Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Tik un tā tie ir četrdesmit divi kilometri

Šogad Valmierā savu pirmo maratonu noskrēja ne tikai akcijas „Uzdrošinies noskriet 2” dalībnieki, bet arī vairāki skrējēji no VSK Noskrien komandas. OreMan par savu skrējienu jau rakstīja, savu pirmo maratonu noskrēja ro, kā arī vēl daži. Lai arī kārtējais apraksts par maratonu virs četrām stundām, Indra pie noskrieta maratona savā pilsētā neapstāsies un iedvesmo citus sākt skriet.

Maratons ir daudz vai maz?

Mācoties tehnikumā nodarbojos ar vieglatlētiku – sprints, augstlēkšana. Tai laikā maratons šķita kaut kas tāds – liels, neiespējams un nesasniedzams. Tad arī nemaz tā visi, kam sagribas neskrēja maratonu. Pagāja daudzi gadi, atsāku nodarboties ar skriešanu, bet šoreiz ar garajām distancēm. Bija sapnis – uz savu 42 dzimšanas dienu noskriet pilnu maratonu. Pusītes jau bija pa kādai pievārētas, bet tik un tā nebija pārliecības, ka es to varu. Arī treniņu grafiks kaut kā bija „klibs uz vienas kājas”. Nu nesanāca man toreiz. Tas fakts manu pašapziņu ļoti iedragāja. Maratons vairs nešķita tik daudz, bet arī maz tomēr ne. Šogad beidzot apstākļi tā sagrozījās, ka tomēr maratonu noskrēju. Valmierā. Manā pilsētā, kur gandrīz katra iela zināma. Skrēju lēnām, jo tā ieteica Didzis no VSK Noskrien, un ar baudu. Pēc noskriešanas maratons nešķita tik daudz, tik neiespējami. Maratona garums ir atkarīgs no mūsu fiziskās un morālās sagatavotības šim pasākumam. Vēl es esmu pārliecināta, ka cilvēks spēj ļoti daudz. Jautājums tikai – cik mākam sevi mobilizēt, kā mākam un saprotam šo varēšanu dabūt no sevis laukā, un, vai vispār ir motivācija kaut ko varēt. Ja paskatās, kā cilvēki skrien pa tuksnesi 250 km, kā skrien – 40 grādu salā, kā skrien pa kalniem… tad vairs klasiskais maratons neliekas daudz. Bet, īstenībā, tas tik un tā ir četrdesmit divi kilometri.

Cik ilgs bija treniņu plāns un kā tas izskatījās?

Nemāku pieturēties ne pie viena konkrēta plāna. Vispār neciešu neko, kas mani kaut kādā ziņā ierobežo. Mēģināju izmantot ventspilnieku plānu maratonam, tad pieķēros kādam no tiem plāniem, kas bija domāti „Uzdrošinies noskriet” dalībniekiem. Bet man kaut kas visu laiku traucēja to visu īstenot – tad mazbērns slims un netieku no mājas laukā, tad pašai alerģija un nokļūstu slimnīcā, tad darbā liela slodze. Nu iemeslu, lai neskrietu jau vienmēr var atrast. Tajos posmos, kad viss gāja gludi, centos skriet 3 – 4 reizes nedēļā un no tiem viens treniņš bija garais. Jāatzīstas, uz ātrumu netrenējos – žēl bija sevi mocīt. Visbiežāk skrēju pie sevis laukos pa grantētu ceļu, bet, kad sailgojos pēc asfalta, braucu uz Valmieru. Laukos ir diezgan nogurdinoši skriet, skatoties visu laiku zem kājām kur kāds akmens, kur bedres, kur kāda čūska atkal izlīdusi.

Man patīk skriet lēni un daudz. Ja viss ir normāli un neiejaucas kādi pārdabiski spēki, mazāk par 10 km neskrienu.  Tā, pavisam nemanot, pienāca pirmsmaratona nedēļa. Lai gan negribējās sev to atzīt, bet biju nobijusies un nervoza. Nesapratu – cik un vai skriet treniņos, ko ēst, ko dzert. Un vienlaicīgi nevarēju vien sagaidīt to lielo dienu, lai ātrāk esmu noskrējusi, ātrāk viss garām.

Kāds bija tavs maratons?

Kā visi kārtīgi skrējēji, jau iepriekšējā vakarā visu sakārtoju – ko vilkt mugurā, ko kājās. Pat numuru izņēmu iepriekšējā dienā, lai maratona dienā mazāk kreņķu.

Lielās dienas rītā pamodos neticami labā omā un nevarēju vien sagaidīt, kad nu beidzot vīrs būs gatavs mani vest uz Valmieru. Jāpiebilst, ka vīrs man ir neaizvietojams atbalsts un ir tikai pāris sacensības, kurās viņš nav bijis līdzās.

Starta vietā, kā jau vienmēr, neliels satraukums visapkārt. Satieku pa kādam pazīstamam. Tad bildēšanās noskrieniešiem pilsdrupās. No Didža saņemu vēl pēdējos norādījumus. Lai nesasteidzu. Un, drīz jau arī dodamies uz startu. Starta koridorā ar pārsteigumu secinu, ka neviens laikam neko lēnāk par mani nav plānojis noskriet – tempa turētāji uz 4: 30 maratonam un 2:15 pusmaratonam atrodas pašās beigās. Nu ko – es turpat. Šis ir pirmais skrējiens, kad spēju sevi savaldīt un neaizskrienu līdzi baram, jo nav ne mazākās nojausmas, cik spēšu izturēt un kā sadalīt spēkus distancē. Esmu dzirdējusi dažādus viedokļus par šo tēmu. Pirmajā pusē jāpietaupās, lai otro pusi var noskriet cik spēka atlicis. Jāskrien uzreiz, cik jaudā, jo beigās grūti būs tā vai tā. Es izmantoju pirmo variantu. Pirmos divus apļus turējos kopā ar tempa turētājiem, kaut arī ļoti gribējās paskriet ātrāk. Trešajā aplī uz brīdi aizskrēju pa priekšu tempa turētājiem, bet tad palika vienai garlaicīgi, apmulsu un sagaidīju atkal savus uzticamos pavadoņus. Ceturtajā aplī no pēdējā dzirdināšanas punkta tomēr atkal atrāvos un tā pamazām un neatlaidīgi tuvojos finišam. Kalns pirms finiša likās vienkārši nevietā, bet tiku galā arī ar to. Finišēju laimīga un priecīga. Rezultāts gan bija tāds ko vēl labot un labot. Bet ir vismaz ko labot un tāds bija mans mērķis. Godīgi sakot, nesaprotu tos cilvēkus, kas skrien maratonu par katru cenu – ar krampjiem kājās, ar skābekļa trūkumu smadzenēs, kad vairs nesaprot uz kuru pusi skriet un ko darīt. Viena lieta ir sportisti, kas skrien uz labiem rezultātiem un tie arī ir attiecīgi trenēti, bet ja parasts hobijskrējējs sevi tā pārmoka – kam to vajag? Mēs taču skrienam savam priekam un atbilstoši savai trenētības pakāpei! Ja gribas labu rezultātu, vajag smagāk pastrādāt treniņu procesā, sagatavoties. Sacensības jau ir kā balva paveiktajam darbam, kad tu redzi rezultātu.

Uz visu maratonu izlietoju četras želejas un vienu devu guaranas, un pusi pudeli savas uzticamās Powerade. Dzirdināšanas punktos piedāvāto ūdeni salēju sev uz rokām, jo atvēsinātas rokas kaut uz brīdi ļoti palīdz. Ar banānu ēšanu slodzes laikā man ir nelāga pieredze, tāpēc, lai arī man tie ļoti garšo, tomēr atteicos ar tiem stiprināties.

Kāpēc tu skrien?

Kā kuru reizi. Citreiz skrienu, jo laukā ir pasakains laiks un vienkārši gribās paskriet. Citreiz tāpēc, ka neiet tā kā gribētos un tad skrienot ir apziņa, ka vismaz to es varu. Citreiz tāpēc, lai vecajās biksēs varētu ielīst. Savukārt citreiz tāpēc, ka jāpatrenējas, jo esmu pieteikusies kādām sacensībām. Skrienu arī tāpēc, lai pabūtu to stundu vai nedaudz vairāk vienatnē ar sevi. Caur skriešanu esmu iepazinusies ar daudziem jaukiem cilvēkiem, un tās emocijas, kas sacensībās arī laikam man nepieciešamas. Savulaik nodarbojos ar izpletņlēkšanu, tad adrenalīna pietika. Tagad ar kaut ko to vajag aizstāt. Ja ilgāku laiku neesmu skrējusi, sāk mākties virsū nelāga oma, jūtos sev kaut ko parādā. Bez tam man ir daži mērķīši, uz kuriem es eju, kurus gribas kādreiz īstenot. Tāpēc jāskrien.

Uz ko tad mērķē?

Vispirms jau gribas pieveikt Siguldas skarbos 55 km. Tad vēl gribās kādreiz paskrieties tuksnesī un piedalīties Etiopijas Lielajā labdarības skrējienā 10 km.  Nu, varbūt arī Monblāns. Protams, arī  pusmaratoni un maratoni. Ņujorkas maratons gan nav mans mērķis. Tas viss, un vēl daudz kas cits pa ceļam, noteikti vēl būs. Ir tikai jāskrien.

Kāpēc Etiopijas Lielajā labdarības skrējienā?

Etiopija ir mana sapņu zeme. Mani vienkārši apbur Āfrika. Varbūt kādreiz tur esmu dzīvojusi, varbūt tur palicis kas neizdarīts, jo mani neatturami velk uz turieni atpakaļ. Esmu saskatījusies bildes un video par šo skrējienu. Etiopija, kā zinām, nav starp pārtikušākajām valstīm pasaulē un tāpēc gribas tās labā kaut vai niecīgu artavu dot. Par cik Adis Abeba atrodas 2500 m v.j. un laikā, kad notiek šis skrējiens tur ir pietiekoši karsts, tad mūsu nepieradušajiem organismiem maratonu tur nav īpaši viegli noskriet, un šie 10 km man šķiet tieši laikā priekš manis.

Kad tev paredzēts šis skrējiens?

Pat nezinu. Šogad nē. Tas parasti notiek novembra pēdējā svētdienā. Pieteikšanās ir savlaicīga, kuru jau esmu nokavējusi tā vai citādi. Bet es par to domāju. Gribās jau apvienot ceļojumu ar skriešanu. Esmu tur bijusi jau divas reizes, bet neredzētā ir ļoti daudz. Tai skaitā Danekila tuksnesis ar vulkāniem, tas ir kaut kas pavisam savādāk.

Tava mazmeita skrien. Citi tuvinieki arī?

Jā, mazmeita skrien. Viņa nekad nepalaidīs mani uz treniņu, ja nepaskries gabaliņu līdz. Nedaudz. Bet viņa jau vēl maziņa. Patīk sacensības, patīk medaļa pēc tam. Jaunatne jāradina pie aktivitātēm. Taču uzspiest arī nedrīkst, lai nepāriet „apetīte”. Arī abām meitām draugi skrien. Kurš vairāk, kurš mazāk. No viena, šķiet, sanāks varens skrējējs. Ja kopā paskrienam, man sanāk labs ātruma treniņš. Arī meitas reizēm paskrien kādās sacensībās īsos gabalus, vai pa kādam treniņam man līdzi. Bet, tas tā nenopietnāk. Viņām labāk patīk ar velo mani pavadīt. Vienīgi vīru nevaru pierunāt pievienoties. Bet nevajag jau arī. Katram savs. Viņam savas aktivitātes. Un kurš tad mani uzmundrinās trases malā, pados dzeramo un fotografēs, ja visi sadomās skriet?

28 komentāri rakstam Tik un tā tie ir četrdesmit divi kilometri

  • klara-lido klara-lido

    Kāds man prieks, ka neskatoties uz nesen uzsākto diskusiju par šādu rakstu publicēšanu, kaut kas tik jauks atkal ir publicēts..
    Jo mani uzdrošināties noskriet uzrunā atkal un atkal šādi raksti, nevis raksts par obligāto nepieciešamo skrienot-apavi, apģērbs utt..lai līdz tam tiktu vispirms jau jānāk tai vēlmei vispār skriet..Un ko tādu izlasot man uzreiz doma ir, ka vajag arī man tak iziet un uzskriet :) Paldies Signim par rakstu-interviju :)

  • Mazzinsh

    Labs! Iedvesmojoši. Es varētu tikai vēlēties pēc 10 gadiem šitā spriņģot. Malacis Indra!

  • Didzis Didzis

    MALACĪTE mums tā INDRA ! Par to āfriku jau ir dzirdēts,LAI IZDODAS ! Pirmkārt jau Siguldas 55-NIEKS !

  • Ainars Ainars

    Nu tad, kad Indra nolēma sākt skriet, aizgāja no mums kā no stāvošiem:)

  • ro

    Super! Prieks par Tevi :).

  • Sveicieni Indrai! :)
    Lai arī no psihologu viedokļa mēs visi esam atšķirīgi, unikālas personības, mēs tik un tā esam skrējēji (cilvēki), ļoti līdzīgi un tieši tas ir tas, kas šādās intervijās/rakstos patīk un lasot domā: “jā, jā man ir tieši tāpat”, kopības sajūta vidējam indivīdam ir ļoti nozīmīga. ;)
    Man patikās teksts par “uzmācīgo nelāgo omu, ka jāiet skriet” un salīdzinājums par izpletņlēkšanas adrenalīna aizstāšanu ar skriešanu. Indra, vai šī sublimācija izdodas?

  • indra

    Īstenībā jau to adrenalīna devu ko dod izpletņlekšana un procesu kā tādu nekas nespēj aizstāt. Bet, tā savulai man bija svarīga nodarbe un nu tai vietā ir stājusies skriešana. Tas prieks par noskrietu pusmaratonu, maratonu gan, man šķiet, nav mazāks kā par labi izdevušos lecienu ar izpletni :)
    Tgd cenšos trenēties Siguldai, bet atkal tas Didzis!!! – neļauj man izpausties :D – uztaisu starppilsētu skrējienu, uzreiz trauksme – tik daudz nedrīkstot! Joks Didzi – labi ka pieskati :)

  • Inga_K Inga_K

    Apsveicu ar pirmo pievārēto maratonu :) Patiesībā jau mēs katrs esam savādāki, un katram tas skriešanas stāsts tomēr ir savādāks, bet tieši tas ir tas, kas liekas interesanti :) Kar sarunājas pēc sacensībām, katram jau tajā trasē sajūtas tomēr ir nedaudz atšķirīgas, un ir forši padalīties iespaidos, ka “tas pēdējais kalns bija nāvīgs/nevietā/vienkārši ļoti grūts”.

  • malacis, Indra, ilgi es šo momentu, kad noskriesi savu pirmo maratonu gaidīju!:) Lai izdodas realizēt savus sapņus!:)

  • Didzis Didzis

    INDRA ta pievārēja maratonu ,bet Mošķis tik atliek un atliek savu nākamo maratonu – nu jau nepieklājīgi ilgi…

  • Jauki, ka cilvēki padalās savos iespaidos par savu pirmo/kārtējo. Pat ar galvu kā spainis un nepieklājīgi augstiem termometra rādījumiem var atkal izdzīvot To Dienu.

    Par to hobijskrējēju sevis pārmocīšanu — katram savs. Šad tad arī es nodomāju, ka nākamajās sacensībās sriešu, skatoties apkārt, taču, kā ir sacensības, tā ieslēdzas sacensību režīms, kad no sevis jādabon laukā viss, uz ko tajā dienā esi spējīgs un drusciņ vairāk. Un galu galā, ja finišētu un zinātu, ka mierīgi varēja vēl krietni ātrāk, īsti gandarījuma vairs nebūtu, jo to, ka tādu gabalu var noIET es tak zinu. Vienkārši paskriešanai nav nekādas vajadzības veltīt tam visu dienu, tērēt laiku un naudu un dzīties uz citu pilsētu vai pat valsti.

    Gan jau ka metode skriet lēni ir veselībai draudzīgāka, bet pāris reižu gadā var arī kārtīgi vienām sacensībām sagatavoties, izspiest sevi kā citroniņu, papriecāties par savu varēšanu un rāmi lēnām atjaunoties. Ja tas sniedz prieku.

  • indra

    Ieva, nav jau runa par to, ka sacensībās nevajag spiest no sevis laukā visu, ko uz to brīdi var. Ir runa par to, ka vispirms vajag sagatavoties un tad to darīt. es jau arī parasti pusmaratonos skrienu, cik spēju. Tikai tgd maratonā pietaupījos, jo tie tomēr ir 42 km un es nezināju kā to spēšu.
    Vismaz no malas izskatās pabriesmīgi, ka skrējējs krīt gandrīz vai pie zemes dēļ krampjiem un uzrunāts pat īsti nereāgē ka viņam ko saka. Nu nav tāda bezjēga man saprotama. Bet, katram tiešām savs viedoklis. Un šis ir mans subjektīvais.
    Ko darīt, ja man nekad nav bijuši krampji muskuļos skrienot un vienmēr atbalstītājiem esmu spējusi uzsmaidīt???
    Kā Prokopčuka vai Dace Lina nekad neskriešu, mans vilciens sen aizgājis. Tad skrienu tā kā man ir prieks.

  • guncha guncha

    Labs darbs, kas padarīts, Indra :). Cik zinu viena no šobrīd pieredzējušākajām (maratonu skaita ziņā) maratonskrējējām Nadežda Kavtaskina šīs distances tikai sāka skriet 51 gada vecumā, tagad viņai ir pāri par 100 maratoniem (P.S. Viņa pēc 60km pieveikšanas Vinšotenā 10.09.2011., nākamajā nedēļā startēja šajā Valmieras maratonā un 5 stundās to pieveica, tā ka sākt skriet maratonus nekad nav par vēlu, ja veselība ļauj un ir vēlēšanās to darīt).

  • indra

    Jā, Nadeždu vienmēr esmu apbrīnojusi. Ja es viņas gados vēl spētu skriet, būtu vnk laimīga. Parasti sacensībās sasveicinamies, sasmaidamies, bet uzrunāt neuzdrošinos. Kaut arī būtu daudz ko jautāt, ko pārrunāt. Visu cieņu šādiem skrējējiem Leģendām!

  • Lauma laumiic

    Reizēm domāju, kas ir tie noskrietie klasiskie 42km pret tiem 55km un 98km. Bet… tā ir diena pret nakti. Tāpēc es tomēr apbrīnoju tos, kuri skrien klasisko 42km :)

  • Andulis

    “Ko darīt, ja man nekad nav bijuši krampji muskuļos skrienot un vienmēr atbalstītājiem esmu spējusi uzsmaidīt???”

    Super! Vismaz vēl kaut viens cilvēks pasaka, ka nav pazīstams ar KRAMPJIEM skrējiena laikā!! :) Citādi jau sāku domāt, ka neesmu normāls… teju VISI mēdz par tiem sūdzēties… tik es, nemākulis, neprotu pie tādiem tikt… :D

    Apsveicu ar pirmo savam priekam veikto maratonu – un vēlu nākamos tādus pašus!
    [Nē, nepareizi, kļūdījos mazliet. Jālabo.]
    Vēl priecīgākus! Un ātrākus… varbūt… Un GARĀKUS. :) Un TĀLĀKUS. :)

  • Andulis

    laumiic teica:

    Reizēm domāju, kas ir tie noskrietie klasiskie 42km pret tiem 55km un 98km. Bet… tā ir diena pret nakti.

    Taisnība jau ir, 42 km parasti veic dienas gaismā – turpretī 55 km jau var gadīties finišēt krēslas stundā, un 98 km distance vispār domāta pūcēm. :))

  • Indra, Anduli, jūs neesat gan vienīgie, te vēl viens tāds pats dīvainis – es -, kam arī ne reizi skrējiena laikā vēl nav bijis neviens krampis. Ir gadījies, piemēram, ka ikrā ieraujas krampis, vienkārši guļot gultā vai iglu mežā naktī, bet skrienot gan nekad.. Gan jau arī mana reize reiz pienāks.. varbūt.. Bet Indru arī apsveicu ar pirmo, izklausās, ka arī bijis patīkams skrējiens, tas jau pats galvenais!

  • Stereotips Bullīts

    Skrējēji ar krampi bez krampjiem kājās. Es arī tādā krāsā. ;)

  • Ko darīt, ja man nekad nav bijuši krampji muskuļos skrienot un vienmēr atbalstītājiem esmu spējusi uzsmaidīt???

    Apsveikt sevi ar vajadzīgo veselā saprāta devu un priecāties par skriešanu!

  • indra

    Jā, OreMan, man arī tie krampji reizēm pa nakti piezogas ikros, tā ka jālec gultā sēdus. Un tas kkā vairāk vasarā.
    Un forši, ka mēs tādi vienkrāsaini vairāki :))

  • Kampars

    Maratonists, kurš nav izbaudījis krampjus – ir tas pats, kas traktorists bez traktora :)))

  • sm72 sm72

    Kamparam taisnība. Ne visiem traktoristiem ir īpašuma tiesības uz traktoru (iespējams nomas līgums, vai darba devēja rīkojums par tiesībām darba vajadzībām izmantot traktoru un tml.) un ne visi maratonisti ir sajutuši skriešanas krampjus:)

  • Stereotips Bullīts

    Kampara komentārs izklausās nedaudz pēc rasisma :D bet tā jau daudzās dzīves sfērās, arī motociklisti iedalās divās kategorijās (nopietni): tie, kuri ir krituši un tie, kuri vēl kritīs…

  • sm72 sm72

    Ja runājot par garo gabalu skriešanu, ir uzmanīgi jālieto jēdziens “rasisms”. Jo šajā jomā mūsu rase nav tā “valdošā”:)

  • Stereotips Bullīts

    runājot par gaaaarajiem gabaliem 100+, tieši mēs esam “valdošā” ;)

  • Vizbuliite Vizbuliite

    Malacis, Indra! Skriet vajag ar baudu un ar prātu arī. Lai tavas vēlmes realizējas!
    Zinu, ka, piemēram es, nevaru atļauties sevi skrienot samocīt, jo manā vietā īri neviens nemaksās, uz darbu neies un līdzekļus ārstēšanai neviens nevāks :) Es skriešanu uztveru kā atpūtu, labi pavadītu laiku, kuru vēlos atcerēties ar prieku.

  • […] Par Valmieras debiju lasiet intervijā ar Indru. […]

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.