Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Matisons

Aigars Matisons. Ventspilnieks, Maratons kluba šefs, ilggadīgs aktīvs skrējējs, tagad arī treneris.

Uzsākot sarunu ar Aigaru vaicāju, kurai no visām šīm nodarbēm tagad tiek atdota priekšroka?

Joprojām no visa pa druskai. Tā nu ir sanācis, bet visas aktivitātes vienalga ir saistītas ar skriešanu. Maratona klubā mēs darbojamies kopā ar Andri Valertu un mums uz maču organizēšanu vēl ir neliela komanda – par trasi atbild Māris Priedēns, par kultūras programmu Zane Priedēna – Boitmane.

Pirmā sezona ir pagājusi oficiāli kā trenerim. Ventspils sporta skolā Spars man ir divas grupas, tur ir vairāk darbs ar bērniem no 8 līdz 13 gadu vecumam. Savā dzimtajā pusē Piltenē es esmu izveidojis vienu bērnu maksas grupu, kurā ir 16 bērni no 5 līdz 8 gadiem. Un tad, protams, man ir krietni daudz, kā es viņus saucu “ofisnieki”, kuri pa dienu strādā un vakarā trenējas. Tādi arī man šobrīd jau ir pāri divdesmit.

Kad tu pats sāki skriet?

Kad es biju 4. klasē Piltenes vidusskolā atnāca jauns fizkultūras skolotājs Arno Kiršteins, tad trenēšanās kļuva nopietna. Es joprojām pats sev treniņu plānu uzrakstīt nevaru, man sevis ir žēl. Es apzinos, ka pats vienmēr varētu atrast 100 un vienu objektīvu iemeslu, kāpēc šodien to vai citu vingrinājumu vai skrējienu neveikt.

Tev pašam ir treneris?

Jā, pats sevi es netrenēju.

Vajag cilvēku no malas?

Tas tomēr ir motivators. Ja man treneris ir uzrakstījis plānu, tad man tas ir jāizpilda. Citādi iznāk, ka es to otru cilvēku mānu. Ja mānās, tad kas tā vairs par sadarbību.

Kuras ir tavas distances?

Pēdējos gados laikam jau var teikt, ka es pāreju uz šoseju. Vēl pagājušajā gadā Latvijas čempionātā 3000 metru kavēkļu skrējienā es dabūju 2. vietu. Man, protams, prieks, bet skumji par kopējo vieglatlētikas līmeni, ja 40 gadīgs vecis var iekabināt jaunajiem. Vienkārši nav kas skrien. Pēdējā laikā skrienu pusmaratonus, piedalos Skrien Latvija posmos, aizbraucu uz tuvajām ārzemēm. Šogad tieši Igaunijā izskrēju labāko sezonas rezultātu “pusītē” 1:12:38. Tas tikai par dažām sekundēm atpaliek no mana personiskā rekorda.

Kāds ir tavs personīgais maratonā?

2:33:52 To es izskrēju 2010. gadā Parīzē.

Ir plāniņš izlīst no 2:30?

Visu laiku tāda doma ir. Taču pagājušā gada septembrī tiku pie vienas traumas, kas man neļauj pilnvērtīgi strādāt treniņos. Šo sezonu jāpabeidz un pēc tam kārtīgi jāatpūšas un jāsakārto veselība.

Vai neesi domājis arī par vēl garākām distancēm? Mums klubiņā pēdējā laikā meitenes sākušas 100 km skriet.

Andris Dudelis jau mani grauž gadus četrus vai piecus – Aigar, kad skriesi 50nieku, kad skriesi 100nieku? Es domāju, ka neesmu tam gatavs. Tīri psiholoģiski. Fiziski droši vien nebūtu problēmu. Šobrīd es saku nē. Uz 50 gadu jubileju uzdāvināšu sev 50 nieku. Pēc tam var skatīties uz 100nieku. Tie tomēr ir treniņos pavadīti ļoti daudzi kilometri. No Noskrieniešiem es apbrīnoju Valdi (Ņilovu) – viņš noskrien 100 km un pēc divām dienām jau atkal skrien mačos. No otras puses – es negribu biedēt, bet tas kaut kad var atsaukties uz veselību. Dažus gadus atpakaļ Andris Dudelis arī dienu pēc 100 km skrējiena jau startēja veterānu mačos. Es tā nevaru – pēc kārtīgi noskrieta maratona es nākamajā dienā pa lidmašīnas trapu nevaru nokāpt.

Pievērsīsimies Maratona klubam. Kādas jaunas idejas?

Pusmaratonam katru gadu liekam klāt kvalitāti, šogad otro reizi uztaisījām Nakts skrējienu – bija efektīgi, finišā ieskrienot stadionā viss skrejceliņš bija nolikts ar svecēm, iespaids tāds kā lidmašīnai naktī nosēžoties. Vienīgi, protams, gribētos vairāk dalībnieku. Ventspils tautu grūti iekustināt.

Novembrī cilvēkus 40 vedīsim uz Varšavu, tur ir Neatkarības dienai veltīts 10 kilometru šosejas skrējiens. Vēl dažas vietas varētu būt brīvas.

Un tad, protams, būs tradicionālais sezonas noslēgums Ventspilī – 5 un 10 kilometru skrējieni ar finišu manēžā. Ar neiztrūkstošo balli noslēgumā.

Jāsāk jau veidot nākamā gada plāni – uz kādām sacensībām varētu cilvēkus vest. Optimāli tomēr ir, ja vienā mačā ir gan pusmaratons, gan maratons. Uz īsākiem gabaliem cilvēki īsti negrib uz ārzemēm braukt.

Gribās jau kluba dalībniekus saģērbt vienādos iesildīšanās tērpos. Jau ir gatavs kluba karogs, lai mačos var viegli orientēties un atrast savējos.

Vai plānos nav uztaisīt Latvijā vēl vienu maratonu?

Mums plānos maratons bija ielikts uz 2015. gadu. Redzam, ka ar Skrien Latvija aug pusmaratonu popularitāte, vidējais dalībnieku skaits posmā ir ap 500. Nav jau tik daudz Latvijā cilvēku, kuri kaut reizi mūžā ir maratonu noskrējuši. Ceram, ka pusmaratonisti tieksies uz maratonu, satelītskrējiemu dalībnieki – uz pusīti. 400 – 500 dalībnieki maratonam būtu vajadzīgi, lai ir jēga rīkot. Pat Rīgā, kad pusmaratonisti beidz distanci, skrējēju rindas kļūst stipri šķidras. Pašlaik ar diviem maratoniem Latvijā pietiek.

Kā vērtē šī gada Skrien Latvija seriālu?

Veiksmīgi. Kurzemē ir trīs posmi, Rīga ir pārstāvēta, Vidzemē arī divi posmi. Ceru, ka labi veiksies Rēzeknes pusmaratona rīkotājiem un nākamajā gadā varētu nākt klāt arī Latgales posms. Tad, piemēram, kopvērtējumā varētu ņemt 5 labākos rezultātus no 7. Jāsaka paldies sponsoriem, pašvaldībām un organizatoriem. Mēs savus skrējējus, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, esam izlutinājuši – kaltās medaļas kā piemiņa katram dalībniekam jau ir pašsaprotama lieta. Par četriem Skrien Latvija posmiem – kvalitatīvs apdrukāts skriešanas krekls. Arī organizatoriskās kvalitātes latiņa Latvijā ir pacelta ļoti augstu, man pat šķiet, ka mēs nedaudz pārspīlējam ar balvām, igauņi savos mačos tik daudz un dažādas grupas noteikti neapbalvo, par Lietuvu pat nerunājot.

Kura ir ātrākā pusmaratona trase Latvijā?

Grūti pateikt. Rīgā un Valmierā ir kalniņi, Ventspilī kā organizators es neesmu skrējis. Kuldīga tradicionāli ir karsta. Siguldā pagājušajā gadā bija aizdomīgi augsti rezultāti, nebija īsti korekti norobežota trase, bija iespēja nogriezt stūrus. Tas man arī nedaudz personīgi kremt, jo pagājušajā gadā Tallinā izskrēju Latvijas V40 vecuma grupas rekordu pusmaratonā 1:12:29, Siguldā Aleksandrs Prokopčuks to laboja par dažām sekundēm. Trases ātrumu pēc līderiem arī grūti noteikt, viņiem jau konkrētā sezonas daļā ir atšķirīgi mērķi. Bez tam, ja profesionālis redz, ka 1:08 pietiks uzvarai, tad viņš šādā laikā arī noskries. Žolnerovičs gribēja Ventspilī uzstādīt jaunu trases rekordu un paņemt par to balvu un noskrēja pa 1:06. No savas pieredzes varu teikt – ja tu mačam esi gatavs, tad netraucēs ne vējš, ne kāds neliels kāpums vai pagriezieni. Ja gribat tiešām ideāli gludu trasi augstiem rezultātiem, brauciet uz Berlīni.

Kā vērtē, ka visi Skrien Latvija pusmaratoni ir daudz apļos?

Skatītājiem ērti, skrējējiem rodas problēmas, ja satelītskrējienu laiž kopā ar pusmaratonu un ātrākie noķer lēno galu un jāsāk lavierēt. Mums Ventspilī bija doma jau šogad mainīt uz 2 apļiem, bet tad būtu auto kustībai jāslēdz liela pilsētas daļa un tas izrādījās pārāk sarežģīti. Domāju, ka citās pilsētās ir līdzīgi.

Vai Skrien Latvija domā par lietuviešu un igauņu skrējēju piesaisti?

Domājuši esam un būtu lieliski, ja pie mums atbrauktu 100 igauņi, apmēram tāds dalībnieku skaits no Latvijas taču brauc uz lielākajiem mačiem Igaunijā. Taču igauņiem pašiem ir piesātināts kalendārs un sacensības tiek rīkotas labā organizatoriskā līmenī. Lietuvieši brauc vairāk – viņiem Kurzemes posmi iznāk tuvu un pašiem nav tik daudz labi noorganizētu sacensību.

Kā vērtē komandu cīņas, kas šogad seriālā ir pirmo reizi?

Spraigas cīņas. Mēs visu laiku bijām kā standarta otrie pēc jūsu kluba pirmās komandas, bet Kuldīgā mūs nostūma lejā policisti. Ir interesanti gan pašiem skrējējiem, gan atbalstītājiem.

Kāpēc komandu ieskaitē neredzam Metroona komandu?

Tiešām nezinu. Domāju, ka viņiem primārs ir rezultāts, viņi gatavojas konkrētiem mačiem, no kuriem daudzi ir stadionā, un tāpēc visas sezonas garumā skriet sešus pusmaratonus sacensību režīmā nebūtu prātīgi. Bez tam Metroona pārstāvji jau piedalās katrā posmā, tikai komandu cīņās nē.

Kā tu komentētu fizioterapeita Ata Grundmaņa mums intervijā teikto, ka jebkurš sporta veids ir veselīgs līdz 1. sporta klasei?

Pilnīgi piekrītu. To redzu arī pēc sevis, saviem audzēkņiem. Tie pieci seši treniņi nedēļā strādājošam cilvēkam jau ir pamatīga fiziskā slodze. Un viņi jau ir tīri amatieri, kuri vienkārši grib labi skriet. Arī amatieriem pie šādas intensitātes treniņiem būtu jāpadomā par savu sporta ārstu, kurš var pakonsultēt, palīdzēt ar atļauto farmokoloģiju.

Tavas domas par baskāju skriešanu? Nupat jau pat gandrīz visi lielie ražotāji ir radījuši savus minimālo apavu modeļus.

Cilvēku iespēju robežas jau nekur nav definētas. Ja pareizi atceros, tad jūsu kluba zināmākais “baskājis” bija izteicies, ka viņam pēc traumas bija tikai divas iespējas – neskriet vispār vai skriet basām kājām. Ja cilvēkam konkrētā situācijā tas palīdz turpināt sportisku dzīvesveidu, es tikai priecājos. Pats es diezin vai varētu un mācētu paskriet bez apaviem. Bet varbūt vienkārši jāpamēģina, pats ar plikām kājām esmu skrējis tikai pa pludmali vai stadionā pa zālīti atsildoties. Es OreManu apbrīnoju, redzēju viņu pavasara krosā Biķernieku mežā. Jau ar naglenēm skrienot tu jūti gan čiekurus, gan saknes un nav īpaši patīkami. Kur nu vēl ar plikām kājām. Bet pierast droši vien var pie visa, pēda norūdās, āda kļūst biezāka. Pats skriešanas stils un solis vizuāli ļoti atšķiras no ierastā, kāja it kā meklē, kur piezemēties.

Bet kopumā tas izskatās pēc modes kliedziena, ko izmanto ražotāji. To es secinu pēc cenām pat Anglijas interneta veikalos. Minimālie apavi maksā tikpat cik dārgā gala skriešanas botas.

Pašam ir kādi rituāli pirms skriešanas, atbildīgiem mačiem?

Īpaši nav, piedomāju pie pārtikas.

Gaļu ēd?

Ēdu, vairāk gan sanāk vista un zivis. Man topā ir tuncis. Cūkgaļas karbonādes retu reizi uz svētkiem. Iepriekšējā vakarā pirms mačiem makaroni ar tunci vai vistas fileju un sieru. No rīta – auzu pārslu putra un siermaizītes ar tēju. Tad vēl es esmu pirms maratoniem izmantojis olbaltumvielu diētu un tai sekojošu organisma pielādēšanu ar ogļhidrātiem. Mana paša pieredze ir ļoti veiksmīga. 2009. gada rudenī es to pamēģināju pirmo reizi un noskrēju maratonu Berlīnē pa 2:34:29. Es pēc tam sēdēju lielajā finiša laukumā un raudāju, jo pirms tam personīgais rekords bija 2:56.

Cik vispār maratonu ir tavā kontā?

Es skrienu vairāk nekā 30 gadus, bet es nevaru palielīties ar milzīgu skaitu maratonu. Laikam man ir 7 maratoni, pirmo gan es noskrēju pēc 10. klases Ozolniekos pa 3:13 un dabūju 2. vietu starp junioriem, kaut pēc gadiem vēl nekāds juniors nebiju. Bet to nemaz nevar stāstīt. Bāzes man nebija nekādas, treneris specifiskas lietas par maratoniem nezināja, vienkārši skolēnu sezonas sacensības bija beigušās un bija ātrā ideja – varbūt noskriet maratonu. Organisms bija jauns – izturēja. Pēc tam gan bija ilgāka pauze. Un es arī biju savācis informāciju no nopietniem vīriem par gatavošanos, ēšanu, bija skaidrs, ka ar 200 kilometru bāzi labi noskriet maratonu nevar. Berlīnei man bija pakārtots viss – treniņu programma, ēšana, es pat svaru biju nodzinis uz 65 kilogramiem.

Kurus no noskrietajiem maratoniem ieteiktu arī citiem?

Patika Parīze. Bet ir starpība cik ātri tu skrien. Man Parīzē viss šķita ideāli ar masāžu pēc finiša utt. Cilvēki, kas skrēja lielajā masā, žēlojās, ka pie dzērienu galdiem netiek, visu laiku jāskatās, kur kājas likt. Tur bija ap 40 000 dalībnieku. Mazāka ar apmēram 14 000 dalībnieku ir Frankfurte. To arī varu ieteikt visiem, īpaši efektīgs ir finišs hallē. Man patīk Vācijas mači, viņi māk uztaisīt. Un ir daudz labi noorganizētu mazo maratonu, kur par dalībniekiem ir ļoti piedomāts.

Tu trenējies divas reizes dienā?

Praktiski jā. Brīvdienās ir pa vienam treniņam un vēl nedēļas vidū var būt kāda vieglāka diena. Apjomi ir nopietni, jūlijā bija ap 600 kilometriem. Un tā nebija gatavošanās maratonam, bet tikai Kuldīgas pusītei.

Kā tu vērtē mūsējo startus olimpiādes maratonā?

Neesot uz vietas un neredzot apstākļus grūti pateikt. Atlases normatīvi ir pietiekami augsti. Ja tu esi tos izpildījis, tad startu esi nopelnījis. Valērijam bija trauma. Ar traumu skriet maratonu nav nopietni, bet es pats līdzīgā situācijā droši vien darītu tieši tāpat. Ietu un vismaz mēģinātu. Valērijam vēl viss ir priekšā.

Kā lai motivē jauniešus pievērsties skriešanai, vieglatlētikai?

Esmu domājis par to samērīgumu, cik laika un spēka ir jāiegulda, lai sagatavotos maratonam. Tajā pat laikā ir golfs, kerlings – olimpiskie sporta veidi. Cik sviedrus treniņos ir izlējis olimpiskais čempions kerlingā un cik olimpiskais čempions maratonā vai 10 000 metros? Motivācija jauniešiem var būt kaut vai tās pašas olimpiskās spēles. Nav varbūt runa par medaļām, bet kvalifikācijas latiņa ir sasniedzama. Dace Lina to lieliski nodemonstrēja. Ja tu esi to nopelnījusi, tad brauc un izbaudi Olimpiādi. Vienkāršākā līmenī jauniešiem pašlaik ir visas iespējas braukt uz starptautiskiem mačiem, redzēt pasauli. Ja salīdzina ar manu paaudzi, tad par iespēju un motivācijas trūkumu pašlaik jau nu būtu grēks sūdzēties.

Kā treneris es redzu to visu arī no otras puses. Bija man audzēknis, kuru konsultēju. Skrēja puisis par 7., 8. vietu Latvijā, tad sezonas laikā izdevās krietni pielikt. No sākuma krosā, pēc tam arī stadionā. Vairākās distancēs Latvijas čempionātā savā grupā tika uz pjedestāla. Uzaicināja uz Latvijas izlasi, bija jābrauc uz Baltijas mačiem. Cilvēks vēl ir tikai A grupa, bet cilvēciski izmainījās par 180 grādiem, sāka diktēt savus noteikumus treneriem. Latvijas izlases trenere man vaicā, vai var skriet Baltijā divas distances tāpat kā Latvijā. Es atbildu, ka jā, bet jaunais cilvēks paziņo, ka viņš divas dienas pēc kārtas neskries, jo būs jāguļ uz matrača, normāla viesnīca nav pasūtīta.

Tādā ziņā “ofisnieki” ir pateicīgāki, skriešana ir viņu hobijs?

Tā ir, viņi klausa. Un tomēr es esmu novērojis, ka ar laiku tomēr jebkuram ofisniekam sāk interesēt arī rezultāts. Sākumā gan visi saka, ka grib tikai drusku paskriet veselībai, kādu kilogramu dabūt nost. Tad vienas sacensības, otras un aiziet. Ar ofisniekiem gan ir tā problēma, ka viņi rezultātu grib ļoti ātri. Un grib cilvēki, kuri kopš skolas laikiem neko nav darījuši. Cilvēki vienkārši redz, kas notiek, paseko Skrien Latvija posmiem un arī grib. Viena meitene man šosezon knapi sākusi skriet 5 un 10 kilometrus, bet jau rudenī grib arī pusmaratonu. Grūti pārliecināt, ka prātīgāk būtu vēl vienu sezonu pagaidīt. Cits grib maratonu. Noskriet jau viņi varbūt arī var, bet jānoskrien jau ir tā, lai finišs būtu ar smaidu un skriešanas prieks nepazustu.

Cik tāds amatieris “ofisnieks”, uzsākot sadarbību ar treneri, var noņemt no sava rezultāta?

Pirmajā sezonā rezultātu progress ir iespaidīgs. Piemēram, Baibu Muzikanti es paņēmu ar rezultātu pusmaratonā 1:47, pagājušo sezonu viņa pabeidza ar 1:33, šogad labākais rezultāts ir 1:26. Baibai arī otrajā sezonā 7 minūšu kāpums ir iespaidīgs. No stiprākajām meitenēm vēl var minēt Sandru Feldmani, viņu arī es paņēmu ar 1:47, pēc sezonas bija 1:32, šogad 1:28. No puišiem ir, kas pagājušā gada pavasarī Prāgā skrēja pa 1:34, rudenī  Siguldā jau bija 1:22. Protams, un to es zinu arī pēc personīgās pieredzes, kad tu esi pietuvojies savu iespēju robežai, tad tās sekundes vairs tik strauji nedilst, tad liela loma jau ir veselai virknei apstākļu. Progress ir iespējams vienmēr. Kā piemēru es varu minēt Ludmilu Joci, redzot, kā viņa skrien visos veterānu mačos, man nebija divu domu, kad viņa vaicāja, vai nevarētu pievienoties manai treniņu grupai. Un viņa savos gados ne tikai laboja personīgo rekordu pusmaratonā, bet Tallinā maratonu noskrēja pa 3:30, kas ir labākais sieviešu rezultāts no Kuldīgas.

Ar “ofisniekiem” ir tā, ka it kā jau visi ir lieli cilvēki, bet tomēr mēdz pieslinkot. Pa pusotru gadu gan esmu katru no viņiem “atkodis”. Ir bijis tā, ka pēc mača skatās uz treneri lielām acīm, bet pēc tam, kad apsēžamies un izrunājam, kas tad no sastādītā treniņu plāna ir vai nav izdarīts, atklājas brīnumu lietas.

Vai ir jābūt ventspilniekam, lai pie jums trenētos?

Nē, man ir audzēkņi arī no Rīgas, Kuldīgas. Protams, mīnus ir tas, ka es nevaru viņiem būt klāt. Bet tagad jau tehnoloģiski viss ir atrisināms, audzēkņi man iedod savas Garmin paroles un es varu sekot līdzi viņu treniņiem. Ar ventspilniekiem es tiekos klātienē, taisām koptreniņus.

Interesanti ir strādāt ar ofisniekiem?

Sākot strādāt ar ofisniekiem, es vēl nekādi nevarēju saprast, kā var katrās sacensībās labot personīgos rekordus. Izskrien personīgo pusmaratonā, pēc pāris nedēļām atkal personīgais. Un tas viss, pat nenometot slodzes pirms mačiem. Aleksandrs Prokopčuks to skaidroja, ka amatieri neizliekas līdz pēdējam un sacensības kļūst par treniņu procesa sastāvdaļu. Profesionālis gatavosies maksimums uz trīs galvenajiem startiem sezonā, tajos iztukšos sevi pilnībā, ofisnieks bez problēmām gatavs skriet pusmaratonu katru otro nedēļu.

Cik maksā tavi kā trenera pakalpojumi?

Es savējiem saku tā – kad es būšu izaudzinājis vismaz dažus Latvijas čempionus vai varbūt pat vēl augstāk, tad mana vērtība noteikti pieaugs, bet pašlaik cena ir simboliska – par treniņu plāniem un konsultācijām tie ir 10 lati mēnesī. Un viss pilnīgi legāli, esmu nodibinājis savu mikrouzņēmumu. Nauda disciplinē, to es novēroju pēc savām bērnu treniņgrupām. Maksas grupās visi nāk kārtīgi, vecāki seko līdzi procesam, savukārt sporta skolā, kur audzēkņiem treniņi ir par brīvu, attieksme pret tiem tomēr ir nedaudz vaļīgāka. Mācību gada sākumā nokomplektē divas pilnas grupas, pavasarī knapi vienu var savākt.

Ja esmu izlēmis, ka turpmāk vairs bez trenera nevaru. Ko es tev varu parādīt – paņemt no mūsu kluba mājaslapas visus ievadītos treniņu skrējienus un sacensību rezultātus. Ko tālāk?

Vajadzētu cilvēku redzēt, apskatīties kā skrien. Kaut gan ofisniekiem es necenšos viņu skriešanas stilu īpaši mainīt, ja nu vienīgi kādas nianses ar speciāliem vingrinājumiem. Abiem ar audzēkni jāvienojas, ka mēs vienādi izprotam terminus – kas būs ātrs skrējiens, kas lēns. Ja cilvēks laboratorijā ir noteicis savus pulsa sliekšņus un jau iepriekš skrējis ar Garminu, tad pirmās treniņu programmas varētu uzrakstīt pat klātienē netiekoties. Iesācējam būtu labi lietot pulsometru, galvenokārt lai nepārcenstos, kas ir lielākā kļūda sākot skriet. Ja tu 8 minūtes skrien prom no mājas, tad tev 8 minūtēs ir arī jātiek atpakaļ, citādi ir skriets par ātru. Otra daļa ir dažādi speciālie vingrinājumi, jo skriešana nav tikai skriešana. Ja cilvēks šādus vingrojumus nekad iepriekš nav pildījis, tad dažādu lēcienu, spēka un ātruma vingrinājumu apjoms ir jāaudzē ļoti pakāpeniski.

Un būtu jāvienojas par mērķiem, ko cilvēks grib sasniegt. Kā arī jāstāda sacensību kalendārs – kuras būs galvenās sacensības, kurām gatavoties.

Bet es esmu maksimālists, es prasu no sevis maksimumu un sagaidu, ka mani audzēkņi darīs līdzīgi.

Vai sacensību plānošanas jautājumā ar ofisniekiem nav problēmas, jo ofisniekam var gribēties skriet arī trīs sacensības nedēļā?

Es nesaku nē. Tomēr optimāli ir izvēlēties kādus trīs galvenos mačus sezonā, ja maratonus – tad tikai divus. Pārējie mači būs kā treniņu sastāvdaļa bez slodzes nomešanas pirms tiem.

Ofisnieki bez tam grib skriet visu cauru gadu, tavi ieteikumi?

Atslodzei ir jābūt, bet tas nenozīmē sasliet kājas gaisā un neko nedarīt. Sirds ir pieradusi pie slodzes. Var samazināt apjomus, var sešu treniņu vietā nedēļā skriet divus un vēl kādu reizi aiziet papeldēt. Dažādot aktivitātes, sporta spēles paspēlēt. Un tomēr kādas 2-3 nedēļas gadā vajadzētu atpūsties, sakārtot domas.

Ventspilī skriešanas popularitāti ir izdevies pacelt?

Un vienalga ir jautājumi par motivāciju jaunatnei un konkurenci ar citiem sporta veidiem. Basketbolā visi treniņi ziemā ir siltās zālēs vienalga kādi laika apstākļi ārā. Šortrekistiem lielākā daļa sacensību ir ārzemēs un 10-12 gadīgam skolniekam ir taču forši pastāstīt čomiem, uz kuru valsti viņš tagad brauks. Un to mēs redzam Ventspils pusmaratona satelītskrējienā – no sporta skolas startē 7 vieglatlēti, bet šortrekisti izliek 30 cilvēku komandu. Protams, ja mēs skatāmies no veselības viedokļa, tad visa pamatā ir skriešana, vieglatlētika, bez tā nevar nevienā sporta veidā. Pie manis nāk papildus trenēties arī kādi 4 jaunie tenisisti. Tur taču uzreiz ir redzams, ka viņiem “sitamā” roka strādā savādāk, viņi nemaz nevar skrienot vienādi vēzēt abas rokas. Šortrekisti tāpat ir uz vienu pusi šķībi.

Kādas idejas par iespējamo mūsu klubu sadarbību?

Būtu forši saorganizēties un kaut kur kopā aizbraukt. Viens jūsu autobuss, viens mūsu. Tam būtu jābūt labam skatam, ka uz maču ierodas 90 cilvēki no Latvijas. Vācija, Polija, Čehija – tuvumā ir no kā izvēlēties.

Jums jau ir pieredze ar šādiem braucieniem, ir kādi konkrēti mači padomā?

Viena lieta ir laika faktors – tam ir jābūt pietiekami tuvu, lai viss brauciens iekļaujas 3-4 dienās. Nedēļas nogalei paņemt klāt kādu brīvdienu darbā varētu atļauties krietni daudzi. Ideāli bija uz Berlīni. Turpceļā nakšņojām Polijā, pusdienlaikā bijām Berlīnē – vēl varēja pilsētu apskatīt, trešajā dienā mačs un braucam mājās. Berlīne ir aprīlī. Jāpapēta kalendāri, jāapskatās, kad, kas notiek Prāgā, Varšavā.

Otra lieta ir nauda, bet braucot lielākā grupā jau cenas iznāk ļoti draudzīgas.

Cik ilgi, līdz kādam vecumam var augt rezultāti?

Varu pateikt par sevi. Es 40 gados vairs nevaru ļoti ātri noskriet 1500 metrus, 3, 5,10 kilometros stadionā vēl varu tempu noturēt. Pusmaratonā un maratonā domāju, ka es vēl personīgos rekordus uzlabošu. Ar gadiem izturība pieaug, ātrums zūd. Bet ofisnieku līmenī par bieži minētajām šķērēm – vai nu ātrums vai izturība – uztraukties nevajadzētu. Var uztrenēt gan vienu, gan otru.





27 komentāri rakstam Matisons

  • Darya Darja

    Loti interesants raksts. Ta ka piederu pie ofiniekiem, daudz ko esmu uzzinajusi jaunu un lietderigu. Paldies par sho sarunu. Starp citu, laba doma par divu klubu sadarbibu ;)

  • kri99999 kri99999

    Varu tikai piekrists Darjai daudz liederīga informācija,

  • ing_a ing_a

    Ļoti laba intervija! Paldies gan Aigaram, gan Ainaram!

  • Edgars Simanovičs Edgars Simanovičs

    Interesanti!
    Paldies :)

  • Rainers Rainers

    Paldies par interviju! Piesakos uz kopbraucienu-vienalga kad un uz kurieni!

  • Divi maratoni gadā, viens Rīgā, otrs Valmierā ;) pie tā es varētu arī palikt :))

  • jupe jupe

    Ofisnieks jupe sajūsmā sit plaukstas. :)
    Nenormāli sagribējās treneri, jo ir kā intervijā:
    “Vajag cilvēku no malas?

    Tas tomēr ir motivators. Ja man treneris ir uzrakstījis plānu, tad man tas ir jāizpilda. Citādi iznāk, ka es to otru cilvēku mānu. Ja mānās, tad kas tā vairs par sadarbību.”

    Man arī nespēja piečakarēt otru būtu lielisks motivators izdarīt plānoto.

  • Johny Johny

    Ļoti patika intervija. Un sevišķi beigu daļa , par to ka pēc 40 gadiem pusītē un lielajā vēl var pavisam mierīgi labot PB.

  • papucis

    ofisnieks :D pirmo reizi dzirdu šādu terminu :)

  • ansiso Ansis Ozoliņš

    “Un tad, protams, man ir krietni daudz, kā es viņus saucu “ofisnieki”, kuri pa dienu strādā un vakarā trenējas”

    Piedodiet, to terminu “ofisnieks” es īsti nesaprotu. Renārs Roze, kas strādā sēdošu darbu 8 stundas dienā bankā, tad jau ar iznāk ofisnieks :D Un viens puisis agrāk strādāja fizisku darbu no 7:00-15:30, varēja trenēties tikai vienreiz dienā un savu pirmo maratonu noskrēja 2:26h.
    Reāli jau tikai Žolnerovičs ir profesionālis, jo viņam Ventspils maksā mēnešalgu. Pārējie ir pilnīgi amatieri, kas strādā vai mācās un kuriem skriešana ir tikai hobijs. Ir jau gan arī pa kādam izņēmuma, piemēram, dažu labu sieva uztur un tamlīdzīgi

  • Didzis Didzis

    Aigars ir skriešanas fanātiķis,jauks cilvēks,vienmēr jauki pārmīt kādu vārdiņu,padomu neliegs nevienam.

  • LauraX LauraX

    Paldies Noskrien/Ainaram par interviju! Ir ko padomāt un apdomāt.. (:

  • Ervins

    Vai tas kurs stradaja fizisku darbu bija domats Mareks Floroseks vai kads cits? Pilniba piekritu mes esam amatieri, jo ir jastrada un japelna nauda -un vel 1000 citu lietu kuras taja mirkli ir svarigakas par rezultatiem.Toties profiem ir galvenais sasniekt maxsimumu ko spej,un ir atskiriba stradat banka- vai piemeram strojka 8h darba-jo cilveks tacu nav robots… Es tadus maz zinu kuri spej pec smaga fiziska darba vel pilnvertigi trenneties-ipasi ziemas apstaklos.A runajot par 2011 g siguldas rezultatiem taja gada neviens neko lidzigu cita trase pat tuvu neuzradija -taka izdariet secinajumus….

  • Andulis

    Divu klubu kopbrauciens – skan vilinoši! Ja piedāvājumā būtu arī maratons, tad censtos piedalīties. Pusītes dēļ pa ārzemēm dauzīties negribas. ;)

  • Andulis

    Ervīnam par Siguldu. Es gan neesmu tas, uz kuru skatīties:), bet tomēr – rezultāti sanāca dikti līdzīgi Siguldā (1:37:33) un pēc 8 dienām Ozolniekos (1:37:18). Tā ka nav gluži “neviens”. Domāju, citi arī atrastos, kam Siguldas pusīte pērn nebija kaut kas unikāls, neatkārtojams.

    Mērījis bija Beļinskis (un licis drusku pagarināt sākotnējo variantu, ja atmiņa neviļ). Garumam vajadzētu būt. CIK tur varēja ietaupīt uz stūru nogriešanu – pusminūti varbūt, ja to centīgi darīja pie katras iespējas?… Jā, Matisona un Prokopčuka līmenī tas ir daudz.

    Jebkurā gadījumā, šogad būs cita trase. Jāsāk jau gatavoties kritizēt to. :)

  • ansiso Ansis Ozoliņš

    Kuri tad no augšgala skrējējiem bija tie, kuri citā trasē ārpus Siguldas ne tuvu tādus rezultātus neuzrādīja? Tas pats Prokopčuks mēnesi pirms tās Siguldas grūtākā trasē Valmierā noskrēja tikai minūti lēnāk, pie tam viņš arī pamatīgi noplīsa 2. aplī. Cik tad daudz metrus, tos stūrus nogriežot, var iegūt?
    Siguldā bija līdzena trase un pilnīgs bezvējš, kā arī pēdējās nopietnās sacensības Latvijā (Siguldas maratons gandrīz visiem tāda izklaide un izaicinājums vairāk, kur uz rezultātu maz kas skrēja), kad vairs īsti jēga taupīties vēl kaut kam nebija. Un ja paskatās, piemēram, Ozolniekos pēc nedēļas drūpijs un kampars noskrēja vēl minūti ātrāk kā Siguldā un uzlaboja savus personīgos

  • Intervija tieši laikā, kad pašam sanācis kādu laiku pašancēt ar savu ‘vergturi’ :) Jāpiekrīt, ka plāniņš tiešām disciplinē, kaut gan to ne vienmēr izdodas izpildīt tieši tā kā plānots.

  • dot dot

    Varbūt varam noorganizēt autobusu uz sezonas noslēguma 10km Ventspilī (ar balli)? Ja pareizi atceros, pasākums būs 1. decembrī.

  • RK76 RK76

    Paldies, ļoti saistoša intervija!
    P.S. Aigaram – tas uzbrauciens kērlingam ir pilnīgi garām. Lai sasniegtu nopietnu TOP līmeni (nemaz nerunājot par olimpisko medaļu), sviedri svaru zālē un uz ledus būs jāizlej ne mazāk kā maratonistiem.

  • kakiiic

    Forša, pozitīva intervija. Arī noderīgas lietas, ko “likt aiz auss”. Lai veicas ar PB

  • Kuks Kuks

    Paldies, patiešām vērtīga intervija :)

  • Aigars M

    Paldies Signim ,par iespēju sniegt interviju un Aināram par pacietību mani uzklausīt 3stundu garumā. Tiešām nevienu sporta veida cienītāju negribēju aizvainot tāpēc kerlingistiem atvainojos, jo katrs sporta veids jau atškiras un nekad visus uz vienas mērauklas nenoliksim. Un par vārdu ”ofisnieki”” tas vienkārši tajā brīdī ienāca prātā tāds salīdzinājums , tie jau tie paši amatieri vien ir , pie kuriem es pats ,ka sportists ar esmu pieskaitāms , kas nedaudz paskrien no rītiem ,tad darbs un ,tad atkal treniņš. Bet man liels prieks ,ka Jums intervija patīk. Paldies. Turpinam trenēties un tiekamies sacensībās.

  • Paldies par interviju. Tiešām labas lietas izrunātas. Ja gribēsies skriet ātrak nekā pašreiz kājas spēj, tad zināšu pie kā vērsties.

  • Rozamunde Rozamunde

    Paldies par saturīgo interviju! Mani, kā 40+ “ofisnieci”, tā reāli aizrāva un motivēja.
    Par treneri “no malas” piekrītu. Man gan otra galējība, jo mans virtuālais šī brīža “vergturis” pret mani atnesas kā pret pensionāri “cacu”, bet es tak vēl jauna un sprauna:)Tāpēc šad tad šo neklausu un uzskrienu kaut ko pa virsu.

  • voļda valdis ņilovs

    Tiešām interesants apraksts.
    Aigars ir viens riktīgs cīnītājs un piekam ar tik lielu ilgadēju uzņēmību ir pelnījis milzum daudz aplausus-cepuri nost Aigara priekšā:)

  • Easyrider

    Vērtīgs info no savas lietas fanātiķa. Tikai pie tāda arī jēga trennēties. Berlīne skan labi- nākamgad pilnais un Valmierā kādi 30 skrējēji mazāk;)

  • sandza sandza

    ari mani pakjera apzimejums – ofisnieks- kur nu vel precizak, jo es stradaju ofisaa 9-10h diena un gatavojos maratoniem 2 reiz gada- pavasari un rudeni, kad trenejos videji 6 reiz nedelja, pec izmocitas darba dienas. Un ari biju ieverojis Aigaru, jo ir ~mana vecumaa, bet skrien tada atrumaa kada es sevi nespeju iedomaties. Lai gan vinjam taisniba, es nu jau noskreju savu 5. maratonu un ka allazh laboju personigo- nu jau zem 3h, kas vel pirms 2 gadiem man likaas utopiski, bet tagad vai nu jabeidz skriet vai jaliek latinja augstak, proti, kamer vareshu uzlabot rezultatus- skrieshu, kad nee- tad parieshu uz fun maratoniem, vina, konjaka, kalnu un tml :) ari man ir treneris un ta ari ir- nevar vinju pievilt, bet vairak tomer esi atbildigs pats SEV!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.