Kad ziema jānoskrien dzimtajā pilsētā Limbažos, smaids līdz ausīm un lepnums krūtīs – es i Limbažnieks. Tad nu padalīšos ar nostaļģiskajām sajūtām, kuras piemeklēja mani visas trases garumā pa limbažniecisk.
No rīt ar vis sau ģimenīt – vīr un trīs dēliem – iebrauc Limbažos un ieskrēj pie mamm un tēt pozitīv uzlādēties pirms start. Tēts izdomāj, ka aizvedīs mūs viss uz hall, kur bij sacensīb centrs. Liels bij šim izbrīns, ka Limbažos sabraukuš tik daudz cilvēk, jo viņš bij domājs, ka es vien tād dull. Nu lab, Zigs ar vēl, kas man brāļ bērnībs draugs un šoreiz arī trass saimnieks. Iedomājies tik – Limbažos, kur cilvēk luksofor nau redzējuš un uz Rīg brauc ar autobus tik tapē, lai netrāpīt korķī un nenoķert stress, pēkšņ to vis piedzīvo savā pilsētā! Nu lab nebij jau tik trak un viet mēs atrad, un es laimīg paspēj uz start.
Kas tā bij pa sajūt – stāvēt pie hall, skatīties uz sau skol un stadion un saprast, ka tūlīt varēs skriet. Es, kas bērnībā darīj vis, lai tik fizkultūrā nebūt jāskrien. Pat gāj ar augstpapēdenēm un miņikiem uz sportiņ stund cerībā, ka neliks skriet, bet tas nepalīdzēj. Tomēr jāsāk paldies maniem sport skolotājiem, kas man sportiņā pievilk atzīms tik aiz cieņs pret pārējo absolūto teicamniecs liecīb.
Foto Marta Garā
Starts! Aiziet uz stadion, tad uz veco bmx trasīt, kur es jau bērnībā ar aizrautīb skatījās uz tiem drosmīgiem un iznesīgiem braucējiem. Ne velt man vecākajam dēlam tāds atbalsts no mans tics uz šo sportveid.
Tālāk jau ceļš ved uz Donaviņs pus, kur atmiņā atplaukst stāst par to, cik tā reiz bijus liel, ka pa to nākuš iekšā tirdzniecībs kuģ. Es gan ne toreiz tam īst ticēj, ne arī tagad skrienot spēj to iztēloties.
Ilg nebij laiks domāt, jo drīz vien ieskrēj vecajā mototrasē, kur atkal atmiņs pat ar vis tālaik smarž un skaņ ataus, kad es kā maz meiten kopā a brāl stāvēj un medīj Gaušim autogrāf uz sav plakāt.
Tālāk taciņs ved jau uz Oz (ar garo o) jeb Lielezer, kur uz augstā skat torņ (kas starp cit senos laikos tur nebij, bet tagad ļauj apskatīt Oz visā tā plašumā no augšs) stāv vis man ģimenīt un skaļā balsī sauc: “Mammu, dod virsū! Mammu, sarauj!”. A kā lai es dod virsū, ja tik ļot i sapriecājusies par nostaļģiskiem skatiem un gribas izbaudīt ikvien mirkl. Bet nu lab, ko bērn dēļ neizdarīs, var arī ātrāk uzskriet pa laipām, jo gal galā manā laikā tās laips te nebij un līdz ar to arī nav īst, ko atcerēties.
Kad laips noskriets, skrējiens ved jau pie paš Oz. Nu te gan tik daudz vis kā i piedzīvots, gan Limbaž pilsēts svētk a visām zaļumballēm, salūtiem un naksnīgām pastaigām, gan laiskā sauļošanās sezon, kad es vēl skriet nemācēj un brīvo laik varēj vienkārš nosist saulē guļot, gan airēšans sacensībs, kurās varēj aktīv just līdz vietējiem puikām.
Pēc tam taciņs ved gar veco peldviet mežiņā, kur varēj iet sauļoties, ja negribēj to darīt publiskajā. Vienīg te bij jāuzmanās no virinātājiem, par kuriem nostāst bij tik daudz, bet reāl dzīvē nevien es tā arī nesastap. Varbūt tas bij kārtējais nostāsts, lai pasargāt mazs meitens no nomaļām pludmalēm. Kas zin.
Nu un tālāk jau gar paš Oz mal bij jāskrien augšā ar cerībām, ka varēs izskrieties pa smuko celiņ, kas uzcelts Limbažniek aktīvām pastaigām līdz pat Bomim maiznīcai. Bet nekā, līdz Bomim tras neaizved un līdz celiņam ne tik, tā iegriež pa taisno iekšā ceļmals grāvī. Nē nu tād pieredz ar noder, jo gal galā pa grāvmal es nebij staigājus pat 25 gad atpakaļ, kad te vēl dzīvoj. Un tāds prieks, ka pie paš grāvmal dzird sev tik mīļo un pazīstamo: “Mammu dod virsū! Mammu, sarauj!” Jā, Ops i malacs, kā jau īsts limbažnieks ir atkods trasīt un pieved mans kvēlākos līdzjutējs ik pa laikam man uzmundrināt.
Kad no grāvīt izlīd uz ceļ likās, kas ta nu vairs palics līdz finišam, šitā mierīg ar smaid aizskraidīs. Bet tak bij aizmirsies, ka vēl Priežkalniņš priekšā. Atkal atmiņs par to, cik tas kalniņš bij augsts bērnībā un kā mēs tur ar brāl šļūc a ragavām. Vienreiz pat iešļūc kokā. Vienreiz slēp nolūz. Bet nu tieš pateicoties Priežkalniņam, ziems priek man vienmēr i patikuš. Uzaust silts atmiņs par to, kā tēts mūs ved izklaidēties, kamēr mamm mājās vārīj skāb kāpost zup.
Vēl īs brīd pirms finiš priekšā uznirst Limbaž peldbaseins. Ak jē, tas tak beidzot i pabeigts. Bet savējie man neļaus sameloties, mēs tak to basein gaidīj vēl tad, kad tik skolā sāk iet pirms vairāk kā 30 gadiem. Es tač tik tapē sāk iet 3. videnē, jo tās bērniem solīj to basein. Lab sākumā nesanāc, ta solīj, ka būšot uz 9. klass izlaidum. Nu ir jau ar gandrīz uz 9. klass izlaidum, tik ne man, bet manam vecākajam dēlam. Ir pat ātrāk, jo šis tagad tik 5. klasē iet.
Nu un tad jau finiš taisn gar man mīļo skol – viet, kur tik daudz jauk notikum piedzīvots, jo īpaš uzaust atmiņā StrēlJāns, kuram pateicoties, es, visticamāk, bij spējīg sarakstīt sau grāmat, gan AdamsonInt, kurai pateicoties, man grāmat i pa naud, kas tie paš cipar vien i tikai drusk patīkamāk kā formulās un vienādojumos.
Finišs! Drusk žēl, ka ieskats nostaļģiskajās atmiņās beidzies, bet smaids joprojām līdz ausīm, jo šitād ceļojum es pat nebij gaidījus.
P.S. Un nepaies ne pārs nedēļs – būs jāskrien Salacgrīvā pa tumsiņ, kā reiz zvejnieksvētk atmiņām jāsagatvojas.
Proud to be Limbažnieks.
Ar autora atļauju pārpublicēts no Kristīnes Vilcānes FB lapas.
km 
-