Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Neveiksme Latvijas čempionātā

21167222_1423542141056908_6783442201852621954_o

Šoreiz nezinu kā iesākt, īsti nezinu, ko teikt. Visādas idejas maisās pa galvu, bet, vai kāda no tām ir īstā, es nezinu, un nezināšu, kamēr nebūšu jau pabeidzis rakstīt, un šis raksts netiks izlasīts. Tāpat kā ar treniņiem, kad nekad nevari būt pārliecināts par savu varēšanu, kamēr nav sevi jāpierāda, nostājoties uz starta līnijas. Zinu to, ka šis noteikti būs viens no grūtākajiem ierakstiem šeit.

Vakar braucot mājās, ilgi domāju, kad pēdējo reizi piedzīvoju tik lielu vilšanos attiecībā pret sagaidīto rezultātu. Tā arī neizdomāju, kura bija tā reize. Ir bijis smagi, kad jau pirms starta, iepriekšējā dienā un pat nedēļā zini, ka būs smagi. Attiecīgi tad arī tam noskaņojies un gatavojies, bet tāpat ej un dari, un ceri, ka izdosies. Ir piedzīvotas vilšanās rezultātu, vietas, sajūtu ziņā, bet nekad tik lielā apmērā, kad esi tam tik ilgi gatavojies, bet beigās nekas no tā nesanāk.

Pirms kāda laika prātoju, ka vairs neskrienu īstus garos un man to nemaz vairs nepietrūkst. Protams, ka treniņā ar visu iesildīšanos un atsildīšanos sanāk noskriet pat vairāk par pusmaratonu, bet jebko līdz 25 kilometriem es vairs neskaitu kā garo. To, ka man nepietrūkst ilgo, garo un smago treniņu, es teicu tad, kad vēl jutos ātrs, jo varēju vienā nedēļā 300m intervālus noskriet pa 50 sekundēm, un ar smagām un nodzītām kājām uzstādīt personisko 10km Jelgavā – rezultāts, kuru man tā arī neizdevās pārspēt, kaut gan tam bija jābūt tikai kā atskaitei, kā pakāpienam, kā atspērienam, kaut kam ātrākam. Skriet īsās distances ātri ir grūti, ļoti grūti, daudz grūtāk kā garās – lēni. To es tāpat zināju jau iepriekš, taču pieņēmu šo izaicinājumu un mēģināju trenēties citādi, izmainīt ierastās metodes un paražas, pārkāpt savai komforta zonai, savā ziņā upurēju savus vasaras pusmaratonus, lai varētu labāk sagatavoties īsajam desmitniekam. Tagad es vairs ātrs nejūtos – bedres ir labas, jo ir vieglāk no tām rāpties ārā, nekā malties uz vietas kaut kādā dūksnājā, no kura netiec ārā.

21199417_1423534557724333_3371792702270530037_o

Man šodien nevajadzēja spēt paiet, man būtu bijis jākāpj pa kāpnēm lēnāk nekā trīsreiz vecākam opim, maniem muskuļiem būtu jābūt saplosītiem un saitēm savilktām. Tad es justu, ka vakar būtu labi pastrādājis, ka būtu atdevis trasē visu, kas man bija un vēl mazliet. Tā jau ir bijis un esmu sevi pie tā pieradinājis, es tam biju gatavs arī garīgi. Tā vietā mani pievīla organisma pati pamatdaļa – elpošana. Zinu, ka tas ir negodīgi pret visiem astmatiķiem pasaulē, kas bez inhalatora vispār nevar dzīvot, bet pašlaik man nāk prātā tikai viens – no visām lietām, kas varēja noiet greizi, vai tiešām tai bija jābūt elpošanai?

asthma-because-outofall-the-thingsvou-could-be-bad-at-you-14959404

Nav jau pirmā reize, kad esmu piedzīvojis problēmas ar elpošanu. Pirms diviem gadiem Frankfurtes maratonā tiku galā ar panikas lēkmes izraisītu dispnoju 34. kilometrā, kad vairs burtiski nevarēju paelpot. Tikai bezpalīdzīgi sēkt, cerot, ka pāries, sajūta bija, it kā bronhos būtu spazmas. Nezinu kā citiem, bet, manuprāt, elpot maratona laikā ir svarīgi. Arī citreiz pie lielas slodzes esmu sajutis to pašu sajūtu – pēdējos metros pirms finiša, skrienot ar maksimālu pulsu, plaušu tahometra bultiņa lēkā pa sarkano iedaļu. Rezultāts ir tāds pats kā ar dzinēju – tas to agri vai vēlu nokauj, ja turpina nežēlīgi spiest gāzi grīdā. Vakar tā bija sākot ar trešo kilometru, kad pēc sajūtām sasniedzu anaerobā pulsa zonu un pamazām iedzinu sevi arvien dziļākā skābekļa badā. Maratonā, pat pusmaratonā, ir vēl laiks, kurā savākties, nomierināties, pārdomāt visu un sākt no jauna. Protams, ka pa to laiku jau esi apdzīts vairākas reizes, bet iesēsties astē kādam ir vieglāk nekā skriet vienam. Tā es arī darīju – pirmā apļa beigās jutu, ka mani tūlīt apdzīs Māris Ābele un pēc starpfiniša tā arī notika, iesēdos astē un koncentrējos tikai uz noturēšanos. Koncentrējos uz viņa spēcīgajiem apakšstilbiem, turējos, cik tik tuvu varēju (brīžiem pat pārāk tuvu) un centos atgūties. Pretvējš gan arī nedaudz pamocīja, bet pēc pagrieziena septītajā kilometrā maldīgi cerēju, ka varbūt tomēr kaut kas izdosies. Pa to laiku jau mūs bija noķēris vēl viens skrējējs un atļāvu apziņā iezagties nolemtībai, kas lieliem kumosiem aprija cīņassparu. Arī tā man ir pazīstama sajūta, ar kuru pagaidām neesmu īsti spējis tikt galā – saņemties, kad nekas nesanāk un neko tur nevari padarīt. Līdzīgas sajūtas bija pagājušajā gadā Kuldīgā, kad vēlmes galīgi nesakrita ar varēšanu un viss bija līdz kaklam. Šoreiz arī bija viss līdz kaklam, kad nebija pat puse noskrieta. Cita lieta ir, kad taupies garajai distancei un neskrien pilnā ātrumā jau no sākta gala – tad ir vēl tas pussolis, ko vari pielikt un ieķerties, īpaši vairāk nepiepūlot sevi. Vakar šis pussolis iztērēja to, ko varbūt taupīju pēdējiem kilometriem, jo tiem vairs spēka neatlika. Tālākā bija tikai bezcerīga cīņa ar vējdzirnavām.

Kaut kur ap septīto kilometru arī garmins sāka steigties un zvanīt pirms kilometru atzīmēm – uzmetu acis pulkstenim – kopējo laiku rādīja 24 minūtes. Tātad man ir tieši desmit minūtes, lai noskrietu trīs kilometrus. Atceros sevi nodomājam, ka man ir jānoskrien tikai trīs kilometri, katrs pa 3:20. Lieki teikt, ka tas man neizdevās – vienīgi pēdējā kilometrā spēju pienācīgi kāpināt tempu. Astotajā mazliet centos paātrināt soli un turpināt skriet, cik vien plaši varu, bet temps neauga kā gribētos un nelielā lavierēšana starp atpalicējiem nepalīdzēja noķert ritmu. Tam arī bija krietni par vēlu un sajūtas vairāk atgādināja knapu turēšanos uz skrejceliņa, kuram uzlikts pārāk liels ātrums. Pagriezieni pēdējā kilometrā un pulss draudēja uzkāpt vēl augstāk – no vienas puses būtu interesanti uzzināt, vai sasniedzu maksimālo pulsu, no otras puses – es laikam nemaz negribu to zināt. Pēdējā taisne caur starta arku un turpat jau pagrieziens uz finišu. “Nebūs”, atceros pie sevis nodomājam un mazliet atlaidu līdz galam grīdā iespiesto gāzes pedāli, lai pāri finiša līnijai nepārstreipuļotu. Dzirdēju Matisonu uzbļaujam, ka mums jādod lielās medaļas, bet uzreiz gan to noņēmu un kā apdullis aizsteberēju uz krūmiem, ķermenis prasīja atviegloties. Aizvilkos atpakaļ uz finiša zonu, dažiem paspiedu rokas, mazliet padzēros un uzēdu, un sāku atžirgt. Sagaidījis Ilonu un Anitu, gāju atsildīties, pa ceļam mazliet pavelkot Ilzi līdz finišam.

21083336_1422168257860963_485421705362663226_o

Kaut nekad tā nebiju darījis, vēl stāvot starta koridorā, pieliku divus pirkstus pie kakla artērijas un sajutu strauju vibrēšanu. Nav gan ar ko salīdzināt, jo pulsu sacensībās nemēru, bet nosacītā miera stāvoklī tas likās par ātru. Un es tieši pirms sacensībām nopriecājos, ka atkal varēju sajust patīkamo satraukumu pirms sacensībām, to karsto asiņu šalti, to kamolu kaklā un kņudoņu vēderā. Tāpat kā priecājos par šonedēļ sasniegto miera stāvokļa pulsu 40 sitieni minūtē, kas šovasar ir zemākais pierakstītais. Vai tas bija pie vainas – pārāk lielais uztraukums? Vai to sauc par pārdegšanu, pārgatavošanos? Negribu ticēt, ka pirmais kilometrs pa 3:16 bija pie vainas – it kā es nekad nebūtu pārķēris startu un pēc tam nomierinājies, iekārtojies ērtā ritmā un noskrējis līdz galam. Šoreiz tam pietrūka gan laika, gan varēšanas. Jāmēģina no tā mācīties un izmantot kā pieredzi. Jā, bet izmantot kam? Kā lai savāc sevi pēc kā šāda? Fiziski vēl kaut kā – kaut pirms starta iedzēru ibumetīnu, nekādas īpašas traumas man nav, vairāk diskomforts. Dūša un motivācija gan ir sašļukusi kaut kur papēžos, un nezinu, kur to atkal atrast. Jāmeklē ātri, jo šodien ir svētdiena, bet rīt sāku gatavoties maratonam.

Interesanti, ka pirmie četri kilometri bija ok ātruma ziņā – ceturtā beigās temps pazuda uz neatgriešanos. Piektais un astotais kilometrs bija vislēnākie. Katrā būtu nometis septiņas sekundes (no 3:32) un vismaz rezultāta ziņā šo pasākumu vēl varētu ieskaitīt. Tik vienkārši.

Tagad es pat priecājos, ka Jelgavas rezultāts palika par rekordu, būs vieglāk varbūt šo aizmirst. Beigu beigās, 11. vieta ir likumsakarīga un pelnīta. Uzreiz aiz labāko desmitnieka. Laikam tomēr pēdējo reizi rezultāta ziņā tā izgāzos Tallinas maratonā, pirms trīs gadiem. Kaut gan nē, vēl pēdējo reizi to visu apdomājot, es vēl nekad nebiju šādi izgāzies.

Nobeigumā es gribu pateikt lielu paldies tiem, kas atbalstīja un sekoja līdzi. Paldies Aigaram Matisonam par uzņemšanu – kopā ar Nordu un Rimantu jūs vienīgie liekat skrējējiem justies gaidītiem un aprūpētiem. Man žēl, ka šis pasākums man nepaliks atmiņā pozitīvs, bet tā ir tikai mana vaina. Ceru vēl atgriezties.

Ironiski, ka tagad facebook man piedāvā 5 Tips for Running a Great 10k. Ā, ja? Nu paldies par to!

Matisons

Aigars Matisons. Ventspilnieks, Maratons kluba šefs, ilggadīgs aktīvs skrējējs, tagad arī treneris. Lasīt tālāk.