VSK Noskrien

Šis nebūs stāsts par ceļu uz Frankfurti, lasīt, visu garo 2015. gada sezonu, bet gan atstāsts par pēdējām dienām pirms maratona un to kā izspiedu no sevis pēdējo sulu, kā izgriezu sevi kā slapju lupatu, kā jau parasti mēdzu ar sevi izdarīt.

Pēc finiša parunāju ar Leldi par zīmēm. Kad ķermenis un visi apkārtējie spēki kliedz, vicina karodziņus un lēkā, lai pievērstu sev uzmanību un cenšas pateikt, ka labāk nevajag un vai tad Tev nepietiek?

Es esmu aunapiere, skrienu uz priekšu un tikai tad, kad esmu uz pakaļas, apjēdzu, ka tur bija siena. Skaidrs bija tas, ka arī ar vienu kāju esmu spējīgs skriet ātrāk un tālāk par citiem, tāpēc par neiziešanu uz starta pat nebija ne runas. Pēc Oldenburgas jutos diezgan samocīts un jutu, ka kaut kas briest labajā kājā, jo tik ļoti savilkta tā sen nebija bijusi un arī abi hamstringi skaļi protestēja. Nākamajā dienā bija vispārējs riebums pret skriešanu, kas izpaudās fiziski tā, ka nevarēju pavilkt kājas, un sirds negribēja pumpēt. Otrdien noskrēju intervālus, kas viesa kaut kādas cerības. Trešdien bija garš pārbrauciens un staigāšana pa pilsētu, un tā arī nesanāca izskriet. Ceturtdien vakarā izskrēju pa kalnainās Albahas apkārtni un atkal gribējās nomirt. Ne kājas, ne elpošana, ne sirds, ne galva neklausīja un tikai gribēja nogulties ceļmalā zem ābeles blakus aitām. Tajā vakarā ilgi nevarēju aizmigt, pārdomājot izredzes pēc trīs dienām uzstādīt personisko rekordu maratonā, kad nevaru bez mokām pat astoņus kilometrus novilkt.

Piektdienā no rīta sāka kašāties kakls un jutu, ka ir neliela temperatūra. Priekšā bija garš piecu stundu pārbrauciens no Gīzenes līdz Trīrei, kurā atkal nācās vairākas stundas vazāties apkārt. Ja ar to visu nepietika, tad vakara tempa laikā sajutu asas sāpes kreisajā hamstringā, kuru dēļ nācās trīs reizes apstādināt pulksteni un tumsas aizsegā, šķendējoties un lādējoties, to spaidīt, braucīt, staipīt un pie sevis skaitīt – nē, nē, nē, ne tagad, lūdzu, ne tagad, saņemies taču! Par sodu tam, ka turpat uz vietas nepārtraucu treniņu, bet gan turpināju nedaudz lēnāk, pa ceļam izmisīgi izmēģinot jebko, kas varētu palīdzēt nomierināt to ērkšķi, kas dūrās kājā, aizķēros tumsā aiz žoga un atsitos pret mūra sienu. Kritienu uzņēma rokas mazais pirksts, kurš drīz vien kļuva pusotru reizi lielāks un pavisam zils.

Kad pārvilkos mājās, dūša bija galīgi papēžos satecējusi un biju nikns uz visu pasauli, kaut sevi vien varēju vainot. Piebēru plastikāta maisu ar ledu, aizbāzu aiz pieguļošajām biksēm un staipījos pēc labākās sirdsapziņas. Pēc vakariņām savilku mugurā ko vien varēju, ietinos segā un šallē, un atslīgu uz dīvāna. Paldies, ka ir Netflix. Kratīja drebuļi, noteikti bija temperatūra, kakls sāpēja, viss sāpēja un vairs neko negribējās. Tā arī iesnaudos un tikai pēc vieniem pārvācos uz gultu.

Sestdienā agri izbraucām uz Frankfurti, bet sievietes gribēja uz veikalu, un kas man cits atliek, kā paklausīt. Izbraucām caur Frankfurti, nedaudz nopētīju betona džungļus un lidostu, un pēc pamatīga sastrēguma nokļuvām outlet ciematā. Dažas stundas staigāšanas pa riņķi, kāpēc gan ne.

Vismaz tur sazinājos ar savu vienreizējo fizioterapeiti, un viņa ieteica kā man tālāk rīkoties. Par to nopirku viņai visādus garšīgus marcipānus.

Atskaitot našķus, tik pat kā neko nenopircis, varēju drīz vien atsākt tuvoties Frankfurtei. Cik tik mans tizlais pirksts ļāva, visu ceļu masēju sāpīgo punktu kājas aizmugurē.

Frankfurte

Viesnīca. Neliela pārkrāmēšanās un devāmies uz expo, kuru atradām ne bez grūtībām. Numuru izņemšana bija veikla un operatīva, labumu maisiņa arī (liels pārsteigums bija tajā atrast, piemēram, zobu birsti un veļas mīkstinātāju). Saņēmuši tempa aprocīti un sagrābušies klēpi ar makulatūru, beidzot devāmies paēst. Atkal Vapiano, bet šoreiz nebolognese un drīz varēju atkrist viesnīcas gultā. Priekšā pēdējais treniņš un gatavošanās rītdienai.

Kur man bija prāts?!

Nevarēju neizskriet, bija jāpārbauda sajūtas un jāpārliecinās, ko varu un ko ne, tāpēc izskrēju ierasto fartleku pirms sacensībām. Vienu brīdi pat šķita, ka esmu apmaldījies, taču tā arī bija lielākā tā brīža bēda. Hamstrings vairs tikai tikko jaušami kņudināja un viesa cerības, ka rīt viss izdosies.

Ļoti atbildīgais zeķu uzvilkšanas process

Maratona rīts bija nedaudz miegains, neizgulējies, nedaudz satraukts, pavēss un juceklīgs. Tajā pat laikā pats tomēr biju pavisam mierīgs. Kāja jutās ļoti patīkami, no rīta teipojot nevarēju pat īsti vairs atrast sāpīgo punktu, kas ļoti priecēja un deva nepieciešamo pārliecību, ka viss tomēr būs labi. Kompresijas zeķes, teips, ierastā putra ar rozīnēm un ievārījumu, mantiņu salikšana, jo viesnīcā vairs neatgriezīsimies, izrakstīšanās un, salikuši mantiņas automašīnā, devāmies uz startu. Viesnīcā nebiju vienīgais skrējējs, vesels bariņš čaloja, bildējās un visādi citādi amizierējās. Šķībi noskatījos un nodomāju, ka viņi noteikti neskries nopietni.
Skrējēju straumes saplūda kopā no katras šķērsielas un visbeidzot nonāca līdz ietekai jūrā, lasīt, starta zonai.

Mazliet pastaigājām, atklājām ceļu, pa kuru jau vakar vajadzēja iet, nevis slamstīties gar sētas durvīm; norunājām, kur tikties, lai pēc tam nebūtu nekādu pārpratumu. Pārģērbies un piespraudis numuru, izlēmu, ka pietiek stāvēt cigarešu dūmos un nostājos rindā uz tualeti. To izstāvējis, pārģērbos vēlreiz, atdevu liekās mantas un gāju nedaudz patirināties.

Lielākā kļūda, kuru nekad vairs nepieļaušu lielos maratonos – sildīties līdz pēdējam un, kad atlikušas tikai dažas minūtes līdz startam, spiesties pirmajā koridorā un cerēt, ka kaut kur tālu tikšu. Nebiju gan tāds vienīgais un beigu beigās nostājos nedaudz tuvāk par 2:59 tempa turētājiem – jā, Frankfurtē tempu tur 2:59; 3:14 utt.

Maratons

Kaut kā savādi, bet šoreiz samērā maz atceros no paša skrējiena. Pirmo kilometru drūzma, grūstīšanās, apmainīšanās ar “laipnībām”, Ruslana apdzīšana, Jevgēņija pamanīšana, neliela izretošanās, pirmā atsvaidzināšanās punkta meklēšana, jo bija diezgan silts, un nebeidzamā atbalstītāju meklēšana ar acīm. It kā bijām sarunājuši, kur mani gaidīs, bet nekad jau nevar zināt vai visur paspēs, vai visur varēs tikt cauri, nu jūs jau ziniet, kā tas ir lielos maratonos. No pašsajūtas viedokļa sajūtas bija ok, un pirmie kilometri tāpat pagāja taustoties, pulkstenī nemaz neskatījos, tāpat zināju, ka atpalieku no sava nospraustā 3:40 tempa. Negribējās tikai pārāk atpalikt, tāpēc vairāk ar acīm meklēju skrējējus, kuru temps, solis un paskats atbilda, vai drīzāk varēja atbilst, manējam. Bija viens aziāts, kurš košā bezrocī kādu brīdi skrēja man pa priekšu, bet, trasei iztaisnojoties ap ceturto kilometru, atstāju viņa radīto patīkamo bezvēju un sāku kāpināt tempu, jo citādi 2:35 man pat sapņos nerādītos. Garš gabals, kurā skrējām pa aleju un atceros vien, ka apdzinu vairāku skrējēju grupiņas. Drīz vien trase atkal sāka mest cilpas, ievijās tādā kā vecpilsētā, ja to tā var nosaukt (tur bija bruģis), kaut kāds laukums, sadzirdēju, ka pazīstama balss sauca manu vārdu, bet nepaspēju pamāt, jo tieši tajā brīdī vairāk koncentrējos uz iekšmalas saglabāšanu. Vēl viens pagrieziens un sanāca skriet pa savādi norobežotu trases daļu, šķita, ka jāskrien šķērsām pāri laukumuma, kur pa vidu ir koki un visādi citādi šķēršļi; tas bija aiz sestā kilometra atzīmes un pats labākais, ka to vēlāk nācās darīt vēlreiz. Vēl divi pagriezieni un pretī skrēja lēno atpalicēju ķēde, pat betmens skrēja tērpies melnā sikspārņu maskā ar spicām ausīm.

Pirmais tāds pagarāks kāpums, kas pat lika izsaukties – o, kalns! – un skrējēji nu jau tiešām bija izretojušies, un varēja brīvi skriet, ieņemt labāko trajektoriju, ērtāko asfalta risi, pa kuru skriet pavisam bez elkoņu pielietošanas. Pirms dzirdināšanas iekampu pirmo želeju, padzēros, apdzinu bariņu britu, kas skaļi pļāpāja par kaut ko, kam īpaši vērību nepiegriezu, un vairāk koncentrējos uz sparīgu roku vicināšanu, lai palīdzētu kājām noturēt ritmu. Apmēram kaut kur cilpas vidū nolēmu atrauties no tās grupiņas, kurā biju tajā brīdī, un sākt ķert rokā nākamo, jo bija acīmredzams, ka šī manam iecerētajam tempam būs par lēnu, un jutu, ka nevaru atļauties vienkārši skriet komfortablā tempā. Diez vai spētu pēc tam sev skatīties acīs, ja nebūtu centies izspiest maksimumu un noskaidrot, ko tad īsti varu. Kā jau ierasts, tad sacensības nav treniņš, kurā drīkst skriet mierīgi, sacensībās nav jājūtas labi un ērti, bet ir jāpārkāpj tai neredzamajai robežai. Tāds nebiju vienīgais un pirmo reizi visa skrējiena laikā starp desmito un vienpadsmito kilometru pārmiju pāris vārdus ar vēl vienu, šķiet, britu, kurš arī nolēma darīt to pašu – un sākām kāpināt tempu lejupskrējienā. Vēl mazliet un jau bija redzams tilts, pēc kura bija cerība ieraudzīt savas atbalstītājas.

Reizēm man arī sanāk tik ātri, ka nevar paspēt nobildēt

Tilts bija otrais jūtamais kāpums, pēc kura uz brīdi iezagās doma, ka varbūt tomēr neskriet un izstāties. It kā nekāda pamatojuma tam nebija, nekas īpaši nesāpēja, bet varbūt tā bija ļaunu vēstošā ilūzija, kuru zemapziņa man sūtīja, jo nojauta tuvojamies ko nelabu. Protams, šādas domas izdzinu ārā, nevar domāt par izstāšanos maratonā 14. kilometrā. Drīz vien ieraudzījo ilgi gaidītās pazīstamās sejas, centos pārāk nevaikstīties kamēr tiku fotografēts un tepat jau arī biju noķēris grupiņu, kuru nolēmu vairs nepalaist. Iesēdos tai astē un aiz piecpadsmitā kilometra nodomāju, ka viss tikai tagad sākas. Trasi nebiju baigi pētījis un nebija īsti pat nojausmas, pa kurieni skrienu, taču izskatījās pēc tāda veco laiku dzīvojamā rajona ar mazām privātmājām. Vismaz no betona džungļiem bijām tikuši ārā un varēja priecāties par kādu pārmaiņu. Pie katra kilometra atzīmes turpināju vērties pulkstenī, lai redzētu, cik liela ir kļūda attālumā. Tā svārstījās aptuveni 100m robežās, dažbrīd uzleca līdz 120m, tad atkal tikai līdz 60m, atkarībā no tā, vai biju nogriezis kādu pagriezienu. Tie nepilnie 100m bija arī tie, kurus veicu līdz starta līnijai. Vietām trase tiešām nebija perfekti norobežota, un varēja nošmaukt kādu stūri pa taisno, ko arī nekavējos izmantot. Garajās taisnēs vējam bija kur ieskrieties un priecājos, ka varu skriet grupas aizvējā.

Ķeram rokā aizvēju.

Aptuveni no 18. kilometra sāku just vilkšanu labās kājas apakšstilbā. Nekas tāds īpašs pagaidām nebija, taču varbūt tāpēc sāku atpalikt no grupas. Tā gan arī kļuva daudz šķidrāka, un pamazām sāku ievērot dažādos skrējējus, kuri tai sekoja. Bija viens kalsns dānis, kurš diezgan svārstīgi skrēja te vienā, te otrā pusē. Izmantoju otro želeju, šoreiz ar piparmētru un laima garšu, un dzinu rokā grupu. Neliels tunelis, pagrieziens pa labi un tad pa kreisi, un klāt jau bija taisne ar pusceļu. Pusmaratonam pēc plāna bija jābūt 1:17:30; nebija. Bija tuvāk 1:19, kas nozīmēja tikai vienu, ir jākāpina temps un jācenšas sadeldēt to pusotru minūti. Tajā pašā taisnē sadzirdēju kādu saucam “Latvija!”, šķiet, ka šo balsi sadzirdēju arī vēlāk, vai arī man tikai gribējās to sadzirdēt. Tikai ieskrienot atkal blīvāk apdzīvotā vietā, pamanīju, ka šī skrējēju grupiņa koncentrējās ap vienu no sieviešu līderēm un viņas diviem tempa turētājiem. Aiz apdzīvotās vietas iesākās visapnicīgākais un nomācošākais posms visā maratonā – skriešana pa tukšas šosejas malu. Turpat arī pieļāvu lielāko kļūdu skrējienā – izlēmu kāpināt tempu un atrauties no grupas. Iegāza tas, ka nebija ne jausmas, kas paredzēts tālāk, tāpēc nezināju, ka tālāk ir tilts, kāds tilts, cik garš, cik slīps utt. Tā kā man patīk īsi kalniņi, kas pamaina tempu un ritmu, tad, skrienot augšā, nolēmu apdzīt šo grupiņu, kad skriešu atkal lejā, un ķert ciet nākamo. Tā arī darīju kopā ar vēl vienu skrējēju sarkanā kreklā, kuru vēlāk apdzinu tikai dažus kilometrus pirms finiša; kas neriskē tas nedzer šampanieti? Bet man negaršo šampanietis! Mana apņēmīgā apdzīšana ilga vien kādu kilometru vai divus. Kājas noprotestēja, solis saruka un neglābjami jutu, ka zaudēju. Apdzītie skrējēji ātri vien mani panāca, bez žēlastības apdzina un aizskrēja neatskatoties. Atkal kaut kāda apdzīvota vieta, bet tajā brīdī visa šī skriešana man jau bija līdz kaklam, biju ieskrējis sienā, atsities pret to, nolicies un tā bija sakritusi man virsū. Un bija tikai 27. km.

Grūti aprakstīt tās sajūtas. Mugura bija savilkta, kas tikai piedeva papildus diskomfortu. Tajā pat laikā bija silts un kāri gaidīju nākamo punktu, kurā padzerties. Cirksnis bija sācis atkal par sevi atgādināt, labo apakšstilbu vilka arvien ciešāk kā uzspriegojot mūzikas instrumenta stīgu, taču visvairāk izpaudās vienkārši smagums kājās. Kājas likās tik smagas, ka katrā kurpē būtu satecējis svins, kas tālāk būtu uzkāpis pa dzīslām līdz augšstilbiem. Kājas skaidri un gaiši pateica, ka viņas vairs negrib skriet. Vai tas bija dēļ sacensībām pēdējās nedēļās, vai vajadzēja mazāk skriet, mazāk staigāt? Vairāk nodarboties ar stiepšanos un citiem vingrinājumiem, masēt? Katrā gadījumā kājas nebija gatavas uz 42km tādā tempā. Pirms 29.km bija neliels uz leju-augšu zem dzelzceļa, kas kaut nedaudz, bet izrāva no apātiskās sevis apšaubīšanas. Nekas cits neatlika kā spiest tālāk, jo par nekādu padošanos nebija ne runas. Nevarēju sagaidīt 30. kilometra atzīmi, kuru pēc plāna būtu jāsasniedz pēc 1:50:12, kas būtu jauns rekords šādā distancē. 30. kilometru sasniedzu aptuveni divarpus minūtes aiz plāna. Jebkurā gadījumā tas vēl bija ļoti augstvērtīgs rezultāts, taču sirds dziļumos jau tad vairāk domāju par 2:40. Apzināti gan par to centos nedomāt, tikai cīnīties tālāk un klapēt asfaltu.

Apkārtne turpināja būt pilnīgi neiedvesmojoša, arī skatītāji bija klusi un vienā pagriezienā pat uznāca niknums – vesels bars vāciešu, stāv un skatās, kā citi skrien, bet klusē. Aitas. Sekoja gara taisne, kurā pa gabalu ieraudzīju koši dzeltenzaļo krekliņu. Pazinu tos no Skrien Latvija čempionāta, taču nebiju pilnīgi pārliecināts, ka tas tiešām ir Jevgēņijs. Katrā gadījumā gan nolēmu to noķert un pārliecināties. Turpat arī otrreiz dzirdēju “Latvija!” vai arī “noskrien!”, tā šķiet, ka no tās pašas balss. Jā, tas tiešām ir Jevgēņijs, kuru uzskatu par ātrāku skrējēju par mani – tātad ne man vienīgajam šodien gāja grūti. “Malacis! Turies.”, novēlēju skrienot garām. Diemžēl viņš vairāk palēninājās, nekā es kustējos ātrāk. Abi mēs arvien vairāk bremzējām. Drīz vien mani noķēra un apdzina vēl viena sieviešu līdere, kurai gan centos nedaudz pievilkt, taču tas vairs nebija manos spēkos. Apdzinu mazu meitenīti, kas sniedzās man labi, ja līdz padusēm – skrienot garām norādīju, lai nāk manā aizvējā, palīdzēšu aizvilkt, bet viņa arvien atpalika un tālāk vairs neredzēju. Bija jau sākusies kaut kāda aleja, 33. km un sāku ķerties jau pie salmiņiem. Runāju ar kājām, lai tās nes mani mājās, vairs tikai 9km, kas tur liels. Pulkstenis rādīja 2:04 un rēķināju, ka 36 minūtēs taču to varu noskriet. Pirms 34. kilometra pagrieziena apdzinu vairākus skrējējus, kuri dažādu iemeslu dēļ bija pārgājuši soļos. Vēl tikai mazliet, tūlīt viss jau būs beidzies. Aiz pagrieziena, kad līdz finišam bija atlikuši nepilni 8km, pēkšņi sākās bronhu spazmas, tā, ka vairs nevarēju dziļi ieelpot. Vai tie bija nervi, vai vienkārši ķermenis meklēja jaunus veidus, kā man pateikt, ka šodien pietiek? Nezinu; bet kādu brīdi elpojis sekli un ātri, nomierinājos un tiku ārā no īslaicīgā šoka.

Pēdējiem spēkiem

35.km. Septiņi nolādēti kilometri, kas jāiztur. Izmisums mijās ar bezcerību, kājas vilkās, brīžiem šķita jau, ka streipuļoju. Sakostiem zobiem turpināju kustēties un rēķināt, rēķināt un kustēties. 7×4=28. 28 minūtes, jo pulkstenis nepielūdzami rādīja jau 2:12. Pēdējā želeja ar ananāsu garšu. Nu pie velna! Skyline plaza, pagrieziens. Nu saņemies taču. Pilsēta, cilvēki. Visi gavilē, uzmundrina, dzen uz priekšu. Bet. Es. Vairs. Nevaru. Pavilkties.* Atkal tas pats dīvainais laukums ar slalomu, vēl citi redzēti pagriezieni, bet man pat nav ne jausmas, kur esmu, kur tālāk būs jāskrien un kur vispār ir augša un apakša. Turpinu skaitīt minūtes, kilometrus un kaut ko reizināt. Zīme, ka tūlīt būs dzeršanas punkts, šo vietu zinu, jo jau pirmo reizi šeit skrienot nodomāju, ka nevajag likt zīmi pirms līkuma, kad pat nezini, kurā pusē būs galdi ar glāzēm. Paķeru vienu, pusi ieleju mutē, otru uz sejas. Pēdējo reizi padzeros un viss teku; no manis pil kā no lāstekas pavasarī. Atpakaļ betona džungļos un atkal klāt tas sasodītais bruģis. Smaržo pēc ēdiena, kaut kādiem pīrādziņiem un vēl sazin kā. Vajadzētu aizliegt cilvēkiem tirgot un ēst tādas lietas maratona laikā. Skanēja rokmūzika, laikam pat Eye of the Tiger, taču tas vairs nespēja iedvesmot. Galvā bija tikai viena doma, neapstāties, nedomāt, noskriet. Gara, gara taisne un jūtu tuvojamies galu. Priekšpēdējā. Cik vien varu pacelt kājas, kāpinu tempu. Ko Tu visu gadu darīji? Acis pārgriezis līdz vēmienam skrēji intervālus, lai tagad varētu skriet ar 3:30 tempu? Kam Tu vēl taupi kaut ko?! Tūlīt viss būs beidzies. Apdzenu vairākus, tostarp puisi sarkanajā kreklā. Citi apdzen mani, bet man ir vienalga. Dzirdu “Latvija!”, šoreiz tā noteikti ir cita balss. Redzu mazītiņu Latvijas karogu kādai meitenei rokās. Nu taču. Pēdējā taisne, un cilvēku te tiešām ir daudz. Mikrofonā dzirdu savu vārdu, otrreiz šajā sacensībās. Vēl mazliet un klāt jau ir “S” veida pagrieziens pirms ieskriešanas finiša arēnā ar sarkano paklāju. Labā kāja jau pēdējos 5km bija uz krampju robežas, stīva un gandrīz nekustīga. Mainot skrējiena virzienu, apmēram 100m garumā kreisās kājas ikra muskulis paspēja divreiz novibrēt, notirināties, brīdinot, ka krampis ir pavisam tuvu. Sarkanais paklājs, 2:40:…, apdzenu vēl pēdējo skrējēju un finišs.

Burtiski pēdējie metri uz krampju robežas

Pārkāpis finiša līniju, pūļa ielokā, gan skrējēju, gan atbalstītāju, nometos uz viena ceļa, aizvēru acis un uz brīdi tikai elpoju, skatiens aizmiglojās, acīs sariesās asaras, un sajutos pavisam viens visā šajā procesā. Uzsitu uz pleca skrējējam, kuram pirms dažiem kilometriem paskrēju garām, tad mums abiem bija sakosti zobi, tagad tikai izmocītas sejas. Negribējās iet prom. Pastreipuļoju turpu šurpu, te paslēpdams seju plaukstās, tad izbraukdams ar pirkstiem caur saķepušajiem matiem. Ar apakšdelma virspusi noslaucīju degunu, ko nepūlējos izšņaukt jau pēdējos vismaz piecus kilometrus. Vēl vienu pēdējo reizi pārlaidu skatienu pār arēnu un nokārtu galvu, skatoties uz šļūkājošajām pēdām, vilkos pretī izejai. Kāpnes! Kāpnes? Kāda velna pēc te ir kāpnes?! Nosteberēju, nē, novēlos pa tām ar saviem pārmocītajiem locekļiem. Tāds nebiju vienīgais, bet man bija vienalga. Ticis svaigā gaisā sapratu, ka gribu mājās. Silta tēja, buljons. Vēl viens buljons, garšīgs. Ēdu ābolu, banānu un pa virsu uzdzēru buljonu. Plēvē ietinies nedaudz bezmērķīgi paklaiņoju, paspiedu roku Jevgēņijam. Tik tiešām nebiju vienīgais, kam šodien klājās grūti. Ieraudzījis ūdeni, nolēmu noskalot seju, bet to nedaudz padzēries sapratu, ka tas ir gāzēts. Sakoda acīs. Paņēmu kolu, tad otru un, dabūjis kaut kādu batoniņu, vilkos uz izeju. Pietiek te klimt apkārt. Pa ceļam satiku Leldi, papļāpājām, apmainījāmies iespaidiem, secinājām, ka nemaz tik plakana un ātra tā trase nebija, un pie izejas šķiroties novēlējām viens otram veiksmi.

Vai mēs varam iet mājās?

Satiku savējos norunātajā vietā. Nē, nebildē mani. Pārģērbos un gāju nodot čipu, kas, protams, bija otrajā stāvā expo galā. Izgājuši ārā noorientējāmies, kā tikt līdz automašīnai. Līdz tai es atsildoties tipināju, knapi atraujoties no zemes, rokas vicinot it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība.

Mājupceļš. Piekritu vakarā nedaudz izskriet; vairāk, lai novērstu domas, nevis tāpēc, ka vispār gribētu kustēties. Neko man negribējās. Ne ēst, ne dzert, tikai, lai man liek mieru, lai varu gulēt un neko nejust. Vēlajā vakarā “skrējienā” gan izlauzās – es vairs nevaru. Bet ļoti kluss, pie sevis, sev. Gana.

Vismaz bļemba smuka

Ko no tā varu mācīties, ņemt vērā, ielāgot, lai tā vairs nedarītu. Neskriet? Nē, tas būtu pārāk vienkārši.

Laikam gribēju nokost vairāk, kā spēju tajā brīdī norīt; tajās pēdējās nedēļās bija daudz par daudz visa kā, par daudz skriešanas, par daudz sacensību, par daudz staigāšanas, par daudz stresa. Nepareiza diēta, neapdomība, nepacietība un pašdisciplīnas trūkums. Kā nupat lasīju, tad nepietiek tikai trenēties, ja gribi kaut ko sasniegt – ir jāpakārto visa sava dzīve, iedzīve un sadzīve tam. Bet tas ir stāsts citai dienai.

30:26; vairāk kā pusstunda. Par tik esmu pārspējis pagājušā gada “fiasko” rezultātu Tallinas maratonā, pēc kura sev nosolījos, ka vairs nekad nepieļaušu nepadarītā darba sajūtu. Droši vien būtu jāpriecājas un jābūt apmierinātam par to, kas citiem tikai sapņos rādās. Varētu uzsist sev uz pleca un pamazām sākt gatavoties nākamajai sezonai. Bet pašlaik es sapņoju par ko citu un tā galīgi nav skriešana; pagaidām par to vispār negribu domāt. Galvenais ir atgūt kustību prieku un tad jau redzēs, kas būs nākamajā sezonā.
Skrienam.

*Varbūt dažiem liksies, ka ir muļķīgi tā teikt un pat uzskatīt, ka skriet ar aptuveni 15km/h (4:00 tempu) skaitās, ka nevaru vairs pavilkties, bet tajā brīdī tādas bija sajūtas. It kā būtu iejūgts divričos, kuru riteņi nav apaļi, bet gan kantaini un ka kājas apaugušas ar smagiem augoņiem. Tā lūk.