Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Vilkaču maratons 2020

Divus gadus biju braukusi uz Vilkaču maratonu kā līdzjutēja un biju visai pārliecināta, ka arī šogad 25. jūliju pavadīšu Spīganu kalnā, kaitinoši uzmundrinot dalībniekus. Taču tad atnāca pandēmija un izjauca šos plānus. Kad tika atceltas visas manas ārzemju ultras un tapa skaidrs, ka lielos kalnus šogad redzēšu vien instagram, nepavisam nevajadzēja daudz, lai mani sakūdītu pārtraukt Vilkaču maratona boikotu, un visai drīz biju atrodama dalībnieku sarakstā.

Tālāk atlika tikai gatavoties. Te gan vērts pakāpties pāris mēnešus atpakaļ, jo gatavošanās Vilkacim nesākās brīdī, kad pieteicos sacensībām. Pēc visai katastrofālas sezonas pagājušogad, rudenī galvenais mērķis bija tikt vaļā no visām traumām un atgūt labu pašsajūtu un ritmu. Drīz vien treniņiem pievienojās arī sporta zāle un svaru cilāšana, un pavasari sagaidīju lieliskā formā. Pandēmijas sākums gan nedaudz izsita no ritma, jo vajadzēja pierast pie jaunās rutīnas, tai skaitā strādāšanas no mājām darbā, kas kļuvis krietni intensīvāks, nomainīt dzīvesvietu un vēl tikt galā ar pēkšņi uzradušos traumu, kas gan bija vairāk kaitinoša nekā traucējoša. Ja ar pirmajiem faktoriem bija visai vienkārši tikt galā, tad ar to pēdējo tiku galā vien jūnijā un tāpat brīžam šaubījos, vai pilnībā.

Es patiesi izbaudīju gatavošanos Vilkacim. Pirmkārt, trase man jau bija iemīļota, jo ir tuvākais reljefs, kad esmu Engurē un ar prieku izmantoju katru izdevību tur uzskriet. Pirms Vilkača pavadīju tur daudz laika – sākumā teicu, ka esmu noskrējusi 22 apļus, taču atradu vēl divus, kas nozīmē, ka kopā noriņķoti apmēram 77km ar +3800m. Nopietnākais treniņš bija jūlija sākumā, kad veicu 7 apļus un īpašu uzmanību pievērsu uztura testēšanai. Tajā dienā gan īpaši labi nejutos, tāpēc motivēju sevi sakot, ka esmu veikusi sacensību pēdējos 7 apļus un lielai daļai īstā skrējiena vajadzētu būt vieglākai. Otrkārt, es jutu, ka Vilkacis varētu būt kas tāds, ko veicu arī individuāli, ja nu ierobežojumi neatļauj sacensībām notikt, tāpēc nebija šaubas par to, vai ir vērts tā gatavoties.

Ko es ieguvu no tā, ka biju pavadījusi trasē tik daudz laika? Es pārzināju katru trases centimetru un varēju galvā to vizualizēt. Vēl nedēļu pirms Vilkača devos uz trasi, lai noslīpētu detaļas un atrastu labākās trajektorijas, speciāli izskrienot variantus, ko parasti neskrēju, lai tikai būtu droša, ka esmu atradusi labāko variantu. Taču lielākais ieguvums bija tas, ka sacensību laikā man nevajadzēja tērēt enerģiju lēmumu pieņemšanai. Proti, man bija pilnīgi skaidrs, kuros kāpumos es skrienu, kur es pāreju soļos un tieši kurā vietā man no iešanas atkal jāsāk skriet, un es nebiju gatava ielaisties nekādās diskusijās ar sevi par to, vai man gribas skriet Āžu kalnā vai negribas. Ja man galvā tas bija atzīmēts kā skrienamais posms, tad tur bija jāskrien! Tā kā zināju, cik daudz laika man vajag viena apļa veikšanai, varēju sagatavot precīzu kaujas plānu sacensībām – ko ēst, dzert, darīt pēc katra apļa. Uzrakstīju plānu arī uz lapas un paņēmu līdzi uz sacensībām, lai vajadzības gadījumā ir špikeris.

Mērķis man bija tikai viens: turēt apļu laikus 21-24 minūšu robežās. Nekas cits – ne vieta kopvērtējumā, ne finiša laiks. Es pat nebiju sarēķinājusi, kādu finiša laiku varētu dot šādi apļu laiki. Zināju, ka realizējot šādu stabilitāti, viss pārējais sakārtosies pats. Protams, mērķis bez konkrētiem soļiem, kā to sasniegt, ir tikai cerības. Lai izskrietu apļus šajos laikos, būtībā nekas sarežģīts jāizdara nebija – jāskrien tur, kur vajag skriet, un jākāpj tur, kur jākāpj. Lai nenovērstu uzmanību no būtiskā, pateicu sev, ka koncentrēšos tikai uz sacensībām, īpaši starta/finiša zonā, jo zinu, ka tur ir viegli pavilkties līdzi jautrībai un līdz ar to arī lēmumam, ka aliņš taču ir foršāk nekā apļošana… Nekā nebūs! Šo sacensību atslēgas vārdi bija klātbūtne, fokuss un gatavība sacensties.

Jo tuvāk nāca 25. jūlijs, jo spēcīgāk izjutu vispārēju sacensību trūkumu. Ja pati par savām spējām jutos visai pārliecināta, lielāko uztraukumu deva tas, ka jau bija aizmirsušās tādas lietas kā, piemēram, ko tad īsti vajag līdzi uz sacensībām. Galu galā sacensību centrā ierados ar milzu somu, gatava ikvienam scenārijam. Šķiet, ka pat sniegs mani nepārsteigtu. Vēl zināms uztraukums bija par to, kā būs skriet barā, jo mūžību tas nav darīts un ik pa laikam atcerējos par talantu pabeigt sacensības to pirmajos 2km, bet arī ar šādām domām tiku galā, kas tikai stiprināja pārliecību, ka esmu daudz labākā izejas punktā nekā pirms gada. Klātbūtne, fokuss, gatavība.

Roka uz pulsa, tpfu, pulksteņa pāris mirkļus pirms starta

Roka uz pulsa, tpfu, pulksteņa pāris mirkļus pirms starta

Nu tad beidzot ir tikts līdz pašai skriešanai. Ieņemu vietu pašā pirmajā rindā, un tagad gribas pasmaidīt, ka jau no paša sākuma gribēju parādīt savus nodomus, taču patiesais iemesls tam bija daudz praktiskāks – gribēju, lai starta burzmā man priekšā ir pēc iespējas mazāk cilvēku, kas pavisam burtiski maisītos pa kājām. Skaidrs, ka startā entuziasms visiem sit augstu vilni, tādēļ kopā ar šo lēmumu nāk risks pamatīgi pārķert startu. Risks, ko biju gatava uzņemties, jo biju ar Vilkaci sadraudzējusies, lai zinātu, kādā intensitātē jāskrien.

Jau pirmajos metros ir atgriezusies sacensību sajūta. Priekšā džeki sarunājas līdz viens saka, ka parunāsies finišā, aiz muguras čalo Linda. Skrienu savā ritmā, bet jūtu, ka aiz muguras ir bars, kas gaida pirmo izdevību apdzīt. Pirmajā noskrējienā Brālītis rāda meistarklasi, Spīganu kalnā man blakus ir Linda, un esmu pielikusi soli pirms pati to apzinos. Viss šis rezultējas tajā, ka pirmajā aplī esmu kādu minūti priekšā savam grafikam. Lai arī sajūtas ir lieliskas, zinu, ka vajag turēt sevi stingrākos rāmjos, ko apstiprina arī Daiņa zīme nepārķert. Šajā brīdī nolemju, ka fokuss man nozīmēs arī to, ka pēc iespējas nereaģēšu uz līdzjutējiem. Es viņus redzu, es viņus dzirdu, es viņus bezgala novērtēju un no viņiem uzlādējos, bet izvēlos koncentrēties tikai un vienīgi uz skriešanu.

Spīganu kalns šogad neierasti kluss

Spīganu kalns šogad neierasti kluss

Lai arī nākamajos apļos fiziski viss ir perfekti, tieši sākumdaļa ir visgrūtākā psiholoģiski. Visai daudz un bez iemesla skatos pār plecu, liekas, ka cīnos ar to, ka trasē ir arī citi, kas nav piedzīvots mēnešiem. Vairākus apļus noskrienu ar Miku cieši aiz muguras, kas dažbrīd ir ārkārtīgi kaitinoši, un neviens no mums negrasās mainīt tempu. Gandrīz vai ar atvieglojumu pienāk piektais aplis, kad Miks beidzot atraujas. Mērķis nemainīgi ir un paliek stabili apļu laiki, tāpēc šāds notikums man ir vienaldzīgs. Es pat nenojaušu, kurā pozīcijā esmu, pat nedomāju to jautāt, kā arī nespēju saņemties pateikt atbalstītājiem, ka mani vispār neinteresē pārsvars pār Lindu, ko viņi tik cītīgi sauc katrā starpfinišā.

Jau pirmajos apļos sajutu, ka uztura plānam nepieciešamas nelielas korekcijas. Nedaudz palielināju vienā reizē apēstās želejas daudzumu, biežāk dzēru sāls tabletes un ķēros pie apelsīniem. Viss galvenokārt tāpēc, ka bija sutīgāks kā sākumā likās. Te jāsaka milzīgs paldies Dainai par lielisko atbalstu. Katrā aplī mani sagaidīja uzpildīta pudele, ko atlika tikai paķert un skriet tālāk. Arī izvēle sagādāt savu ūdeni un kolu bija ērta un ietaupīja nervus, jo nevajadzēja mēģināt izcīnīt vietu pie labumu galda un vēl atrast savu glāzi. Šad tad gan tāpat kāds pamanījās nostāties priekšā manai kastei, taču mana mērķtiecība vienmēr uzvarēja.

Visas manas domas par Krampju kalnu skaidri nolasāmas

Visas manas domas par Krampju kalnu skaidri nolasāmas

Vidusdaļa nekā īpaši atmiņā palikusi nav. Joprojām viss pēc plāna. Mērķi izpildu, autopilotā veicu trasi, nedomāju par to, cik apļi palikuši. Sestā apļa vidū pirmo reizi saprotu, ka ir pavisam reāli izskriet zem piecām stundām. Tajā brīdī gandrīz iesmejos. Kā gan es neesmu iedomājusies šo izrēķināt jau iepriekš!? Šis svaigais motivācijas malks ir tieši laikā, jo neiztikt bez brīžiem, kad Krampju kalnā jau kuro reizi sev jautāju, kāpēc es to daru un kādēļ vispār jāskrien ultras. Kopumā gan ar filozofēšanu daudz nenodarbojos, par ko liels paldies neatslābstošajam fokusam uz nākamajiem dažiem soļiem.

Pacilājošā sajūta pieauga ar katru apli. Sāku apdzīt aizvien vairāk optimistu, kuru entuziasms sākumā bija lielāks par manējo, un tā ir lieliska sajūta. Jūtot, ka finišs lēnām tuvojas, ir vieglāk saņemties turēt tempu. 9. aplī gan pieļauju savu pirmo un vienīgo rupjo kļūdu, uz taisnes aizķeroties aiz saknes un knapi paglābjot sevi no kritiena ar divu pirkstu atspērienu no zemes. Pirms mēnešā šādā epizodē roka bija aizņemta, un paklupšana rezultējās ar izsmērēšanos pilnā garumā pa zemi, tāpēc pasmaidu, ka tiku cauri vien ar izbīli. Rezultātā gan kāja savilkta, mugura savilkta, bet ko nu vairs. Pie pirmās izdevības iedzeru sāls tableti, lai palīdzētu sev saglabāt uzmanību. Šis kalpo kā lielisks atgādinājums sev, ka finišs būs tikai tad, kad pabeigšu 13. apli.

Uz beigām atbalsts ir nepārspējams, un es nerunāju tikai par līdzjutējiem trases malā. Saņemu fantastiskus uzmundrinājumus no daudziem, kam paskrienu garām trasē. Es nevarētu izskaitīt, cik reizes tieku nosaukta par Raķeti, un dzirdu kādu sakām, ka izskatos stipra. Kā šis ceļ spārnos! Es pati arī jūtos stipra, un dzirdēt apstiprinājumu no malas ir neaprakstāmi. Tas nav kā pusklibam, nomocītam censonim teikt, ka viņš izskatās labi, lai gan visiem ir skaidrs, ka tie ir meli. Atbalsts novirza domas no fiziskajām neērtībām. Tizluma brīdī savilktais augšstilbs kļūst aizvien sāpīgāks, savu kulmināciju katru reizi sasniedzot Krampju kalnā, taču tiek atlaists pārskrējienos. Iesāpas arī vecā draudzene pēda, taču šīs ir pazīstamas sajūtas un līdz sacensību beigām ir tik maz laika palicis, ka no kādas pretsāpju ripas tāpat nebūtu jēgas. Viss šis diskomforts motivē neatslābt, jo viss ir pavisam vienkārši – ātrāk skriešu, ātrāk finišēšu, ātrāk dzeršu alu. Ja parasti sapņoju par aukstu kolu, šajā skrējienā vairāk par visu kārojās aukstu alu. Pie Spīganu kalna vairākas reizes skatījos uz alu, bet vienmēr paķēru kolu. Visam savs laiks.

#noķerAndri

#noķerAndri

Kad Spīganu kalnā apdzinu Ģirtu Dakšu, pirmo reizi apzinājos, ka esmu labā pozīcijā. 11. aplī man priekšā bija palicis tikai Jānis, Andris un Konstantīns, kuru nemaz nepamanīju, kā apdzenu starpfinišā, jo tad jau visi bija ieslēguši #noķerAndri un ziņoja, ka mums starpā ir vien 2 minūtes. Bāc, šim scenārijam es nebiju gatava. Skaidrs, ka izdarāms tas ir. Tik maza starpība nozīmē tikai to, ka vienam no mums ir grūti, un tā neesmu es. Tajā pašā laikā pilnīgi iztēlojos kā, mani ieraugot, Andris izspēlē Džokera kārti un atstāj mani bezcerīgi aiz muguras. Iespējams, līdz galam tomēr nenoticēju, ka to varu izdarīt, taču nolēmu, ka izdarīšu labāko, ko varu, un tad jau redzēs, kas no tā sanāks. Rezultātā pēdējie divi apļi ir visātrākie starp visiem dalībniekiem. Priekšpēdējā aplī gan vēl pastrīdos ar kādu skrējēju, jo man liekas, ka esmu 4. vietā, bet viņš mani pārliecina, ka kļūdos. Kad sāku pēdējo apli, dzirdu skaļu Andra uzmundrinājumu, kas liek vēl vairāk kāpināt intensitāti, jo trenera norādījumiem taču jāklausa! Šajā brīdī gan saprotu, ka arī šoreiz viņš izspruks no Zanēm, kas apstiprinās brīdī, kad Krampju kalna pakājē redzu viņu strauji tuvojamies Spīganu kalnam.

Pēdējais aplis ir bauda. Zināt, ka katru kalnu veicu pēdējo reizi. Gandarījums, ka mērķis ir realizēts. Pārliecība, ka esmu spēcīga, bet šī ne tuvu nav manu spēju robeža. Ticība, ka arī meiča varētu šo uzvarēt. Vienīgā bēda bija par to, ka aizmirsu pateikt, lai sagaida mani ar aukstu alu. Tomēr tas nemazina prieku, ar kādu ieskrienu finišā, jo gandrīz divus gadus esmu strādājusi, lai sagaidītu šādu dienu, un tas ir bijis tā vērts. Labāku pjedestālu, ar ko dalīt šo prieku, nevaru vēlēties – Supervaroņu virzītājkomanda ar kopīgiem radurakstiem. Kaut kas tajā Alūksnē ir!

Finišs. 4:52:11

Finišs. 4:52:11

Manuprāt, bija vairāki iemesli, kas palīdzēja man sasniegt un pat pārsniegt ekspektācijas par savu sniegumu. Protams, fiziskā sagatavotība ir pamatu pamats, taču uzvarošie faktori noteikti bija rūpība, ar ko piegāju šīm sacensībām. Vēl nevieniem mačiem nebiju gatavojusies tik cītīgi un noslīpējot visu līdz sīkākajām niansēm. Trases pārzināšana, skaidrs mērķis, konkrētas darbības, kas jāizpilda specifiskos brīžos trasē un starpfinišā, gatavība dažādām situācijām un problēmu risināšana vēl pirms tās ir sākušas traucēt. Es ietaupīju daudz enerģijas, pieņemot lēmumus vēl pirms sacensībām. Lai arī skrēju pati, man ir spēcīga komanda – Andris, kurš sagatavo, Daina, kurai bija lieliska debija atbalsta komandā, un viss Tabors un kuplais Supervaroņu pulks, kas tic un atbalsta. Un ikvienam, kurš uzmundrināja, pateica labu vārdu, uzrakstīja komentāru, uzspieda sirsniņu/īkšķīti vai kā citādi atbalstīja – paldies!

Latvijas Trail race Daibē.

107908884_318308589556284_3261899125068583646_n

Viens no pēdējā laika jaunumiem mūsu taku skriešanas kalendārā ir Latvia Trail race. Bija dzirdēts, ka sacīkstes labas, bet kaut kā likās, ka man varētu būt par grūtu – man tomēr reljefs diez ko nepatīk. Tomēr loterijas mēdz būt nežēlīgas – laimēju brīvstartu jebkurai distancei Daibes sacīkstēs. Sākumā izdomāju, ka jāņem 63 km, bet vēlāk sākās viss tas Covid trakums, tad karstums, tad izdomāju, ka jāaizskrien uz Valmieru, un tā nu pārreģistrējos uz 31 km. Ļoti, ļoti prātīgs lēmums! Lasīt tālāk.

#esesmustirnubuks – Ozolkalna Stirnu buks

#esesmustirnubuks – Krimuldas Stirnu buks

Kā buks lēca Himalajos

rimants_46191601032_34ff3899d6_o“Ellīgi grūti, bet sasodīti skaisti gan!” tā par daudzdienu augstkalnes taku skriešanas sacensībās Nepālā piedzīvoto secina Rimants Liepiņš. Stirnu buka sacensību organizators meta izaicinājumu vienām no pasaulē grūtākajām skriešanas sacensībām Manaslu Mountain Trail Race, deviņās dienās Himalajos veicot 170 km un šķērsojot kalnu pārejas 5000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Tuvojoties šādam augstumam, cilvēka prāts retinātajā gaisā bieži vien vairs nav spējīgs pilnvērtīgi funkcionēt — piemēram, viens no Somijas sportistiem trīs no savas dzīves stundām augstkalnē pazaudēja un vairs neatcerējās, kā trasē izģērbies kails un nogāzies gar zemi… Pamēģiniet paskriet šādos apstākļos! Lasīt tālāk.

SKM 2018 – LČ takās

43447191_2241693345918217_7329204971562336256_o

Siguldas kalnu maratons ir punkts uz i. Ne jau tikai tādēļ, ka tajā var tikt pie pēdējās medaļas i burta formā, kas kopā ar pārējām veido vārdu “Sigulda”, bet arī tādēļ, ka tās ir sezonas pēdējās sacensības, kas lielā mērā atstās pēcgaršu par visu sezonu, lai kāda tā bijusi. Tad vēl tādi faktori kā vēlme aizstāvēt pagājušā gada titulu, cīnīties par Latvijas čempionāta medaļām, ceļazīmi uz nākamā gada PČ un uzlabot savu reitingu, kas viss kopā ir diezgan smaga nasta, ar ko iziet uz starta. SKM kļuva vēl būtiskāks pēc CCC, kad visvairāk jau man pašai bija svarīgi sev parādīt, ka tā bija neveiksmīga apstākļu sakritība un es varu daudz vairāk.

Tomēr sezona ir bijusi gara, tāpēc nebija liels pārsteigums, ka garajā treniņā divas nedēļas pirms SKM pēda un celis tai pašai kājai, kuras potīti pagriezu PČ, sāka klusi īdēt, ka būtu tā kā laiks atpūsties. Uz Stirnu buka noslēgumu sūdzības kļuva jau nepatīkami skaļas, taču krietni čaklāka rullēšanās panāca to, ka SKM nedēļā jutos jau ļoti labi un likās, ka vismaz par šo skrienot varēs pārāk nesatraukties. Vēl lielāks prieks gan ir par izvairīšanos no visiem baciļiem, kas kopš atbraukšanas no CCC plosījās darbā.

Ja fiziski jūtos labi, tad dažbrīd pārdomas pirms SKM gan ir dažādas. Pareizā virzienā ievirzīt domas palīdz Andris un sarunas ar treniņbiedriem, tāpēc piektdienas vakarā, liekot visvisādas mantas starpfiniša somā, izdodas sevi lieliski noskaņot un nomotivēt kārtīgai cīņai, atmetot visu lieko. Galvenā motivācija ir izpildīt laika plānu un parādīt labāko, uz ko tajā dienā esmu spējīga, jo pārējais sakārtosies pats no sevis, ja tiks realizēti šie divi punkti. Taču starpfiniša somā tāpat nokļūst arī lukturis, jo tā tomēr ir ultra un nekad neko nevar zināt.

43584726_2241675802586638_130174308348592128_o

2/3 LČ dāmu pjedestāla un profesionāla atbalsta komanda

Sacensību rītā pamostos ar jūtamu satraukumu, par ko pat priecājos, jo nekas cits tik labi neliecina, ka gaidāms kas svarīgs. Braucienā uz Siguldu man kompāniju sastāda Viva, un sarunās laiks paskrien nemanot. Sacensību centrā ātri tieku pie numura un ieņemu vietu starpfiniša zonā, kas atstāj gana daudz laika sarunām un selfijiem. Daudzas sarunas agrāk vai vēlāk noved pie runām par atkārtotu uzvaru, taču negribu vietas dalīt pirms starta. Skaidrs, ka par to cīnīšos, taču dažas stundas vēl jāpagaida līdz būs redzams, cik veiksmīgi tas izdosies.

Negaidīti pacilājošs brīdis ir atklāšanas ceremonija, kur man ir tas gods pacelt Latvijas karogu. Pēc šī visas motivācijas, pārliecības un pozitīvo emociju baterijas ir pilnībā uzlādētas un Ziediņa pakājē nokāpju gaužām labā noskaņojumā. Pēdējās minūtes pirms sacensībām vienmēr strāvo ar tādu interesantu enerģiju it īpaši, kad tiek pavadītas plecu pie pleca ar draugiem. Pagūstam vēlreiz pasmieties, ka Cukuriņš varētu būt mans tempa turētājs, un tad jau arī tiek dots starts.

43411747_2241660285921523_2785810084192583680_o

Lai nepārķertu startu, pirms gada nestājos pirmajā rindā, taču tad citi bija savas spējas novērtējuši ar krietnu devu optimisma un jau Ziediņā varēju nodarboties ar apdzīšanu. Šogad esmu nolēmusi mācīties no šīs pieredzes, tāpēc startēju no otrās rindas tūlīt aiz Andra. Sākumā turos viņam aiz muguras, taču jau drīz viņš attālinās un palieku citu skrējēju ielenkumā, kas ciešā čūskā virzās augšup pa izpļauto trajektoriju. Vienā brīdī blakus dzirdu Lindas jautro čalošanu, taču drīz tā apklust un cilvēku apkārt ir tik daudz, ka man nav ne mazākās nojausmas, vai viņa ir priekšā vai aizmugurē.

Tiekot augšā Ziediņā, redzu pāris skrējējus, kas ir gaužām skumīgā stāvoklī pēc cīņas ar šo nogāzi, un uzreiz atceros vienu no SKM bingo punktiem par to, kā, mēģinot tikt pie apaviem, var tikt pie DNF. Līdzjūtība ir īsa, jo ir laiks noskrējienam pa Pilsētas trasi, kur drošā solī apsteidzu skrējējus. Lai arī noskrējiens vietām izskatās slidens, ar saķeri problēmu nav nekādu un es vēlos, lai tas būtu garāks. Korde ir kāpums, ko gaidu vismazāk, taču drīz tas ir klāt. Viegli nav, taču citiem apkārt tas sagādā lielākas grūtības. Skatos uz meiteni, kura ir tik ļoti saliekusies uz priekšu, ka ar seju nav tālu līdz zemei. Domāju pateikt, ka šādi kāpt nav īpaši efektīvi, taču paturu mēli aiz zobiem, jo tajā brīdī, kad jau otrais kāpums ir novedis līdz šādam stāvoklim, citu komentāri gan jau ir pēdējais, ko gribas dzirdēt.

Kordes noskrējiena sākumā turpinu apdzīšanas manevrus, taču akrobātiskie elementi pār nokritušajiem kokiem gan man pārāk pie sirds neiet. Viens koks ir tik augsts un liels, ka tam pārkāpt pāri nevaru, principā sanāk uz tā apsēsties un kājas ir gabaliņu virs zemes, bet kaut kā tieku pāri, pārlieku neaizkavējot satiksmi aiz sevis. Nākamajos trīs apļos tieku tam pāri ar improvizētu lēcienu, kas ir kaut kas starp barjerskriešanas tehniku un lēcienu pār buku. Kāpums Kaķīškalnā ir labāks par Kordi, lai arī augšā ir jāpacīnās ar slideniem māliem. Turpat arī ir Normunds, kurš tik pasaka kaut ko par manu taktiku, un tajā brīdī saprotu, ka noteikti neesmu augstā pozīcijā. Nepajautāju gan, kurā tieši vietā esmu, jo jāskrien tālāk.

Lejā no Ķeizarkrēsla tieku daudz veiklāk kā treniņskrējienā pa SKM trasi. Lēzenajā kāpumā pa mulču uz Laurenčiem sākumu pat uzskrienu, kas izsauc skaļus uzmundrinājumus no apkārtējiem, taču beigas gan raitā solī uzkāpju. Šim sekojošajā noskrējienā pa velo trasi it kā jūtos labi, taču saprotu, ka domas ir kaut kur citur un neesmu pilnībā fokusējusies skrējienam. Ik pa laikam kaut kur aizķeros, mēģinu pagriezt potītes un katra šāda epizode mani uzvelk aizvien vairāk. Kad beidzot sākas taisnais posms, kas Ķeizarskata apakšā izmet lielu cilpu, pamanu Lindu un varu novērtēt attālumu starp mums. Cenšos taisnajā gabalā neslinkot, bet ir sajūta, ka nevaru realizēt pilno potenciālu un kaut kā pietrūkst. Neapmierinātība ar savu sniegumu turpina augt, bet vēl mazliet jāpaciešas līdz kulminācijai.

43650719_2242733225814229_3250508640628506624_o

Kad ir veikts taisnais gabals līdz Mednieku namiņam, trase ved lejā pa koka trepēm. Pagriezienā stāv brīvprātīgais un brīdina, lai uzmanās, jo esot slidens. Pasaku paldies, pasperu trīs soļus pa trepēm un – bladāc! – esmu gar zemi. Uz trepēm esmu pamatīgi atsitusi muguru, trieciens ir izgājis arī caur roku uz visu plecu zonu. Lai arī skarbs, šis droši vien bija nepieciešamais restarts. Atlikušais noskrējiens gan tiek veikts ar zināmu bijību un dzirdināšanas punktā veicu neplānotu, taču pavisam neilgu pauzi, lai noskalotu zemi no sūrstošās plaukstas. Secinu, ka kritiens nav atstājis sekas, kas traucētu skriet, un turpinu skriet jau ar pavisam citu attieksmi. Tagad ir jāskrien, muļķoties un domāt par visu ko citu varēs pēc tam, kad vēl četras reizes būs uzkāpts Ziediņā.

Kādu laiku tas labi izdodas. Lejup pa veco serpentīnu skrienu ar nelielu piebremzēšanu, lai tas nav pēdējais patīkamais noskrējiens. Gandrīz pašā tā lejā garmins nopīkst, ka laiks želejai. Tā kā esmu apņēmusies ēst kā pēc pulksteņa bez nekādiem kompromisiem un prātošanām par to, vai gribas, tad automātiski velku želeju no kabatas un gatavojos ēst. Protams, aizrijos jau ar pirmo malku, taču, negribot izliet atlikušo uz rokām, cenšos visu ātrāk apēst. Klepodama cenšos nobēdzināt nelaimīgās želejas iepakojumu kabatā, taču tas izkrīt no rokām un to ķerdama saslīdu uz slapjajām lapām un vēl mazliet pastiepju sasisto muguru. Beidzas viss laimīgi – nekas nav piemēslots un pēc kārtīgas padzeršanās beidzot spēju paelpot, taču nu gan mans pacietības mērs ir pilns.

Labā ziņa gan ir tāda, ka jau ceļā uz starpfinišu ir skaidrs, ka pat ar visiem izgājieniem iekļaujos laika plānā. Ziediņa apakšā noķeru Lieni, kura saka, ka tepat priekšā ir Irita, kura izskatoties nolūzusi. Paskatos uz augšu, ieraugu viņu, bet par nolūzuma pakāpi nekādus secinājumus nevaru izdarīt, jo pavisam retais Ziediņā kāpjot izskatās spēcīgs. Tāpat arī var redzēt Lindu, kura ir jau krietni augstāk. Kāpju, mazliet parunājos ar Lieni, taču galvenokārt noskaņojos nākamajiem trīs apļiem. Lai kas būtu noticis pirmajā, tas viss jāatstāj aiz muguras.

Starpfinišā mani apkalpo Lelde. Pirmā reize sanāk mazliet neveikla, kamēr sastrādājamies, taču tieku gan pie kolas, gan želejām, gan jaunām pudelēm un KP pametu ātrāk par Iritu, un Pilsētas trases noskrējienā esmu panākusi Lieni. Viņa ik pa laikam skatās atpakaļ, taču mans skats ir tikai uz priekšu. Laikam esmu tik nokoncentrējusies uz skriešanu, ka neatceros, tieši kurā vietā no viņas atraujos. Katrā ziņā jūtos krietni labāk kā pirmajā aplī. Situācija teju identiska kā Līgatnes Stirnu bukā, kur ieskrējos ap 19. kilometru. Tur vienīgi vairs neko nevarēja tik vēlu glābt, bet šeit neesam vēl pat pusē.

Nonākot klajumā pie Ķeizarskata, ieraugu Lindu skrienam pretējā virzienā. Abas priecīgi sasaucamies un, nonākot cilpas tālākajā galā, trases tiesnese pasaka, ka mums starpā ir 2 minūtes, taču Lindu vairs neredzu. Taisni veicu jau pēc sajūtām kvalitatīvāk, arī pēc Kājnieku tilta augšā cīnos, cik vien sparīgi varu, visu laiku atgādinot sev, ka tieši taisnes un lēzenie kāpumi ir tie, kur man no sirds jāstrādā. Neatslābstu, un drīz tas vainagojas panākumiem, jo priekšā parādās Linda. Tā brīža līdzskrējējs jautā, vai ķeru viņu rokā, uz ko varētu vienkārši apstiprinoši atbildēt, bet tā vietā saku, ka tā nu sanāk, ja reiz mans temps ir ātrāks par viņas. Kāds cits, ko apdzenu, nokomentē, ka nu gan esmu ieskrējusies, bet ko padarīt, ja pēc divarpus stundām beidzot man ir “atvēries” un var skriet kā gribas?

Drīz klāt Mednieku namiņš un otrā iespēja izpausties uz koka trepēm. Brīvprātīgais klusē, laikam secinājis, ka šai tāpat nav vērts neko teikt. Gudrāki gan esam kļuvuši abi, jo arī es esmu izdarījusi secinājumus, un jau zinu, kā ar trepēm tikt galā ātrāk un drošāk. Vairs tik ļoti nebaidos, un noskrējiena beigās jau esmu Lindai astē. Dzeršanas punktā veicu apdzīšanas manevru, jo man pietiek vien paķert glāzi, kamēr viņa uzpilda pudeli. Skrienu prom un domāju, ka nu gan savādi – kolīdz esmu priekšā, tā iestājas kaut kāds miers un paliek tikai cīņa ar pulksteni.

Jau uz balkona ievēroju, ka skatiens sāk migloties un labāk nepaliek. Paberzēju acis, bet nelīdz. Pirms gada SKM trešajā aplī bija tāpat, taču citos skrējienos tādu parādību neesmu novērojusi. Vai tas raibā seguma dēļ? Ai, štrunts, daudz par to nedomāju un skrienu tālāk. Kā nekā, visas šīs takas ir izskrietas jau iepriekš un daudz kur jau zinu, kur ir saknes.

Noskrienot pa serpentīnu un sākot lielā apļa cilpu, ir skaidrs, ka tūristu laiks ir sācies. Daži palaiž, citiem jāskrien apkārt, vēl daži mazāki tūristi rausta marķējumu, kurus apsaucu. Uz trepēm pie Gūtmaņalas jau kļūst pavisam šauri, bet jūtos gana maza un nekaunīga, lai īpaši sevi nebremzētu. Drīz pēc tam gan ir pirmā vieta, kur pamanos paskriet garām marķējumam. Par laimi, man tas maksā vien pāris sekundes, jo uzreiz jau pretī skrien kāds īsās distances veicējs un jautā, vai nav redzēts marķējums. Apgriežos un secinu, ka ir palaists garām ļoti spilgti nomarķēts pagrieziens.

Tālākais jau ir labi zināms posms no pagājušā gada SKM, un to izmantoju savā labā, droši skrienot. Šogad te nav neviena, kurš prasītu virzienu uz Turaidu, bet vēl jau ir nākamais aplis. Tēja neoficiālajos dzirdināšanas punktos izskatās labi, bet pat nedomāju apstāties. Ieskrienot mežā, uz īsu mirkli apjūku pie pār takas nokrituša koka, taču nākas vien kāpt pāri un turpināt sekot marķējumam. Ar katru kilometru jūtos aizvien labāk, noskrējiens no Krimuldas pilsdrupām nav ne tuvu tik mālains kā mani brīdināja, esmu savā elementā. Izvairos no sadursmēm ar tūristiem un citiem skrējējiem pie serpentīna, uz Gaujas tilta mani sasmīdina brīvprātīgā, kura sēž ar muguru pret skriešanas virzienu un tad, kad cilvēku bariņam uzsaucu: “Malā!”, viņa, galvu nepagriezusi, klusākā balsī atkārto manis teikto.

Pirms ķeros pie Ziediņa forsēšanas trešo reizi, atpūšos ar botas aizšņorēšanu. Garām iet divi cilvēki, kuri uzmundrinoši saka, ka vēl tikai mazliet palicis, uz ko atbildu, ka vispār jau palicis vēl tikpat. Kāpt bungu pavadījumā ir uzmundrinoši, bet Viktora aicinājumam paskriet gan gribas pateikt ko nejauku, taču zinu, ka augšā to tāpat nedzirdēs, un velti spēkus netērēju. Laikam gan kaitina tas pietiekami, lai uzkāptu ņipri, tā, ka uzmundrinājuma mērķis sasniegts.

Nonākot KP, visu nevajadzīgo metu uz zemes. Ina piedāvā nūjas, no kurām atsakos, dzeru kolu, tieku pie želejām nākamajam aplim. Izmantoju izdevību pajautāt, kā veicas Andrim, un dodos prom. Vienu brīdi apsvēru pajautāt arī par to, vai ir nojausma, kur ir pārējās meitenes, taču to neizdaru. Kaut kā liekas, ka šī informācija man nav vajadzīga, pat ja būtu zināma. Šajā KP gan liktenīgais brīdis ir pienācis vienai no pudelēm, kurai tiek uzkāpts virsū. Pirms gada pirms SKM tiku pie dāvanu kartes apaviem un trasē saplēsu apavus, šogad man ir dāvanu karte Salomon un salūzt pudele. Sakritība?

Vien vēlāk saprotu, ka 35km esmu veikusi kā pirmā meitene pāris minūtes pirms puišu trešās vietas, ja neskaita pilnās distances veicējus. Nav slikti! Trešajā aplī dodos viena, taču saņemu atbalstu gan no zelta rudens baudītājiem, gan brīvprātīgajiem. Korde kļūst aizvien izaicinošāka. Spriežu, ka apļiem ir viena laba īpašība – tie beidzas. Vēl tikai vienu reizi te jākāpj, tikai vienu! Kaķīškalna augšā paskatos atpakaļ, bet nevienu neredz. Tas gan nenozīmē, ka drīkst atslābt.

43485819_2242789965808555_6905598738069192704_o

Pa mulču uz Laurenčiem nekāda skriešana vairs nesanāk, bet kāpju, cik ātri varu. Paceļu galvu, kad Mareks izklausās tīri pārsteigts mani ieraudzīt un saka, ka esmu plus mīnus desmitniekā. Oho, vai tā tiešām var būt? Nespēju un nemaz nemēģinu slēpt prieku, jo stiprā dalībnieku saraksta dēļ šis bija tāds A+ mērķis, uz ko nemaz nekoncentrējos, bet atliek tik iedot mazu cerību un parādās pavisam jauna degsme.

Likās, ka jau otrajā aplī jūtos lieliski, bet tas ne tuvu nav salīdzināms ar sajūtām trešajā. Ar mazu atpūtas pauzi pa vidu uzskrienu lēzeno kāpumu pa ceļu aiz Laurenčiem no otras puses. Te lielā mērā jāsaka paldies Normundam par fantastisku uzmundrināšanu. Jo tuvāk esmu, jo intensīvāk skan zvans, un smaidām abi divi. Kolīdz esmu uz taisnes, uzņemu pavisam citu ātrumu. Jau pa gabalu saņemu uzmundrinājumus no trases tiesneses un Alvja, kurš ir uz velo, arī Roberts pakāpj malā un saka, ka esmu tāda pati kā Andris, kurš ātrā, smukā solī paskrien garām. Atbildu, ka mācos no labākajiem, un prom esmu. Uz taisnēm ieņemu gandrīz autopilota stāvokli. Vienīgais mērķis ir pēc iespējas ātrāk kustēties uz priekšu, nav vieta atrunām un domām par to, ka kaut kas sāp, ir nogurums vai grūti. Tikai es un taka. Un neticama viegluma sajūta. Liekas, ka aiz muguras brauc velo, bet droša neesmu un atpakaļ neskatos. Pie Kājnieku tilta aizdomas apstiprinās, kad Alvis nokomplimentē smuko soli un novēl tā turpināt.

Arī kāpums aiz tilta padodas negaidīti labi, skriešanai mijoties ar iešanu. Vienā iešanas pauzē tuvojos ģimenei, kas stumj augšā riteņus. Vecākiem tas padodas viegli, bet sīkais aiz muguras čīkst, ritenis neklausa un krīt no rokām ārā. Kad esmu pie puikas, tēvs pagriežas un saka dēlam, lai saņemas, jo viņam tūlīt meitene paies garām, uz ko sīcis reaģē ar pamatīgu skandālu. Sajūtos gaužām neērti un cenšos no situācijas aizbēgt, teju nepasakot tēvam, ka arī viņam jāsaņemas, jo viņu tūlīt apdzīs tā pati meitene. Iespējams, būtu viņiem jāpasaka paldies par tik ātru uzskriešanu.

No sirds izbaudu ātro skriešanu pa taisni. Viss liekas tik viegli, jūtos tieši tik labi, ka pat nodomāju, ka varētu vēl kādus dažus apļus noskriet. Jūtos spēcīga, jūtos ātra, jūtos nenoķerama. Sacensībās nav daudz labāku sajūtu par šo, kad apzinies, ka skrien tā, ka citiem nav izredžu.

Vienīgā dīvainā blakusparādība ir slāpes. Kopš Ziediņa esmu izdzērusi gandrīz litru, kas nozīmē, ka dzirdināšanas punktā nāksies neplānoti uzpildīties. Lejup pa trepēm tieku vēl drošāk un ātrāk kā iepriekš, jo tās lielā mērā ir nožuvušas un sausas, arī iemītā taciņa blakus jau kļuvusi par maģistrāli. Dzirdināšanas punktā ierodos nepamanīta, lai arī ziņoju, ka man vajag ūdeni. Tā gan nav vienīgā ķibele – sākumā ir grūti atvērt pudeles, pēc tam nevienu no tām neizdodas ar pirmo reizi aizskrūvēt tā, ka netek ārā. Neapmierināta kaut ko purpinu, bet galu galā pudeles ir ciet un varu turpināt skriet.

Atlikušā apļa daļa paiet bez problēmām. Kāpt augšā paliek aizvien grūtāk un lēnāk, taču līdzenajās vietās neielaižos nekādos kompromisos vai diskusijās ar sevi. Kad esmu uzkāpusi no Princešu avota līdz laika kontroles punktam vecā serpentīna augšā un jau dodos pilsdrupu virzienā, dzirdu aiz muguras tiesneša un kāda skatītāja pēkšņo atklāsmi, ka tā taču bija sieviešu līdere un varbūt vajadzēja viņu uzmundrināt… Otras iespējas viņiem nebūs, jo te šodien vairāk neatgriezīšos, bet pieņemu labo nodomu. Kad grasos sākt noskrējienu aiz pilsdrupām, tūristu bariņš manāmi uztraukts cenšas mani atrunāt no došanās lejup pa krauju, bet paspēju tik atteikt, ka viss ok, tās ir sacensības, un pazūdu.

43576710_2242863322467886_4332067146193436672_o

Skatos pulkstenī un secinu, ka trešo apli pabeigšu krietni zem sešām stundām, kas dos patīkamu rezervi pēdējam aplim, lai iekļautos 7.5 stundās. Tas vien ir iemesls, lai augšup dotos ar smaidu. Vēl viens iemesls ir tas, ka Andris mani nebūs noķēris un apdzinis par apli, par ko iepriekš bijām daudz jokojuši. Kāpjot Ziediņā, priekšā redzu pāris konkurentus, bet Ziediņš nav tā vieta, kur domāt par viņu ķeršanu. KP esmu gaužām priecīga. Palicis viens mazs aplis, sajūtas labas, tieku pie kolas, pēc palūgšanas saņemu arī želejas, kas joprojām nekādu riebumu neizraisa un tiek nedomājot patērētas, kolīdz garmins saka, ka vajag. Nokļūstu arī Jāņa taisītā storijā un ar vārdiem, ka vairs jau nekas nav palicis, dodos pretī pēdējiem 15km.

Uzreiz aiz KP paskrienu garām Konstantīnam, noskrējienā kājas vairs netaupu. Pasaku paldies brīvprātīgajam pie peldvietas, ar high five nogriežos uz Kordi, bet jau jūtu, ka negribu to kalnu redzēt. Augšā kāpjas aizvien grūtāk, ik pa laikam taisu pauzes. Atceros SKM bingo nepievienoto punktu par to brīdi, kad domā, ka tev ir augstuma slimība, bet patiesībā esi vienkārši nīkulis. Priekšā redzu Cukuriņu, bet neesmu droša, ka viņš ir pamanījis mani. Kāpju un spriežu, ka varbūt galu galā būs viņš mans tempa turētājs. Sākam pārmīt kādu vārdu, bet kustība augšā ir diezgan depresīva, jo piepeši liekas, ka augšstilbi ir atteikušies. Cenšos uzņemt kādas pozitīvas emocijas no Margaritas, kura visu šo laiku ir stāvējusi Kordes virsotnē, taču daudz lielāka motivācija ir turēt līdzi Kristapam, kad viņš sāk noskrējienu. Garās kājas ir priekšrocība un viņš atraujas, bet uz ceļa viņš jau ir atkal panākts.

43260417_2046560022055041_9046733909009629184_o

Kaķīškalns ir tikai kripatu labāks par Kordi. Sākumā nokļūstam Jura selfijā, kas uz mirkli padara kāpienu jaukāku, bet jau drīz esam vieni ar vārgiem augšstilbiem. Spriežam, cik kāpumi palikuši, kur pieskaitām arī to pusotru augstummetru pirms Kājnieku tilta. Augšā mums iet vienlīdz grūti, pa taisnēm esmu kripatu spēcīgāka, savukārt noskrējienos ir ko turēt līdzi Kristapam. Lejā aiz Laurenčiem skrienu diezgan uz sajūtām, jo viena acs ir diezgan aizmiglojusies, mežā ir patumšs un neredzu jēgu pārgalvībai šajā brīdī. Kāpjot augšā pretim Normunda zaļajam busam, Kristaps saka, ka man nevajag viņu gaidīt, bet tajā brīdī nudien neliekas, ka es spētu kaut kur aizlaisties.

Lai cik grūti nebūtu kļuvis, uz taisnes atkal ieslēdzu autopilotu. Laikam esmu tik ļoti noskaņojusies izdarīt kļūdu labojumu pagājušajam gadam, kur pēdējais aplis varēja būt labāks, ka negrasos atslābt. Uzņemos vadību, ļauju Kristapa soļiem aiz muguras sevi motivēt un tikai šancēju. Izskrienam kilometru zem 5:00/km un vairāk kā jebko gaidām tiltu, jo tas ļaus uz brīdi paiet. Kad tas ir klāt, Kristaps paziņo, ka šis bija ļauni, taču vismaz esam tuvāk finišam. Grūti nepiekrist. Pārskrienam pāri tiltam, taču soļos pārejam pie pirmā slīpuma. Te atkal ieslēdzu autopilotu, slāju augšā, cik ātri vien varu, un laikam tajā brīdī arī no Kristapa atraujos.

Neļaujos nekādām domām par iešanu vai slinkošanu, nedodu sev nekādas atlaides. Kolīdz slīpums ir galā, sāku skriet. Ja apļa sākumā uz mirkli bija šaubas par 7,5 stundu plānu, šobrīd par iekļaušanos šaubu nav, taču gribu redzēt, cik ļoti varu pārspēt plānu. Esmu uzstādījusi kā mērķi Mednieku namiņu, līdz turienei nekādas iešanas vai slinkošanas. Tik ļoti cenšos skriet pa labāko trajektoriju, ka dažus lēnākus skrējējus apdzenu ļoti tuvu, tādējādi varbūt kādu nobiedējot. Liela daļa gan cenšas uzmundrināt, citi ir pat skaitījuši, kura es esmu, ko ļoti novērtēju, jo starpfinišā ieņēmu 7. līdz 11. vietu.

43518775_10157831977927892_5857641045856092160_o

Prieks ir liels, nonākot pie namiņa. Uz trepēm netrakoju, jo nav vairs kājās svaiguma. Šoreiz uzpildīt pudeles man nevajag, jo palikuši vien 4km, taču iespēju apstāties un padzerties gan izmantoju. Ilgs tas prieks nav, jo mani dzen prom, lai gan gribētos palikt ilgāk. Gabaliņu aiz ūdens punkta ir pārkritis koks, kuram pat pēdējā aplī saņemos pārlēkt pāri, vēl taisns gabals līdz trepēm, kur joprojām spēju kvalitatīvi tikt augšā, tad līdz serpentīnam… Viss zināms no galvas. Uz serpentīna vairs neko netaupu, pilnā ātrumā skrienu lejā un tieku apbalvota ar ātrāko kilometru visā skrējienā – 4:13/km. Serpentīna pakājē mani uzmundrina draugi, un tad jau smaidu vairs nenoslēpt vispār. Tas gan nenozīmē, ka atslābstu – tempu turu augstu līdz pat pašam Ziediņam, jo zinu, ka tam tāpat nesataupīties un visas cerības ir uz bungu un ovāciju spēku.

Pēdējais Ziediņš ir maģisks. Štrunts, ka kājas uz augšu nevelk, tas dod mazliet vairāk laika saprast, kas ir izdarīts. Atkārtota uzvara SKM un Latvijas čempiona tituls šobrīd paliek otrajā plānā, jo daudz svarīgāk bija labi noskriet sevis dēļ. Izskriet visu rūgtumu par CCC un pierādīt sev, ka varu izmantot to pieredzi, lai augtu un kļūtu stiprāka. To visu es izdarīju. Tāpat parādīju, ka esmu mācījusies no pagājušā gada nepilnībām, audzinājusi raksturu, lai kvalitatīvi noskrietu visu distanci, lai cik grūti nebūtu. “Anete! Raķete!” un bungu pavadījumā kāpju, staroju kā saulīte un finišēju 7:23:12.

43490647_2242842509136634_1272253683412762624_o

Kad vēlāk ir pieejami splitu laiki, var apskatīt, ka trešā apļa fantastiskās sajūtas ir rezultējušās tajā, ka šo apli par mani ātrāk ir noskrējis tikai Andris un Kristaps Magone, savukārt starp pirmajiem 35km un pēdējiem 35km man ir vismazākā atšķirība laikā no visiem. Tiesa gan, ir arī lietas, kur jāpiestrādā. Viena no tām ir skriešana lēzenos kāpumos, savukārt otra – neatslābšana kāpumos beigās. Tāpat arī takās nav pieļaujama pirmajā aplī piedzīvotā izklaidība, kas varbūt šoreiz ar nedaudz lēnāku sākumu izglāba visus pārējos apļus, bet varēja arī beigties daudz bēdīgāk, ja neuzmanība būtu rezultējusies traumā vai smagā kritienā. Kopumā gan esmu patiesi lepna par paveikto un neesmu sevi taupījusi, kam piekrīt arī visas sāpošās maliņas.

Ultru skrien viens, taču man vienai šis nebūtu izdevies. Palīdzēja ikviens, kurš turēja īkšķus klātienē un domās, bungoja, uzmundrināja, atbalstīja. Man bija lieliska suporta komanda, kas lika ar nepacietību gaidīt katru starpfinišu. Paldies treniņbiedriem, taboram, ka man esat! Prieks un gods dalīt čempiona titulu ar Andri, kurš neļāva nīkuļot pēc CCC un man bija, no kā bēgt lielu daļu distances. Viņam arī jāsaka paldies par to, ka es vēl paiet īsti nevarēju, kad jau dalība uz nākamo ultru bija kabatā.