Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Pasaules čempis.

“Kas ir svarīgāks – mācības vai sports?” – auroja mana sākumskolas klases audzinātāja, kad es negribēju iet uz rajona matemātikas olimpiādi, jo man tajā dienā bija peldēšanas treniņš. “Sports,” es atbildēju. Tā nebija atbilde, ko gaidīja audzinātāja, es dabūju piezīmi dienasgrāmatā, lekciju par to, ka nedrīkst glabāt talanta sveci zem pūra un diplomu “par sasniegumiem mācību olimpiādē”. Varbūt tiešā tā viena treniņa man pietrūka, kad es gala pārbaudījumā biju kripucīti no tās robežas, aiz kuras bērniem piedāvāja trenēties nopietnāk. Varbūt arī nē, to es nekad neuzzināšu. Turpināja krāties mani diplomi par sasniegumiem mācībās, man prognozēja spožu intelektuālu nākotni un gribēja sūtīt uz skolu gudriem bērniem (varat iedomāties, kur es visus pasūtīju). Biju teicamniece ar bizēm, brillēm un tizliem teicamnieču svārciņiem. Labas atzīmes visur, izņemot fizkultūru – vienīgo mācību priekšmetu, kas man patika. Es mūždien biju pēdējā, mūždien dabūju ar bumbu pa galvu, mūždien mani beidzamo izsauca tautasbumbā. Vienvārdsakot, tizlene. Bet man patika! Tēvs man bija pastāstījis, kā ir stāvēt uz pjedestāla. Diezgan nežēlīgi, ņemot vērā, ka man bija ārsta atbrīvojums no sporta (ko es neizmantoju), bet es tomēr priecājos, ka es uzzināju, kā tas varētu būt. Mans mīļākais TV kanāls bija Eurosport. Es būtu atdevusi visas savas teicamās atzīmes, lai tikai būtu kaut vai pēdējā tādās lielās sacensībās. Vai vispār jebkādās sacensībās. Visi tie cilvēki man bija varoņi. Bet kur nu, ar manu veselību un spējām man nebija cerību pat uz starta iziet, kur nu vēl par kādiem pjedestāliem sapņot! Nācās vien iet pildīt mājasdarbus.

Pēc 20 gadiem es saņemu ziņu: „Negribi uzskriet 100km Pasaules čempionātā?” Ko? Es? Protams, ka es gribu! Atbilde ir jādod tagad, laika sagatavoties vairs nav, atliek cerēt uz svaigumu un gatavoties morāli. Jaunas botas man vajag jau sen. Nopērku. Jaunus auskarus arī man vajag. Priekšnieces meita man uzdāvina pupuķa spalvas. Es uz pauzes. Top pasaulē foršākie auskari. Lielais priekšnieks gāž melno humoru par sēru vainagu, ko veiksmes gadījumā var viegli transformēt par uzvarētāja lauriem. Visumā cilvēki apkārt ir pozitīvi. Protams, ka saņemu pa kādam tekstam no sērijas „kāda jēga braukt, ja nevari uzrādīt pasaules līmeņa rezultātu”, bet cenšos tādus ignorēt.

Pasaules čempionāts… Kaut kas prātam neaptverams. Kā es līdz tam nonācu? Laikam jau tad, kad brīdī, kad jau grasījos klauvēt pie doktorantūras durvīm, es tomēr nepieklauvēju, jo galvā skanēja audzinātājas mūžsenais jautājums: „Kas ir svarīgāks – mācības vai sports?”- „Sports!” Ar sportu gan šoreiz tam nebija nekāda sakara. Nestudēt un nepiepildīt uz mani liktās cerības bija mana brīvība. Ko gribu, to daru! Gribu skriet PČ – skrienu PČ! Tā kā man piedāvāja pēdējā brīdī, tad nevienai čempionei vietu neesmu atņēmusi un sirdsapziņa ir tīra. Es jau neesmu vainīga, ka dāmas, kas skrien ātrāk par mani, netiek, negrib vai kādu citu iemeslu pēc nebrauc uz to čempi.

Nu jau es sen zinu, ka pat drūmākie čempioni ir pavisam normāli cilvēki. Braucot uz Nīderlandi, rēcam, smejamies, nokūpinām busā kontaktu, cenšoties uzvārīt ūdeni, ciematiņā veidojam mahinācijas ar ēdināšanu un orientieristu stilā atrodam īsāko ceļu uz veikalu pāri valnim, kas apaudzis ar nātrēm, usnēm un rozēm. Līst pirmās asinis.

Nākamajā dienā jāaizbrauc uz Brēmeni pēc Daces, kas ierodas ar lidmašīnu. Jā, izrādās, ka, braucot uz čempi Vinshotenā, var pa ceļam paķert ekskursiju Brēmenē. Man patika karuselī Brēmenes muzikantu stilā izvizināties uz gaiļa. Pēc obligātajām procedūrām jāpaspēj uz gājienu Vinshotenā. Nevaram atrast, kur tas sākas, mūsu apsviedīgais treneris, kuru esam iesaukuši par Laika Pavēlnieku, esot atvests pie kaut kādas baznīcas ar lieliem pulksteņiem. Ieraugām kaut kādu pilsētas shēmu, atrodam baznīcas, orientieristu stilā paņemam azimutu un pēdējā brīdī paspējam uz gājienu. Mūsu izpildījumā tas ir diezgan haotisks, bet tāds ir arī mūsu valsts plāksnītes nesējs – norīkotais ķipars uz uzraksta jāj kā uz zirdziņa, kapā krūmus un mēģina neitralizēt korejiešus. Jā, korejieši ir jocīgāki par mums, jo viņi fotografē visu, pat televizorus! Uz beigām haotiski paliek pilnīgi visi, mums pievienojas vīri, draugi un šoferis, un paēdam arī visi. Visi ir atslābuši un nemaz neizskatās tik nopietni, kā it kā vajadzētu būt Pasaules čempionātā. Vakarā vēl saņemam numurs un visādus štruntiņus, ieskaitot baltu lapu. Tā laikam testamentam. Mūsu līdzjutēji apspriežas: „Manējai ir gurķi, nebūs jāskrien uz veikalu.” – „Ja tas būtu tik vienkārši! Tu jau nezini, ko viņa gribēs!” Jā, ultraskrējēju vīri ir gatavi dekrēta dīvainībām.

Sacensību rīts. Es esmu pārbijusies. Kā lai noskrien 100 kilometrus? Trīcu un drebu, bet pārējie šķiet normāli. Saliekam uz sev rezervētā galda kārumus, nofočējamies, izejam lidostas cienīgu apskati un esam gandrīz pašā priekšā. Kā par brīnumu, neviens nenonesa no kātiem. Man acīs aizkustinājuma asaras. Pasaules čempionāts…

Pirmo kilometru nepamanu, otrajā pamanu sabrauktu ezi. Skrienas viegli, saprotu, ka jātaupās, bet arī neitrālajā ātrumā ripo labi. Ārā ir vēss. Priecājos par pilsētu, ir lieli svētki – par godu mums vietējie ir izrotājuši pilsētu ar vimpeļiem, karodziņiem, baloniem un citiem rotājumiem. Sagādāts ūdens un sūkļi, iedzīvotāji taisa piknikus un uzmundrina. Viņi pat manu vārdu uz numura izlasa pareizi! Kaitinoša ir tikai viena vieta, kas smakas ziņā sacenšas ar Lido un Gan Bei – kaut kāds bārbekjū. Vismaz nākas ātrāk skriet, lai ātrāk tiek prom.

Hops, jau otrais 10km aplis! Joprojām ir viegli. Kontrollaiks ir 12h, bet es klusībā ceru uz 11h. Pagaidām ir rezerve, ko es tērēšu vēlāk. Trase jau mazliet izretojusies, ir brīvāk.

20 km noskrieti, joprojām viegli. Mans lielākais fans ir ukraiņu treneris. Vispār pastāv tautu draudzība un citu valstu pārstāvji mani uzmundrina. Es viņus arī. Iepazīstos ar Larsu no Dānijas. Viņš skrien ātrāk. Laikam nav valsts izlasē, bet parastajā ieskaitē. Vēl ir 50km skrējēji un 10x10km stafešnieki. Daži palido garām, dažiem lidoju garām es. Ap 25.km sāk tā kā spiest, tā kā sāpēt sāns. Bonusā sākas pretvēja posms, kas rezultējas ar plīsienu. Nopietni? Plīsiens 25.km? 100km sacensībās? Tā nav godīgi! Par laimi, pēc dažiem km tas pāriet, bet tālāk jau skrienu mierīgāk.

30km noskrieti, pie galdiem drusku apstājos ieēst. Paliek grūti skriet. Pārsvars pār savu 11h plānu ir iekrāts, bet tūliņ jau tērēsies nost. Sākas svelme. Grūti… Nolemju pie galdiem no somas paņemt cepurīti. Paliek arvien grūtāk un grūtāk. Atceros atziņu – ja gribi skriet, skrien 5 kilometrus, ja gribi mainīt savu dzīvi, skrien maratonu, ja gribi runāt ar Dievu, skrien ultru. Es runāju tikai ar sevi: „Gribēji skriet Pasaules čempionātā? Ta nepīksti un skrien!” Nesaprotu, kā es to paveikšu, bet pārsvars pār sevi joprojām ir. Bet nav noskriets pat maratons…

Aiz muguras 40km, pārsvars saglabājas. Pie ēšanas es prasu, kā lai es noeksistēju vēl 60 kilometrus. „Uz desas un gumijlāčiem,” iesaka Daces vīrs. Desu negribu, glikozes končas gan pagrābju. Nuja, var jau viņas arī pa ceļam ēst, kā es turpmāk arī daru. Cepuri aizmirstu paņemt, tāpēc daudz laistos ar ūdeni. Runāju ar sevi. Zinu, ka Latvijā manām gaitām seko līdzi, pati sev arī esmu devusi solījumu noskriet tieši tik ātri, cik es varu. Tālumā pamanu Daci. Eu, ta jau nav tik bezcerīgi ar mani! Saprotu, ka neesmu viņu noķērusi, vienkārši viņai ir uznācis plīsiens. Noķeru un cenšos aizdzīt uz priekšu. Viņa prasa, kā mēs to paveiksim, es saku, ka nezinu. Starpfinišā esam aptuveni reizē.

Nu tā, puse. Kā esmu pie tualetēm, tā liekas, ka vēl nevajag, vēl var izciest. Plānoju iztikt ar vienu atliešanas reizi. Ir tik ārprātā grūti! Trasē ir vietas, kur paskriet nevaru, tur mazliet pastaigāju, dzerot ūdeni. Kaut kad ap šo laiku ik pa brīdim satieku Larsu. Viens otru uzmundrinām. Šķiet, ka tagad būšu ātrāka par viņu. Nepamanīju, kā ēdināšanā man pagāja garām Dace, bet tagad atkal redzu viņu priekšā. Jānoķer! Ja es būšu pirmā no latvietēm, nebūs tik traki! Noķeru.

60km pieveikti, iet septītais aplis. Drūmi. Plānoju, kā iekļauties kontrollaikā. Neko daudz neatceros. Cepures man joprojām nav, bet nevajag arī, atkal ir foršs laiks. Cenšos iesēsties astē aziātei, jo aziāti tak zina, ko dara. Nē, šitā nezina, skrienu garām. Kaut kāds vecs onka, kas izskatās kā nāvei parādā. Tas arī izskatās prasmīgs, bet nav. Skrienu garām, bet nevaru īsti to izdarīt. Šķiet, šajā aplī Māris, apdzenot par apli, domāja, ka man ir slikti. Nācās pielikt pūles, lai aizdzītu viņu uz priekšu.
70km aiz muguras. Treneris liek iedzert I vitamīnu. Es klausu. Kur tie gadi, kopš pēdējoreiz dzēru Ibīti! Tas esot, lai nesāk nekas sāpēt. Celis un sēžas nervs jau ierunājās, bet es viņus apklusināju, jo Pasaules čempionāts tak! Augšstilbi gan ir kā laukakmeņi. Kad palikuši 27km, atgūstu smaidu. Tas jau ir reāls attālums! Tas vairs nav kosmoss! 11h plāns atkal ir reāls. Galvā ir, bet kājās nav. Nevaru paskriet, bet vismaz noskaņojums labs. Trases tiesnešiem gan es izskatos nespējīga turpināt ceļu. „I`m ok, I`m just tired!” – „Oh, you are tired… Ok, that can be!” Fū, tiku no viņiem vaļā. Pamanu, ka mana bize ir pārvērtusies dredā. Nevaru to pat izjaukt, tāpēc sataisu copē. Jūtos uzpucējusies.

Pieveikti 80km! Jesjesjes! Tas jau ir pavisam reāli, mans finišs Pasaules čempionātā ir ar roku sasniedzams! Pie ēdināšanas saucu Krišjānim, ka drīkst sūtīt uz mājām ziņu, ka es atkal smaidu. Pārrunas ar sevi. „Tak skrien lēnāk, tāpat tādu tempu nenoturēsi!” – „Es nemāku…” Sāk likties, ka es nemāku neko. Velkos pa trasi, bet rodas plāns finišēt 10:30. Tas ir reāli. Zinu, ka daži gaida no manis 10h, bet kaut kāds saprāts man galvā tomēr ir un es labi zinu, ka kājas mani vairs nenes. Piesienos kaut kādam kaķim. Viņš ir foršs. Trasē dzērājs kaut ko bļaustās, bet, kad man garām panesas itāliete, saprotu, ka tas ir itāļu treneris. Viņš nesas pakaļ itālietei un spridzina balonus. Fuj, labi, ka mūsējais treneris tikai saka: „Nu, Gunta, ko tu apstājies? Ņem pudeli un skrien!” Starpfinišā man nozvana ar zvanu, lai zinu, ka pēdējais aplis. Kā biatlonā. Man patīk!

Pēdējais aplis. Iekšās nekā vairs nav, tāpēc nekas arī ārā nevar iznākt. Velkos, cenšoties to tomēr izdarīt godam. Sāk līt smaržīgs lietus. Pasaku paldies visiem atbalstītājiem, no kuriem jutu personīgu attieksmi. Tas kungs dzirdināšanā, kas neļāva mani dzirdīt nevienam citam, bija brīnišķīgs! Un tas pāris, kas teica, ka esmu lieliska. Un tā tante, kas nepagurstoši turēja plakātu. Tie mediķi trases malā… Ko, mediķi? Jā, es laikam atkal izskatos slima, jo viņi man piesienas. Ejiet dēt, „I`m just very tired!” Jāmūk prom. Nu jau viss, nu jau pēdējais kilometrs. Komentētājs izsauc manu vārdu, paceļu rokas un esmu finišējusi! 10:06:42!

Pēc finiša man apliek milzīgu dvieli un atkal prasa, vai viss kārtībā. Ko, vēl viens? Ā, nē, nu jau viss, nu jau mani vairs nenovāks no trases. Sāk likties jauki, ka man paprasa, kā es jūtos. Klunkurēju garām gardumu galdam, uzrodas Krišjānis. Lieku, lai viņš aizved mani apsēsties. Atrodu solu, bet apsēsties nevaru. Nu nevaru un viss! Kājas nelokās! Ja pēc Rīga – Valmiera finiša es lēkāju, tad tagad nespēju apsēsties! Pēc zināmiem pūliņiem tomēr tieku ar šo uzdevumu galā. Sēžu lietū, dvielis apkārt, esmu noskrējusi tos trakos 100 kilometrus un skatos telefonā, ko manējie man sarakstījuši. Šķiet, ka mājās ir gājis karsti! Esmu uzveikusi Larsu, strīpu ar citiem cilvēkiem, 12 stafetes komandas, bet, pats galvenais, savu “es nevaru”. Man nav ne jausmas, vai mani parādīja Eurosport, un tas arī ir vienalga. Galvenais, ka man sekoja līdzi manējie. Smejos un ar aizkustinājuma asarām lasu apsveikumus.

Ļauju sevi vest vakariņās un visur, kur vajag. Gribu gulēt. Lieku no trīsstāvīgās gultas manu veļu nocelt uz pirmo stāvu. Pačalojam ar meitenēm – mēs visas trīs finišējām un dabūjām komandas ieskaiti Latvijai. Visas noskrējām sev labā laikā. Un sākas kaut kādi smiekli par galīgi neko, atslābums un pārguruma pilns miedziņš.

41 komentāri rakstam Pasaules čempis.

  • Lauma Lauma

    Tā nosmējos lasot. Šis atgādināja – Pārtraukt tirināšanos!

  • Aizkustinoši, bet nu liels malacis. MALACIS. Tā turpināt, resp., ņem pudeli un skrien!

  • edGars

    Skaisti

  • Inga_K Inga_K

    Lieliskā Gunta :) Apsveicu ar tik labu rezultātu un finišu. Velna skuķis Tu esi :D

  • marcinsh marcinsh

    Malacītis!:)

  • ilZZuks ilZZuks

    Kruti!!!! Varbūt labi, ka nebiji tajos Višķos, tagad biji vairāk motivēta! Apsveicu ar sasniegumu!

  • Oi, par skaļu mans smiekls paspruka pie šīs pērles: “Mūsu izpildījumā tas ir diezgan haotisks, bet tāds ir arī mūsu valsts plāksnītes nesējs – norīkotais ķipars uz uzraksta jāj kā uz zirdziņa, kapā krūmus un mēģina neitralizēt korejiešus.”
    Forši, Gunta! Malacis! :)

  • Paldies, ļoti forši uzrakstīts

  • Rozamunde Rozamunde

    “ja gribi skriet, skrien 5 kilometrus, ja gribi mainīt savu dzīvi, skrien maratonu, ja gribi runāt ar Dievu, skrien ultru. Es runāju tikai ar sevi” :))) Ritīgi tavā stilā! Malacīts reālais!!!

    Intai bietē par tizlajiem teicamnieču svārciņiem! :)

  • shahs shahs

    “ja gribi skriet, skrien 5 kilometrus, ja gribi mainīt savu dzīvi, skrien maratonu, ja gribi runāt ar Dievu, skrien ultru” – nebiju dzirdējusi, bet labs citāts.
    Apsveicu ar lielisko rezultātu un paldies par kārtējo brango aprakstiņu tavā izpildījumā.

  • in

    1) Manos skolas gados mācību olimpiādes (gan skolas, gan rajona, gan republikas mērogā) rīkoja tā, lai tās pārklātos ar stundām, pēcstundu dzīve netika traucēta. Ja vien tā nebija republikas olimpiāde un mērojams tāls ceļš. Savukārt visādas ārpusstundu sporta nodarbības bija pēc stundām. Esam vienā vecuma grupā, nez vai tavos laikos bija daudz savādāk.
    Tādēļ ievads jau laupa stāstam ticamību :P
    2) „kāda jēga braukt, ja nevari uzrādīt pasaules līmeņa rezultātu” – tā, protams, tava izvēle ignorēt. Bet vari arī norādīt tam teicējam, ka PČ rezultāti ir pasaules līmeņa rezultāti, gan tie, kas listē sākumgalā, gan tie, kas beigu galā, gan tie, kas kaut kur pa vidu.
    3) Paldies, ka iemācījies un neaizmirsi komatu likšanu. Tas tik tiešām palīdz lasīt.

  • mtiger mtiger

    Auskari :) Un testaments :)

  • Hiēna essnee

    in, man tā peldēšana bija stundu laikā. Visa klase reizi nedēļā kolektīvi gāja uz blakusskolas baseinu, kur mums tika organizēta peldētapmācība.

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Normāli paskraidījām :) Un Tu patiešām esi malacis. Ultras Tev piestāv, tāpat kā tie spalvu auskari ;)

  • MALACIS! Tā turpināt! Ņem pudeli un skrien!

  • LauraX LauraX

    Apsveicu ar lielisko rezultātu un paldies par rakstu :-) Vai ir raksti par ultrām, ko lasot, acīs kaut uz sekundi nav asaru? Reti. Šis nebija izņēmums :D

  • Ainars Ainars

    Viss pareizi. Jāraksta uzreiz, kamēr vēl svaigas emocijas. Garšīgs teksts. Visi Viļņas ekskursanti sestdien aktīvi glāstīja savus telefonus, lai būtu kopā ar jums:)

  • “drūmākie čempioni ir pavisam normāli cilvēki”, jo normālie skrien ultras

  • .Linda Leonora

    Jā, sestdien kaut kur pa vidu TT komandas vakara sapulcei un satraucošajām ziņām par zaķu krīzi Paņevežā mums bija arī priecīga ziņa par Tavu superīgo rezultātu.
    Nākamajā dienā turēju tempu, skrienot lēnāk kā Tu pieveici PČ, un varēju Tevi tikai apbrīnot. Malacis!!

  • ai-jucis ai-jucis

    Lasīju un asaras pat iemetās acīs no Tava grūtuma.. Tu proti uzrakstīt, tā, ka liekas, ka jūtu Tavas izjūtas :) Kolosāls raksts… Apsveicu vēlreiz ar kolosālo rezultātu :)

  • Čingons no Babītes Chingons no Babites

    Apsveicu ar lielisko rezultātu un kvalificēšanos, Tu jau pati zini kam!
    Ja gribi skriet, skrien 5 kilometrus, ja gribi mainīt savu dzīvi, skrien maratonu, ja gribi runāt ar Dievu, skrien ultru, ja gribi skriet uz Spartu, runā ar Zevu :)

  • Hiēna essnee

    Skrieniet paši uz savu Spartu! Ziniet, kā es rēcu, kad konstatēju, ka esmu kvalificējusies? :D Mēs jau nākamajā dienā pēc gonkas runājām, kā tas būtu – divarpus reižu tik daudz, pa kalnu un karstumā. Ou jē, kas var būt labāks? :D

  • Ļoti pazīstams stāsts – gan par skolas laiku, gan turpmāko. Apsveicu ar ļoti labo rezultātu!

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Apsveicu un lepojos ar Tevi! Tu esi mana medaļa!

  • Guna Guna

    Apsveicu ar fantastiski noskrietu 100tiņu! Es arī skolas laika sporta tizlenītis, varbūt tagad mums arī gribas skriet, jo skolas laikā nevarējām/nesanāca?

  • motivācijai derēs (saprotams kam ir iets cauri lai naivi ticētu tam “humoram”

  • snepste snepste

    Paldies par lielisko rakstu. Dažreiz labās sekmes literatūrā noder Sportam! Izcili!

  • svans svans

    Vienkārši Lieliski !…

  • Lauma Lauma

    Tā, tā. Doktorantūra, kur? M?

  • Lasma3 Lasma3

    Lepojos, ka pazīstu! Prieks, ka esi starp Divplāķšņiem. Mums ir iespēja Tavus piedzīvojumu stātus dzirdēt arī “dzīvajā”.
    Kaut kā pēdējā laikā šķiet, ka tu par daudz “uzbrauc” Intai par skolas laiku. Bet varbūt man tā tikai no malas liekas. Jums jau abām ar humora izjūtu ir viss kārtībā.

  • Hiēna essnee

    Doktorantūra bija plānota LU PPMF. Kas tā bija par baudu tos dokumentus neiesniegt! :)

  • IlgaisC IlgaisC

    Skaisti.. skaists raksts, skaista skrējeja un par visu man tikai prieks..:))

  • gurchii gurchii

    Foršā Gunta forši skrien! Sirsnīgs prieks par Tevi.
    Paldies, ka padalījies, jo, lai gan esmu tāds skriešanas nūģis, ir ļoti interesanti ko tādu palasīt. :)

  • Auskari!!! Viss spēks ir auskaros! :) Malacis, Gunta! Fantastisks rezultāts! Arī mēs mājās sekojām Tavām un visas komandas gaitām ar satraukumu un prieku par jūsu panākumiem!

    P.S. Skolas laiks laikam atstāj iespaidu uz visu mūžu. Ir forši ar laiku piepildīt to, ko jau sen vēlējies, lai arī kāda būtu motivācija. Arī es skolā mācījos teicami un tiku sūtīta uz visām iespējamajām olimpiādēm. Arī man neveicās sports. Jāatzīst – tas man vienkārši riebās (tieši skolas sporta stundas). Lai kā es centos, nekad nekas īsti sanāca, vienmēr dabūju kaut kādu viduvēju atzīmi un tikai ar akrobātiku un preses u.tml. normatīviem tiku pie normālas vidējās. Joprojām nesaprotu, kur bija vaina, jo ārpus skolas brīvajā laikā skrēju ar citiem bērniem, braucu ar riteni un skritulenēm, spēlēju visādas bumbas spēles, tenisus, badmintonus, bet skolas sportā vnk nekas neizdevās, lai kā es censtos un mājās tam trenētos. Cik labi, ka reiz jau pēcskolas vecumā mums ir iespēja darīt to un tā, kā paši vēlamies :)

  • dot dot

    Apsveicu! Ļoti prātīgi noskriets simtnieciņš. Paskatījos splitus – pirmos 4 apļus varēja skriet lēnāk, bet kopumā ļoti vienmērīgs temps, izņemot pēdējo, lēno apli.

  • bro bro

    Guntiņ, Tu esi prieks, paraugs un acuraugs mums visiem!
    Tādēļ arī tauta tik ļoti seko līdz Taviem panākumiem :)

    Lai Tev viss izdodas arī turpmāk!

    Un tas skolas laiks – nu kamon, tas bija pirms 20 gadiem, tā ir vēsture, get over it un neļauj tam vairs jaukties pa galvu :)

  • Gulbisha

    Paldies par vnk fantastisko rakstu!!! Lasīju un raudāju… tik emocionāli uzrakstīts un liels, liels paldies par vajadzīgo grūdienu … zinu, ka skriešu savu pirmo maratonu jau pēc 38 dienām un šis raksts bija tas , kas man deva vajadzīgos 5% motivācijas grūdiena. 95% manī ir iesējuši brālis Jānis un vislabākā draudzene pasaulē Elīna. Un ja es no rīta šaubījos par dalību Dublinas maratonā tad tagad skaidri zinu,ka skriešu. Vēlreiz Paldies Tev par tiešām fantastisko rakstu! Malace esi! Jūs visi ,kas tur skrējāt tādi esat!

  • Inga

    Ar aizrautību lasīju, ļoti iedvesmojošs un raksts liek smaidīt. Malacis, tev izdodās gan uzrakstīt, gan arī pierādīt sevi ultrās. ;)

  • Ē, kautrējos pajautāt – kur tos slavenos “gumijlāčus” (pamanīti vairākos stāstos kā turbobarība) var iegādāties, un kā viņi izskatās?

  • Hiēna essnee

    Nav obligāti tieši šie, es vispār pirku lielveikalā uz svara. Galvenais, lai garšo un vispār lien iekšā :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.