Tieši pirms gada, kad noskrēju pirmo pusīti un paziņoju, ka tas ir viegli, es solīju pēc gada uzrakstīt, vai ir viegli noskriet maratonu. Tad nu lūk!
Par to, kāpēc vispār skriet maratonu, varētu rakstīt un rakstīt. Neskrējēji tāpat nesapratīs, bet skrējēji jau zina tāpat. Pāris tādu personīgu iemeslu – man bērnībā dakteri teica, ka nebūs, nedrīkst un nevar. Vēlāk arī citi cilvēki atkārtoja to pašu. Bet tad, kad es aizaizpagājušajā gadā skrēju pirmo piecīti, komentētājs teica, ka nākamgad esot jāskrien 10, vēl pēc gada pusmaratons un tad maratons. Nu labi! Visas šīs distances tieši Rīgas maratona ietvaros ik pēc gada arī esmu noskrējusi. Katru pirmo reizi, kas man liekas jauki un simboliski.
Gatavošanās bija pilnīgi dezorganizēta, nekārtīga, bez plāna un iedvestu šausmas jebkuram trenerim. Nu, es skrēju bieži un padaudz. Pārsvarā visādi pusgarie, ik pa laikam kāds 30nieks, šad tad maziņie un dikti daudz koptreniņu, kurus es apmeklēju tāpēc, ka man patīk mani skriešanas draugi, un tad, kad koptreniņu par maz, tad jau vienmēr var izvilkt kādu ārā uz neplānotu mikrokoptreniņu.
Dažas nedēļas pirms maratona sāku stresot. Likās, ka nāk kaut kas ilgi gaidīts, liels un izsapņots, kaut kas, kas kādreiz skaitījās nesasniedzams, bet nu jau klauvē pie durvīm! Pie tam tā apziņa, ka pirmais ir tikai vienreiz, tāpēc jāizbauda viss, kas ar to saistīts. Pirms starta vispār kaut kāds neadekvāts ārprāts, es no aizkustinājuma pat apraudājos. Tad līdzskrējēji mani samīļoja, nofotografēja, uzsita pa plecu, un es apzinājos, ka trasē būšu kopā ar savējiem. Tā arī bija – gan trasē, gan trases malās nemitīgi bira uzmundrinājumi no skrējējiem un atbalstītājiem. Otrajā aplī savus pusmaratonus noskrējušie skriešanas draugi bija izretojušies pa trasi un auroja uz mani. Finišā savējie, pēc finiša savējie…
Bet nu par pašu skriešanu. Tā kā starta koridors man trāpījās priekšpusē, tad nolēmu lēnām tipināt, līdz mani panāks 4:00 TT, pēc kuriem tad arī plānoju daudzmaz orientēties, vismaz sākumā. Skrienu, skrienu, TT kā nav, tā nav. Ķīpsalā mani panāca 3:45 TT, ar kuriem tad bišku paskrēju kopā, jo bija viegli tā turēties ar viņiem. Tad viņi pazuda (kā izrādījās, aiz manis), tad bija kultūras kilometrs, kas deva kārtīgu enerģijas spērienu, tad Krasta iela, bet man joprojām viegli! Kā man likās, lēnām skrēju, kad atkal satikos ar 3:45 TT, ar kuriem kopā turējos vēl kādus kilometrus 10. Pārsvarā skrēju viņiem kādus 5 soļus pa priekšu un smējos par to, kā viņi mani aiz muguras aprunā. Bija forši! Tad sākās stulbais Skanstes rajons. Vēl nodomāju, ka sienai tak esot jābūt pie 35.km, bet ne velna! Man tā sākās 28.km! Pēkšņi viss – nevar paskriet. Palaidu TT pa priekšu un vilkos nopakaļ ar domu, ka netaisos par visām varītēm tur nomirt. Gaidīju, kad atkal paliks viegli. Nepalika. Sākās visādas pārdomas par to, ko vajadzēja treniņos darīt, kā vajadzēja gatavoties… Ķīpsalā izdomāju mest kaunu pie malas un pāriet soļos. Ik pa brīdim to atkārtoju, pārsvarā pie dzeršanas punktiem. Nospraudu punktu, līdz kuram drīkstu staigāt, un tā atpūtos, lai gan man tā staigāšana arī bija tāda, ka pastaigāju garām citiem staigātājiem. Kad Vanšu tilta otrā galā kopā ar mani gabaliņu paskrēja viens skriešanas draugs ar savu zaļo medaļu kaklā, un es sajutu, ka nav nemaz tik grūti, sapratu, ka viss ir galvā, viss! Pat tas, ka man kājas ir nogurušas, viss sāp un viss ir slikti – arī tas ir galvā! Kaut kā tiku līdz kultūras kilometram, kas sākumā šķita mokošs, bet pēc tam bija 40.km atzīme, un tad nu es beidzot pa īstam sajutu, ka skrienu maratonu. 40km! ČETRDESMIT! Tas taču ir ārprāts kaut kāds, normāli cilvēki to nedara! Ar to “40” domu galvā tipināju tik uz priekšu, un tur jau ir tas Vecrīgas koridors, pilns ar līdzjutējiem, kas bļauj, ka vēl tikai 1km palicis. Ā, ja? Kur tad palika vēl viens km, jau aiz muguras? Un tad nu beidzot finiša pagrieziens, rokas gaisā, medaļa kaklā un steberēju ārā no finiša zonas, kur mani jau sagaida ar B vitamīnu.
Pēc finiša vispār nesapratu, kas notiek, kā man tagad justies un ko domāt. Labi, ka mani tur savāca un daudzmaz noorientēja. Foršas sarunas, svētki un apziņa, ka ojā – tas nu ir izdarīts, esmu kruta! Kad kāpu ārā no autobusa, visi piecīša skrējēji ar dzeltenajām medaļām skatījās uz manu sarkano, un man tas patika! Kājas knapi kustas, bet galva augšā! 3:52:03. 469.vieta no visiem, 22.grupā.
Vai ir dzīve pēc maratona? Vēl nezinu. Esmu dzirdējusi, ka tas mainot dzīvi. Ziniet, tā ir. Ir tāda padarīta darba sajūta. Kā tad, kad videospēlē ir izieti visi līmeņi. Viss. Izdarīju, sasniedzu! Mierīgi varētu mest tagad visu pie malas. Šorīt, nākamajā dienā pēc maratona, gāju uz darbu, skatījos uz cilvēkiem un domāju, ka it kā viss tāpat, bet tomēr pavisam citādāk – es tagad esmu noskrējusi maratonu. Izdarījusi to, ko vairums cilvēku nekad pat nemēģinās. Bet vai tad es varētu mest pie malas skriešanu? Tak nē, man patīk skriet, patīk arī pēcskrējiena sajūtas. Drusku pat esmu vīlusies, ka pa trepēm vajag tikai kāpt kovboja gaitā, nemaz nevajag atmuguriski. Patīk, ka no autobusa burtiski jāizkrīt. Patīk, ka tad, kad es endomondo aprakstā veltīju maratonu tiem, kas teica, ka es nevarot, un jautāju, ko vēl es nevaru, jau sāka birt visādi varianti, ko tad es nevaru – noskriet Rīga – Valmiera, pārsist viena čaļa 100km personīgo rekordu, noskriet 24h…. Redzēsim! Ir tik daudz virzienu, kuros attīstīties – dažnedažādas distances, kalniņi, stadions, ultras… Bet pats labumiņš, pats skaistākais ir sasniegts. Un es esmu priecīga par to – tagad, kad mani sauks par maratonisti, man nevajadzēs pārtraukt un skaidrot cilvēkiem, kas tad ir maratons.
Pienācis laiks atbildēt uz jautājumu – vai ir grūti noskriet maratonu? Pie velna, jā!
km 
-
Perfekts raksts! Apsveicu ar to pirmo! :) Rezultāts arī apsveicams- labāks par manu pirmo. Tā tik turpināt!
Labs raksts, esnee! Manuprāt reti kurš šaubījās par to, ka tu to varēsi noskriet maratonu. Tev tik ļoti patīk skriet, ka šķiet, ka tu esi dzimusi, lai skrietu. Un tavā smaidā pēc 36.km, kad mēs Tevi uzmundrinājām, nemaz nevarēja nolasīt, cik tev grūti.
Vienmēr prieks ar Tevi kopā skriet Divplākšņu koptreniņos!
Paldies par tempa nodrošināšanu TT uz 3:45! :) man pirmais maratons šķita pats vieglākais, droši vien pirmreizīguma eiforija vai kas. Katrs nākamais šķiet grūtāks.
Apsveicu! Tagad arī Tevi var pieskaitīt pie pavisam Normāliem cilvēkiem :)
Super! Mans lepnums un prieks! Saka, ka āboli no ābeles tālu nekrīt. Varbūt arī nekrīt tālu, bet aizripo gan pa nopietno. Ābelei nekas cits neatliek kā tipināt āboliem pakaļ, bet noķert ta nevar. Guntiņ! Tu esi vislabākā! Es ar Tevi lepojos!
Paldies! :)
Protams, ka šodien man jau gribas ņemt savus pretīgos vārdus atpakaļ un teikt, ka bija viegli:D
Jā, nu skaidrs, ka skriešanas draugi bija pārliecinātāki, nekā es pati (Divplākšņiem vispār ekstra paldies!), bet man ir vēl vesela čupa ar neskriendraugiem, un tie gan pēc katra piecīša taisa tādas acis, it kā es būtu pašnāvniece, nemaz nerunājot par bērnību, kad biju briļļaina teicamniece ar svārciņiem un biželēm, kam ir labas atzīmes visur, izņemot sportu. Tādas nīkules tak nevar tikt līdz maratonam:D :D :D Ā, vēl ir dzirdēts, ka es izniekojot savu intelektuālo potenciālu, jo sports esot tiem, kas ar prātu neko nevar sasniegt. Nu, man ir šis tas, ko tādiem atbildēt:)
Apsveicu vēlreiz! Labs darbiņš padarīts!
Laikam tāpēc, ka startā biju aculieciniece Tavām emocijām, prieks par Tavu pirmo ir īpašs.
Amoliņas jaunkundzei sveiciens ar labo rezultātu pirmajā. Tev ir iekšā!
No sirds apsveicu!!!
Prieks lasīt par tavām patiesajām emocijām :) Šķiet, ka brīdī, kad iestājas emociju pārpilnība, vislabāk ir atrasties starp skrējējiem un skrējēju draugiem, kas zinās atbalstīt :)
Skrien, meitene, noskrien!!! :)
Kad Tevi Ķīpsalā uzmundrināju smaidiņš likās samocīts, bet ticēju, ka līdz finišam tiksi! Malacis!
Apsveicu! Fantastisks darbiņš padarīts! Par tiem, kas nodarbojas ar sportu – mans šefs, kad uzzināju, ka skrienu teica “Labi, vismaz kamēr skrien, zinu ka ar galvu viss kārtībā” :)
Super! Apsveicu ar pirmo maratonu. Paldies par rakstu – tas iedvesmo.
Apsveicu! You are cool :)
Lielisks rezultāts lieliskā stilā :)
Un šādi rakstiņi mums ir vajadzīgi. Pagājušajā gadā tie samotivēja mani noskriet savu pirmo maratonu un tagad jau zinu, ka būs vēl un vēl. un noteikti tā ir arī citiem komandas biedriem
Domāju, ka Tava gatavošanās bija tikpat kārtīga un organizēta, kā lielākajai daļai no mums :)
Apsveicu! Par Tevu varēšanu jau nekādu šaubu nebija. Drusku grūti ir jābūt, lai sajūt īsto smeķi:)
Apsveicu ar lielisku pirmo! ;)
Nez kāpēc es nešaubījos! :) Tā turēt!
GunaO
Varēji jau to neteikt, es jau sapriecājos, ka nākamais nebūs grūtāks :D
Apsveicu ar pirmo! ;) Man daļēji arī kaut, kas līdzīgs, tikai ne neticība no citu puses, bet vnk es nekāda sportiste skolā nebiju un bija interesanti pārbaudīt, ko, tad tāds no dabas nesportisks cilvēks var paveikt. Otrkārt sporta skolotāja mistisku iemeslu pēc vidusskolā mani sadomāja aizsūtīt uz pāris sacensībām, laikam tikai tāpēc, ka visiem lielajiem sportistiem nepatika skriet kaut, ko garāku par sprintiem, un vai nu es viņai noticēju, ka es kko varu vai sagribēju parādīt, ka es neesmu nekāds rezerves variants un varu pa īsto iemācīties skriet. Un treškārt ah kā kaitina tās mūžīgās apkārtējo atrunas, ka nevar saņemties skriet, laigan svaru dabūt nost un labi izskatīties grib, ka gribējās parādīt redz kā cilvēks, kuram iepriekšminēto problēmu nav, tāpat iet un dara, lai atvērtos acis un saprastu, ka nav nevaru ir tikai negribu.
njā, TT3h45 brigādei labu brīdi bija sava tempa turētāja. Trešdaļu distances apdomāju – žēl gan, ka nav paliels kilometru atzīmju špikeris, ko pieķibināt Guntai uz muguras
Viss izdevies godam! Apsveicu!!! :) Rezultāts arī apbrīnojams, īpaši priekš pirmā maratona! Bija prieks sekot Tavām sajūtām par pirmo maratonu Twitterī, kamēt tam gatavojies. Lasīju un vēl tikai domāju, ko darīt pašai šogad NRM. Reizēm Tavi ieraksti man ik pa brīdim lika padomāt, ka varbūt tomēr man arī jāsāk gatavoties, jāpaskrien kāds garāks treniņš vai vismaz sevi jāsagatavo morāli, jo viss taču sākoties galvā :)
Bija prieks Tevi redzēt trasē, jo iekšā bija apziņu – vēl kāds tajā brīdī piedzīvo kaut ko ļoti līdzīgu kā es – izbauda, pārvar un cīnās ar savu pirmo klasisko maratona distanci. Tā ir lieliska sajūta, ka neesi viens šādā fantastiskā piedzīvojumā. Skrēju iekšā Ķīpsalā otrajā aplī un redzēju, kā Tu jau skrien no tās prom. Nodomāju – tas nu gan ir ātrumiņš! :) Tiešām, malacis! Redzēju, ka Tev jau ir grūti – bet vai kāds teica, ka būs viegli? Īpaši 30+ kilometros…
Un, jā, es arī apraudājos startā. Skanēja kaut kāda dziesma… Likās – vai tiešā tūliņ tas sāksies?! Vai patiesi?! Un tad jau starts un daudzi jo daudzi līdzatkarīgie apkārt… līdz pat finiša līnijai un pat pēc tās :)
Trakas lietas. Tavs pirmais gandrīz 15 minūtes ātrāks par manu pirmo. Un Raitis jau atzinās, ka viņa pirmais arī esot pārspēts. Kas vēl sekos, bail iedomāties :)
..
Vismaz starp noskrieniešiem – diez vai bija kāds drosmīgais, kurš būtu uzdrošinājies šaubīties, ka maratonu pieveiksi.
Nenormāls prieks par tevi!!!! Pie 37 km es nopriecājos par to, cik tu izskatījies svaiga. Paldies par aprakstu. Ja nevaru noskriet pati, vismaz caur tevi varu izjust nelielu šo emociju devu! Ceru, ka varbūt nākotnē ar Dievpalīgu man tas arī izdosies!
july, skaidrs, ka izdosies! Pēc pirmās pusītes man likās, ka nevaru vairs nevienu soli! Uztrenēsies pamazām, un būs:) Interesanti, ka es jums ar Lāsmu izskatījos svaiga pārsimt metru pēc tam, kad Agnesei likos samocīta:D
Bet kā es esmu nojozusi ātrāk par Anduli un Raiti viņu pirmajos, es vispār nesaprotu. Es domāju, ka Raitis ir raķete un viss, piedzimis jau tāds:D
minikin, tu ļoti labi izskatījies, kad mēs satikāmies! Izskatījās, ka dikti viegli tev tas padodas! :) Arī nopriecājos, ka vēl kādam zināmam cilvēkam norisinās pirmais.
essnee tu esi forša! Malacis par padarīto darbiņu,un uz priekšu itin visā!!
Sakāps vēl galvā meitenei – beidziet viņu lielīt :D
nudien dzimusi, lai skrietu! skaisti!
Apsveicu ar pirmo, arī esmu no tiem, kura rezultāts 1 maratonā bija krietni sliktāks, bet pilnībai nav robežu, tikai nosprauž mērķis un uz priekšu.:0
Argon, šitā tu to torti centies izpelnīties? :D :D
Ja viegli būtu maratonu noskriet vai būtu vērts to darīt?
Būtu:)
Tu esi Malacis,priecaajos par Tevi lidz ar visiem,priecaajos ka pazistu Tevi un Tavu burviigo smaidu jebkur un jebkad::))par to lieliiśanu-laba nekad nav par daudz…taa turpinaaat!!