Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Pasaules čempis.

“Kas ir svarīgāks – mācības vai sports?” – auroja mana sākumskolas klases audzinātāja, kad es negribēju iet uz rajona matemātikas olimpiādi, jo man tajā dienā bija peldēšanas treniņš. “Sports,” es atbildēju. Tā nebija atbilde, ko gaidīja audzinātāja, es dabūju piezīmi dienasgrāmatā, lekciju par to, ka nedrīkst glabāt talanta sveci zem pūra un diplomu “par sasniegumiem mācību olimpiādē”. Varbūt tiešā tā viena treniņa man pietrūka, kad es gala pārbaudījumā biju kripucīti no tās robežas, aiz kuras bērniem piedāvāja trenēties nopietnāk. Varbūt arī nē, to es nekad neuzzināšu. Turpināja krāties mani diplomi par sasniegumiem mācībās, man prognozēja spožu intelektuālu nākotni un gribēja sūtīt uz skolu gudriem bērniem (varat iedomāties, kur es visus pasūtīju). Biju teicamniece ar bizēm, brillēm un tizliem teicamnieču svārciņiem. Labas atzīmes visur, izņemot fizkultūru – vienīgo mācību priekšmetu, kas man patika. Es mūždien biju pēdējā, mūždien dabūju ar bumbu pa galvu, mūždien mani beidzamo izsauca tautasbumbā. Vienvārdsakot, tizlene. Bet man patika! Tēvs man bija pastāstījis, kā ir stāvēt uz pjedestāla. Diezgan nežēlīgi, ņemot vērā, ka man bija ārsta atbrīvojums no sporta (ko es neizmantoju), bet es tomēr priecājos, ka es uzzināju, kā tas varētu būt. Mans mīļākais TV kanāls bija Eurosport. Es būtu atdevusi visas savas teicamās atzīmes, lai tikai būtu kaut vai pēdējā tādās lielās sacensībās. Vai vispār jebkādās sacensībās. Visi tie cilvēki man bija varoņi. Bet kur nu, ar manu veselību un spējām man nebija cerību pat uz starta iziet, kur nu vēl par kādiem pjedestāliem sapņot! Nācās vien iet pildīt mājasdarbus.

Pēc 20 gadiem es saņemu ziņu: „Negribi uzskriet 100km Pasaules čempionātā?” Ko? Es? Protams, ka es gribu! Atbilde ir jādod tagad, laika sagatavoties vairs nav, atliek cerēt uz svaigumu un gatavoties morāli. Jaunas botas man vajag jau sen. Nopērku. Jaunus auskarus arī man vajag. Priekšnieces meita man uzdāvina pupuķa spalvas. Es uz pauzes. Top pasaulē foršākie auskari. Lielais priekšnieks gāž melno humoru par sēru vainagu, ko veiksmes gadījumā var viegli transformēt par uzvarētāja lauriem. Visumā cilvēki apkārt ir pozitīvi. Protams, ka saņemu pa kādam tekstam no sērijas „kāda jēga braukt, ja nevari uzrādīt pasaules līmeņa rezultātu”, bet cenšos tādus ignorēt.

Pasaules čempionāts… Kaut kas prātam neaptverams. Kā es līdz tam nonācu? Laikam jau tad, kad brīdī, kad jau grasījos klauvēt pie doktorantūras durvīm, es tomēr nepieklauvēju, jo galvā skanēja audzinātājas mūžsenais jautājums: „Kas ir svarīgāks – mācības vai sports?”- „Sports!” Ar sportu gan šoreiz tam nebija nekāda sakara. Nestudēt un nepiepildīt uz mani liktās cerības bija mana brīvība. Ko gribu, to daru! Gribu skriet PČ – skrienu PČ! Tā kā man piedāvāja pēdējā brīdī, tad nevienai čempionei vietu neesmu atņēmusi un sirdsapziņa ir tīra. Es jau neesmu vainīga, ka dāmas, kas skrien ātrāk par mani, netiek, negrib vai kādu citu iemeslu pēc nebrauc uz to čempi.

Nu jau es sen zinu, ka pat drūmākie čempioni ir pavisam normāli cilvēki. Braucot uz Nīderlandi, rēcam, smejamies, nokūpinām busā kontaktu, cenšoties uzvārīt ūdeni, ciematiņā veidojam mahinācijas ar ēdināšanu un orientieristu stilā atrodam īsāko ceļu uz veikalu pāri valnim, kas apaudzis ar nātrēm, usnēm un rozēm. Līst pirmās asinis.

Nākamajā dienā jāaizbrauc uz Brēmeni pēc Daces, kas ierodas ar lidmašīnu. Jā, izrādās, ka, braucot uz čempi Vinshotenā, var pa ceļam paķert ekskursiju Brēmenē. Man patika karuselī Brēmenes muzikantu stilā izvizināties uz gaiļa. Pēc obligātajām procedūrām jāpaspēj uz gājienu Vinshotenā. Nevaram atrast, kur tas sākas, mūsu apsviedīgais treneris, kuru esam iesaukuši par Laika Pavēlnieku, esot atvests pie kaut kādas baznīcas ar lieliem pulksteņiem. Ieraugām kaut kādu pilsētas shēmu, atrodam baznīcas, orientieristu stilā paņemam azimutu un pēdējā brīdī paspējam uz gājienu. Mūsu izpildījumā tas ir diezgan haotisks, bet tāds ir arī mūsu valsts plāksnītes nesējs – norīkotais ķipars uz uzraksta jāj kā uz zirdziņa, kapā krūmus un mēģina neitralizēt korejiešus. Jā, korejieši ir jocīgāki par mums, jo viņi fotografē visu, pat televizorus! Uz beigām haotiski paliek pilnīgi visi, mums pievienojas vīri, draugi un šoferis, un paēdam arī visi. Visi ir atslābuši un nemaz neizskatās tik nopietni, kā it kā vajadzētu būt Pasaules čempionātā. Vakarā vēl saņemam numurs un visādus štruntiņus, ieskaitot baltu lapu. Tā laikam testamentam. Mūsu līdzjutēji apspriežas: „Manējai ir gurķi, nebūs jāskrien uz veikalu.” – „Ja tas būtu tik vienkārši! Tu jau nezini, ko viņa gribēs!” Jā, ultraskrējēju vīri ir gatavi dekrēta dīvainībām.

Sacensību rīts. Es esmu pārbijusies. Kā lai noskrien 100 kilometrus? Trīcu un drebu, bet pārējie šķiet normāli. Saliekam uz sev rezervētā galda kārumus, nofočējamies, izejam lidostas cienīgu apskati un esam gandrīz pašā priekšā. Kā par brīnumu, neviens nenonesa no kātiem. Man acīs aizkustinājuma asaras. Pasaules čempionāts…

Pirmo kilometru nepamanu, otrajā pamanu sabrauktu ezi. Skrienas viegli, saprotu, ka jātaupās, bet arī neitrālajā ātrumā ripo labi. Ārā ir vēss. Priecājos par pilsētu, ir lieli svētki – par godu mums vietējie ir izrotājuši pilsētu ar vimpeļiem, karodziņiem, baloniem un citiem rotājumiem. Sagādāts ūdens un sūkļi, iedzīvotāji taisa piknikus un uzmundrina. Viņi pat manu vārdu uz numura izlasa pareizi! Kaitinoša ir tikai viena vieta, kas smakas ziņā sacenšas ar Lido un Gan Bei – kaut kāds bārbekjū. Vismaz nākas ātrāk skriet, lai ātrāk tiek prom.

Hops, jau otrais 10km aplis! Joprojām ir viegli. Kontrollaiks ir 12h, bet es klusībā ceru uz 11h. Pagaidām ir rezerve, ko es tērēšu vēlāk. Trase jau mazliet izretojusies, ir brīvāk.

20 km noskrieti, joprojām viegli. Mans lielākais fans ir ukraiņu treneris. Vispār pastāv tautu draudzība un citu valstu pārstāvji mani uzmundrina. Es viņus arī. Iepazīstos ar Larsu no Dānijas. Viņš skrien ātrāk. Laikam nav valsts izlasē, bet parastajā ieskaitē. Vēl ir 50km skrējēji un 10x10km stafešnieki. Daži palido garām, dažiem lidoju garām es. Ap 25.km sāk tā kā spiest, tā kā sāpēt sāns. Bonusā sākas pretvēja posms, kas rezultējas ar plīsienu. Nopietni? Plīsiens 25.km? 100km sacensībās? Tā nav godīgi! Par laimi, pēc dažiem km tas pāriet, bet tālāk jau skrienu mierīgāk.

30km noskrieti, pie galdiem drusku apstājos ieēst. Paliek grūti skriet. Pārsvars pār savu 11h plānu ir iekrāts, bet tūliņ jau tērēsies nost. Sākas svelme. Grūti… Nolemju pie galdiem no somas paņemt cepurīti. Paliek arvien grūtāk un grūtāk. Atceros atziņu – ja gribi skriet, skrien 5 kilometrus, ja gribi mainīt savu dzīvi, skrien maratonu, ja gribi runāt ar Dievu, skrien ultru. Es runāju tikai ar sevi: „Gribēji skriet Pasaules čempionātā? Ta nepīksti un skrien!” Nesaprotu, kā es to paveikšu, bet pārsvars pār sevi joprojām ir. Bet nav noskriets pat maratons…

Aiz muguras 40km, pārsvars saglabājas. Pie ēšanas es prasu, kā lai es noeksistēju vēl 60 kilometrus. „Uz desas un gumijlāčiem,” iesaka Daces vīrs. Desu negribu, glikozes končas gan pagrābju. Nuja, var jau viņas arī pa ceļam ēst, kā es turpmāk arī daru. Cepuri aizmirstu paņemt, tāpēc daudz laistos ar ūdeni. Runāju ar sevi. Zinu, ka Latvijā manām gaitām seko līdzi, pati sev arī esmu devusi solījumu noskriet tieši tik ātri, cik es varu. Tālumā pamanu Daci. Eu, ta jau nav tik bezcerīgi ar mani! Saprotu, ka neesmu viņu noķērusi, vienkārši viņai ir uznācis plīsiens. Noķeru un cenšos aizdzīt uz priekšu. Viņa prasa, kā mēs to paveiksim, es saku, ka nezinu. Starpfinišā esam aptuveni reizē.

Nu tā, puse. Kā esmu pie tualetēm, tā liekas, ka vēl nevajag, vēl var izciest. Plānoju iztikt ar vienu atliešanas reizi. Ir tik ārprātā grūti! Trasē ir vietas, kur paskriet nevaru, tur mazliet pastaigāju, dzerot ūdeni. Kaut kad ap šo laiku ik pa brīdim satieku Larsu. Viens otru uzmundrinām. Šķiet, ka tagad būšu ātrāka par viņu. Nepamanīju, kā ēdināšanā man pagāja garām Dace, bet tagad atkal redzu viņu priekšā. Jānoķer! Ja es būšu pirmā no latvietēm, nebūs tik traki! Noķeru.

60km pieveikti, iet septītais aplis. Drūmi. Plānoju, kā iekļauties kontrollaikā. Neko daudz neatceros. Cepures man joprojām nav, bet nevajag arī, atkal ir foršs laiks. Cenšos iesēsties astē aziātei, jo aziāti tak zina, ko dara. Nē, šitā nezina, skrienu garām. Kaut kāds vecs onka, kas izskatās kā nāvei parādā. Tas arī izskatās prasmīgs, bet nav. Skrienu garām, bet nevaru īsti to izdarīt. Šķiet, šajā aplī Māris, apdzenot par apli, domāja, ka man ir slikti. Nācās pielikt pūles, lai aizdzītu viņu uz priekšu.
70km aiz muguras. Treneris liek iedzert I vitamīnu. Es klausu. Kur tie gadi, kopš pēdējoreiz dzēru Ibīti! Tas esot, lai nesāk nekas sāpēt. Celis un sēžas nervs jau ierunājās, bet es viņus apklusināju, jo Pasaules čempionāts tak! Augšstilbi gan ir kā laukakmeņi. Kad palikuši 27km, atgūstu smaidu. Tas jau ir reāls attālums! Tas vairs nav kosmoss! 11h plāns atkal ir reāls. Galvā ir, bet kājās nav. Nevaru paskriet, bet vismaz noskaņojums labs. Trases tiesnešiem gan es izskatos nespējīga turpināt ceļu. „I`m ok, I`m just tired!” – „Oh, you are tired… Ok, that can be!” Fū, tiku no viņiem vaļā. Pamanu, ka mana bize ir pārvērtusies dredā. Nevaru to pat izjaukt, tāpēc sataisu copē. Jūtos uzpucējusies.

Pieveikti 80km! Jesjesjes! Tas jau ir pavisam reāli, mans finišs Pasaules čempionātā ir ar roku sasniedzams! Pie ēdināšanas saucu Krišjānim, ka drīkst sūtīt uz mājām ziņu, ka es atkal smaidu. Pārrunas ar sevi. „Tak skrien lēnāk, tāpat tādu tempu nenoturēsi!” – „Es nemāku…” Sāk likties, ka es nemāku neko. Velkos pa trasi, bet rodas plāns finišēt 10:30. Tas ir reāli. Zinu, ka daži gaida no manis 10h, bet kaut kāds saprāts man galvā tomēr ir un es labi zinu, ka kājas mani vairs nenes. Piesienos kaut kādam kaķim. Viņš ir foršs. Trasē dzērājs kaut ko bļaustās, bet, kad man garām panesas itāliete, saprotu, ka tas ir itāļu treneris. Viņš nesas pakaļ itālietei un spridzina balonus. Fuj, labi, ka mūsējais treneris tikai saka: „Nu, Gunta, ko tu apstājies? Ņem pudeli un skrien!” Starpfinišā man nozvana ar zvanu, lai zinu, ka pēdējais aplis. Kā biatlonā. Man patīk!

Pēdējais aplis. Iekšās nekā vairs nav, tāpēc nekas arī ārā nevar iznākt. Velkos, cenšoties to tomēr izdarīt godam. Sāk līt smaržīgs lietus. Pasaku paldies visiem atbalstītājiem, no kuriem jutu personīgu attieksmi. Tas kungs dzirdināšanā, kas neļāva mani dzirdīt nevienam citam, bija brīnišķīgs! Un tas pāris, kas teica, ka esmu lieliska. Un tā tante, kas nepagurstoši turēja plakātu. Tie mediķi trases malā… Ko, mediķi? Jā, es laikam atkal izskatos slima, jo viņi man piesienas. Ejiet dēt, „I`m just very tired!” Jāmūk prom. Nu jau viss, nu jau pēdējais kilometrs. Komentētājs izsauc manu vārdu, paceļu rokas un esmu finišējusi! 10:06:42!

Pēc finiša man apliek milzīgu dvieli un atkal prasa, vai viss kārtībā. Ko, vēl viens? Ā, nē, nu jau viss, nu jau mani vairs nenovāks no trases. Sāk likties jauki, ka man paprasa, kā es jūtos. Klunkurēju garām gardumu galdam, uzrodas Krišjānis. Lieku, lai viņš aizved mani apsēsties. Atrodu solu, bet apsēsties nevaru. Nu nevaru un viss! Kājas nelokās! Ja pēc Rīga – Valmiera finiša es lēkāju, tad tagad nespēju apsēsties! Pēc zināmiem pūliņiem tomēr tieku ar šo uzdevumu galā. Sēžu lietū, dvielis apkārt, esmu noskrējusi tos trakos 100 kilometrus un skatos telefonā, ko manējie man sarakstījuši. Šķiet, ka mājās ir gājis karsti! Esmu uzveikusi Larsu, strīpu ar citiem cilvēkiem, 12 stafetes komandas, bet, pats galvenais, savu “es nevaru”. Man nav ne jausmas, vai mani parādīja Eurosport, un tas arī ir vienalga. Galvenais, ka man sekoja līdzi manējie. Smejos un ar aizkustinājuma asarām lasu apsveikumus.

Ļauju sevi vest vakariņās un visur, kur vajag. Gribu gulēt. Lieku no trīsstāvīgās gultas manu veļu nocelt uz pirmo stāvu. Pačalojam ar meitenēm – mēs visas trīs finišējām un dabūjām komandas ieskaiti Latvijai. Visas noskrējām sev labā laikā. Un sākas kaut kādi smiekli par galīgi neko, atslābums un pārguruma pilns miedziņš.