Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Neveiksme Latvijas čempionātā

21167222_1423542141056908_6783442201852621954_o

Šoreiz nezinu kā iesākt, īsti nezinu, ko teikt. Visādas idejas maisās pa galvu, bet, vai kāda no tām ir īstā, es nezinu, un nezināšu, kamēr nebūšu jau pabeidzis rakstīt, un šis raksts netiks izlasīts. Tāpat kā ar treniņiem, kad nekad nevari būt pārliecināts par savu varēšanu, kamēr nav sevi jāpierāda, nostājoties uz starta līnijas. Zinu to, ka šis noteikti būs viens no grūtākajiem ierakstiem šeit.

Vakar braucot mājās, ilgi domāju, kad pēdējo reizi piedzīvoju tik lielu vilšanos attiecībā pret sagaidīto rezultātu. Tā arī neizdomāju, kura bija tā reize. Ir bijis smagi, kad jau pirms starta, iepriekšējā dienā un pat nedēļā zini, ka būs smagi. Attiecīgi tad arī tam noskaņojies un gatavojies, bet tāpat ej un dari, un ceri, ka izdosies. Ir piedzīvotas vilšanās rezultātu, vietas, sajūtu ziņā, bet nekad tik lielā apmērā, kad esi tam tik ilgi gatavojies, bet beigās nekas no tā nesanāk.

Pirms kāda laika prātoju, ka vairs neskrienu īstus garos un man to nemaz vairs nepietrūkst. Protams, ka treniņā ar visu iesildīšanos un atsildīšanos sanāk noskriet pat vairāk par pusmaratonu, bet jebko līdz 25 kilometriem es vairs neskaitu kā garo. To, ka man nepietrūkst ilgo, garo un smago treniņu, es teicu tad, kad vēl jutos ātrs, jo varēju vienā nedēļā 300m intervālus noskriet pa 50 sekundēm, un ar smagām un nodzītām kājām uzstādīt personisko 10km Jelgavā – rezultāts, kuru man tā arī neizdevās pārspēt, kaut gan tam bija jābūt tikai kā atskaitei, kā pakāpienam, kā atspērienam, kaut kam ātrākam. Skriet īsās distances ātri ir grūti, ļoti grūti, daudz grūtāk kā garās – lēni. To es tāpat zināju jau iepriekš, taču pieņēmu šo izaicinājumu un mēģināju trenēties citādi, izmainīt ierastās metodes un paražas, pārkāpt savai komforta zonai, savā ziņā upurēju savus vasaras pusmaratonus, lai varētu labāk sagatavoties īsajam desmitniekam. Tagad es vairs ātrs nejūtos – bedres ir labas, jo ir vieglāk no tām rāpties ārā, nekā malties uz vietas kaut kādā dūksnājā, no kura netiec ārā.

21199417_1423534557724333_3371792702270530037_o

Man šodien nevajadzēja spēt paiet, man būtu bijis jākāpj pa kāpnēm lēnāk nekā trīsreiz vecākam opim, maniem muskuļiem būtu jābūt saplosītiem un saitēm savilktām. Tad es justu, ka vakar būtu labi pastrādājis, ka būtu atdevis trasē visu, kas man bija un vēl mazliet. Tā jau ir bijis un esmu sevi pie tā pieradinājis, es tam biju gatavs arī garīgi. Tā vietā mani pievīla organisma pati pamatdaļa – elpošana. Zinu, ka tas ir negodīgi pret visiem astmatiķiem pasaulē, kas bez inhalatora vispār nevar dzīvot, bet pašlaik man nāk prātā tikai viens – no visām lietām, kas varēja noiet greizi, vai tiešām tai bija jābūt elpošanai?

asthma-because-outofall-the-thingsvou-could-be-bad-at-you-14959404

Nav jau pirmā reize, kad esmu piedzīvojis problēmas ar elpošanu. Pirms diviem gadiem Frankfurtes maratonā tiku galā ar panikas lēkmes izraisītu dispnoju 34. kilometrā, kad vairs burtiski nevarēju paelpot. Tikai bezpalīdzīgi sēkt, cerot, ka pāries, sajūta bija, it kā bronhos būtu spazmas. Nezinu kā citiem, bet, manuprāt, elpot maratona laikā ir svarīgi. Arī citreiz pie lielas slodzes esmu sajutis to pašu sajūtu – pēdējos metros pirms finiša, skrienot ar maksimālu pulsu, plaušu tahometra bultiņa lēkā pa sarkano iedaļu. Rezultāts ir tāds pats kā ar dzinēju – tas to agri vai vēlu nokauj, ja turpina nežēlīgi spiest gāzi grīdā. Vakar tā bija sākot ar trešo kilometru, kad pēc sajūtām sasniedzu anaerobā pulsa zonu un pamazām iedzinu sevi arvien dziļākā skābekļa badā. Maratonā, pat pusmaratonā, ir vēl laiks, kurā savākties, nomierināties, pārdomāt visu un sākt no jauna. Protams, ka pa to laiku jau esi apdzīts vairākas reizes, bet iesēsties astē kādam ir vieglāk nekā skriet vienam. Tā es arī darīju – pirmā apļa beigās jutu, ka mani tūlīt apdzīs Māris Ābele un pēc starpfiniša tā arī notika, iesēdos astē un koncentrējos tikai uz noturēšanos. Koncentrējos uz viņa spēcīgajiem apakšstilbiem, turējos, cik tik tuvu varēju (brīžiem pat pārāk tuvu) un centos atgūties. Pretvējš gan arī nedaudz pamocīja, bet pēc pagrieziena septītajā kilometrā maldīgi cerēju, ka varbūt tomēr kaut kas izdosies. Pa to laiku jau mūs bija noķēris vēl viens skrējējs un atļāvu apziņā iezagties nolemtībai, kas lieliem kumosiem aprija cīņassparu. Arī tā man ir pazīstama sajūta, ar kuru pagaidām neesmu īsti spējis tikt galā – saņemties, kad nekas nesanāk un neko tur nevari padarīt. Līdzīgas sajūtas bija pagājušajā gadā Kuldīgā, kad vēlmes galīgi nesakrita ar varēšanu un viss bija līdz kaklam. Šoreiz arī bija viss līdz kaklam, kad nebija pat puse noskrieta. Cita lieta ir, kad taupies garajai distancei un neskrien pilnā ātrumā jau no sākta gala – tad ir vēl tas pussolis, ko vari pielikt un ieķerties, īpaši vairāk nepiepūlot sevi. Vakar šis pussolis iztērēja to, ko varbūt taupīju pēdējiem kilometriem, jo tiem vairs spēka neatlika. Tālākā bija tikai bezcerīga cīņa ar vējdzirnavām.

Kaut kur ap septīto kilometru arī garmins sāka steigties un zvanīt pirms kilometru atzīmēm – uzmetu acis pulkstenim – kopējo laiku rādīja 24 minūtes. Tātad man ir tieši desmit minūtes, lai noskrietu trīs kilometrus. Atceros sevi nodomājam, ka man ir jānoskrien tikai trīs kilometri, katrs pa 3:20. Lieki teikt, ka tas man neizdevās – vienīgi pēdējā kilometrā spēju pienācīgi kāpināt tempu. Astotajā mazliet centos paātrināt soli un turpināt skriet, cik vien plaši varu, bet temps neauga kā gribētos un nelielā lavierēšana starp atpalicējiem nepalīdzēja noķert ritmu. Tam arī bija krietni par vēlu un sajūtas vairāk atgādināja knapu turēšanos uz skrejceliņa, kuram uzlikts pārāk liels ātrums. Pagriezieni pēdējā kilometrā un pulss draudēja uzkāpt vēl augstāk – no vienas puses būtu interesanti uzzināt, vai sasniedzu maksimālo pulsu, no otras puses – es laikam nemaz negribu to zināt. Pēdējā taisne caur starta arku un turpat jau pagrieziens uz finišu. “Nebūs”, atceros pie sevis nodomājam un mazliet atlaidu līdz galam grīdā iespiesto gāzes pedāli, lai pāri finiša līnijai nepārstreipuļotu. Dzirdēju Matisonu uzbļaujam, ka mums jādod lielās medaļas, bet uzreiz gan to noņēmu un kā apdullis aizsteberēju uz krūmiem, ķermenis prasīja atviegloties. Aizvilkos atpakaļ uz finiša zonu, dažiem paspiedu rokas, mazliet padzēros un uzēdu, un sāku atžirgt. Sagaidījis Ilonu un Anitu, gāju atsildīties, pa ceļam mazliet pavelkot Ilzi līdz finišam.

21083336_1422168257860963_485421705362663226_o

Kaut nekad tā nebiju darījis, vēl stāvot starta koridorā, pieliku divus pirkstus pie kakla artērijas un sajutu strauju vibrēšanu. Nav gan ar ko salīdzināt, jo pulsu sacensībās nemēru, bet nosacītā miera stāvoklī tas likās par ātru. Un es tieši pirms sacensībām nopriecājos, ka atkal varēju sajust patīkamo satraukumu pirms sacensībām, to karsto asiņu šalti, to kamolu kaklā un kņudoņu vēderā. Tāpat kā priecājos par šonedēļ sasniegto miera stāvokļa pulsu 40 sitieni minūtē, kas šovasar ir zemākais pierakstītais. Vai tas bija pie vainas – pārāk lielais uztraukums? Vai to sauc par pārdegšanu, pārgatavošanos? Negribu ticēt, ka pirmais kilometrs pa 3:16 bija pie vainas – it kā es nekad nebūtu pārķēris startu un pēc tam nomierinājies, iekārtojies ērtā ritmā un noskrējis līdz galam. Šoreiz tam pietrūka gan laika, gan varēšanas. Jāmēģina no tā mācīties un izmantot kā pieredzi. Jā, bet izmantot kam? Kā lai savāc sevi pēc kā šāda? Fiziski vēl kaut kā – kaut pirms starta iedzēru ibumetīnu, nekādas īpašas traumas man nav, vairāk diskomforts. Dūša un motivācija gan ir sašļukusi kaut kur papēžos, un nezinu, kur to atkal atrast. Jāmeklē ātri, jo šodien ir svētdiena, bet rīt sāku gatavoties maratonam.

Interesanti, ka pirmie četri kilometri bija ok ātruma ziņā – ceturtā beigās temps pazuda uz neatgriešanos. Piektais un astotais kilometrs bija vislēnākie. Katrā būtu nometis septiņas sekundes (no 3:32) un vismaz rezultāta ziņā šo pasākumu vēl varētu ieskaitīt. Tik vienkārši.

Tagad es pat priecājos, ka Jelgavas rezultāts palika par rekordu, būs vieglāk varbūt šo aizmirst. Beigu beigās, 11. vieta ir likumsakarīga un pelnīta. Uzreiz aiz labāko desmitnieka. Laikam tomēr pēdējo reizi rezultāta ziņā tā izgāzos Tallinas maratonā, pirms trīs gadiem. Kaut gan nē, vēl pēdējo reizi to visu apdomājot, es vēl nekad nebiju šādi izgāzies.

Nobeigumā es gribu pateikt lielu paldies tiem, kas atbalstīja un sekoja līdzi. Paldies Aigaram Matisonam par uzņemšanu – kopā ar Nordu un Rimantu jūs vienīgie liekat skrējējiem justies gaidītiem un aprūpētiem. Man žēl, ka šis pasākums man nepaliks atmiņā pozitīvs, bet tā ir tikai mana vaina. Ceru vēl atgriezties.

Ironiski, ka tagad facebook man piedāvā 5 Tips for Running a Great 10k. Ā, ja? Nu paldies par to!

Tempa turēšana Latvijas čempionei maratonā

lrm1

Iesākumā par to, kā es jau otro gadu pēc kārtas nonācu pie tempa turēšanas Rīgas maratonā, šoreiz tikai nedaudz neoficiāli.

Šķiet, ka jau pirms Jaunā gada bija noskaidrojies, ka veikals 42km sadarbībā ar Adidas taisīs komandas Lattelecom Rīgas maratonam; šoreiz jauktās komandas gan pusmaratonā, gan maratonā, un maratona komandā kopā ar mani, Dāvi Rozīti un Ilzi Urbāni skries arī neviena cita kā viena no labākajām Latvijas garo distanču skrējējām Anita Kažemāka. Divus gadus pēc kārtas ar VSK Noskrien komandām maratonā biju izcīnījis uzvaras kungu konkurencē un bija pilnīgi skaidrs, ka šogad atkal gribu uzvarēt

Gatavošanās Rīgai sākās nākamajā dienā pēc Liepājas pusmaratona. Izmantoju to pašu treniņplānu, ko iepriekšējā gada rudenī, kaut gan tas bija paredzēts astoņām nedēļām, bet līdz Rīgai bija atlikušas vien septiņas. Neko darīt. Sagatavoties gribēju kārtīgi, bet tajā pat laikā maz pamazām ļāvu iesakņoties sevī domai, ka vajag izbaudīt skriešanas svētkus tepat Rīgā. Neko baigi nepazaudēšu, ja neskriešu no visas sirds; labāk atstāt nelielu rezervi, nefinišēt klupdams krizdams un tā, ka melns gar acīm (kā pagājušajā gadā).

Dienu pēc Rēzeknes apvienoju savu nedēļas lēno garo ar koptreniņu Mežaparkā un pie reizes gribēju apvaicāties Anitai, kādi plāni Rīgai. Vairs neatceros, kurš no mums pirmais ieteicās, ka jāskrien kopā, lai ir vieglāk, bet izklausījās gana prātīgi. Galu galā palikām pie tā, ka tad jau redzēs, kā ies, un, ja viss labi izdosies, palīdzēsim viens otram. Maratons tomēr ir maratons, un viss var gadīties.

Divas nedēļas pirms Rīgas maratona noskrēju Daugavpils pusmaratonu, kurā jutos gana labi un spēcīgi, taču visi, kas ir skrējuši maratonu, zina, ka tas nav vienkārši divi pusmaratoni pēc kārtas un ka viss sākas tikai pēc trīsdesmitā kilometra. Kaut bāzes kilometrāža bija, un ātruma darbi arī izdarīti, tomēr nelielas bažas radīja tādu īstu garo trūkums. Tajos retajos (pieci skrējieni ar 30 vai vairāk kilometriem un visi aprīlī), kurus skrēju, nejutos pārāk komfortabli un viens no tiem bija vairāk skrējien-kāpien-soļojums pa Harca kalniem. Pēc tā arī sajutu diskomfortu kreisajā hamstringā, kas pie slodzes jau pārauga nepatīkamās sāpēs. Lēkšojot lejā, iespējams uz noguruma pamata, biju to mazliet sastiepis. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ neizdevās par to kārtīgi parūpēties, tāpat arī par labo plecu – otrās dienas kalnos beigās, novelkot mugursomu, bez sāpēm nevarēju pakustināt kaklu. Trapeces muskulis bija savērpts kunkuļos. Sāpes pēc kāda laika atlaida, taču ne pavisam. Darīju ko varēju, lai maratona dienā justos pēc iespējas labāk un svaigāk – gan noteipojos, gan veicu olbaltumu diētu ar tai sekojošo ogļhidrātu uzlādi un visādi motivējos. Matīsa raksts lsm.lv un skrējēju komentāri arvien liecināja, ka neviens manī tāpat neklausās un sagaida skriešanu uz rezultātu. Par laimi, biju apņēmības pilns izballēties.

18450228_10213232554155563_1631372912_n

Nevarētu teikt, ka tas man bija liels pārsteigums, ka draudzene pēkšņi atbrauca uz Rīgas maratonu no Vācijas, bet tam bija jābūt kā pārsteigumam. Diemžēl visādu loģistikas problēmu dēļ viņa nokavēja lidmašīnu un ieradās Rīgā tikai sestdien no rīta. Kaut gan EXPO jau biju pabijis piektdien un izpļāpājies tur ar skrējējiem par visu ko, numurus arī izņēmis, un viss it kā bija izdarīts, tomēr pēdējās divās naktīs bija gulēts tikai dažas stundas un sestdienas vakarā jutos diezgan noguris. Aizmigt tomēr neizdevās vēl ilgi pēc pusnakts, un kopumā gulēju labi ja kādas četras stundas. Nav gan pirmā reize.

Svētdiena, 14. maijs

Rīta putra ar rozīnēm, mazliet kafijas un pēdējā mantiņu pārbaude. Rīts vēl pagaidām pavisam mierīgs, bet jau ļoti saulains. Daudzi teica, ka forši, saulīte, labs laiks, bet es dotu priekšroku vieglam lietum un par vairākiem grādiem vēsākam laikam. Rīgas maratons solījās būt tāds, kādu esam to ieraduši redzēt – ar pirmo īsto gada karstumu, kas daudzus pārsteigs nesagatavotus. Nedaudz pēc septiņiem jau bijām krastmalā un čāpojām uz tempa turētāju telti, lai apsveicinātos un uzsūktu pozitīvu enerģiju. Pirms astoņiem paredzēta komandas bilde pie Domes un astoņos Noskrien kopbilde pie Kristapa. Veiksmīgi izdevās tikt abās un pa starpu vēl pasildīties – pēc tām uzreiz pārģērbos; ideāli bija tas, ka dabūju caurlaidi tempa turētāju teltij, un varēju tur atstāt mantiņas. Vēl mazliet pasildījies devos jau laicīgi ieņemt vietu startā – Beļinskis gan elites koridorā nelaida, par ko Anita vēlāk veltīja viņam kādu spēcīgāku epitetu, taču tas man īpaši neliedza aiziet nedaudz tālāk, pārrāpties pāri nožogojumam un aizspraukties līdz pašai pirmā koridora pirmajai rindai, kur jau gaidīja komandas biedre Inga. Priekšā esošajā elites koridorā pamazām sāka pulcēties gan ātrāki, gan lēnāki skrējēji, un īpaši nekaunoties abi līdām zem lentas iekšā. Drīz arī pievienojās Raimonds un Mareks no pusmaratona komandas, un uz brīdi cerējām, ka kaut kad ieraudzīsim arī Anitu. Tuvojās starts, bet no viņas nebija ne miņas – tā arī neieraudzījām – vēlāk video redzēju, ka viņa startā stāvēja apmēram trešajā rindā pavisam pa labi. Lai nu kā, tūlīt atskanēja starta šāviens un pirmo reizi Rīgas maratonu es sāku no pirmās rindas.

18518160_10155113404695491_8303570396310584884_o

Startā nekādas burzmas, grūstīšanās, vai uz papēžiem mīšanas. Bariņš ātri vien izretojās un viegli varēja ieiet savā ritmā, kas izdevās pat pārāk fikss – aizlidoju garām vairākiem skrējējiem, kuriem tajā dienā bija jāfinišē pirms manis. Abi ātrākie Rieksti pārliecināti aizskrēja pa priekšu un pēc pārskriešanas pār tramvaja sliedēm un bruģa mani noķēra Vadims. Pārmijām pāris vārdus un viņš devās ķert rokā Daini Limanānu, kamēr es saīsināju soli un ik pa brīdim skatījos atpakaļ. Inga arī bija uzņēmusi labu tempu un paskrēja man garām. Pēc pagrieziena uz Hanzas ielas mani noķēra Dzo un Mareks, un jautāja – ko es te daru?

– Ballējos! Un vispār gaidu Anitu, bet es tā jau skrienu, cik lēni varu!

Nosmējāmies un kādu brīdi paskrēju, pļāpājot ar Mareku. Tikai uz Pulkveža Brieža ielas pirmo reizi ieraudzīju Anitu un no tā brīža praktiski visu laiku skrējām kopā. Sajūtas abiem bija labas, saulīte vēl necepināja un varēja baudīt skrējienu. Abi nākamie kilometri tādi diezgan piesardzīgi, bet, tiekot pāri tilta kāpumam, līdzjutēju atbalsts jau gribot negribot dzina uz priekšu. Iespēju robežās centos skriet vienmērīgi, neraustīt ne tempu, ne trajektoriju, un bija ļoti savdabīga sajūta skriet tajā brīdī vēl diezgan lielas grupas pašā smailē. Kaut to neredzēju, bet daudzo skrējēju klātbūtni patiešām varēja izjust ar visām maņām. Aiz manis bija dzirdami daudzi soļi, skaļāka un klusāka elpošana, un pūļa murdoņa, kurā ik pa brīdim kaut ko saklausīju. Lejā no tilta jau atkal paretinājāmies un Ķīpsalā brīžiem skrējām blakus. Mazais uzkalniņš un tūlīt jau bija klāt otrā dzirdinātava, seši kilometri bija paskrējuši nemanot. Šoreiz mazliet pagrābu ūdeni, bet vēl nevilku ārā sūklīti no kabatas, tikai mazliet padzēros. Anitai bija sagatavoti savi personīgie dzērieni uz elites galdiem; kaut gan iesākumā domāju, ka būtu ok arī man, lai nav jānes rokā želejas, bet pēc bēdīgās Frankfurtes pieredzes, nolēmu neriskēt – tik ātri es neskrienu un varu pats panest rokā savus ķīselīšus.

Viena no manām mīļākajām lietām un vietām Rīgas maratonā ir atpakaļskrējieni, kur pretī skrien garum gara skrējēju ķēde – tas atbalsts un pozitīvisms ir vienreizējs. Anita vēlāk teica, ka uzmetās zosāda – varu tikai pievienoties – skudriņas skrēja pa ādu dzirdot jūs visus mūs atbalstām. Dzirdēju pilnīgi visus – Topiņ, skrien! – un – Anita, aiziet! Neatceros, vai paspēju uzsaukt, bet čau, Elmār! – es dzirdēju arī tevi un apsveicu ar noskrietu pirmo maratonu! Skrienot ārā no Ķīpsalas vējiņš atkal bija pretī un jutos lietderīgs veiksmīgi pildot aizvēja funkcijas. Pagrieziens pa labi, un atkal augšā uz tilta – tur centos aktīvi atbalstīt tos, kas jau skrēja atpakaļ uz Vanšu tiltu. Pagrieziens pie Valsts arhīva un kārtējais atsvaidzināšanās punkts – pirms tā ieņēmu pirmo no četrām želejām. Jāsaka, ka šoreiz Rīgā man nebija nekādu misēkļu pie dzirdinātavām – visur dabūju tik daudz ūdens, cik gribēju, biju pašpietiekams un nesu savu sūklīti – iztiku bez aizrīšanās un sprauslāšanas, un bez cenšanās iemērkt sūklīti jau tukšā bļodā. Neko vairāk gan no brīvprātīgajiem es neņēmu – ne apelsīnus, ne banānus, un nekur nebija lieki jāpiebremzē, jo jau laicīgi ar acu kontaktu un izstieptu roku norādīju, ka ņemšu ūdeni.

Salīdzinoši piesardzīga iesākuma priekšrocības ir tādas, ka drīz vien sāc apdzīt ievērojamu skaitu skrējējus. Te pa vienam, te pa diviem bija skrējēji, kurus lēzeni un vienmērīgi apdzinām; nemitīgi piedomāju, lai nebūtu pēkšņas kustības un paātrinājumu. Atpakaļ uz Vanšu tilta jau līdzjutēju bija vairāk un centos šos uzmundrināt, lai atbalsts kļūst skaļāks. Šis tā arī kļuva par ātrāko kilometru visā maratonā un kāpēc gan ar svaigām kājām nepaskriet ātrāk, kad visi apkārt tev gavilē un dzen uz priekšu. Drīz jau bija klāt kārtējais dzirdināšanas punkts ar elites galdiem, pavirzījos nedaudz uz trases vidu, lai atstātu iekšmalu Anitai, bet – nav! – dzirdēju viņu izsaucamies. Vai nu kāds bija paņēmis, vai vienkārši nokritusi, bet pudele ar viņas 21. numuru nebija uz galda un arī nekur apkārt. Pie sevis nolamājos, bet vismaz tā gadās ar visiem. Padzērāmies ūdeni un, tikuši pāri nepatīkamajam bruģim uz Meierovica bulvāra, tuvojāmies citai enerģijas uzlādes vietai. Vispār jāsaka, ka viena no šī maratona atklāsmēm ir tā, ka visneērtākais bruģis Rīgā ir tieši tur – it kā var skriet pa vienu vai otru malu, bet, izvēloties ideālo trajektoriju, to sanāk šķērsot divreiz – diagonāla skriešana pa nelīdzeno bruģi un tramvaja sliedēm kaut kā izsit mazliet no ritma, kā arī, kad kājas jau nogurušas un pēdas svilina, katra mazākā kustība kurpes iekšpusē ir noberztas ādas priekšvēstnesis. Nekādi nevarēju trāpīt uz līdzeniem akmeņiem, nenoīsinot soli. Par laimi tas bija tikai pavisam īss gabaliņš, un tūlīt jau bija klāt kultūras goda sardze. Turpceļā gan nevienam vēl nedevu pieci un mierīgi skrējām pa Brīvības ielu uz priekšu.

18422780_10154327284971784_1496597511150114755_o

Kādu gabaliņu pa priekšu skrēja maza grupiņa un nolēmām pamazām ķert šos rokā; tas arī izdevās diezgan ātri un, bez dažiem citiem vīriem, tur skrēja komandas biedre Inga un tas pats Dzo, kas nekur tālu tā arī nebija ticis. Noskrieti tikai nepilni 12 kilometri un jutu, ka Inga ir iesākusi nedaudz par ātru – vismaz tajā brīdī viņa neizklausījās, ka noturēs pirmo vietu, kaut Daiga Grickus bija labu gabalu iepakaļ. Uz brīdi piemirsu savus tiešos tempa turētāja pienākumus un, pļāpājot kopā ar Dzo, skrējām plecu pie pleca grupiņai pa priekšu. Tet enerģijas aleja ar karsējmeitenēm un bundziniekiem uzreiz iedeva labu ritmu, un jau atkal jutu vēsas tirpas kaulos. Ja starp Brīvības ielas namiem un pēc tam Vecrīgā vēl bija nedaudz ēna, tad pēc pagrieziena uz Krasta ielas saule bija tieši pretī. Ar Dzo vēl pirms tam spriedām, ka vismaz vēja virziens galīgi nav solītais un pūš diezgan no dienvidaustrumiem. Temps, kas iepriekš bija ļoti stabili turējies ap 3:53, tagad nokrita par vairākām sekundēm uz kilometru un vienojāmies, ka tagad nav vērts īpaši kāpināt tempu, labāk turpināt vienmērīgi, kamēr vēl pūš pretvējš. Ieņēmu savu vietu priekšā un Anita bija turpat aiz manis. Gaidījām nākamo ūdens punktu – būs pudele, vai nebūs. Pietaupīju savu želeju, kuru biju plānojis izmantot līdz 15. kilometram – ja nu arī šeit nebūs pudeles, tad vismaz varēšu padalīties. Šoreiz bija un veiksmīgi tika paķerta. Uzreiz aiz elites galdiem sekoja brīvprātīgie ar ūdens glāzītēm un parasti želeju apēdu kādu gabalu pirms, lai varētu mierīgi uzdzert. Šoreiz bija nedaudz jāpažonglē, vienlaicīgi turot trīs želejas un pilnu glāzi ar ūdeni. Vienas rokas pietrūka un no situācijas izgāju, iebāžot neattaisīto želeju mutē. Protams, ka tad, kad pacēlu acis un priekšā ieraudzīju Kārli Pakārkli, moments jau bija iemūžināts.

18489683_1918519278362643_6351246728812425410_o

Turpat bijām noķēruši jau Valdi, kurš ļoti pieklājīgi un akurāti pavirzījās maliņā, dodot ceļu. Pārmijuši pāris vārdus, turpinājām mierīgā tempā uz priekšu, līdz no mums atvienojās daži pusmaratonisti, pasakoties par pavilkšanu un novēlot veiksmi tālāk. Ik pa brīdim pretī skrēja jau ātrākie skrējēji un pazīstamajiem uzsaucu. Vismaz nebija garlaicīgi. Apgriešanās punkts un vējš iepūta no mugurpuses.
– Sākam skriet?
– Aiziet!
Tas gan neizdevās tik veiksmīgi kā cerēts – apdzenamie kļuva arvien vairāk, svaigums bija zudis un sāku just smagumu kājās. Nevarētu teikt, ka bija grūti, bet nebija vairs tik viegli kā sākumā, un viss no vēdera vidus uz leju sāka kļūt arvien savilktāks; jutu, ka arī Anitas elpošana kļūst smagāka. Vienā brīdī diezgan savilka sāpīgo hamstringu un tas sāka sāpēt visu laiku, nevis tikai reizēm; par laimi pēc kāda brīža atlaida. Otrajā dzirdinātavā bija tas pats un sapratu, ka līdzko mainu trajektoriju uz sāniem, tā sajūtu to hamstringā. Pretī skrienošā skrējēju ķēde ik pa brīdim iesaucās ar uzmundrinošiem saucieniem te man, te Anitai. Ieraudzījis 3h TT komandu un Druupiju, kas bija iegrimis telefona ekrāna pētīšanā, iesaucos, lai beidz sūtīt īsziņas. Pats centos sveicināt katru TT grupu un pazīstamos. Paskrēja garām arī Dāvis no 42km komandas un izskatījās pavisam labi, tāpat arī draudzene/ “meitene”/ Sandra/ Lapsene enerģiski uzmundrināja Anitu. Tas viss nedaudz lika aizmirst savu grūtumu, tomēr tā īsti ritmā arī neiegāju. Arī atstarpe starp mani un Anitu brīžiem pieauga, bet tad atkal saruka; tagad grūti pateikt, kurš no mums skrēja nevienmērīgāk.

18489455_1919364648278106_6019551266417812002_o

Starpfiniša zona kā parasti ar skaļu atbalstu, bet uzreiz pēc tās ļoti kontrastējošs klusums un pat miers. Gar malu pazīstamas sejas, sveicieni un negaidīti pat ieraudzīju mammu – gaidīju viņu nedaudz vēlāk, tuvāk Vanšu tiltam. Lai nu kā, tagad tikai viss sākās – skrējēju palika pavisam maz un vēl priekšā divi smagākie Rīgas maratona posmi – Skanste un Ķīpsala ar tiltiem. Jutu, ka Anitai kļūst arvien smagāk, bet kaut kā tajā brīdī nesadzirdēju to, ka viņai sākās krampji apakšstilba muskuļos, to noskaidroju tikai krietni vēlāk. Dzeršanas punktā uz Hanzas ielas jau ņēmu divas glāzes ar ūdeni – pirmo mutē un mazliet uz galvas, otrajā iemērcu sūklīti un ļāvu tam piesūkties ar ūdeni. Karstums jau bija pamatīgs un saule cepināja – tuvojās Skanste, kas ir bēdīgi slavena ar to, ka no saules nav kur patverties nemaz. Turklāt nepalīdz tas, ka tur praktiski nekad nav neviena cilvēka, kas uzmundrinātu. Aiz 25. kilometra mums pievienojās atbalstošais divritenis, no kura Anita paņēma ibumetīnu. Piedāvāja arī man, bet es atteicos; pirmo reizi redzēju, ka tā dara arī maratonā. Krampji noteikti bija ļoti sāpīgi un temps neizbēgami nokritās – pieci kilometri starp 25. un 30. kilometru veikti vien 20:17. Atskaitot arvien pieaugošu smagumu kājās un savilktus muskuļus gan vēderā, gan augšstilbos, pašam nekas īpaši netraucēja skriet. Hamstrings ik pa brīdim pasāpēja, bet tad atkal atlaidās. Iespējams, ka no nemitīgās galvas grozīšanas un skatīšanās atpakaļ, labais plecs arī bija diezgan savilkts, taču par laimi ar plecu jau nav jāskrien, un tas radīja tikai nelielu diskomfortu. Brīdi pa brīdim pavēzēju roku turp un atpakaļ, lai to pastieptu. Daži cilvēki tomēr tur bija atnākuši atbalstīt – liels paldies viņiem! Oficiālie uzmundrinātāji ar mikrofoniem arī darīja, ko varēja, un katram personīgi kaut ko uzsauca. Ar Skansti tikām galā samērā ātri un drīz vien bijām atpakaļ klusajā centrā. Tālumā bija 30 kilometru atzīme un laiku rādīja 1:58 – vidējais temps joprojām bija 3:56 pēc pulksteņa, taču Garmin bija samērījis nu jau ap 300 metriem par daudz; mērķis kļuva noskriet un finišēt, mazāk uztraucoties par rezultātu. Turpat dzeršanas punkts, pirms kura Anita atgādināja, lai cenšos skriet pa ideālo trajektoriju – laba pieredze savākties un koncentrēties arī, kad ir grūti. Pirms tam biju arī pamatīgi aplējies – krekls pielipa pie miesas un sāka nedaudz berzt. Tā kā vazelīns man nekur nebija noslēpts, tad izmantoju siekalas, lai mazliet ierīvētu ādu un padarītu to slidenāku. Nākamajā dzeršanas punktā jau bija jūtams lielāks atbalsts nekā uz Elizabetes ielas un Kalpaka bulvāra stūra – vai man tikai tā likās, vai arī šogad bija krietni mazāk atbalstītāju ielās; vai nu visi skrien, vai arī izmantoja smuko laiku, lai to baudītu zaļumos. Lauris Lisbovskis parūpējās par kārtīgu enerģijas lādiņu, kas kādam brīdim pietika, jo Valdemāra iela atkal bija pavisam tukša. Nedaudz vairāk atbalstītāju bija pie Nacionālā teātra, pēc kura sākās kāpiens augšup – ar ironiju atcerējos Anitas izsaucienu pirmo reizi tam skrienot augšā, ka tas ir jau jūtams, un savu atbildi, ka to mēs jutīsim otrajā reizē, kad tas jau būs 32. kilometrs. Mareka – velc Anitu – izsauciens lika pagriezt galvu atpakaļ un redzēt, ka viņa jau ir krietni atpalikusi. Centos pats arī uzmundrināt cik spēka gan apkārtējos, lai taisa troksni, gan pašu Anitu, lai nepadodas un tikai turpina skriet. Tilta nogāzes galā trešo reizi satiku mammu, kura vēlāk teica, ka tajā brīdī Anita izskatījās kā tie skrējēji, kas ir iegājuši transā un tikai skrien uz priekšu autopilotā, liekot vienu kāju priekšā otrai.

dsc_4924

– Reini, skrien! – izdzirdēju aiz muguras un to sapratu tā, ka lai negaidu viņu. Skaidrs, ka par to nevarēja būt ne runas – ja jau esam tik tālu turējušies kopā, tad līdz galam arī tiksim. Mazliet noīsināju soli un, skrienot lejā uz Ķīpsalu, Anita jau bija pietuvojusies pavisam tuvu aiz muguras. Ķīpsalā nelielu kompāniju sagādāja atbalstošais velosipēdists un daži pretī skrējēji; uzkalniņš augšā, kur turpināju censties skriet pēc iespējas vienmērīgāk un drīz jau bija jābūt priekšpēdējiem elites galdiem ar 21. pudeli. Taču tās atkal tur nebija – nezinu kā Anita to ieraudzīja, bet pudele mētājas zemē vairākus metrus uz priekšu. Tajā brīdī jau bijām tai blakus un viņa paspēja tikai iesaukties, lai paceļu. Sabremzējos, apmetos otrādi, paskrēju pāris soļus atpakaļ, paķēru pudeli, kurai bija norauts korķīša gals, un nesos uz priekšu, pie viena paķerot divas ūdens glāzes. Tajā brīdī bija sajūta, ka šis izgājiens man maksās pāris tulznas, taču beigās nevienu tā arī neatradu. Anitu noķēru nedaudz aiz dzirdināšanas punkta, atdevu pudeli un vēl pārmijām pāris vārdus par pagājušā gada maratonu, kurā šajā vietā bija ievērojama peļķe. Varbūt vajadzēja vairāk savā starpā runāt un tā novērst domas, varbūt tas tikai traucētu koncentrēties. Apdzinām Anduli un kaut ko uzsaucu par viņa 27. Rīgas maratonu, tagad tas vairs neliekas tik sakarīgi, bet neko labāku tajā brīdī nevarēju izdomāt. Izvairījāmies no pēdējās dušiņas un pēdējo reizi taisīju aizvēju līdz pagriezienam uz tiltu – skrienot, cik vien tuvu varējām iekšmalai, uzsaucu mediķu brigādei, kas bija nedaudz izpletusies, lai palaiž. Pateicos viņiem un drīz jau bija klāt pēdējais pagrieziens atpakaļ uz centru; izmantoju iespēju padzerties un saslapināties – tā kā vairs daudz nebija atlicis, norunājām mēģināt kāpināt tempu.

Arvien enerģiskāk centos uzmundrināt Anitu, kā arī tuvojoties Vanšu tiltam, aizvien aktīvāk uzsaucu līdzjutējiem, lai atbalsta cik spēka – Latvijas čempione taču skrien; brīžiem jau pašam balss aizgāja ciet no klaigāšanas. Lejā no tilta skrienot, par pāris fotouzņēmumiem parūpējās Uģis, un lejā gāja jau diezgan raiti. Anita nebija pavisam tuvu aiz muguras, bet pietiekami, lai nebūtu jāuztraucas, ka jāpiebremzē. Pēdējā iespēja padzerties, un šoreiz viss bija kārtībā – pudele tika paķerta un es arī izmantoju mazliet iedzert kofeīna želeju; savējo biju apēdis jau ap 30. kilometru. Atkal nepatīkamais bruģis, bet atbalsts tikai pieņēmās spēkā – tiem, kuri klusēja, centos uzkliegt un pats aplaudēt, mudinot man pievienoties. Iedevu pieci Mārtiņam uz divriteņa un uz Brīvības ielas apdzinām Trako Limanānu, kurš jau bija novilcis kreklu – uzsitu uz pleca – un turpināju savas sekotājas vilkšanu. Turpat bija arī Didzis, tagad man atmiņa nedaudz viļ, taču viens no viņiem bija pārgājis soļos, bet sāka skriet, kad paskrēju garām. Pēdējo U veida pagriezienu paņēmu pēc iespējas plašāk, lai atstātu brīvu iekšmalu un turpināju skriet, nedaudz piktojoties par garāmgājēju kūtrumu. Vienā brīdī pat raidīju viņu virzienā sašutušu izsaucienu – vai tad tiešām jūs uz bērēm esat atnākuši?! Par laimi drīz atkal bija klāt Tet enerģijas aleja ar bundziniekiem un karsējām – par karstuma trūkumu gan sūdzēties nevarēju. Pēc tās gan dzinu jau Anitu uz priekšu, jo bija atlicis pats pēdējais kilometrs – Vecrīga, bruģis, skatītāju gaviles, karogi un paspēju vēl tikai pateikt laiku, un pabrīdināt par bedrēm uz ceļa. Finiša taisne, un palaidu Anitu pa priekšu – labu gribēdams, gribēju finišēt pa maliņu, bet viena no brīvprātīgajām nostājās tieši man priekšā un rādīja, lai skrienu pa labi. Tajā brīdī Anita uzsāka sprintu un beigu beigās starp mums paspēja finišēt divi ārzemnieki. Mans laiks 2:48:55 un kaut nedaudz, bet tomēr uzlabots pirms diviem gadiem Rīgas maratonā uzstādītais rezultāts. Tikmēr Anita bija nometusies uz ceļiem, un pats, atbalstījis rokas uz ceļiem, stāvēju un elpoju – viegli nebija. Pēc brīža es arī nometos uz viena ceļa, bet ātri savācos; tajā brīdī gan tas vilkās veselu mūžību. Kad Anita piecēlās, apskāvāmies, paslavēju un apsveicu viņu, un lēni un uzmanīgi vilkos uz priekšu. Patiesībā jutos diezgan sāpīgi – visvairāk sāpēja kāju iekšpuses un cirkšņi. Papļāpāju ar Vadimu, Didzi un Normundu, un Ingu. Biju diezgan dezorientēts un tikai pēc brīža man pieleca, ko viņa man saka – Inga uzvarēja pusmaratonā! Viņas vārdiem – man ir tas gods personīgi pazīt abas Rīgas maratona uzvarētājas. Un abas pārstāv to pašu komandu, ko es! 42km komanda vislabākie!! Dabūju mazliet ūdens, uzlēju sev virsū un tieši garām gāja jaunā Latvijas čempione maratonā; pārmijām pāris vārdus, uztaisījām kopbildi un kustējām tālāk. Draudzene tikmēr aizgāja ieņemt vietu masāžas rindā, kamēr es pavisam lēni un uzmanīgi sekoju. Līdz masāžai mazliet vēl pasildījos un tās laikā mani pat nointervēja LNT. Tālāk devos uz maratonistu atpūtas zonu, kur atļāvos iestiprināties un pastaipīties. Mazliet pietrūka buljona un kolas, vai kaut vai tīra ūdens; izlīdzējos ar piparmētru tēju un bezalkoholisko alu. Bet forši bija tas, ka turpat blakus bija arī TT telts – varēju pļāpāt, ēst, dzert, tirināties un kad tas viss bija izdarīts, pārģērbties un doties mājup. Kopumā sajūtas bija ciešamas, taču stāvot arvien ilgāk karstajā saulē jutu, ka neliels karstuma vai saules dūriens tomēr bija dabūts. Tiekot apgulties, auksta komprese bija tieši laikā un varēju beidzot atpūsties; savs darbiņš bija izdarīts.

dsc_5011

Nobeigumā varu teikt, ka patiešām izbaudīju visu pasākumu kopumā. Gan skrējienu, gan atmosfēru ap to. Tik forši ir skriet mājās, pa ielām un tiltiem, un ceļiem, kurus ikdienā nākas mērot. Noskrieniešu un citu skrējēju pozitīvisms un enerģija ir tik lipīga, ka ļāva aizmirst ikdienas raizes un nebūšanas, un kārtīgi izpriecāties. Papildus prieks par visiem, kam tās bija pirmās sacensības, pusmaratonistiem, kas kļuva par maratonistiem, maratonistiem, kas kļuva par čempioniem; visiem, kas sasniedza personiskos rekordus (un valsts rekordu) un pārspēja sevi. Jūs visi kopā un katrs atsevišķi esiet iedvesma turpināt tiekties pēc arvien jauniem mērķiem. Paldies par atbalstu trasē, jūs esiet lieliski!

Pēc tam, kad jau finiša eiforija bija mazinājusies, paprātoju par to, kas būtu, ja būtu. Viegli nebija; bija karsti un otrajā maratona pusē jau jutu diezgan lielu diskomfortu gan ķermeņa lejasdaļā, gan plecā. Protams, būtu interesanti noskaidrot, cik ātri būtu varējis noskriet, ja jau no paša sākuma sekotu savam ritmam, skrietu ātrāk un uztrauktos tikai par savu rezultātu, nevis taisītu aizvēju un uzmundrinātu apkārtējos. Bet tas nav iespējams un tam nav nekādas nozīmes; katrs TT vislabāk zina, ko nozīmē turēt tempu un cik daudz nozīmē tas paldies pēc finiša.

Vēlreiz paldies komandas biedriem un ovācijas čempionēm – 42km komanda uz pjedestāla gan maratonā, gan pusmaratonā!

diplom-page-001-copy

Ultras 2016

2016. gadā ir izmaiņas!

Latvijas čempionāts ultra garajos skrējienos (LČ UGS) un Kefīra Kauss būs atdalīti divās atsevišķās kopvērtējuma tabulās. Punktus tajās rēķinās dažādi. Tabulas tiks publicētas pēc pirmajām divām aizvadītajām sacensībām (t.i., pēc LČ 100 km un 50 km distancēs) un tiks regulāri atjaunotas.

Abos ultra garo skrējienu reitingos noteicošais būs ne vien veikto kilometru skaits, bet arī ātrums.

 


lcugs2016

LČ UGS kalendārā ir sešas sacensības – tās pašas, kas pērn. Čempiona titula iegūšanai pietiek ar trim ieskaites posmiem, tos gan nevarēs izvēlēties pilnīgi brīvi. Nolikums ir saskaņots ar Latvijas Vieglatlētikas savienību un visu sacensību organizatoriem.

Lasāms ŠEIT (.docx formāts)

 


 

Kefīra Kausā sacensību ir mazliet vairāk, ieskaitē summēsim visus posmus. Nolikums būs arī šeit, pagaidām to lasiet ultrataka.lv.

 

 

 

 

Diskusijas par reitingiem, jaunākie papildinājumi tabulās

 

Kefīra Kauss 2015 (LČ)

Kefīra Kauss 2014

Kefīra Kauss 2015 (LČ)

 

Sezonas kopvērtējums, pēc Siguldas kalnu maratona (reitingā 272 skrējēji 6 sacensībās) – Google izklājlapa            © matiss

 

Latvijas čempionāts ultra garajos skrējienos “Kefīra Kauss 2015”
NOLIKUMS

1. Mērķis

Galvenais mērķis nav veicināt skrējēju piedalīšanos visos garākajos Latvijas skrējienos un bendēt viņu veselību. Mērķis ir izcelt un godināt skrējējus, kuri piedalījušies kaut vienās sacensībās, kas ir garākas par maratonu (42,195 km), un viņus apbalvot. Pietiek gada nogalē ierasties uz sezonas noslēguma apbalvošanas ceremoniju, lai saņemtu piemiņas balvas.

Latvijas čempionāta (LČ) ultra garajos skrējienos papildus mērķis ir popularizēt sešu garāko skriešanas sacensību kopvērtējumu jeb Kefīra Kausu 2015. Uzvarētājs ir jebkurš, kas pieveicis sevi cīņā, lai sasniegtu finišu. Tomēr Kauss ir tikai viens – vīriešu un sieviešu konkurencē.

Latvijas Vieglatlētikas savienība (LVS) apbalvos trīs labākos vīriešus un trīs sievietes ar medaļām un diplomiem.

 

2. Organizatori un sacensību kalendārs

LČ ultra garajos skrējienos “Kefīra Kauss 2015” organizē LVS, biedrība “Latvijas ultra garo skrējienu un taku skriešanas asociācija”, SIA “Burģis”, biedrība “Da-marathon”, “Adventure Tour Time”, Latvijas Baskāju skriešanas biedrība, IK “Adventure Company”, biedrība “VSK Noskrien”.

2015. gada kalendārā ir divi kalnu, divi asfalta, divi nakts skrējieni, kā arī viens pludmales – baso pēdu skrējiens. Sešas  sacensības, kurās starp dalībniekiem iespējams atlasīt pārcilvēkus, un tādu nav mazums. Daži no viņiem ņem dalību vairākās sacensībās, kāds to dara veiksmīgāk par citiem.

Kalendārs:

28. marts – Skrējiensoļojums Rīga-Valmiera   (107 km)

6.-7. jūnijs – Nakts taku skrējiens “Zilonis tumsā”   (57 km, Talsu novads, Mordanga)

23. jūnijs – LČ 100 un 50 kilometros   (Daugavpils novads, Višķi)

1. augusts – “Cēsis Eco Trail”   (80 km, GNP; reāli 77…79 km)

29. augusts – Baltijas Baso pēdu ultramaratons   (53 km, Ziemeļkurzeme)

3. oktobris – Siguldas kalnu maratons   (70 km, GNP)

 

3. Dalībnieki un drošība

Ievērojot demokrātiju, sezonas kopvērtējumā var iekļūt jebkurš, nešķirojot nevienu pēc valstiskās piederības, tautības, dzimuma, pārliecības, uzskatiem vai kā citādi. Vienīgi, jābūt pilngadīgam jeb vismaz 18 gadus vecam. Sacensību organizatori nenes atbildību par dalībnieku iespējamām traumām sacensību laikā. Ultramaratonisti uzņemas pilnu atbildību par savas veselības atbilstību distances veikšanai, kā arī ievēro sacensību noteikumus un nolikumu.
Sacensību laikā uzņemtās fotogrāfijas un video ierakstus sacensību organizatori drīkst izmantot reklāmas materiālos bez saskaņošanas ar tajās redzamajiem cilvēkiem.

 

4. Kopvērtējuma aprēķināšanas kārtība

Finišējot kaut vienās “Kefīra Kauss 2015” reitinga sacensībās, dalībnieks tiek iekļauts sezonas kopvērtējuma tabulā.

2015. gada sezonā dalībniekus vērtēs pēc diviem pamatkritērijiem – vispirms tiks aprēķināta katra dalībnieka sešās sacensībās noskrieto kilometru kopsumma, bet pēc tam ultramaratonisti tiks sarindoti pēc īsākā distancēs pavadītā laika.
Respektīvi, par čempiona titulu, visticamāk, cīnīsies tie skrējēji, kuri piedalīsies visos sešos Latvijas ultramaratonos. Vīrietis un sieviete, kuri šajos skrējienos būs pavadījuši īsāko laiku, kļūs par Latvijas čempioniem. Kā papildus kritērijs tiek noteikts augstāku vietu skaits sezonas garumā.

Kopvērtējuma tabula tiks publicēta noskrien.lv sadaļā “Reitings” pēc pirmajām divām aizvadītajām sacensībām.

Sīkāka informācija, precizējumi – rakstot uz noskrien@noskrien.lv.

 

5. Apbalvošana

2015. gada 12. decembris ir plānotais apbalvošanas datums, kad tiks pasniegtas LČ medaļas ultra garajās distancēs sezonas kopvērtējumā, diplomi un Kefīra Kauss. Reizē ar ultramaratonistu apbalvošanu risināsies Kalnu Karaļa un Kalnu Karalienes godināšana, kā arī “Noskrien 2015″ reitinga punktiem bagātāko skrējēju apbalvošana.

 

 

Diskusijas par reitingiem 2015

 

Kefīra Kauss 2014

100-nieks

100km_titul

Pasaules labākie rezultāti 100km distancē nāk no Japānas, proti, 1998. gada 21. jūnijā Tokoro pilsētā Takahiro Sunada uzstādīja rekordu 6:13:33*, viņa tautiete Tomoe Abe divus gadus vēlāk tā paša mēneša 25. datumā atzīmējās ar labāko rezultātu sievietēm – 6:33:11. Atšķīrās vien pilsēta, šoreiz Yubetsu. Skriešana ir retais sporta veids, kur abu dzimumu rezultāti atšķiras vismazāk. Pie kam starpība sarūk, palielinoties distances garumam. Lasīt tālāk.

8000 metri pēc maratona

Kā tas viss iesākās? Es pat nezinu, bet es zinu, kā tas beidzās… Bija tumšs 29. jūlija vakars un pavisam viens, tikai datora monitora apspīdēts, es aizpildīju pieteikuma anketu Daugavpils 50km skrējienam. Tieši tā un tieši toreiz viss iesākās. Lasīt tālāk.