Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Louzantrail (Jānis Kūms)

Šogad sezonu iesāku par mēnesi ātrāk nekā pagājušajā gadā un iesāku to Portugālē ar Louzantrail ultra. Pagājušās sezonas nogalē parādījās informācija sociālajā vidē, ka šajā pasākumā startēs Andris Ronimoiss un drīz vien manā facebook iebira vēstule no portugāļu drauga ar bezmaksas ielūgumu uz šo skrējienu. Tā kā šī gada Kanāriju salu plāni bija atcēlušies, tad divreiz man nebija jājautā un es piekritu startam, lai nedaudz izrautos no Latvijas ziemas un notestētu kādā virzienā attīstās treniņi. Galvenais brauciena mērķis bija aplūkot Pasaules čempionāta trasi, jo šis mačs notiek praktiski blakus. Vienu brīdi apsvēru domu skriet 29km distanci, jo šī distance bija Spānijas nacionālais Golden Trail sērijas posms, bet ātri šo domu atmetu. Uz tik īsu distanci negribējās doties tādu gaisa gabalu, tāpēc startēju garākajā distancē – 43km ar 3000 kāpuma metriem.

Kafijas baudīšana akmens mūru ciematiņā Talasnal. Foto: Matias Novo

Kafijas baudīšana akmens mūru ciematiņā Talasnal. Foto: Matias Novo

Portugālē ierados kompānijā ar dažiem citiem Latvijas taku skrējējiem (Ilze, Anete, Roberts), pārlaidām nakti Porto, kur mums pievienojās Andris, otrā rītā neliela ekskursija pa Porto vecpilsētu ar Pastelārijas apmeklēšanu brokastu vietā un varējām doties 1,5h braucienā, lai sasniegtu kalnus un notestētu pirmos 16km no PČ trases. Nākošajā dienā notestējām vēl 4km, bet pēdējā dienā pēc Louzantrail es nostaigāju/noskrēju vēl aptuveni 9km. Līdz ar to kopā paspēju apskatīt gandrīz 30km no PČ trases un savākt praktiski visu kāpumu, kas mani sagaidīs tur Jūnijā, t.i. 2000 augstuma metrus. Šogad PČ distance būs “īsā” – 44km ar 2200 kāpuma metriem. Šobrīd man nezināms paliek pēdējais noskrējiens un pirmie 3 starta kilometri, bet ar to visu var paspēt iepazīties arī Jūnijā.

Foto sesija Gondramaz ciematiņā. Foto: Anete Švilpe

Foto sesija Gondramaz ciematiņā. Foto: Anete Švilpe

Tagad laiks atskatam uz pašu Louzantrail ultra!
Tā kā pirms starta nebija īsti nojausmas par to, cik stipri būs konkurenti, protams, izņemot pašus atpazīstamākos, starp kuriem bija arī Andris, tad par kaut kādu konkrētu vietu nemaz nedomāju, bet kā ierasts pēc ITRA reitinga pierēķināju sev iespējamo finiša laiku, ņemot vērā izvirzītos finišētāja kritērijus. Man sanāca, ka būtu jānoskrien nedaudz virs 5,5h, bet lai būtu lielāka motivācija, tad maksimālo mērķi nospraudu finišu 5h, kas gan krietni pārsniedza manu līdz šim labāko varējumu ITRA reitingā. Precīzāku laika plānu arī nevarēja salikt, jo šādu distances garumu šajās sacensībās skrēja pirmo reizi, iepriekšējās reizes ultra bija aptuveni 50km gara. Vienīgais ko izdarīju, lai kaut cik saprastu savu skrējiena grafiku bija tas, ka uz numura sarakstīju organizatoru nosauktos starplaikus uzvarētājam, kuram finišs bija paredzēts pēc 4h25min…
Starta šāviens svētdienā 8:00 no rīta. Tā kā dzīvojām ļoti tuvu sacensību centram, tad es nolēmu uz startu doties skriešus, lai nav lieka burzma pirms starta. Pirms starta man bija jāsatiek pārējie kolēģi, lai savāktu mašīnas atslēgas, jo no auto kompānijas mans finišs plānojās visātrāk. Andris šeit neskaitījās, jo mitinājās sacensību organizatoru sarūpētā viesnīcā. No lieka stresa tāpat pirms starta neizbēgu, jo sanāca neliela ķibele ar ekipējumu, kura novēršanai patērēju pāris vērtīgas iesildīšanās minūtes. Pēc obligātā ekipējuma pārbaudes ļoti žigli izlauzos līdz pašai starta priekšai, jo distances sākums ātri vien sasniedza pirmo kāpumu, tāpēc negribējās lieki iesprūst aiz kāda lēnāka sportista muguras uz šaurās takas.
Īsi pirms starta šāviena. Foto: Miro Cerqueira

Īsi pirms starta šāviena. Foto: Miro Cerqueira

Starts – CASA DO GUARDO (10,1KM +990M)- 01:09:45; 7.v.

Distances pirmais kilometrs pa asfaltu un pēc tam sākas gandrīz kilometru garš kāpums līdz pirmajam starpfinišam, kurš ir pēc pieveiktiem 10,1km. Sākumā ļoti ātri iezīmējas līderu trio, starp kuriem ir arī Andris, bet es esmu nolēmis nepārķert startu, jo jāskrien pietiekoši ilgi. Ap sevi redzu pāris nopietnus skrējējus un vairākus optimistus. Sākoties kāpumam, esmu aptuveni 10.v. un tā arī turos, kaut varētu nedaudz ātrāk. Kopumā kāpums nav smags un ir maz tādu vietu, kur būtu jāpāriet soļos. Sev par pārsteigumu visu laiku kādas minūtes robežās redzu arī Andri, bet pirmie divi džeki gan diezgan pārliecinoši iet prom no pārējiem. Kāpuma vidū esmu nedaudz raitāks un pāris džekus apdzenu, nozīmējos fotogrāfam un ir pienācis laiks apēst pirmo enerģijas želeju. Tagad seko šo sacensību higlihts, kad sacensības man varēja arī beigties un beigties visai bēdīgi. No aizmugures izdzirdu bļaušanu, bet nogāzes kreisajā pusē nenormālu zaru brīkšķēšanu. Pagriežu galvu un tur pa nogāzi uz leju milzīgā izmisumā lejā skrien aptuveni 400kg smags briedis! Arī es sāku bļaut ar cerību, ka briedis aizies atpakaļ uz augšu. Nekā, tas turpina nākt lejā, nogriežot man ceļu atpakaļ, atstājot izvēles iespējas – vai nu stāvēt, vai skriet pa taku prom, pagriežot briedim muguru. Esmu reāli apmulsis, pārējie skrējēji, kas atrodas starp mani un briedi, stāv un bļauj, bet briedis virzās pa taku uz manu pusi. Pieņemu lēmumu skriet maksimāli ātri prom ar cerību, ka briedis aizies lejā pa nogāzi. Uzsākot pirmos bēgšanas soļus, izslīdu uz dubļiem un sajūtu spēcīgu grūdienu sānos un attopos rožu krūmā. Briedis arī ir skrējis pa taku un nu pēc manas nostumšanas no tās dodas lejā pa nogāzi, kas ir aizaugusi ar rozēm un sakritušiem kokiem. Tas mēģina izlīst zem nokrituša koka, kas viņam neizdodas, un nu tas ir iesprūdis zem koka un nežēlīgi bļauj. Es esmu nelielā šoka stāvoklī un nevaru saprast, vai iet briedim pa taku garām, cerot, ka tas tik tiešām būs tā iesprūdis zem koka, ka netiks ārā, vai arī palikt stāvēt. Ir taču sacensības un priekšā esošie sportisti sen jau ir gabalā, bet visi aizmugurē esošie tuvojas man. Nolemju lēnā garā pasoļot briedim garām, un tiklīdz esmu tam garām, tā atsāku skriet un atpakaļ vairāk neskatos. Esmu izsprucis sveikā no cīņas ar briedi, laika izteiksmē pazaudētas kādas 40″ (pēc GPS datiem) un man ir iestājusies panikas lēkme, kas apgrūtina elpošanu. Ir nepieciešams nomierināties un atgūt ritmu! Izdzirdu aiz sevis konkurentu soļus, tātad viņi arī ir veiksmīgi tikuši briedim garām, tāpēc nolemju turēties kopā nelielā skrējēju grupiņā, lai atgūtu ritmu. Lēnā garā viss nostājās savās sliedēs un pēc kāda brīža jau atkal skrienu raiti un izvirzos grupiņas priekšgalā, jo no priekšā esošajiem neviens īsti negrib “strādāt”. Tuvojoties kāpuma beigām, atkal priekšā ieraugu Andri, kas mani samotivē viņu noķert, to arī pašā augšā izdaru un paspējam pārmīt dažus vārdus pirms sākas pirmais nopietnākais noskrējiens līdz kontrolpunktam. Tajā ierodamies 4 džeki kopā, kur es esmu pēdējais no viņiem. Paskatoties laika plānā, šo distances nogriezni esmu veicis par 3′ lēnāk nekā bija plānots ātrākajam skrējējam, līdz ar to, neskatoties uz starpgadījumu ar briedi, esmu apmierināts ar pieveikto 1/4 distances.

Pirmajā kāpumā, īsi pirms sastapšanās ar briedi. Foto: Ze das foto

Pirmajā kāpumā, īsi pirms sastapšanās ar briedi. Foto: Ze das foto

CASA DO GUARDO – TALASNAL (6,3KM +460M) – 0:45:19; T=01:55:04, 5.v.

Uzreiz pēc kontrolpunkta turpinās noskrējiens, kurš ir gana tehnisks, tāpēc portugāļu džekus pazaudēju, bet man izdodas tikt garām un arī pazust no Andra redzes loka. Neko darīt, būs jāpastrādā vienam, lai pieķertu portugāļus. Jo zemāk noskrējienā nonākam, jo tas paliek tehniskāks un ieskrienam nogāzē, pa kuru tek upīte. Jau no treniņiem zināju, ka šādas vietas ir ļoti tehniskas, bet vēl grūtāku pārvietošanos padara tas, ka šajā vietā pievienojas nūjotāji, kuri pa trasi vairāk slāj un pļāpā, nekā koncentrējas uz to, ka viņi šobrīd uz šīs takas nav vieni. Drīz vien tehniskais posms beidzās, taka paliek gana plata un priekšā ieraugu vienu no saviem portugāļu kompanjoniem, kurš,kā izrādās, ir arī vietējā skrējēju zvaigzne, jo viņu nepārtraukti kāds uzmundrina, un vietās, kur trase šķērso lielo ceļu, ir arī atbalstītāji. Kā vēlāk izrādās, tad tas ir visai nopietns Portugāles skrējējs, t.sk. bijis Portugāles taku skriešanas izlasē – Luis Duarte (ITRA performance index 815). Kāpumā ātri viņu saķeru un nu ir laba kompānija. Uz augšu pārmaiņus viens otru apdzenam, viņam ļoti patīk uzmundrināt – go, go, go. Tuvojoties akmens ciematiņam Talasnal, tuvojas arī nākošais kontrolpunkts. Pirms paša kontrolpunkta saprotu, ka būs obligātā ekipējuma pārbaude, tāpēc laicīgi noņemu mugursomu un to atrādu tiesnešiem. Šajā kontrolpunktā iestiprinos nedaudz vairāk sev ierastajā kombinācijā – kola un apelsīni. Pamanu, ka šajā kontrolpunktā manam draugam ir atbalsta komanda, kas viņam iedod jaunas pudelītes, pienes kolu un kamēr es eju pēc otras kolas glāzes, tikmēr viņš paspēj veiksmīgi izslīdēt no KP un pazūd lejā noskrējienā. Neko darīt, jādodas arī man!

Kāpiens akmens mūru ciematiņā Talasnal. Foto: Miro Cerqueira

Kāpiens akmens mūru ciematiņā Talasnal. Foto: Miro Cerqueira

TALASNAL – KM23 (5,4KM +433M) – 0:44:40; T=2:39:40, 4.v.

Noskrējiens turpinās un tas sasniedz lielāku upi, kur jāskrien ir tā kā gar levadu, bet labākais tajā visā ir tas, ka uzmūrētajai levadai vienā pusē ir ūdens, bet otrā pusē nav norobežojošās konstrukcijas un tur atrodas visai nepatīkams kritiens. Posms nesanāk diez ko raits, bet atkal ļoti ātri priekšā ieraugu Luišu un, kā sākas kāpums, tā esmu viņu noķēris. Kādu brīdi paturos aiz viņa, bet jūtu, ka varu skriet nedaudz ātrāk, jo taka nav visai klasiska, bet nedaudz līdzīga Skandināvijas orientēšanās apvidum, kur ik pa laikam ir jāpārkāpj klints bluķiem vai jānolec un skriešanas ātrumam nav tik liela nozīme kā veiklībai. Vienīgais, kas no šī posma paliek atmiņā, ir tas, ka, tuvojoties kontrolpunktam, esmu nedaudz no sava drauga atrāvies un uz kontrolpunktu ir jādodas augšā pa visai briesmīgu nogāzi, kurā netrūkst arī rožu krūmu un vēl visādu drazu. Ierodoties kontrolpunktā, saņemu bagātīgas ovācijas, kā arī izpelnos to, ka viens no organizatoriem man cītīgi stāsta, ka tepat priekšā 2′ ir 3.vieta un 5′ priekšā ir 2.vieta. Tiklīdz kontrolpunktā ierodas Luiš, tā es to nolemju pamest, bet tā vēlāk izrādās, ka ir mana kļūda, jo šo kontrolpunktu neizmantoju pilnībā un pārāk maz iestiprinājos. Šajā brīdī uzvarētāja laika plānam zaudēju nepilnas 19′, kad praktiski pieveikta puse distances un gandrīz jau 2000 augstuma metri. Nav slikti un izskatās, ka, tā turpinot, varētu ierakstīties max plānā un izskriet 5h, jo distance no 32.km ved tikai uz leju.

Distances laikā biju iekārtojies arī 4.v. Fonā Luiš Duarte. Foto: Matias Novo

Distances laikā biju iekārtojies arī 4.v. Fonā Luiš Duarte. Foto: Matias Novo

KM23 – CANDAL (4,7KM +328M) – 0:33:30; T=3:12:10, 10.v.

Šis man bija distances smagākais nogrieznis. Uzreiz pēc KP distance sāka vest augšup pa nogāzi, kas būtu pielīdzināma Turaidas vai Ziediņkalna nogāzei slīpuma ziņā, bet atšķirība ir tāda, ka tās garums bija vismaz 4x garāks un visam pa virsu vēl pietiekoši dubļaina…No iepriekšējiem skrējieniem jau biju paņēmis atziņu, ka ilgstoši šādos kāpumos, kur slodze vairāk pāriet uz ikriem un katrs solis ir nevis jāuzceļ, bet jāizspiež, es palieku ļoti lēns un vājš. Tā tas bija arī šoreiz un šis kāpums man likās mokošs, garām paskrēja 5 džeki, kur pēdējais – tieši paša kāpuma beigās. Pēc kāpuma izejam uz diezgan lielas šosejas, pa kuru jāveic aptuveni 300m, bet es nevaru attīstīt pietiekoši lielu ātrumu, jo manas kājas ir ļoti sagurušas. Priekšā redzu pilnīgi visus džekus, kuri mani apdzina kāpumā, bet nespēju tiem tuvoties. Attālums starp mani un viņiem palielinās, līdz ar to prātā iezogas doma par to, ka tulīt nolūzīšu un mani viens pēc otra turpinās apdzīt citi skrējēji, tā teikt, iestājās lūzums, kuram būs jātiek pāri. Turpmākais posms līdz KP ir noskrējiens, diezgan labi skrienams, bet arī šeit es nespēju attīstīt pienācīgu ātrumu un spēju skriet tikai nedaudz zem 4:00 min/km. Traucē akmeņainais segums, tos nedaudz sit cauri maniem noskrietajiem Inov-8 Roclite 290 apaviem. Vēl viena mācība, pie kuras vainīgs paša slinkums, ka laicīgi nesarūpēju un neieskrēju jaunus Inov-8 apavus. Tuvojoties noskrējiena beigām, pamanu, ka man strauji tuvojas vēl viens skrējējs melnā tērpā – Andris! Labais, nopriecājos un gaidu, kad viņš mani noķers. Ieskrienot pilsētiņā Candal, to viņs arī izdara, beidzot Andra acīs redzu tādu kā vajātāja skatienu, es esmu bijis viņa noskatītais upuris. Sajūtu, ka viņš ir atpakaļ spēlē! Pasaku, ka man kājas ir izbeigušās, viņš tikai uzsauc, ka jāiztur, jo sākas pēdējais kāpums un pēc tam jau tikai uz finišu! Būs vien man jāsaņemas!

Augšā kalnā, kur zēģelē vējš. Foto: Matias Novo

Augšā kalnā, kur zēģelē vējš. Foto: Matias Novo

CANDAL – FA (5,5KM +560M) – 0:52:00; T=4:04:10, 12.v.

Sākas pēdējais kāpums, kurš kopā sastāda gandrīz 1000 augstuma metrus, jo pēc kontrolpunkta būs vēl nedaudz jāuzceļ līdz augstākai virsotnei šajā skrējienā (+1210m v.j.l.). Andri ātri vien līkumotajā posmā pazaudēju, bet tiklīdz izeju uz lielāka ceļa, kur pievienojas arī 29km distances skrējēji, tā Andri ieraugu sev priekšā aptuveni minūtes robežās. Šī daļa kāpuma ir jāskrien, man garām paskrien viena no 29km TOP dāmām, līdz ar to nolemju, ka šoreiz mani neviena dāma distances laikā neapdzīs un es saņemos skriet, apdzenu dāmu! Mani prieki ir īsi, jo 29km distance nogriežas pa kreisi, bet man jāiet pa labi. Pagriežos pa labi un priekšā ieraugu nebeidzamu kāpumu – tāda kā stiga, kas nāk lejā vai iet augšā kalnā (atkarībā, no kuras puses skatās…). Priekšā var redzēt ļoti tālu un redzu visus savus konkurentus, ieskaitot vēlāk 4.v. finišējušo itāli Donatello Rota! Andris viņiem diezgan strauji tuvojas, es arī kustos salīdzinoši raiti, šis kāpums man patīk, jo ir tāds, kurā es varu diezgan ātri virzīties uz augšu, brīžiem pat paskrienot. Vienalga, salīdzinoties ar priekšā esošajiem, es esmu lēnāks, par to liecina arī tas, ka man no aizmugures tuvojas vēl divi skrējēji, kas kāpuma beigu daļā arī mani apdzen. Sasniedzot kāpuma augšu, nākas atrādīties tiesnešiem, kas iespiež numurā zīmīti, ka es esmu te augšā bijis. Kā vēlāk izrādās, tad šis posms pret kalnu bija 1,5km garš ar 300 kāpuma metriem. Līdz KP atlikuši nieka 2km, kas jāveic visu laiku pret lēzenu kalnu un es atkal šajā posmā nespēju normāli paskriet. Slīpums, kas man nav parocīgs un esmu vājš. Sāk iezagties bada sajūta, kaut želejas esmu ēdis kā pulkstenis. Nolemju, ka laiks iestiprināties ar smago artelēriju, un no somas kabatas izvelku šokolādes Isostar high energy batoniņu, kurš garšo nenormāli labi, kā arī Isostar aprikožu marmelādes – līdzi bija 6, uzreiz apēdu 4. Vismaz kādu laiku ir ar ko nodarboties un izdzirdu kontrolpunkta tuvumu, kas man liek saņemties, jo tur dabūšu koliņu! Šos pēdējos 2km esmu veicis gaužām lēni – gandrīz 16′, kur normāli būtu bijis jāskrien 5min/km. Kontrolpunktā nolemju nedaudz uzkavēties, lai iedzertu siltu buljoniņu, uzēstu apelsīnus un sadzertos kolu. Zinu, ka man tas ir vajadzīgs, lai varētu jaudīgi noskriet pēdējo posmu, arī kājām nepieciešams nedaudz atjaunoties. Kontrolpunktā pavadu 2′ un sadzirdot, ka kāds atkal tuvojas, tā dodos prom!

FA – FINIŠS (12,10KM +290M) – 1:07:53, 12.v.
Atklātā kalna virsotne nav diez ko mīlīga, zēģelē spēcīgs vējš un gaisa temperatūra ir ap +6 grādiem. Viss, Janka, jābeidz sevi žēlot, aizmugurē pamanu 2 skrējējus un pie sevis nolemju, ka nevienu garām vairāk nelaidīšu. Sasniedzu kalna virsotni, spēki pēc uzēšanas atjaunojas un sāku 10km garo noskrējienu uz finišu. Noskrējiena sākums ir reti pretīgs, kas jau kuro reizi šajās sacensībās man liek atcerēties skyrunning, nevis trail running. Ātrums nekāds, akmeņi un klintiņas daudz, ļoti ceru, ka šāds nebūs viss noskrējiens! Labā ziņa tāda, ka no aizmugures man īsti netuvojas, tāpēc nolemju uztaisīt “zaļo pieturu”, kas jau kādu laiku prasās. Šādā vai savādāk veidā esmu uzkāpis praktiski pēdējos augstuma metrus šajā skrējienā un izeju uz ļoti plata zemes ceļa, pa kuru priekšā joņo virkne skrējēju no 29km distances. Tas man patīk, jo uzdzen sacensību garu. Esmu atkal ātrs un uz leju burtisko lidoju, neskatoties uz to, ka ceļu nomaina taka pa pļavu un vēlāk arī taka mežā. Ātrums brīžiem 3:30min/km un turpmākos 4km uz leju neskrienu lēnāk par 5min/km. Ļoti strauji pienāk noskrējiena tehniskākā daļa, kuru apskatījām vienā no treniņiem, līdz ar to es zinu, ar ko rēķināties, un turpinu apdzīt vienu skrējēju pēc otra, diemžēl visi no 29km distances. Parādās neliels cerību stariņš, ka varbūt izdosies saķert vēl kādu priekšā esošo no savas distances. Tuvojoties Lousas pilij, esmu diezgan pārliecināts, ka atlikušos 3km spēšu veikt gana kvalitatīvi, jo šo posmu izskrēju vakar! Domāts – darīts, un es skrienu – cauri parkam, gar upīti, garām smirdīgajai fabrikai, uz asfalta, uz bruģa, pēdējie pagriezieni un finiša taisne, iekšā ēkā un cauri finiša arkai! Gribēju nozvanīt finišētāja zvanu, bet kāds nelietis tieši uz manu finišu to ir nogāzis zemē. Bams, apsēžos un apturu laiku. 5h12min3sek – max mērķis nav izpildīts, bet krietni ātrāk par min mērķi! Esmu piekusis, gribu koliņu, čipšus, apelsīnus utml. Eju uz finišētāju galda un sāku svinības. Šobrīd iekšā labi padarīta darbiņa sajūta. Satieku Andri, kurš ir visai saguris un izrādās, ka finišēja tieši priekšā man. Sev par pārsteigumu pie izejas no mielastu galda satieku Aneti, kurai spēle beigusies pēc noskrietiem 2km ar izmežģītu potīti – bēdīgi! Man priekšā pēc finiša rituāli, lai pēc tam var finišā sagaidīt vēl pārējos mūsu kompānijas censoņus.
Vienā no noskrējieniem. Foto: Louzantrail

Vienā no noskrējieniem. Foto: Louzantrail

Uzreiz pēc finiša gandarījuma sajūta bija krietni lielāka, nekā tā ir tagad, it īpaši, kad sniegums tika novērtēts no ITRA puses ar performance index – 721. Pēc mūsu aprēķiniem un finišētāju kritērijiem tam bija jābūt virs 750, bet ir visai skaidrs, ka ar ITRU cīnīties nevar un tas ir viņu vērtējums.
Esmu atkal ieguvis jaunas atziņas un mācības, kā uzlabot savu sniegumu distancē, vājās vietas savā varēšanā. No pagājušā gada paņemtas atziņas ļoti strādā, it īpaši regulārā sāls uzņemšana ar salt stick palīdzību. Kopumā šis skrējiens bija kvalitatīvākais manā izpildījumā ārzemēs ar tik lielu kāpuma metru summu, jo lūzuma brīdis bija samērā īss un es tam ātri tiku pāri. Vēl ātrāk būtu ticis pāri, ja 23KM KP būtu normāli iestiprinājies vai arī laicīgi sācis ēst smago artilēriju no saviem Isostar krājumiem. Pavisam reāli bija pacīnīties par TOP10 un pat TOP6, bet noteikti TOP3 vēl šajā mačā biju par vāju, jo īsti nebiju rēķinājis un plānojis, ka spētu skrietu ātrāk par 5h. Iegūtas ļoti vērtīgas atziņas priekš sagatavošanās posma Pasaules čempionāta trasei un ceru, ka izdosies to īstenot, lai jau jūnijā šeit atgrieztos vēl spēcīgāks! Paldies kompānijai par brauciena organizēšanu un sadarbošanos.
Sacensību ekipējums:
Apavi, mugursoma, lietus jaka un aksesuāri – Inov-8 Latvija |OSveikals;
Kompresijas apģērbs (šorti, zeķes) – Compressport Latvija;
Sporta uzturs – Isostar Latvija;
Laika, augstuma metru kontrole Suunto Spartan Ultra – Suunto Latvija;
Specifiski fiziskās sagatavotības treniņi – Supervaroņu treniņi.


Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.