Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Laulasmaa Ultra 2015 – Spartieši nepadodas

Kopbilde brīdi pirms starta, Čingons mēģina nomaskēties par igauni

Kopbilde brīdi pirms starta, Čingons mēģina nomaskēties par igauni

I DaļaIzlūkošana un iejušanās.

Savu īso versiju par nupat kā notikušo Laulasmaa Ultra skrējienu 211km garumā jāsāk ar iepriekšējā vakara ierašanos sacensību centrā un trases izlūkošanu jeb iesildīšanās apli.

Uz Eesti zemi dodos, pareizāk gan būtu teikt – braucu piektdienas vakarā vienā auto kopā ar Gati Kvederu, Diānu K. jeb K-enu, viņu meitiņu Evu un Diānas draudzeni Daci atbalsta komandā. Brīdi pirms pusnakts, ierodoties Laulasmaa pludmalē jeb sacensību centrā, nekas daudz neliecina par rītdien paredzētajām sacensībām. Ja nu vienīgi dažas marķējuma lentas vietā, kur vajadzētu atrasties sacensību starta/finiša zonai. Ierašanās brīdī pie vienīgā un centrālā galdiņa sastopam vēl dažus latviešus Dzinčas, Aspruda un Gunas personās.

Kamēr Gatis ar Diānu ķeras pie telšu celšanas, pamanos iestiprināties ar Gunas un Andra labumiem, izvilkt kaut ko no paša krājumiem, un tad arī laiks iejusties un veikt pēdējos sagatavošanās darbus pirms nākamās dienas sacīkstes, piemēram, ielikt jaunas baterijas pieres lukturiem. Pēc Monblāna pieredzes esmu iemācījies vienmēr ņemt līdzi divus, šoreiz otrs lieti noder Gatim ar Diānu.

Lai arī sagatavošanās darbi pabeigti, tomēr moka kaut kāds iekšējais nemiers, kas liek naktī doties trasē un veikt daļu lielās cilpas jeb ap 8km garu nakts iesildīšanās apli, kas vēlāk skrējiena laikā lieti noderēs, sevišķi jau noskrējienā lejā uz mazo upīti, kam tiltiņu veido pāris dēļi un kur vienā pusē no zemes pat pamanos saveidot kaut ko līdzīgu dažiem pakāpieniem, lai vēlāk gan dienā, gan pustumsā lēkšotu pa tiem lejā bez aizķeršanās.

Nakts paiet pusmiegā grozoties un mēģinot aizmigt telts pustukšajā matracī – kaut tas būtu bijis tukšs, tad būtu varējis laicīgi aizmigt un normāli izgulēties.

 Laulasmaa trases shēmu igauņu versijā sk. zemāk, bet tīri praktiski trase sastāv no lielās cilpas 16.4 km un mazās cilpas 4.7 km garumā.

Lielo cilpu veido 3 nosacīti posmi – 2 reizes pa 3.1 km daļēji pa grants stigu, tad pa asfaltu un pa pusei pa meža takām līdz Keilas upei, tad 2x pa 3.6 km pa taciņām gar upi pa mežu, tad pa piejūras priežu mežu ar dažiem nelieliem kāpumiem un vienu lielāku un stāvāku kāpumu posma beigās, un 2x pa 1.5 km pa klinšu posma augšdaļu, kam galā seko stāvs noskrējiens lejā (un vēlāk arī tikpat stāvs kāpums) ar dzeršanas punktu trases tālākajā galā.

Attiecīgi trases mazajai cilpai atvēlēts 2 reiz pa 2.35 km garš praktiski līdzens posms.

Kopumā katrā 21.1 km aplī kāpumu summa veido 220 metrus, no kuriem praktiski visi koncentrēti trases lielās cilpas beigu daļā, t.i. 3.6 km un 1.5 km garajos posmos.

II Daļa – Pirmie 4 apļi

Atnācu, ātri aizskrēju, gandrīz nomiru un sāku atdzīvoties.

Starts un 1.aplis, pirmie 21.1 km. 1h:47min.

Par pašu startu un 1.apli varu teikt tikai vienu – ja vien tevi nesauc Kilians vai vismaz neesi tādā formā kā Runno Ruul pirms dažiem gadiem, tad tā nevajag skriet, t.i. padod visiem startu un tad aiznesties visiem pa priekšu pa sev labi zināmajām taciņām. Priekšā tomēr gaida vēl 211 km, nevis, teiksim, kārtējais pusmaratons.

Pirmais aplis īsumā – 1h:47min, temps krietni par ātru 200+km ultramaratonam, turklāt bez cepures, bez ēšanas un dzeršanas pauzēm, sāk palikt karsts. Savu pirmo dzeršanas pudeli ar sporta dzērienu gan aiznesu līdz 1.dzeršanas punktam.

Pirmā apļa beigās pie Keilas upes panāk nepazīstams igaunis (Lauri vārdā, kā vēlāk noskaidroju), ar viņu kopā veicu atlikušo 1.apļa daļu.

Vēl atceros aizskriet līdz teltij pēc vestes kabatā piemirstā skriešanas čipa, aplikt to ap kāju un tikai tad šķērsot apļa beigu paklājiņu. Pa to laiku igaunis jau gabalā.

2.aplis. Karstums un spēku izsīkums apļa beigās. 2h:07min.

Otrajā aplī jau palicis krietni karstāks, cepuri galvā un želeju un sporta dzērienu rokā aiznesos ķert igauni, drīz vien panāku un pusi 2.apļa jeb otro pusīti (kaut kā tā labāk patīk saukt Laulasmaa apļus) skrienam kopā. Līdz jūtu, ka gan no karstuma, gan praktiski negulētās nakts un šķidruma nepietiekamas lietošanas sākas spēku izsīkums, un vienīgā vēlēšanās ir nokrist trases malā un pagulēt. Protams, doma par aukstu alu arī neliek mieru. Bet iekšējais dzinulis liek turpināt ceļu vismaz līdz apļa beigām, pa ceļam vismaz uz mirkli apstājoties iestiprināšanās punktos, lai padzertos gan vienkārši ūdeni, gan savu iepriekš sagatavoto sporta dzērienu.

Vēl paspēju izdomāt, ka tā kā Veipaskundzīte jeb Ultralapsa šogad nepiedalās, tad pat teorētiski līdzi nav paņēmies mīkstmiesis. Bet toties, cik vien uziet varu lietot tādus nelielus palīgus jeb Donus Pedro, man gan tos šoreiz iepatikās nosaukt par Donpedrīšiem, kas praktiski ir skrienot  rokā paņemta Isostar ābolu želeja ar skrūvējamu korķi (paldies maffijai un Isostar). 

čingons skrien

Šī otrā apļa beigās mūsu latvju zeltenes Inas, Laumas un Gunas personās sāk Čingona atdzīvināšanas procedūru, sadodot man sāļus un visādus šķidrumus dažādos veidos – Paldies meitenēm!

Doma par alu arī nekur nav pazudusi, vienīgi, guļot somā blakus starta finiša teltij, tas varētu būt krietni sakarsis. Tāpēc pierunāju sacensību galveno tiesnesi Henri Vennikas alu nogādāt mājās un atstāt ledusskapī līdz nākamajam rītam, ko viņš arī veiksmīgi izdara ar savas jaunākās māsas palīdzību.

3.aplis. Karstums turpinās, bet spēki sāk atgriezties. 2h:19min.

Kaut kā lēnām tieku uz priekšu, līdz mani apdzen gan Dzinča, gan mūsu rogaininga lielmeistars Nikolajs jeb Nix65, tai laikā vien sevi mierinu ar domu, ka viss vēl nav pa īstam sācies un arī apļa laiki nav tie paši sliktākie.

Arī Dzinča apļa beigās tieši to arī apliecina, ka es jau pats vislabāk zinu, ka 200 km ultramaratons nesākas pirmajos apļos jeb pirmajos pārdesmit kilometros.

4.aplis. Karstums turpinās, spēki un pārliecība jau atgriezušies. 2h:24min.

Lai arī pēcpusdienā laiks joprojām tikpat karsts, nu jau sāku to uzskatīt par garo treniņu rudenī paredzētajam Grieķijas pasākumam (Spartatlonam), dzeru cik bieži vien iespējams, arī atļaujos pa pusei atveldzēties nelielā upītē, kurai katrā aplī 2x lecam pāri.

Skrienot sastaptais Aivars (bez koda) arī apliecina, ka nu jau mans solis sāk atdzīvoties un izskatos labāk. Šķiet, to viņš teica pie tiltiņa, zem kura pats bija apstājies atvēsināties un kur citi kāpj lejā lēnām un prātīgi atšķirībā no Čingona, kurš var atļauties lejā lidot pa saviem naktī veidotajiem pakāpieniem.

Un prātu priecina arī doma, ka pa šo laiku igaunis nav pārāk tālu aizskrējis. Savukārt Dzinča ir paspējis paņemt pauzi, bet ar Nikolaju turpat vien skrienam gandrīz kopā.

III Daļa – 5-9.aplis

Uzvaras stratēģija un Nakts pakaļdzīšanās jeb Nakts ir Ņergu laiks.

5.aplis. Diena iet uz beigām, laiks sākt skriet. 2h:25min.

Beidzot sāk palikt vēsāks, arī 5.apļa 5.kilometrā (t.i. ap noskrietiem jau 90km) atkal sastaptais Aivars apliecina, ka beidzot var sākt skriet. To tik Čingonam vajadzēja!

Bet ar vēsu prātu skrienot visu apdomājot, izrēķinu, ka vēl laiks par agru un atlikusī distance par garu kārtīgam nakts tesienam. Tāpēc sāku gatavot plānu, kā panākt un apdzīt igauņu līderi, turklāt tā, lai viņam pat doma nerastos par iespēju mani panākt.

Pirmā lieta, ko sāku darīt, sastopot igauni dzeršanas punktos, apprasos viņam, kā iet, un tad sāku žēloties, ka viss ir slikti, piekusums liels, sāk nākt miegs utt. Vārdu sakot, sāku apvārdošanas procedūru. Tai pašā laikā precīzi zinu, ka trasē viņš vairs neskrien ātrāk par mani, pat sāku viņam nedaudz tuvoties, bet ļauju domāt, ka viņš ir ātrāks. Apļa beigās vēl atļaujos nomainīt riepas jeb skriešanas apavus pret pāris izmērus lielākiem, kas arī prasa mazliet laiku, tomēr ļauj igaunim domāt, ka viņš turpina no manis attālināties, jo atrāviens jau sasniedzis ap 40 minūtēm.

Ak jā, pusceļš jeb Rīga –Valmiera jau pieveikti, tagad laiks mājupceļam!

Arī patērētais laiks 5 apļiem jeb 105.5km mazliet virs 11 stundām pa ne pašu gludāko trasi nav pārāk slikts, vēl ir krietna rezerve lai iekļautos sev atvēlētajās 24 stundās.

6.aplis jeb Saulrieta Pakaļdzīšanās sākusies. 2h:19min.

Ar jaunām riepām jeb botām pavisam cita skriešana! Arī saulrietu varu papilnam izbaudīt, turklāt sāku spēlēt spēlīti „Ohota na tigra”. Sāku jau rēķināt, cik ātri vajadzētu igauni noķert, bet no otras puses, nesapriecāties pārāk ātri, jo tomēr ceļš vēl tāls un vairāk nekā 100km vēl jāveic.

Saulriets_Chingons

 

Tāpēc īsas pauzes izmantoju ātrām vakariņām zupas un pastas veidā, lai laiku lieki nezaudētu jau iepriekš dzeršanas punktos pabrīdinot brīvprātīgo meitenes.

Apļa beigās atstatums līdz līderim ar visām nelielajām ēšanas pauzēm sarucis līdz 30 minūtēm.

7.aplis. Sākas Ņergu laiks. 2h:29min.

Sāk krēslot un sākas īstais Ņergu laiks. Nomodā esošais Dzinča jeb kā es viņu domās nodēvēju par savu sacīkšu inženieri paziņo, ka igaunis daudz laika velta ēšanas un vispār pauzēm, attiecīgi izrēķinu, ka pāris ātru apļu laikā viņu varētu panākt.

Kārtējā aplī pirms pusnakts dodos bez luktura, daļēji tāpēc, ka trasi tomēr pārzinu gandrīz līdz pēdējai saknei, daļēji tāpēc lai tumsā tuvotos igaunim.

Faktiski perfekti šo plānu arī izpildu, paspēju veltīt arī laiku nelielām naksniņām jeb vēlām vakariņām, daudz laika tām lieki netērējot. Un apļa beigās jau atpaliekot tikai ap ~10minūtēm.

8.aplis. Panākt, Noķert un Demoralizēt. 2h:33min.

Sākas tumšākais laiks jeb cik nu tumšs vispār varbūt igauņu platuma grādos jūnija vidū.

Un šo tumšāko laiku arī veiksmīgi izmantoju, pustumsā panākot igauni ap kādu 6.kilometru, relaksēti uzkāpjot stāvākajā kāpumā viņam aiz muguras, tāpat aiz muguras pustumsā aizlavoties līdz nākamajam dzeršanas punktam turpat aiz stāvā kāpuma, un tad tikpat relaksēti, bet ātri attālinoties pēc šī 3.dzeršanas punkta! Tā, lai viņam pat prātā nenāktu, ka var mani panākt un apdzīt. Turklāt paveicot to pēc veiktiem jau ap 160 km.

Un apļa beigās esmu jau priekšā ap 15 minūtēm, kā vēlāk izrādīsies pēc apļa laikiem, tad pat 20.

9.aplis. Grūtākais aplis. Ķert tomēr ir vieglāk. 2h:24min.

Devītais aplis izrādās psiholoģiski grūtākais aplis.

Tomēr ķert kādu rokā, precīzi zinot cik vēl tālu atlicis, ir krietni vien vieglāk, nekā pašam būt par ķeramo. Vieglāk vien paliek tikai gandrīz jau lielās cilpas beigās (16.4 km), kad atkal, sastopot savu sekotāju jeb bijušo līderi, tas izrādās gandrīz 15 km un pusotru stundu aiz muguras.

IV Daļa – 10.aplis – Finišs.

Zaudējums pašam sev jeb nevajag par daudz sapriecāties.

10.aplis. Fiziski grūtākais aplis. 2h:52min.

Kaut gan jau iestājies rīts, gandrīz visi vēl guļ, kad dodos savā pēdējā un kā izrādās fiziski grūtākajā aplī. Nakts pakaļdzīšanās tomēr prasījusi gan morālos, gan fiziskos spēkus, tāpēc pēdējā 10.aplī (kas ir arī 10.pusmaratons pēc kārtas) katrs kilometrs prasa krietnu spēku patēriņu. Sākas arī nelielas vēdera problēmas, kuras ar savu aptieciņu palīdz atrisināt igauņu skriešanas draugs Criss Poll. Viņš šoreiz uzņēmies brīvprātīgā lomu trases tālākajā punktā aiz klintīm jūras krastā. Tā kilometru pēc kilometra tomēr paiet arī šis pēdējais aplis – pēdējos kilometros sastaptā Iecavas Aija labi redzēja, ka tas nepavisam nenāca viegli, un kura laikā izrādās esmu zaudējis pats savam pagājušā gada rezultātam ap 5 minūtēm – 23:42 šogad pret ~23:37 pagājušajā gadā, par ko galīgi neesmu apmierināts.

Tomēr galvenais mērķis – finišēt 24 stundās ir godam izpildīts, turklāt otro gadu pēc kārtas!

Vēl pateicības visiem komandas biedriem, īpaši jau meitenēm par atdzīvināšanas procedūru, Aivaram par saviem komentāriem trasē īstajā laikā un vietā, Dzintaram par laiku rēķināšanu un līdzi jušanu vēlā vakara jeb nakts stundā, Martai jeb maffijai ar Mārtiņu par ņerdzīgo atbalstu trasē, Kvederu ģimenei par nogādāšanu mājās un visiem, visiem, visiem!

Un protams, arī visai Venniku ģimenei par organizēšanu, it sevišķi galvenajam tiesnesim Henri par labāko balvu finišā – aukstu Alu!

Un jā, paldies arī GunaiO par motivācijas rakstu – lai tiktu pie tā finiša Alus, ir krietni jāpacenšas!

Apbalvošana pēc finiša ar Babītes Čingonu vidū, kreisajā pusē 2.vietas ieguvējs Hannes Veide, bet pa labi 3.vietā palikušais un lielāko daļu vadībā bijušais Lauri Valdmaa

Apbalvošana pēc finiša ar Babītes Čingonu vidū, kreisajā pusē 2.vietas ieguvējs Hannes Veide, bet pa labi 3.vietā palikušais un lielāko daļu vadībā bijušais Lauri Valdmaa

P.S. Un noslēgumā neliels citāts jeb kāda sengrieķu filozofa atziņa, ko viņš veltīja kādam seno olimpisko spēļu čempionam, kurš pēc uzvaras olimpiādē gozējās ar lauru vainagu galvā – Ko tu te gozējies un lielies, Tu taču esi uzvarējis tikai tos, kas vājāki par Tevi!

Tā arī es šoreiz uzvarēju citus, bet zaudēju pats sev…

Par gribasspēku un iedvesmu jeb sezonas mērķis sasniegts

Pavasara sākums ar pusmaratonu Itālijā manī atgrieza sen zudušu prieku par skriešanu sacensībās. Skrējiens padevās viegls un ar kaifu, prieka un foršu emociju pilns. Rezultāts arī nebūt nebija peļams.

Nākamais pieturas punkts bija Garkalnes Stirnu bukā, kur, noraugoties apbalvošanā, blakus stāvošajam Signim teicu, ka man arī gribētos alus kausu balvā kādreiz saņemt (turklāt no paša Miķeļa rokām). Un viņš nevis pagrozīja pirkstu pie deniņiem, bet gan noteica, ka tad vajagot ieskriet trijniekā. Sēkla bija iesēta un sezonas mērķis tapis – tikt pie alus kausa kādā Stirnubuka posmā. Garkalnē paliku piektā no dāmām, 81.no visiem skrējējiem.

Pēc brīža sekoja Lattelecom skriešanas ballīte, kur skrēju pusīti, gāja man varen viegli, lai gan pirms pāris dienām biju staigājusi basām pār karstām oglēm, asiem stikliem un ko tik vēl tikpat prātīgu un aizraujošu sadarījusi. Priecājos visu distanci, patika tik daudzās vietās redzēt pretīm skrienam pazīstamos un nepazīstamos ar smaidiem un visādām citādām sejas izteiksmēm. Tik dikti sapriecājos, ka no latvietēm finišēju desmitā.

Rapsī

Rapsī

Nu jau pavisam reāli sāku sevi iztēloties ar alus kausu rociņās. Līdz Abavas senlejas buciņam divas nedēļas, bet fīlings varen labs, pacilātība un laba enerģija. Ar vienu aci skatos pirms diviem gadiem ģenerētajā pusmaratona plānā un cenšos 50% no tā izpildīt. Ar savu mērķi skaļi gan baidos dalīties, lai gan daži sakās šo to pirms tam jau no manas mutes dzirdējuši. Pāris dienas pirms liktenīgā datuma ieskatos reģistrēto dalībnieču sarakstā. Divas meitenes (Karīnu un Irīnu) uzreiz izslēdzu kā varen ātras un “neņemamas”, bet divas citas, kas man arī bija priekšā Garkalnē, apsveru, ka varētu mēģināt pieveikt (Martu un Daci). Labi, ka es vēl nezinu, kas ir Laura. Ir vēl kāds procents šaubu, bet zinu, ka mēģināšu cīnīties. Lai uzsvērtu savu nodomu nopietnību, izroku no krājumiem divas vecas želejas, kas varētu distancē noderēt, kad šausmīgi sagribēsies ēst. Iepriekšējā dienā klausos Florence + The Machine – Dog Days Are Over un noskaņojos. Šo dziesmu sev iztēlē apņemos atskaņot, kad trasē radīsies tāda nepieciešamība. Labs ritms un dzied par ātru skriešanu.

Uz Abavu ekipāža nokomplektēta pilnībā – trīs ģertrūdieši un māsa. Pirms Kandavas apdzenam Oreman mašīnu un nosmejam, ka nebūtu slikti arī trasē kādreiz viņu noķert. Pa ceļam aprunājam plānus un ar Dzintaru vienojamies vismaz sākumu pamēģināt kopā. Nebūs jau pirmā reize.

Pirms starta cenšos iekārtoties tuvāk starta līnijai. Redzu abas ātrākās meitenes. Esmu satraukusies, priekšā garš ceļš mērojams. Pie debesīm cepina dienvidus saulīte. Pirmos kilometrus bliežam diezgan ātri, viens iegadās pat zem 4:30. Pulss ir augšā un man jau bailes klāt, ka šitā ilgi nevarēs. Drīz redzu Martas muguru, paejam tai garām. Marta šodien skrien mierīgi. Skrienam tālāk. Kādā brīdī dzirdu, ka tuvojas Ainītis un Sominens – Ainīša vārīšanos nav iespējams sajaukt ne ar ko citu. Es sev esmu pieņēmusi, ka esmu šobrīd trešā no dāmām. Kādu brīdi skrienam kopā. Vienā no dzirdināšanas punktiem dzeršanas glāzīti pasniedz Vilmārs. Patīkami. Ap kādu 13.kilometru atskatos atpakaļ, lai ievērtētu, kāda situācija ar lūsenēm aiz muguras, un pamanu tālumā Daces oranžo krekliņu. Vienā momentā dūša sašļūk papēžos, saku Dzintaram, ka Dace parasti uz beigām ir ātrāka, bet man savukārt beigās nekad īsti vairs nav spēka. Ka nav te ko ņemties, tāpat nesanāks. Viņš tik nosaka, ka lai mierinu pulsu un skrienam tālāk. Kādu kilometru ņemos ar putniem galvā un te atkal sanāk daži varen ātri kilometri. Dzirnavu dambis, pie muižas restorāns ar ūdeni no glāzes uz kājiņas un pie tam vēl uz paplātes. Karaliski. Nopriecājos un iestāstu sev, ka es taču atbraucu izpriecāties, ka arī, ja netikšu trijniekā, es zināšu savus spēkus un ar ko man vēl jāstrādā. Atlaiž un cilpojam tālāk. Kaut kur apdzenam arī Oreman.

IMG_1226

Ap 20.km ūdeni pasniedz ežu Edgars un saka, ka esmu malacis, jo ceturtā. Man rieva pierē un neapmierinātība – kā ceturtā? Es gribu būt trešā! Nu trešā vieta ir kādu minūti man priekšā. Te situācija nedaudz pamainās, jo es no bēdzējas kļūstu par ķērāju. Joprojām neticu līdz galam, ka trakā iecere var izdoties, bet duka ir un plēšam tālāk. Manu prātu nodarbina domas par to, kas ir tā vēl viena meitene, kas man priekšā? Te beidzot sākas īstais tesiens. Šķiet, ka ap kādu 24.km pamanu Irinas muguru. Dzintaram ir viltīgs plāns – noķert, paskriet aizvējā, atgūties kādu brīdi un tad plēst garām. Ģeniāli vienkārši. Realitātē bija tā – pieskrienam, nenormālā tempā pa brikšņiem apdzenam un tešam tālāk. Kaut uz brīdi, bet trešā! Apdzenot dzirdu komentāru, ka man viegls solis. “Kā tad, tūliņ atdošu galus,” padomāju, bet uzturu šo ilūziju vēl kādu brīdi, uztešot vēl vienā kalniņā, kura galā ir dzirdināšanas punkts, apstājos un nekustu ne no vietas. Jāsaņemas. Dzintars mudina turpināt. Turpinām. Kādā brīdī viņš saka, ka es varētu elpot klusāk. Tiešām, elsoju kā tāds tvaikonis. Prātā spēlēju Dog days are over un ik pa brīdim atceros ainiņu ar sevi uz pjedestāla un kausu rokās. Tas palīdz neatslābt. Pašai galva negrozās, tamdēļ prasu, kas notiek aizmugurē. Tur viss esot kārtībā. Ik pa brīdim nesaprotu vairs, kurš no mums abiem ir vairāk beigts, jo Dzintars arī nekāds dzirkstošais vīns vairs neizskatās.

Finiša “spurts” augšup Zviedru cepurē ir kaut kas līdzīgs zombija gājienam. Lejā toties kratos kā pustukšs kartupeļu maišelis, ļaujot inercei sevi nest. Pamanu māsu, kas ir tik pārsteigta, ka neko īsti nevar pateikt, bet smaids gan līdz ausīm. Ieraugu finiša vārtus un sāku vicināt rokas un kājas pa gaisu un bezsakarīgi spiegt, sauksim to par prieka deju. Izdevās! Turkāt iefinišējām arī ātrāko trīsdesmitniekā. Ak, prieks un laime!

11040918_10153061591734480_2481538438578382807_n

Secinājumi.

Vēlēties ir svarīgi. Ļoti svarīgi. Tā jau ir trešā daļa no izdošanās. Vēlmei ir jābūt ticamai. Ticība, ka tas ir iespējams, ir otra trešdaļa. Pēdējā un ne mazāk svarīgākā ir – darīt. Tikai ar gribēšanu un ticību tālu netikt. Jāapzinās, ka var arī ar pirmo nesanākt, un tās nebūs dzīves beigas.

Iztēle ir varens instruments. Vairākas dienas pirms starta iztēlojos apbalvošanu. Ļoti precīzi redzēju, kā tas notiek un izskatās, ka turu rokās kausu. Šis moments tika atgriezts iztēlē visgrūtākajos brīžos trasē un līdzēja savākties.

Motivācija ir ne mazāk būtika. Tā iet roku rokā ar prieku. Tik banāls motīvs kā alus glāze arī var strādāt.

Noskaņošanās. Pēdējo nedēļu pavadīju noskaņojoties. Atradu jaunu spēka dziesmu, atkal un atkal iztēlojos pjedestāla ainu. Skrienot treniņā, priecājos par gaidāmajiem panākumiem.

Sajūtu anatomijas pārzināšana, sajūtu konstruēšana. Izdevās noķert to brīdi trasē, kad sašļuku un pārslēgt domas, no bēdzējas kļūstot par ķērēju.

Atbalsts ir svarīgs. Tuviem cilvēkiem stāstīju par savu ieceri un saņēmu atbalstu to īstenot. Atbalsts brīdī, kad uz brīdi pazaudēju ticību sev, atbalsts trasē, pēc tam apbalvošanā. Tā ir nenovērtējama bagātība un enerģijas resurss.

Lai kaut ko darītu ar sekmēm, tā lieta jādara ar prieku un mīlestību. Ja prieks nodzerts, jāmet uz laiku miers.

Miķeļa alus ir garšīgs.

© https://gunao.wordpress.com

Kefīra kauss? Nē! Alus kauss!

IMG_20141007_135840

Es, protams, nevienam neiesaku skriešanas laikā lietot kaut ko grādīgu, jo visiem sen zināms, cik alkohols ir ļauns…

Bet tomēr, kāpēc alus? Vienkārši. Tā kā šajā stāstā runa būs par skriešanu, tad, piemēram, pēc izdzerta litra alus bez manāma diskomforta mērenā tempā varu skriet diezgan ilgi, pēc tikpat daudz izdzerta kefīra noskriešu vien pāris kilometrus līdz vēders teiks “STOP”.

Ar dzeršanu saistītais ievads, kā jau varbūt nopratāt, bija domāts, lai pievērstos pasākumam, kuram tikai retais Noskrienietis uzdrošinājās pakļaut savu veselību – Rīgas 1. Alus maratonam. Tas arī nebija īpaši nepieciešams, jo pasākuma datums sakrita ar Dzo24h stafeti, tādēļ jautājums – „kur Rīgā skriet?”, tajā datumā, bija lieks.

Jāsaka, ka Rīgas Alus maratons jau krietnu laiciņu pirms noliktā datuma bija izsaucis asas vārdu sadursmesplašsaziņas līdzekļos starp alus cienītājiem un veselīga dzīvesveida aizstāvjiem, tādēļ piedalīties un sajust patieso pasākuma gaisotni, nebalstītu uz kaut kādām prognozēm, man personīgi bija īpaša interese.

Laikam jāsāk ar izskaidrojumu, kas ir Alus maratons un ar ko tas atšķiras no citiem maratoniem. Pēc nosaukuma spriežot, iespējams kāds padomātu, ka tās ir alus dzeršanas sacensības, bet tā gluži nav. Alus maratonu pieveikt bija iespējams arī vispār nedzerot alu, tomēr tad finišā jārēķinās ar ne tik labu rezultātu, bet par visu pēc kārtas.

Alus maratons ir tāda kā orientēšanās sporta distance pa Rīgu, kur kontrolpunktu vietā ir alus bāri. Dota Rīgas karte ar atzīmētiem bāriem, kas ir jāapmeklē un katrā jādabū zīmogs par apmeklējumu. Par katru neapmeklētu bāru 40 min klāt pie finiša laika. Vēl interesants noteikums bija, ka drīkst izmantot sabiedrisko transportu, kas konkrētajā dienā (Rīgas svētkos) bija bez maksas. Jāsaka gan, ka tas noderēja tikai tam, lai maršrutā savienotu dažus tālākos kontrolpunktus, jo viens no tiem bija Sarkandaugavā, otrs Āgenskalnā un viens Teikā. Pārējie 26 kontrolpunkti vairāk vai mazāk Rīgas centrā.

Kā tajā visā iepīta alus dzeršana? Tā kā par katriem kādā bārā izdzertiem 100 ml alus, tiek noņemta 1 minūte no finiša laika, par to tiek iespiesti atsevišķi zīmogi kartē. To, kad, kurā barā un cik daudz alu dzert vai nedzert, katrs pats varēja izvēlēties. Tomēr, lai Alus maratons būtu vairāk skriešanas un mazāk dzeršanas pasākums, finišā alkohola līmenis asinīs nedrīkstēja pārsniegt 2 promiles.

Kā jau vairums maratonu, arī šis sākās ar reģistrāciju – šoreiz no plkst. 10.00 līdz plkst. 12.00 tika saņemts maratona t-krekls, kas bija iekļauts 15 EUR dalības maksā. Atšķirīgais pie reģistrācijas bija tas, ka tika izsniegta karte ar kontrolpunktiem un es varēju sākt plānot savu maršrutu. Jāpiebilst, ka iesaistīto bāru nosaukumi internetā bija publicēti jau iepriekš, bet organizatori ar nolūku karti ar to atrašanās vietām izsniedza tikai reģistrējoties. Pats pārāk nopietni šim pasākuma nepiegāju, tādēļ iepriekš internetā nebiju izpētījis 30 Rīgas bāru atrašanās vietas. Tādēļ pēc reģistrācijas bija neliels stresiņš, pētot karti pēdējā brīdī.

Starts šim neparastajam maratonam tika dots sēžot bārā Republikas laukumā 1, nevis stāvot uz starta līnijas kā parasti. Visiem dalībniekiem bija maratona laikā jāvalkā oficiālais oranžais t-krekls, tādēļ uz laiciņu Republikas laukums bija diezgan oranžs. Precīzi nepateikšu, jo dalībnieku sarakstu neredzēju, bet pasākumā piedalījās ap 50 cilvēku.

Pēc starta jau ar pirmo kontrolpunktu radās problēmas. Neesmu labs orientierists, bet to, ka kartē norādītajā Saeimas komisiju mājā nevar būt bārs, es sapratu. Mana aizdoma apstiprinājās, kad atskrēja vēl viens maratonists, kuram bija nojausma, kur tādam „Dzintara” bāram jāatrodas. Kad beidzot pa diviem to atradām, tad gan jutu atvieglojumu, ka kļūda šoreiz tiešām ir kartē, nevis manā galvā.

Tālāk mans maršruts ar trolejbusu veda uz Sarkandaugavu, jo biju izpētījis, ka tajā brīdī man izdevīgi uz to galu doties. Pēc Sarkandaugavas “Cheese moon” bāra apmeklējuma sapratu, ka, ne pārāk uzmanīgi pētot sacensību nolikumu, esmu palaidis garām to, cik dažādi Rīgas bāros maksā alus. Tādēļ jāsaka paldies Agnekai un Laurai, kuras pēckopīgi noskrietā 24h stafetes posma, bija ar mieru satikties un aizdot papildus finansējumu alum, kas man pietrūka.

Pēc manas saprašanas, alus izsniegšanas nianses pasākuma organizatoriem derētu nākamgad kaut kā tomēr konkretizēt, jo nācās piedzīvot neprognozējamas lietas. Pirmkārt jau minētās alus cenas. Saprotu, ka katram bāram ir savs izcenojums, bet, ja cenas variē no 0.25-1 EUR par 100 ml alus, tad grūti prognozēt izdevumus.

Otrkārt, dažos bāros varēja izšmaukt alu nopērkot un nedzerot, jo viens bārmenis pats man norādīja uz pilnām  alus glāzēm, kuras tikko pametuši maratonisti, jo galvenais viņiem esot bijis zīmogus dabūt kartē.

Trešā mulsinošā lieta bija, ka dažviet alu deva līdzi pudelē vai bundžā.. Piemēram, tajā laikā, kad Lauma savā Dzo stafetes posmā dabūja lietusgāzi, Pārdaugavā bija novērojama neierasta parādība – lietū skrienošs maratonists ar alus bundžu rokās.

Par alu tā kā skaidrs, bet nu par atmosfēru. Pretēji informatīvajā telpā valdošajiem atsevišķajiem uzskatiem, ka šis varētu būt izteikts pudeles brāļu pasākums, es pats biju nedaudz pārsteigts, kad Āgenskalnā autobusa pieturā sastapu divus alus maratonistus – vecākus ar mazu šokolādes maratonistu ratos.

Tāpat Teikā “Ilgezeem” bārā sastapos ar omulīgu sieviešu (un viena vīrieša) kompāniju, kas sākumā bija atturīgi runājot par saviem sasniegumiem, bet kad saprata, ka komandu konkurencē nestartēju, tad parunājām un pajokojām par stratēģijām. Tā kā dāmas bija Tallinas ielas rajona “vietējās”, tad nedaudz izpalīdzēja ar orientēšanos tajā galā. Bija prieks ap to laiku saskrieties arī ar mūsu pašu Vizbulīti.

Pēcpusdienā uz pasākuma beigām vienā bārā manīju maratonistus, kam neizskatījās, ka būtu stress par galarezultātu sēžot pie saviem alus kausiem, bet cik tad var skriet, ne tā?

Ieskrienot finišā šoreiz nesagaidīja medaļa, bet gan alkohola pārbaude asinīs ar alkometru, kuru veiksmīgi izturēju. Maratona rezultātus organizatori paturēja noslēpumā, sakot, ka tos paziņošot plkst. 19:00. Tā kā pulkstenis bija 16:30, tad ko gan labāku vēl varēju brīvajā laikā padarīt, ja ne paskriet vēl vienu Dzo24hstafetes posmu pa Pārdaugavu… Jāsaka gan, ka līdz stafetes finišam neizturēju, jo nebiju rēķinājies, ka atkal būs lietus un, visu dienu pārtiekot no skriešanas un alus, vakarā tomēr enerģija aptrūkās… Lai nu kā, pārvelkot siltas drēbes un ar milzīgu baudu notiesājot siera bageti, plkst. 19:00 biju ieradies uz rezultātu paziņošanu.

alus

No Noskrieniešiem Alus maratonā piedalījās arī pleguritc, ar kuru pārmijām pāris vārdus  – viņš ir Alus maratona trešās vietas ieguvējs. Ja vēl citi Noskrienieši bija, lai atzīstas paši, jo neatpazinu. Pats finišēju aiz pleguritc, bet tā kā apbalvoja pirmos 6, tad es arī tiku pie sava alus kausa.

Kā mēs skrējāmies ar Lohnesa briesmoni

Iepriekšējā vasarā noskrie…  nomocītais Stokholmas jubilejas maratons man rezultējās ļoti izplatītā pēcmaratona tekstā – „nekad vairs”. Tomēr šīs sajūtas, kā apliecinās daudzi skrējēji, ilgst apmēram 2-24 stundas. Tādēļ, lai arī vārdos joprojām ”nekad vairs”, kaut kur sirds dziļumos jau zināju, ka nākošais būs, jautājums tikai kad un kur. Zināju, ka tas noteikti nebūs Latvijā, kur 4 stundu skrējēji pēdējos kilometrus skrien tikai paši kaut kādu savu apsvērumu vadīti, vientulībā un bez jebkāda atbalsta no malas. Sajūtas, ko sniedza ārzemju maratons, nekādi nevar salīdzināt ar bālajiem pašmāju skrējieniem. Ilgi nebija jāgaida, līdz Aivars (tas, kurš 703) pameta ideju par Skotijas vienu no skaistākajiem maratoniem – Lohnesa ezera maratonu 2013.gada 29. septembrī. Skotijas kalni jau sen vilināja, tāpēc pierunāt nevajadzēja ilgi. Kompānijai nostalģisku motīvu vadīts pievienojās arī Juris, un tā tika saplānota nedēļa Skotijā, kur bez maratona ietilpst arī Edinburgas, Invernēsas, Aberdīnas, Dandijas skaistāko vietu apskate un alus šķirņu konkurss. Kā vēlāk izrādījās, visai drīz šim konkursam pievienojās arī izcilākie viskiji. Tomēr rezultātus konkursa komisija nepublicēs, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka konkursa noslēgumā vairs nebija īstas skaidrības par dalībnieku skaitu, sastāvu un rezultātiem. Konkursa komisija aprobežosies vien ar izplūdušām frāzēm, kā „konkurss pulcēja izcilu dalībnieku sastāvu, kurš priecēja ar izcilām kvalitātēm un raisīja aktīvas diskusijas konkursa komisijas dalībnieku vidū”.

Tā, trīs skarbi džeki, apbruņojušies ar mājās palicēju padomiem uzmanīties, lai Nesija neiekož kājā, 25. septembra vakarā startēja no Rīgas uz Kauņas lidostu, kur paredzēts izmēģināt lidostas solu nodrošināto miega kvalitāti un septiņos no rīta startēt uz Edinburgu. Ceļš no Rīgas lietus pavadībā rit ātri, raisoties sarunām par Skriešanu, Meitenēm, Alu un citām dzīves skaistajām pusēm. Pēkšņo ceļa kvalitātes uzlabošanos aizrobežā pastiprina arī laika apstākļu uzlabošanās. Lietus ir mitējies un cauri mākoņiem sāk lūkoties apgrauzts mēness. Temperatūra krītas, Kauņā ir ap nullīti, visas mašīnas pārklājušās ar ledus kārtiņu. Iestiprināmies ar gādīgo mājās palicēju sarūpētajām ceļamaizēm un dodamies pie miera lidostas uzgaidāmajā telpā. Gods kam gods, krēsli ir bez rokturiem, tā kā brīvi varam izstiepties. Ir tikai nedaudz vēsi, bet citādi esmu pavadījis vienu no labākajām lidostā gulēšanas naktīm. Neviens netraucē, ne apsardze, ne apkopēji. No rīta sabozušies pieveicam termosā atdzisušo kafiju un maizīšu atliekas, un jau pēc apmēram 2,5 stundu lidojuma piezemējamies Edinburgā. Pagriežam pulksteņus un konstatējam, ka ir joprojām agrs, tikai pusastoņi. Krietns laiciņš paiet, kamēr samainām naudu – man patiešām nevarēja ienākt prātā, ka Eiropā 21. gadsimtā var būt vieta, kur par busu nevar samaksāt ar kredītkarti, nerunājot jau nemaz par tādu ūbertehnoloģiju kā SMS. Ar lēno busu, kas uz Edinburgas centru brauc cauri visiem mazajiem ciematiņiem, centrā tiekam ap deviņiem. Slinki tie skoti, nevīžo paiet gabaliņu, katra nākamā pietura ir redzamības attālumā no iepriekšējās. Laiks ir superīgs, Argyle hostelī mūsu istaba jau ir pieejama. Sapērkamies tuvējā veikalā šādus tādus snakus, Alu un pēc mazām otrajām brokastīm dodamies kādu stundiņu pasnaust.

Pirms tam gan vēl riktīgi iesmejam par izlietnēm ar diviem krāniem. Tradīcijas cienīt jau ir forši, bet kā lai nomazgājas? Turpmākajā ceļojuma laikā tas kļuva par attaisnojumu visām (dažām) nebūšanām ar ko nācās saskarties, jo – ko gan var gribēt no cilvēkiem, kam divi krāni.

Pusdivos ceļamies un dodamies iemēģināt Edinburgas ielas un kalnus. Izskrienam “Arthurs seat”, tas ir labs pampaku stadions. Kopā sanāk 12 km, nolemjam pirmajā dienā nepārforsēt. Juris dodas apciemot bijušos kolēģus, mēs ar Aivaru izstaigājam Royal Mile – ielu no pils līdz līcim, kurā ir daudz veikalu un dažādu krodziņu. Tā kā mēs esam atbraukuši skriet maratonu, paviesojamies tikai trijos pabos, tomēr jāietur kaut kāds mērs. Pēc nelielas maldīšanās pa ielām, nonākam līdz savam hostelim un dodamies pie miera. Aizvadīta gara diena.

Piektdiena, 27. septembris.

Pusdeviņos no rīta pieceļamies bez modinātāja, jo nogulēt līdz 9, kad ir uzlikts zvans, nevaram. Kā nekā Latvijā jau ir pusvienpadsmit. Džeki aizskrien rīta riksītī pa parciņu, es palieku mājās taisīt brokastis. Kādā brīdī pielavījušās iesnas un nav pārāk skrējīgs garīgais. Cenšos nedomāt par to, ka pēc 2 dienām ir pasākums, kura dēļ esam šeit ieradušies. Brokastīs ēdam makaronus ar sieru un bagātīgu salātu devu, nedaudz pietrūkst garšvielas, bet kopumā ēdams ir. Šodien plānā izstaigāt Edinburgas pili – muzeju. Tur pavadām gandrīz 4 stundas. Pat neiedziļinoties daudzo karaļu un princešu likteņu peripetijās, ir daudz ko redzēt. Tieši vienos dienā no pils atskan lielgabala zalve. Tā ir tradīcija no seniem laikiem, kad zalve kalpoja jūrniekiem pareiza laika noteikšanai, kas bija būtiski, lai noteiktu pareizas koordinātes ar sekstanta palīdzību. Pēc pils apskates iedzeram kafiju un dodamies kalniņā uz Nelsona pieminekli, tas ir izveidots kā tornis 1816. gadā, par godu uzvarai pie Trafalgaras. Par uzkāpšanu tornī prasa 4 naudiņas, bet skats no augšas ir to vērts. Torņa galā izveidots vēl viens signāls jūrniekiem – milzīga bumba, kas bez piecām vienos tiek uzvilkta mastā un tieši vienos, sinhroni ar lielgabala zalvi krīt lejā. Signāls lielgabalam un bumbai tiek dots no blakus esošās observatorijas. Mājās esam ap pussešiem, apēdam makaronus jūrnieku gaumē un pavadām vakaru mēģinot salikt skrējienus noskrien.lv lapā un kādas bildes sociālajos tīklos. Internets ir švaks, un noķēpājamies līdz vakaram, tā arī īsti neko neizdarījuši. Izmetam vakara pastaigas loku pa parciņu un dodamies pie miera.

Sestdiena, 28.Septembris

Ceļamies sešos, uzvārām putru, savācamies un 8:00 startējam ar busu uz Invernesu. Ceļš paiet ātri, gandrīz visu ceļu noguļu, pa laikam tikai paveru acis paskatīties uz skaistajiem skatiem. Invernesā atrodam savu dzīvokli, izvelkam atslēgas no koda kastītes un apmierināti nometam čemodānus. Pusdienās nolemjam netērēt laiku gatavošanai, bet aiziet kaut kur pusdienās. Aivars iepriekš ir pastāstījis par lokālo ēdienu Hagis, kuru gatavo no lopu iekšām. Kāda restorāniņa ēdienkartē, kas izlikta pie durvīm, to pamanu un ierosinu nobaudīt. Vispārzināmā patiesība, ka pirms maratona nav jāeksperimentē ar pārtiku, kaut kā aizmirstas. Nolaizīts viesmīlis mums ierāda vietas un gastronomiskais piedzīvojums var sākties. Pirmajā ēdienā ir nesakāmas izcelsmes dārzeņu zupa, vienojamies, ka pamatā varētu būt ķirbis. Un tad Hagis. Tas sastāv no trīs slāņiem. Apakšā kartupeļu biezenis, pa vidu gaļas biezenis, augšā ķirbju biezenis. Garšo lieliski un ir ļoti sātīgs. Ne velti tas ir bijis zemnieku ēdiens. Pēc pusdienām Aivars aiziet uz staciju pretī meitai, kura atbraukusi no Dandī. Tad visi aizstaigājam līdz maratona ekspo, izņemam numurus un saēdamies pasta pārtijas piedāvājumus. Ekspo ir iekārtots futbola laukumā un ir vismaz pēc Latvijas mērogiem ļoti liels. Atceļā Tesco veikalā sapērkamies pārtiku 3 dienām, ļoti noder Lienes padomi ekonomiskā saimniekošanā. Vakariņās mums ir milzu bļoda ar salātiem un grauzdētas maizītes. Vakarā mēs ar Aivaru vēl iemēģinām vienu pabu, es alus vietā izvēlos Jēgermeisteru, jo nu ir pilnīgi skaidrs. Maratona priekšvakarā man ir kārtīgas iesnas. Pie miera dodamies jau deviņos, jo rīt jāceļas pussešos.

Svētdiena, 29.Septembris

Lielā diena ir klāt. Rīta putra, iemetam somā pa banānam un ejam uz expo vietu, no kurienes 7:15 atiet autobusi uz starta vietu 42 km attālumā. Lai nu gadījumā neienāk prātā izstāties. Ceļš uz startu ved pa otru ezera pusi. Apbraucam ezeru un dodamies augstāk kalnos, kamēr pusdeviņos nonākam 350m augstumā, kur paredzēts starts. Pūš briesmīgi, ne krūmiņa, kur patverties. Nemaz nenesas prāts vilkt nost silto jaku un bikses, lai nodotu bagāžas mašīnās. Busi pienāk viens pēc otra, skrējēju kļūst arvien vairāk, drūzma diezgan pamatīga. Izstāvam rindu uz būdiņām, pa ceļam tiekam arī pie siltas tējas. Pusdesmitos organizatori nervozi sāk atgādināt, ka nu jau gan laiks nodot drēbītes. Negribīgi paklausām, līdz startam vēl 20 minūtes, bet jau esam nosaluši kā diegi šortiņās un t-kreklos. Piespiedušies bagāžas mašīnai aizvējā, satiekam vēl vienu skrējēju no Latvijas – Daci. Nobildējamies, parunājamies par to, cik auksti un dodamies tuvāk startam. Vismaz labi, ka nav lietus. Ceram, ka lejā saulītē būs siltāks. Minūti pirms starta vēl nolejam pirmsstarta mandrāžu turpat eglītēs. Starta šāvienu nedzirdam, jo esam kādu puskilometru no tā. Lēšam, ka skrējēju varētu būt kādi četri tūkstoši. Nopīkst starta slieksnis un dodamies Piedzīvojumā. Vienojamies ar Juri, ka skriesim kopā un uzmanīsim viens otru. Pirmie kilometri strauji ved uz leju, kas it kā ir labi, bet uzdod papildus slodzi kājām. Tomēr pulss turas labi ap 130 un skrienam cik ātri varam atļauties. Parādās pirmie kāpumi un pie 10. kilometra sākas Lielais. Netērējam spēkus skriedami kalnā, bet raiti kāpjam, līdz ar to kalna galā esam atpūtušies un varam jozt lejā. Pamazām saprotu, ka vienu lietu esmu palaidis garām. Šis nebūs plakans maratons. Patiesībā plakanas vietas līdz pus trasei vēl nav bijis. Vai nu kalnā augšā ar pulsu debesīs, vai no kalna lejā, iedomājoties, ko par to rīt teiks kājas. Pie 10.km apēdam pirmo organizatoru piedāvāto želeju. Paņemu ar šokolādes garšu, tā ir ļoti laba, tikai nedaudz par cietu, nākas kārtīgi žļembāt, kamēr tā tiek lejā. Esam tikuši līdz ezeram, liekas, ka gar ezeru tak vajadzētu būt līdzenākam, bet nekā. Joprojām skrienam blakus, pļāpājam, bet tiklīdz kā iestājas pauze, jūtu, ka Juris pamazām sāk uzņemt tempu un man viņš visu laiku ir jābremzē. Rēķinu, ka varētu sanākt laiks ap 4:15,kas būtu rekords mums abiem. Pie 32.km sākas Siguldas kalniņš. Atkal netēlojam pārcilvēkus un pārejam soļos. Ar visu to pulss kāpj līdz 160. Tomēr arī Siguldas kalniņam pienāk beigas un varam atkal uzskriet. Laiku gan tas ir atsviedis atpakaļ par kādām 5 minūtēm un tagad mērķa laiks ir 4:20. Juris raujas uz priekšu, bet man pulss negrib kristies un zinu, ka viņam arī labāk piebremzēt. Tā viens otru vilkdami un bremzēdami tuvojamies finišam, esam jau pilsētā, kur līdzjutēji mūs vētraini atbalsta ar saucieniem – „well done!”, „good job!”, „keep going!” un tamlīdzīgi. Aplausi, saucieni, sajūtamies kā superstāri. Atbalsts bija jūtams arī katrā mazajā  ciematiņā, kuram skrējām cauri. Manu pārliecību, ka Latvijā maratonu nav un tos var (un vajag) skriet tikai ārzemēs, tas tikai vēl vairāk nostiprina. Cauri aurojošam līdzjutēju pūlim abās pusēs finiša pēdējam puskilometram skrienam pēc sava PB, kas mums abiem gala beigās izrādās ir 4:23:27. Es esmu uzlabojis par 28 minūtēm, Juris par 3. Spiežam viens otram roku, medaļa, ūdens, banāni, atstaipīšanās un emocijas, kas plūst pāri malām. Tas nu ir izdarīts. Aivars finišējis ar baudu kādu pusstundu agrāk, sagaida mūs, Liene nofočē laimīgās sejas un varam sākt štukot par dienas atlikušo daļu. Kājas kā par brīnumu sevišķi neprotestē, varam pat nokāpt un uzkāpt pa trepēm. Saēdamies pēcmaratona cienastus, pagrozāmies vēl pa finiša zonu, priecājamies par emocijām, kas plūst no finišētājiem un skatītājiem. Nu jau finišē piecu un sešu stundu maratonisti, kādai sievietei finiša taisnē pieskrien klāt meitiņa, laimes asaras un ceļu viņas turpina rokās sadevušās. Finišē sirmi vīri, kuriem gribētos līdzināties, kad būšu viņu gados. Arī mazohisti armijas zābakos, smagām mugursomām un pilnā ekipējumā ir tikuši līdz finišam. Visu cieņu.

Pirmdiena, 30.Septembris

Šodien kā jau pēcmaratona atslodzes dienā esam ieplānojuši aizbraukt ar autobusu pa ezera otru pusi apskatīt Lohnesa muzeju un šādas tādas pilis un drupiņas, kas tur pa ceļam. Ieplānojam arī kādus kilometrus paiet kājām.  Jāsaka uzreiz, ka Lohnesa muzejs sagrāva manas pēdējās ilūzijas par briesmoni Nesiju. Atmetot pat tādus faktus, ka ezera nabadzīgā flora un fauna pilnīgi noteikti nenodrošina nepieciešamās barības rezerves šādam dzīvniekam, ir veikta ļoti plaša izpēte un atrasts viss iespējamais, izņemot kādas norādes par briesmoni, ja neņem vērā peldošu baļķu vai meža dzīvnieku fotogrāfijas. Mazliet sajutos, kā tad, kad atklāju, ka Ziemassvētku vecītim kājās ir vectēva rūtainās čības…

Paviesojamies vēl kādās drupiņās, līdzīgas Kokneses pilsdrupām, bet skoti papūlējušies un salikuši gana daudz informācijas, tā, ka ir, ko lasīt. Kādā tornītī, gaidot, ka pa šaurajām kāpnēm varēsim doties augšā, satiekam džeku, kura gaita, neizmantojot kājas, bet visu ceļu pieveicot balstoties uz kāpņu rokturiem, nepārprotami liecina par to, ka jāuzjautā rezultāts. Drusciņ zem piecām stundām – novēlam veseļošanos un kāpjam augšā. Mums par laimi pēcmaratona simptomu nav gandrīz nemaz. Vai nu esam labi trenējušies, vai arī riktīgi haltūrējuši trasē.

Sagaidām busu, vakarā tradicionālie pabi, bet, vai nu tāpēc, ka piezīmes nesarakstīju uzreiz, vai kādu citu iemeslu dēļ, vakara noslēgumu īsti labi neatceros. Bet, tā kā „feisbukā” un „draugos” pēc tam neko kompromitējošu neatradu, liekas, ka vakars bija izvērties gana godīgs.

Otrdiena, 01.Oktobris

Šodien dodamies ceļā uz pēdējo apskates objektu mūsu maršrutā – Dundee, kur mūs atkal sagaidīs Aivara meita un iepazīstinās ar šīs universitātes pilsētas ievērības cienīgām vietām. Pa ceļam dažas stundas pavadām Aberdīnā, kur mums sanāk reāls aplauziens ar vecpilsētas atrašanu. Tā kā dažs labs rogains jau aiz muguras, ar karti gluži uz „jūs” neesam. Tomēr, kad nonākuši vietā, kas kartē ir apzīmēta ar „old town” redzam tās pašas mietpilsoniskās mājeles, jūtamies diezgan apmulsuši un „uzmesti”. Atceļā izmetam loku kar jūru, šodien ir spēcīgs vējš un viļņi gana fotogēniski. Visu atlikušo dienu spļaujam smiltis. Tās arī pamatīgi birst no matiem un visām iespējamām vietām, kur vējam izdevies tās noglabāt.

Dundee mūs pārsteidz ar arhitektūru, kas nemaz nelīdzinās smagnējām un robustām līnijām, pie kurām jau bijām pieraduši Edinburgā, Invernēsā un Aberdīnā. Šeit ir daudz skulptūru uz ielām, arhitektūra ir daudz plastiskāka, ieskanas tādas kā gotiskas notis. Nenoliedzami skaistākā pilsēta no līdz šim redzētajām. Vakarā Liene mūs aizved uz pabu, kas izveidots bijušās bankas ēkā. Tomēr galvenais šeit ir otrdienas – steiku dienas – piedāvājums, kur par septiņām naudiņām pamielojamies ar itin labu steiku. Pat man kā veģetārietim garšoja.

Trešdiena, 2.Oktobris

Rīts ataust apmācies un pelēks. Beidzot mums ir laika apstākļi, kuriem bijām gatavojušies. Līdzšinējās saulainās dienas bija kā skaists un mazliet nepelnīts bonuss. Bet, tā kā kopš pēdējās skriešanas ir jau pagājušas veselas 2 dienas, Aivars liek priekšā „izmest mazu līkumiņu, kādus 10 – 12 km”. Katram, kurš kaut reizi ir dzirdējis no Aivara šādu tekstu, vajadzētu ieslēgties dabiskajam izdzīvošanas instinktam un nekavējoties paslēpties skapī vai iekūņoties kokona stāvoklī, lai drošībā pārlaistu nākošās 48 stundas. Bet acīmredzot sekmīgi veiktais maratons mūs ar Juri ir ievedis kaut kādā eiforijas stāvoklī un mēs, neko ļaunu nenojauzdami, ļaujamies provokācijai. Ap divpadsmitiem, lietum smidzinot, dodamies skrējienā pāri garajam tiltam pār līci, lai izmestu līkumu pa mežu. Kad nonākam līdz punktam, kur būtu jāgriežas atpakaļ, Aivars ieminas, ka tas taču gan būtu stulbi aizbraukt uz Dandī un neaizskriet līdz jūrai. Tas gan sanāktu „vēl viens mazs līkumiņš”. Juris savā apmātībā viņam piekrīt. Izskatās, ka šajā kompānijā es vienīgais esmu pie skaidra saprāta. Uzmetot aci kartei, šis līkumiņš jau sanāk pie 20 km. Pusmaratons 2 dienas pēc PB maratonā īsti nav manos plānos, bet ar trakiem jau tikai pa labam, tādēļ nekas cits neatliek kā piekrist. Jūra gan izrādās aiz kāpas un nemaz nav redzama, bet tas jau nekas. Meža celiņš gar jūru liekas bezgalīgs. Lietus visu laiku smidzina un maratona sekas sāk izpausties arvien vairāk. Izskatās arī, ka mēs drusciņ esam kļūdījušies ar mērogu. Kad pēc pusmaratona apstājamies atvilkt elpu, līdz mājām paliek vēl apmēram 15 km. Pēdējie kilometri bija tie, par kuriem gudri vīri saka, ka tādos brīžos nobriest cilvēka personība. Nezinu, no kurienes bija spēks sekot tiem diviem trakajiem. „Nelielais līkumiņš” rezultējās 36 lietainos un vējainos kilometros. Aivars beigās izskatījās tāds kā nokaunējies (varbūt man tā tikai likās), bet tas bija tikai līdz pirmajam pabam. Arī man Alus atgrieza morālos un fiziskos spēkus un nospriedu, ka bija labi vien, ka paturēju pie sevis visu, ko domāju skrējiena pēdējos kilometros.

Nākamajā rītā, vēl pirms saules mūs jau gaida taksis, lai pa pielijušo šoseju vestu uz Edinburgas lidostu. Ilgi gaidīts un godam paveikts maratons. Laikam jau jautājums nav – vai būs nākošais, bet – kāds būs nākošais? Pagaidām vēl nezinu, bet pilnīgi noteikti tas būs kāds no tiem – ar odziņu, ar stāstu.

Sunim pārskrēju jēzenēs, astei basām pēdām. Nordea Rīgas maratons 2013.

Ja reiz skriet pašmāju gada spicāko maratonu nav bijis savlaicīgos plānos, tad attiecīgi, tas neuzrādās treniņu kilometros. Bet, ja zvaigznes un planētas nostājas pretēji trīs pirkstu kombinācijai, tad ar trim oficiāliem, vienu kaktu maratonu un pāris Siguldas kalniņu ultrām azotē pie labas veselības gribās pamēģināt ko jaunu arī jau divreiz bradātajā NRM četrdesmitdivniekā, kā tādam padzīvojušam laulāto pārim pēc garlaicīga ķeksīša pēc seksa, aizstaigāt uz mantiņu veikalu guļamistabas dzīves atsvaidzināšanai. Tā tā tā. Kas ir izlikts plauktos? Gumijnieki? Zeķes? Basas pēdas? O nē, par šerpu. Pat lubrikanti nelīdzēs, būs jēlumi. Varbūt nenoskriet, bet nonstopā noiet? Nē, vajag  ko ekstrēmāku, asākām izjūtām. Noskrien forumā pagadās atsvaidzināt atmiņu par amīti, kas maratonu noskrien flipflopos. Bingo! Skriešu adaptētajās Crocs iešļūcenēs, kuras ziemā apgraizīju zinātnes vārdā kā reiz pēc manu pēdu horizontālās projekcijas aprisēm. Pareģojums.

No rīta saēdos tostermaizes ar jāņogu un vēl ar aveņu zapti un nosolos trasē neko neēst, izņemot padzerties aizkostu apelsīnu šķēļu sulu, ūdeni un pilnīga stresa gadījumā enerģijas suslu. No pēdas apakšas starp īkšķi un otro pirkstu pāri pēdas virspusei nolīmēju “ir diezgan lipīgs un ir ok” leikoplastu “V” formas veidā un šo pašu aptinu piecās kārtās ap jēzeņu tangiem, lai tie kļūst resnāki un mīkstāki, vēlāk šī darbība apstiprinās kā kļūda un, iespējams, pat abas, bet kam kļūdas ir tikai un vienīgi neveiksmes, man tās ir iespējas nākamreiz mēģināt inteliģentāk, vismaz tā reiz vienā no savām uzrunām izteicās H. Fords. Protams, no šī paša leikoplasta tiek izgrieztas divas ripiņas, ar kurām tiek paslēpti krūšu gali, lai ar kailu augšdaļu būtu iespējams rādīties publiskā pasākumā. Prieks par iesācējiem, kas šo kaiti laicīgi nenoskaidro garajos treniņos (kā es reiz), no čomiem vai neizlasa skriešanas forumos. Bet kārtīgam vecim, vismaz vienreiz ir jāizmēģina – must have.

Kā viduvējs aritmētiskais draudzes loceklis čupojos, bildējos, sarunājos un apsveicinos ar pārējiem sapucētajiem feidipīdiešiem pirms svētdienas Skrienkalpojuma. Hmmm, Feidipīds pēdējo skrēja bruņās, baltā togā vai tomēr kails? Un kādu ziņu Tu, jā, tieši Tu, vēlies nodot finišā? Ok, ziņa par uzvaru reizē ieskries finišā ar uzvaru. Pārkāpjot desmito bausli, kā grēcinieks noskatos uz viena TT (Tempa turētājs) amatā jauniesvētamā svaigajām Hermeja nulles taku čībām, izskatās šauras, tāpēc, diemžēl, ar tādām savas pēdas neaplaimoju. Vairums klātesošie, uzzinājuši par manu nodomu skriet jēzenēs, kļūst reliģiski spitālīgi – nespēj bilst saprātīga padoma no ganāmpulka noklīdušam aunam, jācer uz viņu tūkstošsoļu lūgšanām. Ir tikai viens, bet neko neapstiprinošs šaujamieroci vicinoša TT ķecera komentārs, ka pirksti var slīdēt pāri iešļūcenes galam, nodauzīt pirkstus un uzberzt tulznas. Maybe baby. Will see. 3/4 Noskrien TT 3:30 uz baloniem sazīmēju Skrējējdieviņus, sakārtoju audio sistēmu un pleilisti un nodrošinu Edmunda balss atbalstu par noskrietajiem kilometriem un laiku. Dodos uz starta kolidoru, ptū koridoru.

Ikgadējais pirms starta blā blā, fonā skan organiozatoru sarūpēts kaut kas labs ar ko finišēju pagājušogad kā TT 4:30, skrējiens sākas. Pieticīgi trenējoties uzstādījums pieticīgs: noskriet ne lēnāk kā pirmo un īpašo 3h51m un, ja būs lemts, tad pārsist rudenī Valmierā izmocīto 3h21m, respektīvi, pirmais garais treniņš šogad.

Solis raits un sākot ar iepretī “Costa Pacifica” lainerim pirmo slapināšanas punktu, izvairos to apskrienot, un tā metodiski plānoju izvairīties no pārējiem. Tā kā skrienu ar relatīvi skaļu mūziku, tad dzirdu saraustītus komentārus par savu apavu izvēli tikai no blakus skrienošiem kolēģiem, kas vēršas ar uzrunām, bet manas atbildes ir no sērijas “jā jā, forši” vai nav vispār, jo kārtīgi nesadzirdu.

 DSC07112

Protams, jau ceturto sezonu, skrējiena laikā norisinās konkurss “Ideālais dupsis 2013″, kur par uzvarētāju pusmaratona distancē kļūst sektante ar zirgasti, superīsiem šortiņiem un izteikti nostieptu uz purngala liktu dejotājas soli un pats galvenais – dupsi kā Zeva dāvanu. Lai arī skrienot Dienvidu tilta kāpumā šo iespēju izmantoju apzināti vilcinoties, paildzinot vizuālo baudījumu, kas iespējams, noderēs kā flešbeks motivācijai grūtākajos kilometros, mana tipināšana tilta makarona plusojumā tomēr ir izteikti raitāka kā citiem, tāpēc sasniedzis šķērsgriezuma kulmināciju, turpinu drāzties pāri Eiropas Zelta tiltam kā nokaitēts vērsis un meiteni atstāju noskatīties uz maniem kailajiem Ahilejiem.

Ap 16. km jūtu, ka kaut kas ar sliktās pēdas tangu starpu nav labi. Jau iepriekš ik pa brīdim jutu cimperlīgu attieksmi salīdzinājumā ar labo pēdu. Dzirdināšanas punktos ūdens šļakstījās uz pēdām un kādu brīdi, līdz pažuva, jutu pastiprinātu kairinājumu. Turpinu tik vālēt triatlonistu gurnus grozošajā solī un finiša līnijai paskrienu garām gar kreiso galu 1h38m. Neslikti, ļoti labi. Skrējiena turpinājums seko uzreiz bez reklāmas pauzes…

…23. kilometrs un temps sāk samazināties. Mūziku esmu izslēdzis, puļkus izvilcis un koncentrējos uz elpošanu. Blakus pieskrien džeks un jautā kā skrienas jēzenēs, vai neberž? Saku, ka šur un tur knieš, bet ir ok un jautāju kā skrienas viņam. Viņš atbild, ka skrien labākajā ekipējumā, bet pret noberzumiem lieto vazelīnu. Tā kā es neko slīdamībai nelietoju, tad pārjautāju, kāpēc vislabākās kedas un zeķes, ja jāsmērē lubrikants? Tā kā čalim mugurā krekls no visiem zināma veikala, jautāju vai viņu veikalā var nopirkt vazelīnu…? …puisim bail no uzberzumiem un vēlme palīst zem 3h20m. Sarunu izbeidzu ar aicinājumu veikalos blakus labākajām botām un zeķēm tirgot vazelīnu, atsākt ritmiski elpot un pievērsties skriešanai nevis muldēšanai.

Džokera ielas atsvaidzināšanas punktā ekspromtum paķeru pusbanānu un noskaloju barības traktā. “Gaņi babu na dambis” ielas sākumā nejēgā sāk sāpēt kreisajā sānā, nu tā, ka S.Ā.P. Mēģinu nedaudz nomest tempu. Nekā. Ja šādi turpināsies, tad pieskrienot vistuvāk pasākuma centram jāplāno Norseman ekstrēmtriatlona baltais krekls… Ciešos ar pāris atraugām un akupunktūras trikiem līdz pat Elizabetes ielai kamēr sāpes rimstas. Cik trūka? Ja līkais nebija paredzēts ēdienkartē, kāpēc bāzu mutē? Fuij, slikts mērkaķis. Kļūda. Pieredze. Ķeksītis.

Ieskrienu Skanstes rajonā un saprotu, ka tomēr kaut kas ir pakaļā ar līdz šim nosacīti ideālo rīta skriešanas šovu. Kreisā pirkstu stakle jau sūrst it kā būtu iekāpis Fukušimas mīzeņu pūznī. Sāku štukot, vai tik nevajag kaut ko mainīt, arī leikoplasti no pēdas augšdaļas dislocējušies un plivinoties spēlē savu greizo nošu partiju manā simfoniskajā nūdistu dueta koncertā. Atceros šo un saprotu, ka man ir tik pat izturīgas iekšas, nepurpinot turpinu.

Lieku soli dažādos veidos, lai mazāk berž, velkot vairāk ārā pirkstus no kreisā tanga, un kāja tā un pēda šitā, līdz vienreiz iešļūcene nokrīt un nākas apstāties. Uz Lāčplēša ielas padzeros, netīši atkal un atkal saslapinu pēdas, dzirdu šušināšanu kā uz pirts akmeņiem uzmestam garam “Ššš…”, sviedrsālsūdens mazajās vātīs čurkstot izgaro. Praktiski izbaudu aicinājuma teicienu par sāls nebēršanu uz brūcēm, tikai šķidrā agregātstāvoklī. Lāčplēša un Baznīcas ielu krustā jautāju sev kādā nominācijā un kādu balvu iegūšu, turpinādams skriet kairinādams jēlu īkšķi un izliekoties, ka viss ir čībās? Godīgi atbildu, rauju čības nost un turpinu basām pēdām. Sajūtas ir neaprakstāmas, atvieglojuma sajūtā tāda, kā čurājot pēc 2 stundu ciešanās valsts gala eksāmenā, pilnīgi acis miglojās no labsajūtas, katrs solis – “Ooo, āāā, cik labi.”

Pieskrienu pie Esplanādes un iesēžos tieši astē (lasīt virsrakstu) un aizvējā daiļajai sektantei, kurai tempu un aizvēju atkal sāk turēt Nāves ielejas ultras finišētājs. Pie vantinieka vanšu balstiem Lietuvas skrējējam dzeltenā topā jautāju cik laiks, šis atbild, ka 2:45, sarēķinu, ka ir pa pirmo zorti, būs jāuzcep baso pēdu maratona torti. Jau iepriekš skatītāji uz Valdemāra ielas sākuma izteica komentārus “basām pēdām? …jau 2:40?” Tobrīd nenocirtu laiku, biju aizrāvies ar konkursa žūrijas priekšsēdētāja amata pienākumu pildīšanu, darbs nav grūts, bet pagalam atbildīgs. Šādi turpinu līdz pat Ķīpsalas ielai, kas ar savu virsmu ilgai baspēdošanai nav gluži piemērota ātrumam zem 4:50 min/km, jo var izraisīt tulznas un zemādas audu bojājumus, spriganā daiļava ar maratona distances ideālā dupša 2013 titulu attālinās, ehh. Ārzemju seniori iepretī Bjorkas hotelim izsauc “Abebe Bikila!” un es atbildu ar smaidu un Kolizeja vēsturisko cīņu cienīgu īkšķi raidītu debesīs.

Paskrienu garām dīdžejiem, parāpoju garām dzirdināšanas punktam un sāk skanēt izdzīvotāju skaņdarbs – ikona, kas man liek uzmesties zosādai, saņemties un šauties ārā kā bultai no pārkarsētās salas.

Izmetu loku uz Slokas ielas, padzeros un, ieraugot ielas otrā pusē tuvojamies sektantiem zināmu gelkedu ateistu, savā ziņā savu domubiedru ar pasaules izzināšanas garu, pielieku ātrāku savu baso pēdu soli, un, smaidot, tuvojos uz NRM2013 medaļā attēloto, ar konditoreju, melno nokrāsu un cietumu perimetru vissezonas tematisko rotājumu apvīto tiltu.

Pie pasākuma galvenā sponsora ēkas fasādes gogo meitenes spiedz: “Viņš skrien plikām kājām, basām pēdām!?” Uz kaļķenes Ventas pilsētas tipisko cementa bruģi nomaina riktīgais Vecrīgas oldskūls ar kārtīgām šķirbām, kur sabirusi visa konsumētā vecpilsētas naktsdzīve gružu, izsmēķu un stikla lausku veidā, spēlēju spēli “Uz līnijām kāpjot uzsprāgst”, līmenis “Boss”. Kungu ielas krustā, redzot manu pēdu pornogrāfiju bez melno taisnstūru cenzūras, kurus nesu rokās, kā hedonisma ziedu laikos, mazi vai lieli, visi ekstāzē palīdz man kulminēt ar skaļām ovācijām. Skrienu pēdējā līkumā palielinot tempu, dzenoties garām vairākiem skrējējiem ar gumijas un polimēru kontracepcijas līdzekļiem kājās. Finiša taisne, lieku lietā savas bērnībā ieliktās sprintera dotības, iepriekšminētajam lietuvietim aizbrauc jumts no baskāja izaicinājuma un šis mani tomēr noskrien. Nejūtos pazemots, joprojām jūtos kruts. Samazinu ātrumu triecot papēžus asfaltā un ietipinu, lai ko jel sakarīgu dzirdētu no žurnālista, kuram kā izrādās toč’ ir tikai benzīns galvā. Nekā! Neviena vārda. Varbūt pričkas aizsvīdušas, neredzēja? Vai ziemas cepure pārkarsēja motora galvu un pārdega blīves un sakusa vārsti? 3h27m. Svētais Feidipīds atkorķē Aīda pagrabos atdzesētas sešpakas pirmo alus skārdeni…”Klunk, klunk, klunk.”

Paklanos, pateicīgs par man sagādāto servisu un pasākumu, saņemu meitenes smaidu un kaklā pakārtu medaļu, paķeru aikāgaršo maisiņu un dodos pēc iepriekš sagādātā vēsā aliņa, pļāpāju muļķības ar čomiem un Dionīsa prātā dodos viņiem sastādīt kompāniju 10 km distancē. “Hell yeah!”

P.S.
Paldies visiem sektantiem un īpaši TT, kuri atbalstīja, izrādīja interesi, ķircināja un uzrunāja skrējiena laikā. Paldies! Satiekamies citos sezonas skrienkalpojumos un 
virtuālajā skriešanas paradīzē&ellē. Paldies sponsoram par pieteikumu un pēcburziņu!

P.P.S.
Uz abām pēdām kopā trīs nenozīmīgas tulznas, pāris noberzumi un viena pamatīgi liela atdalījusies ādas daļa kreisajam īkšķim iekšpusē, kas atsedz gaļas paviljona cienīgu skatu. Jēzenes ne vienā vietā neizjuka un kalpos vēl ilgi, bet jā, vairāk maratonu šļopenēs skriet neplānoju, varbūt kādu pusīti uz PB, bet labāk un bez traumām skriet 
basām pēdām ;)

P.P.P.S.
Ja Tev šis raksts lielos vilcienos šķiet ik pēc 3 min par seksu domājoša seksuālo fantāziju 
aprobežota mežoņa murgojums ar aprakstiem zem jostas vietas, tad Tev ir pilnīga taisnība un vēl, ja Tu skrien, tad padomā labi, kāds īsti ir skriešanas process – iesildīšanās priekšspēle, smukas drēbītes, smērītes un elektriskās spēlītes, ritmiskas kustības, pauzes un virzienu maiņa, temperatūras paaugstināšanās, svīšana, uzbudinājums, puskaila atrašanās publiskās vietās un grupās, labsajūtas hormona izdalīšanās, zosāda, finiša spurts… atsildīšanās pēcspēle, duša un ļoti laba ēstgriba, varbūt vēl cigārs vai cigarete. Tāpēc novēlu Tev sasniegt īstas baudas virsotnes, skrienot vismaz pusmaratonu, bet tiekties uz Maratonu!

NB! Konkursa “Ideālais dupsis 2013″ uzvarētājas aicinu personīgi sazināties balvu saņemšanai.

Pārpublicēts no: http://esesmukasesesmu.blogspot.com

Mēneša skrējējs. murderdoll

murderdoll

Aprīlis viņam ir bijis ļoti ražīgs. 3. vieta Rēzeknes pusmaratonā un 2. vieta Biķernieku pusmaratonā dod kopvērtējuma 1. vietu Skrien Latvija seriālā. Bez tam viņš aprīlī uzvarēja LSC pusmaratonā un Latvijas čempionātā krosā bija otrais, zaudējot tikai pasaules čempionam orientēšanās sportā Edgaram Bertukam. Aprīļa mēneša skrējējs ir murderdoll jeb Kristaps Kaimiņš. Lasīt tālāk.