Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Četrdesmit septiņi Kortīnas kilometri

l_358909668

Jau gadiem par būtisku emocionālo bateriju uzlādēšanas veidu man kļuvuši kalni. Nesaucu sevi ne par alpīnisti, ne kāpēju, bet laiku pa laikam pagaršot ko niknāku par mierīgu trekingu iekāroju. Tā kā virves, dzelkšņi, auksti ledi, siltas klintis un spiedošas klinšu kurpes jau nobaudītas, šoreiz izvēlos jaunu našķi – kalnu maratonu, kurā apmierināt vilkmi pēc kā augstāka par Talsu pauguriem un likt lietā iekrāto skriešanas bāzi. Internetā sasēņoju taku skrējienu sarakstu, un bravo! Ir viens, kas atbilst laika logiem, fiziskajām spējām un garīgajām vēlmēm.  Arī vieta jau pazīstama – Kortīna (Cortina D’Ampezzo) Itālijā. Tā izvēlos 47 km garo „Cortina trail”,  ar augstuma starpību 2650 m. Tas gan ir tikai satelītskrējiens 119 km garajam „The Lavaredo Ultra Trail” ar  5850 m kāpumu, kas ne-ultru cilvēkam, tai skaitā man, izklausās pēc pārcilvēcisku grūtību pilnas virzīšanās no Rīgas līdz Talsiem, pa ceļam uzskrienot Elbrusā.

Sākotnēji plānoju braukt viena. Tomēr atliek izmest ideju, un pēc nelielām pārdomām līdzbraucējos piesakās Dina, ar kuru plecu pie pleca skriets, iets, ļepatots ne viens vien kilometrs gan kalnos un purvos, gan pa Rīgas asfaltu. Pievienojas arī  Ieva, Andris, Gunita, Jānis un mazulīte Kristiāna. Pirmie trīs nodarbosies ar skaisto skatu vērošanu, kāpšanu un īkšķu turēšanu, bet Jānis skries to pašu distanci, ko mēs.

Janvāra sākumā nopērku jaunas „kedas”. Izvēlos jau pārbaudītos „Salomon Speedcross 3”, ierunāju šo modeli arī Dinai un esam gatavas atklāt „Cortina Trail” gatavošanās procesu, novicojot  30 km no Siguldas līdz Rāmkalniem un atpakaļ. Nē, nē, tā gluži nav, ka piecēlāmies no dīvāna un pirmajā treniņā aizmaucām trīsdesmitnieku. Pamatbāze ir likta gadiem. Skrienot vienkārši tāpēc, ka tas ir forši.

Ziema un pavasaris paiet gatavojoties. Vajadzētu krāt vēl lielāku kilometrāžu, iekļaut arī kalnu treniņus, bet laiks ir tik cik ir. Bez skriešanas ir citas intereses, un vairāk par 33 km nedēļā izspiežu reti. Un ko tur liegties, arī slinkums dara savu. Brīvdienās gan cenšos izkustēt garākus aplīšus Mārupes plašumos. Atklāju Medema purva takas un Beberbeķu – Skultes līkločus ar lidmašīnu vērošanu. Garo skrējienu jaukās blaknes.

Martā piereģistrējamies maratonam un nopērkam aviobiļetes līdz Venēcijai. „Alitalia”  lapā pirkums, ieskaitot bagāžas izmaksas, izdodas ievērojami lētāks, kā tajā pašā dienā, uz to pašu reisu piedāvā „AirBaltic” bez bagāžas.

Vasaras ieskaņa atnāk ar absolūtu nevēlēšanos skriet. Vienkārši negribas un viss. Gaidāmais „Cortina Trail” ir vienīgā motivācija aut „kedas”. Varbūt tur arī bēda, ka skriešana prieka pēc ir pārvērtusies par obligātu pasākumu. Un kas obligāts, tas….ekk. Tomēr saņemos, un vismaz formas uzturēšanai nepieciešamo minimumu izspiežu.

Lai nostātos „Cortina Trail” startā, nepieciešama ārsta izziņa, tāpēc beidzot sadūšojos „Sporta Laboratorijas” apmeklējumam. Šis jau ir cits stāsts, bet kopsavilkums ir tāds – pulveris iekšā ir pamatīgs, jāsper tik laikā. Šāds slēdziens iedvesmo.  Pāris nedēļas pirms starta sāku pastiprināti lietot „Magne B 6” un pievērst lielāku uzmanību ēdienkartei.

Jāņu dienas rītā, kamēr vairums čuč, ar Dinu kāpjam lidmašīnā un pavisam reāli dodamies pretī pirmajam kalnu maratonam. Pārējie ceļabiedri jau gaida Kortīnā. Ceļš paiet ātri un agrā pēcpusdienā iekārtojamies apartamentos Kortīnas centrā. Mums tiek miniatūra istabiņa zem jumta čukura. Sijas tik zemas, ka jauzmanās neatdauzīt galvu. Divas gultiņas, stūrī ietamborēta matēta stikla dušas un tualetes telpa, un tas arī viss. Lielāko jautrību izraisa plānvidū esoša lūka ar īpatnas konstrukcijas trepēm. Uzkāpšana un nokāpšana pat ar svaigiem spēkiem un skaidru prātu prasa diezgan lielu koncentrēšanos. Pat negribas domāt, kā šeit izkāpelēsim pēc sestdienas skrējiena, ar neizbēgamajām muskuļu sāpēm un sagurumā dulnajām galvām. Leģendas vēsta, ka pēc maratoniem sāpju dēļ pa trepēm esot jākāpj atmuguriski. Bet te pat nav trepes, bet sazin kas!  Plus, ejot uz dāmistabu jauzmanās neiegāzties lūkā.

Izkrāmējam mantas un sapucējamies kāju izlocīšanas skrējienam. Pa to laiku sāk līt, tomēr lēnā solī dudinām Olimpiskā Tramplīna virzienā. Ir slapji, bet skrējiens cauri piepilsētas puķu pļavām izsauc neviltotu prieka vētru. Skaisti, smaržīgi un pat silti! Uzdiebjam līdz tramplīnam, tad griežam iekšā mežā. Izbiedējam pāris stirnas un vāveri. Tādas pilsētas man patīk! Izmetam loku pa piepilsētu un pirmais sveicienskrējiens ir nodarīts. Kājas vieglas, prāts mundrs, zāle zaļa.

Nākamais rīts atnāk pelēks. Līņā gluži kā dzimtenē. Laika prognoze neko labāku nesola. Pārējie aizdodas nogaršot „Via Ferrata” vieglo galu, cik nu lietū tas ir iespējams. Mums ar Dinu plānā iziet nelielu trekinga aplīti un pie reizes notestēt sestdienas skrējiena pēdējos kilometrus. Ūdens gāžas straumēm, duša virs galvas, upe zem kājām. Pusotru stundu tā arī pavadām – uzceļot gandrīz 1000 slapjus augstuma metrus. Palaižam garām taku, kur plānojam nogriezties. Kad attopamies, labākais variants šķiet turpināt ceļu līdz kalnu mājai, kurā sestdien atradīsies pēdējais starpfinišs. Lietus pierimst, atlikušais gājiens ir pat skaists, cauri ganībām ar pasaku zirdziņiem un gotiņām, gar ūdenskritumiem, pa gleznainu taku. Aukstums gan pieķēris līdz kaulam. Kalnu mājā „Croda da Lago” (2046 m) iedzeram karsto šokolādi un diebjam lejā, apostot „Cortina Trail” pēdējo posmu. Noskrējiens stāvs, dubļains un akmeņains vairāku kilometru garumā. Reāla traumētava. Skaidrs, ka bez trekinga nūjām te neiztikt. Izcilpojam pļaviņā, kur pie kādas būdas sēdošs gaišmatains puisis šķietās kaut kur redzēts. Kā tad, ievērojām viņu lidostā! Slaidais skrējēja augums un kalnu cienīgā mugursoma jau vakar raisīja aizdomas par to pašu ceļamērķi. Padodam skaļu labdienu, viņš automātiski atsaucas, un tad samulsis pieprecizē: „Vai jūs tiešām runājat latviski?”. Tā iepazīstamies ar Imantu.

Līdz lielajam piedzīvojumam tikai 2 dienas. Beidzot laiks kā radīts, lai paskatītos uz kalniem no augšas. Arī rumpīšus vajag pieradināt pie augstuma.  Nokļūšanai tuvāk mākoņiem izmantojam autobusu un laižam uz Rif „Auronzo” (2320 m), kur sākas ļoti skaista un viegla trekinga taka apkārt Dolomītu klasikai „Tre Cime di Lavaredo”. Tie ir trīs akmens torņi, kas attēloti arī uz Lavaredo „ultras” logo. Sākumā ieņudzam tūristu pūlī, bet vēlāk bars pajūk un torņu otrajā pusē cilpojam absolūti bez burzmas. Daudz bildējam, sajūsmināmies par sniega ejām, kas izraktas „Lavaredo Ultra Trail” skrējēju vajadzībām. Garā distance vedīs arī pa šejieni. Pusstundiņu piesēžam pazīmēt, bet pamalē sarosās pelēki mākoņi un taisāmies lejā.

Dienu pirms starta sākam ar pamatīgām brokastīm un gājienu pēc dalībnieku numuriem. Tā kā reģistrējoties jauzrāda obligātais ekipējums,  līdzi ņemam skriešanas mugursomas. Kortīnas ielas pilnas ar cīņubiedriem. Pamazām rodas vārdos neaprakstāma kopības sajūta. Ejam un mēģinām uzminēt, kādu distanci kurš skries. Publika visdažādākā. Sākot ar omulīgiem alus vēderiem, beidzot ar pašu jaunāku inventāru bruņotiem, stiegrainiem „ultrām”. Ekipējuma pārbaudi izejam bez problēmām, viss tiek atzīts par „perfect!”. Jūtos mazliet nereāli, kā vērojot sevi no malas. Saņemam papīra maisus ar numuriem, reklāmas materiāliem un sponsora „The North Face” dāvinātajiem skriešanas krekliem. Mazliet pagrozamies EXPO, paņemu dažas gaidāmu kalnu maratonu reklāmas lapiņas gadījumam, ja nu iemetas āķis lūpā un ar šo ir par īsu.  Pēc tam izstaigājam dažus veikalus, pamanos saķert neciešamu šopinga besi. Jūtos pagalam sanīkusi, un pat iedomāties nespēju, ka jau rīt būs jātiek galā ar 47 kalnainiem kilometriem. Atkal līst, bet no īgnuma glābt var tikai skrējiens. Tā nu slapji notipinam +/- 6 km pa veloceliņu, apzinīgi iesildoties, atsildoties un uzdiebjot pāris sprintiņus organisma sapurināšanai. Asinis rinķo un dzīvei atkal parādās krāsas.

Vakarā Ieva un Gunita atkal sarūpējušas iespaidīgus pārtikas kalnus. Galds vai lūzt no milzīgas makaronu bļodas, vistas dārzeņu mērcē, salātiem un citiem labumiem. Vēders pilns, agri atvelkas miega rūķis, un garā „Lavaredo Ultra trail” skrējiena startu stundu pirms pusnakts tā arī nesagaidu. Lai piedod tur startējušie Inese un Mārtiņš.  Apzinos, ka viņus pavadīt garajā distancē būtu bijis forši un cienījami. Uzvar egoisms, jo zinu, ka, ja laikus neaiziešu gulēt, rītdienai uzkraušu papildus akmeni. Kā par brīnumu miegs ir salds, čuču mierīgi, bez mazākā satraukuma.

Un te nu tas ir. Ilgi gaidītais 28.jūnijs. Starts 8:00. Mostamies agri, iebrokastojam auzu putru ar medu un banānu. Līdzi ņemamā sporta dzēriena vietā uzjaucu jau ierasto miksli – ūdens, medus, citrons un sāls. Pārbaudīts pļumpūdens, kas vēl nekad nav pievīlis. Kopš pirms daudziem gadiem „Multipower” dzēriens sagādāja pamatīgās vēdergraizes, uz sporta pulverīšiem raugos rezervēti. Šai kontekstā īpaši izteiksmīgi nolasās „Isostar Hydration” tablešu anotācija, ka šis dzēriens nodrošinot optimālu kunģa iztukšošanu. Khm. Var jau būt, ka laba manta, bet reiz vēderā traumētam cilvēkam teksts izklausās stipri savādi. Savukārt par labāko pārtiku garos skrējienos esmu atzinusi „Isostar” „zapti”, ko krāmēju somā arī šoreiz. Nav pārāk salda un kā bonuss vēl skrūvējamais korķītis, līdz ar to saturu var sadalīt devās. Vēl pārbaudām ekipējumu un tad jau laiks doties uz starta vietu, pārsimts metrus no mājas.

Rīts ir mierīgs, gandrīz vai saulains. Skrējēji pamazām vācas pulkā pie pilsētiņas baznīcas. Daudzi šortos un īspiedurkņu  kreklos.  Tas nedaudz pārsteidz, jo nolikumā vismaz kapri bikses un krekls ar garām rokām ir ierakstīti kā obligāti. Arī somas neizskatās tik lielas, lai tajās būtu iestūķēta otra apģērba kārta. Noteikumu ievērošana itāļu gaumē? Apsveicināmies ar Daci, kuru atpazīstam pēc somai piestiprinātās Latvijas karodziņa lentītes. Pienāk arī Imants.  Esam vienkopus savākušies pieci no sešiem šajā distancē startējošiem latviešiem. Līdz Lielajam Piedzīvojumam atlicis pavisam nedaudz. Satraukums mazāks kā pirms mana vienīgā oficiāli reģistrētā pusmaratona Rīgā. Esmu tik mierīga, ka jāsāk vai uztraukties. Zinu, ka, ja nepiečakarēs kāda trauma, līdz galam tiksim. Līdzšinējā kalnu pieredze kā optimistisko plānu A izvirza iekļaušanos 10 h, pesimistiskajam plānam atstājot ietilpšanu kontrollaika 12 h. Pirmais uzdevums ir līdz 15:30  tikt līdz 30 km attālajam „Passo Giau” starpfinišam, kur visi šajā laika nogrieznī neieskrējušie tikšot noņemti no trases. Tālāko gabalu jau var kaut norāpot.

Atskan pirmsstarta mūzika, Ennio Moricones “Ecstasy of gold”, kuru atpazīstu no pērnā gada video. Ziemā skatījos filmiņu un domāju, nez ko jūt tur esošie skrējēji. Un te nu es esmu. Viņu vidū. Viena no viņiem. Kamols kaklā sakāpj gan. Acis kļūst miklas. Un tad jau aiziet laika atskaite, burzma sablīvējas, un…. starts. Sākuma temps ātrs, plūsma virzās tā, ka pulss jau pirmajā pusminūtē uzlec kosmosā. Imants jau agrāk aizdiebis uz pirmajām rindām, Dace palikusi astē, Jānis nozūd pūlī, bet mēs ar Dinu turamies kopā, kā norunāts. Ātrums paliels, taču bremzēt negribas. Braši „sēžam” skrējēju grupiņā, no kuriem daudzus vairākkārt satiksim visas distances garumā. Cilāju kājas, un pieķeru sevi pie domas, ka sāku gaidīt pirmo kāpumu, lai nezaudējot cieņu pārietu soļos. Pulss turpina auļot, bet ciparos skatos bez panikas. Nesenais „Sporta Laboratorijas” apmeklējums ir devis pārliecību, ka varu ļaut sirdij strādāt pilnās burās un līdz uzkāršanās slieksnim vēl krietni jāiespringst.

Klāt arī pirmais jūtamais pacēlums, piebremzējam, bet joprojām turamies plūsmā. Seko neliela atelpa gludākā vietā, loks gar pasakaini skaistu ezeru un tad aptuveni 500m cēliens pa meža serpentīniem. Nosmejam, ka tāds „Gaiziņš + vēl mazliet” vien ir, un kas tad ko Gaiziņā neuzvicot. Skriet neskrienam, bet čāpojam naski. Pulss pamazām sakārtojas, un klāt arī pagarāks posms, kas patīkami lēzeni ved uz leju. Skaista taka aizvijas gar pašu klints malu, skats uz ielejas otras puses klinšu grēdu ir fantastisks un ja šis būtu vienkārši trekings, fotoaparāta slēdzis klikšķētu vienā laidā. Apēdam pirmo želeju. Skrienam, sajūta mundra, kājas pašas zina, kas jādara. Taka savienojas ar lielās Lavaredo distances pēdējo cilpu, un pēc brīža sākas pastāvāks noskrējiens. Nolaižam gandrīz 200m no sūri grūti krātajiem metriem, un iestartējam garo posmu pa Travenanzes upes ieleju. Gaidāmie 10 attāluma kilometri un aptuveni 750 augstuma metri pa akmeņainām takām, dubļiem, tērcēm un sniega noslīdējumu joslām dara mani nedaudz bažīgu. Ieleja tinas miglā, sniegs žilbina pat pelēkā dienā, valda savādi slāpēts klusums un pēkšņi jūtos pagalam apdullusi. Pirmo reizi prātā iekrīt doma, ka varu arī nefinišēt. Neko jau sev. Nav nokātoti pat 15 km un esmu nost! Šajā brīdī padomāju par tiem nedaudzajiem „līdzjutējiem”, kuriem padošanās būtu kā medusmaize. Jā, pilnīgi nepareiza motivācija, bet ak vai, kā strādā. Piepūšu vaigus, kapāju tālāk un pēc brīža jūtos pavisam labi. Laiku pa laikam mūs apsteidz kāds no Lavaredo „ultras” ātrā gala. Brīnos, cienu un dodu ceļu. Šaura taka pa nogāzi vijas te augšā, te lejā, līdz nolaižas līdz ielejas apakšai. Priekšā manām sagrupējušos cīņubiedru pulkus, jau sapriecājos, ka sasniegts pirmais dzirdināšanas punkts, kam jābūt 16 kilometrus no starta, kad redzu, ka sastrēgums ir izveidojies vietā, kur jāšķērso upe. Tilta nav, daudzi auj nost apavus un taisa burzmu. Lai gan Dina saka, ka jāmauc tāpat, nez kāpēc piemirstu rogaininga pieredzi, kad slapjumiem  pāri velkam nedomājot, un kāpju ārā no botām. Muļķīgi zaudēts laiks, jo seko vēl divas upītes, kam mizojam pāri nebremzējot. Kājas tik un tā kļūst slapjas. Uzticamie „Salomoni” žūst ātri, tomēr ledainais ūdens iekož līdz kaulam  un saķeru regulāro auksto gadalaiku likstu – pilošu degunu. Dina jau vēlāk nokomentē, ka viņai nav jāraugās atpakaļ, lai zinātu, vai turpat esmu. Šņaukāšanās skaņas ir gana izteiksmīgas.

Gandrīz visā ielejas garumā virzāmies vienā ritmā ar kādu smaidošu anglieti, turpat arī kāds ļoti iesprindzis un no skata pavisam netrenēts itāļu puisis. Vēl arī sportiska paskata censonis, ar kuru paralēli kustamies visu distanci. Viņa seja ir tik nopietna, bet uzvedība nelaižot nevienu garām tik dīvaina, ka atliek vien secināt, ka cilvēks ir izgājis trasē ar sāpēm, un katra lieka kustība sagādā ciešanas. Ja tā, tad visu cieņu! Bet turēšanās plūsmā, apdzīšana un garām laišana priekš manis ir grūtākais distances pārbaudījums.

Beidzot arī pirmais „pitstops”. 16 kilometri nolauzti. Pašsajūta laba. Padzeramies ūdeni, apēdam kārtējo želeju un aidā, tālāk. Vispārēju interesi raisa kāds melnādains skrējējs no Ganas. Daudzi pat pamanās kopā ar viņu nobildēties. Tālākais ceļš aizvijas skaists, bet mikls un vējains. Taka vijas augšup un augšup. Brīdī, kad šķietamies esam gaidītajā „Col dei Bos” (2331m) pārejā, paveras atkal un atkal kalnup vedošas cilpas.  Mazliet sāk līņāt, tomēr gods kam gods, mākoņi noturas un dienu aizvadām gandrīz sausā. Izkāpšana no Travenanzes ielejas tiek atalgota ar īpašu balvu. Aptuveni 300 augstuma metru noskrējiens līdz pirmajam lielajam starpfinišam 23. kilometrā ir izcili skaists un viegls. Brīnišķīgs, lēzens un plats serpentīns aizvijas gar klints sienām, atliek vien kustināt kājas un traukties vējam gar ausīm svilpojot. Tarkšķot paskrienam garām kādam ieleju filmējošam puisim, kad no muguras atskan skaidrs „Labdien!”. Tā iepazīstamies ar Edgaru, mūsu distances sesto latvieti. Paprāvu gabalu skrienam kopā, pļāpājam, maināmies iespaidiem, atkal šķiet, ka kājas nes pašas. Sagurumu nejūt, neticas, ka aiz muguras jau vismaz pusmaratons. Lejā jau redzam starpfinišu ar ēdināšanas punktu „Col Gallina” (2054 m). Trasē esam vairāk kā 4 stundas. Vēl tikai pastāvs zigzagu nokāpiens, un tad jau dzirdam „aiziet, meitenes, aiziet!” un ieraugām mūs gaidošās Ievu un Gunitu.

Redzēšanās prieks ir patiess. Iedzeram Coca-colu, mazliet ieknakstinām šo to no barošanas punkta labumiem – Dina priecājās par cepumu ar Nutellu, bet es panašķējos ar sieru un banāna gabaliņu, un laižam tālāk. Jānis no mums esot atrāvies par minūtēm 25. Līdz nākošajam starpfinišam 7 attāluma kilometri un puskilometra kāpums. Pašsajūta lieliska, virzāmies mundri, bet bez trakošanas, „tā lai nav ļoti grūti” tempā. Kur varam, tur skrienam. Kreisajā pusē paliek Dolomītu fototapete ar „Cinque Torri”. Jūsmot nav laika, jāskatās zem kājām. Labi, ka šeit jau ir būts pirms diviem gadiem. Mājās paskatīsimies bildes. Pie „Averou” kalnu mājas (2413m) iedzeram pasakaini gardu tēju, ar augļiem un medu un diebjam tālāk. Līdz nākamajam „pitstopam” Passo Giau kā ar roku aizniegt, skaidrs, ka kontrollaikā iekļausimies. Lejupceļā mazliet nokaitina kāda neskrējēju kompānija, kura izplājusies visā takas platumā pat neiespringst skrējēju palaišanai. Plus nepietur savu suni un ar saviem skaļajiem svilpieniem kaitina ne ta skrējējus, ne ta murkšķus. Tālākais posms aizrit viegli, un šķiet paiet pavisam neilgs laiks, kad atkal izdzirdam latviskus uzmundrinājuma saucienus un ieraugām takas malā sēdošo Ievu. 30 km atzīme sasniegta!  Kapājam jau vairāk kā 6 h.

  

Šoreiz ieēdam augļu kompotu, padzeram melno tēju, atjauktu ar Colu un no draugiem atvadāmies nu jau līdz finišam. Sajūtas labas, nav nekāda pamata domāt, ka atlikušie 17 km varētu būt nepieveicami. Sākumā taka ir šaura, bet normāli skrienama. Ik pa laikam sķērsojam sniega laukus, kuros ieslidinātās špūres prasa slēpošanas iemaņas. Kāpjam tik iekšā un šļūcam uz priekšu. Pakrist gan negribās, jo dažos gadījumos tas var beigties ar noripošanu līdz ielejai. Daži slidinās bremzējot ar dibeniem. Liekas, ka pagriezienam uz 10 km finiša taisni jau tūlīt jābūt, kad seko pārsteigums, vēl viena pamatīga kāpiena paskatā. Iedotajā trases profilā tāds īsti nenolasās. Pacēlums līdz „Forcella Ambrozolla” gan nav diži augsts, bet riebīgs gan. Čunčinam vien augšā. Dina runā, ka vajadzētu ieēst želeju, bet man nenāk ne prātā. Deguns tek kā Niagāra, knapi elpoju, kāda šobrīd vēl ēšana. Taka reti riebīga un šaura, palieli akmeņi, dubļi, tērces.  Mēģinu neizslīdēt un domāju, ka šis nu ir tas iemesls, kāpēc absolūti nevēlos pamēģināt Siguldas kalnu maratonu. Nepatīkami un nevajadzīgi riskanti. Grūtumu piemet arī tas, ka  šis kāpums galīgi nebija gaidīts. Skaitu soļus un domāju, ka esmu tikusi galā arī ar trakākiem kalniem, vai nu šoreiz noplīsīšu. Uhh, beidzot arī augstākais punkts! Atrodas pat spēks pamāt un uzsmaidīt tur dežurējošajiem „orgiem”, un tad juhhū, atkal varam skriet! Gar klints malu aizvijas plats, akmeņains ceļs, kas lēzenā slīpumā aizved līdz pat pēdējam starpfinišam, „Croda di Lago”. Labajā pusē paveras saules un mākoņu izgleznoti kalni, spējš prieks ietrauc dzīslās. Skrienam, uzmanīgi šķērsojam sniega joslas un šis noteikti ir viens no brīžiem, kura dēļ vērts būt šeit. Atlikuši aptuveni 11 kilometri. Ieleju pieskandina no kalnu mājas skanošā mūzika, kājas nes pašas un pēc brīža iediebjam skaistākajā šī skrējiena starpfinišā. Pāris aprikozes, Cola, un metamies pēdējos 9 kilometros. It kā liekas nieks vien, bet tikai tādā gadījumā, ja šie kilometri nav pa dubļainu, stāvu, uz leju vedošu meža taku. Atkal pilnīgs Siguldas variants. Virzāmies uzmanīgi. Laiku pa laikam kāds izslīd. Uzreiz apkārt cīņubiedru bariņš ar jautājumiem, vai viss kārtībā. Kalnu skrējēji ir draudzīga tauta. Pēc pamatīgas noņemšanās pa dubļiem atkal esam uz normāla ceļa, atliek tikai skriet. Ļepatojam kā nu varam. Te mūs ar skaļu „Bon Giorno!” noķer Edgars, kurš nebremzējot palido garām, tik paspēj vien atvainoties, ka esot tā ieskrējies, ka nespēj apstāties.

Pēdējie kilometri pa asfaltu atsauc atmiņā pieredzējušo skrējēju stāstus par vietējo atsaucību. No kāda Mortisas ciemata namiņa balkona „bravo!” uzsauc trausla omīte ļoti cienījamos gados. Turpat līdzās ņipru senioru pulciņš sagatavojuši gan plakātu ar sveicienu, gan improvizētu dzirdināšanas punktu ar ūdeni, limonādi un cepumiem. Kamēr kundze papildina glāzes, kungi pēc numuriem atšifrē valsti no kuras esam un uzsauc „Bravo, Lettonie!”.  Ap sirdi kļūst silti, acīs sarosās kas līdzīgs aizkustinājuma asarām. Pēc tādiem vārdiem kājas pašas nes, apsteidzam uz flirtu velkošu itāļu kungu četrotni un esam jau pilsētā. Skrējēji tiek novirzīti īpaši atdalītā joslā. Kad jāšķērso iela, satiksmi aptur. Bet neviens nedusmojas. Caur atvērtajiem auto logiem dzirdam tik daudz sveicienus un laba vēlējumus, ka grūti to visu aptvert. Māj arī garāmgājēji, māj jau finišējušie skrējēji košās „The North Face” vestēs. Izskrienam uz centrālās ielas un mums skaļi uzgavilē arī krodziņos sēdētāji. Sāk skanēt baznīcas zvans un Dina uzņemt tādu tempu, ka mazliet satraucos, vai spēšu tā novilkt vēl atlikušos metrus. Trases malā redzu Ievu ar Latvijas karodziņu, turpat arī Gunita, „bambīna” Kristiāna, Andris, jau finišējušie Jānis un Imants. Dzirdu, ka komentētājs saka kaut ko par „Signoras…Lettonie”, aplausi, un esam galā. Komentētājs sauc mūsu uzvārdus un dīvainā kārtā manējais tiek nolasīts absolūti pareizi. Sajūta mazliet nereāla, mēģinu aptvert, ka tas nu ir izdarīts. Turpat finiša koridorā mūs noķer Edgars un piespiež uztaisit kopīgu bildi. Tad saņemam godam nopelnītās „The North Face” „finišeru” vestes un krītam draugu apskāvienos. Vēl zvans uz mājām, kur gaidītā „Mēs par tevi uztraucamies, labi, ka piezvanīji” vietā dzirdu „Nu, noskrējāt, ja?  Mēs jau te internetā sekojam līdzi.”  Tā uzzinu arī precīzu savu finiša laiku. Mūsdienu tehnoloģijas ir biedējošas.

   

Vēl saņemamies kārtīgi pavingrot, iespējams tieši tas paglāba no muskuļu ķibelēm. Duša, „Recovery” kompresijas zeķes, Lietuviešu ražota bio smēre muskuļiem un arī pēcfiniša savākšanās darbiņi apdarīti. Kamēr dušojamies un tizlojamies, atkal jau kūp pannas un katli. Organizatoru dotie vakariņu taloni tā arī paliek neizmantoti. Mūsu meitenes gatavo lieliski.

Nākamajā rīta mostos ar bailēm kāpt ārā no gultas. Piesardzīgi pakustos, nekas nesāp. Kājas protams jūtu, bet stipri mazāk kā pēc pirmās dienas pastaigas. Tā arī nezinu, vai paldies pienākas kompresijas zeķēm,  leišu brīnumziedei vai kārtīgai pavingrošanai. Pašsajūta vienkārši teicama. Ja kāds stāstītu, ka tā var būt, neticētu.

Diemžēl lietus nojauc plāniņu pēdējā dienā uzvizināties augšup ar pacēlāju un „viegli pakāpt” kādu „ferratiņu”. Kāpšanas ekipējumu šajā braucienā tā arī neizvilkām no somām. Dodamies kārtējā pastaigā. Aizejam līdz bobsleja trasei, uzkāpjam līdz Ghedina ezeriņam, un tad jau atkal gāž tā, ka jātaisās vien lejā. Apnicis tas slapjums. Pārējie spītējot lietum kāpj mašīnā un laiž un Falzarego tuneļu labirintiem. Mēs ar Dinu tur pabijām pirms diviem gadiem, tāpēc mierīgi ļaujamies nekā nedarīšanai. Lasām grāmatas, izstaigājam pilsētiņu vīna meklējumos, un tad jau laiks vīkšāt vakariņas. Ciemos atnāk Imants, vakars paiet pļāpās, stāstos un atmiņās. Vīna varbūt arī bija par daudz, bet lai jau. Pelnīti. Galu galā līdz stadijai „piedzēries” neviens tā arī netika.

No rīta saliekam somas, vēl pēdējais izkrējiens līdz veikalam un tad jau klāt atvadu brīdis. Motorizētais piecinieks aizdodas pasildīties Horvātijas saulītē, bet mēs ar viena vakara pieturu Venēcijā, dodamies mājup. Atpakaļ ikdienā, ar sapni par jauniem kalniem, klintīm un nu jau arī skrējieniem.

Kopsavilkums:

„Cortina Trail” starta sarakstā bijām 920, finišējām 749, tajā skaitā visi latvieši.

No Latvijas skrējējiem ātrākais ir Imants Kaldre, kurš distanci veica 6:39:49. Lielisks un neticams temps. Bet vēl neticamāki ir 119 kilometru distances finiša laiki. Antons Krupicka no ASV finišēja 12:42:31. Arī otrajā vietā ASV sportists, bet trešais palika lietuvietis Gediminas Grinius (13:01:22). No dāmām ātrāka amerikāniete Rory Bossio (14:19:24).  Par Latvijas skrējējas Ineses Gulbes sajūtām šajos 119 kilometros var palasīt šeit: http://www.noskrien.lv/velreiz-nekad-vairs

Fiziskas sekas:

Nevienas tulznas. Muskuļu stīvums minimāls. Nesāp ne mugura, ne ceļi. Un galu galā pat iesnas nesaķēru. Izpalika arī slavenā „siena” un solītā pārvietošanās pa kāpnēm atpakaļgaitā. Vārdu sakot, distance noskrējās stipri vieglāk kā plānots.  Ne reizi vien ir piedzīvoti fiziski smagāki brīži, sevišķi kalnos.

Emocionālās sekas:

Mazs sapnītis piepildīts. Ļoti patika. Trase skaista un pārdomāta, bez speciāli radītiem šķēršļiem. Dažādi segumi; kāpumi mijas ar kritumiem, un kur nu vēl skaistie skati! Tieši tas, kas vajadzīgs, lai iemestu āķi lūpā. Vai 47 kilometri ir daudz? Dažiem tas liksies daudz. Dažiem ļoti daudz. Bet dažiem tas ir tikai tāds svētdienas treniņš. Katrā ziņā Piedzīvojums izdevās. Esmu laimīga un pateicīga par iespēju to izbaudīt.

Un, protams, liels paldies ceļabiedriem. Par iedvesmu, uzmundrināšanu, barošanu, lutināšanu. Jūs esat lieliski. Pat iedomāties nespēju, kā būtu, ja būtu aizbraukusi viena.

Vai Tu to varētu?

Ja esi vesels un trenēts, tad jā.  Arī es esmu parasta biroja darbiniece vidējos gados. Pie tam – no procesa, ne mērķa baudītājiem. Līdz ar to ilgstoši darboties „ļoti grūti” režīmā nespēju un negribu, bet ar „Cortina Trail” tiku galā bez pārpūles. Un vēl, pēc kārtīgas darba dienas nereti jūtos vairāk pārgurusi, kā pēc šiem 47 kalnu kilometriem. Bet, ja kādam liekas, ka ko nu vairs, esmu par vecu, tad varu pačukstēt, ka kalnu skrējienos vidējais vecums grozās ap 40 – 42. „Cortina Trail” vecākais finišētājs bija 82 gadus vecs kungs no Austrijas. Vēl visu var paspēt!

Skrējiena mājas lapa: http://www.ultratrail.it

Pārpublicēts no: http://www.draugiem.lv/user/177625/blog/?p=12106929

8 komentāri rakstam Četrdesmit septiņi Kortīnas kilometri

  • Lauma Lauma

    Pēc ilgiem laikiem lasot ko šādu nespēju mierīgi nosēdēt un izdzīvoju skrējienu. Ak, jā. Pat asaras acīs saskrēja, šķiet, ka no aizkustinājuma.

  • Lasma3 Lasma3

    Ļoti iedvesmojoši! Ja es turpināšu dzīvoties pa šo VSK Noskrien portālu (pirms pusgada nejauši kā neskrējēja te iemaldījos)un lasīšu šādus rakstus, tad nebrīnīšos, ka arī es drīz sākšu meklēt šāda veida izjūtas un piedzīvojumus.
    Impulsu tam dod arī šis tavs citāts: “Bet, ja kādam liekas, ka ko nu vairs, esmu par vecu, tad varu pačukstēt, ka kalnu skrējienos vidējais vecums grozās ap 40 – 42.”
    “Kedu” nosaukumu jau pierakstīju :)

  • Māris T Māris T

    Garšīgi.

  • LaimaZ LaimaZ

    Paldies par lielisko rakstu! Kalni vilina un tāpat kā Lasma3 jāsaka- uz ko tādu (iespējams gan kādā pusmaratona apjomā, bet kas zin) tiešām varētu parakstīties nākošgad… Ir tur kāda iesācēju trase vai šī jau bija iesācēju? :)

  • shahs shahs

    Ilze, paldies, ka uzrakstīji. Mājās braucot, kā reizi domāju – nez kā Jums gāja. Prieks, ka Jums ir sanācis baudīt skrējienu un āķis lūpā. Tagad jāskrien, kas garāks :)

  • Bildē smukiņš koridors baltā krāsā ;)

    Prieks par varonīgajām meitenēm!

  • Ilze FM Ilze FM

    Paldies par labajiem vārdiem.:) Prieks, ja patika un iedvesmoja!

    Lauma, starp citu, distancē esot mazliet sanāca Tevi aprunāt.;) Stāstīju Dinai par skrējienu Rīga-Valmiera un meiteni, kura izklaidējās tvītojot.:) Tas kontekstā par to, nez kā ir skriet vienatnē un pa asfaltu.

    Lasma3, par vecumu nepavisam nav jāraizējas. Galvenais ir izturība, veselība un sajēga par kalniem. Pie tam, orientieristiem nonākot kalnos ir lielas priekšrocības salīdzinoši ar asfalta skrējējiem – nebiedē ne slapjas kājas, ne dažādais pamats zem tām.;)

    Māri T, kad kapāju augšā pēdējā pacēlumā, atcerējos Tevis teikto airēšanas sakarā – vēziens aiz vēziena un maratons galā. Tā nu skaitot šo pantiņu liku soli pie solīša, kamēr kalns bija uzkāpts.

    LaimaZ, jā, šis laikam sanāk iesācēju.:) Bet citos mačos ir arī īsāki gabali. Arī tajā pašā Itālijā. Piem. http://www.troideicimbri.it, http://www.dreizinnenlauf.com, http://www.avatrail.it, un noteikti var atrast vēl. Bet, kā jau rakstīju, ja ar veselību viss ok un ir pieredze kalnos, tad var notestēt spēkus arī šai pašā “Cortina Trail”.:)

    shahs, āķis lūpā ir kārtīgs.:) Jānoskaidro taču, kas notiek pēc 50 un 60 km. Tik vēl jāpadomā, cik ļoti esmu gatava nopietnāk trenēties, jo skaidrs, ka ar patreizējo bumbulēšanu nekāda “ultra” no manis nesanāks.:)

    Forši, ka ir noskrien.lv. Tā nu mēs te cits citu pavelkam un uzpurinam.:)

  • Raibacainais Ezītis Bizarre

    Lieliska un emocionāla atskaite.
    Paldies!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.