|
||||||
Komandas blogi |
Vēl pavisam nesen, šķiet, tikko, bija sezonas noslēguma Lielais reitingu vakars. Vēl tikko tika noskrieti Vecgada skrējieni Liepājā, Ventspilī, Jēkabpilī un Igaunijā. Un daudzie skrējieni Jaunā gada pirmajā dienā: “stīvās jūdzes”, “prātīgie piečuki”, apkārt pilsētai vai pa ielām izskrienot uzrakstu “2016”. Lasīt tālāk.
Mums bija lielais reitingu vakars. Apskatījām reitingus, apbalvojām laureātus, parunājām ar viņiem uz dīvāniņa un izlozējām dalības dažādos 2016.gada skriešanas pasākumos. 66 balvas – 66 priecīgi skrējēji. Kad man piedāvāja skriet Pasaules čempionātā 50 kilometrus, es to neņēmu par pilnu. Nu jā, uz 100km čempi es braucu ar prieku, jo nav jau Latvijā nemaz tik daudz meiteņu, kas var, grib un var atļauties braukt to simtnieku skriet, pie tam – toreiz man piedāvāja pēdējā dienā aizbāzt to caurumu izlasē, jo trūka cilvēku. Šoreiz ir cits stāsts. 50 kilometrus var noskriet katrs maratonists. Tā kā es apzinos savas spējas, tad teicu, lai ņem stiprākas meitenes, un dzīvoju mierīgi tālāk līdz brīdim, kad man saka, ka viss, termiņš ir pienācis, un ir jābrauc. Kur tad stiprās maratonistes? Negrib skriet 50km. Kā var negribēt? Nu negrib un viss! Pati biju klāt vienā tādā galvas purināšanā. Nu labi, ja jau neviens nebrauc, kas ta’ man, varu jau aizlaist. Kad pasākums nāk tuvāk, redzu, kas vēl ir pieteikti, un man dūša sašļūk papēžos. Galīgi negribas finišēt stundu pēc pārējiem, turklāt aizbraukt uz tālo Kataru nebūt nav tas lētākais prieks. Man tak ziemas mēteli vajag, zābaciņus jaunus gribas… Kad vienā tādā šaubu brīdī dalos ar Karīnu, viņa man pasaka tos pašus vārdus, ar kuriem Dace mani aizdabūja uz iepriekšējo čempi: “Gunta, braucam! Būs forši!” Jā, laikam jau tas bija tas, ko es gaidīju. Nemaz tik ļoti jau man to mēteli un zābakus nevajag. Un uz galda tieši noliktas divas vienādas dzeņa spalvas. Jūs jau zināt, ko es daru ar vienādu spalvu pāriem… Jābrauc! Mesties piedzīvojumos vienmēr ir vērts! Vienā no gatavošanās treniņiem pār mani nāk apjausma, ka šis būs pirmais 40+ skrējiens, kur mani beigās nesavāks Krišjānis vai kāds speciāli deleģēts draugs vai radinieks. Būs jātiek galā pašai. Cik saprotu, tad pārējiem ir līdzīgi. Kā mēs, 6 ultramaratonisti, spēsim palīdzēt viens otram? Nāksies kaut kā iztikt. Radinieki ar mani lepojas jau pirms laika, kolēģi saka, ka es to izdarīšot, un priekšnieks dalās ar padomiem terorisma gadījumā. Gādīgi! Sākumā jātiek līdz Viļņai. Sarunājam ar Karīnu, ka to darīsim reizē, un iegādājamies autobusa biļetes. Kad nonākam Viļņā, mēģinām sazvanīt izlases galveno personu, pie kā ir lidmašīnas biļetes un visa informācija, bet tas neizdodas. Forši, esam Viļņā un nezinām, ko darīt. Ok, reku specbuss uz lidostu! Nav baigi dārgais? Nē, 1 euro. Braucam! Andris (galvenais) pats mūs sazvana un liek uzrasties lidostā, kur satiekam pārējos, izņemot Artūru, kas lido uz Kataru citā ceļā. Jauki, esam visi kopā. Nākamā pietura ir Itālijā. Andris dabū tūristu sabiedriskā transporta biļetes un saka, ka jābrauc ar autobusu kādas 4 pieturas un jāmeklē viesnīca. Autobusā ir tablo ar pieturu nosaukumiem, no kuriem viens tiešām izskatās pēc tā, kuru mums vajag, bet viss jau nevar būt tik vienkārši. Izrādās, ka tablo nevar ticēt – tā taču Itālija! Viena cita sieviete arī meklē to pašu pieturu, bet šoferis tik saka: “Si, si!” Si si, kamēr attopamies kalna galā, kur nu tiešām nav mūsu viesnīcas. Kāpjam ārā, braucam uz otru pusi, piesienamies vietējai dāmai un tiekam gan pareizajā pieturā, gan viesnīcā. Vakariņas jāgatavo pašiem. Ar meitenēm jau jūtam nolemtības dvaku, jo stāvēšana pie plīts ir pēdējais, ko gribas darīt. Čibināmies pa istabu, kamēr no puišu gala atskan aicinājums vakariņās. Ak, dievīgi! Kas to būtu domājis? Kas to būtu domājis, ka vienkārši makaroni var pārvērsties smalkā maltītē? Sākam pierast pie lutināšanas. Otrā rītā pieceļamies uz rīta rosmes koptreniņu. Jāuzskrien tajā kalnā, kur vakar bijām ar autobusu! Uh, bija, ko noskrieties. Pūšu un elšu, bet augšā esam visi. Pasakains skats uz pilsētu. Laižam lejā, lai var paspēt paēst brokastis un sataisīties. It kā rakstīts, ka jāizvācas 10:00, bet mums lidmašīna tikai pēc 14:00, tāpēc nesteidzamies. Nemetīs jau ārā! Bez trijām desmitos tomēr apkopēja ir klāt un sviež mūs ārā, un labi ātri. Labi, ka paspējām visu apēst! Esam jau pie iekāpšanas lidmašīnā uz Turciju, kur paredzēta tiešā pārsēšanās uz Kataru. Viss šķiet labi līdz brīdim, kad biļešu kontroliere sāk uz mums bļaut un teikt, ka vīzas vajadzēja piereģistrēt jau ček-inā. Ko? Mēs piereģistrējāmies internetā un tur nebija nekas teikts par vīzu piereģistrēšanu jau Itālijā! Darbiniece uz mums bļauj un prasa tās vīzas, lai var fiksi kaut ko tur izdarīt. 3 vīzas ir angliski, 2 arābiski. Protams, ka itāliete arābiski neprot lasīt. Esam strupceļā… Vai tiešām ceļojums būs beidzies? Nē, tomēr vīzu problēma tiek atrisināta un esam jau Turcijā, kur tiekam uz Kataras lidmašīnu. Ak, laime… Kad ierodamies Kataras galvaspilsētā Dohā, uzreiz jūtam, ka esam citā pasaulē. Lidostā darbinieki nedaudz biedējoši, bet, kad viss izrādās ar mums kārtībā, tad arī vietējie atplaukst smaidā. Pie ielaišanas mums noskenē sejas, lai būtu tā pati, kas pasē. Hm, visiem nemaz tā ar pirmo reizi neizdodas līdzināties savai pases bildei, bet beidzot esam iekšā valstī pa īstam. Gribas uzlikt kapuci, jo liekas, ka arābi varbūt lūr uz maniem matiem. Ko es zinu, kas viņiem galvās darās? Protams, ka vēlāk izrādās, ka neko viņi nelūr, normāli cilvēki. Izejot no lidostas, sejā iesitas svelme. Ak, vasara! Nē, skaitās jau ziema un aukstums. Mums ir karsti. Glaunā veidā tiekam aizvizināti līdz glaunai viesnīcai. Mums no brīnumiem mutes vaļā. Trāpu vienā istabiņā ar Karīnu, jūsmojam par istabas labumiem un 16.stāvu. Ap puspieciem beidzot laižamies snaudā. Kas tā par skaņu ārā? Viņi lūdzas! To var dzirdēt pa pilsētu. Maģiski… Vēlāk pierodam pie lūgšanām vairākas reizes dienā. No rīta pirmais darbiņš ir paēst brokastis. Ak, ēšana! Pirmā tūre, otrā tūre, trešā tūre, ceturtā… Zviedru galds ar visādiem neredzētiem kārumiem ir riktīgs izaicinājums. Visu nav iespējams nogaršot, jo visa kā ir par daudz. Kad nu esam iestūmuši galvās visu, ko var, secinām, ka pēc divām stundām ir pusdienas. Ak… Brīvo laiku izmantojam, lai pastaigātu pa tveicīgo apkārtni, brīnītos par palmām un spožo sauli, baltajām mājām un baltajām mašīnām, greznību visapkārt un lielveikalu, kam pa vidu ir kanāls. Un tunelis uz viesnīcu, lai nav jāiet pa āru. Gribu nopirkt zandales, bet veikalos ir ziemas kolekcija. Nuja. Vakarā ir atklāšanas ceremonija. Es jau ceru, ka nāciju parāde būs kaut kas līdzīgs Vinshotenas gājienam, bet tā nav. No vienas telpas ieejam otrā, uz skatuves nofotografējamies un sēžamies pie galda. Pēc visām runām bankets. Tik daudz jūras velšu… Ir pienācis skrējiena rīts. Šoreiz ēdienreizēs valdāmies, lai var tiešām paskriet, nevis paripot. Temperatūra pacēlusies līdz +28 grādiem ēnā, bet ēnas nav. Pirms skrējiena dodamies nosnausties un atpūsties. Es pārdzīvoju par to, ka nespēšu ātrumā turēt līdzi pārējiem. Man saka, ka nevajagot pārdzīvot, viss esot forši tāpat. Joprojām nepamet doma, ka ne jau man šeit būtu jāatrodas, bet kādai ātrākai dāmai. Drūmi eju uz startu, bet tur mūs gaida kārtējie brīnumi – kamieļi! Nofotografējamies. Brīvprātīgie nāk klāt un grib tieši ar mums fotografēties. Pasaules čempionāts viņiem esot liels piedzīvojums. Viņiem? Mēs nespējam aptvert, cik liels piedzīvojums tas ir mums! Pirms starta dabūjam kaut kādus enerģijas batoniņus. Vienu apēdu, ir labs. Otru aizspraužu aiz drēbēm, ēdīšu pa ceļam, ja gribēsies. Kustamies starta virzienā, kur atbildīgais ļoti uztraucas, lai mēs neaizkustētos par tālu no starta koridora. Starts! Zem naksnīgajām arābu debesīm sākam skriet. Grūti ir jau pašā, pašā sākumā. Cenšos valdīties un skriet ar saprātu, bet īsti neizdodas. Negribas pārāk bremzēt, nez kāpēc liekas, ka es varu paskriet tādā pat ātrumā, kā tad, kad ir par 20 grādiem mazāks karstums. Protams, ka es to nevaru! Viss ir slikti un viss riebjas. Vējš ir diezgan jūtams. Kad pūš mugurā, ir karsti, kad pūš sejā, tad ir pretvējš. Karsts pretvējš. Trasē ir daudz asu pagriezienu, un daļa trases ved pa flīzēm, kas šķiet nedaudz slidenas, pie tam tās ir uzreiz aiz dzirdināšanas punkta un regulāri tiek nolietas. Ir ierīkots arī atvēsināšanās punkts, kur no abām pusēm ventilatori pūš gaisu. Ja skrien garām tam atvēsināšanās punktam, tad vienkārši smird. Ja skrien cauri, tad smird un pūš virsū karstu gaisu. Ļoti atvēsinoši! Tā kā rokas pulksteņa man nav, plānoju katrā aplī vadīties pēc tā lielā starpfiniša pulksteņa. Opiņā, bet starfinišā nekāda pulksteņa nav! Uz tiem brīnumiem nākamajā 5km aplī liekas tā vieglāk skriet. Rādās, ka būšu dzīvotāja! Nē, nebūšu vis. Trešajā aplī sāk sāpēt sēžas nervs, kas čakarē visu muguru. Nu nē, kāpēc viņam atkal bija jāsāk sāpēt? Kāpēc tieši tagad? Kāpēc tādās sacensībās, kur man jau tāpat ir emocionāli grūti? Nākas sabremzēties, lai vispār tiktu līdz galam. Bonusā vēl 2 apļus man sāp sāns. Sirds arī grib līst pa muti ārā, bet riju to orgānu atpakaļ. Nāk raudiens. Ko es te vispār daru? Atceros, ka Karīna man iedeva pie krekla spraužamu magnētiņu ar uzrakstu “I love running.” Tas visu saliek pa vietām. Skaidrs, kāpēc. Skaitu uz pirkstiem apļus, klunkurēju uz priekšu un morāli gatavojos lielajai kakāšanai, kas noteikti publiski izskanēs par manu necienīgo startu. Gribu, lai viss vienkārši ātrāk beigtos. Kad esmu pāri pusei, iekšēji kļūst vieglāk. Kas tad nu vairs palicis? Nekādu spēku gan nav, bet vismaz emocionāli jūtos normāli. Velns, ja tā mugura tik briesmīgi nesāpētu! Kalkulēju laikus, prātoju, cikos varētu finišēt pārējie. Gribas, lai viņi atnāk uz trases malu pabļaut, bet ārpus trases nesatieku. Brīvprātīgie gan ir sakarīgi. Viņiem ir saraksts ar numuriem un vārdiem. Viņi pa gabalu ierauga numuru, atrod sarakstā vārdu un sauc mani vārdā. Vai nav mīļi? Atbalsts tiešām lielisks! Arī trasē esošās 3 videokameras motivē kustēties uz priekšu. 4 apļi ir 2 Vinshotenas apļi. Es varu noskriet 2 Vinshotenas apļus. Es varu noskriet pusotru Vinshotenas apli. Es varu noskriet 1 Vinshotenas apli, es visu varu līdz galam izdarīt! Pēdējā aplī apdzenu Andri. Jesjes, es nebūšu finišējusi stundu pēc pārējiem! Viss, pēdējais kilometrs. Cenšos nenolikties uz tām flīzēm un beidzot ieraugu mūsējos puišus. Viņi bļauj, ka es esot malacis. Ko, nopietni? Neko ātri jau tās kājas mani nenes, bet spiežu, cik var. Kaut ko tur pat apdzenu, bet tie laikam ir no atklātajām sacensībām vai stafetes. Finiša emocijas atbild uz visiem “kāpēc es to daru?” Mazo krekliņu nav, man iedod vidējo izmēra. Ou jē, naktskrekls. Medaļa kaklā un steberēju piesēst. Gaidu, kad komanda man skrūvēs galvu nost par manu sūdīgo skrējienu, bet ziniet, viņi to nedara! Viņi mani apsveic ar finišu un dod pieci! Es laikam tūliņ apraudāšos. Atrodu to enerģijas batoniņu, ko es visu laiku esmu stiepusi sev līdzi, un atdodu citiem apēst. Es ceru, ka garšoja. No latviešiem esmu ceturtā – viens izstājās, viens finišēja pēc manis. Man prieks par tiem, kam izdevās. Pēc finiša paklausos koncertu, savācu savu picu un buljonu un mēģinu tikt līdz viesnīcai. Nav jau tālu, tikai jāuzkāpj pa trepītēm. Pa trepītēm, aha… Viesnīcnieki laipni smaida un atver durvis, priecājas par mums. Man no rokām izkrīt ūdens pudele. Vairs jau neatceros, kurš no puišiem paceļ. Tieku līdz istabai, piezvanu, jo atslēgu atstāju pie Karīnas, un viņa kā skudriņa attek ielaist mani iekšā, kur es izklājos uz paklāja, un viņa vēl sajauc man atjaunojošo dzērienu. Pēc tam es vēl laikam tiku pie tējas. Ak, un es pirms tam uztraucos, kā es tur bez Krišjāņa tikšu galā! Izrādās, ka arī noskrējušies ultramaratonisti spēj viens otram palīdzēt. Sajūta ir brīnišķīga, jo agrāk apkārtējie bieži vien domāja, ka Gunta jau ir spēcīga, Gunta tiek vienmēr ar visu galā, Guntai ir iekšās un nav nepieciešams palīdzēt. Var jau būt, bet tomēr ļoti jauki, ka kāds parūpējas. Kaut vai tējai ūdeni uzlej. Ziniet, es to novērtēju! Nākamajā dienā neko negribas. Bišku slikti, bet brokastis visu saliek pa vietām. Relaksējamies baseinā, kas ir izvirzīts ārpus viesnīcas sienas 19.stāvā un sanāk zem klajām debesīm. Pēc noslēguma ceremonijas dodamies ekskursijā pa vecpilsētu un dabūjam atkal jaunas emocijas un iespaidus. Pēdējās dienās gribas ķert visu, ko vien var, gulēt maz un baudīt daudz. Ēst daudz. Smejamies, ka esam ēšanas treniņnometnē – Pasaules ēšanas čempionātā ziemassvētkos mēs būsim pirmie! Pēdējā dienā gan nekas vairs nelien iekšā, dodamies atkal ekskursijā. Dzīve šķiet skaista. Priecājos par saviem komandas biedriem – patīkami braukt uz čempionātu kopā ar cilvēkiem, ar kuriem var smieties līdz zemei, plēst jokus, uzjautrināties pie ēšanas, dauzīties stundām pa baseinu, spēlēt mēmo šovu, kāpt palmās, noklīst pilsētā, nespēt sadabūt taksi un pēc stundas sēdēt busiņā kopā ar 2 nepazīstamiem arābiem, kas ved mūs it kā pareizajā virzienā. Bet tie jau ir stāsti, kurus garajos ziemas vakaros stāstīt mīļajiem cilvēkiem, pēc kuriem ceļojuma beigās bijām jau krietni sailgojušies! Pēdējā lidostas pauzē runājam par skriešanu. Es saku, ka piedzīvojums bija neaizmirstams, bet nākamreiz gan lai ņem kādu, kas var paskriet. Man saka, lai es beidzu pārdzīvot. Lēns skrējiens ar finišu esot vērtīgāks par ātru skrējienu bez finiša. Nu ja, finišu no manis var dabūt. Vienmēr! 50 es vairs neskriešu, bet man radās mērķi vienai citai distancei. Es vēl parādīšu, kas man ir iekšās!
Tu noskrēji. Varbūt uzskrēji Ezerlūķu pilskalnā, varbūt rāpies ārā no Garkalnes bļodas. Skrienot skaitīji un salīdzināji, uz cik pakalniem atrodas Rēzekne, un uz cik – Talsi. Stāvēji startā 11.novembra krastmalā kopā ar daudziem tūkstošiem skrējēju, bet varbūt izbaudīji mazo maču šarmu Aizkrauklē, Mežaparkā vai Ozolniekos. Gada sākums. Kolēģi jau zina, ka man patīk skriet un, ka daru to ar milzīgu prieku. Viena no kolēģēm man jautā – vai es esmu domājusi skriet Ņujorkā? Padomāju un saku viņai, ka ir vēlēšanās skriet kaut kur ārpus Latvijas robežām. Bet Ņujorka – tas ir kaut kas tik grandiozs un liekas neiespējams. Nu nezinu. Varbūt kādreiz izdosies, ko tādu piepildīt. Gribēties jau gribētos. Lattelecom Rīgas maratonam piesakos zem VSK Noskrien komandas nosaukuma, kā to jau daru 3. gadu. Tālākais jau liekas kaut kas pilnīgi nereāls. Noskrienu maratonu – nu ne pārāk ātri, bet prieks ir tāpat. Par to, ka spēju!
Pēc maratona sekoju līdz jaunumiem par ātrākajām komandām! Ieraugu pazīstamu seju pie tiem, kas brauc uz Ņujorku. Apsveicu Facebookā puisi ar tādu laimi. Viņš raksta man atpakaļ – “Starp citu: Tev ar jādodas uz NY! Es to uztveru, kā jociņu un saku, ka es jau labprāt, bet… Ne es esmu pieteikusies kam tādam nekā!” Tad atnāk vēstule no Lattelecom Rīgas maratona, ka man jāaizpilda anketa, kurā, jāsaka vai braucu uz Ņujorku skriet maratonu?! Ak, es taču neko nesaprotu. Es taču neesmu bijusi nevienā komandā. Kā tas ir iespējams? Tad nu pētu, kā saucas komandas, kuras laimējušas šo iespēju. Nevienu nosaukumu neesmu pat dzirdējusi. Bet izrādās, būt komandā VSK Noskrien nozīmē vairāk. Tas nozīmē, ka Boss ieliek Tevi apakškomandā, kura uzvar un tiek braukt uz Ņujorku! (Es varu teikt tikai milzīgu, milzīgu paldies Signim Vāverem par šādu iespēju). Tad nu ar trīcošām rokām atrodu, ka esmu šai komandā. Vienkārši nereāla sajūta. Grūti izstāstīt, kāda man šī sajūta bija. Nu nereāli, cik liela ir iespējamība notikt šādām sakritībām? Aizpildu anketu, ka nelaidīšu šādu iespēju garām un braukšu skriet. Bez variantiem. Krāšu naudu un skriešu. Meklēju cilvēkus, kas ir šajā sarakstā – braucu uz Ņujorku. Lai nebūtu vienai jābrauc, jo mazliet baidos. Nekad neesmu braukusi tā uz citu valsti skriet. Ciemos esmu braukusi, kur man atbrauc pretī savāc un aizved paciemoties. Bet, kad man jāmeklē kur palikt, kā tikt līdz tai vietai, kur palikt. Nekad. Rodas panika! Tā nu es atrodu puišus no savas komandas un sarunājam, ka lidosim un dzīvosim kopīgi. Atviegloti uzelpoju. Man blakus būs puiši, kas jau ir ceļojuši. Tā mēs kopīgi iegādājām biļetes uz lidmašīnu un rezervējam dzīves vietu. Un tad sākas gaidīšana – vienkārši ceļojuma gaidīšana. Visu laiku iekšā uzdodas tāds jautājums: Vai tiešām tas notiek ar mani? Nu vai tā var vispār notikt? Pat redzot savā kontā NYRR ierakstu:  Pat tad nav īsti skaidrs, kas ar mani notiek. Vai tiešām notiek. Pašlaik ir palikušas tieši 3 nedēļas līdz lidojumam uz tālo, tālo zemi un tā nezināmā sajūta ir ārkārtīgi satraucoša! Vienu vakaru tiek sarunāts tikties, lai mūs iepazīstinātu ar notikumiem, kas mūs gaida tai galā. Sapazīstinātu. Tiek sarunāta tikšanās, kuras laikā tiekam pie ļoti skaistiem krekliņiem ar saviem vārdiņiem.  Šī saruna ir tik patīkama, un stāsti par atbalstu trasē liek sajust vēlmi ātrāk tikt pie pašas skriešanas. Tātad viss notiek!!! Esam lidostā, satiekamies un ejam pēc savām biļetēm, sākumā tiekam līdz Oslo, tāds īsais lidojums. Tad pagaidām dažas stundiņas līdz transfēra reisam uz Ņujorku. Garais pārlidojums tomēr paņem man spēkus, kaut kā nespēju iemigt tā pa īstam. Kad esam tai galā, viss liekas tik jauns un nesaprotams. Jābrauc ar “AirTrain” līdz metro.  Tad mazliet jāpamaldās pirms atrodam vietu kur beidzot kājas tiek izstieptas un acis aizkrīt. Pirmā diena Pirmajā dienā nolemjam necelties pārāk agri, bet, kad pamodīsimies, laisties paskriet pa tuvējo parku. Parks liekas kā parks, bet, kamēr tiekam līdz tam, mājas jau sāk šķist interesantas. Man gan galīgi nav skaidrs, kā vispār kaut ko šeit var atrast. Tikai skrienu līdz puišiem. Kristaps ir visu izpētījis un zina, kur un kā nokļūt. Patīkami vienkārši ļauties skrējienam nedomājot par to, kā pēc tam tikšu atpakaļ. Gan jau aizvedīs.  Pēc skrējiena visu laiku līst, nekur īsti negribas iet. Aizgājām tik uz veikalu, kur tiku pie jaunām skrienam botiņām. Jeeee. Un pārējo dienas laiku mēs vienkārši atgūstamies mājās no garā lidojuma.
Otrā diena
Otrās dienas rīts tāds mazliet apmācies, bet skrējienam labvēlīgs laiks un no rīta kaut kā galīgi miegs nenāk. Tā nu ceļamies un skrienam apskatīt Bruklinas tiltu.  Neatrodam gan kur uz tā var uzskriet virsū, tāpēc pieskrienam no malas tam. Skats burvīgs.  No otras puses arī Manhatenas tilts.  Bet mākoņi, kas iesprūduši debesskrāpjos izskatījās iespaidīgi.  Diena sāka izvērsties arvien saulaināka un siltāka. Tāpēc devāmies uz Manhatanas centru, lai apskatītu tuvplānā tās augstās mājas, un pie reizes arī centrālparku uzmeklēt.  Par lielajiem akmeņiem biju sajūsmā un ap parku esošās mājiņas. Ahhhh. Skaisti. Staigājam ļoti daudz. Visu laiku acis zib uz visām pusēm. Beigās izlemjam, ka vajag arī uzbraukt kaut kur augšā. Vislabākais pēc Kristapa pētījumiem ir Rokfellera centrs, kurā braukt augšā, lai izbaudītu Ņujorkas skatu pilnībā. Tiekam pie biļetēm uz 17:50, līdz tam laikam kaut kur jāaiziet. Dodamies apskatīt reklāmas Time Square un China Town. Pēc tam ar metro braucam atpakaļ, lai paspētu īstajā laikā, un, ziniet – bija īstais laiks, kad braukt tur augšā. Sākumā bija gaišs, visu novērtēt un apskatīt.  Tad pats skaistākais saulriets un gaismiņu parādīšanās Ņujorkā.  Pēc šī centra apmeklējuma Kristaps mūs atstāj un dodas uz basketbola spēli. Mēs ar Aigaru izlemjam aiziet apskatīt Time Square tumsā. Cilvēki tur bija saradušies nez no kurienes ļoti daudz, un Walt Disney varoņi ļoti vēlējās samīļoties un taisīt selfijus. Bet es neļāvos šim vilinošajam piedāvājumam, laidām mājās atpūsties no garās, piepildītās dienas ar metro. Atkal mazliet pamaldījāmies, kamēr atradām savu apmešanās vietu. Trešā diena Skrējiens. Atradām vietu, kur tikt uz Bruklinas tilta. Burvīgi skati. Telefons nevar uzņemt to, ko es ar acīm baudīju.  Šai dienā svarīgākais notikums bija došanās pēc numuriņiem un fotografēšanās kopbildei. Te nu mēs visi laimīgie esam (Lai gan laikam ne visi, kāds vēl ir ceļā).  Vakarā noteikti jāatgriežas Centrālparkā uz gājienu, bet pa dienu kaut ko jāsadomā, ko vajag redzēt. Par to parūpējies Kristaps. Mēs dodamies uz Brighton beach. Nu skaista saulaina diena pludmalē.  Izrādās, ka tur ir atrakciju parks – acis iemirdzas, tak jāpamēģina kāds no foršākajiem. Aigaram ar tāda doma ienākusi prātā. Tā nu mēs izbraucam ar šādu.  Bija ļoti bailīgi. Un bija to vērts. Un vakarā jādodas uz valstu gājienu, ir tautas kam temperaments laužas laukā un viņi danco, dzied, spēlē instrumentus. Bija ko ieraudzīt un mēs – Latvija!!! Kāds bija sagādājis karodziņus! Skaisti, un paldies par karodziņiem!  Bet skatoties salūtu, sapratu, ka Rīga prot uztaisīt salūtus! Nevarējām redzēt pārāk labi un nemaz nelikās nekas īpašs. Ceturtā diena Dienu pirms maratona – NESKRIENAM, tikai nelielas pastaigas aizbraucām apskatīt dvīņu torņu atceres vietu (tā ir tāda aukstumus izraisoša vieta); un pēc tam vēl suvenīru iegāde. Maratona rīts It kā mierīgi pamostamies, sataisāmies un gatavojamies (tiek uzvilktas jaunās iegādātās botiņas) uz Honor Guest autobusu, bet, kad aizbraucam līdz tai vietai, kur būtu bijis jābūt, saprotam, ka esam nokavējušies. Man vēl nav stresa, jo man starts vēlāk kā puišiem, tad dodamies uz metro, lai tiktu uz Staten Island Ferry, bet kā slikta zīme parādās paziņojums, ka metro kaut kas noticis un kavēsies. Tad nu gan piemetas neliels satraukums, kā mēs paspēsim. Kaut kā Kristaps sāk sarunu ar Ņujorkieti Dan. Viņš saka, lai paspētu, domā braukt ar taksi. Bet mēs tādi “ļoti sagatavojušies” visām situācijām, neviens neesam paņēmuši naudu līdz. Bet šis puisis laipni uzaicina aizvest arī mūs līdz šim prāmītim. Tā nu viss stress pazūd. Domāju, ka nu jau viss. Pārbrauksim ar prāmīti un būsim startā. Bet kā izrādās maldos, jo vēl ir jāsēžas autobusā… Un jābrauc. Tā nu puišiem paliek arvien mazāk laika līdz startam. Ziniet, ar visu šo maldīšanos sāk ēst gribēties. Atrodu savu koridoru un ieraugu – O, pirmsskrējiena šokolādītes un kafija. Saēdos, lai ir spēks skriet. Un drīz jau jāstājas startā. Jāizmet savas siltuma drēbes un jāsāk skriet.  Tiek nodziedāta himna un Starts!  Sākumā ir tikai skrējēji. Spēka daudz. Skrienas skaisti. Skatos, ka zem kājām daudz labu drēbīšu. Un visu laiku smaidu. Tik daudz cilvēku. Wooooouuuu, un šī jau ir trešā plūsma. Kad jau pārskriets pirmais tilts, uzrodas līdzjutēju bari. Tiešām bari. Viss ir pilns, pārpilns. Tā kā uz krekliņa ir vārds, cilvēki sauc manu vārdu. Dzirdēju, šķiet, 4 dažādus variantus savam vārdam – Eidža, Eiža, Eidžiaiei un īsto variantu – Aija. Tā kā mana balss bija aizkritusi, uzsaukt paldies neizdodas. Tik vicinu rokas ar īkšķiem uz augšu un visu laiku smaidu. Tiešām nepārtraukti smaidu. Plakāti ar uzrakstiem daždažādiem: Hit for a Power!!! Ka viņi lepojas ar mums, veiksmes nejaušam svešiniekam, Labs temps, Pēdējais nolādētais tilts. Nu ļoooti daudz. Sanāk lasīt visu laiku kaut ko un tik smaidīt par viņu izdomu. Katrs rajons sveic ar nonākšanu pie viņiem. Welcome to Bruklin, Welcome to Bronx. Un vēl ievēroju, ka cilvēki par savu naudiņu iegādājuši salvetes ar ko noslaucīt sviedrus, želejas lācīšus, banānus. Vaigiem ar sanāk treniņš kārtīgs un rokas ar tiek vicinātas pa gaisu, parādot, ka viņi ir lieliski līdzjutēji. Piecinieku došana ar’ bija superīga, brīžiem jutos kā tāda slavenība. Visi sauc manu vārdu un dod pieciniekus. Ahhhh. Un vēl, ja sagribējās kādu uzsaucienu, vienkārši smaidīju un pacēlu rokas gaisā. Uzreiz ovācijas. Tas tiešām bija nenovērtējami. Ja godīgi, nemaz īsti nejutu kilometrus, līdz ar to nekādi nespēju aprakstīt, kas bija kurā kilometrā. Zinu, ka dzelzceļa tilts bija grūtāks, jo ļoti pūta un man bija ciet kakls. To mēģināju izskriet ātrāk, lai ātrāk beidz pūst. Daudzi gāja maliņās un vienkārši fotografējās. Viņi izbaudīja trasi pēc pilnas programmas. Man arī likās, ka baudu distanci no sirds, biju sajūsmā par mūziku, kuru spēlēja grupas un arī cilvēki, kas paši izdomājuši iznākt uz ielas un paspēlēt kaut ko. Un vēl atceros grūtumu, kad man pulkstenī bija jau 42 km, bet trases malā bija tikai 41 km. Ahhhh. Dzērienu punktu bija ļoti daudz, un beigās sarunāju ar sevi, ka nu jau ir jāskrien līdz galam un dzeršu, kad pabeigšu distanci. Ļoti gribēju 3:45 noskriet, bet neizdevās. Lai gan pēc pulksteņa uzņemtā km laika man izdevās, jo man pulkstenī rādīja, ka esmu noskrējusi 43,4 km. Rezultāts tomēr iepriecināja, jo tas bija labākais šajā gadā – 3:51:42. Finišā protams bizes gaisā (Viena gan man izjuka pa ceļam). Bet vēl neesmu iegādājusi bildes. Šomēnes nesanāk. Hiiii. Kad ir finišs pilns ar fotogrāfiem, kas gatavi Tevi fotografēt cits pēc cita. Brīvprātīgie apsveic ar labi padarītu darbu. Tikai tā iešana pēc maisiņa liekas tāla, ļoti dzert sāk gribēties. Un tad tālāk pēc apmetņa. Šausmas – liekas, ka nezin uz kurieni mūs sūta. Un visi tā lēnītēm iet. Mazliet grūti un tomēr vēl nebeidzas apsveikumi no brīvprātīgajiem. Saņēmu savu apmetnīti, lai silti!
Noķēru betmenu (Ziniet, tā ejot tai pūlī aizdomājos par to, ka jaunās botiņas ir brīnumainas, jo neviena noberzuma. Neviena!!!!). Tālāk jādomā, kā tikt uz mājām, jo puiši jau noteikti ir mājās. Viņi startēja ātrāk un ātrāk skrien. Tā kā – pirmo reizi vienai kaut kur jātiek. Tad tāda mazliet dīvaina sajūta. Atrodu vienu metro, nokāpju lejā, tāpat dara vēl daudz skrējēju, tā, ka tur sarodas milzīgs bars. Stāvu un jūtu, ka gribas apsēsties. Un tad saprotu, ka iešu uz citu metro staciju, jo nežēlīgi ilgi jāgaida metro. Gāju labāk pastaigāt, aizgāju uz tādu metro, kas pa taisno brauc uz mūsu apmešanās vietu. Nokļūstot mājās, vēl viss nebija beidzies. Hokejs vakarā gaidīja turpat Barclays Center Bruklinā. New York Islander pret Bufalo “Sabres” ar Zemgusu Girgensonu, skaista spēle, tāda, kādu nekad neesmu redzējusi – bez sodiem un Bufalo uzvaru 2:1. Tā kā man vairs nebija silto drēbju, un ledus hallēs parasti ir auksti, uzvilku savu apmetni un man bija silti! Tas apmetnis tiešām riktīgi silts.
Pēcmaratona diena Nākošā dienā arī ir pavēss, tāpēc atkal jāizmanto savs siltuma apmetnis, jo klepus jau ir piemeties, kakls arī vēl arvien ciet.
Staigājot pa pilsētu šajā apmetnī, daudzi apsveic ar maratona finišēšanu un skatās ar apbrīnas pilnām acīm par to, ka staigāju. Nofotografējamies visi atkal kopā.  Puiši izdomā braukt uz Bronx, man tā kā bail – nepievienojos. Pastaigāju pa parku, bet, tā kā kājas nevēlas daudz staigāt, dodamies ātri mājās – atpūsties un ēst. Otrā diena pēc Maratona Nākošā dienā atkal ir skaistā diena un 20 grādu siltums. Braucam ar Staten Island Ferry, lai kārtīgi apskatītu Brīvības statuju.  Jocīgi, filmās statuja izskatās lielāka. Vai arī, saskatījusies debesskrāpjus, vairs nespēju adekvāti novērtēt.  Starta tilts ar skaists.  Šajā dienā izlemjam aizskriet uz Bruklinas tiltu un apskatīt to tumsā. Lai nebūtu pārāk tālu jāskrien, iekāpjam metro un aizbraucam mazliet tuvāk, un tad skrienam uzreiz uz Bruklinas tiltu.
Tad noskrienam no tilta, pasēžam un pabaudām tumsu. Tādu skatu grūti aprakstīt un telefons nespēj uzņemt to sajūtu. Skats vienkārši neaprakstāms.  Pēdējā diena Ņujorkā Pēdējo dienu tiešām jau sāku gaidīt, kad būs jāsēžas lidmašīnā, jo sāka pietrūkt savu tuvinieku. Meitiņa un dzīvesbiedrs visu šo laiku man rakstīja, ka viņa ilgojas pēc manis, laikam arī man sāka viņu pietrūkt. Gribējās, lai viņi arī to visu redz, ko redzēju es. Kārtīgi saēdāmies apmešanās vietā makaronus ar sieru un devāmies ceļā uz lidostu. Metro stacijā bija traks piedzīvojums – islāmticīgais staigāja un skaļi stāstīja, kas viņš tāds ir un ka nākotnē visa pasaule būs islāmticīgie un, ja vajadzēs, nogalinās mūsu bērnus. Tas bija nepatīkami. Tā kā bijām laicīgi lidostā, paspējām noskatīties filmu tur, tad jau drīz bija arī lidmašīna, šoreiz kārtīgi aizmigu un likās, ka ātri aizlidojām. Stokholmā 7 stundas pagaidījām lidmašīnu uz Rīgu, nolidojām vienu stundiņu un bijām Latvijā. Ahhh. Cik patīkami būt tomēr mājās.. Bija sajūta, ka neesmu bijusi Latvijā veselu mēnesi. Pēc brīvdienām darbā saņēmu dīvainu apsveikumu – Apsveicam ar otro vietu! Hmmmm. Neko nesaprotu, kāda otrā vieta? Tad man tika paskaidrots – Latviju pārstāvēja 27 cilvēki, no kuriem 9 sievietes – pirmā bija Jeļena Prokopčuka un otrā es. Godpilnā otrā vieta aiz Jeļenas. Paldies Lattelecom komandu kausam, paldies Signim Vāverem, paldies Road to New York par kolosālāko piedzīvojumu, paldies maniem mīļajiem, paldies draugiem, paldies visiem, kas sniedza atbalstu un dzīvoja līdz!!!
Ziediņa kalnā ir uzskriets. Vai arī uzkāpts. Vismaz divas reizes. “Skrien Latvija” sezonas pēdējais posms ir noskriets. Varbūt arī noslēguma ballē ir pabūts. Un, iespējams, Ozolniekos ir noskriets šī gada ātrākais skrējiens. Skriešanas svētku sezona tuvojas noslēgumam. |
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
km 
-