Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

SKM 2018 – LČ takās

43447191_2241693345918217_7329204971562336256_o

Siguldas kalnu maratons ir punkts uz i. Ne jau tikai tādēļ, ka tajā var tikt pie pēdējās medaļas i burta formā, kas kopā ar pārējām veido vārdu “Sigulda”, bet arī tādēļ, ka tās ir sezonas pēdējās sacensības, kas lielā mērā atstās pēcgaršu par visu sezonu, lai kāda tā bijusi. Tad vēl tādi faktori kā vēlme aizstāvēt pagājušā gada titulu, cīnīties par Latvijas čempionāta medaļām, ceļazīmi uz nākamā gada PČ un uzlabot savu reitingu, kas viss kopā ir diezgan smaga nasta, ar ko iziet uz starta. SKM kļuva vēl būtiskāks pēc CCC, kad visvairāk jau man pašai bija svarīgi sev parādīt, ka tā bija neveiksmīga apstākļu sakritība un es varu daudz vairāk.

Tomēr sezona ir bijusi gara, tāpēc nebija liels pārsteigums, ka garajā treniņā divas nedēļas pirms SKM pēda un celis tai pašai kājai, kuras potīti pagriezu PČ, sāka klusi īdēt, ka būtu tā kā laiks atpūsties. Uz Stirnu buka noslēgumu sūdzības kļuva jau nepatīkami skaļas, taču krietni čaklāka rullēšanās panāca to, ka SKM nedēļā jutos jau ļoti labi un likās, ka vismaz par šo skrienot varēs pārāk nesatraukties. Vēl lielāks prieks gan ir par izvairīšanos no visiem baciļiem, kas kopš atbraukšanas no CCC plosījās darbā.

Ja fiziski jūtos labi, tad dažbrīd pārdomas pirms SKM gan ir dažādas. Pareizā virzienā ievirzīt domas palīdz Andris un sarunas ar treniņbiedriem, tāpēc piektdienas vakarā, liekot visvisādas mantas starpfiniša somā, izdodas sevi lieliski noskaņot un nomotivēt kārtīgai cīņai, atmetot visu lieko. Galvenā motivācija ir izpildīt laika plānu un parādīt labāko, uz ko tajā dienā esmu spējīga, jo pārējais sakārtosies pats no sevis, ja tiks realizēti šie divi punkti. Taču starpfiniša somā tāpat nokļūst arī lukturis, jo tā tomēr ir ultra un nekad neko nevar zināt.

43584726_2241675802586638_130174308348592128_o

2/3 LČ dāmu pjedestāla un profesionāla atbalsta komanda

Sacensību rītā pamostos ar jūtamu satraukumu, par ko pat priecājos, jo nekas cits tik labi neliecina, ka gaidāms kas svarīgs. Braucienā uz Siguldu man kompāniju sastāda Viva, un sarunās laiks paskrien nemanot. Sacensību centrā ātri tieku pie numura un ieņemu vietu starpfiniša zonā, kas atstāj gana daudz laika sarunām un selfijiem. Daudzas sarunas agrāk vai vēlāk noved pie runām par atkārtotu uzvaru, taču negribu vietas dalīt pirms starta. Skaidrs, ka par to cīnīšos, taču dažas stundas vēl jāpagaida līdz būs redzams, cik veiksmīgi tas izdosies.

Negaidīti pacilājošs brīdis ir atklāšanas ceremonija, kur man ir tas gods pacelt Latvijas karogu. Pēc šī visas motivācijas, pārliecības un pozitīvo emociju baterijas ir pilnībā uzlādētas un Ziediņa pakājē nokāpju gaužām labā noskaņojumā. Pēdējās minūtes pirms sacensībām vienmēr strāvo ar tādu interesantu enerģiju it īpaši, kad tiek pavadītas plecu pie pleca ar draugiem. Pagūstam vēlreiz pasmieties, ka Cukuriņš varētu būt mans tempa turētājs, un tad jau arī tiek dots starts.

43411747_2241660285921523_2785810084192583680_o

Lai nepārķertu startu, pirms gada nestājos pirmajā rindā, taču tad citi bija savas spējas novērtējuši ar krietnu devu optimisma un jau Ziediņā varēju nodarboties ar apdzīšanu. Šogad esmu nolēmusi mācīties no šīs pieredzes, tāpēc startēju no otrās rindas tūlīt aiz Andra. Sākumā turos viņam aiz muguras, taču jau drīz viņš attālinās un palieku citu skrējēju ielenkumā, kas ciešā čūskā virzās augšup pa izpļauto trajektoriju. Vienā brīdī blakus dzirdu Lindas jautro čalošanu, taču drīz tā apklust un cilvēku apkārt ir tik daudz, ka man nav ne mazākās nojausmas, vai viņa ir priekšā vai aizmugurē.

Tiekot augšā Ziediņā, redzu pāris skrējējus, kas ir gaužām skumīgā stāvoklī pēc cīņas ar šo nogāzi, un uzreiz atceros vienu no SKM bingo punktiem par to, kā, mēģinot tikt pie apaviem, var tikt pie DNF. Līdzjūtība ir īsa, jo ir laiks noskrējienam pa Pilsētas trasi, kur drošā solī apsteidzu skrējējus. Lai arī noskrējiens vietām izskatās slidens, ar saķeri problēmu nav nekādu un es vēlos, lai tas būtu garāks. Korde ir kāpums, ko gaidu vismazāk, taču drīz tas ir klāt. Viegli nav, taču citiem apkārt tas sagādā lielākas grūtības. Skatos uz meiteni, kura ir tik ļoti saliekusies uz priekšu, ka ar seju nav tālu līdz zemei. Domāju pateikt, ka šādi kāpt nav īpaši efektīvi, taču paturu mēli aiz zobiem, jo tajā brīdī, kad jau otrais kāpums ir novedis līdz šādam stāvoklim, citu komentāri gan jau ir pēdējais, ko gribas dzirdēt.

Kordes noskrējiena sākumā turpinu apdzīšanas manevrus, taču akrobātiskie elementi pār nokritušajiem kokiem gan man pārāk pie sirds neiet. Viens koks ir tik augsts un liels, ka tam pārkāpt pāri nevaru, principā sanāk uz tā apsēsties un kājas ir gabaliņu virs zemes, bet kaut kā tieku pāri, pārlieku neaizkavējot satiksmi aiz sevis. Nākamajos trīs apļos tieku tam pāri ar improvizētu lēcienu, kas ir kaut kas starp barjerskriešanas tehniku un lēcienu pār buku. Kāpums Kaķīškalnā ir labāks par Kordi, lai arī augšā ir jāpacīnās ar slideniem māliem. Turpat arī ir Normunds, kurš tik pasaka kaut ko par manu taktiku, un tajā brīdī saprotu, ka noteikti neesmu augstā pozīcijā. Nepajautāju gan, kurā tieši vietā esmu, jo jāskrien tālāk.

Lejā no Ķeizarkrēsla tieku daudz veiklāk kā treniņskrējienā pa SKM trasi. Lēzenajā kāpumā pa mulču uz Laurenčiem sākumu pat uzskrienu, kas izsauc skaļus uzmundrinājumus no apkārtējiem, taču beigas gan raitā solī uzkāpju. Šim sekojošajā noskrējienā pa velo trasi it kā jūtos labi, taču saprotu, ka domas ir kaut kur citur un neesmu pilnībā fokusējusies skrējienam. Ik pa laikam kaut kur aizķeros, mēģinu pagriezt potītes un katra šāda epizode mani uzvelk aizvien vairāk. Kad beidzot sākas taisnais posms, kas Ķeizarskata apakšā izmet lielu cilpu, pamanu Lindu un varu novērtēt attālumu starp mums. Cenšos taisnajā gabalā neslinkot, bet ir sajūta, ka nevaru realizēt pilno potenciālu un kaut kā pietrūkst. Neapmierinātība ar savu sniegumu turpina augt, bet vēl mazliet jāpaciešas līdz kulminācijai.

43650719_2242733225814229_3250508640628506624_o

Kad ir veikts taisnais gabals līdz Mednieku namiņam, trase ved lejā pa koka trepēm. Pagriezienā stāv brīvprātīgais un brīdina, lai uzmanās, jo esot slidens. Pasaku paldies, pasperu trīs soļus pa trepēm un – bladāc! – esmu gar zemi. Uz trepēm esmu pamatīgi atsitusi muguru, trieciens ir izgājis arī caur roku uz visu plecu zonu. Lai arī skarbs, šis droši vien bija nepieciešamais restarts. Atlikušais noskrējiens gan tiek veikts ar zināmu bijību un dzirdināšanas punktā veicu neplānotu, taču pavisam neilgu pauzi, lai noskalotu zemi no sūrstošās plaukstas. Secinu, ka kritiens nav atstājis sekas, kas traucētu skriet, un turpinu skriet jau ar pavisam citu attieksmi. Tagad ir jāskrien, muļķoties un domāt par visu ko citu varēs pēc tam, kad vēl četras reizes būs uzkāpts Ziediņā.

Kādu laiku tas labi izdodas. Lejup pa veco serpentīnu skrienu ar nelielu piebremzēšanu, lai tas nav pēdējais patīkamais noskrējiens. Gandrīz pašā tā lejā garmins nopīkst, ka laiks želejai. Tā kā esmu apņēmusies ēst kā pēc pulksteņa bez nekādiem kompromisiem un prātošanām par to, vai gribas, tad automātiski velku želeju no kabatas un gatavojos ēst. Protams, aizrijos jau ar pirmo malku, taču, negribot izliet atlikušo uz rokām, cenšos visu ātrāk apēst. Klepodama cenšos nobēdzināt nelaimīgās želejas iepakojumu kabatā, taču tas izkrīt no rokām un to ķerdama saslīdu uz slapjajām lapām un vēl mazliet pastiepju sasisto muguru. Beidzas viss laimīgi – nekas nav piemēslots un pēc kārtīgas padzeršanās beidzot spēju paelpot, taču nu gan mans pacietības mērs ir pilns.

Labā ziņa gan ir tāda, ka jau ceļā uz starpfinišu ir skaidrs, ka pat ar visiem izgājieniem iekļaujos laika plānā. Ziediņa apakšā noķeru Lieni, kura saka, ka tepat priekšā ir Irita, kura izskatoties nolūzusi. Paskatos uz augšu, ieraugu viņu, bet par nolūzuma pakāpi nekādus secinājumus nevaru izdarīt, jo pavisam retais Ziediņā kāpjot izskatās spēcīgs. Tāpat arī var redzēt Lindu, kura ir jau krietni augstāk. Kāpju, mazliet parunājos ar Lieni, taču galvenokārt noskaņojos nākamajiem trīs apļiem. Lai kas būtu noticis pirmajā, tas viss jāatstāj aiz muguras.

Starpfinišā mani apkalpo Lelde. Pirmā reize sanāk mazliet neveikla, kamēr sastrādājamies, taču tieku gan pie kolas, gan želejām, gan jaunām pudelēm un KP pametu ātrāk par Iritu, un Pilsētas trases noskrējienā esmu panākusi Lieni. Viņa ik pa laikam skatās atpakaļ, taču mans skats ir tikai uz priekšu. Laikam esmu tik nokoncentrējusies uz skriešanu, ka neatceros, tieši kurā vietā no viņas atraujos. Katrā ziņā jūtos krietni labāk kā pirmajā aplī. Situācija teju identiska kā Līgatnes Stirnu bukā, kur ieskrējos ap 19. kilometru. Tur vienīgi vairs neko nevarēja tik vēlu glābt, bet šeit neesam vēl pat pusē.

Nonākot klajumā pie Ķeizarskata, ieraugu Lindu skrienam pretējā virzienā. Abas priecīgi sasaucamies un, nonākot cilpas tālākajā galā, trases tiesnese pasaka, ka mums starpā ir 2 minūtes, taču Lindu vairs neredzu. Taisni veicu jau pēc sajūtām kvalitatīvāk, arī pēc Kājnieku tilta augšā cīnos, cik vien sparīgi varu, visu laiku atgādinot sev, ka tieši taisnes un lēzenie kāpumi ir tie, kur man no sirds jāstrādā. Neatslābstu, un drīz tas vainagojas panākumiem, jo priekšā parādās Linda. Tā brīža līdzskrējējs jautā, vai ķeru viņu rokā, uz ko varētu vienkārši apstiprinoši atbildēt, bet tā vietā saku, ka tā nu sanāk, ja reiz mans temps ir ātrāks par viņas. Kāds cits, ko apdzenu, nokomentē, ka nu gan esmu ieskrējusies, bet ko padarīt, ja pēc divarpus stundām beidzot man ir “atvēries” un var skriet kā gribas?

Drīz klāt Mednieku namiņš un otrā iespēja izpausties uz koka trepēm. Brīvprātīgais klusē, laikam secinājis, ka šai tāpat nav vērts neko teikt. Gudrāki gan esam kļuvuši abi, jo arī es esmu izdarījusi secinājumus, un jau zinu, kā ar trepēm tikt galā ātrāk un drošāk. Vairs tik ļoti nebaidos, un noskrējiena beigās jau esmu Lindai astē. Dzeršanas punktā veicu apdzīšanas manevru, jo man pietiek vien paķert glāzi, kamēr viņa uzpilda pudeli. Skrienu prom un domāju, ka nu gan savādi – kolīdz esmu priekšā, tā iestājas kaut kāds miers un paliek tikai cīņa ar pulksteni.

Jau uz balkona ievēroju, ka skatiens sāk migloties un labāk nepaliek. Paberzēju acis, bet nelīdz. Pirms gada SKM trešajā aplī bija tāpat, taču citos skrējienos tādu parādību neesmu novērojusi. Vai tas raibā seguma dēļ? Ai, štrunts, daudz par to nedomāju un skrienu tālāk. Kā nekā, visas šīs takas ir izskrietas jau iepriekš un daudz kur jau zinu, kur ir saknes.

Noskrienot pa serpentīnu un sākot lielā apļa cilpu, ir skaidrs, ka tūristu laiks ir sācies. Daži palaiž, citiem jāskrien apkārt, vēl daži mazāki tūristi rausta marķējumu, kurus apsaucu. Uz trepēm pie Gūtmaņalas jau kļūst pavisam šauri, bet jūtos gana maza un nekaunīga, lai īpaši sevi nebremzētu. Drīz pēc tam gan ir pirmā vieta, kur pamanos paskriet garām marķējumam. Par laimi, man tas maksā vien pāris sekundes, jo uzreiz jau pretī skrien kāds īsās distances veicējs un jautā, vai nav redzēts marķējums. Apgriežos un secinu, ka ir palaists garām ļoti spilgti nomarķēts pagrieziens.

Tālākais jau ir labi zināms posms no pagājušā gada SKM, un to izmantoju savā labā, droši skrienot. Šogad te nav neviena, kurš prasītu virzienu uz Turaidu, bet vēl jau ir nākamais aplis. Tēja neoficiālajos dzirdināšanas punktos izskatās labi, bet pat nedomāju apstāties. Ieskrienot mežā, uz īsu mirkli apjūku pie pār takas nokrituša koka, taču nākas vien kāpt pāri un turpināt sekot marķējumam. Ar katru kilometru jūtos aizvien labāk, noskrējiens no Krimuldas pilsdrupām nav ne tuvu tik mālains kā mani brīdināja, esmu savā elementā. Izvairos no sadursmēm ar tūristiem un citiem skrējējiem pie serpentīna, uz Gaujas tilta mani sasmīdina brīvprātīgā, kura sēž ar muguru pret skriešanas virzienu un tad, kad cilvēku bariņam uzsaucu: “Malā!”, viņa, galvu nepagriezusi, klusākā balsī atkārto manis teikto.

Pirms ķeros pie Ziediņa forsēšanas trešo reizi, atpūšos ar botas aizšņorēšanu. Garām iet divi cilvēki, kuri uzmundrinoši saka, ka vēl tikai mazliet palicis, uz ko atbildu, ka vispār jau palicis vēl tikpat. Kāpt bungu pavadījumā ir uzmundrinoši, bet Viktora aicinājumam paskriet gan gribas pateikt ko nejauku, taču zinu, ka augšā to tāpat nedzirdēs, un velti spēkus netērēju. Laikam gan kaitina tas pietiekami, lai uzkāptu ņipri, tā, ka uzmundrinājuma mērķis sasniegts.

Nonākot KP, visu nevajadzīgo metu uz zemes. Ina piedāvā nūjas, no kurām atsakos, dzeru kolu, tieku pie želejām nākamajam aplim. Izmantoju izdevību pajautāt, kā veicas Andrim, un dodos prom. Vienu brīdi apsvēru pajautāt arī par to, vai ir nojausma, kur ir pārējās meitenes, taču to neizdaru. Kaut kā liekas, ka šī informācija man nav vajadzīga, pat ja būtu zināma. Šajā KP gan liktenīgais brīdis ir pienācis vienai no pudelēm, kurai tiek uzkāpts virsū. Pirms gada pirms SKM tiku pie dāvanu kartes apaviem un trasē saplēsu apavus, šogad man ir dāvanu karte Salomon un salūzt pudele. Sakritība?

Vien vēlāk saprotu, ka 35km esmu veikusi kā pirmā meitene pāris minūtes pirms puišu trešās vietas, ja neskaita pilnās distances veicējus. Nav slikti! Trešajā aplī dodos viena, taču saņemu atbalstu gan no zelta rudens baudītājiem, gan brīvprātīgajiem. Korde kļūst aizvien izaicinošāka. Spriežu, ka apļiem ir viena laba īpašība – tie beidzas. Vēl tikai vienu reizi te jākāpj, tikai vienu! Kaķīškalna augšā paskatos atpakaļ, bet nevienu neredz. Tas gan nenozīmē, ka drīkst atslābt.

43485819_2242789965808555_6905598738069192704_o

Pa mulču uz Laurenčiem nekāda skriešana vairs nesanāk, bet kāpju, cik ātri varu. Paceļu galvu, kad Mareks izklausās tīri pārsteigts mani ieraudzīt un saka, ka esmu plus mīnus desmitniekā. Oho, vai tā tiešām var būt? Nespēju un nemaz nemēģinu slēpt prieku, jo stiprā dalībnieku saraksta dēļ šis bija tāds A+ mērķis, uz ko nemaz nekoncentrējos, bet atliek tik iedot mazu cerību un parādās pavisam jauna degsme.

Likās, ka jau otrajā aplī jūtos lieliski, bet tas ne tuvu nav salīdzināms ar sajūtām trešajā. Ar mazu atpūtas pauzi pa vidu uzskrienu lēzeno kāpumu pa ceļu aiz Laurenčiem no otras puses. Te lielā mērā jāsaka paldies Normundam par fantastisku uzmundrināšanu. Jo tuvāk esmu, jo intensīvāk skan zvans, un smaidām abi divi. Kolīdz esmu uz taisnes, uzņemu pavisam citu ātrumu. Jau pa gabalu saņemu uzmundrinājumus no trases tiesneses un Alvja, kurš ir uz velo, arī Roberts pakāpj malā un saka, ka esmu tāda pati kā Andris, kurš ātrā, smukā solī paskrien garām. Atbildu, ka mācos no labākajiem, un prom esmu. Uz taisnēm ieņemu gandrīz autopilota stāvokli. Vienīgais mērķis ir pēc iespējas ātrāk kustēties uz priekšu, nav vieta atrunām un domām par to, ka kaut kas sāp, ir nogurums vai grūti. Tikai es un taka. Un neticama viegluma sajūta. Liekas, ka aiz muguras brauc velo, bet droša neesmu un atpakaļ neskatos. Pie Kājnieku tilta aizdomas apstiprinās, kad Alvis nokomplimentē smuko soli un novēl tā turpināt.

Arī kāpums aiz tilta padodas negaidīti labi, skriešanai mijoties ar iešanu. Vienā iešanas pauzē tuvojos ģimenei, kas stumj augšā riteņus. Vecākiem tas padodas viegli, bet sīkais aiz muguras čīkst, ritenis neklausa un krīt no rokām ārā. Kad esmu pie puikas, tēvs pagriežas un saka dēlam, lai saņemas, jo viņam tūlīt meitene paies garām, uz ko sīcis reaģē ar pamatīgu skandālu. Sajūtos gaužām neērti un cenšos no situācijas aizbēgt, teju nepasakot tēvam, ka arī viņam jāsaņemas, jo viņu tūlīt apdzīs tā pati meitene. Iespējams, būtu viņiem jāpasaka paldies par tik ātru uzskriešanu.

No sirds izbaudu ātro skriešanu pa taisni. Viss liekas tik viegli, jūtos tieši tik labi, ka pat nodomāju, ka varētu vēl kādus dažus apļus noskriet. Jūtos spēcīga, jūtos ātra, jūtos nenoķerama. Sacensībās nav daudz labāku sajūtu par šo, kad apzinies, ka skrien tā, ka citiem nav izredžu.

Vienīgā dīvainā blakusparādība ir slāpes. Kopš Ziediņa esmu izdzērusi gandrīz litru, kas nozīmē, ka dzirdināšanas punktā nāksies neplānoti uzpildīties. Lejup pa trepēm tieku vēl drošāk un ātrāk kā iepriekš, jo tās lielā mērā ir nožuvušas un sausas, arī iemītā taciņa blakus jau kļuvusi par maģistrāli. Dzirdināšanas punktā ierodos nepamanīta, lai arī ziņoju, ka man vajag ūdeni. Tā gan nav vienīgā ķibele – sākumā ir grūti atvērt pudeles, pēc tam nevienu no tām neizdodas ar pirmo reizi aizskrūvēt tā, ka netek ārā. Neapmierināta kaut ko purpinu, bet galu galā pudeles ir ciet un varu turpināt skriet.

Atlikušā apļa daļa paiet bez problēmām. Kāpt augšā paliek aizvien grūtāk un lēnāk, taču līdzenajās vietās neielaižos nekādos kompromisos vai diskusijās ar sevi. Kad esmu uzkāpusi no Princešu avota līdz laika kontroles punktam vecā serpentīna augšā un jau dodos pilsdrupu virzienā, dzirdu aiz muguras tiesneša un kāda skatītāja pēkšņo atklāsmi, ka tā taču bija sieviešu līdere un varbūt vajadzēja viņu uzmundrināt… Otras iespējas viņiem nebūs, jo te šodien vairāk neatgriezīšos, bet pieņemu labo nodomu. Kad grasos sākt noskrējienu aiz pilsdrupām, tūristu bariņš manāmi uztraukts cenšas mani atrunāt no došanās lejup pa krauju, bet paspēju tik atteikt, ka viss ok, tās ir sacensības, un pazūdu.

43576710_2242863322467886_4332067146193436672_o

Skatos pulkstenī un secinu, ka trešo apli pabeigšu krietni zem sešām stundām, kas dos patīkamu rezervi pēdējam aplim, lai iekļautos 7.5 stundās. Tas vien ir iemesls, lai augšup dotos ar smaidu. Vēl viens iemesls ir tas, ka Andris mani nebūs noķēris un apdzinis par apli, par ko iepriekš bijām daudz jokojuši. Kāpjot Ziediņā, priekšā redzu pāris konkurentus, bet Ziediņš nav tā vieta, kur domāt par viņu ķeršanu. KP esmu gaužām priecīga. Palicis viens mazs aplis, sajūtas labas, tieku pie kolas, pēc palūgšanas saņemu arī želejas, kas joprojām nekādu riebumu neizraisa un tiek nedomājot patērētas, kolīdz garmins saka, ka vajag. Nokļūstu arī Jāņa taisītā storijā un ar vārdiem, ka vairs jau nekas nav palicis, dodos pretī pēdējiem 15km.

Uzreiz aiz KP paskrienu garām Konstantīnam, noskrējienā kājas vairs netaupu. Pasaku paldies brīvprātīgajam pie peldvietas, ar high five nogriežos uz Kordi, bet jau jūtu, ka negribu to kalnu redzēt. Augšā kāpjas aizvien grūtāk, ik pa laikam taisu pauzes. Atceros SKM bingo nepievienoto punktu par to brīdi, kad domā, ka tev ir augstuma slimība, bet patiesībā esi vienkārši nīkulis. Priekšā redzu Cukuriņu, bet neesmu droša, ka viņš ir pamanījis mani. Kāpju un spriežu, ka varbūt galu galā būs viņš mans tempa turētājs. Sākam pārmīt kādu vārdu, bet kustība augšā ir diezgan depresīva, jo piepeši liekas, ka augšstilbi ir atteikušies. Cenšos uzņemt kādas pozitīvas emocijas no Margaritas, kura visu šo laiku ir stāvējusi Kordes virsotnē, taču daudz lielāka motivācija ir turēt līdzi Kristapam, kad viņš sāk noskrējienu. Garās kājas ir priekšrocība un viņš atraujas, bet uz ceļa viņš jau ir atkal panākts.

43260417_2046560022055041_9046733909009629184_o

Kaķīškalns ir tikai kripatu labāks par Kordi. Sākumā nokļūstam Jura selfijā, kas uz mirkli padara kāpienu jaukāku, bet jau drīz esam vieni ar vārgiem augšstilbiem. Spriežam, cik kāpumi palikuši, kur pieskaitām arī to pusotru augstummetru pirms Kājnieku tilta. Augšā mums iet vienlīdz grūti, pa taisnēm esmu kripatu spēcīgāka, savukārt noskrējienos ir ko turēt līdzi Kristapam. Lejā aiz Laurenčiem skrienu diezgan uz sajūtām, jo viena acs ir diezgan aizmiglojusies, mežā ir patumšs un neredzu jēgu pārgalvībai šajā brīdī. Kāpjot augšā pretim Normunda zaļajam busam, Kristaps saka, ka man nevajag viņu gaidīt, bet tajā brīdī nudien neliekas, ka es spētu kaut kur aizlaisties.

Lai cik grūti nebūtu kļuvis, uz taisnes atkal ieslēdzu autopilotu. Laikam esmu tik ļoti noskaņojusies izdarīt kļūdu labojumu pagājušajam gadam, kur pēdējais aplis varēja būt labāks, ka negrasos atslābt. Uzņemos vadību, ļauju Kristapa soļiem aiz muguras sevi motivēt un tikai šancēju. Izskrienam kilometru zem 5:00/km un vairāk kā jebko gaidām tiltu, jo tas ļaus uz brīdi paiet. Kad tas ir klāt, Kristaps paziņo, ka šis bija ļauni, taču vismaz esam tuvāk finišam. Grūti nepiekrist. Pārskrienam pāri tiltam, taču soļos pārejam pie pirmā slīpuma. Te atkal ieslēdzu autopilotu, slāju augšā, cik ātri vien varu, un laikam tajā brīdī arī no Kristapa atraujos.

Neļaujos nekādām domām par iešanu vai slinkošanu, nedodu sev nekādas atlaides. Kolīdz slīpums ir galā, sāku skriet. Ja apļa sākumā uz mirkli bija šaubas par 7,5 stundu plānu, šobrīd par iekļaušanos šaubu nav, taču gribu redzēt, cik ļoti varu pārspēt plānu. Esmu uzstādījusi kā mērķi Mednieku namiņu, līdz turienei nekādas iešanas vai slinkošanas. Tik ļoti cenšos skriet pa labāko trajektoriju, ka dažus lēnākus skrējējus apdzenu ļoti tuvu, tādējādi varbūt kādu nobiedējot. Liela daļa gan cenšas uzmundrināt, citi ir pat skaitījuši, kura es esmu, ko ļoti novērtēju, jo starpfinišā ieņēmu 7. līdz 11. vietu.

43518775_10157831977927892_5857641045856092160_o

Prieks ir liels, nonākot pie namiņa. Uz trepēm netrakoju, jo nav vairs kājās svaiguma. Šoreiz uzpildīt pudeles man nevajag, jo palikuši vien 4km, taču iespēju apstāties un padzerties gan izmantoju. Ilgs tas prieks nav, jo mani dzen prom, lai gan gribētos palikt ilgāk. Gabaliņu aiz ūdens punkta ir pārkritis koks, kuram pat pēdējā aplī saņemos pārlēkt pāri, vēl taisns gabals līdz trepēm, kur joprojām spēju kvalitatīvi tikt augšā, tad līdz serpentīnam… Viss zināms no galvas. Uz serpentīna vairs neko netaupu, pilnā ātrumā skrienu lejā un tieku apbalvota ar ātrāko kilometru visā skrējienā – 4:13/km. Serpentīna pakājē mani uzmundrina draugi, un tad jau smaidu vairs nenoslēpt vispār. Tas gan nenozīmē, ka atslābstu – tempu turu augstu līdz pat pašam Ziediņam, jo zinu, ka tam tāpat nesataupīties un visas cerības ir uz bungu un ovāciju spēku.

Pēdējais Ziediņš ir maģisks. Štrunts, ka kājas uz augšu nevelk, tas dod mazliet vairāk laika saprast, kas ir izdarīts. Atkārtota uzvara SKM un Latvijas čempiona tituls šobrīd paliek otrajā plānā, jo daudz svarīgāk bija labi noskriet sevis dēļ. Izskriet visu rūgtumu par CCC un pierādīt sev, ka varu izmantot to pieredzi, lai augtu un kļūtu stiprāka. To visu es izdarīju. Tāpat parādīju, ka esmu mācījusies no pagājušā gada nepilnībām, audzinājusi raksturu, lai kvalitatīvi noskrietu visu distanci, lai cik grūti nebūtu. “Anete! Raķete!” un bungu pavadījumā kāpju, staroju kā saulīte un finišēju 7:23:12.

43490647_2242842509136634_1272253683412762624_o

Kad vēlāk ir pieejami splitu laiki, var apskatīt, ka trešā apļa fantastiskās sajūtas ir rezultējušās tajā, ka šo apli par mani ātrāk ir noskrējis tikai Andris un Kristaps Magone, savukārt starp pirmajiem 35km un pēdējiem 35km man ir vismazākā atšķirība laikā no visiem. Tiesa gan, ir arī lietas, kur jāpiestrādā. Viena no tām ir skriešana lēzenos kāpumos, savukārt otra – neatslābšana kāpumos beigās. Tāpat arī takās nav pieļaujama pirmajā aplī piedzīvotā izklaidība, kas varbūt šoreiz ar nedaudz lēnāku sākumu izglāba visus pārējos apļus, bet varēja arī beigties daudz bēdīgāk, ja neuzmanība būtu rezultējusies traumā vai smagā kritienā. Kopumā gan esmu patiesi lepna par paveikto un neesmu sevi taupījusi, kam piekrīt arī visas sāpošās maliņas.

Ultru skrien viens, taču man vienai šis nebūtu izdevies. Palīdzēja ikviens, kurš turēja īkšķus klātienē un domās, bungoja, uzmundrināja, atbalstīja. Man bija lieliska suporta komanda, kas lika ar nepacietību gaidīt katru starpfinišu. Paldies treniņbiedriem, taboram, ka man esat! Prieks un gods dalīt čempiona titulu ar Andri, kurš neļāva nīkuļot pēc CCC un man bija, no kā bēgt lielu daļu distances. Viņam arī jāsaka paldies par to, ka es vēl paiet īsti nevarēju, kad jau dalība uz nākamo ultru bija kabatā.

Neveiksme Latvijas čempionātā

21167222_1423542141056908_6783442201852621954_o

Šoreiz nezinu kā iesākt, īsti nezinu, ko teikt. Visādas idejas maisās pa galvu, bet, vai kāda no tām ir īstā, es nezinu, un nezināšu, kamēr nebūšu jau pabeidzis rakstīt, un šis raksts netiks izlasīts. Tāpat kā ar treniņiem, kad nekad nevari būt pārliecināts par savu varēšanu, kamēr nav sevi jāpierāda, nostājoties uz starta līnijas. Zinu to, ka šis noteikti būs viens no grūtākajiem ierakstiem šeit.

Vakar braucot mājās, ilgi domāju, kad pēdējo reizi piedzīvoju tik lielu vilšanos attiecībā pret sagaidīto rezultātu. Tā arī neizdomāju, kura bija tā reize. Ir bijis smagi, kad jau pirms starta, iepriekšējā dienā un pat nedēļā zini, ka būs smagi. Attiecīgi tad arī tam noskaņojies un gatavojies, bet tāpat ej un dari, un ceri, ka izdosies. Ir piedzīvotas vilšanās rezultātu, vietas, sajūtu ziņā, bet nekad tik lielā apmērā, kad esi tam tik ilgi gatavojies, bet beigās nekas no tā nesanāk.

Pirms kāda laika prātoju, ka vairs neskrienu īstus garos un man to nemaz vairs nepietrūkst. Protams, ka treniņā ar visu iesildīšanos un atsildīšanos sanāk noskriet pat vairāk par pusmaratonu, bet jebko līdz 25 kilometriem es vairs neskaitu kā garo. To, ka man nepietrūkst ilgo, garo un smago treniņu, es teicu tad, kad vēl jutos ātrs, jo varēju vienā nedēļā 300m intervālus noskriet pa 50 sekundēm, un ar smagām un nodzītām kājām uzstādīt personisko 10km Jelgavā – rezultāts, kuru man tā arī neizdevās pārspēt, kaut gan tam bija jābūt tikai kā atskaitei, kā pakāpienam, kā atspērienam, kaut kam ātrākam. Skriet īsās distances ātri ir grūti, ļoti grūti, daudz grūtāk kā garās – lēni. To es tāpat zināju jau iepriekš, taču pieņēmu šo izaicinājumu un mēģināju trenēties citādi, izmainīt ierastās metodes un paražas, pārkāpt savai komforta zonai, savā ziņā upurēju savus vasaras pusmaratonus, lai varētu labāk sagatavoties īsajam desmitniekam. Tagad es vairs ātrs nejūtos – bedres ir labas, jo ir vieglāk no tām rāpties ārā, nekā malties uz vietas kaut kādā dūksnājā, no kura netiec ārā.

21199417_1423534557724333_3371792702270530037_o

Man šodien nevajadzēja spēt paiet, man būtu bijis jākāpj pa kāpnēm lēnāk nekā trīsreiz vecākam opim, maniem muskuļiem būtu jābūt saplosītiem un saitēm savilktām. Tad es justu, ka vakar būtu labi pastrādājis, ka būtu atdevis trasē visu, kas man bija un vēl mazliet. Tā jau ir bijis un esmu sevi pie tā pieradinājis, es tam biju gatavs arī garīgi. Tā vietā mani pievīla organisma pati pamatdaļa – elpošana. Zinu, ka tas ir negodīgi pret visiem astmatiķiem pasaulē, kas bez inhalatora vispār nevar dzīvot, bet pašlaik man nāk prātā tikai viens – no visām lietām, kas varēja noiet greizi, vai tiešām tai bija jābūt elpošanai?

asthma-because-outofall-the-thingsvou-could-be-bad-at-you-14959404

Nav jau pirmā reize, kad esmu piedzīvojis problēmas ar elpošanu. Pirms diviem gadiem Frankfurtes maratonā tiku galā ar panikas lēkmes izraisītu dispnoju 34. kilometrā, kad vairs burtiski nevarēju paelpot. Tikai bezpalīdzīgi sēkt, cerot, ka pāries, sajūta bija, it kā bronhos būtu spazmas. Nezinu kā citiem, bet, manuprāt, elpot maratona laikā ir svarīgi. Arī citreiz pie lielas slodzes esmu sajutis to pašu sajūtu – pēdējos metros pirms finiša, skrienot ar maksimālu pulsu, plaušu tahometra bultiņa lēkā pa sarkano iedaļu. Rezultāts ir tāds pats kā ar dzinēju – tas to agri vai vēlu nokauj, ja turpina nežēlīgi spiest gāzi grīdā. Vakar tā bija sākot ar trešo kilometru, kad pēc sajūtām sasniedzu anaerobā pulsa zonu un pamazām iedzinu sevi arvien dziļākā skābekļa badā. Maratonā, pat pusmaratonā, ir vēl laiks, kurā savākties, nomierināties, pārdomāt visu un sākt no jauna. Protams, ka pa to laiku jau esi apdzīts vairākas reizes, bet iesēsties astē kādam ir vieglāk nekā skriet vienam. Tā es arī darīju – pirmā apļa beigās jutu, ka mani tūlīt apdzīs Māris Ābele un pēc starpfiniša tā arī notika, iesēdos astē un koncentrējos tikai uz noturēšanos. Koncentrējos uz viņa spēcīgajiem apakšstilbiem, turējos, cik tik tuvu varēju (brīžiem pat pārāk tuvu) un centos atgūties. Pretvējš gan arī nedaudz pamocīja, bet pēc pagrieziena septītajā kilometrā maldīgi cerēju, ka varbūt tomēr kaut kas izdosies. Pa to laiku jau mūs bija noķēris vēl viens skrējējs un atļāvu apziņā iezagties nolemtībai, kas lieliem kumosiem aprija cīņassparu. Arī tā man ir pazīstama sajūta, ar kuru pagaidām neesmu īsti spējis tikt galā – saņemties, kad nekas nesanāk un neko tur nevari padarīt. Līdzīgas sajūtas bija pagājušajā gadā Kuldīgā, kad vēlmes galīgi nesakrita ar varēšanu un viss bija līdz kaklam. Šoreiz arī bija viss līdz kaklam, kad nebija pat puse noskrieta. Cita lieta ir, kad taupies garajai distancei un neskrien pilnā ātrumā jau no sākta gala – tad ir vēl tas pussolis, ko vari pielikt un ieķerties, īpaši vairāk nepiepūlot sevi. Vakar šis pussolis iztērēja to, ko varbūt taupīju pēdējiem kilometriem, jo tiem vairs spēka neatlika. Tālākā bija tikai bezcerīga cīņa ar vējdzirnavām.

Kaut kur ap septīto kilometru arī garmins sāka steigties un zvanīt pirms kilometru atzīmēm – uzmetu acis pulkstenim – kopējo laiku rādīja 24 minūtes. Tātad man ir tieši desmit minūtes, lai noskrietu trīs kilometrus. Atceros sevi nodomājam, ka man ir jānoskrien tikai trīs kilometri, katrs pa 3:20. Lieki teikt, ka tas man neizdevās – vienīgi pēdējā kilometrā spēju pienācīgi kāpināt tempu. Astotajā mazliet centos paātrināt soli un turpināt skriet, cik vien plaši varu, bet temps neauga kā gribētos un nelielā lavierēšana starp atpalicējiem nepalīdzēja noķert ritmu. Tam arī bija krietni par vēlu un sajūtas vairāk atgādināja knapu turēšanos uz skrejceliņa, kuram uzlikts pārāk liels ātrums. Pagriezieni pēdējā kilometrā un pulss draudēja uzkāpt vēl augstāk – no vienas puses būtu interesanti uzzināt, vai sasniedzu maksimālo pulsu, no otras puses – es laikam nemaz negribu to zināt. Pēdējā taisne caur starta arku un turpat jau pagrieziens uz finišu. “Nebūs”, atceros pie sevis nodomājam un mazliet atlaidu līdz galam grīdā iespiesto gāzes pedāli, lai pāri finiša līnijai nepārstreipuļotu. Dzirdēju Matisonu uzbļaujam, ka mums jādod lielās medaļas, bet uzreiz gan to noņēmu un kā apdullis aizsteberēju uz krūmiem, ķermenis prasīja atviegloties. Aizvilkos atpakaļ uz finiša zonu, dažiem paspiedu rokas, mazliet padzēros un uzēdu, un sāku atžirgt. Sagaidījis Ilonu un Anitu, gāju atsildīties, pa ceļam mazliet pavelkot Ilzi līdz finišam.

21083336_1422168257860963_485421705362663226_o

Kaut nekad tā nebiju darījis, vēl stāvot starta koridorā, pieliku divus pirkstus pie kakla artērijas un sajutu strauju vibrēšanu. Nav gan ar ko salīdzināt, jo pulsu sacensībās nemēru, bet nosacītā miera stāvoklī tas likās par ātru. Un es tieši pirms sacensībām nopriecājos, ka atkal varēju sajust patīkamo satraukumu pirms sacensībām, to karsto asiņu šalti, to kamolu kaklā un kņudoņu vēderā. Tāpat kā priecājos par šonedēļ sasniegto miera stāvokļa pulsu 40 sitieni minūtē, kas šovasar ir zemākais pierakstītais. Vai tas bija pie vainas – pārāk lielais uztraukums? Vai to sauc par pārdegšanu, pārgatavošanos? Negribu ticēt, ka pirmais kilometrs pa 3:16 bija pie vainas – it kā es nekad nebūtu pārķēris startu un pēc tam nomierinājies, iekārtojies ērtā ritmā un noskrējis līdz galam. Šoreiz tam pietrūka gan laika, gan varēšanas. Jāmēģina no tā mācīties un izmantot kā pieredzi. Jā, bet izmantot kam? Kā lai savāc sevi pēc kā šāda? Fiziski vēl kaut kā – kaut pirms starta iedzēru ibumetīnu, nekādas īpašas traumas man nav, vairāk diskomforts. Dūša un motivācija gan ir sašļukusi kaut kur papēžos, un nezinu, kur to atkal atrast. Jāmeklē ātri, jo šodien ir svētdiena, bet rīt sāku gatavoties maratonam.

Interesanti, ka pirmie četri kilometri bija ok ātruma ziņā – ceturtā beigās temps pazuda uz neatgriešanos. Piektais un astotais kilometrs bija vislēnākie. Katrā būtu nometis septiņas sekundes (no 3:32) un vismaz rezultāta ziņā šo pasākumu vēl varētu ieskaitīt. Tik vienkārši.

Tagad es pat priecājos, ka Jelgavas rezultāts palika par rekordu, būs vieglāk varbūt šo aizmirst. Beigu beigās, 11. vieta ir likumsakarīga un pelnīta. Uzreiz aiz labāko desmitnieka. Laikam tomēr pēdējo reizi rezultāta ziņā tā izgāzos Tallinas maratonā, pirms trīs gadiem. Kaut gan nē, vēl pēdējo reizi to visu apdomājot, es vēl nekad nebiju šādi izgāzies.

Nobeigumā es gribu pateikt lielu paldies tiem, kas atbalstīja un sekoja līdzi. Paldies Aigaram Matisonam par uzņemšanu – kopā ar Nordu un Rimantu jūs vienīgie liekat skrējējiem justies gaidītiem un aprūpētiem. Man žēl, ka šis pasākums man nepaliks atmiņā pozitīvs, bet tā ir tikai mana vaina. Ceru vēl atgriezties.

Ironiski, ka tagad facebook man piedāvā 5 Tips for Running a Great 10k. Ā, ja? Nu paldies par to!

Tempa turēšana Latvijas čempionei maratonā

lrm1

Iesākumā par to, kā es jau otro gadu pēc kārtas nonācu pie tempa turēšanas Rīgas maratonā, šoreiz tikai nedaudz neoficiāli.

Šķiet, ka jau pirms Jaunā gada bija noskaidrojies, ka veikals 42km sadarbībā ar Adidas taisīs komandas Lattelecom Rīgas maratonam; šoreiz jauktās komandas gan pusmaratonā, gan maratonā, un maratona komandā kopā ar mani, Dāvi Rozīti un Ilzi Urbāni skries arī neviena cita kā viena no labākajām Latvijas garo distanču skrējējām Anita Kažemāka. Divus gadus pēc kārtas ar VSK Noskrien komandām maratonā biju izcīnījis uzvaras kungu konkurencē un bija pilnīgi skaidrs, ka šogad atkal gribu uzvarēt

Gatavošanās Rīgai sākās nākamajā dienā pēc Liepājas pusmaratona. Izmantoju to pašu treniņplānu, ko iepriekšējā gada rudenī, kaut gan tas bija paredzēts astoņām nedēļām, bet līdz Rīgai bija atlikušas vien septiņas. Neko darīt. Sagatavoties gribēju kārtīgi, bet tajā pat laikā maz pamazām ļāvu iesakņoties sevī domai, ka vajag izbaudīt skriešanas svētkus tepat Rīgā. Neko baigi nepazaudēšu, ja neskriešu no visas sirds; labāk atstāt nelielu rezervi, nefinišēt klupdams krizdams un tā, ka melns gar acīm (kā pagājušajā gadā).

Dienu pēc Rēzeknes apvienoju savu nedēļas lēno garo ar koptreniņu Mežaparkā un pie reizes gribēju apvaicāties Anitai, kādi plāni Rīgai. Vairs neatceros, kurš no mums pirmais ieteicās, ka jāskrien kopā, lai ir vieglāk, bet izklausījās gana prātīgi. Galu galā palikām pie tā, ka tad jau redzēs, kā ies, un, ja viss labi izdosies, palīdzēsim viens otram. Maratons tomēr ir maratons, un viss var gadīties.

Divas nedēļas pirms Rīgas maratona noskrēju Daugavpils pusmaratonu, kurā jutos gana labi un spēcīgi, taču visi, kas ir skrējuši maratonu, zina, ka tas nav vienkārši divi pusmaratoni pēc kārtas un ka viss sākas tikai pēc trīsdesmitā kilometra. Kaut bāzes kilometrāža bija, un ātruma darbi arī izdarīti, tomēr nelielas bažas radīja tādu īstu garo trūkums. Tajos retajos (pieci skrējieni ar 30 vai vairāk kilometriem un visi aprīlī), kurus skrēju, nejutos pārāk komfortabli un viens no tiem bija vairāk skrējien-kāpien-soļojums pa Harca kalniem. Pēc tā arī sajutu diskomfortu kreisajā hamstringā, kas pie slodzes jau pārauga nepatīkamās sāpēs. Lēkšojot lejā, iespējams uz noguruma pamata, biju to mazliet sastiepis. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ neizdevās par to kārtīgi parūpēties, tāpat arī par labo plecu – otrās dienas kalnos beigās, novelkot mugursomu, bez sāpēm nevarēju pakustināt kaklu. Trapeces muskulis bija savērpts kunkuļos. Sāpes pēc kāda laika atlaida, taču ne pavisam. Darīju ko varēju, lai maratona dienā justos pēc iespējas labāk un svaigāk – gan noteipojos, gan veicu olbaltumu diētu ar tai sekojošo ogļhidrātu uzlādi un visādi motivējos. Matīsa raksts lsm.lv un skrējēju komentāri arvien liecināja, ka neviens manī tāpat neklausās un sagaida skriešanu uz rezultātu. Par laimi, biju apņēmības pilns izballēties.

18450228_10213232554155563_1631372912_n

Nevarētu teikt, ka tas man bija liels pārsteigums, ka draudzene pēkšņi atbrauca uz Rīgas maratonu no Vācijas, bet tam bija jābūt kā pārsteigumam. Diemžēl visādu loģistikas problēmu dēļ viņa nokavēja lidmašīnu un ieradās Rīgā tikai sestdien no rīta. Kaut gan EXPO jau biju pabijis piektdien un izpļāpājies tur ar skrējējiem par visu ko, numurus arī izņēmis, un viss it kā bija izdarīts, tomēr pēdējās divās naktīs bija gulēts tikai dažas stundas un sestdienas vakarā jutos diezgan noguris. Aizmigt tomēr neizdevās vēl ilgi pēc pusnakts, un kopumā gulēju labi ja kādas četras stundas. Nav gan pirmā reize.

Svētdiena, 14. maijs

Rīta putra ar rozīnēm, mazliet kafijas un pēdējā mantiņu pārbaude. Rīts vēl pagaidām pavisam mierīgs, bet jau ļoti saulains. Daudzi teica, ka forši, saulīte, labs laiks, bet es dotu priekšroku vieglam lietum un par vairākiem grādiem vēsākam laikam. Rīgas maratons solījās būt tāds, kādu esam to ieraduši redzēt – ar pirmo īsto gada karstumu, kas daudzus pārsteigs nesagatavotus. Nedaudz pēc septiņiem jau bijām krastmalā un čāpojām uz tempa turētāju telti, lai apsveicinātos un uzsūktu pozitīvu enerģiju. Pirms astoņiem paredzēta komandas bilde pie Domes un astoņos Noskrien kopbilde pie Kristapa. Veiksmīgi izdevās tikt abās un pa starpu vēl pasildīties – pēc tām uzreiz pārģērbos; ideāli bija tas, ka dabūju caurlaidi tempa turētāju teltij, un varēju tur atstāt mantiņas. Vēl mazliet pasildījies devos jau laicīgi ieņemt vietu startā – Beļinskis gan elites koridorā nelaida, par ko Anita vēlāk veltīja viņam kādu spēcīgāku epitetu, taču tas man īpaši neliedza aiziet nedaudz tālāk, pārrāpties pāri nožogojumam un aizspraukties līdz pašai pirmā koridora pirmajai rindai, kur jau gaidīja komandas biedre Inga. Priekšā esošajā elites koridorā pamazām sāka pulcēties gan ātrāki, gan lēnāki skrējēji, un īpaši nekaunoties abi līdām zem lentas iekšā. Drīz arī pievienojās Raimonds un Mareks no pusmaratona komandas, un uz brīdi cerējām, ka kaut kad ieraudzīsim arī Anitu. Tuvojās starts, bet no viņas nebija ne miņas – tā arī neieraudzījām – vēlāk video redzēju, ka viņa startā stāvēja apmēram trešajā rindā pavisam pa labi. Lai nu kā, tūlīt atskanēja starta šāviens un pirmo reizi Rīgas maratonu es sāku no pirmās rindas.

18518160_10155113404695491_8303570396310584884_o

Startā nekādas burzmas, grūstīšanās, vai uz papēžiem mīšanas. Bariņš ātri vien izretojās un viegli varēja ieiet savā ritmā, kas izdevās pat pārāk fikss – aizlidoju garām vairākiem skrējējiem, kuriem tajā dienā bija jāfinišē pirms manis. Abi ātrākie Rieksti pārliecināti aizskrēja pa priekšu un pēc pārskriešanas pār tramvaja sliedēm un bruģa mani noķēra Vadims. Pārmijām pāris vārdus un viņš devās ķert rokā Daini Limanānu, kamēr es saīsināju soli un ik pa brīdim skatījos atpakaļ. Inga arī bija uzņēmusi labu tempu un paskrēja man garām. Pēc pagrieziena uz Hanzas ielas mani noķēra Dzo un Mareks, un jautāja – ko es te daru?

– Ballējos! Un vispār gaidu Anitu, bet es tā jau skrienu, cik lēni varu!

Nosmējāmies un kādu brīdi paskrēju, pļāpājot ar Mareku. Tikai uz Pulkveža Brieža ielas pirmo reizi ieraudzīju Anitu un no tā brīža praktiski visu laiku skrējām kopā. Sajūtas abiem bija labas, saulīte vēl necepināja un varēja baudīt skrējienu. Abi nākamie kilometri tādi diezgan piesardzīgi, bet, tiekot pāri tilta kāpumam, līdzjutēju atbalsts jau gribot negribot dzina uz priekšu. Iespēju robežās centos skriet vienmērīgi, neraustīt ne tempu, ne trajektoriju, un bija ļoti savdabīga sajūta skriet tajā brīdī vēl diezgan lielas grupas pašā smailē. Kaut to neredzēju, bet daudzo skrējēju klātbūtni patiešām varēja izjust ar visām maņām. Aiz manis bija dzirdami daudzi soļi, skaļāka un klusāka elpošana, un pūļa murdoņa, kurā ik pa brīdim kaut ko saklausīju. Lejā no tilta jau atkal paretinājāmies un Ķīpsalā brīžiem skrējām blakus. Mazais uzkalniņš un tūlīt jau bija klāt otrā dzirdinātava, seši kilometri bija paskrējuši nemanot. Šoreiz mazliet pagrābu ūdeni, bet vēl nevilku ārā sūklīti no kabatas, tikai mazliet padzēros. Anitai bija sagatavoti savi personīgie dzērieni uz elites galdiem; kaut gan iesākumā domāju, ka būtu ok arī man, lai nav jānes rokā želejas, bet pēc bēdīgās Frankfurtes pieredzes, nolēmu neriskēt – tik ātri es neskrienu un varu pats panest rokā savus ķīselīšus.

Viena no manām mīļākajām lietām un vietām Rīgas maratonā ir atpakaļskrējieni, kur pretī skrien garum gara skrējēju ķēde – tas atbalsts un pozitīvisms ir vienreizējs. Anita vēlāk teica, ka uzmetās zosāda – varu tikai pievienoties – skudriņas skrēja pa ādu dzirdot jūs visus mūs atbalstām. Dzirdēju pilnīgi visus – Topiņ, skrien! – un – Anita, aiziet! Neatceros, vai paspēju uzsaukt, bet čau, Elmār! – es dzirdēju arī tevi un apsveicu ar noskrietu pirmo maratonu! Skrienot ārā no Ķīpsalas vējiņš atkal bija pretī un jutos lietderīgs veiksmīgi pildot aizvēja funkcijas. Pagrieziens pa labi, un atkal augšā uz tilta – tur centos aktīvi atbalstīt tos, kas jau skrēja atpakaļ uz Vanšu tiltu. Pagrieziens pie Valsts arhīva un kārtējais atsvaidzināšanās punkts – pirms tā ieņēmu pirmo no četrām želejām. Jāsaka, ka šoreiz Rīgā man nebija nekādu misēkļu pie dzirdinātavām – visur dabūju tik daudz ūdens, cik gribēju, biju pašpietiekams un nesu savu sūklīti – iztiku bez aizrīšanās un sprauslāšanas, un bez cenšanās iemērkt sūklīti jau tukšā bļodā. Neko vairāk gan no brīvprātīgajiem es neņēmu – ne apelsīnus, ne banānus, un nekur nebija lieki jāpiebremzē, jo jau laicīgi ar acu kontaktu un izstieptu roku norādīju, ka ņemšu ūdeni.

Salīdzinoši piesardzīga iesākuma priekšrocības ir tādas, ka drīz vien sāc apdzīt ievērojamu skaitu skrējējus. Te pa vienam, te pa diviem bija skrējēji, kurus lēzeni un vienmērīgi apdzinām; nemitīgi piedomāju, lai nebūtu pēkšņas kustības un paātrinājumu. Atpakaļ uz Vanšu tilta jau līdzjutēju bija vairāk un centos šos uzmundrināt, lai atbalsts kļūst skaļāks. Šis tā arī kļuva par ātrāko kilometru visā maratonā un kāpēc gan ar svaigām kājām nepaskriet ātrāk, kad visi apkārt tev gavilē un dzen uz priekšu. Drīz jau bija klāt kārtējais dzirdināšanas punkts ar elites galdiem, pavirzījos nedaudz uz trases vidu, lai atstātu iekšmalu Anitai, bet – nav! – dzirdēju viņu izsaucamies. Vai nu kāds bija paņēmis, vai vienkārši nokritusi, bet pudele ar viņas 21. numuru nebija uz galda un arī nekur apkārt. Pie sevis nolamājos, bet vismaz tā gadās ar visiem. Padzērāmies ūdeni un, tikuši pāri nepatīkamajam bruģim uz Meierovica bulvāra, tuvojāmies citai enerģijas uzlādes vietai. Vispār jāsaka, ka viena no šī maratona atklāsmēm ir tā, ka visneērtākais bruģis Rīgā ir tieši tur – it kā var skriet pa vienu vai otru malu, bet, izvēloties ideālo trajektoriju, to sanāk šķērsot divreiz – diagonāla skriešana pa nelīdzeno bruģi un tramvaja sliedēm kaut kā izsit mazliet no ritma, kā arī, kad kājas jau nogurušas un pēdas svilina, katra mazākā kustība kurpes iekšpusē ir noberztas ādas priekšvēstnesis. Nekādi nevarēju trāpīt uz līdzeniem akmeņiem, nenoīsinot soli. Par laimi tas bija tikai pavisam īss gabaliņš, un tūlīt jau bija klāt kultūras goda sardze. Turpceļā gan nevienam vēl nedevu pieci un mierīgi skrējām pa Brīvības ielu uz priekšu.

18422780_10154327284971784_1496597511150114755_o

Kādu gabaliņu pa priekšu skrēja maza grupiņa un nolēmām pamazām ķert šos rokā; tas arī izdevās diezgan ātri un, bez dažiem citiem vīriem, tur skrēja komandas biedre Inga un tas pats Dzo, kas nekur tālu tā arī nebija ticis. Noskrieti tikai nepilni 12 kilometri un jutu, ka Inga ir iesākusi nedaudz par ātru – vismaz tajā brīdī viņa neizklausījās, ka noturēs pirmo vietu, kaut Daiga Grickus bija labu gabalu iepakaļ. Uz brīdi piemirsu savus tiešos tempa turētāja pienākumus un, pļāpājot kopā ar Dzo, skrējām plecu pie pleca grupiņai pa priekšu. Tet enerģijas aleja ar karsējmeitenēm un bundziniekiem uzreiz iedeva labu ritmu, un jau atkal jutu vēsas tirpas kaulos. Ja starp Brīvības ielas namiem un pēc tam Vecrīgā vēl bija nedaudz ēna, tad pēc pagrieziena uz Krasta ielas saule bija tieši pretī. Ar Dzo vēl pirms tam spriedām, ka vismaz vēja virziens galīgi nav solītais un pūš diezgan no dienvidaustrumiem. Temps, kas iepriekš bija ļoti stabili turējies ap 3:53, tagad nokrita par vairākām sekundēm uz kilometru un vienojāmies, ka tagad nav vērts īpaši kāpināt tempu, labāk turpināt vienmērīgi, kamēr vēl pūš pretvējš. Ieņēmu savu vietu priekšā un Anita bija turpat aiz manis. Gaidījām nākamo ūdens punktu – būs pudele, vai nebūs. Pietaupīju savu želeju, kuru biju plānojis izmantot līdz 15. kilometram – ja nu arī šeit nebūs pudeles, tad vismaz varēšu padalīties. Šoreiz bija un veiksmīgi tika paķerta. Uzreiz aiz elites galdiem sekoja brīvprātīgie ar ūdens glāzītēm un parasti želeju apēdu kādu gabalu pirms, lai varētu mierīgi uzdzert. Šoreiz bija nedaudz jāpažonglē, vienlaicīgi turot trīs želejas un pilnu glāzi ar ūdeni. Vienas rokas pietrūka un no situācijas izgāju, iebāžot neattaisīto želeju mutē. Protams, ka tad, kad pacēlu acis un priekšā ieraudzīju Kārli Pakārkli, moments jau bija iemūžināts.

18489683_1918519278362643_6351246728812425410_o

Turpat bijām noķēruši jau Valdi, kurš ļoti pieklājīgi un akurāti pavirzījās maliņā, dodot ceļu. Pārmijuši pāris vārdus, turpinājām mierīgā tempā uz priekšu, līdz no mums atvienojās daži pusmaratonisti, pasakoties par pavilkšanu un novēlot veiksmi tālāk. Ik pa brīdim pretī skrēja jau ātrākie skrējēji un pazīstamajiem uzsaucu. Vismaz nebija garlaicīgi. Apgriešanās punkts un vējš iepūta no mugurpuses.
– Sākam skriet?
– Aiziet!
Tas gan neizdevās tik veiksmīgi kā cerēts – apdzenamie kļuva arvien vairāk, svaigums bija zudis un sāku just smagumu kājās. Nevarētu teikt, ka bija grūti, bet nebija vairs tik viegli kā sākumā, un viss no vēdera vidus uz leju sāka kļūt arvien savilktāks; jutu, ka arī Anitas elpošana kļūst smagāka. Vienā brīdī diezgan savilka sāpīgo hamstringu un tas sāka sāpēt visu laiku, nevis tikai reizēm; par laimi pēc kāda brīža atlaida. Otrajā dzirdinātavā bija tas pats un sapratu, ka līdzko mainu trajektoriju uz sāniem, tā sajūtu to hamstringā. Pretī skrienošā skrējēju ķēde ik pa brīdim iesaucās ar uzmundrinošiem saucieniem te man, te Anitai. Ieraudzījis 3h TT komandu un Druupiju, kas bija iegrimis telefona ekrāna pētīšanā, iesaucos, lai beidz sūtīt īsziņas. Pats centos sveicināt katru TT grupu un pazīstamos. Paskrēja garām arī Dāvis no 42km komandas un izskatījās pavisam labi, tāpat arī draudzene/ “meitene”/ Sandra/ Lapsene enerģiski uzmundrināja Anitu. Tas viss nedaudz lika aizmirst savu grūtumu, tomēr tā īsti ritmā arī neiegāju. Arī atstarpe starp mani un Anitu brīžiem pieauga, bet tad atkal saruka; tagad grūti pateikt, kurš no mums skrēja nevienmērīgāk.

18489455_1919364648278106_6019551266417812002_o

Starpfiniša zona kā parasti ar skaļu atbalstu, bet uzreiz pēc tās ļoti kontrastējošs klusums un pat miers. Gar malu pazīstamas sejas, sveicieni un negaidīti pat ieraudzīju mammu – gaidīju viņu nedaudz vēlāk, tuvāk Vanšu tiltam. Lai nu kā, tagad tikai viss sākās – skrējēju palika pavisam maz un vēl priekšā divi smagākie Rīgas maratona posmi – Skanste un Ķīpsala ar tiltiem. Jutu, ka Anitai kļūst arvien smagāk, bet kaut kā tajā brīdī nesadzirdēju to, ka viņai sākās krampji apakšstilba muskuļos, to noskaidroju tikai krietni vēlāk. Dzeršanas punktā uz Hanzas ielas jau ņēmu divas glāzes ar ūdeni – pirmo mutē un mazliet uz galvas, otrajā iemērcu sūklīti un ļāvu tam piesūkties ar ūdeni. Karstums jau bija pamatīgs un saule cepināja – tuvojās Skanste, kas ir bēdīgi slavena ar to, ka no saules nav kur patverties nemaz. Turklāt nepalīdz tas, ka tur praktiski nekad nav neviena cilvēka, kas uzmundrinātu. Aiz 25. kilometra mums pievienojās atbalstošais divritenis, no kura Anita paņēma ibumetīnu. Piedāvāja arī man, bet es atteicos; pirmo reizi redzēju, ka tā dara arī maratonā. Krampji noteikti bija ļoti sāpīgi un temps neizbēgami nokritās – pieci kilometri starp 25. un 30. kilometru veikti vien 20:17. Atskaitot arvien pieaugošu smagumu kājās un savilktus muskuļus gan vēderā, gan augšstilbos, pašam nekas īpaši netraucēja skriet. Hamstrings ik pa brīdim pasāpēja, bet tad atkal atlaidās. Iespējams, ka no nemitīgās galvas grozīšanas un skatīšanās atpakaļ, labais plecs arī bija diezgan savilkts, taču par laimi ar plecu jau nav jāskrien, un tas radīja tikai nelielu diskomfortu. Brīdi pa brīdim pavēzēju roku turp un atpakaļ, lai to pastieptu. Daži cilvēki tomēr tur bija atnākuši atbalstīt – liels paldies viņiem! Oficiālie uzmundrinātāji ar mikrofoniem arī darīja, ko varēja, un katram personīgi kaut ko uzsauca. Ar Skansti tikām galā samērā ātri un drīz vien bijām atpakaļ klusajā centrā. Tālumā bija 30 kilometru atzīme un laiku rādīja 1:58 – vidējais temps joprojām bija 3:56 pēc pulksteņa, taču Garmin bija samērījis nu jau ap 300 metriem par daudz; mērķis kļuva noskriet un finišēt, mazāk uztraucoties par rezultātu. Turpat dzeršanas punkts, pirms kura Anita atgādināja, lai cenšos skriet pa ideālo trajektoriju – laba pieredze savākties un koncentrēties arī, kad ir grūti. Pirms tam biju arī pamatīgi aplējies – krekls pielipa pie miesas un sāka nedaudz berzt. Tā kā vazelīns man nekur nebija noslēpts, tad izmantoju siekalas, lai mazliet ierīvētu ādu un padarītu to slidenāku. Nākamajā dzeršanas punktā jau bija jūtams lielāks atbalsts nekā uz Elizabetes ielas un Kalpaka bulvāra stūra – vai man tikai tā likās, vai arī šogad bija krietni mazāk atbalstītāju ielās; vai nu visi skrien, vai arī izmantoja smuko laiku, lai to baudītu zaļumos. Lauris Lisbovskis parūpējās par kārtīgu enerģijas lādiņu, kas kādam brīdim pietika, jo Valdemāra iela atkal bija pavisam tukša. Nedaudz vairāk atbalstītāju bija pie Nacionālā teātra, pēc kura sākās kāpiens augšup – ar ironiju atcerējos Anitas izsaucienu pirmo reizi tam skrienot augšā, ka tas ir jau jūtams, un savu atbildi, ka to mēs jutīsim otrajā reizē, kad tas jau būs 32. kilometrs. Mareka – velc Anitu – izsauciens lika pagriezt galvu atpakaļ un redzēt, ka viņa jau ir krietni atpalikusi. Centos pats arī uzmundrināt cik spēka gan apkārtējos, lai taisa troksni, gan pašu Anitu, lai nepadodas un tikai turpina skriet. Tilta nogāzes galā trešo reizi satiku mammu, kura vēlāk teica, ka tajā brīdī Anita izskatījās kā tie skrējēji, kas ir iegājuši transā un tikai skrien uz priekšu autopilotā, liekot vienu kāju priekšā otrai.

dsc_4924

– Reini, skrien! – izdzirdēju aiz muguras un to sapratu tā, ka lai negaidu viņu. Skaidrs, ka par to nevarēja būt ne runas – ja jau esam tik tālu turējušies kopā, tad līdz galam arī tiksim. Mazliet noīsināju soli un, skrienot lejā uz Ķīpsalu, Anita jau bija pietuvojusies pavisam tuvu aiz muguras. Ķīpsalā nelielu kompāniju sagādāja atbalstošais velosipēdists un daži pretī skrējēji; uzkalniņš augšā, kur turpināju censties skriet pēc iespējas vienmērīgāk un drīz jau bija jābūt priekšpēdējiem elites galdiem ar 21. pudeli. Taču tās atkal tur nebija – nezinu kā Anita to ieraudzīja, bet pudele mētājas zemē vairākus metrus uz priekšu. Tajā brīdī jau bijām tai blakus un viņa paspēja tikai iesaukties, lai paceļu. Sabremzējos, apmetos otrādi, paskrēju pāris soļus atpakaļ, paķēru pudeli, kurai bija norauts korķīša gals, un nesos uz priekšu, pie viena paķerot divas ūdens glāzes. Tajā brīdī bija sajūta, ka šis izgājiens man maksās pāris tulznas, taču beigās nevienu tā arī neatradu. Anitu noķēru nedaudz aiz dzirdināšanas punkta, atdevu pudeli un vēl pārmijām pāris vārdus par pagājušā gada maratonu, kurā šajā vietā bija ievērojama peļķe. Varbūt vajadzēja vairāk savā starpā runāt un tā novērst domas, varbūt tas tikai traucētu koncentrēties. Apdzinām Anduli un kaut ko uzsaucu par viņa 27. Rīgas maratonu, tagad tas vairs neliekas tik sakarīgi, bet neko labāku tajā brīdī nevarēju izdomāt. Izvairījāmies no pēdējās dušiņas un pēdējo reizi taisīju aizvēju līdz pagriezienam uz tiltu – skrienot, cik vien tuvu varējām iekšmalai, uzsaucu mediķu brigādei, kas bija nedaudz izpletusies, lai palaiž. Pateicos viņiem un drīz jau bija klāt pēdējais pagrieziens atpakaļ uz centru; izmantoju iespēju padzerties un saslapināties – tā kā vairs daudz nebija atlicis, norunājām mēģināt kāpināt tempu.

Arvien enerģiskāk centos uzmundrināt Anitu, kā arī tuvojoties Vanšu tiltam, aizvien aktīvāk uzsaucu līdzjutējiem, lai atbalsta cik spēka – Latvijas čempione taču skrien; brīžiem jau pašam balss aizgāja ciet no klaigāšanas. Lejā no tilta skrienot, par pāris fotouzņēmumiem parūpējās Uģis, un lejā gāja jau diezgan raiti. Anita nebija pavisam tuvu aiz muguras, bet pietiekami, lai nebūtu jāuztraucas, ka jāpiebremzē. Pēdējā iespēja padzerties, un šoreiz viss bija kārtībā – pudele tika paķerta un es arī izmantoju mazliet iedzert kofeīna želeju; savējo biju apēdis jau ap 30. kilometru. Atkal nepatīkamais bruģis, bet atbalsts tikai pieņēmās spēkā – tiem, kuri klusēja, centos uzkliegt un pats aplaudēt, mudinot man pievienoties. Iedevu pieci Mārtiņam uz divriteņa un uz Brīvības ielas apdzinām Trako Limanānu, kurš jau bija novilcis kreklu – uzsitu uz pleca – un turpināju savas sekotājas vilkšanu. Turpat bija arī Didzis, tagad man atmiņa nedaudz viļ, taču viens no viņiem bija pārgājis soļos, bet sāka skriet, kad paskrēju garām. Pēdējo U veida pagriezienu paņēmu pēc iespējas plašāk, lai atstātu brīvu iekšmalu un turpināju skriet, nedaudz piktojoties par garāmgājēju kūtrumu. Vienā brīdī pat raidīju viņu virzienā sašutušu izsaucienu – vai tad tiešām jūs uz bērēm esat atnākuši?! Par laimi drīz atkal bija klāt Tet enerģijas aleja ar bundziniekiem un karsējām – par karstuma trūkumu gan sūdzēties nevarēju. Pēc tās gan dzinu jau Anitu uz priekšu, jo bija atlicis pats pēdējais kilometrs – Vecrīga, bruģis, skatītāju gaviles, karogi un paspēju vēl tikai pateikt laiku, un pabrīdināt par bedrēm uz ceļa. Finiša taisne, un palaidu Anitu pa priekšu – labu gribēdams, gribēju finišēt pa maliņu, bet viena no brīvprātīgajām nostājās tieši man priekšā un rādīja, lai skrienu pa labi. Tajā brīdī Anita uzsāka sprintu un beigu beigās starp mums paspēja finišēt divi ārzemnieki. Mans laiks 2:48:55 un kaut nedaudz, bet tomēr uzlabots pirms diviem gadiem Rīgas maratonā uzstādītais rezultāts. Tikmēr Anita bija nometusies uz ceļiem, un pats, atbalstījis rokas uz ceļiem, stāvēju un elpoju – viegli nebija. Pēc brīža es arī nometos uz viena ceļa, bet ātri savācos; tajā brīdī gan tas vilkās veselu mūžību. Kad Anita piecēlās, apskāvāmies, paslavēju un apsveicu viņu, un lēni un uzmanīgi vilkos uz priekšu. Patiesībā jutos diezgan sāpīgi – visvairāk sāpēja kāju iekšpuses un cirkšņi. Papļāpāju ar Vadimu, Didzi un Normundu, un Ingu. Biju diezgan dezorientēts un tikai pēc brīža man pieleca, ko viņa man saka – Inga uzvarēja pusmaratonā! Viņas vārdiem – man ir tas gods personīgi pazīt abas Rīgas maratona uzvarētājas. Un abas pārstāv to pašu komandu, ko es! 42km komanda vislabākie!! Dabūju mazliet ūdens, uzlēju sev virsū un tieši garām gāja jaunā Latvijas čempione maratonā; pārmijām pāris vārdus, uztaisījām kopbildi un kustējām tālāk. Draudzene tikmēr aizgāja ieņemt vietu masāžas rindā, kamēr es pavisam lēni un uzmanīgi sekoju. Līdz masāžai mazliet vēl pasildījos un tās laikā mani pat nointervēja LNT. Tālāk devos uz maratonistu atpūtas zonu, kur atļāvos iestiprināties un pastaipīties. Mazliet pietrūka buljona un kolas, vai kaut vai tīra ūdens; izlīdzējos ar piparmētru tēju un bezalkoholisko alu. Bet forši bija tas, ka turpat blakus bija arī TT telts – varēju pļāpāt, ēst, dzert, tirināties un kad tas viss bija izdarīts, pārģērbties un doties mājup. Kopumā sajūtas bija ciešamas, taču stāvot arvien ilgāk karstajā saulē jutu, ka neliels karstuma vai saules dūriens tomēr bija dabūts. Tiekot apgulties, auksta komprese bija tieši laikā un varēju beidzot atpūsties; savs darbiņš bija izdarīts.

dsc_5011

Nobeigumā varu teikt, ka patiešām izbaudīju visu pasākumu kopumā. Gan skrējienu, gan atmosfēru ap to. Tik forši ir skriet mājās, pa ielām un tiltiem, un ceļiem, kurus ikdienā nākas mērot. Noskrieniešu un citu skrējēju pozitīvisms un enerģija ir tik lipīga, ka ļāva aizmirst ikdienas raizes un nebūšanas, un kārtīgi izpriecāties. Papildus prieks par visiem, kam tās bija pirmās sacensības, pusmaratonistiem, kas kļuva par maratonistiem, maratonistiem, kas kļuva par čempioniem; visiem, kas sasniedza personiskos rekordus (un valsts rekordu) un pārspēja sevi. Jūs visi kopā un katrs atsevišķi esiet iedvesma turpināt tiekties pēc arvien jauniem mērķiem. Paldies par atbalstu trasē, jūs esiet lieliski!

Pēc tam, kad jau finiša eiforija bija mazinājusies, paprātoju par to, kas būtu, ja būtu. Viegli nebija; bija karsti un otrajā maratona pusē jau jutu diezgan lielu diskomfortu gan ķermeņa lejasdaļā, gan plecā. Protams, būtu interesanti noskaidrot, cik ātri būtu varējis noskriet, ja jau no paša sākuma sekotu savam ritmam, skrietu ātrāk un uztrauktos tikai par savu rezultātu, nevis taisītu aizvēju un uzmundrinātu apkārtējos. Bet tas nav iespējams un tam nav nekādas nozīmes; katrs TT vislabāk zina, ko nozīmē turēt tempu un cik daudz nozīmē tas paldies pēc finiša.

Vēlreiz paldies komandas biedriem un ovācijas čempionēm – 42km komanda uz pjedestāla gan maratonā, gan pusmaratonā!

diplom-page-001-copy

Ultras 2016

2016. gadā ir izmaiņas!

Latvijas čempionāts ultra garajos skrējienos (LČ UGS) un Kefīra Kauss būs atdalīti divās atsevišķās kopvērtējuma tabulās. Punktus tajās rēķinās dažādi. Tabulas tiks publicētas pēc pirmajām divām aizvadītajām sacensībām (t.i., pēc LČ 100 km un 50 km distancēs) un tiks regulāri atjaunotas.

Abos ultra garo skrējienu reitingos noteicošais būs ne vien veikto kilometru skaits, bet arī ātrums.

 


lcugs2016

LČ UGS kalendārā ir sešas sacensības – tās pašas, kas pērn. Čempiona titula iegūšanai pietiek ar trim ieskaites posmiem, tos gan nevarēs izvēlēties pilnīgi brīvi. Nolikums ir saskaņots ar Latvijas Vieglatlētikas savienību un visu sacensību organizatoriem.

Lasāms ŠEIT (.docx formāts)

 


 

Kefīra Kausā sacensību ir mazliet vairāk, ieskaitē summēsim visus posmus. Nolikums būs arī šeit, pagaidām to lasiet ultrataka.lv.

 

 

 

 

Diskusijas par reitingiem, jaunākie papildinājumi tabulās

 

Kefīra Kauss 2015 (LČ)

Kefīra Kauss 2014

Kefīra Kauss 2015 (LČ)

 

Sezonas kopvērtējums, pēc Siguldas kalnu maratona (reitingā 272 skrējēji 6 sacensībās) – Google izklājlapa            © matiss

 

Latvijas čempionāts ultra garajos skrējienos “Kefīra Kauss 2015”
NOLIKUMS

1. Mērķis

Galvenais mērķis nav veicināt skrējēju piedalīšanos visos garākajos Latvijas skrējienos un bendēt viņu veselību. Mērķis ir izcelt un godināt skrējējus, kuri piedalījušies kaut vienās sacensībās, kas ir garākas par maratonu (42,195 km), un viņus apbalvot. Pietiek gada nogalē ierasties uz sezonas noslēguma apbalvošanas ceremoniju, lai saņemtu piemiņas balvas.

Latvijas čempionāta (LČ) ultra garajos skrējienos papildus mērķis ir popularizēt sešu garāko skriešanas sacensību kopvērtējumu jeb Kefīra Kausu 2015. Uzvarētājs ir jebkurš, kas pieveicis sevi cīņā, lai sasniegtu finišu. Tomēr Kauss ir tikai viens – vīriešu un sieviešu konkurencē.

Latvijas Vieglatlētikas savienība (LVS) apbalvos trīs labākos vīriešus un trīs sievietes ar medaļām un diplomiem.

 

2. Organizatori un sacensību kalendārs

LČ ultra garajos skrējienos “Kefīra Kauss 2015” organizē LVS, biedrība “Latvijas ultra garo skrējienu un taku skriešanas asociācija”, SIA “Burģis”, biedrība “Da-marathon”, “Adventure Tour Time”, Latvijas Baskāju skriešanas biedrība, IK “Adventure Company”, biedrība “VSK Noskrien”.

2015. gada kalendārā ir divi kalnu, divi asfalta, divi nakts skrējieni, kā arī viens pludmales – baso pēdu skrējiens. Sešas  sacensības, kurās starp dalībniekiem iespējams atlasīt pārcilvēkus, un tādu nav mazums. Daži no viņiem ņem dalību vairākās sacensībās, kāds to dara veiksmīgāk par citiem.

Kalendārs:

28. marts – Skrējiensoļojums Rīga-Valmiera   (107 km)

6.-7. jūnijs – Nakts taku skrējiens “Zilonis tumsā”   (57 km, Talsu novads, Mordanga)

23. jūnijs – LČ 100 un 50 kilometros   (Daugavpils novads, Višķi)

1. augusts – “Cēsis Eco Trail”   (80 km, GNP; reāli 77…79 km)

29. augusts – Baltijas Baso pēdu ultramaratons   (53 km, Ziemeļkurzeme)

3. oktobris – Siguldas kalnu maratons   (70 km, GNP)

 

3. Dalībnieki un drošība

Ievērojot demokrātiju, sezonas kopvērtējumā var iekļūt jebkurš, nešķirojot nevienu pēc valstiskās piederības, tautības, dzimuma, pārliecības, uzskatiem vai kā citādi. Vienīgi, jābūt pilngadīgam jeb vismaz 18 gadus vecam. Sacensību organizatori nenes atbildību par dalībnieku iespējamām traumām sacensību laikā. Ultramaratonisti uzņemas pilnu atbildību par savas veselības atbilstību distances veikšanai, kā arī ievēro sacensību noteikumus un nolikumu.
Sacensību laikā uzņemtās fotogrāfijas un video ierakstus sacensību organizatori drīkst izmantot reklāmas materiālos bez saskaņošanas ar tajās redzamajiem cilvēkiem.

 

4. Kopvērtējuma aprēķināšanas kārtība

Finišējot kaut vienās “Kefīra Kauss 2015” reitinga sacensībās, dalībnieks tiek iekļauts sezonas kopvērtējuma tabulā.

2015. gada sezonā dalībniekus vērtēs pēc diviem pamatkritērijiem – vispirms tiks aprēķināta katra dalībnieka sešās sacensībās noskrieto kilometru kopsumma, bet pēc tam ultramaratonisti tiks sarindoti pēc īsākā distancēs pavadītā laika.
Respektīvi, par čempiona titulu, visticamāk, cīnīsies tie skrējēji, kuri piedalīsies visos sešos Latvijas ultramaratonos. Vīrietis un sieviete, kuri šajos skrējienos būs pavadījuši īsāko laiku, kļūs par Latvijas čempioniem. Kā papildus kritērijs tiek noteikts augstāku vietu skaits sezonas garumā.

Kopvērtējuma tabula tiks publicēta noskrien.lv sadaļā “Reitings” pēc pirmajām divām aizvadītajām sacensībām.

Sīkāka informācija, precizējumi – rakstot uz noskrien@noskrien.lv.

 

5. Apbalvošana

2015. gada 12. decembris ir plānotais apbalvošanas datums, kad tiks pasniegtas LČ medaļas ultra garajās distancēs sezonas kopvērtējumā, diplomi un Kefīra Kauss. Reizē ar ultramaratonistu apbalvošanu risināsies Kalnu Karaļa un Kalnu Karalienes godināšana, kā arī “Noskrien 2015″ reitinga punktiem bagātāko skrējēju apbalvošana.

 

 

Diskusijas par reitingiem 2015

 

Kefīra Kauss 2014

100-nieks

100km_titul

Pasaules labākie rezultāti 100km distancē nāk no Japānas, proti, 1998. gada 21. jūnijā Tokoro pilsētā Takahiro Sunada uzstādīja rekordu 6:13:33*, viņa tautiete Tomoe Abe divus gadus vēlāk tā paša mēneša 25. datumā atzīmējās ar labāko rezultātu sievietēm – 6:33:11. Atšķīrās vien pilsēta, šoreiz Yubetsu. Skriešana ir retais sporta veids, kur abu dzimumu rezultāti atšķiras vismazāk. Pie kam starpība sarūk, palielinoties distances garumam. Lasīt tālāk.