīgai cauri skrienot, ir milzīgs pacilājums, pat īsti neapjaušu uz ko esmu parakstījusies, cilvēki dodas manāmi iereibuši pretī pa Brīvības ielu, lai sāktu izklaižu maratonu, bet mēs skrienam ultramaratonu uz Valmieru..

Un tad beidzas Rīga un ir nakts ( jā, šo es vispār biju palaidusi garām, ka būs pilnīgi tumšs, mans steigā nopirktais lukturītis, kurš man iepatikās, jo viņam ir arī sarkana gaismiņa, protams, nav labākais prožektors pasaulē, esmu tumsā..). Nākošā doma – Ieva, vai Tu vispār zini, kur ved trase.. un atkal prātā nokaunos, un nākas sev atbildēt – ka nav ne jausmas, jo, protams, neesmu par to painteresējusies! Tad nu sēžu astē cilvēkiem – galvenais viņus nepazaudēt..

Attopos Garkalnē.. attopos, jo īsti pat nesaprotu, pa kādu ceļu un kā tur nonācu, noskrieti ap 20 km, jūtos fantastiski, iedzeru koliņu un atkal pazūdu tumsā.. Sēžu astē diviem puišiem, domāju, ka tā būs drošāk. Solis ir viegls un raits!

Sāku domāt, vai tik šis skrējiens nav tāda liela līdzība ar dzīvi, kurā Tu zini, ka visapkārt eksistē viss, bet Tu to neredzi, jo ir tumsa, tad nu seko tādam šauram gaismas celiņam cerībā, ka viņš atklās, kas notiek apkārt, un drošāk ir atrasties kādam blakus!

Skrienu un filozofēju domās ar sevi! Nevaru sagaidīt, kad satikšu savus cilvēkus. Zinu tikai, ka mana brīnišķīgā atbalsta komanda – Anča un Kate ceļas 3:00 naktī augšā, un kaut kur jau es viņas satikšu, un tad par pārsteigumu zvana Aiva, kas ir piecēlusies naktī un esot 47.km kontrolpunktā! Jūtos tik labi zinot, ka kāds mani gaida!

Ieskrienu 47.km vēl pilna spēku, ir priecīgi, jo mana atbalsta komanda stāv sasalusi vējā, bet man ir karsti, jo es taču kustos! Es viņu vietā negribētu tur stāvēt un gaidīt mani – ir nakts un auksts.

Pēc 47.km sāku gaidīt rītu tik ļoti, ka liekas, ka gaisma ir vislabākais, kas pasaulē ir izdomāts, dziedu pilnā balsī līdzi dziesmām, lai aizbiedētu uzbrucējus (manus izdomātos uzbrucējus dzīvniekus un maniakus, kas sēž krūmos un visu gadu gaida, kad varēs uzbrukt Rīga- Valmiera skrējējiem), bet par laimi ar katru kilometru prāts paliek ar vien tukšāks un tukšāks, pie 60.km es jau domāju: “lamuvārds, lamuvārds, lamuvārds, lūdzu, saulīt, austi, es nespēju izturēt to tumsu”, un esmu aizmirsusi par maniakiem!

Un tad pienāk rīts, mans glābiņš, emocijas ir neaprakstāmas, beidzot ir rīts, ir saule, ir jauna diena, esmu izskrējusi no tumsas un ieskrējusi gaismā.. Beidzot varu pārslēgt savam lukturim sarkano gaismiņu un turpinu ceļu!

Rīts ir atnesis skaistas emocijas, bet jaunas kājas diemžēl gan nē, un pie 60.km sāku ļoti just, ka tās ir ļoti piedzītas un nemaz tik ļoti negrib mani klausīt! Beidzot atkal satieku savu atbalsta komandu, kurai ir pievienojies arī suns (kurš uz manu vēlmi viņam pietuvoties gandrīz nokož degunu, bet ok, galvenais, lai kājas neaiztiek, ar degunu jau neskrien), pāris maizītes bez liekas kavēšanās un dodos tālāk ceļā!

Pie kāda 70.km es pēkšņi saprotu, ka esmu mazliet spēcīgāka, kā es esmu domājusi – vienmēr sevi uzskatīju par nepacietīgu, strauju, bez stipra rakstura, jau pie 70.km sāku sevi cienīt vēl vairāk, kad sāk līt, garām brauc “fūres”, kuras pat nepiebremzē, un acīs sāk kāpt asariņas – redzu acīs ainu, kā viena fūre ar savu milzīgo vēja un peļķu radīto mākoni mani nogāž zemē un nākošā pārbrauc pār galvu. Bet es turpinu ceļu! Ik pa brīdim iedziedos balsī, mazliet paraudu, jo kājas tiešām sāp, bet nu viss pieklājības robežās.

Un tad ieraugu zīmi, ka līdz Cēsīm ir apmēram 16 km, bet līdz Valmierai vēl kādi 28 km un domāju: “Kas ir?? Cēsīs nav baznīcu pie kuras kliņķa pieskarties, kāpēc nevarēja organizēt skrējienu līdz Cēsīm?”, veicu veselu apcerējumu savā galvā, ka varēja taču skriet līdz Rožu laukumam Cēsīs, tur arī ir baznīca, baznīcai noteikti ir durvis un kliņķis, kāpēc mēs triecamies uz to Valmieru, kas tad tur būs tik īpašs, varētu ierosināt, lai nākošgad ļauj skriet līdz Cēsīm.

Nākošajā kontrolpunktā satieku savus atbalstītājus, un viņu starpā ir arī Edgars, kurš mani paslavē, un ļoti, ļoti viņa vārdi mani paceļ, iemet somā batoniņu, neļauj aizkavēties un mudina doties tālāk! Uzreiz saņemos!

Kājas jau knapi kustas, bet kustas! Es skrienu, es kustos, es daru to, kas man liek justies dzīvai, es ar sevi atkal iepazīstos no jauna! Ja es domāju, ka Ieva Zirne ir nepacietīga un ar vāju raksturu, tad tajos pēdējos kilometros es iepazinos ar citu Ievu Zirni, kura ir tik apņēmīga, kura spēj koncentrēties uz savu mērķi, kura spēj sevi motivēt, kura spēj sakost zobus un skriet arī ar diviem koka gabaliem (tās par kājām jau grūti nosaukt).. Tā kā kopā ar gaismiņu būtu piedzimusi vēl viena Ieva, kura līdz šim bija kaut kur komfortā sevī iekšā sēdējusi – beidzot ir iznākusi ielās un rāda, ko nu viņa prot.

Un tad ir pēdējais kontrolpunkts, satieku savus atbalstītāju komandu, priekšā vēl 12 km (nu gan man šķiet, ka tas nemaz nebūs viegli).. Bet es pārmiju trīs vārdus, iekožu un dodos tālāk! Tūlīt jau es būšu pie tā Kliņķa! Piestāj mašīna un sieviete no dīvainas formas purpurkrāsas mašīnas man saka – “TU ZINI, KA ESI MALACIS?”, un man smaids pa visu seju! Es nezinu, vai esmu malacis, bet es skrienu! Vēl viņa uzjautā, vai man nav grūti skriet ar ūdens pudeli rokās un ar lukturi ap galvu(ir taču diena), es atsmaidu, ka man viss fantastiski un turpinu ceļu!

Tūlīt, tūlīt būs Valmiera, kaut kādos Kocēnos (iespējams tā sauca to vietu) ir tāds plakāts ar uzrakstu – līdz kliņķim vēl 4,9 km un jautājums, vai nākošgad skriesi atkal? Nu gan iekšēji esmu nosmējusies līka, kā var šitik ironisku jautājumu uzdot pirms finiša! Tas ir tāpat, kā jautāt tad, kad esi nenormāli pārēdies pusdienas, ko ēdīsi vakariņās.

Ilgi gaidītā Valmiera ir klāt, kājas jau ir pārskaitušās uz mani un neklausa prātam, kurš saka, ka jāpārvietojas uz ietvi, bet turpina vienkārši kustēties pa ielu, pretī brauc mašīnas, cilvēki māj un taurē (es māju un smaidu, uztverdama to kā atbalsta sveicienu, bet visticamāk viņi vēlējas pateikt, lai lasos uz ietvi, kas galu galā ir domāta kājniekiem nevis iela). Pēc kāda mirkļa arī pārvietojos uz ietvi, jo tur ir cilvēki, pilnīgi visiem pajautāju, kur ir tā Sīmaņa baznīca – viens puisis ar suni atbild, ka neesot valmierietis un nezina, laipni pasmaidu un novēlu jauku dienu, iekšēji gan nolamājos – ko vazājas pa Valmieru un nezina, kur ir Sīmaņa baznīca – tūrists atradies!

Pēkšņi Anča brauc pretī un jautā, vai es dzīva – tētis izplatot baumas, ka mans punktiņš mājas lapā, kur virtuāli var sekot skrējējiem, jau 16 minūtes stāvot uz vietas! Nu gan es lēni skrienu, nodomāju, ka pat aplikācija nespēj atpazīt, ka kustos!

Vēl kādiem 10 cilvēkiem viena kilometra laikā paspēju pajautāt, kur ir baznīca, LĪDZ beidzot viņu ieraugu… IR ..

Un tur sākas cits stāsts par manis evakuēšanu uz Rīgu, Ančas un Kates uzstādīto diagnozi, ka man ir klīniskā nāve, vadāšanu pa slimnīcām un Stradiņu slimnīcas uzgaidāmo telpu.

Bet kopumā – vai es kaut reiz domāju ar pārmetumu sev, nu kāpēc es to daru? NĒ!

Un nevis tāpēc, ka es domāju, ka es paveicu ko varonīgu, bet tāpēc, ka es šādi iepazīstos ar sevi, ar savu iekšējo spēku, raksturu, pārorientēju savu domāšanu! Katrs piedzīvojums, kas ļauj iepazīties ar sevi, ir bijis jēgpilns! Man patīk satikt to stipro, neatlaidīgo, mērķtiecīgo Ievu, jā, arī to, kura spēj lamāties iekšēji uz puisi, kurš nezina, kur Valmierā ir Sīmaņa baznīca!

..kājas ir mani spārni..

Mans Sadistiskais Enģelis

3. jānvāris. Pēc nezināmas izcelsmes 49 dienu neskriešanas, kas bija otrs garākais laika posms bez skriešanas manu pēdējo 17 gadu laikā, radās apņemšanās līdz skrējienam Rīga-Valmiera katru nedēļu noskriet arvien vairāk un priekšpēdējā nedēļā sasniegt 107 km robežu. Viss gāja kā smērēts… Līdz brīdim… 3 nedēļas pirms starta sāk sāpēt pēda, un tā pamatīgi. Lasu visu, ko var izlasīt – „Pārslodze… Miers… Atpūta…Ledus utt., utt.”. Skaidrs, apņemšanās paliek karājoties starp Rīgu un Valmieru. Bet nu ja jau miers, tad miers. 8 dienas kājas tā vien niezēja uzskriet, bet nedrīkst – „Mierā!!!”. Kad nu liekas viss ir kārtībā, skriešus – bet nekā, ap 9. km atkal sāp. Fizioterapeits, masāža, teips un vēl 3 dienu atpūta kustoties visādi citādi, tik ne skriešus. Pusotra nedēļa līdz startam un paldies fizioterapeitei, teipam vai kādam enģelim, bet izskatās, ka viss kārtībā.

Piektdienas vakars, 27. marts, uztraukums neliels, bet pamatots – tikai 39 noskrieti kilometri pēdējo 3 nedēļu laikā. Protams apzinos, ka līdz finišam tikšu par visiem 200%, jo pieveikto 24h rogainingu skaitam drīz vajadzēs trešās rokas pirkstus, kā arī jau vairāki ultramaratoni ir kabatā, bet tomēr, gribas ātrāk, tālāk, augstāk.

Līdz pat Vangažiem, kad gandrīz visu distanci blakus bija Marta Z., un sajūtas gan smadzenēs, gan muskuļos ir ļoti labas, temps bija patīkams, tomēr pēc otrā kontrolpunkta viss sāka notikt lēnāk, tad vēl lēnāk, līdz beidzot cerība par 12 stundām, ko iepriekš Laulasmaa biju paveicis godam, izplēn kā kefīra paku krājumi veikalos pirms skrējiena.

Pamatīgu motivāciju skriet ātrāk un ilgāk deva Queen Of The Stone Age(paldies Spotify) pēc Stalbes kontrolpunkta, tomēr arī šī „narkotiku” deva līdzēja vien stundu.

Pāris km pirms Rubenes, aptuveni 20km līdz finišam, tuvojas kāds skrējējs, no mugurpuses. Tā kā bija atkal brīdis soļošanai, tad ļāvu pietuvoties. Uzsākam sarunu un tieku aicināts iepazīt INOVATĪVO, tikai pirms pārdesmit minūtēm izgudroto, TIKKO patentēto un visādi citādi LIELISKO BEZMAKSAS metodi – 10 stabiņi skriešus, 5 stabiņi ejot. Protams, šādam piedāvājumam nevarēju pretoties, jo kur gan vēl uz ceļa starp Rīgu un Valmieru kāds piedāvās tik lielisku pakalpojumu. Un tā nu sākas mūsu kopīgais ceļojums uz finišu. Tomēr pēc pāris kilometriem iepriekš tik inovatīvi lieliskajai metodei tomēr sāk parādīties trūkums – stabiņu skaitu nedrīkst mainīt. Bet ko lai dara, ja kājas lūdz mirkli piestāt. Skrējējs, kas tajā brīdī jau ieguvis iesauku „Mans sadistiskais eņģelis Gints” blakus rod risinājumu un sāk pierunāt ausis, kā kārtīgs pārdevējs. Un viņam sanāk.

Pēdējie 5 km jau klāt un finiša tuvums rāda savu, kājas kustās, un pēdējie 3km tikai skriešus. Ja ne šī metode, tad diez vai no pēdējiem divdesmit kilometriem 15 būtu veicis skrienot. Paldies!

Finišs.

Kaut katram būtu tāds sadistiskais eņģelis.

Tālāk viss tas pats + ģimene, draugi un atbalstītāji iekš video.

Slims ar skriešanu

Jo vairāk rakstu izlasīts, jo vairāk “man arī tā bija”.
Ne nu pirmajās reģistrācijas dienās, bet pieteicos. Lai… kārtīgi izskrietos.

Nosacīti varētu teikt, ka garie treniņi sākti skriet jau no Siguldas kalnu maratona 55km. Tad ar skatu uz vecgada sapni. Skriets tiek manā garā – mazāk ir vairāk. Bet kaut kā nepadodas kā gribēts. Kad noskrienu garo vai sapārotos garos, tad pāris, trīs nedēļas negribas skriet neko garāku. Beigās sanāk baigi maz km. Bet ir vismaz garie skrējieni.

kliņķi
Beigās gan izrādās, ka šis piegājiens nelāgi atspēlējas. Esmu jau novērojis, ja neskrienu nedēļas 3, tad man sāk lipt klāt saaukstēšanās. Un te nu viņa ir – sacensību nedēļas ceturtdienā.

Jāatzīst, ka neesmu īpaši rūpīgs pret sevi, tad nu, drusku pieslēdzas mājinieki un drusku kaut kas tiek darīts lietas labā, bet nu ne triecienuzbrukumā. Rezultātā, braucu uz Rīgu un nedaudz noklusēju Gintam un Leldei, ka labi vispār jau nav. Ceru, ka paliks labāk. Varētu teikt, ka tā arī bija.

Toties ar Mammu viss kārtībā. Iepriekšējā nedēļā jautā, vai es braukšot skriet uz Mežaparku. Atbildu: “jā, jā”. Mums jau kādu laiku ir noruna, ka skrienu es nu tā – kilometrus 15, ne vairāk. Vismaz tā jāsaka Mammai. Pa TV bija redzējusi, šoreiz neizskatījās pārāk satraukta.

Pie numuru izņemšanas pamatā dzirdu, ka gan jau skrienot palikšot labāk. Vien viens viedoklis: “vai nu paliks labāk, vai sliktāk”. Gints Kalns arī nobažījies un rāda uz funkcionējošiem C vitamīniem. Aizstaigājam ar Leldi līdz Origo un Mēness aptiekā Berocca Plus rokā gan. Patiešām organisms jūt spērienu. Divas tabletes pirms starta. Viena būs vēl 5.KP.

Pirms vēl esam reģistratūrā, zvana Edvīns. Jūtos pārsteigts un pagodināts. Laba vēlējumi no dzelzs vīra ir ko vērti. Saka, ilgāk par 10, nu labi 12h nav ko žāvēties trasē. Es pasmaidu un nestrīdos. Beigās izrādās, Edvīns prognozējis man finiša laiku 14h. Tādi tie sportisti ir, māk motivēt. “Veselā stāvoklī” es sev prognozēju koridoru 13-14h, bet vesels nebiju. Sanāca 15h. Varēja būt arī 16h, ja nebūtu sācis skriet 5.KP.

Murdoņas pilnajās minūtēs pirms iziešanas uz startu nepiedalos. Šoreiz šeit atstātā enerģija man nav lieka. Guļu uz mēteļu izsniedzamās letes.

Maffija man sagādājusi enerģijas želejas, dot – lukturīti. Uzticami, izpalīdzīgi, sirsnīgi draugi. Dot vēl sarūpē saspraudes pie Nr.55, Lelde rūpīgi sapako drēbes somā. Auto atslēgas nododu Ginc rīcībā.

Drošībai iedzeru vienu Ibumetīnu, jo galva ir uz tās robežas, kad var sākt sāpēt. Temperatūra kaut kāda vēl ir.

Pirms iziešanas dzirdu no Broku Tēta, ka lietu prognozē tikai varbūt rīt 12:00. Tāpēc no Laumas aizlienētās lietusbikses atdodu Leldei.

STARTS
Kāri ķeru katru luksaforu, jo stāvu labprātāk kā skrienu. Esmu pie gandrīz pēdējiem.

Rīgas zīme, noķerts Signis.

Iekšā man nav. Pastāvīgi paskriet nevaru. Bet pavisam slikti arī nav, tikai vājums.

Zinu, ja iet un skrien, tad tie skriešanas nogriežņi ir ātrākā tempā kā vienmērīgi skrienot. Orientējos pēc apkārt spīdošajām lampiņām un cenšos palikt plūsmā.

Ginc ar Inu norāda virzienu un saka ķert rokā MissBroka. Bet viņa jau skrien ar kādu. Turklāt ar austiņām. Turklāt es jau neskrienu vienmērīgi. Tāpēc klunkurēju pa savam, cik varu, tik paskrienu, pārējo eju.

Pirmais KP – šausmīgi tālu. Ieraudzīta Lauma, Lauma būs līdzās viscaur, līdz pat pēdējam KP. Bet tā īsti kopā skriet nesanāks, manas nespējas dēļ, beigās – manu pēkšņi parādījušos spēju dēļ. Uzkavēties vēl neprasās. Grūti nav. Prātu ar liekām domām nenomoku. “Mums mērķis ir zināms un mēs uz to ejam” (tik pat labi varam iet arī kājām). Gustavo – Mūsu soļi.

Otrajā KP gribas ieņemt horizontālu stāvokli, bet nav kur. Ina jautā: “kā ir, labi?” atbildu ar emocijām – gari vilktā: jjjjjjjjā”. Mani padzen no KP un esmu priecīgs ka tā. Sekoju meitenei ar velo pavadoni. Viņas arī man palīdz izvēlēties pareizo no 3 ceļiem. Tagad jau sāku izmantot autobusu pieturu soliņus. Kaut pusminūte, bet paliek labāk. Murjāņu kalniņi labi piemēroti iešanai. Vien uz leju, lai skrietu jāsaņemas.

Turpinu klunkurēt. Nekādu problēmu. Esmu mierīgs kā… [kas te ir aktuālā tēma?] Makarova suns.

Strauji tuvojas 3. KP Ragana. Nu ne gluži strauji, bet pienāk. Gaismiņa aust, ir skaisti. Kontrolpunktā saka, ka šis ir aukstākais brīdis un sasedz mani. Ļaujos, kaut jūtos silti. Lelde aprūpē. Pārbaudu pēdiņas, kuras sākušas sāpēt. It kā kārtībā. Apmīļoju un “nolieku atpakaļ”.
Piebrauc Ginc un veiksmīgi varu paņemt pāris želejas, jo nākamais KP vēl tālu, bet želejas (2) jau cauri.

11090917_978149145529185_1453495816192272375_oKā kontrolpunktā ienāk Georgs Jermolajevs, tā taisos prom. Drusku nokaunos, es taču var ātrāk.
“Vēsture māca, ka no tās neviens nemācās”. Bet es tomēr cenšos, un ignorēju lietas, kas varētu demotivēt, piemēram, ka līdz nākamajam KP ir 18km. Kas tad tas ir? Nav pat pusmaratons, phe.

Ir sākusies jauna diena un šo dienu pavadīsim tā, kā mums to vislabāk patīk darīt – skrienot. Lūk kā ir jādomā.

Mēģinu noķert Laumu un Vinetu. Izdodas. Bet tas arī viss. Varbūt dažs km kopā, bet tad saku: ”meitenes, paldies, bet jūs man esat pa ātru”. Meitenes vēl pagūst mierināt, ka es jau viņas tāpat noķeršot un es atpalieku.

11026234_10206054118288950_673363022494199914_nKaut kur šeit sākas grūtākais posms, kad arī paiet kļūst pa grūtu un balstos jau arī pret ceļa apmalēm.

Mazlietiņ ķer izmisums, bet prātu smīdina doma, ka var taču gulēt mērķa virzienā. Mans sargeņģelis, jeb skriešanas sirdapziņa (Edvīns), kā viņu pie sevis nosaucu pirms pāris nedēļām, raksta sms:
Davai saņemies un skrien!
atbildu: Nav iekšā. Bet turpinu kustēt.
sirdsapziņa: Ir iekšā ejam! Turies un netaisi selfijus un neraksti sms tikai trase.

4.KP Brasla. Inese, Laura, Kristīne. Pamājam druupijam. Jānis Danēvičs nav vairs viens (sāpes). Šo posmu veicam kopā. Jāņa draugs pa starpu citām vērtīgajām lietām atgādina, ka ir jāelpo. Kad ir iesnas, to ir grūtāk darīt, bet pēc Stalbes tas izdosies. Pagaidām soļojam, drusku paskrienam, pļāpājam. Vienīgais posms, kuru veicu ar kādu kopā.

Pirms 5. KP Stalbes pretīm panāk Alma. Esmu priecīgs. Liekas, ka Alma ir katrā KP. Mans mīļais plecs, uz kā paraudāt. Iedzeru C vitamīna tableti. Sūdzos, ka labais celis mazliet sāk sāpēt, izstaipu. Alma iesaka skriet pa apmali. Tā arī turpmāk daru.

Mirkli pēc KP noķeru Georgu Jermolajevu. Viņš paskatās uz mani un saka: “izskatās, ka ar tevi viss ir kārtībā”. Atbildu: “jā, tikai sākumā bija temperatūra, vājums, tāpēc nevarēju paskriet, tagad mēģināšu”. Un sāku skriet. No tā brīža gandrīz vairs neapstājos.

Uz priekšu dzen arī interese, kādā tad tempā būšu noskrējis šo KP. Kādus 9 km izturu bez mitas, tad sastopu MāriT un uzzinu cik līdz KP. Daudz, vēl 9km, bet jāsaņemas, ja jau elpa atvērusies. Kājas ļauj, viss notiek. Tiek ķerti rokās tie, kas pirms Braslas man (kā) stāvošam pagāja garām.

Domāju, vai noķeršu arī Laumu. Noķeru KP. Pirms tam uzslavas no meitenes ar velopavadoni: “malacis, saņēmies” un aijas-ch: “otrā elpa atvērās?” Atbildu: “pirmā”.

6. KP Mani apčubina. Likās, ka te jābūt Leldei. Ēdieni, dzērieni, segas. Novelku botas un ieraugu vienu tulznu. Izmantoju ar gudru ziņu līdzpaņemtās šķērītes un aizņemos ar ne tik gudru ziņu aizmirstos plāksterus. Izjūtas spēcīgas, bet paskriet pēc tam vieglāk.

Izdomāju izvirst un pārģērbju augšu. Ja nu man vairs nav spēku skriet. Ja nu sāk līt. Spēki bija un pēc pāris km atkal biju slapjš.

Lauma apvaicājas, vai man skrejamais piemeties? Atbildu, jā, un turpinu kursu. Lauma, savukārt atbild kā es sākumā: “es tagad iešus – skriešus”.

11102991_918422044868850_1379424155165581633_oIzmantoju vēl pēdējo reizi soliņu, atguļos uz pārdesmit sekundēm. Un turpinu skriet. Mašīnas sveicienā pīpina arvien vairāk. Pa vidam viena ekipāža apjautājās, kas šis pa skrējienu. Un arī pāris kājām gājēju apvaicājās. Izskatījās, ka viņiem patīk mūsu aktivitātes.

Ņergu plakāti. Un tepat jau arī TĀ SAJŪTA. DARĪTS. Gandarījums. Es varu. Es to izdarīju.

Ina panākusi pretī. Paņem mani aiz rokas un skrienam, ātri. Saka: “Tev ir tik daudz sagaidītāju”. Saviļņojums. Tādi vārdi liek teju vai nosarkt.
Skatos, finišā arī Lelde. Aplaudē.

11081064_405385402956155_4466690190488540461_n
Laikam jau tomēr spēku pārāk daudz nav palikuši. Tāpēc izpaliek fotografēšanās ar līdzjutējiem. Undīnes apraudzīšana. Pat Laumu nesagaidu, bet steidzu tikt siltumā Avotos. Tur pirmkārt pirts un tad jau viss pārējais.

Paldies draugiem, un visiem labajiem cilvēkiem. Par labām domām un palīdzību.

385 dienas nestais sveiciens Sīmanim no Mildas

Tieši tā, 385 dienas, 9 stundas, 30 minūtes un 34 sekundes bija nepieciešamas, lai es aiznestu Mildas sveicienu Sīmanim, jo pērn diemžēl veselības problēmu dēļ mans skrējiens izbeidzās Raganā.  Šogad plāns bija tikai viens, kaut vai rāpojot, bet Sīmaņa baznīcas kliņķis Valmierā ir jāsasniedz. Gatavoties sāku laicīgi, akurāt nedēļu pēc vecā gada skrējēju ballītes Igaunijā, kad nedēļas kilometrāžu uzdzinu uz ~150km. Treniņa procesā veicu arī vairākus eksperimentus ar ēšanu, jeb pareizāk sakot neēšanu. Eksperimenti gan pie kaut kāda rezultāta nenonāca, vienīgi varēju izdarīt secinājumus, ka, ja skrien naktī, tad vēders dumpojas. Vēdera problēmai tā arī risinājumu neatradu un ar bažām gaidīju 28. martu. Par cik uzstādījums ir tikt par visām varēm līdz kliņķim, tad nemaz nepretendēju iesaistīties cīņā par pjedestālu, bet, kad šo stāstu citiem, tad neviens man netic. Nedēļu pirms starta jautrību procesam piespēlēja pavasaris ar ļoti “feinām” iesnām un sāpošu kaklu. Nezinu, cik ļoti slimība progresēs, tāpēc Noskrien.lv kalendārā pie R-V skrējiena nomainu savu statusu uz “Ļoti skauž”, jo pusdzīvam skriet negribas. Ārstējoties ar tautas metodēm izdodas kaut cik veselību sakārtot un tomēr nolemju skriet uz Valmieru, nevis pārmesties uz brīvprātīgo leģionu.

27.marts

Rīts sākās ar ierasto Ģertrūdiešu piektdienas skrējienu, tikai šoreiz tas norisinājās vēlāk kā ierasts, jo vajadzēja sniegt intervijas LNT 900”, pēc tam atpakaļ uz mājām gulēt, jo no darba esmu brīvs. Diena paiet ik pa laikam pasnaužot. Lēnām pienāk arī vakars un fiksi tiek sakrāmēta skriešanas soma un kopā ar māsu dodamies uz LU. Universitātē jau ir pilns ar cilvēkiem un ar māsu ieņemam vietu rindā uz reģistrāciju. Tieku pie 50. numura. Jo tuvāk nāk pusnakts, jo vairāk sāk sirsniņa drebēt. Plāns ir  kopā ar līderiem izskriet luksoforus un pēc tam skriet ar vidējo tempu 5:00, kas man galā dotu laiku zem 9h. Atlikušas 15 minūtes un visi sāk doties uz Brīvības pieminekli. Sastājamies kopbildei un seko himna.

Kriss-1

Milda – Garkalne

Voļda pūš stabulē un Dačuks nokliedz startu. Samājos ar Mildu un, noskrienot pirmos 100m, nākas apstāties pie pirmā luksofora. Luksofori šogad bija ļoti nežēlīgi un bija jāstāv gandrīz pie visiem. Varu apliecināt, ka līderu grupā visi stāvēja pie sarkanajiem cilvēciņiem. Juglā aiz pēdējā luksofora palaižu pa priekšu līderu sešotni, lai jau skrien, man savi mērķi. Tā es arī pa tumsu skrēju uz savu ~4:50, lai ir laiks KP patusēt. Skrienas, neteiksim, ka grūti, bet pagrūti, jo ir smagi elpot. Es to saistu ar neseno slimošanu. Pie 15.km saprotu, ka vēders atkal uzdod un šogad tas notiek pat ātrāk kā pērn. Skrienu ar domu, ka varbūt pāries. Apceru, ka tā drīzāk man ir psiholoģiska problēma, nevis reāla pretreakcija skrienot naktī. Ceļa malā ieraugu neoficiālu KP, bet nepiestāju un skrienu tik garām. Drīz jau parādās arī Garkalnes uguņi, bet pēc brīža jau esmu pašu Garkalni sasniedzis. Taisnes galā redzu, kā priekšā zibsnī fotoaparāti, tātad līderi ir ~2-3km priekšā. Sasniedzu Garkalnes KP, bet  nepiestāju.

Garkalne – Sēnīte

Steigā gandrīz apmaldos, kur jāšķērso sliedes. Šogad vismaz vilciens nenāk. Vēders sāk aizvien vairāk dumpoties un skaidrs, ka nāksies taisīt zaļo pieturu. Meklējot glaunākos krūmus, pagūstu apdzīt Voļdu, kurš sācis vērot putnus. Pēc mirkļa jau tiek noskatīts perfekts priedīšu puduris, kur taisīt zaļo pauzi. Ilgi krūmos nekavējos un atgriežos uz ceļa. Dīvaini likās, ka neviens nav mani šajā momentā apsteidzis. Skrienot pa nomali, man izdodas iebrist 10x10cm bedrītē tik ar kurpes purngalu un zinu ka pēc mirkļa zem labās kājas īkšķa būs arī tulzna. Priekšā nevienu neredzu un aiz manis arī tikai tālumā manāmi uguņi. Tā jau runā, ka ultras skrien vienatnē. Pleijliste man balstās uz Coldplay un Ed Sheeran daiļradi ar dažiem Dona un Prāta vētras piesitieniem. Klausoties Donu vienmēr rodas sava variācija par to kādam vajadzētu būt tekstam. Tas laikam apstiprina māsas teorēmu, ka viņa teksti ir neloģiski. Sasniedzu Sēnītes KP un sāku klaču ar brīvprātīgajiem. Šiem gan šņabis neesot, tāpēc nācās izlīdzēties ar kolu. Vēl uzēdu gumijlāčus un marmelādi un tad tieku laipni palūgts šo KP atstāt. Pie 3. lūguma arī dodos tālāk.

Kriss-2

Sēnīte – Ragana

Šis posms jau ir interesants, jo pērn starp šiem KP es pieņēmu lēmumu izstāties. Šogad arī vēders dumpojas. Jātiek līdz Raganai, tur benzīntankā vajadzētu būt civilizētai tualetei. No Sēnītes līdz Raganai, manuprāt, ir visbīstamākais posms, jo vietām ceļa nomale ir tikai dažus cm plata, un, ja nāk pretī mašīna, tad īsti nav kur palikt, tāpēc māsai teicu, ka ne vēlāk par astoņiem viņai vajadzētu būt Raganā, jo ap to laiku pieaugs satiksmes intensitāte. Pats posms jau paliek interesants, jo trasē parādās pirmie divi kāpumi. Otrā kāpuma vidū apdzenu Ritvaru. Pirms starta izrēķināju, ka ar 9h vajadzētu pietikt, lai tiktu 5niekā, ja nē tad vismaz 10niekā. Apdzenot Ritvaru, saprotu ka esmu 4., tātad plānā iekļaušos. Seko ripojiens pa kalnu lejā un Raganas KP ir sasniegts. Seko Ilzes izmisīgs jautājums, kāpēc es tā esmu tempu kāpinājis, jo esmu līderiem pietuvojies. Uz šo es atbildu, ka neesmu nekādu tempu kāpinājis, bet tie priekšējie sāk lūzt. Paprasu pasaules labākajam tējas gatavotājam pasaulē labāko tēju, bet saņemu atbildi, ka tēja gan nav pasaulē labākā, tāds ir tikai tās gatavotājs. Izdzeru tēju, uzēdu gumijlāčus un aizeju uz benzīntanka tualeti. Saņēmis laba vēlējumus no pārdevējas turpinu ceļu pie Sīmaņa. Pa šo brīdi mani atkal apsteidzis Ritvars.

Kriss-3

Ragana – Brasla

Šis ir pirmais pārbaudījums, jo līdz nākamajam KP ir 18km. Vēders ir nomierinājies un arī elpot ir palicis viegli. Tā jau runā, ar ko saslimsti, ar to ārstē. Drīz jau atkal noķeru Ritvaru. Piefiksēju arī, ka ik pa laikam mani apdzen un nostājas ceļa malā mašīna ar igauņu numuru, tātad Mari Boikov ir ne pārāk tālu. Pēc brīža jau noķeru Vatakusi un paceļos uz 3. pozīciju. 18km itkā ir daudz, bet ir sarunāts ekstra KP 66,6km (~2km aiz Braslas KP), kas dzen uz priekšu. Debesīs jau var redzēt, ka drīzumā paliks gaišs un varēs “priecāties” par to, ka redzi šoseju 5km uz priekšu. Aptuveni 2km pirms Braslas KP piedzīvoju šoku. Noplīsis ir Mārtiņš, kuram es prognozēju drošu uzvaru. Esmu pakāpies uz otro vietu, tātad savā ierastajā pjedestāla pozīcijā. Braslas KP var redzēt jau no paša kalna gala un priecīgs tik ripinu lejā. Šogad šis KP ir sasniegts skrienot, nevis braucot ar mašīnu. Tieku pie siltas tējas un kārtējās gumijlāču porcijas. Saņemu informācijas devu, ka līderis esot psihs un KP pat nepiestājot, bet drīz lūzīšot, tāpēc esot šis jāķer rokā. Fiksi uzņemam foto kopā ar brīvprātīgajiem un jādodas ceļā, nedrīkst likt meitenei gaidīt.

Kriss-4

Brasla – Stalbe

Katrā jokā ir daļa patiesības. Joks pa jokam un es tiku pie ekstra kontrolpunkta 66,6km jeb sveiciena aizgājušajā jubilejā. Nezinu, vai tas bija Braslas KP brīvprātīgo uzmundrinājums, vai Ineses sveiciens jubilejā, bet līdz Straupei nesos kā negudrs. Straupē nācās nedaudz samazināt tempu, jo tur notiek ceļa remonts un sanāca man tur atrasties brīdī, kad plūsma nāk no muguras. Šādā momentā nācās skriet gandrīz pa grāvi, bet bonusu piedeva viens suns, kurš pārleca pāri žogam un nesās virsū. Par laimi, pēc mana uzkliedziena viņš apstājās un aizskrēja projām. Protams, ka prātā uzreiz jociņi, ka nākamgad obligātajā ekipējumā jāņem Makarova pistole. Skrienot cauri Plācim, sakārojās ieskriet Straupes pienotavas veikaliņā pēc iebiezinātā piena, bet šie tik agri nestrādā. Skrienu ar domu, ka gan jau tūliņ priekšā būs 1. vieta redzama, jo šis sākot lūzt, bet līdz pat Stalbes KP nevienu priekšā tā arī neieraudzījis salūzu es. Demotivējoša izskatījās zīme – līdz nākamajam KP 17km. KP apjautājos, kā iet māsai, bet šie man nekādu atbildi nemācēja sniegt. Atliek vien cerēt, ka viņai iet labi. Iedzeru tēju ar sporta dzērienu, jo kola jau ir diezgan noriebusies. Taisos doties ceļā, bet, uzmetot acis uz zīmi 17km līdz Rubenei, palieku sēžot un turpinu dzert tēju. Brīvprātīgie ir visaugstākajā līmenī un sarunāju sev erotisko masāžu uz nākamo gadu. Uz nākamo gadu tāpēc, ka šogad vēl nav attiecīgā kvalifikācija un nekvalitatīvus pakalpojumus viņi nepiedāvājot. Pēc trešās glāzes tomēr nolemju skriet tālāk. Manuprāt, varētu Garkalnes KP ņemt ārā, ja tik būtu vēl viens KP starp Stalbi un Rubeni.

Stalbe-Rubene

Itkā jau skrienas viegli, un joprojām iekļaujos vidējajā tempā 5min/km, bet attālums sāk nogalināt. Skaidrs ir viens, ka 1. vietu nepanākt, jo nekāds tūlītējs lūzējs šis nav, bet iepriekšējā posma temps ir nokāvis mani pašu. Kājās nemanu nekādu nogurumu, bet ķermeni pavada tāds kā spēka izsīkums. Pieņemu lēmumu 85. km pāriet uz km soļos. Šādi tiek darīts arī 91. km, lai kaut kā sadalītu distanci mazākos posmos. Prātā pavīd doma, ka tik jātiek līdz Divplākšņu KP, tur atpūsties un tad jau pēdējo posmu varēšu atkal lidot. Īsi pirms KP mani apdzen Ina un izklāsta man situāciju ar māsu, kura nesen ir paviesojusies Braslas KP. Beidzot acīm paveras Rubenes KP un var kruīza režīmā ripot lejā pa kalnu. Tieku sagaidīts ar dziesmu “Tu tikai turi acis ciet”, kuras teksta frāze “Lai laika nepietiek” uzjautrina, jo līdz kontrollaika beigām ir vairāk kā 10h. Saņemu pirmklasīgu aprūpēšanu. Lai arī masāža kājām jūtami tās atbrīvo, tomēr palūdzu to pārtraukt, jo baigi sāp šis process. Palūdzu tēju bez cukura un gumijlāčus. Paprasu vēl vienu glāzi tējas, bet to nedabūju izdzert, jo kalna galā parādās veste, kas liecina par 3. vietas tuvošanos. Sakrāmēju savas mantiņas un tinos uz finišu.

Kriss-5

Kriss-6

Kriss-7

Rubene – Sīmaņa baznīca

Saprotot, ka 3. vieta reāli ir ļoti tuvu, spēju arī kājas pakustināt pietiekami ātri, lai skrietu tempā zem 5min/km. Pēc kādiem 4km mani noķer un apdzen kā stāvošu kalnā redzētā veste, kas izrādījās velosipēdiste. Šajā mirklī es sabruku un tarakāni galvā sāka spēlēt Triumfa maršu. Ir grūti, bet nav jau vairs pat 10km līdz finišam. Sāku taisīt intervālu “treniņu” 300m ejot 700m skrienot. Šādi pavadu nākamos 5km. Tad redzeslokam paveras TV tornis un jūtu, ka varētu atkal kādu gabaliņu paskriet bez pāriešanas soļos. Noskriet izdodas 3km jeb līdz brīdim kad ieraugu uzrakstu “SVEICIENS VAROŅIEM! SĪMANIS GAIDA! ŅERGAS AR TEVI LEPOJAS!”. Sevi attaisnoju, ka tādam uzrakstam nedrīkst ātri skriet garām. Uzkāpis kalna galā, atsāku skriešanu. Šoreiz jau līdz galam, tik ar divām apstāšanās reizēm pie sarkanā luksofora, kas šoreiz ir pat labi, jo prātā jau pavīd domas par Ušakovu. Vienā šādā reizē pie luksofora satieku SM72, kurš pēc manas gaušanās piedāvā pēdējos 500m aizvest. Izdodas pār lūpām izmest kaut cik sakarīgu atteikumu un turpinu ceļu. Man kā dzimušam Valmierā ir skaidri zināms, kur atrodas Sīmaņa baznīca, bet rodas sajūta, ka Sīmanis no manis mūk projām. Finiša taisnē mani sagaida Undīne, kuras rehabilitācijai šis skrējiensoļojums vāc līdzekļus. Slavenākais Latvijas kliņķis tika sasniegts pēc 9h30m34s, kas man dod otro vietu. Diezgan labi, ja ņem vērā, ka sākot skriet es pat netēmēju piedalīties cīņā par vietām. Atdodu Sīmanim sveicienu no Mildas un saņemu vēl vienu sveicienu dzimšanas dienā no Ineses un Inas. Nav taisnība, ka Kliņķis asarām netic! prieka asarām viņš šoreiz noticēja.

Kriss-8

Kriss-9

Kriss-11

Dzīve pēc finiša.

Finišā tieku sasegts pledā un dodos uz telti apsēsties. Sajūtas ir divējādas, no vienas puses emocijas birst kā no pārpilnības raga, it īpaši, kad Undīne ar mammu pienāca personīgi pateikt paldies, no otras puses ir pilnīgs fiziskais iztukšojums. Šā iemesla dēļ jau sāku apsvērt domu, ka tomēr ir nepieciešams skrējiena laikā ēst želejas un visu pārējo sporta pārtiku, ko es šobrīd ignorēju. Skaidrs ir arī tas, ka nedošos atpakaļ uz šosejas, lai palīdzētu māsai, jo spēka tam nav. Pēc brīža pārceļos uz mašīnu, kur sazinos ar vecākiem, kuri gandrīz nav nakti gulējuši sekojot man ar māsu līdzi. Vēlāk jau tieku aizvests uz viesu māju, kur tieku kārtīgi izmasēts. Pēc pirts un visādām citādām aktivitātēm saņemu ziņu, ka māsa tuvojas finišam un tieku aiztransportēts atpakaļ uz Sīmaņa baznīcu. Ilgi nenākas gaidīt un māsa jau parādās redzeslokā. Tad pēc brīža jau Broku delegācija ir finišējusi 100% sastāvā.  Sausais atlikums ir tāds, ka kliņķis ir sasniegts, bet, lai vēlreiz skrietu šo skrējienu, ir jābūt gatavam flirtēt ar trases rekordu, jo noskriet tikai prieka pēc līdz kliņķim man pagaidām nav iedvesmas.

Kriss-12

Kriss-13

Mēs aizskrējām līdz kliņķim un tad atstiepām kājas pie kamīna

Mēs aizskrējām līdz kliņķim un tad atstiepām kājas pie kamīna

Ar autora atļauju pārpublicēts no bloga.

 

Arī mirstīgie spēj izdarīt TO

Rīga-Valmiera skrienot? Un priekš kam tas ir vajadzīgs? Kā var parakstīties uz ko tik nenormālu un vēl skriet nakts vidū? Ja tā padomā, tad pēdējo mēnešu laikā nācies bieži dzirdēt līdzīgus tekstus.  Laikam jau jāpiekrīt, ka gluži normāli tas nav, bet vai tad tas uztrauc MŪS – tos, kuru galvās ir ieperinājusies  doma par skrējiensoļojumu Rīga-Valmiera? Doma, kuru ar spīdzināšanu nevarētu dabūt ārā. Doma, kura MĒNEŠIEM ilgi perinās Tavā galvā un katru reizi atgādina par sevi, ieraugot uz ielas skrienošu cilvēku. Nu galīgi neuztrauc! Mēs mirstīgie taču spējam izdarīt TO!

Pirmās domas par iespējām noskriet ultramaratonu R-V paskatā manā prātā izklausījās aptuveni  šādi: “Vai mēnesi sasniegt nav vieglāk kā realizēt ko tādu? Sākšu ar savu loģisko domāšanu. Kas ir vajadzīgs, lai noskrietu ultramaratonu? Skriešanas gēni, talants, darbs, neatlaidība, cīņasspars. Pie pirmajiem diviem droši varu ievilkt sev mīnusa zīmi.  Nākamie trīs… nu jau kļūst siltāks. Mirklis apdomas… jā, tas varētu būt variants. Varbūt es to spēju (sasodīti dzelžaina loģika tajā brīdī)”. Tagad to visu apsverot, jāsecina, ka draugos ar prātu es gluži neesmu. Dīvaini jau parakstīties uz ko tādu, ņemot vērā, ka noskrietajos 3 maratonos nav izdevies visu distanci noskriet no punkta A līdz punktam B nepārejot soļos. Bet ja jau Minhauzens ir aizmetis sudraba cirvi uz mēnesi un, lai dabūtu to atpakaļ, pa turku pupu uzrāpies tam pakaļ, tad jau būt nedaudz NEnormālam ar pāris nelieliem ambicioziem plāniem ir piedodams un pilnīgi realizējams plāns.

Mans mājasdarbs

Mans mājasdarbs

2014.gada novembris. Iekšēji esmu nolēmis, ka skriešu R-V, tagad tik jāsāk domāt, kā, sasodīts, lai tam gatavojas (tad vēl centos nebļaustīties pa pasauli par savu nodomu un vērsos pie tīmekļa plašajām ārēm)! Tā nu uzdūros vienam 4 mēnešu treniņplānam. Tajā brīdī nebija pilnīgi nekāda saprašana, cik tas plāns ir sarežģīts un vai tas ir piemērots manam sagatavotības līmenim. Bet ja jau EKSPERIMENTS ir sācies, tad jau jābliež uz pilnu klapi. Un galu galā plāns paredzēts 80 km sacensībām. Tā jau sev izvēlos vieglāko ceļu, lai sagatavotos. Lai tas treniņplāns nebūtu tīrā pastaiga, atpūtas dienās no skriešanas tiek apmeklēti funkcionālie treniņi. Tā nu cik apzinīgi varēju, pildīju savu mājasdarbu 4 mēnešu garumā. Tagad jāsāk domāt, vai četri izlaistie treniņi nebija pie vainas tam, ka gluži visu distanci ceļā uz Valmieru nenoskrēju. Bet kaut kā jau pārdzīvošu.

Starta dienā izgāju cauri visām iespējamām emocijām, sākot ar pilnīgu mieru un beidzot ar nelielu paniku, kad organisms man teica:”a varbūt tomēr nevajag?”. Kā gan var nomierināties pirms starta, kad jau no 7:00 līdz pat starta laikam dažādos masu medijos klausies un lasi ziņas par tuvojošos megaskrējienu Rīga-Valmiera? Tur jau ne tikai stress var piemesties. Ieejot Latvijas Universitātes ēkā, sajūtas bija graujošas. Tas enerģijas lādiņš gaisā un to cilvēku skatieni burtiski uzrunāja Tevi ar filmas „Gladiators” cienīgu tekstu: “Nāvei nolemtie Tevi sveicina” (ne velti laikam kādreiz šo skrējienu dēvēja par gladiatoru pastaigu). Sev teicu: “Ja jau esi ticis tik nopietnā publikā, tad mēģini tāds arī pats izskatīties”. Tā nu līdz startam pie Brīvības pieminekļa centos iekļauties šo „ērgļu” vidū.

Starta signāls un esam ceļā. Plāns ir skriet nesteidzīgi, iepriekš izplānotā tempā. Bet tas nekādā gadījumā nemazina manu šoku, kad pirmajos kilometros visi kaut kur aizjož kā negudri. Nevarēju saprast, vai manā plānā ir kāds caurums, vai vienkārši esmu iemaldījies nepareizā vietā un nepareizā laikā. Pēc pāris kilometriem jau esmu nomierinājies, bet stāšanās ik pēc 200 m pie kārtējās sarkanās gaismas nerviem nenāk par labu. Nākošgad „Zemes stunda” jātaisa dienu agrāk un jāslēdz ārā tā elektrība tiem luksoforiem. Pamatīgu smieklu devu sniedz garāmgājēju šokētās sejas, kad tiem pasaka, ka skrienam uz Valmieru. Smiekli tiek nolikti pie malas un beidzot var ieiet normālā skriešanas ritmā.  Bet te Tev nu bija! Tiklīdz sākas tumšais skriešanas posms, konstatēju, ka pieres lukturītis nedarbojas. Pirmā doma: “Lai nenoņemtu no trases, jāpielīp kādam aiz muguras un jātēlo, ka viss ir kārtībā”. Vēl pāris apdomas brīži un nonāku pie lēmuma, ka jāmēģina nomainīt lukturīša baterijas. Skrienot tumsā tas tomēr ir pamatīgs izaicinājums. Un aleluja, es redzu gaismu tuneļa galā (žēl, ka atstāju pozitīvu feedbacku tam ebay tirgonim, kurš man atsūtīja lukturi ar sausām baterijām). Paveicās tomēr, ka baterijas pie vainas. Un visbeidzot varu paņemt normālu tempu, nedomājot par visādām blakus lietām. Neesmu it kā no tiem kautrīgākajiem cilvēkiem un cenšos komunicēt ar citiem skrējējiem, bet prāts tajā brīdī galīgi nenesās uz sarunām. Ceru, ka neradīju sliktu priekšstatu par sevi Dziņai ar kuru noskrējām kopīgi kādu gabaliņu, nepārmijot nevienu vārdu.  Labošos nākošajā reizē.

Nonākot Garkalnes kontrolpunktā priekšā, ieraugu paprāvu pulciņu skrējēju, kas mielojas ar dažādiem labumiem. Pašam pēc iepriekš izstrādātā plāna apstāšanās nav paredzēta, tāpēc dodos tālāk. Tajā brīdī iezogas neliels pašapmierinātības velniņš, kad Tu saproti, ka, skrienot savā tempā, Tu pakāpeniski sāc dzīt rokā tos, kas startā aizlidojuši pa priekšu. Pienāk 36.km un otrais kontrolpunkts. Sākotnējā doma ir nestāties, bet pie sevis nospriežu, ka nebūtu slikti tomēr ar kādu parunāt. Painteresējos, kā iet pārējiem diviem Jelgavas pārstāvjiem Dzelzs Rokijam – Ainītim un Tuksneša Vētram un dodos tālāk. Daudz jau man arī netrūka, lai vietā, kur sadalās šosejas aizskrietu uz Siguldu. Pēc 200 m, kad biju nogriezies pa nepareizo šoseju, nostrādāja kaut kāds iekšējais kompass un sāku domāt, ka kaut kas nav kārtībā. Ar lukturi paspīdināju no tilta un ieraudzīju zīmi Valmiera. Lēciens pāri margai, neliela šķēršļu josla un esmu atpakaļ uz pareizā ceļa. Papildus 20 km nebija manos plānos. Bet, ja arī aizskrietu, vismaz nebūtu pa diviem garlaicīgi un kopā gan jau arī tos nepareizi aizskrējušos igauņus būtu pierunājuši skriet atpakaļ.

2-Brasla

Tajā brīdī prātā figurēja doma: “Kas tad tur ir, līdz nākamajam kontrolpunktam tikai 10 km.” TIKAI… nepareizs vārds, ja Tu atrodies Murjāņos. Latvija nav nekāda kalnu zeme, bet tas lēzenās nogāzītes, maigi izsakoties, nepatika. Galīgi nepatika. Tā nu nokļūstu 46. km kontrolpunktā, kur par pārsteigumu ieraugu otru Jelgavas pārstāvi Tuksneša Vētru. Pēc manām domām šim jau jābūt finišā, nemaz nerunājot par 46. km. Pēc pāris vārdiem saprotu, ka gluži gludi viņam šis skrējiens nesekmējas. Uzdodu jautājumu: “Domā stāties ārā?”, sagaidu atbildi: “Tu traks, mani mājās nelaidīs, ja es nefinišēšu”, un saprotu, ka viss ar Andri būs kārtībā (drīzāk bija jāsāk uztraukties, vai ar mani viss būs kārtībā). Jāsāk domāt, ko mēs tajā mašīnā lietojām, braucot uz Rīgu, ja no mums četriem viens aizskrien uz Siguldu, viens mēģina skrienot nosisties, viens ar šortiem un pliku galvu skrien uz Valmieru un viens panikā ir jau pirms starta.

Dodos tālāk distancē, manuprāt, psiholoģiski grūtākajā distances posmā, jo līdz nākamajam kontrolpunktam veseli 18 km (kā es smagi kļūdījos).  Lai apmānītu smadzenes, mūzikas un Coca-Cola kārti mēģinu atstāt uz vēlāku laiku, lai brīdī, kad tiešām būs grūti, varētu to izspēlēt un iegūt papildus enerģiju. Jāsaka, ka plāns nostrādā, jo ieskrienot 64. km kontrolpunktā jūtos salīdzinoši labi un beidzot varu atalgot organismu ar cukura devu. Pēc neilga brīža ierodas arī Tuksneša Vētra (manāmi labākā paskatā). Iestiprināmies, es pārvelku drēbes, sniedzam nelielu interviju LNT un dodamies distancē. Neko sakarīgu laikam es tur nepateicu, ja jau televīzijā tik uz 3 sekundēm parādījos un vēl pie tam ar svešu vārdu. No 64.-77. km skrienam ar Tuksneša Vētru lēnām. Parādās pirmās noguruma pazīmes. Neliela iekšējā cīņa ar sevi, bet galvenais, ka kustamies uz priekšu. 77. km kontrolpunktā mans gars un griba sāk grīļoties. 17 km līdz nākošajam kontrolpunktam liekas bezgalība. Ir grūti piecelties no krēsla. Šis pa lielam ir MANS atslēgas moments skrējienā.

Līdz 85. km  vēl skrienam un tad nolemju, ka pašsajūta vairs nav tik laba un pārejam soļos. Jāsaka, ka cenšamies iet ātri, kas neliek zaudēt daudz laika un tā mēs sasniedzam 94. km kontrolpunktu. Uz to brīdi esmu bijis distancē gandrīz 11h un mani spēki, šķiet, ir beigušies. Jūtos salauzts un nespēju aptvert, kā es nolauzīšu vēl 13 km.

Spēku izsīkums 94.kilometrā

Spēku izsīkums 94.kilometrā

Ar brīvprātīgo uzmundrinājumiem saņemu pēdējos spēkus un dodamies pēdējā kaujā. Turpmākie 13 km ir iešanas un skriešanas miksējums.

Netālu no Valmieras

Netālu no Valmieras

13h mērķis liekas ļoti reāls līdz brīdim, kad atjēdzamies, ka līdz Sīmaņa baznīcai aptuveni 2.5 km un mums ir tikai 13 min rezerve. Šajā distances posmā ar to elementāro matemātiku ir kā ir. Kur man radās spēki, lai noskrietu pēdējos kilometrus lidojošā tempā, es nezinu. Uz to brīdi tas tiešām man izlikās kosmisks ātrums. Ceļa satiksmes noteikumu pārkāpšana nebija plānos, bet piedodiet, atvainojiet, mums bija jāiekļaujas 13h. Uz to brīdi tas tiešām bija svarīgi. Un jāsaka, ka beigās tomēr iekļāvāmies. Acīs sariesās asaras no pārpūles un aizkustinājuma, bet es to biju izdarījis. Gribēju lēkt aiz priekiem. Bija sakrājušās tik daudz emociju, bet vienkārši vairs nebija spēka.

Kopumā no pēdējiem 22 km nogāju 8 km un te nu nedaudz pasmaidot jāsecina, ka treniņplāns, pēc kura gatavojos, bija tieši 80 km un tieši tik daudz es pieveicu skrienot. Nākošajam gadam laikam jāmeklē kāds vēl trakāks treniņplāns, lai varu pieveikt visus 107 km skrienot. Bet tagad es zinu, ka tādi mirstīgie kā Es spēj TO paveikt. Aizskriet no Rīgas uz Valmieru!