Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Trimestru piezīmes 4. Emociju amerikāņu kalniņi un dārzeņu būšana

Iepriekšējā reizē fokusējos uz pirmā trimestra fizioloģiskām sajūtām, šoreiz vairāk – par emocijām. Visā literatūrā brīdina uzreiz – gaidiet hormonu izraisītās emociju vētras, kas pārsteigs jūs pašas un tuviniekus. Un ticiet man – pārsteidz arī!

Neesmu no tā sieviešu tipa, kam ģimene un bērni būtu pirmajā vietā. Nekad laikam nav bijuši. Jā, pagātnē domāju par ģimenes dibināšanu un arī bērniem, bet atskatoties liekas, ka tas vairāk ir bijis sabiedrības iespaidā – kad draugiem parādījās mazie vai kāds jautāja, cik tad ilgi es vēl pa pasauli skriešu un par karjeru vien domāšu. Tāpēc emociju amerikāņu kalniņiem, ko rada hormoni, pilnīgi noteikti iztrūka acīmredzamas sajūsmas pacēlumi. Toties kritumi gan bija.

Lielākais, kas saistīts ar skriešanu, piedzīvots mežā, vientulībā (tavu laimi!) – oktobra vidū, kad pēkšņi atskārtu, ka visa 2014.gada sacensību sezona man ies secen. Ne pacilājošo sajūtu TT lomā, ne visas dzīves vērtu emociju kādā ultrā, ne kopības sajūtas uz starta līnijas. Zemapziņa beidzot apstrādāja pirmajā ultrasonogrāfijā iegūto informāciju par bērniņa vecumu un sarēķināja, kā tas pārklājas ar skriešanas sezonu. Sanāca tā – pavasarī es vairs nebūšu spējīga piedalīties sacensībās – kur nu dzīties ar lielo vēderu, savukārt, rudenī pat ja būšu atsākusi kustēties, nebūs formas. Sajūtas apjaušot – it kā kāds iezveltu pa saules pinumu. Man pagāja kādi 5km, dzenot sevi pa meža takām un sekojošo asfaltu, lai nomierinātu prātu. Atcerējos tobrīd lasīto Running with the mind of meditation, ka nogurums ir pārejošs, un miers, kas iegūts, nodzenot ķermeni un prātu, nesaglabājas. Tomēr uz brīdi palīdzēja.

Emocijas sit augstāku vilni arī sadzīvē, pamanīju, ka uz to laiku kļuvu neiecietīgāka uz ceļa un arī pret līdzcilvēkiem. Skriešana šeit var palīdzēt un palīdz, jo dusmas var noskriet, endorfīnu līmeni pacelt, galu galā skriešana vienkārši dod iespēju pabūt pašam ar sevi un paanalizēt savas emocijas – ko es jūtu? Vai tā esmu es, vai mani hormoni? Kāpēc es to jūtu? Ja es nebūtu skrējējs, man klātos daudz grūtāk, jūtot emocijas, man neatliktu laika, lai uz šiem svarīgajiem jautājumiem atbildētu.

Otrs kritumu veids ir tas, ka sievietes dažreiz kļūst intravertākas. Es nekļuvu par intravertu, es kļuvu par dārzeni. Man negribējās cilvēkus redzēt, runāt ar tiem, dalīties ziņās vai pārdzīvojumos. Saskarsme palika vien ar pašiem tuvākajiem, bet arī lielākie cietēji – paši tuvākie, jo runāt tiešām negribējās ne ar vienu (dāmas, pabrīdiniet savus vīriešus laicīgi, ka tie ir hormoni un tas ir pārejoši! Kungi, esiet pacietīgi!). Plānotie koptreniņi, ballītes, pat kopā paskriešanas – gandrīz viss tika izslēgts vai atcelts. Kā jau minēju, arī manēža un joga. Dažreiz noguruma dēļ, dažreiz dārzeņošanas dēļ. Īpaši, ja darba diena pavadīta mājas ofisā, nekāda vara mani vairs nevarēja izvilkt no gultas, labprātāk ieslīgu grāmatā, vēl labprātāk – miegā. Kā tas saistās ar skriešanu – hmm, laikam gandrīz nekā. Kā vien ar to, ka skriešana dod papildus iespēju aizbēgt no cilvēkiem – gan tiešajā, gan pārnestajā nozīmē. Un nevienam tad nav arī jāskaidro, kāpēc šobrīd nerunā, jo tu taču skrien!

Bet viss ir pārejoši. Atjaunoju skrējēju jogas nodarbības un tam ir vairāki plusi – stiepšanās arī šajā laikā par ļaunu nenāk, atbalstošās meitenes un trenere Lisa, kuras jaunumus uzzināja krietni ātrāk par pārējiem, un arī prāta miers, ko sniedz regulāra jogas prakse (pat ja tas ir tikai 1x nedēļā). Lai kā arī man brīžiem likās, ka ķermenis mani ir pievīlis ar visiem tiem rīta nelabumiem un neprogrozējamām emocijām, tieši jogā man ienāca prātā svētīga doma – šis mans ķermenis nevar būt slikts – to taču par savu iemītni uz veseliem 9 mēnešiem ir izvēlējusies kāda jauna radība!

Nākamreiz: par otrā trimestra sākumu, Renča skaitli 2013.gadam – 22km un kā es pāratklāju vēderpreses muskuļus.