|
||||||
Komandas blogi |
Ziema tā kā būtu noskrieta. Ikdienas skrējienos, treniņos, koptreniņos. Un Priekuļos – taku skrējienu seriālā „Noskrien ziemu”, kurš deva iespēju atcerēties teicienu „Nekad vairs!”, lai gan par šo skrējienu seriālu var teikt arī: „Nekad vēl.” Lasīt tālāk. Nesen tika diskutēts par to, vai ir iespējams skriet bez sāpēm un mokām un vai vispār ir vajadzīgs sāpēt un mocīties, un vēl par to visu rakstīt nesagatavotiem prātiem. Kā mēs visi labi zinām, tautai vajag asinis, un arī šis ieraksts ir tapis tāpēc, ka bija “asinis”. Ja nebūtu, es nerakstītu, goda vārds! Tā ka, ja kādam ir nesagatavots prāts un ģībiens no asinīm, tad tālāk var nelasīt. Uz diviem “Noskrien ziemu” seriāla posmiem man nācās doties piespiedu kārtā, bet ar to pietika, lai uz trešo es pati rautos. Pirms sacensībām iemetu aci kopvērtējumā un secināju, ka ir vērts cīnīties. Eh, negribu es cīnīties, gribu normāli skriet un viss, bet nekas jau neatliek – godkāre liek skriet ātrāk. Laiciņš ir saulains, sniegs Priekuļos vēl turas, un tas nozīmē, ka dubļi būs. Tie ir jau sacensību centrā. Vienīgais, kas nomāc domas, ir tas, ka pa nedēļu man sāpēja kāja bez redzama un saprotama iemesla. Pirms starta it kā nesāp. Starts ir smuki uz asfalta, tālāk ir smuki pa daļēji sniegotu meža taku, bet drīz vien sākas “danger” punkti, no kuriem ārā visi rāpjamies ar dubļainiem stilbiem. Strauts pēc strauta, tur jau nav vērts mēģināt kaut kā izlaipot – jebkurā gadījumā sanāk saslapināt kājas, bet tas nekas, pagaidām vēl viss ir forši. Organizatori sasolīja, ka trase būšot garāka un augstāka, es jau iepriekš zināju, kur būs izmaiņas, un ar bailēm tās gaidīju, bet īstenībā nebija tik traki. Tikai jārāpjas pa gravu augšā. Kad pūlītis ar skrējējiem nonāk pie augšupceļa, pretī ir vienkārši siena. Ķeros pie kaut kādiem kokiem un krūmiem, lai uzdabūtu sevi augšā, tālāk ir vienkārši jākāpj, un gandrīz pašā augšā stāv trases autors un priecājas par savu dubļaino pavalstnieku mocībām. Nākamās trases izmaiņas ir tur, kur vecajā variantā bija eglītes. Tagad tā vietā ir skaists, skrienams lejupceļš un taisna, pauguraina, augšupejoša, šaura, grūti skrienama stiga. Riebjas tā stiga. Daži līkumi un tomēr mazliet eglīšu, bet man patīk, jo tās liecina par apļa drīzu beigšanos. Man pa priekšu skrien 8km skrējēja, kura man skrēja pa priekšu arī iepriekšējo sacensību pirmā apļa beigās. Atpazinu pēc biksēm. Bet tad man no aizmugures pielavās Ultralapsa un mēģina teikt, ka man esot jāskrien ātrāk. Aha, noteikti! Viņa saka, ka viņai esot krampji kājā, bet man arī it kā ir – es nezinu, kā lai nosauc to muskuļa sāpīti, kas man jau pa nedēļu bija un tagad atkal ir klāt. Otrajā aplī aizejam trijatā – Lapsa, Vāvere un Hiēna (es). Nezinu, kas Lapsai ir aiz viņas viltīgās ādas, bet arī Hiēna nav ar pliku roku ņemama. Hiēna skrien un vēro Lapsu, bet nemēģina viņu aiztikt. Bet kas tur bija ar to Vāveri? To gan varētu mēģināt nokost! Hiēna skrien pakaļ un vēro, un domā. Šī konkrētā Vāvere ir gana sīksta. Nez, vai maz sanāks nokost, bet pēc ilgākas paskriešanas aiz muguras Hiēna kož ar saviem zobiņiem un nokož. Aizvien nevar saprast, kas tur ir ar Lapsu, bet Lapsa pati atzīstas, ka pirmais aplis viņai esot ciešamais, otrs baudāmais un trešais skrienamais. Hiēnai pirmais aplis ir izpētāmais, otrs skrienamais un trešais mirstamais. Skaidrs, ka Lapsa būs spēcīgāka, bet otrajā aplī viņu var drusku izmantot saviem mērķiem. Hiēna otrajā aplī cīnās ar Lapsu, bet pēc tam laiž vaļā. Trešajā aplī ieskrienu ar sāpošu pēdas apakšu. Jau pusapli svilst un berž, tā svilst! Sākumā domāju, ka zeķe varbūt sašļukusi, bet pēc sakārtošanas nekas nemainās. Nuja, ar šīm zeķēm tak jau esmu skrējusi, viss vienmēr bijis kārtībā. Tie būs dubļi, kas tur berzē manu pēdu. Trešajā aplī tas pats notiek ar otru pēdu. Pavisam aizmirstas, ka man it kā sāpēja muskulis. Vienas sāpes nomāc otras, bet ko nu vairs – jo ātrāk tikšu finišā, jo ātrāk varēšu nomest dubļainās zeķes. Slapjākās vietās ideālā trajektorija ir visai nosacīta. Skrien, kur gribi – visur dubļi. Vietās, kur jāskrien pa slēpošanas trases malu, sniegs ir uzirdināts un smagi skrienams. Jau otrajā aplī atklāju, ka pie stāvās kraujas ir piesieta mezglaina virve, lai var ar rokām uzvilkties pa krauju augšā. “Danger” punkti ir kļuvuši par slidenu dubļu jūrām. Jākustas uzmanīgi, citādi var novandīties pa dubļu slidkalniņu lejā. Tā vien šķiet, ka dubļi ir visur, bet tur, kur nav, tur ir kaut kāds ledusveidīgs, slidens sniegs. Jau kādu laiku manu priekšā vienu cilvēku. Varētu nokost. Nākot tuvāk, pamanu vēl vienu. Nezinu, kas tie par zvēriem, bet skaistajā lejupceļā vienu nokožu ar saviem hiēnas zobiņiem, bet tad saprotu, ka tas otrs zvērs tak laikam ir tā dāma, kas pagājušajā posmā tik pārliecinoši man pagāja garām trešā apļa sākumā. Jākož nost! Nekāda košana nesanāk, jo viņa pati laipni mani palaiž garām tieši tajā riebīgajā stigā. Tādā situācijā nedrīkst vilkties pa priekšu un kavēt pagastu, jāskrien ir normāli. Cik nu normāli paskriesi, ja abas pēdas deg. Tieši tur, kur ir pēdai tā velve. Sakožu zobus un ieskrienu jau eglītēs. Pa gabalu dzirdu 8km apbalvošanu. Iepriekšējos posmos es to dzirdēju aptuveni trešā apļa vidū, tagad beigās. Patīkami. Vēl pēdējais uzkalniņš, pēdējais noskrējiens, pēdējā dubļainā pļava… Gandrīz pazaudēju botu pļavā, kārpos uz priekšu, atkal sniegs, uzarts, uzirdināts sniegs, solis nekust uz priekšu, liekas, ka finišs ir tālu, lai gan jānokārpās tikai daži metri. Pēdējie soļi ir uz asfalta, beidzot finišs! Šo sajūtu dēļ ir vērts skriet visus tos kilometrus. Pēc finiša dzeru un ēdu piedāvātos kārumus, čaloju ar citiem skrējējiem. Smejamies par botu pazaudēšanas stāstiem, savām dubļainajām kājām un biksēm, un nenosakāmas krāsas botām, runājamies par piedzīvojumiem “danger” un citos punktos, par sajūtām pirms un pēc skrējiena, vienkārši par to, kā bija. Ar pazīstamiem un nepazīstamiem. Un tad top skaidrs, kāpēc mums to visu vajag – lai pēc tam būtu, par ko parunāties! Ar svešu cilvēku tak nerunāsi par to, kā mājās iet. Bet par to, kā nupat gāja gravās un stigās, uzkalniņos un strautos – o, jā, tās sarunas ir miljonu vērtas! Kas tur beigās ir ar rezultātiem? Vecumgrupu vērtējumā man ir dubultzelts – posmā un sezonas kopsavilkumā. Ar degošajām pēdām steberēju pjedestāla virzienā. Vai ir vērts medaļas dēļ noberzt pēdām nost epidermu? Skaidrs, ka ir vērts! “Noskrien ziemu” 1.posma brīvbiļeti laimēju loterijā. Ak, un es tak nemaz nebiju plānojusi šito skriet! Nekas. Ja laimēts ir, tad jāskrien! Protams, ka garāko iespējamo distanci – 24km. Naktī pirms starta bija nelielas vēdera problēmas, tā ka no rīta nopietni apsvēru, vai vispār doties šajā skrējienā. Pat mērīju temperatūru ar domu, ka, ja būs vismaz 37,5, tad neskriešu, bet tiktāl nevilka. Kamēr domāju un tirinājos, secināju, ka noteikti Lāsma brauc jau man pakaļ, tā ka nav vairs variantu. Līdz startam veselības problēmas bija pazudušas, tā ka varēja normāli skriet. Cik nu normāli var paskriet pa sniegu -13 grādos. Starts. “Ko es te vispār daru? Kuš, es skrienu pa sniegu!” Balsis galvā jau pirmajos metros? Nu labi. Pirmajā aplī skriet bija grūti, jo visi, arī 8km skrējēji, skrēja rindiņā, kam nevarēja īsti tikt garām, jo tad bija jābrien pa sniegu, bet tas ir krietni grūtāk un sniegs birst botās. Pa bišķim tomēr izrāvos. Kaut kur var pabrist, kaut kur paskriet, kaut kur uzdurties uz zariem. Skatos, ka jau tuvojos sacensību centrs. Tik ātri jau? Nē, tikai pirmā cilpa beidzas, tagad tikai sākas īstais labums – kalns uz augšu bez iespējām to augšu no apakšas redzēt. Visādi “danger” punkti un baļķi, paskriet nevar, viss ir slikti. Starpfinišs kā nenāk, tā nenāk… Atceros, ka šito laimēju loterijā, tā jau nebūtu braukusi. Mošk stāties vienreiz ārā un beigt mocīties? Nu cik var? Tad atcerējos, ka Mēneša skrējējas intervijā biju visiem izlielījusies, ka vienmēr finišēju. Ah…. Un tad uz sniega parādās uzraksts – “Ja tev tas nepatiktu, tevis šeit nebūtu.” Jā, taisnība vien ir. Tikai nevaru saprast, kāpēc man vajadzēja izvēlēties skriet 3 apļus. Ejot otrajā aplī, secinu, ka 8km esmu mīcījusi stundu. Nu skaisti… Tomēr otrais aplis ir vieglāks, parādās kaut kāds smaids sejā. Vairāk arī var pavērot apkārtni. Skati kā no bilžu grāmatas, viss piesnidzis un pasakains, un žilbinošs. Izrādās, ka pirmā cilpa nemaz tik gara nav, pat tīri normāli vietām var paskriet. Izskaitu, ka otrajā cilpā ir 3 “danger” un tad baļķīšu josla, jaunie kociņi un tad starpfinišs. Pa vidu vēl skrienams gabals pa slēpošanas trasi. Hm, nav nemaz tik traki, tikai arī šo apli esmu mocījusi stundu. Trešajā aplī jau ir palicis neizsakāmi grūti. Nevaru vairs pavilkties. Kājas ķeras un slīd, viss ir sliktāk par sliktu, mokos, nevaru pat paiet. Nodomāju, ka vismaz neesmu vēl, kā parasti, nogāzusies zemē, bet tad attopos, ka par agru jau priecāties. Nuja, aizķeros aiz kaut kā un lidoju pret egli. Atdauzīju roku, bet vismaz nenokritu. Besī viss. Bet ko nu vairs, ir jāfinišē! Neko īsti redzēt arī nevar, jo sniegs un saule ir man apžilbinājuši acis. Aplis ir izstiepies garāks un sacēlis kaut kādus kalniņus pa vidu. Nu nebija tak tik daudz iepriekšējā aplī, zemestrīci arī nemanīja, no kurienes tie kāpumi rodas? Izbaudu retos posmos, kur var skaisti vālēt lejā no kalna, bet vairāk ir tādu, kur ir vai nu jātenterē lejā, vai jākārpās augšā. Pāri kaut kādiem aizsalušiem strautiem. Jā, nu jau atkal ir uzraksts, kas atgādina, ka man tas viss patīk. Pie sevis nosmejos, ka tas uzraksts arī izskaidro, kāpēc man vajadzēja skriet 24km, nevis 8. Tuvojoties beigām, saprotu, ka esmu uzvarējusi pati sevi, bet tad iedomājos, ka tad jau reizē arī esmu sev zaudējusi, jo kā var uzvarēt sevi, nezaudējot sev? Nekā. Es noskrēju ziemu, nevis ziema mani. Tas jau ir precīzāk, un var droši skriet iekšā finišā, izbaudot līdzjutēju gaviles. Pēc finiša atjēdzos, padzeros, paēdu un eju uz pirti. It kā skrējienā nenosalu, bet tomēr ciskas tā svilina! Jūtu, kā tās kūst vaļā kā tādi sasaluši gaļas gabali. Siltumā ir labi, siltumā ir jauki. Čaļi saka, ka man un Ingai esot jāiet uz pjedestālu. Agrāk nevarēju saprast, kā var neiet uz pjedestālu, bet tagad nosmejamies, ka nav jau ne pirmā, ne pēdējā reize. Medaļas paņemsim vēlāk, tagad jāsildās! Tāpat jau plikas neskriesim pēc balvas! Vēlāk tiekam pie medaļām, cilvēki arī vēl nav izklīduši, viņi aplaudē un priecājas par mums. Man ir silti un labi, es tiešām priecājos, ka biju tajā pirtī sasildīties. Jā, ja nebūtu pirms tam vālējusi 24km ilgāk par 3 stundām pa mežu, noteikti nosvilinot tik daudz kaloriju, ka mierīgi varētu apēst Cielaviņu un vienalga palikt mīnusos, tad to pirti tik ļoti nevarētu izbaudīt. Jā, skarbs, bet pasakaini skaists skrējiens bija. P.S. Nekad vairs!
Vēl pavisam nesen, šķiet, tikko, bija sezonas noslēguma Lielais reitingu vakars. Vēl tikko tika noskrieti Vecgada skrējieni Liepājā, Ventspilī, Jēkabpilī un Igaunijā. Un daudzie skrējieni Jaunā gada pirmajā dienā: “stīvās jūdzes”, “prātīgie piečuki”, apkārt pilsētai vai pa ielām izskrienot uzrakstu “2016”. Lasīt tālāk.
Mums bija lielais reitingu vakars. Apskatījām reitingus, apbalvojām laureātus, parunājām ar viņiem uz dīvāniņa un izlozējām dalības dažādos 2016.gada skriešanas pasākumos. 66 balvas – 66 priecīgi skrējēji. Kad man piedāvāja skriet Pasaules čempionātā 50 kilometrus, es to neņēmu par pilnu. Nu jā, uz 100km čempi es braucu ar prieku, jo nav jau Latvijā nemaz tik daudz meiteņu, kas var, grib un var atļauties braukt to simtnieku skriet, pie tam – toreiz man piedāvāja pēdējā dienā aizbāzt to caurumu izlasē, jo trūka cilvēku. Šoreiz ir cits stāsts. 50 kilometrus var noskriet katrs maratonists. Tā kā es apzinos savas spējas, tad teicu, lai ņem stiprākas meitenes, un dzīvoju mierīgi tālāk līdz brīdim, kad man saka, ka viss, termiņš ir pienācis, un ir jābrauc. Kur tad stiprās maratonistes? Negrib skriet 50km. Kā var negribēt? Nu negrib un viss! Pati biju klāt vienā tādā galvas purināšanā. Nu labi, ja jau neviens nebrauc, kas ta’ man, varu jau aizlaist. Kad pasākums nāk tuvāk, redzu, kas vēl ir pieteikti, un man dūša sašļūk papēžos. Galīgi negribas finišēt stundu pēc pārējiem, turklāt aizbraukt uz tālo Kataru nebūt nav tas lētākais prieks. Man tak ziemas mēteli vajag, zābaciņus jaunus gribas… Kad vienā tādā šaubu brīdī dalos ar Karīnu, viņa man pasaka tos pašus vārdus, ar kuriem Dace mani aizdabūja uz iepriekšējo čempi: “Gunta, braucam! Būs forši!” Jā, laikam jau tas bija tas, ko es gaidīju. Nemaz tik ļoti jau man to mēteli un zābakus nevajag. Un uz galda tieši noliktas divas vienādas dzeņa spalvas. Jūs jau zināt, ko es daru ar vienādu spalvu pāriem… Jābrauc! Mesties piedzīvojumos vienmēr ir vērts! Vienā no gatavošanās treniņiem pār mani nāk apjausma, ka šis būs pirmais 40+ skrējiens, kur mani beigās nesavāks Krišjānis vai kāds speciāli deleģēts draugs vai radinieks. Būs jātiek galā pašai. Cik saprotu, tad pārējiem ir līdzīgi. Kā mēs, 6 ultramaratonisti, spēsim palīdzēt viens otram? Nāksies kaut kā iztikt. Radinieki ar mani lepojas jau pirms laika, kolēģi saka, ka es to izdarīšot, un priekšnieks dalās ar padomiem terorisma gadījumā. Gādīgi! Sākumā jātiek līdz Viļņai. Sarunājam ar Karīnu, ka to darīsim reizē, un iegādājamies autobusa biļetes. Kad nonākam Viļņā, mēģinām sazvanīt izlases galveno personu, pie kā ir lidmašīnas biļetes un visa informācija, bet tas neizdodas. Forši, esam Viļņā un nezinām, ko darīt. Ok, reku specbuss uz lidostu! Nav baigi dārgais? Nē, 1 euro. Braucam! Andris (galvenais) pats mūs sazvana un liek uzrasties lidostā, kur satiekam pārējos, izņemot Artūru, kas lido uz Kataru citā ceļā. Jauki, esam visi kopā. Nākamā pietura ir Itālijā. Andris dabū tūristu sabiedriskā transporta biļetes un saka, ka jābrauc ar autobusu kādas 4 pieturas un jāmeklē viesnīca. Autobusā ir tablo ar pieturu nosaukumiem, no kuriem viens tiešām izskatās pēc tā, kuru mums vajag, bet viss jau nevar būt tik vienkārši. Izrādās, ka tablo nevar ticēt – tā taču Itālija! Viena cita sieviete arī meklē to pašu pieturu, bet šoferis tik saka: “Si, si!” Si si, kamēr attopamies kalna galā, kur nu tiešām nav mūsu viesnīcas. Kāpjam ārā, braucam uz otru pusi, piesienamies vietējai dāmai un tiekam gan pareizajā pieturā, gan viesnīcā. Vakariņas jāgatavo pašiem. Ar meitenēm jau jūtam nolemtības dvaku, jo stāvēšana pie plīts ir pēdējais, ko gribas darīt. Čibināmies pa istabu, kamēr no puišu gala atskan aicinājums vakariņās. Ak, dievīgi! Kas to būtu domājis? Kas to būtu domājis, ka vienkārši makaroni var pārvērsties smalkā maltītē? Sākam pierast pie lutināšanas. Otrā rītā pieceļamies uz rīta rosmes koptreniņu. Jāuzskrien tajā kalnā, kur vakar bijām ar autobusu! Uh, bija, ko noskrieties. Pūšu un elšu, bet augšā esam visi. Pasakains skats uz pilsētu. Laižam lejā, lai var paspēt paēst brokastis un sataisīties. It kā rakstīts, ka jāizvācas 10:00, bet mums lidmašīna tikai pēc 14:00, tāpēc nesteidzamies. Nemetīs jau ārā! Bez trijām desmitos tomēr apkopēja ir klāt un sviež mūs ārā, un labi ātri. Labi, ka paspējām visu apēst! Esam jau pie iekāpšanas lidmašīnā uz Turciju, kur paredzēta tiešā pārsēšanās uz Kataru. Viss šķiet labi līdz brīdim, kad biļešu kontroliere sāk uz mums bļaut un teikt, ka vīzas vajadzēja piereģistrēt jau ček-inā. Ko? Mēs piereģistrējāmies internetā un tur nebija nekas teikts par vīzu piereģistrēšanu jau Itālijā! Darbiniece uz mums bļauj un prasa tās vīzas, lai var fiksi kaut ko tur izdarīt. 3 vīzas ir angliski, 2 arābiski. Protams, ka itāliete arābiski neprot lasīt. Esam strupceļā… Vai tiešām ceļojums būs beidzies? Nē, tomēr vīzu problēma tiek atrisināta un esam jau Turcijā, kur tiekam uz Kataras lidmašīnu. Ak, laime… Kad ierodamies Kataras galvaspilsētā Dohā, uzreiz jūtam, ka esam citā pasaulē. Lidostā darbinieki nedaudz biedējoši, bet, kad viss izrādās ar mums kārtībā, tad arī vietējie atplaukst smaidā. Pie ielaišanas mums noskenē sejas, lai būtu tā pati, kas pasē. Hm, visiem nemaz tā ar pirmo reizi neizdodas līdzināties savai pases bildei, bet beidzot esam iekšā valstī pa īstam. Gribas uzlikt kapuci, jo liekas, ka arābi varbūt lūr uz maniem matiem. Ko es zinu, kas viņiem galvās darās? Protams, ka vēlāk izrādās, ka neko viņi nelūr, normāli cilvēki. Izejot no lidostas, sejā iesitas svelme. Ak, vasara! Nē, skaitās jau ziema un aukstums. Mums ir karsti. Glaunā veidā tiekam aizvizināti līdz glaunai viesnīcai. Mums no brīnumiem mutes vaļā. Trāpu vienā istabiņā ar Karīnu, jūsmojam par istabas labumiem un 16.stāvu. Ap puspieciem beidzot laižamies snaudā. Kas tā par skaņu ārā? Viņi lūdzas! To var dzirdēt pa pilsētu. Maģiski… Vēlāk pierodam pie lūgšanām vairākas reizes dienā. No rīta pirmais darbiņš ir paēst brokastis. Ak, ēšana! Pirmā tūre, otrā tūre, trešā tūre, ceturtā… Zviedru galds ar visādiem neredzētiem kārumiem ir riktīgs izaicinājums. Visu nav iespējams nogaršot, jo visa kā ir par daudz. Kad nu esam iestūmuši galvās visu, ko var, secinām, ka pēc divām stundām ir pusdienas. Ak… Brīvo laiku izmantojam, lai pastaigātu pa tveicīgo apkārtni, brīnītos par palmām un spožo sauli, baltajām mājām un baltajām mašīnām, greznību visapkārt un lielveikalu, kam pa vidu ir kanāls. Un tunelis uz viesnīcu, lai nav jāiet pa āru. Gribu nopirkt zandales, bet veikalos ir ziemas kolekcija. Nuja. Vakarā ir atklāšanas ceremonija. Es jau ceru, ka nāciju parāde būs kaut kas līdzīgs Vinshotenas gājienam, bet tā nav. No vienas telpas ieejam otrā, uz skatuves nofotografējamies un sēžamies pie galda. Pēc visām runām bankets. Tik daudz jūras velšu… Ir pienācis skrējiena rīts. Šoreiz ēdienreizēs valdāmies, lai var tiešām paskriet, nevis paripot. Temperatūra pacēlusies līdz +28 grādiem ēnā, bet ēnas nav. Pirms skrējiena dodamies nosnausties un atpūsties. Es pārdzīvoju par to, ka nespēšu ātrumā turēt līdzi pārējiem. Man saka, ka nevajagot pārdzīvot, viss esot forši tāpat. Joprojām nepamet doma, ka ne jau man šeit būtu jāatrodas, bet kādai ātrākai dāmai. Drūmi eju uz startu, bet tur mūs gaida kārtējie brīnumi – kamieļi! Nofotografējamies. Brīvprātīgie nāk klāt un grib tieši ar mums fotografēties. Pasaules čempionāts viņiem esot liels piedzīvojums. Viņiem? Mēs nespējam aptvert, cik liels piedzīvojums tas ir mums! Pirms starta dabūjam kaut kādus enerģijas batoniņus. Vienu apēdu, ir labs. Otru aizspraužu aiz drēbēm, ēdīšu pa ceļam, ja gribēsies. Kustamies starta virzienā, kur atbildīgais ļoti uztraucas, lai mēs neaizkustētos par tālu no starta koridora. Starts! Zem naksnīgajām arābu debesīm sākam skriet. Grūti ir jau pašā, pašā sākumā. Cenšos valdīties un skriet ar saprātu, bet īsti neizdodas. Negribas pārāk bremzēt, nez kāpēc liekas, ka es varu paskriet tādā pat ātrumā, kā tad, kad ir par 20 grādiem mazāks karstums. Protams, ka es to nevaru! Viss ir slikti un viss riebjas. Vējš ir diezgan jūtams. Kad pūš mugurā, ir karsti, kad pūš sejā, tad ir pretvējš. Karsts pretvējš. Trasē ir daudz asu pagriezienu, un daļa trases ved pa flīzēm, kas šķiet nedaudz slidenas, pie tam tās ir uzreiz aiz dzirdināšanas punkta un regulāri tiek nolietas. Ir ierīkots arī atvēsināšanās punkts, kur no abām pusēm ventilatori pūš gaisu. Ja skrien garām tam atvēsināšanās punktam, tad vienkārši smird. Ja skrien cauri, tad smird un pūš virsū karstu gaisu. Ļoti atvēsinoši! Tā kā rokas pulksteņa man nav, plānoju katrā aplī vadīties pēc tā lielā starpfiniša pulksteņa. Opiņā, bet starfinišā nekāda pulksteņa nav! Uz tiem brīnumiem nākamajā 5km aplī liekas tā vieglāk skriet. Rādās, ka būšu dzīvotāja! Nē, nebūšu vis. Trešajā aplī sāk sāpēt sēžas nervs, kas čakarē visu muguru. Nu nē, kāpēc viņam atkal bija jāsāk sāpēt? Kāpēc tieši tagad? Kāpēc tādās sacensībās, kur man jau tāpat ir emocionāli grūti? Nākas sabremzēties, lai vispār tiktu līdz galam. Bonusā vēl 2 apļus man sāp sāns. Sirds arī grib līst pa muti ārā, bet riju to orgānu atpakaļ. Nāk raudiens. Ko es te vispār daru? Atceros, ka Karīna man iedeva pie krekla spraužamu magnētiņu ar uzrakstu “I love running.” Tas visu saliek pa vietām. Skaidrs, kāpēc. Skaitu uz pirkstiem apļus, klunkurēju uz priekšu un morāli gatavojos lielajai kakāšanai, kas noteikti publiski izskanēs par manu necienīgo startu. Gribu, lai viss vienkārši ātrāk beigtos. Kad esmu pāri pusei, iekšēji kļūst vieglāk. Kas tad nu vairs palicis? Nekādu spēku gan nav, bet vismaz emocionāli jūtos normāli. Velns, ja tā mugura tik briesmīgi nesāpētu! Kalkulēju laikus, prātoju, cikos varētu finišēt pārējie. Gribas, lai viņi atnāk uz trases malu pabļaut, bet ārpus trases nesatieku. Brīvprātīgie gan ir sakarīgi. Viņiem ir saraksts ar numuriem un vārdiem. Viņi pa gabalu ierauga numuru, atrod sarakstā vārdu un sauc mani vārdā. Vai nav mīļi? Atbalsts tiešām lielisks! Arī trasē esošās 3 videokameras motivē kustēties uz priekšu. 4 apļi ir 2 Vinshotenas apļi. Es varu noskriet 2 Vinshotenas apļus. Es varu noskriet pusotru Vinshotenas apli. Es varu noskriet 1 Vinshotenas apli, es visu varu līdz galam izdarīt! Pēdējā aplī apdzenu Andri. Jesjes, es nebūšu finišējusi stundu pēc pārējiem! Viss, pēdējais kilometrs. Cenšos nenolikties uz tām flīzēm un beidzot ieraugu mūsējos puišus. Viņi bļauj, ka es esot malacis. Ko, nopietni? Neko ātri jau tās kājas mani nenes, bet spiežu, cik var. Kaut ko tur pat apdzenu, bet tie laikam ir no atklātajām sacensībām vai stafetes. Finiša emocijas atbild uz visiem “kāpēc es to daru?” Mazo krekliņu nav, man iedod vidējo izmēra. Ou jē, naktskrekls. Medaļa kaklā un steberēju piesēst. Gaidu, kad komanda man skrūvēs galvu nost par manu sūdīgo skrējienu, bet ziniet, viņi to nedara! Viņi mani apsveic ar finišu un dod pieci! Es laikam tūliņ apraudāšos. Atrodu to enerģijas batoniņu, ko es visu laiku esmu stiepusi sev līdzi, un atdodu citiem apēst. Es ceru, ka garšoja. No latviešiem esmu ceturtā – viens izstājās, viens finišēja pēc manis. Man prieks par tiem, kam izdevās. Pēc finiša paklausos koncertu, savācu savu picu un buljonu un mēģinu tikt līdz viesnīcai. Nav jau tālu, tikai jāuzkāpj pa trepītēm. Pa trepītēm, aha… Viesnīcnieki laipni smaida un atver durvis, priecājas par mums. Man no rokām izkrīt ūdens pudele. Vairs jau neatceros, kurš no puišiem paceļ. Tieku līdz istabai, piezvanu, jo atslēgu atstāju pie Karīnas, un viņa kā skudriņa attek ielaist mani iekšā, kur es izklājos uz paklāja, un viņa vēl sajauc man atjaunojošo dzērienu. Pēc tam es vēl laikam tiku pie tējas. Ak, un es pirms tam uztraucos, kā es tur bez Krišjāņa tikšu galā! Izrādās, ka arī noskrējušies ultramaratonisti spēj viens otram palīdzēt. Sajūta ir brīnišķīga, jo agrāk apkārtējie bieži vien domāja, ka Gunta jau ir spēcīga, Gunta tiek vienmēr ar visu galā, Guntai ir iekšās un nav nepieciešams palīdzēt. Var jau būt, bet tomēr ļoti jauki, ka kāds parūpējas. Kaut vai tējai ūdeni uzlej. Ziniet, es to novērtēju! Nākamajā dienā neko negribas. Bišku slikti, bet brokastis visu saliek pa vietām. Relaksējamies baseinā, kas ir izvirzīts ārpus viesnīcas sienas 19.stāvā un sanāk zem klajām debesīm. Pēc noslēguma ceremonijas dodamies ekskursijā pa vecpilsētu un dabūjam atkal jaunas emocijas un iespaidus. Pēdējās dienās gribas ķert visu, ko vien var, gulēt maz un baudīt daudz. Ēst daudz. Smejamies, ka esam ēšanas treniņnometnē – Pasaules ēšanas čempionātā ziemassvētkos mēs būsim pirmie! Pēdējā dienā gan nekas vairs nelien iekšā, dodamies atkal ekskursijā. Dzīve šķiet skaista. Priecājos par saviem komandas biedriem – patīkami braukt uz čempionātu kopā ar cilvēkiem, ar kuriem var smieties līdz zemei, plēst jokus, uzjautrināties pie ēšanas, dauzīties stundām pa baseinu, spēlēt mēmo šovu, kāpt palmās, noklīst pilsētā, nespēt sadabūt taksi un pēc stundas sēdēt busiņā kopā ar 2 nepazīstamiem arābiem, kas ved mūs it kā pareizajā virzienā. Bet tie jau ir stāsti, kurus garajos ziemas vakaros stāstīt mīļajiem cilvēkiem, pēc kuriem ceļojuma beigās bijām jau krietni sailgojušies! Pēdējā lidostas pauzē runājam par skriešanu. Es saku, ka piedzīvojums bija neaizmirstams, bet nākamreiz gan lai ņem kādu, kas var paskriet. Man saka, lai es beidzu pārdzīvot. Lēns skrējiens ar finišu esot vērtīgāks par ātru skrējienu bez finiša. Nu ja, finišu no manis var dabūt. Vienmēr! 50 es vairs neskriešu, bet man radās mērķi vienai citai distancei. Es vēl parādīšu, kas man ir iekšās! |
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
km 
-