Šis nebūs stāsts par ceļu uz Frankfurti, lasīt, visu garo 2015. gada sezonu, bet gan atstāsts par pēdējām dienām pirms maratona un to kā izspiedu no sevis pēdējo sulu, kā izgriezu sevi kā slapju lupatu, kā jau parasti mēdzu ar sevi izdarīt.
Pēc finiša parunāju ar Leldi par zīmēm. Kad ķermenis un visi apkārtējie spēki kliedz, vicina karodziņus un lēkā, lai pievērstu sev uzmanību un cenšas pateikt, ka labāk nevajag un vai tad Tev nepietiek?
Es esmu aunapiere, skrienu uz priekšu un tikai tad, kad esmu uz pakaļas, apjēdzu, ka tur bija siena. Skaidrs bija tas, ka arī ar vienu kāju esmu spējīgs skriet ātrāk un tālāk par citiem, tāpēc par neiziešanu uz starta pat nebija ne runas. Pēc Oldenburgas jutos diezgan samocīts un jutu, ka kaut kas briest labajā kājā, jo tik ļoti savilkta tā sen nebija bijusi un arī abi hamstringi skaļi protestēja. Nākamajā dienā bija vispārējs riebums pret skriešanu, kas izpaudās fiziski tā, ka nevarēju pavilkt kājas, un sirds negribēja pumpēt. Otrdien noskrēju intervālus, kas viesa kaut kādas cerības. Trešdien bija garš pārbrauciens un staigāšana pa pilsētu, un tā arī nesanāca izskriet. Ceturtdien vakarā izskrēju pa kalnainās Albahas apkārtni un atkal gribējās nomirt. Ne kājas, ne elpošana, ne sirds, ne galva neklausīja un tikai gribēja nogulties ceļmalā zem ābeles blakus aitām. Tajā vakarā ilgi nevarēju aizmigt, pārdomājot izredzes pēc trīs dienām uzstādīt personisko rekordu maratonā, kad nevaru bez mokām pat astoņus kilometrus novilkt.
Piektdienā no rīta sāka kašāties kakls un jutu, ka ir neliela temperatūra. Priekšā bija garš piecu stundu pārbrauciens no Gīzenes līdz Trīrei, kurā atkal nācās vairākas stundas vazāties apkārt. Ja ar to visu nepietika, tad vakara tempa laikā sajutu asas sāpes kreisajā hamstringā, kuru dēļ nācās trīs reizes apstādināt pulksteni un tumsas aizsegā, šķendējoties un lādējoties, to spaidīt, braucīt, staipīt un pie sevis skaitīt – nē, nē, nē, ne tagad, lūdzu, ne tagad, saņemies taču! Par sodu tam, ka turpat uz vietas nepārtraucu treniņu, bet gan turpināju nedaudz lēnāk, pa ceļam izmisīgi izmēģinot jebko, kas varētu palīdzēt nomierināt to ērkšķi, kas dūrās kājā, aizķēros tumsā aiz žoga un atsitos pret mūra sienu. Kritienu uzņēma rokas mazais pirksts, kurš drīz vien kļuva pusotru reizi lielāks un pavisam zils.
Kad pārvilkos mājās, dūša bija galīgi papēžos satecējusi un biju nikns uz visu pasauli, kaut sevi vien varēju vainot. Piebēru plastikāta maisu ar ledu, aizbāzu aiz pieguļošajām biksēm un staipījos pēc labākās sirdsapziņas. Pēc vakariņām savilku mugurā ko vien varēju, ietinos segā un šallē, un atslīgu uz dīvāna. Paldies, ka ir Netflix. Kratīja drebuļi, noteikti bija temperatūra, kakls sāpēja, viss sāpēja un vairs neko negribējās. Tā arī iesnaudos un tikai pēc vieniem pārvācos uz gultu.
Sestdienā agri izbraucām uz Frankfurti, bet sievietes gribēja uz veikalu, un kas man cits atliek, kā paklausīt. Izbraucām caur Frankfurti, nedaudz nopētīju betona džungļus un lidostu, un pēc pamatīga sastrēguma nokļuvām outlet ciematā. Dažas stundas staigāšanas pa riņķi, kāpēc gan ne.
Vismaz tur sazinājos ar savu vienreizējo fizioterapeiti, un viņa ieteica kā man tālāk rīkoties. Par to nopirku viņai visādus garšīgus marcipānus.
Atskaitot našķus, tik pat kā neko nenopircis, varēju drīz vien atsākt tuvoties Frankfurtei. Cik tik mans tizlais pirksts ļāva, visu ceļu masēju sāpīgo punktu kājas aizmugurē.
Frankfurte
Viesnīca. Neliela pārkrāmēšanās un devāmies uz expo, kuru atradām ne bez grūtībām. Numuru izņemšana bija veikla un operatīva, labumu maisiņa arī (liels pārsteigums bija tajā atrast, piemēram, zobu birsti un veļas mīkstinātāju). Saņēmuši tempa aprocīti un sagrābušies klēpi ar makulatūru, beidzot devāmies paēst. Atkal Vapiano, bet šoreiz nebolognese un drīz varēju atkrist viesnīcas gultā. Priekšā pēdējais treniņš un gatavošanās rītdienai.
Kur man bija prāts?!
Nevarēju neizskriet, bija jāpārbauda sajūtas un jāpārliecinās, ko varu un ko ne, tāpēc izskrēju ierasto fartleku pirms sacensībām. Vienu brīdi pat šķita, ka esmu apmaldījies, taču tā arī bija lielākā tā brīža bēda. Hamstrings vairs tikai tikko jaušami kņudināja un viesa cerības, ka rīt viss izdosies.
Ļoti atbildīgais zeķu uzvilkšanas process
Maratona rīts bija nedaudz miegains, neizgulējies, nedaudz satraukts, pavēss un juceklīgs. Tajā pat laikā pats tomēr biju pavisam mierīgs. Kāja jutās ļoti patīkami, no rīta teipojot nevarēju pat īsti vairs atrast sāpīgo punktu, kas ļoti priecēja un deva nepieciešamo pārliecību, ka viss tomēr būs labi. Kompresijas zeķes, teips, ierastā putra ar rozīnēm un ievārījumu, mantiņu salikšana, jo viesnīcā vairs neatgriezīsimies, izrakstīšanās un, salikuši mantiņas automašīnā, devāmies uz startu. Viesnīcā nebiju vienīgais skrējējs, vesels bariņš čaloja, bildējās un visādi citādi amizierējās. Šķībi noskatījos un nodomāju, ka viņi noteikti neskries nopietni.
Skrējēju straumes saplūda kopā no katras šķērsielas un visbeidzot nonāca līdz ietekai jūrā, lasīt, starta zonai.
Mazliet pastaigājām, atklājām ceļu, pa kuru jau vakar vajadzēja iet, nevis slamstīties gar sētas durvīm; norunājām, kur tikties, lai pēc tam nebūtu nekādu pārpratumu. Pārģērbies un piespraudis numuru, izlēmu, ka pietiek stāvēt cigarešu dūmos un nostājos rindā uz tualeti. To izstāvējis, pārģērbos vēlreiz, atdevu liekās mantas un gāju nedaudz patirināties.
Lielākā kļūda, kuru nekad vairs nepieļaušu lielos maratonos – sildīties līdz pēdējam un, kad atlikušas tikai dažas minūtes līdz startam, spiesties pirmajā koridorā un cerēt, ka kaut kur tālu tikšu. Nebiju gan tāds vienīgais un beigu beigās nostājos nedaudz tuvāk par 2:59 tempa turētājiem – jā, Frankfurtē tempu tur 2:59; 3:14 utt.
Maratons
Kaut kā savādi, bet šoreiz samērā maz atceros no paša skrējiena. Pirmo kilometru drūzma, grūstīšanās, apmainīšanās ar “laipnībām”, Ruslana apdzīšana, Jevgēņija pamanīšana, neliela izretošanās, pirmā atsvaidzināšanās punkta meklēšana, jo bija diezgan silts, un nebeidzamā atbalstītāju meklēšana ar acīm. It kā bijām sarunājuši, kur mani gaidīs, bet nekad jau nevar zināt vai visur paspēs, vai visur varēs tikt cauri, nu jūs jau ziniet, kā tas ir lielos maratonos. No pašsajūtas viedokļa sajūtas bija ok, un pirmie kilometri tāpat pagāja taustoties, pulkstenī nemaz neskatījos, tāpat zināju, ka atpalieku no sava nospraustā 3:40 tempa. Negribējās tikai pārāk atpalikt, tāpēc vairāk ar acīm meklēju skrējējus, kuru temps, solis un paskats atbilda, vai drīzāk varēja atbilst, manējam. Bija viens aziāts, kurš košā bezrocī kādu brīdi skrēja man pa priekšu, bet, trasei iztaisnojoties ap ceturto kilometru, atstāju viņa radīto patīkamo bezvēju un sāku kāpināt tempu, jo citādi 2:35 man pat sapņos nerādītos. Garš gabals, kurā skrējām pa aleju un atceros vien, ka apdzinu vairāku skrējēju grupiņas. Drīz vien trase atkal sāka mest cilpas, ievijās tādā kā vecpilsētā, ja to tā var nosaukt (tur bija bruģis), kaut kāds laukums, sadzirdēju, ka pazīstama balss sauca manu vārdu, bet nepaspēju pamāt, jo tieši tajā brīdī vairāk koncentrējos uz iekšmalas saglabāšanu. Vēl viens pagrieziens un sanāca skriet pa savādi norobežotu trases daļu, šķita, ka jāskrien šķērsām pāri laukumuma, kur pa vidu ir koki un visādi citādi šķēršļi; tas bija aiz sestā kilometra atzīmes un pats labākais, ka to vēlāk nācās darīt vēlreiz. Vēl divi pagriezieni un pretī skrēja lēno atpalicēju ķēde, pat betmens skrēja tērpies melnā sikspārņu maskā ar spicām ausīm.
Pirmais tāds pagarāks kāpums, kas pat lika izsaukties – o, kalns! – un skrējēji nu jau tiešām bija izretojušies, un varēja brīvi skriet, ieņemt labāko trajektoriju, ērtāko asfalta risi, pa kuru skriet pavisam bez elkoņu pielietošanas. Pirms dzirdināšanas iekampu pirmo želeju, padzēros, apdzinu bariņu britu, kas skaļi pļāpāja par kaut ko, kam īpaši vērību nepiegriezu, un vairāk koncentrējos uz sparīgu roku vicināšanu, lai palīdzētu kājām noturēt ritmu. Apmēram kaut kur cilpas vidū nolēmu atrauties no tās grupiņas, kurā biju tajā brīdī, un sākt ķert rokā nākamo, jo bija acīmredzams, ka šī manam iecerētajam tempam būs par lēnu, un jutu, ka nevaru atļauties vienkārši skriet komfortablā tempā. Diez vai spētu pēc tam sev skatīties acīs, ja nebūtu centies izspiest maksimumu un noskaidrot, ko tad īsti varu. Kā jau ierasts, tad sacensības nav treniņš, kurā drīkst skriet mierīgi, sacensībās nav jājūtas labi un ērti, bet ir jāpārkāpj tai neredzamajai robežai. Tāds nebiju vienīgais un pirmo reizi visa skrējiena laikā starp desmito un vienpadsmito kilometru pārmiju pāris vārdus ar vēl vienu, šķiet, britu, kurš arī nolēma darīt to pašu – un sākām kāpināt tempu lejupskrējienā. Vēl mazliet un jau bija redzams tilts, pēc kura bija cerība ieraudzīt savas atbalstītājas.
Reizēm man arī sanāk tik ātri, ka nevar paspēt nobildēt
Tilts bija otrais jūtamais kāpums, pēc kura uz brīdi iezagās doma, ka varbūt tomēr neskriet un izstāties. It kā nekāda pamatojuma tam nebija, nekas īpaši nesāpēja, bet varbūt tā bija ļaunu vēstošā ilūzija, kuru zemapziņa man sūtīja, jo nojauta tuvojamies ko nelabu. Protams, šādas domas izdzinu ārā, nevar domāt par izstāšanos maratonā 14. kilometrā. Drīz vien ieraudzījo ilgi gaidītās pazīstamās sejas, centos pārāk nevaikstīties kamēr tiku fotografēts un tepat jau arī biju noķēris grupiņu, kuru nolēmu vairs nepalaist. Iesēdos tai astē un aiz piecpadsmitā kilometra nodomāju, ka viss tikai tagad sākas. Trasi nebiju baigi pētījis un nebija īsti pat nojausmas, pa kurieni skrienu, taču izskatījās pēc tāda veco laiku dzīvojamā rajona ar mazām privātmājām. Vismaz no betona džungļiem bijām tikuši ārā un varēja priecāties par kādu pārmaiņu. Pie katra kilometra atzīmes turpināju vērties pulkstenī, lai redzētu, cik liela ir kļūda attālumā. Tā svārstījās aptuveni 100m robežās, dažbrīd uzleca līdz 120m, tad atkal tikai līdz 60m, atkarībā no tā, vai biju nogriezis kādu pagriezienu. Tie nepilnie 100m bija arī tie, kurus veicu līdz starta līnijai. Vietām trase tiešām nebija perfekti norobežota, un varēja nošmaukt kādu stūri pa taisno, ko arī nekavējos izmantot. Garajās taisnēs vējam bija kur ieskrieties un priecājos, ka varu skriet grupas aizvējā.
Ķeram rokā aizvēju.
Aptuveni no 18. kilometra sāku just vilkšanu labās kājas apakšstilbā. Nekas tāds īpašs pagaidām nebija, taču varbūt tāpēc sāku atpalikt no grupas. Tā gan arī kļuva daudz šķidrāka, un pamazām sāku ievērot dažādos skrējējus, kuri tai sekoja. Bija viens kalsns dānis, kurš diezgan svārstīgi skrēja te vienā, te otrā pusē. Izmantoju otro želeju, šoreiz ar piparmētru un laima garšu, un dzinu rokā grupu. Neliels tunelis, pagrieziens pa labi un tad pa kreisi, un klāt jau bija taisne ar pusceļu. Pusmaratonam pēc plāna bija jābūt 1:17:30; nebija. Bija tuvāk 1:19, kas nozīmēja tikai vienu, ir jākāpina temps un jācenšas sadeldēt to pusotru minūti. Tajā pašā taisnē sadzirdēju kādu saucam “Latvija!”, šķiet, ka šo balsi sadzirdēju arī vēlāk, vai arī man tikai gribējās to sadzirdēt. Tikai ieskrienot atkal blīvāk apdzīvotā vietā, pamanīju, ka šī skrējēju grupiņa koncentrējās ap vienu no sieviešu līderēm un viņas diviem tempa turētājiem. Aiz apdzīvotās vietas iesākās visapnicīgākais un nomācošākais posms visā maratonā – skriešana pa tukšas šosejas malu. Turpat arī pieļāvu lielāko kļūdu skrējienā – izlēmu kāpināt tempu un atrauties no grupas. Iegāza tas, ka nebija ne jausmas, kas paredzēts tālāk, tāpēc nezināju, ka tālāk ir tilts, kāds tilts, cik garš, cik slīps utt. Tā kā man patīk īsi kalniņi, kas pamaina tempu un ritmu, tad, skrienot augšā, nolēmu apdzīt šo grupiņu, kad skriešu atkal lejā, un ķert ciet nākamo. Tā arī darīju kopā ar vēl vienu skrējēju sarkanā kreklā, kuru vēlāk apdzinu tikai dažus kilometrus pirms finiša; kas neriskē tas nedzer šampanieti? Bet man negaršo šampanietis! Mana apņēmīgā apdzīšana ilga vien kādu kilometru vai divus. Kājas noprotestēja, solis saruka un neglābjami jutu, ka zaudēju. Apdzītie skrējēji ātri vien mani panāca, bez žēlastības apdzina un aizskrēja neatskatoties. Atkal kaut kāda apdzīvota vieta, bet tajā brīdī visa šī skriešana man jau bija līdz kaklam, biju ieskrējis sienā, atsities pret to, nolicies un tā bija sakritusi man virsū. Un bija tikai 27. km.
Grūti aprakstīt tās sajūtas. Mugura bija savilkta, kas tikai piedeva papildus diskomfortu. Tajā pat laikā bija silts un kāri gaidīju nākamo punktu, kurā padzerties. Cirksnis bija sācis atkal par sevi atgādināt, labo apakšstilbu vilka arvien ciešāk kā uzspriegojot mūzikas instrumenta stīgu, taču visvairāk izpaudās vienkārši smagums kājās. Kājas likās tik smagas, ka katrā kurpē būtu satecējis svins, kas tālāk būtu uzkāpis pa dzīslām līdz augšstilbiem. Kājas skaidri un gaiši pateica, ka viņas vairs negrib skriet. Vai tas bija dēļ sacensībām pēdējās nedēļās, vai vajadzēja mazāk skriet, mazāk staigāt? Vairāk nodarboties ar stiepšanos un citiem vingrinājumiem, masēt? Katrā gadījumā kājas nebija gatavas uz 42km tādā tempā. Pirms 29.km bija neliels uz leju-augšu zem dzelzceļa, kas kaut nedaudz, bet izrāva no apātiskās sevis apšaubīšanas. Nekas cits neatlika kā spiest tālāk, jo par nekādu padošanos nebija ne runas. Nevarēju sagaidīt 30. kilometra atzīmi, kuru pēc plāna būtu jāsasniedz pēc 1:50:12, kas būtu jauns rekords šādā distancē. 30. kilometru sasniedzu aptuveni divarpus minūtes aiz plāna. Jebkurā gadījumā tas vēl bija ļoti augstvērtīgs rezultāts, taču sirds dziļumos jau tad vairāk domāju par 2:40. Apzināti gan par to centos nedomāt, tikai cīnīties tālāk un klapēt asfaltu.
Apkārtne turpināja būt pilnīgi neiedvesmojoša, arī skatītāji bija klusi un vienā pagriezienā pat uznāca niknums – vesels bars vāciešu, stāv un skatās, kā citi skrien, bet klusē. Aitas. Sekoja gara taisne, kurā pa gabalu ieraudzīju koši dzeltenzaļo krekliņu. Pazinu tos no Skrien Latvija čempionāta, taču nebiju pilnīgi pārliecināts, ka tas tiešām ir Jevgēņijs. Katrā gadījumā gan nolēmu to noķert un pārliecināties. Turpat arī otrreiz dzirdēju “Latvija!” vai arī “noskrien!”, tā šķiet, ka no tās pašas balss. Jā, tas tiešām ir Jevgēņijs, kuru uzskatu par ātrāku skrējēju par mani – tātad ne man vienīgajam šodien gāja grūti. “Malacis! Turies.”, novēlēju skrienot garām. Diemžēl viņš vairāk palēninājās, nekā es kustējos ātrāk. Abi mēs arvien vairāk bremzējām. Drīz vien mani noķēra un apdzina vēl viena sieviešu līdere, kurai gan centos nedaudz pievilkt, taču tas vairs nebija manos spēkos. Apdzinu mazu meitenīti, kas sniedzās man labi, ja līdz padusēm – skrienot garām norādīju, lai nāk manā aizvējā, palīdzēšu aizvilkt, bet viņa arvien atpalika un tālāk vairs neredzēju. Bija jau sākusies kaut kāda aleja, 33. km un sāku ķerties jau pie salmiņiem. Runāju ar kājām, lai tās nes mani mājās, vairs tikai 9km, kas tur liels. Pulkstenis rādīja 2:04 un rēķināju, ka 36 minūtēs taču to varu noskriet. Pirms 34. kilometra pagrieziena apdzinu vairākus skrējējus, kuri dažādu iemeslu dēļ bija pārgājuši soļos. Vēl tikai mazliet, tūlīt viss jau būs beidzies. Aiz pagrieziena, kad līdz finišam bija atlikuši nepilni 8km, pēkšņi sākās bronhu spazmas, tā, ka vairs nevarēju dziļi ieelpot. Vai tie bija nervi, vai vienkārši ķermenis meklēja jaunus veidus, kā man pateikt, ka šodien pietiek? Nezinu; bet kādu brīdi elpojis sekli un ātri, nomierinājos un tiku ārā no īslaicīgā šoka.
Pēdējiem spēkiem
35.km. Septiņi nolādēti kilometri, kas jāiztur. Izmisums mijās ar bezcerību, kājas vilkās, brīžiem šķita jau, ka streipuļoju. Sakostiem zobiem turpināju kustēties un rēķināt, rēķināt un kustēties. 7×4=28. 28 minūtes, jo pulkstenis nepielūdzami rādīja jau 2:12. Pēdējā želeja ar ananāsu garšu. Nu pie velna! Skyline plaza, pagrieziens. Nu saņemies taču. Pilsēta, cilvēki. Visi gavilē, uzmundrina, dzen uz priekšu. Bet. Es. Vairs. Nevaru. Pavilkties.* Atkal tas pats dīvainais laukums ar slalomu, vēl citi redzēti pagriezieni, bet man pat nav ne jausmas, kur esmu, kur tālāk būs jāskrien un kur vispār ir augša un apakša. Turpinu skaitīt minūtes, kilometrus un kaut ko reizināt. Zīme, ka tūlīt būs dzeršanas punkts, šo vietu zinu, jo jau pirmo reizi šeit skrienot nodomāju, ka nevajag likt zīmi pirms līkuma, kad pat nezini, kurā pusē būs galdi ar glāzēm. Paķeru vienu, pusi ieleju mutē, otru uz sejas. Pēdējo reizi padzeros un viss teku; no manis pil kā no lāstekas pavasarī. Atpakaļ betona džungļos un atkal klāt tas sasodītais bruģis. Smaržo pēc ēdiena, kaut kādiem pīrādziņiem un vēl sazin kā. Vajadzētu aizliegt cilvēkiem tirgot un ēst tādas lietas maratona laikā. Skanēja rokmūzika, laikam pat Eye of the Tiger, taču tas vairs nespēja iedvesmot. Galvā bija tikai viena doma, neapstāties, nedomāt, noskriet. Gara, gara taisne un jūtu tuvojamies galu. Priekšpēdējā. Cik vien varu pacelt kājas, kāpinu tempu. Ko Tu visu gadu darīji? Acis pārgriezis līdz vēmienam skrēji intervālus, lai tagad varētu skriet ar 3:30 tempu? Kam Tu vēl taupi kaut ko?! Tūlīt viss būs beidzies. Apdzenu vairākus, tostarp puisi sarkanajā kreklā. Citi apdzen mani, bet man ir vienalga. Dzirdu “Latvija!”, šoreiz tā noteikti ir cita balss. Redzu mazītiņu Latvijas karogu kādai meitenei rokās. Nu taču. Pēdējā taisne, un cilvēku te tiešām ir daudz. Mikrofonā dzirdu savu vārdu, otrreiz šajā sacensībās. Vēl mazliet un klāt jau ir “S” veida pagrieziens pirms ieskriešanas finiša arēnā ar sarkano paklāju. Labā kāja jau pēdējos 5km bija uz krampju robežas, stīva un gandrīz nekustīga. Mainot skrējiena virzienu, apmēram 100m garumā kreisās kājas ikra muskulis paspēja divreiz novibrēt, notirināties, brīdinot, ka krampis ir pavisam tuvu. Sarkanais paklājs, 2:40:…, apdzenu vēl pēdējo skrējēju un finišs.
Burtiski pēdējie metri uz krampju robežas
Pārkāpis finiša līniju, pūļa ielokā, gan skrējēju, gan atbalstītāju, nometos uz viena ceļa, aizvēru acis un uz brīdi tikai elpoju, skatiens aizmiglojās, acīs sariesās asaras, un sajutos pavisam viens visā šajā procesā. Uzsitu uz pleca skrējējam, kuram pirms dažiem kilometriem paskrēju garām, tad mums abiem bija sakosti zobi, tagad tikai izmocītas sejas. Negribējās iet prom. Pastreipuļoju turpu šurpu, te paslēpdams seju plaukstās, tad izbraukdams ar pirkstiem caur saķepušajiem matiem. Ar apakšdelma virspusi noslaucīju degunu, ko nepūlējos izšņaukt jau pēdējos vismaz piecus kilometrus. Vēl vienu pēdējo reizi pārlaidu skatienu pār arēnu un nokārtu galvu, skatoties uz šļūkājošajām pēdām, vilkos pretī izejai. Kāpnes! Kāpnes? Kāda velna pēc te ir kāpnes?! Nosteberēju, nē, novēlos pa tām ar saviem pārmocītajiem locekļiem. Tāds nebiju vienīgais, bet man bija vienalga. Ticis svaigā gaisā sapratu, ka gribu mājās. Silta tēja, buljons. Vēl viens buljons, garšīgs. Ēdu ābolu, banānu un pa virsu uzdzēru buljonu. Plēvē ietinies nedaudz bezmērķīgi paklaiņoju, paspiedu roku Jevgēņijam. Tik tiešām nebiju vienīgais, kam šodien klājās grūti. Ieraudzījis ūdeni, nolēmu noskalot seju, bet to nedaudz padzēries sapratu, ka tas ir gāzēts. Sakoda acīs. Paņēmu kolu, tad otru un, dabūjis kaut kādu batoniņu, vilkos uz izeju. Pietiek te klimt apkārt. Pa ceļam satiku Leldi, papļāpājām, apmainījāmies iespaidiem, secinājām, ka nemaz tik plakana un ātra tā trase nebija, un pie izejas šķiroties novēlējām viens otram veiksmi.
Vai mēs varam iet mājās?
Satiku savējos norunātajā vietā. Nē, nebildē mani. Pārģērbos un gāju nodot čipu, kas, protams, bija otrajā stāvā expo galā. Izgājuši ārā noorientējāmies, kā tikt līdz automašīnai. Līdz tai es atsildoties tipināju, knapi atraujoties no zemes, rokas vicinot it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība.
Mājupceļš. Piekritu vakarā nedaudz izskriet; vairāk, lai novērstu domas, nevis tāpēc, ka vispār gribētu kustēties. Neko man negribējās. Ne ēst, ne dzert, tikai, lai man liek mieru, lai varu gulēt un neko nejust. Vēlajā vakarā “skrējienā” gan izlauzās – es vairs nevaru. Bet ļoti kluss, pie sevis, sev. Gana.
Vismaz bļemba smuka
Ko no tā varu mācīties, ņemt vērā, ielāgot, lai tā vairs nedarītu. Neskriet? Nē, tas būtu pārāk vienkārši.
Laikam gribēju nokost vairāk, kā spēju tajā brīdī norīt; tajās pēdējās nedēļās bija daudz par daudz visa kā, par daudz skriešanas, par daudz sacensību, par daudz staigāšanas, par daudz stresa. Nepareiza diēta, neapdomība, nepacietība un pašdisciplīnas trūkums. Kā nupat lasīju, tad nepietiek tikai trenēties, ja gribi kaut ko sasniegt – ir jāpakārto visa sava dzīve, iedzīve un sadzīve tam. Bet tas ir stāsts citai dienai.
30:26; vairāk kā pusstunda. Par tik esmu pārspējis pagājušā gada “fiasko” rezultātu Tallinas maratonā, pēc kura sev nosolījos, ka vairs nekad nepieļaušu nepadarītā darba sajūtu. Droši vien būtu jāpriecājas un jābūt apmierinātam par to, kas citiem tikai sapņos rādās. Varētu uzsist sev uz pleca un pamazām sākt gatavoties nākamajai sezonai. Bet pašlaik es sapņoju par ko citu un tā galīgi nav skriešana; pagaidām par to vispār negribu domāt. Galvenais ir atgūt kustību prieku un tad jau redzēs, kas būs nākamajā sezonā.
Skrienam.
*Varbūt dažiem liksies, ka ir muļķīgi tā teikt un pat uzskatīt, ka skriet ar aptuveni 15km/h (4:00 tempu) skaitās, ka nevaru vairs pavilkties, bet tajā brīdī tādas bija sajūtas. It kā būtu iejūgts divričos, kuru riteņi nav apaļi, bet gan kantaini un ka kājas apaugušas ar smagiem augoņiem. Tā lūk.
Kā nu gadījies, kā ne, bet pērnā gadā kaut ko biju dzirdējis par skrējienu, kuram nosaukumā tikuši veseli trīs dzīvnieki – āzis, stirna un buks (Āžu kalna stirnu buks). Pats gan nepiedalījos, nekāda priekšstata nebija – kas tur skrien, kur tur skrien, cik tur skrien… Savukārt šogad āzis pārtapa par lūsi, klāt šiem visiem vēl piekabināti vietu nosaukumi (Garkalne, Abava, Zebrus, Talsi, Āžkalns) un piecu taku skrējienu seriāls gatavs. Piecas svešas vietas, lejas un kalni, ceļi, neceļi, bezceļi un takas – ko nu vairāk manai trauslajai skrējēja sirsniņai vajag – jāpiedalās. Kura no distancēm? Visgarākajā – Lūsī!
Posms numur viens: Garkalne
Aprīļa viducis atskrien tik ātri, esmu tik nesagatavojies, ka Rīgā iekāpu vilcienā uz Varan…, nē, uz Garkalni bez mazākās jausmas, uz kuru pusi galapunktā meklējama slavenā Garkalnes bļoda. Pēc pusstundas esmu klāt Garkalnē, uz perona izbirst kādi divi desmiti pasažieru. Man galvā radusies gudrā doma, ka lielākā daļa būs sportisti un draudzīgi dosies uz bļodu, tad nu slāšu tiem līdzi un nonākšu galā. Gudrā doma pašķīst, kad viena daļa izkāpušo aiziet pa kreisi uz kaut kurieni, otra daļa pa labi uz kaut kurieni, trešā daļa dodas taisni uz kaut kurieni. Pie tam trenuškās ģērbtie dodas uz visurieni. Tomēr jau pēc padsmit minūtēm dodos īstajā virzienā un bļoda mani sagaida ar smilti un sauli.
Ir deviņi no rīta, līdz startam vairāk kā divas stundas, triju minūšu laikā saņemu savu numuru, (sveiciens tiem, kas stāvēja garumgarās slapjās rindās) dodos bļodas vizuālā izpētē. Lēnā gaitā sarodas arvien vairāk cilvēku, vairāk auto, vairāk mākoņu. Visu izložņājis, pēc laiciņa ieņemu vietu pretī startam pašā kalna galiņā, lai redzētu, kā mazie susurēni pirms sava starta lien augšā pa stāvumu. Pāris mazie skrējēji atnāk uz augšu, skatās, domā, pēta, kur skries, pa kuru malu mazāk smilšu, vārdu sakot, tiek apspriestas taktiskās viltības. Uhh, nevaru vien sagaidīt, kad lielais mazuļu trauksies te kalnup pretim man. Un te nu mani sagaida dienas vilšanās, apluziens, neveiksme, abloms utt. Izrādās, ka mazie susurēni skries nevis augšā kalnā virzienā uz mani, bet kādi 50 metri pēc starta pa kreisi pa kaut kādu čuhņu, kur man no augšas nekas nav redzams. Pfff, viss mans gaidīšanas prieks pazudis līdz ar sauli, kuru sen nomainījuši dusmīgie lietus mākoņi ar visām no tiem iztekošajām sekām.
Labs ir, jāgatavojas arī pašam savējam startam. Un nav jau nekā jauna šai pasaulē – svarīgas uzrunas, kuras tālāk par 25 m no skatuves nav iespējams dzirdēt, kopīga iesildīšanās, Cūkmena zvērests un – AIDĀ – aiziet trasē! Jau paši pirmie metri ved krietni augšup, tad tālākie drusku lejup, tad pa labi pa smiltīm, tad augšup, drusku pa kreisi, lejup gar priedēm, strauji augšup, pa kreisi, augšup, augšup, pa kreisi, pa labi, pa labi, pa kreisi, pa leisi, pa krabi, nu, un tālāk jau viss sagājis vienā ķīselī.
Trase smuka, daba smuka, skrējēji smuki elš un pūš. Neko diži labāk arī pašam nesokas. Bet man vēl azotē paslēpts slepenais ierocis, melnais zirdziņš, sausais pulvers, viltus džokerītis, vārdu sakot, neliela viltība. Vai arī taktika, kā nu kuram labpatīk to saukt. Tātad – manējais cītīgi izstudējis nolikumu, kurš vēsta, ka “Katrā posmā maksimāli iespējamais iegūstamo punktu skaits ir 1300, ja distances “Lūsis” uzvarētājs ir ātrākais arī Sprinta etapā “Stirnu buka Kalnu karalis un Karaliene”.” Tā kā trasē neesmu no ātrākājiem, tad esmu nolēmis kalnu posmā močīt, cik vien ātri varēšu, jo ar pārdesmit ātriem metriem var nopelnīt akurāt 1/3 no visu divu stundu laikā potenciāli nopelnāmajiem punktiem.
Pie šīs pašas taktikas (pa trasi velcies savā ātrumā, tad žip žip kalnā, tad turpni vilkties savā ātrumā) pieturos arī visos pārējos posmos. Sekmes dažnedažādas. Bet par to drusku vēlāk.
Kopumā trase inčīga, bet diezgan īsa un līdzena salīdzinājumā ar nākamajiem etapiem. Ātri vien pienāk arī īsais kalnu karalis, kurā uzskrienu, mēli izkāris, tad vēl pāris smilšaini un čiekuraini kilometri un arī finišs. Pats ar savu iespēto esmu apmierināts, varu mierīgi uzsist sev uz pleca. Patīkami, ka šis bija tikai pirmais posms, priekšā pavasaris, visa tropiskā vasara ar vēl četriem stirnubukiem un daudzumdaudziem kalnainiem, celmainiem, mežainiem un visādi citādi patīkamiem kilometriem. Interesanti, ka pirmajā posmā sevi atradu tikai divās fotogrāfijās, vismazāk no visiem posmiem.
Posms numur divi: Abava
Sienas pulksteņa lielais rādītājs nav ne simtu reižu apriņķojis ap savu asi, kad klāt jau nākamais posms Abavas senlejā. Atkal ierodos krietni agri, momentā tiek izņemts numurs, laiks papētīt stirnas, lūšus, sususurus, sūro kalnu. Šīsdienas vilšanās ir rodeļu trase. Kaut kad gadu tūkstošu mijā Zviedru cepurē ir būts, no rodeļiem saglabājušās vislabākās atmiņas – riktīgais mega ātrums, no ātruma ausis dauzās gar galvu, toreiz kādas piecas reizes biju braucis lejā, bet ar pilnu gāzi tā i neiedrošinājos. Kas notiek iekš 2015. gada – vai nu kalns saplacinājies, vai tām kamanām bremzes salikuši, bet nobraucu vienu vienīgu reizīti un pat ne vaibsts nenoraustās, pfff, ātrums kā blaktij pa līmi un tāpatās ātri pienāk finišs. Laikam esi pieaudzis, manējais!
Atkal iesildīšanās runas, atkal pavingrošana, – un AIDĀ. Šoreiz gan kalnu karalis sakrīt ar finišu, tā ka kalnā skrienot nevajadzēs taupīties. Bet līdz finišam vēl ūūūūū ku varendaudz soļi jānotipina. Un šoreiz arī pati trase ir garāka, arī kalni sabūvēti stāvāki, i laiciņš karstāks, ai ai ai…
Visas trases laikā nebeidzu vien apbrīnot, cik acij tīkama un kājai skrienama ir mūsu Latvija. Šeit – trasē – kur vien pagriezies, tur var bildēt foto un karināt pie sienas kā kalendāra bildi. Un tā visus 32km. Pietiktu bilžu tuvākām pāris tūkstošgadēm. Plus vēl var to pašu vietu nobildēt arī pārējos trijos gadalaikos. Eh, kam man kalendāru ar Londonu, kam man umbrellu ar Eifeli, kam man tējaskrūzi ar Venēciju, ja man ir mana fotoatmiņa ar Abavu.
Ta nu gudri domādams, jau pie padsmitajiem kilometriem nevaru vien sagaidīt finišu, jo skrienas (ietas) grūti, dikti grūti. Dzirdināšanas punktos dzirdinātāji melo kā negudri, kad katrā punktā izsamisis taujāju, cik ta km vēl līdz finišam. Ja pēc loģikas būtu jābūt, ka, tuvojoties beigām, km skaits samazinās (piem., vēl 18, vēl 13, vēl 6), tad šeit bija apmēram šādi (19-10-11-5-7). Vai nu neinformētība, vai putni galvās, vai man ausis par stipru pret galvu sadauzītas, bet nu tā tas izklausījās no manu ausu punkta.
Priecīgāk kļūst, kad saplūstam kopā ar bukiem, kuri veikuši kādus padsmit km mazāk un tāpat tiek apdzīti pa vienam vien, pa vienam vien. Arī šamējie noraidoši māj galvām par km skaitu līdz beigām. Kādu brīdi sajūtos kā kinozvaigzne, jo, skrienot pa kādu lauku ceļu, mani (ar konkurentu blakus) panāk un apdzen auto, kurā iekšā sēž fočētājs, kurš braucot vislaik tik fočē, fočē, fočē un fočē. Uhh, pozēju cik tik spēju, visas grimases iztērēju!
Nepaiet ne pāris mūžības, kad es kā Muhameds beidzot esmu pienācis pie Kalna. Pirms tā drusku sabremzējos, sakoncentrēju visus atlikušos spēkus un šaujos kā bulta augšup. Manējam šis joņojiens aizņem aptuveni minūti. Kalngalā uzskrienu nomocījies, aizelsies, izkārtu mēli, izbolītām acīm, ļenganām kājām. Nu nē, es kā parasts ikdienas tipinātājs labāk noskrienu kādus liekus 15km, nevis veselu minūti šitā mokos. Lejup uz finišu eju ļoti ļoti lēnu un Mērfija likuma labākajās tradīcijās lejupceļš ir vismaz trīsreiz ilgāks. Kopumā ar rezultātu esmu ļoti apmierināts (kā jau vienmēr), darīju, cik nu spēju, jāgaida vien oficiālie rezultāti.
Tie atnāk ar kavēšanos un milzīgu vilšanos, jo modernākās un dārgākās tehnikas kļūmes dēļ tiek noteikts, ka “KK finiša laiks ir tas pats, kas dalībnieka kopējais finiša laiks – t.i. ieskaitot noskrējienu no atpūtas kompleksa “Zviedru cepure” slēpošanas kalna. Tāpat ir veikta detalizēta rezultātu analīze un veikta korelācija starp KK starta laiku, sacensību Finiša laiku un dalībnieka vietu un ir secināts, ka gandrīz visos gadījumos dalībnieka vieta ir ļoti cieši saistīta ar viņa kopējo distances laiku un KK posma laiku.”
Salti meli! Garkalnē man bija 110. vieta lūsī un 10. vieta kalnu karalī. Līdzīgi arī pārējos nākamajos posmos. Tātad korelācijas nekādas, izņemot šo reizi, es esmu viens no “gandrīz visiem gadījumiem”. Morāle – nav ko vilkties tik lēnu lejā no tā kalna un nekad, nekad, nekad neapstājies, un vienmēr, vienmēr jācīnās līdz galam.
Vien patīkami, ka mēneša laikā esmu palicis daudz smukāks, jo sevi atrodu jau kādās 30 bildēs.
Posms numur trīs: Zebrus.
Tā kā pirms piecām dienām esmu notipinājis 50km iekš Višķiem, tad šis posms tiek izlaists.
Posms numur četri: Talsi.
Par spīti tiem, kas mūžīgi čīkst, ka varētu jau aizbraukt uz pasākumu A, bet tāls ceļš, nav laika, nav kompānijas, tomēr es tam visam uzšķaudu un nevienu brīdi nešaubīdamies viens pats laižu no sava ciema Latgalē uz gonkām Talsos, kur ceļš maršrutā mans ciems – Daugavpils – Rīga – Sabile – Talsi aizņem kādas 8 stundas vienā virzienā. Ja tā parēķina, tad 16 stundas šurpu turpu ceļā, dalības maksa, pārnakšņošana, un tas viss, lai trīs stundas paskraidelētu pa mežu. Nu tīrākā laika, enerģijas un naudas šķiešana. Jā, bet, ja patīk tas, ko dari, ja patīk skriešana, ja patīk pabūt tur, kur vēl nav būts, tad nekādi attālumi nav šķērslis.
Tā nu pirmo reizi cilpoju pa deviņu pakalnu pilsētu Talsiem. Jau pašā rīta agrumā stāvvietā novietojot dzelzs rumaku, redzamas trasi norobežojošās lentas, kas liek manai skrējēja sirsniņai priekā ietrīsēties. Aha, šeit būs jāskrien, aha, tur laikam pagrieziens uz čuhņu, te jau laikam pašas trases beigas…
Numurs saņemot, smaidu izraisa tā izsniedzējas izbrīns par mani kā viesi no tāltālās Latgales. No manis savukārt izbrīns, kāpēc ta Latgales pusē netiek rīkots kāds Buka posms, jo visas gonkas sarūmējušās diezgan ierobežotā teritorijā. Kā nu ir, tā ir. Kā teiktu kāda mana maziņa paziņa: “Phe, kad uztaisīsi pats savu Skudru rāpojienu vai Gliemežu maratonu, varēsi trasi sabūvēt kaut ap savu māju, tagad samierinies!” Ehh, esmu samierinājies un pirms skrējiena lēni pastaigāju Talsiem, smuka vieta, nu smuka, ir kur aci piesiet! Drusku arī apstaigāju trasi, kalnup, lejup, tad līkumlīkumiem uz estrādi un tad trase aizvijās kaut kur tālēs.
Nu ko, īsas runas, gari vārdi, ko atkal no manas atrašanās vietas nevar dzirdēt, tad – STARTS – un atkal jau ļepatoju daudzgalvainajā pūlī. Par spīti organizatoru teiktajam, ka ievērojama trases daļa līkumos pilsētvidē, nav ne pusstunda aizskrējusi, kad konstatēju, ka viens, pilnīīīgi viens tipinu pa kārtējo čuhņu. Interesanti, ka visas čuhņas šai skriešanas seriālā vismaz man likās diezgan vienādas. Atšķīrās vienīgi Garkalne, tur vairāk skuju un smilšu.
Dīvainā kārtā trase noskrējās vienā rāvienā un pie tam ļoti viegli. Parasti ap viduci jau visādas dumas domas nāk galvā, tarakāni rosās kā negudri, mana slinkākā personības daļa sāk rāties, kam man tāda nejēdzīga nodarbe vajadzīga, būtu tak labāk laiski kādu gurķu dobi izravējis vai vismaz tupētu tuvējā ezerā ar limonādi un apelsīna šķēlīti. Šoreiz nekāda tāda nav, patīkami skriet, galvā notiek tarakānu bugi bugi danči ar pašizdomātām bezmelodijas dziesmām, tādām kā “Lēni lopi lido pēc lūzeriem, lai lā lā”, “ Bez, bez, bez, bez sešām tonnām nav siera, nav, nav, nav, nav, nav”.
Pēc finiša sastumju māgā visu, ko vien piedāvā. Diena izrādās tik rosīga, ka līdz saurietam vēl paspēju pabradāt pa Abavas rumbu, pastaigāt pa vienu no daudzajiem Latvijas Velnakmeņiem, paprovēt skābo Sabiles vinčiku vīna svētku ietvaros, nu, un vēl šis tas…
Posms numur pieci: Āžkalns
Kārtējo reiz izrādās, ka pasaule (Latvija) ir tik maza! Tā nu sanācis, ka Tukumā un Šlokenbekas muižā skolas laikos jau esmu bijis, ceļu muzejs manās atmiņās vēl ir dzīvs. Stirnu buks ar vēl dzīvs, bet pietuvojies savam pirmās sezonas loģiskajam nobeigumam. Ehh, tikko bija aprīlis un maldījos Garkalnē, tagad jau augusts, un stārķi lido prom.
Abi pulksteņa rādītaji nostājas ar bultām vertikāli augšup, atskan starta signāls un – AIZIET! Pēc akurāt 25 barā notipinātiem solīšiem gan nākas apstāties un padrūzmēties pie sašaurinātās izejas pa muižas vārtiem. Tas pats atkārtojas pēc pāris kilometriem, kad drūzma rodas pie dzirnavām, kur ir tik šaurs, ka iet cauri var tikai pa vienam, jo caurlaidība ir ap pusotrs cilvēks sekundē. Var katrs pats sarēķināt, cik ātri dzirnavām tika cauri apmēram tūkstotis dalībnieku.
Tā kā pa šo apvidu skrienu pirmo reizi, pie tam ne šoreiz, ne iepriekšējās reizēs apzināti pirms sacensībām neesmu pētījis skrienamo vietu, augstummetrus utt., tad nav ne jausmas, kur tālāk vedīs mans ceļš, kur būs kalns, kur nogāze, kad beidzot pienāks dzirdinātava, uz kuru pusi ir starts/finišs, vārdu sakot, katrs nākamais pagrieziens man ir pārsteigums.
Nekāds pārsteigums gan nav ne kalnu karalis, ne brīdis, kad jau atkal konstatēju, ka priekšā skrienošie ir aizjoņojuši tāltālu prom, pakausī ar neviens neelpo, tipinu pa trasi pilnīgi viens, pilnīīīgi viens. Mīnuss tāds, ka pašam nākas sekot norādēm. Es kā nepieredzējis bultu sekotājs skrienu skatienu zemē iedūris un veselas trīs reizes iečivinu sarkanajās norādēs. Sarkanā zīme norāda, ka ir aizskriets garām īstajai taciņai, priekšā ir strupceļš, jāgriežas vien atpakaļ un jāmeklē īstais ceļš. Iepriekšējos Strinu bukos tā negadījās ne reizi, Tukumā – trīskārtīgi, vainošu pats sevi, dzeguzi – nē!
Vēl bija kas tāds, kas ar mani notika tikai pēdējā posmā – divas reizes nožāvos uz šņukura. Pirmajā reizē viena kāja aizķērās aiz saknes, savukārt otra kāja turpināja ierasto skriešanas kustību, līdz ar to izveidojās tāds kā špagats, tāds kā izklupiens, ar celi iedūros zemē, dabūju tur zilumu, bet pēc pussekundes pārdomu brīža laižu tālāk. Kritiens Nr. 2 jau bija daudz patīkamāks. Ja pakalniem būtu acis, tie būtu sajūsmā. Pats gan neko daudz nesapratu – skrienu, skrienu, pilnīgi plakaniski pielīmējos zemei, pieceļos, izspļauju smiltis, nopurinu bikšeles, sakārtoju kroni, skrienu, skrienu tālāk.
Tā nu ar klupieniem un kritieniem trīsdesmit kilometri noripināti, jāapskrien vien riņķī muižai, te nu arī patīkamais skrējiens cauri bērnu izveidotai finiša alejai, pats finišs, konfeti, salūts, maizes šķēle, divas kones, var pavilkt Stirnu bukam treknu strīpu.
Kopumā feins pasākums gandrīz pusgada garumā, laba organizācija, acij tīkama mājaslapa, skaidri noteikumi, vārdu sakot – PRIEKS SKRIET! Pēc kopējām sajūtām apmēram līdzīgi kā biatlons, kur, ja nejēdz šaut, tad ātra slēpe neko nelīdzēs, vien biatlonā nav atsevišķas ieskaites labākajiem šāvējiem katrā posmā (tiešām nav?).
Kā varbūt pamanīji, lasītāj, tad šai rakstā bija vien nedaudzas zilbes par tempiem, par pjedestāliem, par sūrajiem konkurentiem, par finiša spurtiem, par medāļiem, nemitīgu apdzīšanu un bezcerīgu atpalikšanu. Laiks var būt labi pavadīts, vienkārši skrienot un baudot. Baudot skriešanu! Baudot mirkli! Baudot dzīvi!
Novēlu stirnu bukam nākamgad uzrullēt arī kādā Latgales dižpaugurā.
Nobeigumā cietais rieksts. Kā manējais kalnu karaļa gada kopvērtējumā var izcīnīt 7. vietu, ja katrā no posmiem izcīnītas attiecīgi 10., 80., 11. un 12. vietas?
Pašā nobeigumā minamais jautājums. Kurš mūsu valsts labu labais ātrskrējējs kalnu karaļa gada kopvērtējumā ieņem pašu pēdējo skumjo 666. vietu?
Paldies liels šeit redzamo smukbilžu autoriem – Marekam, Kārlim, Kristīnei, Andrim.
Septembris. Rudens tuvošanās nojaušama pēc dažādām parādībām: gājputni pulcējas baros un dodas uz dienvidiem, skolēni ar rudens ziediem pulcējas skolu pagalmos, skrējēji, vasaras mēnešos pulcējušies pārsvarā Kurzemes un Zemgales pusē, tagad nedēļu nogalēs dodas lielākoties uz Vidzemes pusi. Lasīt tālāk.
[Nu jau] šorīt tiešraide no Viļņas maratona, kur no 9:00 viesstrādnieki, tempa turētāji no Latvijas, labi pamanāmos dzeltenzaļos krekliņos uzsāks darbu. Būs jāpaskrien… (c) Lasīt tālāk.
“12.augustā Kuldīgā notiks vēl nebijušas sacīkstes – pusmaratons – gan elites klases skrējējiem, gan ikvienam no mums. Jau pieteikušies ap 100 skrējēju.” – tā laikraksta “Kurzemnieks” 2006.gada 31.jūlija numurā sākās raksts par gaidāmo pirmo Kuldīgas pusmaratonu. Sacensību dienā uz starta pusmaratonā, satelītskrējienā un bērnu skrējienā toreiz stājās kopumā nedaudz vairāk kā divsimt dalībnieki. Šogad Kuldīgas pusmaratons norisinājās jau 10.reizi un pulcēja gandrīz divus tūkstošus skrējēju. Pie tam šogad augusta kalendārā skriešanas svētku mūszemē netrūka, turklāt – gana dažādu skriešanas svētku. Lasīt tālāk.
Šī gada pēdējā augusta sestdienā notika jau trešais Baltijas Baso pēdu ultramaratons. Kā jau ierasts, visiem interesentiem piedāvājām iespēju pārbaudīt savus spēkus 53 km, 34 km un 11 km distancēs, skrienot pa skaisto Kurzemes pludmali. Šogad bijām vēl kuplākā pulkā nekā pērn – sacensības pulcēja vairāk kā 170 dalībniekus, skrējējus un nūjotājus, tai skaitā sportistus no Slovākijas, Lietuvas un Lielbritānijas. Turklāt sacensības izdevās rekordiem bagātas – tika laboti pieci no sešiem trases rekordiem.
Bet par visu pēc kārtas! Mums, BBPU organizatoru komandai, ceļš uz sacensību startu sākas jau iepriekšējā dienā – rosības pilnajā piektdienā, kad ar balvām un kontrolpunktu našķiem pārpildītais VW Kausa busiņš dodas savā garajā ceļā uz Mazirbi. Tai pat dienā startē arī otrs busiņš, kurā vienkopus satiekami daudzi mūsu lieliskie brīvprātīgie palīgi. Ceļš ir garš, bet interesants, un galamērķis ir ceļā pavadītā laika vērts – Mazirbe mūs kā ierasts sagaida ar zvaigžņotu debesu segu, turklāt šoreiz pilnais, apaļais Mēness apspīd naksnīgo pludmali kā prožektors. Saviļņotā jūra šādos apstākļos izskatās īpaši skaista! Bet pietiks izklaižu – esam braukuši rūpēties par skrējēju labsajūtu. Tā turpmākais vakars paiet darbīgā rosībā – numuri, finiša komplekti, kuponi, diplomi… Visa liekas tik daudz, salīdzinot ar pirmo gadu, kad dalībnieku skaits bija trīs reizes mazāks!
Pēc rosīgās nakts skaistais Mazirbes rīts pienāk īpaši ātri! Daba jau otro gadu mūs lutina ar skaisti saulainu laiku un zilām debesīm. Saņemam ziņas no “trases” jeb autobusa, kas virzās Mazirbes virzienā – esot pilns ar skrējējiem. Tā mums ziņo brīvprātīgie, kas brauc ar šo pašu busu. Mēs viņus visus jau gaidām!Šoreiz autobuss mums atved vēl kuplāku skrējēju pulku nekā pērn. Visi izskatās smaidīgi, bet rosīgi – jāgatavojas lielajam startam! Numuri tiek izdalīti, sapulce aizvadīta saulainā pļavā un laiks doties uz pludmali, lai startētu un ar dziesmu dotos 53 km ceļā. Šoreiz skrējējiem pievienojas jau divi drosmīgi nūjotāji, kas godam veic visus 53 km!
Vērojam, kā krāsainais dalībnieku pūlis dodas ceļā – mati vien plīvo sāļajā piejūras vējā! Bet ne tikai dalībniekiem jāskrien – arī mēs skrienam, mums jādodas uz Vaidi un Kolku gaidīt skrējējus ar dzērieniem un uzkodām.
Kolka kā vienmēr ir skaista. Arī šoreiz uzreiz aiz Kolkas raga sākas šķēršļu josla – jātiek pāri nogāztajiem kokiem, vai arī tie jāapskrien pa meža taciņu. Arī Kolkas startā ir kupls skrējēju pulks, turklāt to vidū daudzi nūjotāji un viens jubilārs, Gunārs, kas savā jubilejā startē mūsu sacensībās. Esam pagodināti!
Atskan starta dziesma un svilpes signāls, un jau nākamais dalībnieku pūlis ir devies ceļā. Viņiem jāmēro 34 skaisti kilometri pa gleznaino liedagu, jāpārbrien Melnsila upe (kas šogad bija īpaši sekla), jānogaršo kontrolpunktos lauku siers un gardā marmelāde un jādodas uz Roju satikt zilo Rojas pludmales cūciņu.
Tikmēr mūs jau gaida Ģipka, kur dosim startu 11 km distancei. Tieši Ģipkā šogad pulcējies vislielākais dalībnieku pulks, arī liels skaits nūjotāju un vēl viens īpašais dalībnieks – jubilāre Sabīne! Jau atkal jūtamies īpaši lepni redzēt jubilāri uz BBPU starta līnijas.
Neliela uzruna, iesildīšanās, un nu jau viss lielais pūlis ir trasē – 11 km saulainas pludmales, ko pievarēt! Startā ikvienu sagaida mūsu tiesneši, brīvprātīgie palīgi un, protams, zilā Rojas cūciņa…
Šogad BBPU suvenīrs ir saulesbrilles, kurās nobildēties, kamēr vēl ir saulains un Augusts. Kad tas izdarīts, ir jādodas viesnīcas “Roja” virzienā nogaršot zivju zupu, iedzert alu un apēst tortes gabaliņu. Šogad tortes cepējas bija īpaši pacentušās, veidojot kūkas dizainu! Paldies jums!
Pēc vakariņām ir laiks apbalvošanas ceremonijai, kurā šogad daudz pārsteigumu – pieci no sešiem trases rekordiem ir laboti! Un nu nedaudz skaitliskas informācijas..
53 km distancē kā pirmais finišēja Jānis Actiņš ar laiku 3:50:11. Otrais finišēja Kristaps Broks (3:56:44), bet trešais Mārtiņš Puriņš (3:59:47). Ātrākie baskāji vīriešu konkurencē bija Mārtiņš Puriņš (3:59:47), Miķelis Zumbers (4:02:52) un Edgars Rencis (4:16:48). Savukārt dāmu konkurencē 53 km trases rekordu laboja Līva Medne (4:43:14), kam sekoja Marta Zumberga (4:54:26) un Dace Veipa (5:07:26) – visas basām.
Tāpat arī 34 km distances trases rekords vīriešiem tika pārspēts. To paveica Uldis Kļaviņš (2:15:12), kam sekoja pērnā gada 53 km uzvarētājs Jānis Saulīte (2:17:26) un Pēteris Kaļiņins (2:40:38). Savukārt dāmu konkurencē uzvarēja Guna Meistere (2:51:47), kam sekoja spraiga cīņa par otro vietu starp Inesi Gulbi (3:16:43) un Ilvu Kārkliņu (3:16:51). 34 km trases rekords dāmām, ko pirmajā skrējienā uzstādīja Marta Zumberga, šogad vienīgais palicis nepārspēts. Visi 34 km distances ātrākie skrējēji distanci veica basām pēdām.
Tikmēr 11 km distancē ar jaunu trases rekordu triumfēja pērnā gada uzvarētājs Gundars Rusovs (41:52), otrajā vietā atstājot slovāku skrējēju Gabrielu Štefanaku (43:42) un trešajā – Gunti Rasimu (44:29). Savukārt 11 km trases rekordu laboja pērnā gada trešās vietas ieguvēja Gunta Amoliņa (45:01), kam sekoja Jūlija Kuzņecova (50:10) un Ance Ziediņa (51:23). Arī visi 11 km distances ātrākie skrējēji distanci veica basām pēdām.
Par to, ka arī šogad mums bija iespēja rīkot Baltijas Baso pēdu ultramaratonu, esam īpaši pateicīgi mūsu atbalstītājiem: Vibram FiveFingers Latvia, Rojas novada pašvaldība, Dundagas novada pašvaldība, Kolkas rags, Banga, Red Bull, Malum, Volkswagen komerctransports, Moller autocentrs, veikals „42 km 195 metri”, Cēsu alus ar „Vitamin perfomance”, Libertu bio vīns, Rāmkalni, Garīši, G. Rusova ortopēdijas centrs, Dion Sportlab, Greenwalk.eu, Latvijas Maiznieks un Balticovo.
Turklāt šogad Baltijas Baso pēdu ultramaratons ir iekļauts Volkswagenkausa vērtējumā, kā arī Latvijas ultra garo distanču kopvērtējumā Kefīra Kauss. Šis fakts mums lika justies īpaši atbalstītiem un novērtētiem!
Īpašu paldies mēs vēlētos teikt arī mūsu lieliskajiem brīvprātīgajiem palīgiem – Agnesei Vēzei, Laimonim Skadiņam, Inai Graudiņai, Agrim Vahitovam, Mārcim Bokmanim, Jānim Ābolam, Lāsmai Āboliņai, Intai Amoliņai, Ērikam Dovnarovičam, Jurim Gubam, Jānim Incenbergam, Lindai Lejai, Evitai Ločmelei un Jūlijai Zagorskai. Jūsu nesavtīgā palīdzība un atbalsts ir tas, no kā mēs varam mācīties un smelties iedvesmu nākamajiem pasākumiem! Paldies jums!
Tāpat paldies mūsu aizrautīgajiem fotogrāfiem – Aivaram Auniņam un Sandrai Rencei, kas parūpējās par to, lai ikviens BBPU dalībnieks taptu iemūžināts! Ar viņu veikumu varat iepazīties BBPU Facebook lapā un BBPU vēstures sadaļā.
Tā tas notiek – BBPU, ko mēs gatavojam visu gadu, paiet ātri un atstāj mums jaunus iespaidus, idejas un emocijas, arī jaunas mācības. Ja Tev ir idejas, kā uzlabot vai padarīt interesantāku BBPU, vai varbūt ir kāda bilde no pasākuma, ar ko padalīties, neatstāj komentāru sadaļu tukšu!
Uz tikšanos – koptreniņos, skrējienos un, protams, 4. Baltijas Baso pēdu ultramaratonā!
Šī gada pēdējā augusta sestdienā notika jau trešais Baltijas Baso pēdu ultramaratons. Kā jau ierasts, visiem interesentiem piedāvājām iespēju pārbaudīt savus spēkus 53 km, 34 km un 11 km distancēs, skrienot pa skaisto Kurzemes pludmali. Šogad bijām vēl kuplākā pulkā nekā pērn – sacensības pulcēja vairāk kā 170 dalībniekus, skrējējus un nūjotājus, tai skaitā sportistus no Slovākijas, Lietuvas un Lielbritānijas. Turklāt sacensības izdevās rekordiem bagātas – tika laboti pieci no sešiem trases rekordiem.
km 
-