Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Pēdējās finišētājas pirmā ultra

Es neatceros, kad tieši un no kā uzzināju par Gladiatoru pastaigu, bet esmu diezgan droša, ka tolaik šo pasākumu uzskatīju ne vien par traku, bet visticamāk arī par stulbu. Pieļauju, ka tas bija arī laiks, kad šobrīd nu jau par stulbām atzītas idejas vēl likās prātīgas. Cilvēki mainās.

Par savu dalību šīgada pasākumā nepalīdzēja izlemt nedz mans pirmais maratons (2018. gads, Valmiera, mocības un “nekad vairs” tipa sajūta), nedz arī tie daži iepazītie, kuri paši finišējuši R-V vai to plāno darīt. Nē, protams, nostrādāja tikai un vienīgi impulsivitāte un vienaudžu spiediens. Domubiedrs Didzis dalības pieteikšanas dienā uzraksta kaut ko no sērijas “eu davaj, saies”, un 10 minūtes vēlāk es esmu iegādājusies vienu no pēdējām vietām. Tik vienkārši. “Domāšana” man vispār nav šī pasākuma atslēgvārds, un varbūt labi, ka tā. Visu lēnām apsverot un pār-analizējot, sanāktu iziet 112 pārdomu lokus – arī par pilnīgi nesaistītām tēmām – un viss būtu nokavēts.

Zināju, ka sava mūža pirmajai ultrai gatavošos no Briseles. Likās tīri jauki. Jo Briselē taču nav ne kalnu, ne labākā alus pasaulē, ne to izslavēto frī kartupeļu un vafeļu, un vispār man, jaunu darbu uzsākot, taču būs tik daudz laika, ko domāt par skriešanu. “Mīlīgs naivums, Justīn,” tā es nodomāju droši vien kādā otrajā Briseles dienā, stumdama māgā pastu ar parmezānu un piedzerdama vīnu, varbūt pat aiziedama uzpīpēt. Bet ar divām lietām noveicas – pirmkārt, 2 km no manas mājas ir 4000 hektāru plašais Suanjē mežs (tā kā Biķernieki tikai smukāks), otrkārt, satieku Briseles skrējēju komandu Bxl Run Crew, ar kuriem saulītē un absolūti garlaicīgā Flandrijas ainavā noskrienu 30 km līdz Alstai, bet vēlāk pievienojos ceturtdienu skriešanas treniņos. Starp citu, Beļģijā ar alu tiek noslēgti visi skrējieni, arī 10 km, bet dažos maratonos to degustē arī pa vidam – tajos neviens nesteidzas.

Foto: Bxl Run Crew

Foto: Bxl Run Crew

Laiks skrien ātri, es – grūti teikt. Būdama ar viedtālruni neapgrūtināts cilvēks, nekad tā arī neuzzinu savu treniņskrējienu kilometrāžu. Kad kolēģi un draugi ik pa laikam apvaicājas, vai esmu gatava savai ultrai, godīgi saku, ka nē. Neliekas, ka cilvēks, kurš paskraida pēc darba un nedēļas nogalēs reizēm izmet kādu garāku aplīti, varētu būt tam gatavs. Tas gan netraucē izmēģināt. Vietējā skriešanas bodē uztaisu soļa testu, man beidzot tiek atbilstoši apavi. Lēnām sakasu arī pārējo ekipējumu. Nopērku lidojumu. Joprojām visiem saku, ka gan jau nefinišēšu.

20. jūnijā ielidoju Rīgā un daru divas loģiskākās lietas, ko dara cilvēki pirms ultrām: aizeju apciemot savu suni un atpakaļceļā – joprojām ar visām parpalām uz muguras – aizeju uz Kultūras akadēmijas izlaidumu, lai arī nevienu absolventu nepazīstu. Domām ir jāklīst citur.

Lielajā dienā piepērku ēdienu uz sajūtām un besos par krampi, kas iemeties labajā ciskā. Esmu diezgan droša, ka tas bojās diseni. Viss ir slikti, lai gan būt mājās ir labi. Pamazām pienāk nakts. Attopos pie LU ieejas, intervētājai mikrofonā sakot, ka šī visticamāk būs mana mūža sliktākā diena. Laikam pateicu arī kaut ko pozitīvu, no sērijas – galvenais jau mēģināt tik līdz galam u.tml. Joprojām nav ne jausmas, ko runāju vai te daru.

Starts ir viegls, līdz Teikai ar mani kopā noskrien māsa, kura dara to, ko pēc pusnakts dara normāli cilvēki – aiziet gulēt. Jugla, Berģi, viss pārējais. Izrādās, ka šoseja tumsā mani nepavisam neuztrauc – pieļauju, ka daudzie autostopa tūkstošu kilometri Austrumeiropas šosejās (arī naktīs) ir izdzinuši bailes kā no nakts ceļmalā, tā arī no fūrēm un visa pārējā, kas nāk komplektā. Izdaudzinātos remontdarbus pie Sēnītes knapi pamanu. Laikam esmu bijusi sliktākās vietās. Lai nu kā, nekas nesāp, fascinējos par nerakstīto saprašanos, kas valda skrējēju vidū un vienkārši lēnām tipinu uz priekšu līdz Garkalnei. Pirmajā kontrolpunktā (2h:33min) klusām un ar zināmu nopietnību sejā paēdu un pamazām saprotu, ko nozīmē ultra. Ultra – tas laikam ir vienkārši klausīt ķermenim, kurš zina labāk. “Justīn, tagad paņem šito gurķi, tev gribas gurķi. Okej, tagad olīva. Glāze kolas? Lieliska ideja!”

Par tālāko nav daudz, ko sacīt. Nakts ir ļoti, ļoti īsa, un gaišo pamali redz praktiski vienmēr. Rīts pienāk ātri. Ķermenis turpina diktēt, kad ir gatavs paskriet, kad vēlas pāriet soļos. Klausu. Mums nekur nav jāsteidzas. Stulbāk par vēlu finišu ir nomirt trasē. “Sēnītes” kontrolpunktā (4h:54 min) esmu takta sajūtas iemiesojums un uzrunāju kādu skrējēju: “Mēs gadījumā negājām vienā vidusskolā? Es gan neatceros, kā tevi sauc..” Viss kārtībā, vismaz nekļūdījos. Tas ir Andrejs, no kura mans ķermenis noskatās, ka banānu pirms iebāšanas mutē var ielikt arī sālī. Tagad mēs zinām, un tagad mēs tā darīsim līdz pat finišam.

Foto: Aija Valtmane

Foto: Aija Valtmane

Starp “Sēnīti” un Raganu viss liekas pat ļoti okej, ja neskaita to, ka šķiet, ka velkos. Noguruma gan nav, un to krampi nekad tā arī nesajutu, skriešana joprojām mijas ar soļiem, bet kustos un kustos diezgan raiti. Par kontrolpunktu “Ragana” (6h:34min) īpaši daudz atmiņu nav. Tur laikam bija tā tante, kas gaidīja autobusu un sākumā izlikās, ka neredz nokrauto galdu un Latvijas “dzelteno vestu” kustību, bet beigās tomēr ieinteresējās. Bija domājusi, ka tas ir Jāņu galds pasažieriem – acīmredzot, ārpasaulei jebkas liekas loģiskāk par skriešanu no Rīgas uz Valmieru. Saule sāk celties, tāpēc beidzot uzpildu arī līdzpaņemtās 0,5 pudeles, kuras diemžēl jānes rokās, jo, kā izrādās, pie somas piekabinātas, stulbi mētājas.

Pēc Raganas esmu atļāvusi sev ieslēgt mp3 pleijeri. Soļi joprojām liekas foršāki par skriešanu, mani apdzen pāris nūjotāji (mans respekts pret nūjotājiem pēc šī pasākuma vispār auga par 132%). Vienā brīdī ceļi krustojas ar jaunu un ļoti pozitīvu dāmu – Elīnu, kura cer kļūt par jaunāko R-V finišētāju un vispār priekš saviem 18 gadiem ir reti prātīgs cilvēks. Nu, ja neskaita… Nākamos divus kontrolpunktus sasniedzam kopā, pārsvarā soļojot, bet vietās, kur kalns ved lejā, skrienot. Skriet ar kādu kopā ir daudzkārt motivējošāk. Un sarunāties! Brīdī, kad Elīnas garīgais, šķiet, atkāpjas pavisam, es nez kāpēc viņai sāku stāstīt visu, ko zinu par Ļeņingradas blokādi – tipa, laikam gribēju celt garu, rādot, ka cilvēks ir spējīgāks uz daudz ko vairāk, un ka mēs ar savu pārtiku un dzērieniem esam drošībā, bet, nu, vai vajag jaunam cilvēkam ultramaratona laikā stāstīt par tapešu līmes ēšanu? Diez vai.

Līdz Stalbei (12h:52min) vispār nekas nesāp un kājas kniešas pāriet skrējienā, liekas, ka būtu pat reāli finišēt tā uz pulksten sešiem. Pirmā kļūda. Kājas nebija tam gatavas. Neilgi pēc KP pamešanas kreisā pēda sāk sāpēt aizvien vairāk un vairāk. Brīsniņu paejos ar kādu kungu, bet pieturā viņu atstāju un tā arī nesatieku. Saprotu, ka kaut kas ir slikti, bet, cik slikti – nezinu. Gaidu kādu zīmi no ķermeņa – nu, ka “labāk nepaliks”, “stājies laukā” u.tml. Pirmo un pēdējo reizi arī apsveru izstāšanos, taču zināju, ka esmu pārvietojusies pietiekami lēni un apzinīgi, lai trauma nebūtu smaga. Nekur nekritu, nekas konkrēts nenotika. Tas varētu pāriet. Ķermenis pieprasa spieķi. Kāds skrējējs man to arī sagādā (paldies tev, skrējēj!). Līdz Rubenei pārvietojos kā kaut kāds viedais meža vecītis – steberēju ar milzu zaru. Palīdz, ar katru stundu sāp aizvien mazāk. Vienā punktā no spieķa atvados, bet Rubenē ieskrienu (16h:36min). Tur sastopu zināmās Divplākšņu sejas, manas kājas tiek apkoptas un ir skaidrs, ka ir reāli finišēt kontrollaikā. Tā gan liekas visiem citiem, tikai ne man. Matemātika tanī brīdī vispār nav stiprā puse, jo jādomā par to, cik slikti ir.

Starp Rubeni un 100.km KP vispār esmu rupjākā jaunkundze pasaulē. Māsa pa tālruni dabū uzņemt franču lamuvārdu lavīnu, kuru papildina mana neizpratne par to, ko vispār te daru. Tas simtais kilometrs pienāk ļoti, ļ o t i  lēni. Un pēdējie septiņi, par tiem vispār negribas domāt. Palicis nedaudz vairāk par 1h un es zinu, ka būs kādu laiku jāskrien. Saule cepina, nedaudz nolādu Valmieras domi, kura nav pa ceļam tieši mums, skrējējiem, sastādījusi kokus, bet kopumā dusmojos galvenokārt uz sevi, ka esmu tur, kur esmu. Pēdejos kilometros kompāniju sastāda Gerda ar radiniecēm, kura mierina – ko tu streso, principā jau esam galā, tur tak var 10 minūtēs aiziet neskrienot.

Tā arī ir. Finišs, kurš likās, ka būs, ķerot pašu pēdejo minūti, pienāk 18 stundās un 49 minūtēs. Pa ceļam jau gara acīm redzēju, kā pie kliņķa raudāšu, bet nekas tāds nenotiek. Tikai tā dīvaini, man izdevās finišēt Gladiatoru pastaigā.

Foto: Gerda Čevere

Foto: Gerda Čevere

Nākamajā rītā gan konstatēju, ka kreisajai pēdai neredz potīti, tāpēc draugi aizved uz traumpunktu, kur ārsts nosaka: “Es arī vienreiz šito maratonu skrēju, bet tad sapratu, ka man nevienam nekas nav jāpierāda!” Pasmaidu. Rentgens neko neuzrāda. Pirmo reizi mūžā iegādājos kruķi un antibiotikas, bet ķermenis, kā jau ķermenis, izrādās – prot par sevi rūpēties un dzīst patīkamā ātrumā. Tas ļauj nebaidīties no distances atkārtošanas citugad.

Un šis ir sveiciens visiem Briseles ierēdņiem. Joks par to, ka ierēdnis bez savas žaketes pārāk ilgi nevar izdzīvot:

Foto: Gerda Čevere

Foto: Gerda Čevere

Uzdrošinies noskriet 2. Iepazīšanās ar pusmaratonistiem

Septiņas meitenes un pieci puiši šogad Valmieras maratona ietvaros pievienosies garo distanču skrējējiem, jo pirmo reizi mūžā skries pusmaratonu sacensībās. Viņi skries, VSK Noskrien komanda viņus atbalstīs un palīdzēs treniņos, un cerams, ka visiem pietiks spēka, drosmes un motivācijas 18. septembrī iziet uz starta līnijas un noskriet pusmaratonu. Lasīt tālāk.

Skrienu uz bibliotēku

Nordea Rīgas maratonā pirmais pusmaratons nebūs tikai akcijas „Uzdrošinies noskriet” dalībniekiem. Iedvesmojoties no viņiem tam gatavojas arī citi skrējēji un skrējējas. Smeļas iedvesmu akcijas dalībnieku treniņu dienasgrāmatās, mācās no viņu kļūdām un pusmaratonā, lai arī kas, tiks līdz galam. Lasīt tālāk.

Uzdrošinies noskriet. Akcijas dalībnieki

VSK Noskrien akcijā „Uzdrošinies noskriet” uzņēmusi piecus puišus un desmit meitenes. Viņi Nordea Rīgas maratona laikā 22. maijā noskries savu pirmo pusmaratonu un VSK Noskrien viņiem to palīdzēs izdarīt. Ar nākamo nedēļu viņi uzsāks treniņus, kādam tie būs pirmais skriešanas treniņš vispār, kādam ikdiena iegūs virzību. VSK Noskrien iepazīstina visus ar akcijas dalībniekiem. Lasīt tālāk.

Meiteņu Parīzes maratons

Izrādās, ka uz avantūrām maratonu pieveikšanā nav tikai džeki, bet arī meitenes. Četras nekad maratonu neskrējušas skrējējas dodas uz Parīzi iepirkties un… pie reizes arī noskriet savu pirmo maratonu. Kā viņām tur gāja, padomi citām un citiem drosminiekiem un pavisam sievišķīgas emocijās. Lasīt tālāk.