Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Edgara Trail de Conímbriga Terras de Sicó

337517617_249608887408652_2857224105021480728_n

Nu jau gandrīz mēnesis pagājis kopš mana pēdējā skrējiena Portugālē un šoreiz ļoti ilgi nācās meklēt motivāciju, lai uzrakstītu kādu rindiņu. Vai man klājās tik slikti, ka pašam kauns to atcerēties? It kā nē. Vai man nepatika skrējiens, ka nespēju neko uzrakstīt? Arī nē. Kur tad problēma? Ar humoru, bet, tomēr, pavisam nopietni jāsaka, ka iemesls ir pavisam vienkāršs un tam ir vārds – darbs. Ziemas laiku, kas man parasti ir vieglāks darba vietā, jau vairākus gadus izmantoju par iespēju sagatavoties kādiem nozīmīgākiem pavasara mačiem, un arī šoreiz tāds bija mans nodoms. Bet nu nesanāca viss kā plānots. Nemelošu, bet drīzumā es tos, kuri man teiks “Tas taču ir labi, ka ir daudz darba”, sūtīšu pāris mājas tālāk. Bija grūti gatavoties un tagad ir grūti atkopties pēc skrējiena. Dažreiz laikam pašam sev ir jāatzīst, ka spriedze un garās darba stundas vienkārši paņem savu tiesu spēku, un skriešanas treniņi vairāk ir kā ķeksītis Tavā blociņā. Bieži vien daudzi domā, ka gatavošanās sacensībām nav nekāda raķešzinātne. Vai Tu gatavojies skriet 5 km distanci, vai 105 km distanci, Tu vienkārši pieturies pie treniņplāna un tad sacensībās dod no sevis ārā maksimumu. Diemžēl tā tas nenotiek, un piedalīties ultramaratonā, kad neesi morāli un psiholoģiski sevi noskaņojis, ir divtik grūtāk. Šad tad ienāk prātā domas, kā gan varētu sagatvoties sacensībām, ja nebūtu tāds traucēklis vārdā “darbs”,  bet tas laikam no stāsta, ja tantei būtu riteņi, tad viņa būtu tramvajs.

Tad nu savu sāpi un attaisnojumu savai slinkošanai esmu izteicis un tagad varu uzrakstīt arī kādu rindiņu par skrējienu.

Tātad šoreiz izvēlējos skriet Portugālē 111km garā taku skrējienā Trail de Conímbriga Terras de Sicó. Labi, ka šoreiz, pateicoties manai trenerei Anetei, veselais saprāts palika pie manis un nepieteicos 180 km skrējienam, kas sezonas sākumā tiešām būtu bijis nedaudz par traku. Lai nu kā, 111 km distance tika atzīta par gana labu un, tā kā man patīk piedalīties mazpazīstamos skrējienos, arī šis skrējiens tika izvēlēts pēc principa – piedzīvojums un kaut kas interesants. Informācija par skrējienu bija maza, bet kā jau (lasīt ar sarkasmu) kārtīgam kalnu skrējējam, tad “pats svarīgākais” ir augstuma kāpuma metri. Atzīšos, bet +4000 kāpuma metri uz 111 km manā galvā skanēja aptuveni šādi: “Tas jau tāds Tērvetes Stirnubuka posms tikai x4 garāks. Vēsā mierā, tešamais gabals. Sezonas sākumā būs labs iesildīšanās variants”. Šeit laikam vietā būtu tāds latviešu teiciens: “Neskati vīru no cepures”. Vēlreiz un vēlreiz mācība man kā arī citiem, kas plāno savas ultras. Šie cipari mēdz būt mānīgi un arī šajā gadījumā vajadzēja šo informāciju izvērtēt nedaudz kritiskāk. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, trase bija nedaudz grūtāka un tehniskāka, kā biju paredzējis.

337121541_943458403760180_3760174132883859289_n

Lai saprastu, cik tad eksotisks bija šis skrējiens, var minēt faktu, ka uz sacensību startu, konkrētajā distancē, izgāja 291 dalībnieks, no kuriem tikai 8 bija citu valstu pārstāvji. Nīderlandes pārstāvis un es kā Latvijas pārstāvis, noteikti bijām eksotiskākie skrējēji, jo pārējie ārzemnieki bija spāņi un francūži. Jebkurā gadījumā vietējie skrējēji un līdzjutēji Latviju labi atcerēsies, tas nu ir fakts. Bet par to nedaudz vēlāk.

Parasti īpaši nepieminu obligāto ekipējumu savos aprakstos, bet šoreiz gribēju par to ieminēties un ne jau tāpēc, ka organizatori ar to bija pārcentušies, bet, tieši otrādi, tāpēc ka tas bija mega nabadzīgs. Proti, organizatori bija paredzējuši, ka līdzi skrējienā obligāti jābūt 1.folija segai, 2.mobilajam telefonam, 3.ūdens krūzītei, 4.Svilpei. Lai saprastu tie, kas mazāk orientējas ultramaratonu skriešanā, šīs maigi izsakoties ir ļoti nabadzīgas prasības. Lukturīša esamība, pirmās palīdzības lietas un drēbes aukstajiem laikapstākļiem, laikam vietējiem ir pašsaprotama lieta, un organizatori pat neiedomājas, ka kāds šīs lietas varētu ignorēt. Jāsaka, ka drosmīgi, jo tomēr ir redzēti visādi brīnumi garajās distancēs. Atzīšos, bet arī es pēc šādām zemām prasībām obligātajam ekipējumam, šo to atstāju, ko parasti būtu ņēmis līdzi.

Vēl viena interesanta lieta bija tā, ka skriešanas numuru izsniegšana notika tikai pēc dokumenta, kuru biji ievadījis piesakoties sacensībām. Dokuments bija jāuzrāda un sērijas numurs tika salīdzināts uz skriešanas numura uzdrukātajiem cipariem. Pieļauju, ka dokumenta neesamības gadījumā viņi nebūtu tik nežēlīgi un gluži nedzītu prom, bet kas to lai zina. Izskatījās, ka pret vietējiem, kas ņēma dalību kā Portugāles čempionāta dalībnieki, organizatori izturējās gana stingri. Nu un tas, ka portugāļiem, arī tiem, kas darbojās pie numuru izsniegšanas, ir tā pagrūti ar angļu valodu, pat nav īsti vērts pieminēt. Labi, ka zīmju un žestu valoda vēl joprojām visur rullē.337404216_665070225377754_5700063130845724989_n

Tagad, kad visiem jau ir apnicis lasīt, beidzot nonākam līdz pašam skrējienam. Lai izklausās viss dramatiskāk, tad jāsaka, ka uz startu es devos klibojot. Četras dienas pirms došanās uz sacensībām pamanījos satraumēt kājas muskuli un līdz pat starta šāvienam Portugālē, nebiju pārliecināts, ka būšu spējīgs skriet.

Tā nu es stāvu sacensību galvenajā laukumā un man jāsaka, ka ultramaratonu sacensībās šis ir brīdis, kad es ķeru kaifu. Šis ir brīdis, kad man pazūd stress un visas problēmas. Ir miers un ir apziņa, ka ir palikusi tikai viena maza lieta – noskriet šo distanci. Vispakārt diez gan nepiespiesta atmosfēra, bet viens krīt acīs nu tā, ka to vienkārši nevar ignorēt. Ir pulkstens 22:30 un ārā tajā brīdī ir +7 grādi. Naktī sola +4 un manā izpratnē tā ir forša, komfortabla skriešana temperatūra. Mans plāns skriet visu nakti parastā skriešanas kreklā un šortos. Nepārspīlēšu, bet vietējie saģērbušies tā, it kā āra temperatūra būtu -10. Skrējēji stāv siltajās skriešanas biksēs, biezajās jakās, cimdos un daži brīnumi galvā uzvilkuši to teroristu masku  , kur tikai acis var redzēt. Un tad es novilku savu iesildīšanās apģērbu. Tas bija kā tajā pasakā par kailo karali uz kuru visi rāda ar pirkstu. Tikai šoreiz pats karalis zināja, ka ir kails. Īsumā, vietējie bija manāmi pārsteigti, ka skriešu īsajā apģērbā. Citas reizes es būtu nobijies, ka varbūt tiešām esmu smagi kļūdījies ar apģērba izvēli, bet ne šoreiz. Pieredze tomēr dara savu un pazīstot savu organismu stāvēju ar akmens cietu ģīmi un pārliecību par savu lēmumu. Brīžiem gan smiekli uznāca, kad sastapos ar šokējošajiem skatieniem. Tā nu lēnām vietējie sāka iepazīt, ka ir tāda Latvija, kur nav vajadzīgas drēbes lai skrietu.

Došanās uz starta koridoru sākās ar nelielu stresu un beidzās ar nelielu humoru. Sacensību nolikumā bija minēts, ka dodoties uz startu tiks pārbaudīts obligātais ekipējums. Es to biju uztvēris vairāk kā humoru, jo kurš gan tērēs laiku, lai pārbaudītu niecīgo obligāto ekipējumu. Bet pārbaudīti tika pilnīgi visi un šeit nedaudz paskaidrojot jāsaka, ka tajā brīdī, kad Tev liek izķidāt perfekti sapakoto somu, kur mantas ir saliktas noteiktā kārtībā, tas uzdzen stresu. Skaidrs, ka atpakaļ visu tik perfekti vairs nesaliksi, un var rasties zināms diskomforts skrējiena laikā.

dsurfotos

Pēc ekipējuma pārbaudes sekoja humors. Mani apgrābstīja vīrs gados. Jā, tieši tā.  Čalis, kurš pārbaudīja ekipējumu, ieraugot manu skriešanas apģērbu, nespēja noticēt tam ko redz un neticībā aptaustīja manas rokas un ar izteiktu žestu pakratīja galvu. Tajā brīdī sapratu, ka viņš apsver domu par to, lai nelaistu mani starta koridorā. Bet pēc tam, kad saprata, ka esmu ārzemnieks, kaut ko nomurmināja un ielaida iekšā starta koridorā. Pieļauju, ka nodomāja, ka lai jau šitas ārzemnieks atsalst distancē, ja jau tā grib.

Ļoti daudzās sacensībās esmu zaudējis laiku pēc tam, kad iestājos starta koridora beigu galā un tad distancē veicu apdzīšanas. Šoreiz plāns bija stāties priekšā un, ja vajag, pirmos kilometrus forsēt nedaudz ātrāk kā parasti. Tā arī izdarīju, un ar starta šāvienu beidzot sākās mans 26. ultramaratons.

Pirmie 34 kilometri no skriešanas viedokļa bija garlaicīgi. Ārkārtīgi daudz gari un lēzeni kāpumi pa grants un zemes ceļiem. Visapkārt tumsa, un nekādas iespējas piesiet aci kādiem skatiem. Tajā brīdī likās, ka šis būs garlaicīgākais ultramaratons pēdējos gados. Vienīgais, kas uzturēja pie jautrības, bija vietējo fanu uzmundrinājumi un smiekli, kas neizpratnē vēroja čali, kurš ir būtiski plānāk apģērbies kā pārējie. Tā nu man sāka veidoties savs fanu klubs. Īstenībā visu cieņu vietējiem, daudzos skriešanas posmos cilvēki bija sapulcējušies bariņos un aktīvi atbalstīja skrējējus. Vienmēr patīkami skriet, kad jūti daudzo cilvēku atbalstu.

Pirmie 34 kilometri ripoja ļoti raiti. Cītīgi sekoju savam ēšanas plānam – ik pa 18 min padzerties (miksējot ūdeni un izotonisko dzērienu), ik pa 30-40 min 2-3 sāls tabletes, 45 min – 1 h isostar želeja (aptuveni 60 g), būtiskāks ēdiens organizatoru sarīkotajos punktos.

337746984_524018483237524_2337026262497227189_n

Pirmajos 34 km sasniedzu divus organizatoru veidotos kontrolpunktus. Balstoties uz savu pieredzi, esmu gana labi atstrādājis vizītes tajos, kur cenšos lieki netērēt laiku. Bet pirmais kontrolpunkts man galīgi nepadevās. Ieskrēju nesagatavojies un īsti nepārdomājot savu rīcības plānu. Izsita no līdzsvara arī tas, ka uz galdiem praktiski nebija sāļā ēdiena, ar ko biju rēķinājies. Dusmīgs uz sevi un organizatoriem izskrēju no kontrolpunkta, provizoriski pavadot tajā 2-3 minūtes ilgāk kā biju paredzējis. Otrajā kontrolpunktā biju izdarījis secinājumus un arī turpmākās distances gaitā varēju lepoties ar savu operativitāti. Bija posmi, kur konkurenti distancē bija ātrāki par mani, bet kontrolpunktos mazāk pavadītais laiks, pilnībā likvidēja viņu iespēto distancē.

Gan jau kādreiz visi ir spēlējuši kādu datorspēli, kur, progresējot spēlei, grūtības pakāpe pieaug un jāsāk “iesvīst”. Pēc 34. km šīs sacensības man atgādināja tieši šādu metaforu. Tā līdz pat 101. kilometram skrējiens jau veidoja pavisam citu ainu. Arvien biežāk parādījās posmi, kur skriešana bija jānomaina uz kāpšanu pa akmens krāvumiem. Takas kļuva šaurākas un “mežonīgākas”. Pārkārušies augi pāri skriešanas takām un asi krūmi kļuva par standarta lietu. Lai arī noskrējieni nebija tie patīkamākie, tomēr problēmas tie sagādāja stipri mazāk kā citās līdzīgās sacensībās. Noskrējienos segums bija sauss un nevienā momentā kājas neizslīdēja. Kas zina, varbūt arī apavi nospēlēja zināmu lomu, jo šīs sacensības bija ugunskristības maniem jaunajiem Hoka Matafe speed 4 apaviem. Nepaskopošos ar reklāmu, bet šie apavi no kāju veselības viedokļa pēc skrējiena pagaidām ir bijuši paši labākie, kādi man ir bijuši. Ja pēc citiem skrējieniem pēdu traumas, noberzumi, tulznas ir ikdienišķa parādība, tad šoreiz jau nākamajā dienā būtu varējis vilkt balles kurpes.

dsurfotos

52. km kontrolpunkts iezīmēja distances viduspunktu, un uz šo vietu bija iespēja nosūtīt sev vēlamās lietas. Visvairāk šajā vietā man palikuši atmiņā mediķi, kas novēroja skrējēju veselības stāvokli. Vairāki skrējēji izskatījās tiešām nosaluši, un mediķiem laikam radās zināma neizpratne, skatoties uz mani. Bet pēc mana teksta: “I’m from the North”, bažīgi pamāja ar galvu un devās tālāk. Taisnības labad jāsaka, ka bija kļuvis nedaudz vēsāks un skaidrs, ka tas mani motivēja nepavadīt nevienu lieku minūti kontrolpunktā un ātri doties distancē.

Kā jau visās sacensībās ir arī grūtāki brīži un šoreiz man tas pienāca ap 60. km, kad sāku arvien biežāk pieļaut kļūdas, atsitot kājas pret akmeņiem un vienā gadījumā paspēju pat izklāties “zvaigznītē”. Vēl pirms tam biju nopriecājies, cik veiksmīgs skrējiens līdz šim brīdim ir padevies un varbūt šoreiz pat palikšu pēc skrējiena ar visiem kāju nagiem. Šajā posmā skaidrs bija viens, ka esmu kaut kur pieļāvis kļūdas un tad jau pēc pieredzes talkā nāca viss iespējamais uzturs, kas bija mugursomā. Vienā brīdī sāls tabletes gāja pa 4 gabalām 30 minūtēs.

337378394_1385779905505389_7051533126562280743_n

Visā sacensībā centos uzturēt pozitīvu noskaņojumu neskatoties uz visām situācijām. Izdevās pat uzdejot ar pāris vietējiem atbalstītājiem un, kā jau minēju iepriekš, vietējie atbalstītāji un konkurenti distancē mani jau sāka atpazīt ar tekstiem “guy from Latvia”.

Laikam arī organizatoriem biju iekritis acīs, jo pēc finiša tiku pasaukts un ārpus kārtas man piešķīra pāris balvas, kuras bija paredzetas tikai vietējā čempionāta dalībniekiem. Jauki un vienlaikus arī neliels darvas piliens organizatoru lauciņā, jo standartā man netiktu pat piemiņas medaļa un ja tomēr brauc pāri visai Eiropai, lai piedalītos šādās sacensībās, tomēr gribētos kādu piemiņu.

Īpaši vēlējos pieminēt un paslavēt organizatorus par fotogrāfiem distancē. Tik daudz fotogrāfu un bilžu man noteikti nav bijušas no sacensībām un lai arī tas ir mārketings, jo pēc tam bildes ir iegādājamas par attiecīgu naudas summu, tomēr iegādes summas bija pat ļoti demokrātiskas.

Ja runājam vispārīgi par sacensībām, tad no distances atmiņā palika tikai 3 garie kāpumi, bet viennozīmīgi daudzie mazie pauguri un noskrējieni neļāva atsābt nevienā brīdī. Šķietamie taisnie posmi bija tikai acu apmāns, jo nepārtraukti atradās nelielā slīpumā. Šie garie, indīgie posmi ar mazo slīpumu visvairāk palikuši atmiņā, jo tie savā veidā bija kā tāda spīdzināšana visas distances garumā. Bija īpaši grūti atrast motivāciju skriet šajos lēzenajos kāpumos. Bet te arī skaidrs, ka motivācija tajos skriet būtu lielāka, ja pats būtu labāk satrenējies. Iepriekš minēto lietu rezultātā, relatīvi mazais kāpumu metru skaits uz visu distanci (+4000), ir viegli salīdzināms ar kādiem citiem skrējieniem, kur kāpumu metri tuvojas +6000.

337531094_718052286770240_267902381982903987_n

Gala rezultātā no 291 censoņa pēc laika ierindojos 59. vietā ar rezultātu 16 h 07 min. Bet šoreiz šis skrējiens man nav stāsts par laiku vai vietu. Šoreiz tas man bija stāsts par to, ka neskatoties uz saspringto ikdienu, es biju spējīgs kvalitatīvi sagatavoties un realizēt kārtējo izaicinājumu.

3 komentāri rakstam Edgara Trail de Conímbriga Terras de Sicó

  • Hermejs Hermejs

    Ārkārtīgi iedvesmojošs raksts un skaistas bildes. Visiem, kas nav profesionāli skrējēji, ir darbs, mazi bērni utml. lietas, kas skriešanai veltāmo laiku ļoti saīsina. Iedvesmo stāsts, ka tik un tā var noskriet.
    Tīri no ceļošanas viedokļa es ieteiktu mazu leksikonu vietējā valodā tomēr sagatavot. Nav tā, ka lielās valstīs visi tā nu runā angliski. Ir vērtīgi, ja vismaz lidmašīnā izlasa “X valoda 15 minūtēs” vai kaut ko tādu.

  • Inga_K Inga_K

    Super raksts. Paldies par stāstu!

  • Lauma Lauma

    Wow, wow, wow. Jau atkal gribu uz kādu kalnu ultriņu ar piedzīvojumiem. Un ļoti labi saprotu “I’m from the North”, jo šis ir piedzīvots Madeirā, kad vietējie otrajā naktī stāv blakus dūnu jakā, bet es aiztaisu plāno vestīti pieklājības pēc.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.