Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Divplākšņa ceļojums no Rīgas uz Valmieru

Viss sākās, šķiet, pirms kādiem diviem gadiem. Toreiz bija pirmais atjaunotais Rīga-Valmiera skrējiensoļojums, kad ar manu skriešanas draudzeni Daci pavadījām skrējējus līdz Alfai, un Dace stāstīja par to, kā pirms daudziem gadiem pavadījusi uz Valmieru savu tēti vienā no pirmajiem skrējiensoļojumiem. Tas likās tāds leģendām apvīts pasākums, īsts izaicinājums, un gluži nejauši sākām apspriest, vai mēs būtu gatavas tumsā doties 107 km garā ceļojumā un varētu to paveikt. Man tolaik vēl pat maratons nebija noskriets, un nodomāju, ka 100 km distancei laikam būtu jāgatavojas gadiem.

Nākamajā gadā atbalstīju skrējējus kontrolpunktos, vairākas stundas pavadīju Rubenē, kur līdz finišam tikai 13 km. Pasākums pārsteidza ar sirsnību un saliedētību, lai atbalstītu skrējējus. Apbalvošanas pasākumā notika loterija, kur izlozēja dalībnieku nākamā gada skrējienam no līdzjutēju vidus. Mani skriešanas draugi no VSK Noskrien Divplākšņi par veiksmi uzskatīja loterijā NElaimēt Rīga-Valmiera, bet man tolaik bija periods, kad veicās loterijās, un es izteicos – ja laimēšu, būs vien jāskrien. Es toreiz laimēju Suunto cepurīti, bet pret Divplākšņiem liktenis bija labvēlīgs, un pie skrējiena neviens no mums netika. Nospriedām, ka Divplākšņiem īstā vieta ir atbalsta grupā. Pagājušā gadā man bija citi mērķi, un domas par Valmieru attālinājās. Bet skrējēju gada noslēguma ballē Inta Z., kurai jau ne viens vien ultramaratons aiz muguras, pastāstīja, kad sāksies reģistrēšanās, un paaicināja piebiedroties. Vasarā biju noskrējusi baso pēdu ultramaratonu, tātad puse no 107 km bija pieveikta, un varētu mēģināt tikt galā arī ar otru pusi. Satraukums bija pārāk liels, lai uzreiz nospiestu reģistrācijas pogu, tāpēc noteiktajā datumā sagaidīju pusnakti un vispirms vēroju, kā dalībnieku saraksts diezgan lielā ātrumā papildinās. Kad bija īsā laikā reģistrējusies apmēram puse dalībnieku un skaidrs, ka no rīta jau saraksts varētu būt nokomplektēts, galīgo lēmumu pieņemt kļuva ļoti viegli. No rīta manu draugu vidū valdīja pārsteigums, bet visi atzina, ka dosies mani atbalstīt.

107 km skrējienam trenējos ļoti rūpīgi. Jau dažas dienas pēc reģistrācijas noskrēju pirmo 30 km garo treniņskrējienu un gadu mijas nedēļā – simboliskus 107 km. Trīs ar pusi mēneši pagāja ar galveno domu par Valmieru. Tā nu sanāca, ka mana skriešanas stāža lielākais kilometru skaits tika saskriets gada aukstākajos mēnešos, jo skrēju gan putenī, gan slapjdraņķī, gan –15 grādu salā. „Noskrien ziemu” 1. kārtas sacensībās sniegs bija līdz ceļiem, vēl kādā nedēļas nogalē ar Lāsmu devāmies skrējienā līdz Priedainei un atpakaļ, visu laiku no gaisa krita slapjš sniegs un botas žļurkstēja jau pēc 5km, bet tie bija īsti gribasspēka treniņi – neapstāties, kad labprātāk paliktu mājās. Divas nedēļas pirms starta uzsniga sniegs, un laikam jau baidījos, ka skrējienu varētu tādēļ atcelt, jo sapņoju vienu nakti, ka Valmieras vietā ir jāskrien pa skolas stadionu uz riņķi visi tie paši 107 km, pamodos ar domu, ka gribu tomēr skriet pa šoseju.

Pienāk pirmsstarta nedēļa. Jau laicīgi ieplānoju atvaļinājumu, lai varētu atpūsties un izgulēties. Lai gan – kas to deva – pirmsstarta drudzis dara savu un mostos pavisam agri no rīta. Vēl pēdējais vingrošanas treniņš ar Divplākšņiem Kobes dārzā, kur Guna palīdz ar padomiem par uzturu un ekipējumu. Paldies, Guna, ir tik noderīgi saņemt pieredzējuša skrējēja padomus. Tiek sakravāts, vēl un vēlreiz pārskatīts somu saturs un sašķirotas mantas, ko atstāt kontrolpunktos vai ņemt līdzi mugursomā – želejas, batoniņi, plāksteri un zirgu ziede, kā arī maiņas drēbes. Jāpiezīmē, ka beigu beigās trasē tā arī nepārģērbos, jo auksti nebija, kontrolpunktos sildīja līdzjutēju pasniegtie plediņi, bet Rubenē atstātās svētku kārtas uzvilkšanai vairs nebija enerģijas – tā bija jātaupa finiša posmam.

Vakarā vēl cenšos kādu stundiņu nosnausties, un tad ierodas Ilga un dodamies kopā uz universitāti. Uzrādu obligāto ekipējumu, atdodu sklandrausi, piereģistrējos un satiekos ar citiem skrējējiem. Universitātē valda pacilājošs noskaņojums. Šķiet, ka te koncentrētās enerģijas pietiktu visam tālajam ceļam. Pēkšņi ierodas Dace, mana jaukā draudzene, tomēr atradusi iespēju atbraukt no laukiem un pavadīt. Tas ļoti iepriecina un dod papildu enerģiju.

Ceļš līdz Brīvības piemineklim, dziedam himnu un tad seko starts. Skrienam pa Brīvības ielu un pat pamanos pirmos krustojumus pārskriet, kad mašīnas vēl laiž garām. Atrodu savu komforta tempu un ir tik viegli skriet. Pa ceļam iepazīstos ar Gundu, šķiet, ka mums saskan tempi, līdz Alfai runājoties skrienam kopā, bet tad viņa nolemj, ka vēlas paskriet lēnāk. Man doma, ka skriešu komforta zonā (ap 6:20 min/km) tik ilgi, cik varēšu un pēc tam atlikušo gabalu soļošu. Ir tik brīnumaina sajūta būt daļai no šī pasākuma. Alfas kontrolpunkts, tad Jugla, kur sapulcējušies līdzjutēji.

rv20

Šķērsojam Juglas gājēju tuneli. Te arī slēdzu iekšā lukturīti un – aiziet uz priekšu! Pie Berģiem vēl ceļš tāds nelīdzens, mazliet piebremzēju, lai nepakluptu, un tad izskrienam uz šosejas. Te pamanu priekšā Signi, kurš tobrīd rāmi iet, bet pēc brīža jau skrien man garām. Izrādās, ka stratēģija pamīšus pa kilometram skriet un iet. Pārmijam dažus vārdus un turpinām ceļu. Ja pirms tam domāju, ka tumšais posms man patiks vismazāk, tad tagad domas mainās uz labo pusi – mašīnu maz, un var pa īstam izskrieties. Pirms pagrieziena uz Garkalni stāv mašīna un braucēji norāda, kur jāskrien. Vēl kāds posms un ieskrienu kontrolpunktā, kur mani sagaida Dace ar Aināru. Apēdu pāris želejkončas, iedzeru siltu kolu, sirsnīgi novēlējumi no maniem atbalstītājiem un ceļš var turpināties. Vietu pie pārbrauktuves iepriekš biju īpaši pētījusi Google kartē, jo iepriekšējā gadā tur bija tumsa un varēja apmaldīties, šoreiz ceļš izlikts ar svecītēm, tas ir tik mīļi. Drīz atkal uz šosejas, pamanos pazaudēt orientieri un ieskriet pagriezienā uz Vangažiem, meklēju ceļu atpakaļ, klusībā iesmiedama par savu spēju apmaldīties pat uz šosejas, noskrienu lieku kilometru, beidzot ieraugu kādu skrējēju un atviegloti uzelpoju.

2. kontrolpunktā man piedāvā plāksterus un vazelīnu, jo šķiet, ka uz pirkstiem sākušas veidoties tulznas. Nodomāju, ka tomēr botas vajadzēja vēl izmēru lielākas, bet nu jau vairs neko. Murjāņi, kas šaurās šosejas un gājēju celiņa neesamības dēļ arī iepriekš biedēja, pienāk gluži nemanot, mašīnu nav daudz, skrienu pa šoseju, vēl piestāj Divplākšņu mašīna, izkāpj Ilga un paskrienam kopā kādu gabaliņu. Tā arī Raganas kontrolpunkts ir klāt, te uzkavējos mazliet ilgāk, jo paredzēts uzpildīt dzeršanas sistēmu un aizsūtīt īsziņu Rasmai, kas solījusies rīta pusē man sekot ar mašīnu un sagaidīt tuvākajā kontrolpunktā. Pulkstenis arī gandrīz izlādējies, ieslēdzu portatīvo lādētāju un kopā ar pulksteni iemetu somā, un tālāk skrienu bez kilometru kontroles. Telefonā ieslēdzu RockMyRun aplikāciju, pirmā pagadās salsa, kuras ritmā kustos pa šoseju. Pa to laiku ir uzlēkusi saule, un kādu brīdi var novērot ainu, kad vienā pusē vēl spīd mēness, bet otrā debesis sarkanīgā nokrāsā. Drīz jau ceļarādītājs, kurš vēsta, ka ceļš ir gandrīz pusē, vēl kādu gabalu aiz tā, laižot garām pretimbraucošo fūri, lecu no šosejas uz akmeņainās nomales un sajūtos nejauki, jo ir pārsprāgušas pāris tulznas. Par laimi, tuvumā ir pietura, aizkliboju līdz soliņam un cenšos saglābt situāciju ar tulznu plāksteriem, kas, par laimi, ir paņemti līdz. Pa to laiku ir atbraukusi Rasma un izceļ no mašīnas manas otras botas. Nomainu Nike pret Asiciem un šķiet, ka vismaz uz laiku tas ir risinājums. Atkal skrienu un apdzenu kādu skrējiensoļotāju, kas pa to laiku ir aizgājis garām. Brasā kāds autovadītājs jautā, no kurienes mēs skrienam. Atbildu, ka no Rīgas, un pretī atskan izbrīnīts: „Johaidī!” Padomāju, nez ko viņš teiktu, ja es paspētu pavēstīt, ka skrienam uz Valmieru. Bet ir klāt Braslas kontrolpunkts, kur sagaida Vāveres, te arī uzzinu ziņas par pirmajiem finišētājiem.

rv13

Rēķinu, ka priekšā vēl 30 km un tad jau būšu pie Divplākšņiem, kuri nepacietīgi gaida. Jāteic, ka tie ir apnicīgākie kilometri, ko domās nosaucu par „Ilgo ceļu kāpās (jeb uz Rubenes kontrolpunktu)”. Īsinu laiku, dziedot „Tu tikai turi acis ciet, lai laime nepāriet” (Divplākšņu himna). Ha, turēt acis ciet nemaz nedrīkst, jo jāvēro šoseja un jālaiž garām pretī braucošie auto. Pēkšņi – kas tad tas – no kurienes gan ceļa malā uzradušās klavieres?! Vāks vaļā un tā vien aicina uzspēlēt. Tādu skatu nevar laist garām, apstājos un nofotografēju.

RV8

Drīz arī ceļarādītājs, kas vēsta, ka līdz Valmierai palikuši 37km. Ak, tas ir mazāk nekā maratons, un „normālos apstākļos” to es varu noskriet. Bet kā to izdarīt tad, ja aiz muguras jau 70 km un negulēta nakts? Tā filozofējot, sasniedzu glītu gājēju celiņu un priecājos, ka šeit tomēr varu paskriet, citādi skrējiens jau kādu brīdi ir iegājis soļojuma fāzē. Tomēr pēc Stalbes kontrolpunkta 17 km posmā līdz Divplākšņiem apgūstu ātrsoļošanas tehniku. Turklāt pulkstenis pa to laiku izlādējas vēlreiz, un nemaz nezinu, cik kilometru vēl priekšā. Labi, ka garām brauc kāds velosipēdists, kurš brīdi pabrauc man līdzās un parunājas, īsinot laiku. Ceļš līkumots, un uz katra līkuma šķiet, ka tālumā samanāms Rubenes Mazais Ansis, bet tomēr tās izrādās tikai vīzijas. Kārtējais kalniņš un – beidzot – man pretī lido trīs Divplākšņi. Tas ir viens no lielākajiem laimes brīžiem. Skrienam kopā no kalna un esmu Rubenē! Mani mīļie Divplākšņi, man žēl, bet es nevarēju atskriet ātrāk. Izbaudu Intas masāžu un savu draugu uzmundrinājumus, nogaršoju sarūpēto cienastu un jādodas tālāk.

Zanda19Collage

13 km vairs nešķiet nekas, tieku pavadīta kādu gabaliņu. No Valmieras brauc mašīnas, braucēji sveicina, pamāju pretī. Priekšā tilts ar plakātu, kas vēsta, ka Ņergas ar mani lepojas, vēl austiņās skan uzmundrinoša rokmūzika, izklausās pēc uzvarētāju marša. Pēdējie kilometri cauri pilsētai, šķiet, ka tauta man nepievērš uzmanību, laikam tāpēc, ka neskrienu, bet tipinu, ar skatienu meklējot baznīcas smaili. Beidzot to ieraugu, šķērsoju ielu, un tur jau tā ir – Sīmaņa baznīca. Atrodas spēks noskriet pēdējos desmitus metru, uzskrienu pa sarkanā paklāja klātajiem pakāpieniem un satveru kliņķi. Kefīrs un strūdele, fotografēšanās un pēc tam čipa atdošana. Pēc tam ēdu zupu un lasu feisbukā Daces ierakstu, ka esmu sasniegusi kliņķi 15 h 41 m 55 s. Laime pilnīgākā, gribējās iekļauties pirmā atjaunotā skrējiena kontrollaikā, kas ir 16 stundas, un tas izdevās.

klinkis1

Paldies visiem, visiem, kas organizēja šo skrējienu un kas atbalstīja, gan klātienē, gan domās! Paldies, ka palīdzējāt piepildīt kādu sapni! Tas bija lielisks piedzīvojums. Tas palīdz iemantot miera un harmonijas sajūtu, un ir gandarījums arī par to, ka skrējiens ir kalpojis labdarības mērķiem un palīdzēs mazajam Jēkabam aizbraukt uz delfīnterapiju.

P.S. Ļoti priecājos, ka viens no Divplākšņiem šogad tomēr laimēja loterijā un nākamgad ar 1. numuru izies uz starta.

19 komentāri rakstam Divplākšņa ceļojums no Rīgas uz Valmieru

  • ai-jucis ai-jucis

    Apsveicu ar paveikto!!!

  • Labinieks Labinieks

    Kas par apņēmību. Jaušams liels ieguldītais darbs pirms sacensībām. Apsveikumi un milzīgs respekts.

  • Zanda, Tu jau zini- Tu esi traka :).

  • eeriksd eeriksd

    Super! Man vislaik interesēja kā tev gāja ceļā, bet es neticu, ka tas Ansis bija tava vienīgā vīzija :D Malacis!

  • Paldies!

    Papildināsim nolikumu ar “Sliktu laikapstākļu (aizputinātas šosejas) gadījumā Rīga-Valmiera tiek pārcelts uz stadionu”

    ;)

  • Andulis

    Aizputinātas klavieres… ;)

  • Spāre lido meža bite

    iedvesmojoši! paldies par stāstu.

  • edGars

    100km jāgatavojas gadiem, tā jau būtu pareizi … :)
    Liels prieks par apzinīgu un mērenu trenēšanos.
    Tā jau i, rezerves drēbes jāņem tikai rezervei, un normāli/labi ir, ja nevajag izmantot.
    Somu satura revidēšanai kādā brīdī ir jāpasaka “VISS”. “Man ar somu viss ir kārtībā, tagad atliek gaidīt startu”.
    Draugu atbalsts ir milzīgs motivātors.
    Fūrēm laikam ceļš ir jādod laicīgi, lai nesanāk lēkt. Pag, vazelīna un plāksteru piedāvājumu izmantoji?
    Es arī priecājos par laimīgo divplāksni :) Ceru, ka pietiks apņēmības lēni un prātīgi (sākot ar rudeni) satrenēties. Par dūšas pietiekamību nešaubos.

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Zanda! Es ar Tevi lepojos! Tu esi tāds malacis! Mūsu Superdivplāksnis! Apskāviens no manis.

  • mtiger mtiger

    Prieks par gribasspēka pilnām sievietēm :)

  • Diddi

    Vareni! Apsveicu!

  • vargans

    Prieks bija iepazīties un kopā paskriet! :) Rīgā emociju dēļ solis bija raitāks kā vajadzēja, tāpēc ieklausījos saprāta balsī un piebremzēju, kaut vilinājums skriet kopā ar Tevi bija liels. Skrēji tik raiti, ka apzīmējums Divplāksnis Tev nemaz nepiedien, ja nu vienīgi, priekšā liekot TURBO :) Prieks par Tavu finišu! :) …un Divplākšņu aprūpētais Rubenes KP bija lielisks! Veiksmi Tev, Zanda!

  • Lasma3 Lasma3

    Zanda, apsveicu, labs raksts. Apbrīnoju tavu mērķtiecību un apņēmību gatavojoties šim pasākums. Paldies par kopīgiem brīvdienu garajiem skrējieniem. Laka apstākļi mūs nelutināja, bet mēs noskrējām! Lai izdodas arī nākamos mērķus sasniegt!

  • Zanda19 Zanda19

    Paldies par labiem vārdiem! Tie tā motivē iet uz priekšu. Jā, grūtības tik ātri aizmirstas, paliek tikai labais un tās emocijas pēc finiša ir tik fantastiskas, ka nākamā gadā noteikti jāpiedalās, kā dalībniekam vai kā atbalstītājam. Kādreiz noteikti būs arī vēl kāds ultramaratons. :) Vargans, mēs skrējām tradicionālajā Divplākšņu treniņu tempā. Tev arī vēlu daudz jauku skrējienu, gan vēl kādreiz kopā paskriesim. Lāsma, Paldies Tev arī par kompāniju, kopā vieglāk. :)

  • bro bro

    Malacis, Zanda!
    priecājos un apbrīnoju Tevi :)

    un paldies par lielisko rakstu

  • Hiēna essnee

    Zanda, tu esi lieliska! Tu tiešām cītīgi trenējies, tāpēc nav nekāds brīnums, ka tik labi tiki līdz galam! :)

  • iva rs iva rs

    Forši, ka noskrēji un forši, ka draugi atbalsta. Šādos pasākumos domubiedru atbalsts ir tik ļoti noderīgs un tā silda sirdi :)

  • Gunta

    Es ar Tevi lepojos, tas ir tik īpaši, jo atceros, ka agrāk tā nemaz nebija. Lieliskā Tu!!

    Ir laiks parunāties – pastāstīt medijam, kur kādreiz strādāji… Ko saki?

  • IlgaisC IlgaisC

    Nu, tas ir meitêns!!ar izturíbu un ârkártígi lielu gribasspêku!!forśa Tu!!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.