Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Sunim pārskrēju jēzenēs, astei basām pēdām. Nordea Rīgas maratons 2013.

Ja reiz skriet pašmāju gada spicāko maratonu nav bijis savlaicīgos plānos, tad attiecīgi, tas neuzrādās treniņu kilometros. Bet, ja zvaigznes un planētas nostājas pretēji trīs pirkstu kombinācijai, tad ar trim oficiāliem, vienu kaktu maratonu un pāris Siguldas kalniņu ultrām azotē pie labas veselības gribās pamēģināt ko jaunu arī jau divreiz bradātajā NRM četrdesmitdivniekā, kā tādam padzīvojušam laulāto pārim pēc garlaicīga ķeksīša pēc seksa, aizstaigāt uz mantiņu veikalu guļamistabas dzīves atsvaidzināšanai. Tā tā tā. Kas ir izlikts plauktos? Gumijnieki? Zeķes? Basas pēdas? O nē, par šerpu. Pat lubrikanti nelīdzēs, būs jēlumi. Varbūt nenoskriet, bet nonstopā noiet? Nē, vajag  ko ekstrēmāku, asākām izjūtām. Noskrien forumā pagadās atsvaidzināt atmiņu par amīti, kas maratonu noskrien flipflopos. Bingo! Skriešu adaptētajās Crocs iešļūcenēs, kuras ziemā apgraizīju zinātnes vārdā kā reiz pēc manu pēdu horizontālās projekcijas aprisēm. Pareģojums.

No rīta saēdos tostermaizes ar jāņogu un vēl ar aveņu zapti un nosolos trasē neko neēst, izņemot padzerties aizkostu apelsīnu šķēļu sulu, ūdeni un pilnīga stresa gadījumā enerģijas suslu. No pēdas apakšas starp īkšķi un otro pirkstu pāri pēdas virspusei nolīmēju “ir diezgan lipīgs un ir ok” leikoplastu “V” formas veidā un šo pašu aptinu piecās kārtās ap jēzeņu tangiem, lai tie kļūst resnāki un mīkstāki, vēlāk šī darbība apstiprinās kā kļūda un, iespējams, pat abas, bet kam kļūdas ir tikai un vienīgi neveiksmes, man tās ir iespējas nākamreiz mēģināt inteliģentāk, vismaz tā reiz vienā no savām uzrunām izteicās H. Fords. Protams, no šī paša leikoplasta tiek izgrieztas divas ripiņas, ar kurām tiek paslēpti krūšu gali, lai ar kailu augšdaļu būtu iespējams rādīties publiskā pasākumā. Prieks par iesācējiem, kas šo kaiti laicīgi nenoskaidro garajos treniņos (kā es reiz), no čomiem vai neizlasa skriešanas forumos. Bet kārtīgam vecim, vismaz vienreiz ir jāizmēģina – must have.

Kā viduvējs aritmētiskais draudzes loceklis čupojos, bildējos, sarunājos un apsveicinos ar pārējiem sapucētajiem feidipīdiešiem pirms svētdienas Skrienkalpojuma. Hmmm, Feidipīds pēdējo skrēja bruņās, baltā togā vai tomēr kails? Un kādu ziņu Tu, jā, tieši Tu, vēlies nodot finišā? Ok, ziņa par uzvaru reizē ieskries finišā ar uzvaru. Pārkāpjot desmito bausli, kā grēcinieks noskatos uz viena TT (Tempa turētājs) amatā jauniesvētamā svaigajām Hermeja nulles taku čībām, izskatās šauras, tāpēc, diemžēl, ar tādām savas pēdas neaplaimoju. Vairums klātesošie, uzzinājuši par manu nodomu skriet jēzenēs, kļūst reliģiski spitālīgi – nespēj bilst saprātīga padoma no ganāmpulka noklīdušam aunam, jācer uz viņu tūkstošsoļu lūgšanām. Ir tikai viens, bet neko neapstiprinošs šaujamieroci vicinoša TT ķecera komentārs, ka pirksti var slīdēt pāri iešļūcenes galam, nodauzīt pirkstus un uzberzt tulznas. Maybe baby. Will see. 3/4 Noskrien TT 3:30 uz baloniem sazīmēju Skrējējdieviņus, sakārtoju audio sistēmu un pleilisti un nodrošinu Edmunda balss atbalstu par noskrietajiem kilometriem un laiku. Dodos uz starta kolidoru, ptū koridoru.

Ikgadējais pirms starta blā blā, fonā skan organiozatoru sarūpēts kaut kas labs ar ko finišēju pagājušogad kā TT 4:30, skrējiens sākas. Pieticīgi trenējoties uzstādījums pieticīgs: noskriet ne lēnāk kā pirmo un īpašo 3h51m un, ja būs lemts, tad pārsist rudenī Valmierā izmocīto 3h21m, respektīvi, pirmais garais treniņš šogad.

Solis raits un sākot ar iepretī “Costa Pacifica” lainerim pirmo slapināšanas punktu, izvairos to apskrienot, un tā metodiski plānoju izvairīties no pārējiem. Tā kā skrienu ar relatīvi skaļu mūziku, tad dzirdu saraustītus komentārus par savu apavu izvēli tikai no blakus skrienošiem kolēģiem, kas vēršas ar uzrunām, bet manas atbildes ir no sērijas “jā jā, forši” vai nav vispār, jo kārtīgi nesadzirdu.

 DSC07112

Protams, jau ceturto sezonu, skrējiena laikā norisinās konkurss “Ideālais dupsis 2013″, kur par uzvarētāju pusmaratona distancē kļūst sektante ar zirgasti, superīsiem šortiņiem un izteikti nostieptu uz purngala liktu dejotājas soli un pats galvenais – dupsi kā Zeva dāvanu. Lai arī skrienot Dienvidu tilta kāpumā šo iespēju izmantoju apzināti vilcinoties, paildzinot vizuālo baudījumu, kas iespējams, noderēs kā flešbeks motivācijai grūtākajos kilometros, mana tipināšana tilta makarona plusojumā tomēr ir izteikti raitāka kā citiem, tāpēc sasniedzis šķērsgriezuma kulmināciju, turpinu drāzties pāri Eiropas Zelta tiltam kā nokaitēts vērsis un meiteni atstāju noskatīties uz maniem kailajiem Ahilejiem.

Ap 16. km jūtu, ka kaut kas ar sliktās pēdas tangu starpu nav labi. Jau iepriekš ik pa brīdim jutu cimperlīgu attieksmi salīdzinājumā ar labo pēdu. Dzirdināšanas punktos ūdens šļakstījās uz pēdām un kādu brīdi, līdz pažuva, jutu pastiprinātu kairinājumu. Turpinu tik vālēt triatlonistu gurnus grozošajā solī un finiša līnijai paskrienu garām gar kreiso galu 1h38m. Neslikti, ļoti labi. Skrējiena turpinājums seko uzreiz bez reklāmas pauzes…

…23. kilometrs un temps sāk samazināties. Mūziku esmu izslēdzis, puļkus izvilcis un koncentrējos uz elpošanu. Blakus pieskrien džeks un jautā kā skrienas jēzenēs, vai neberž? Saku, ka šur un tur knieš, bet ir ok un jautāju kā skrienas viņam. Viņš atbild, ka skrien labākajā ekipējumā, bet pret noberzumiem lieto vazelīnu. Tā kā es neko slīdamībai nelietoju, tad pārjautāju, kāpēc vislabākās kedas un zeķes, ja jāsmērē lubrikants? Tā kā čalim mugurā krekls no visiem zināma veikala, jautāju vai viņu veikalā var nopirkt vazelīnu…? …puisim bail no uzberzumiem un vēlme palīst zem 3h20m. Sarunu izbeidzu ar aicinājumu veikalos blakus labākajām botām un zeķēm tirgot vazelīnu, atsākt ritmiski elpot un pievērsties skriešanai nevis muldēšanai.

Džokera ielas atsvaidzināšanas punktā ekspromtum paķeru pusbanānu un noskaloju barības traktā. “Gaņi babu na dambis” ielas sākumā nejēgā sāk sāpēt kreisajā sānā, nu tā, ka S.Ā.P. Mēģinu nedaudz nomest tempu. Nekā. Ja šādi turpināsies, tad pieskrienot vistuvāk pasākuma centram jāplāno Norseman ekstrēmtriatlona baltais krekls… Ciešos ar pāris atraugām un akupunktūras trikiem līdz pat Elizabetes ielai kamēr sāpes rimstas. Cik trūka? Ja līkais nebija paredzēts ēdienkartē, kāpēc bāzu mutē? Fuij, slikts mērkaķis. Kļūda. Pieredze. Ķeksītis.

Ieskrienu Skanstes rajonā un saprotu, ka tomēr kaut kas ir pakaļā ar līdz šim nosacīti ideālo rīta skriešanas šovu. Kreisā pirkstu stakle jau sūrst it kā būtu iekāpis Fukušimas mīzeņu pūznī. Sāku štukot, vai tik nevajag kaut ko mainīt, arī leikoplasti no pēdas augšdaļas dislocējušies un plivinoties spēlē savu greizo nošu partiju manā simfoniskajā nūdistu dueta koncertā. Atceros šo un saprotu, ka man ir tik pat izturīgas iekšas, nepurpinot turpinu.

Lieku soli dažādos veidos, lai mazāk berž, velkot vairāk ārā pirkstus no kreisā tanga, un kāja tā un pēda šitā, līdz vienreiz iešļūcene nokrīt un nākas apstāties. Uz Lāčplēša ielas padzeros, netīši atkal un atkal saslapinu pēdas, dzirdu šušināšanu kā uz pirts akmeņiem uzmestam garam “Ššš…”, sviedrsālsūdens mazajās vātīs čurkstot izgaro. Praktiski izbaudu aicinājuma teicienu par sāls nebēršanu uz brūcēm, tikai šķidrā agregātstāvoklī. Lāčplēša un Baznīcas ielu krustā jautāju sev kādā nominācijā un kādu balvu iegūšu, turpinādams skriet kairinādams jēlu īkšķi un izliekoties, ka viss ir čībās? Godīgi atbildu, rauju čības nost un turpinu basām pēdām. Sajūtas ir neaprakstāmas, atvieglojuma sajūtā tāda, kā čurājot pēc 2 stundu ciešanās valsts gala eksāmenā, pilnīgi acis miglojās no labsajūtas, katrs solis – “Ooo, āāā, cik labi.”

Pieskrienu pie Esplanādes un iesēžos tieši astē (lasīt virsrakstu) un aizvējā daiļajai sektantei, kurai tempu un aizvēju atkal sāk turēt Nāves ielejas ultras finišētājs. Pie vantinieka vanšu balstiem Lietuvas skrējējam dzeltenā topā jautāju cik laiks, šis atbild, ka 2:45, sarēķinu, ka ir pa pirmo zorti, būs jāuzcep baso pēdu maratona torti. Jau iepriekš skatītāji uz Valdemāra ielas sākuma izteica komentārus “basām pēdām? …jau 2:40?” Tobrīd nenocirtu laiku, biju aizrāvies ar konkursa žūrijas priekšsēdētāja amata pienākumu pildīšanu, darbs nav grūts, bet pagalam atbildīgs. Šādi turpinu līdz pat Ķīpsalas ielai, kas ar savu virsmu ilgai baspēdošanai nav gluži piemērota ātrumam zem 4:50 min/km, jo var izraisīt tulznas un zemādas audu bojājumus, spriganā daiļava ar maratona distances ideālā dupša 2013 titulu attālinās, ehh. Ārzemju seniori iepretī Bjorkas hotelim izsauc “Abebe Bikila!” un es atbildu ar smaidu un Kolizeja vēsturisko cīņu cienīgu īkšķi raidītu debesīs.

Paskrienu garām dīdžejiem, parāpoju garām dzirdināšanas punktam un sāk skanēt izdzīvotāju skaņdarbs – ikona, kas man liek uzmesties zosādai, saņemties un šauties ārā kā bultai no pārkarsētās salas.

Izmetu loku uz Slokas ielas, padzeros un, ieraugot ielas otrā pusē tuvojamies sektantiem zināmu gelkedu ateistu, savā ziņā savu domubiedru ar pasaules izzināšanas garu, pielieku ātrāku savu baso pēdu soli, un, smaidot, tuvojos uz NRM2013 medaļā attēloto, ar konditoreju, melno nokrāsu un cietumu perimetru vissezonas tematisko rotājumu apvīto tiltu.

Pie pasākuma galvenā sponsora ēkas fasādes gogo meitenes spiedz: “Viņš skrien plikām kājām, basām pēdām!?” Uz kaļķenes Ventas pilsētas tipisko cementa bruģi nomaina riktīgais Vecrīgas oldskūls ar kārtīgām šķirbām, kur sabirusi visa konsumētā vecpilsētas naktsdzīve gružu, izsmēķu un stikla lausku veidā, spēlēju spēli “Uz līnijām kāpjot uzsprāgst”, līmenis “Boss”. Kungu ielas krustā, redzot manu pēdu pornogrāfiju bez melno taisnstūru cenzūras, kurus nesu rokās, kā hedonisma ziedu laikos, mazi vai lieli, visi ekstāzē palīdz man kulminēt ar skaļām ovācijām. Skrienu pēdējā līkumā palielinot tempu, dzenoties garām vairākiem skrējējiem ar gumijas un polimēru kontracepcijas līdzekļiem kājās. Finiša taisne, lieku lietā savas bērnībā ieliktās sprintera dotības, iepriekšminētajam lietuvietim aizbrauc jumts no baskāja izaicinājuma un šis mani tomēr noskrien. Nejūtos pazemots, joprojām jūtos kruts. Samazinu ātrumu triecot papēžus asfaltā un ietipinu, lai ko jel sakarīgu dzirdētu no žurnālista, kuram kā izrādās toč’ ir tikai benzīns galvā. Nekā! Neviena vārda. Varbūt pričkas aizsvīdušas, neredzēja? Vai ziemas cepure pārkarsēja motora galvu un pārdega blīves un sakusa vārsti? 3h27m. Svētais Feidipīds atkorķē Aīda pagrabos atdzesētas sešpakas pirmo alus skārdeni…”Klunk, klunk, klunk.”

Paklanos, pateicīgs par man sagādāto servisu un pasākumu, saņemu meitenes smaidu un kaklā pakārtu medaļu, paķeru aikāgaršo maisiņu un dodos pēc iepriekš sagādātā vēsā aliņa, pļāpāju muļķības ar čomiem un Dionīsa prātā dodos viņiem sastādīt kompāniju 10 km distancē. “Hell yeah!”

P.S.
Paldies visiem sektantiem un īpaši TT, kuri atbalstīja, izrādīja interesi, ķircināja un uzrunāja skrējiena laikā. Paldies! Satiekamies citos sezonas skrienkalpojumos un 
virtuālajā skriešanas paradīzē&ellē. Paldies sponsoram par pieteikumu un pēcburziņu!

P.P.S.
Uz abām pēdām kopā trīs nenozīmīgas tulznas, pāris noberzumi un viena pamatīgi liela atdalījusies ādas daļa kreisajam īkšķim iekšpusē, kas atsedz gaļas paviljona cienīgu skatu. Jēzenes ne vienā vietā neizjuka un kalpos vēl ilgi, bet jā, vairāk maratonu šļopenēs skriet neplānoju, varbūt kādu pusīti uz PB, bet labāk un bez traumām skriet 
basām pēdām ;)

P.P.P.S.
Ja Tev šis raksts lielos vilcienos šķiet ik pēc 3 min par seksu domājoša seksuālo fantāziju 
aprobežota mežoņa murgojums ar aprakstiem zem jostas vietas, tad Tev ir pilnīga taisnība un vēl, ja Tu skrien, tad padomā labi, kāds īsti ir skriešanas process – iesildīšanās priekšspēle, smukas drēbītes, smērītes un elektriskās spēlītes, ritmiskas kustības, pauzes un virzienu maiņa, temperatūras paaugstināšanās, svīšana, uzbudinājums, puskaila atrašanās publiskās vietās un grupās, labsajūtas hormona izdalīšanās, zosāda, finiša spurts… atsildīšanās pēcspēle, duša un ļoti laba ēstgriba, varbūt vēl cigārs vai cigarete. Tāpēc novēlu Tev sasniegt īstas baudas virsotnes, skrienot vismaz pusmaratonu, bet tiekties uz Maratonu!

NB! Konkursa “Ideālais dupsis 2013″ uzvarētājas aicinu personīgi sazināties balvu saņemšanai.

Pārpublicēts no: http://esesmukasesesmu.blogspot.com

Maratonā pacietība ir ļoti būtiska īpašība

“Noskriet maratona distanci nodrošina vienīgi veselais saprāts.” Tā savā blogā par gatavošanos pirmajam maratonam un to kā tajā gāja raksta Jānis Saulīte. Viņš ne tikai skrien maratonu, bet arī dzīvo vegānu dzīvesveidu. Lasīt tālāk.