Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Hānja 100, trešo reizi

_MG_7473

Par to, ka šogad atkal varētu doties uz Hānju, tā īsti nemaz nedomāju. Man šis rudens vairāk bija kā sevis savešana kārtībā un pārliecības atgūšana, ka īslaicīgās veselības likstas bija tikai nejauša sakritība, kas kaut kad pāries un, ka atkal varēšu atgriezties vecajās sliedēs jebšu man nekas netraucēs skriet vai braukt ar velo sacensībās. Tāpēc uz jautājumu, ko es domāju par Hānju, atbildēju, ka pajautā man to vēlreiz, kad būs pēdējais brīdis pateikt, vai braucu. Pēc Līgatnes Stirnu buka savu pārliecību par to, ka viss ir labi un ka man pēc sacensībām vai to laikā atkal nepaliek slikti, atguvu. Tā sāku kalt plānus oktobra mēnesim. Galu galā, man tak bija Hānjas pārnestā dalība uz šo gadu, bet tas man neliedza pētīt sacensību kalendāru un kalt jaunus plānus. Igauņu purvu maratonu jau pērn biju izstrīpojusi no šī gada plāniem. Jā, tur ir smuki un man tur patīk, bet pagaidām ar diviem gadiem pēc kārtas man pietiek. Tad manu uzmanību piesaistīja Kuršu treils, kuram radās ģeniāla doma – es varētu skriet 44km un attiecīgi tad nedoties uz Hānju. Kur notika novirze no mana plāna, es nezinu, bet zinu tikai to, ka pieteicos Kuršos uz 22km un aizrakstīju Ivaram, vai pērnajā gadā e-pastā apsolītā, pārnestā dalība uz šo gadu ir spēkā. Atbilde ilgi nebija jāgaida, protams, ka ir spēkā. Tagad atlika tikai tāds sīkums kā aizbraukt un noskriet.

Vēl esot mājās, cītīgi katru dienu pētīju laika prognozi un tā kā ta nedaudz, bet mainījās uz to ne pārāk labo pusi, tad tas lielu sajūsmu neraisīja. Būs lietus, būs vēsi, būs pa tādu draņķa laiku jāskrien. Brīdī, kad krāmēju mantas, es vēl nezināju, pa cik ļoti draņķīgu laiku būs jāskrien, bet līdzi sakrāmēju vienu skrienamo komplektu – asics meža botas ar plāno zoli; ziemas skriešanas zeķes; slēpošanas virsbikses ar vindstoperi, kuras jau Hānju iepriekš ir iepazinušas; plāno skriešanas kreklu; jauno lietus jaku, kurai jau tur esot tika veiktas dažas koriģējošas ķirurģiskas manipulācijas, lai man tā jaka būtu ērtāka; plānos skriešanas cimdus un bufu. Blakus salieku praktiski otru tādu pašu komplektu. Ja nu pēkšņi būs sauss, tad trešajā kaudzē nolieku silto garroku kreklu, TGC265 finišētāja vesti un pa virsu uzmetu vēl vienu garroku kreklu un vēl vienu bufu. Tai pat laikā uz sevi esmu dikti dusmīga par to, ka ņemu līdzi tik daudz liekas drēbes, labi zinot, ka man pat pusi no tā visa nevajadzēs. Jā, man nepatīk ņemt līdzi liekas mantas, kuras zinu, ka nelietotas tiks atvestas atpakaļ.

Ir piektdienas vakars. Jau atkal pētām laika prognozes un spriežam, ko kurš ir atradis. Aivars teic, ka pa dienu bija atradis tīri optimistiskas laika prognozes, kuras sola maz nokrišņus. Es uz šo iebilstu, ka tā nu gan nebūs, ka nu jau kaut kādu draņķību no gaisa sola jau no paša rīta, tad sniegu, tad padaudz lietu un tad kaut kad vēlā vakarā tas viss pāries. Tātad slapjš būs visu laiku. Nav jau tā, ka es nebūtu skrējusi pa lietu, bet no rīta būs tikai 0°C un pa dienu iesils līdz +5°C. Ilgi skatos uz savu drēbju kaudzi un mēģinu saprast labāko variantu rītdienai. Neko labāku tā arī neizdomāju, kā pirmo komplektu vilkt uz startu, tad līdzi paņemt pārvelkamo otro komplektu un otrā maisā joka pēc iemetu silto kreklu ar vesti, ja nu pārstās līt, tad varbūt gribēšu pēdējiem diviem apļiem uzvilkt šīs drēbes, lai nav jāskrien lietus jakā. Trešo plāno kreklu atstāju istabiņā. Tāpat ir skaidrs, ka pirmais aplis tiks pavadīts lampas gaismā, jo maz ticams, ka man šogad gribēsies kādam sēdēt astē, lai ko redzētu zem kājām, it īpaši, ja debesis ir nomākušās.

Starts. Nedaudz līņā. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem starta signāls netiek dots no pūļa, jo Ivars jau pērn ir savācis savus 100 maratonus un šogad vairs neskrien visu pēc kārtas. Septiņos no rīta ir pamatīga tumsa – ziemas laiks vēl nav pienācis. Lampiņu gaisma. Lapas zem kājām. Skrien tikai visiem pakaļ. Pirmo reizi samulstu vietā, kur maratonisti atdalās no ultrām, jo nez kāpēc saminstinājos, ka esmu dzirdējusi otrādi un esmu aizskrējusi nepareizi. Drīz, apdzenot kādu no skrējējiem, manu, ka viss kārtībā – viņam ir baltais numurs. Dzeltenie numuri bija maratonistiem, bet sarkanie – ultra dāmām. Aplis kā jau aplis. Kaut kādi līkumi, kaut kādi kalniņi, kaut kādas takas. Aiz pļavas spīd ezers. Tad pretīgais kalns, it kā lēzens un skrienams tāpat kā visi, bet kaut kas man tajā nepatika, varbūt slīpums uz vienu pusi, varbūt izskalojumi. Lielajā kalnā aiz pagrieziena pirmo un vienīgo reizi uzskrienu līdz pusei. Nebūs. Foršs noskrējiens. Lēnām aust jauna diena. Pēc pirmā apļa atdodu lampu Sandrai un pie sevis nosmejos, ka tagad varētu arī finišēt.

Otrais līdz piektais aplis. Uzausa jauna diena. Trasē aizvien vairāk nevar saprast, kurš ir kuras distances skrējējs. Arī mani no mugurpuses nevar atšifrēt, jo numura jostiņa jau sen kā ir uzrāpusies līdz viduklim un paslēpusies zem jakas, bet pati pirmā apļa vidū uzliku kapuci, tādējādi mulsinot pārējos. Pirmā apļa smidzekli nomainīja lietus. Vēl pēc maza brītiņa otrā apļa beigās sāk snigt. Galvā nekas cits kā “uzsniga sniedziņš balts” vai “apsnigsim, dosim godu tiem, apsnigsim” neieskanējies. Tā teikt galva kā tukša muca skan un acis piekaltas taciņai vai kādam no priekšā esošajiem skrējējiem. Nekādu domu, nekas. Kādā brīdī paskrienu garām Lāsmai un uz viņas jautājumu, vai man aizvien ir karsti, atbildu apstiprinoši, jā, man ir karsti. Bet nu jāpieciešas. Trešā apļa beigās noķeru Aivaru un pie sevis nosmejos, ka viņš iepriekšējā vakarā teica, ka es jau šo noķeršu savā otrajā aplī un varēšu iedot lampu, lai noliek maisā. Jau tad zināju, ka tā tas nebūs. Starta/finiša zonas kontrolpunktā esmu iecienījusi siltu tēju, kādu banānu un gurķi. Man ir labi, es pagaidām neko vairāk negribu. Vienīgi tas ēšanas laiks pulkstenī varētu pīkstēt kādā no dzeršanas punktiem, nevis kādas minūtes piecas vai vairāk aiz tā. Nu tā, lai var mierīgi apēst kārtējo želeju, izmest papīrīti, padzerties un doties tālāk. Bet, kas tev to dos. Snieg, lielām baltām pārslām slapjš sniegs. Skaisti. Zeme palika balta. Otrā dzeršanas punktā siltais sporta dzēriens iet uz urā. Aiz šīs telts ir burvīga taka gar ezeru. Tik burvīga, ka tur vējš pār ezeru vienubrīd tā ieskrējās, ka sniegu horizontāli pūta. Nē nu šī vieta man patika arī tādēļ, ka es zināju, ka trase iet uz otru pusi un paliek vieglāka, ka ir jāuzkārpās augšup tai pretīgajā kāpumā, jāuziet tajā kalnā un tad jau tik sīkums aizskriet līdz stadionam. Kurā brīdī no ēkas iekšas izstiepu savu želeju maisiņu ārā un uzliku uz kopējā galda, neatminos, bet tā bija viena no labākajām idejām, ko noskatīju darām citus. Nav jau tā, ka jostā nebūtu sabāzusi gandrīz visu vajadzīgo trasē līdzi, bet, ja var tik ērti papildināt krājumus – ideāli. Bet, ja cimdus izvelk no jostas un atstāj somā, jo slinkums lieki staipīt līdzi, tad nākamajā aplī sāk salt plaukstas.

Vai zināt, ar kādu sajūsmu ieraudzīju ķilavmaizītes? Apkārtējie igauņi jau nesaprata par ko man tāda sajūsma. Atšķirībā no iepriekšējās reizes Hānjā ķilavmaizītes ne tikai uz mani skatījās un teica – apēd mani, bet šoreiz es tās arī ēdu. Vienā brīdī Ivars nosmējās par mani, jo man numuru nevar redzēt un dāmas galda otrā pusē tak nezin, kā ar mani runāt, uz ko atmetu ar roku un atbildēju, ka putra ir putra un dubļi nav dubļi. Un galu galā, ne jau pirmo reizi igauņu sacensībās piedalos. Šo to jau esmu iemācījusies. Un, ja pavisam čābīgi, tad, parādot ar pirkstu, viss top skaidrs.

_MG_8177

Sestais un septītais aplis. Pieveikti nedaudz vairāk kā 30 kilometri ar astīti. Beidzot uzvilku cimdus. Vai es ko minēju, ka aizvien snieg tā kā pa Ziemassvētkiem? Un, ka aiz asfaltētā posma mulčas posms lēnām, bet neatlaidīgi pārvēršas dubļu zampā. Ka vairākās vietās trasē ir ne tikai sniega sega, bet arī milzu peļķes; ka daži trases posmi ir jāveic zigazagā no vienas puses uz otru; ka dažas vietas uz takas nu jau ir jāskrien pa sūnām un tā smukā taciņa caur mētrājiem ir palikusi dikti dubļaina; ka kājas aizvien vairāk un vairāk ar katru apli paliek slapjākas; ka pļava pārvēršas par mazu mini purviņu; ka tas pretīgais kalns paliek aizvien slīpāks un dubļaināks; ka tam lielajam kalnam noskrējiens paliek aizvien dubļaināks. Taisnības labad es vēl priecājos, ka manas botas dubļos turas ļoti labi un ka tas man nav šķērslis tur noskriet lejā. Vai es kaut ko minēju, ka nu jau kājas pēc iekāpšanas slapjumā vairs neapžūst tik ātri kā sākumā un, ka ir sajūta, ka visu laiku būtu slapjas, aukstas? Vai es minēju, ka kārtējo reizi iekāpjot mulčā šoreiz apļa beigās pirms stadionā gribas kliegt – kāpēc atkal? Vai es minēju, ka šajā aplī domāju, ka varbūt ir jāapstājas un jāuzēd tā bukstiņputra, jo 100km uz želejām, tēju un banāniem es neizvilkšu. Man vajag normālu ēdienu. Un kaut kur tam visam pa vidu man sāka sāpēt ikri, kaut kur vilka augšstilbu aizmugurē kā reiz brīdī, kad jāskrien uz augšu, un pilnai laimei vēderprese izdomāja saspringt tā, it kā es pirms tam būtu vairākas stundas no vietas vingrojusi, un plecu daļa arī kaut ko īdēja. Nu labi, priecājos, ka no rīta abas potītes nosēju ar elastīgo saiti, lai netaisa man te visādus brīnumus. Un tās atšķirībā no “rāmjauzvedas godīgi. Laime pilnīga. Bet tikmēr aizvien snieg skaists, slapjš sniegs.

Astotais aplis. Stāvu, ēdu putru. Kārtējo reizi noskatos, kā es ar Mārtiņu samaināmies vietām. Te viņš man pa priekšu, te es viņam pa priekšu. Tā jau ir, viņš pirms kalniņiem sabremzējas un uziet augšup ar nūjām, es tajos tomēr vēl uzskrienu. Vismaz kaut ko es varu izdarīt. Skrienu un kārtējo reizi pieķeru sevi pie domas, ka neko nedomāju, nedungoju, pat mūziku neklausos. Tas, protams, bija līdz brīdim, kad vienā brīdī sāku prātot, kāpēc man ir tik štruntīgi. Nu labi, sāls tabletes vienu brīdi izlaidu, bet tikai tāpēc, ka piemirsu par tām, bet tā sajūta, ka gandrīz viss ir slikti,  mani nepamet. Aizejot aplī, paēdu, padzēros. Viss it kā ir kārtībā. Tai pat laikā galvā iezogas doma, ka varbūt tajā Kuršu treilā tomēr nevajadzēja skriet tik ātri, bet vajadzēja tos 22km pievarēt lēnām un ar baudu. Tad varbūt tagad būtu vairāk spēka un enerģijas. Bet ko nu vairs. Skrienu, bet tā sajūta, ka trūkst enerģija un vajag atpūsties, mani mulsina. Konfektes pat pirmīt saēdos. Nez, pēc šī apļa vēlreiz ēst putru, bet vai palīdzēs? Nezinu kā, bet līdz dzeršanas punktam, kur dāma zināja, ka šai jāielej sporta dzēriens, biju sapratusi, kas par vainu. Man salst. Ne tā, ka drebu vienā drebēšanā, bet man nemanāmi ir piezadzies aukstums, ar kuru organisms vairs netiek galā. Un tagad organisms visu enerģiju tērē, lai sasildītos, nevis skrietu. Nav jau brīnums, ka pēc vairāk piecām stundām lietū un sniegā viss ir izmircis. Jā, no cimdiem es izgriezu ūdeni.

Devītais aplis. Ieskrienu finiša zonā un mēģinu uz tiem ekrāniem kaut ko saprast. Ar kādu trešo reizi jau sapratu, kur jāmeklē savs vārds, tas ir, labā ekrāna augšējā rindiņā. Vienīgais, kas man kaut ko no tā visa izsaka, ir apļu skaits, kuru man pasaka priekšā viens no laika ņēmējiem. Labi, lai ir piebeigti astoņi apļi. Tagad jāsakrāmē pilns šķīvis ar pārtiku, jāpaņem savs želeju maisiņš, mantu maiss un jātiek iekšā siltumā. Pēc cik ilga laika es atkal izlīdīšu ārā, man nav ne jausmas. Vienu zinu – tad, kad būšu atjēgusies. Iekštelpās, protams, notiek ballīte. Ieraugu Aiju un nesaprašanā jautāju, ko šī te dara. Uz ko viņa atbild, ka vajadzēja atjēgties, esot grūti. Kamēr Aija meklē savu mūziku, es lēnām pārģērbjos un secinu, ka man visas mugurā esošās drēbes ir slapjas. Nu labi, to jau sapratu, pirms šī apļa ieejot tualetē. Pārvelku kreklu un skaļi nosmejos, ka pirms nedēļas tā arī skrēju – sporta augšā un pusgarās biksēs, bet tagad otro reizi dzīvē pārvelku drēbes sacensību laikā (tās trakās Kanārijas neskaitās, tas pasākums bija no citas operas).

Tai pat laikā Hannes man jautā, cik skrienu – nu kā ultru, bet kāpēc man ir savādāks numurus? Uz ko atbildu, ka meitenēm ir sarkanie numuri. Protams, Hannes grib zināt, kura no meitenēm es esmu – ceturtā, piektā, sestā. Ja godīgi, man nav ne jausmas, es zinu tikai to, ka “šestj ringi do finiša”. Un pie sevis nosmejos, ka nekādi nevaru atcerēties, kā krieviski ir apļi, bet zinu, ka igauniski apļi ir ringi. Iekšā ir tik labi. Var pasēdēt, paēst, padzerties un ne par ko nedomāt. Vienā brīdī atceros, ka man somā ir Inas aizlienētais masāžas rullis. Uh, kā kājām tas patika. Kājas pēcāk man pateicību parādā nepalika, tas ir, vairs trasē neīdēja. Vienai igauņu dāmai gados ar tas rullis raisīja interesi, bet pirms tam man nācās paskaidrot, ka neko nesaprotu, ko viņa saka. Parādīju uz sava numura karogu, uz ko viņa nedaudz nokļūdījās, teikdama, ka tas ir Lietuvas karogs. Nē, tas ir Läti. Un, tad jau saruna pārgāja man nedaudz saprotamākā valodā. Jā, viņai arī patika tas rullis.

Velku mugurā Monblānā izbrāķēto lillā lietus jaku, jo, redziet, tā ir pašrocīgi līmēta ar makgaivereni un tas pēc Monblāna standartiem nedod garantiju, ka viņa izturēs lietu. Par šo pie sevis kārtējo reizi noķiķinu. Uzvelku pieskaņoto lillā bufu un koši oranžos cimdus un esmu gatava pieveikt atlikušos apļus. Vismaz man tā šķiet. Ak, jēziņ, cik ārā ir bezdievīgi auksts. Zobs pie zoba neturas, rokas trīc, pati trīcu. Kaut kāda ziema pēkšņi iestājusies. Ātri, ātri vienu siltu tēju un jādodas aplī. Protams, ja tas būtu tik vienkārši.

_MG_7980

Pa asfaltu skrienot, kājas īsti neklausa, mulča ir tik slapja un samirkusi, ka caur pēdām iziet ledains aukstums. Debešķīgi skaisti. Šis aplis būs uz izdzīvošanu, varbūt pat pēdējais, ja nespēšu sasilt. Salst, salst, salst. Man un salst, smieklīgi. Lai nu kuram, bet smieklīgi tāpat. Kaut kā kustos uz priekšu un saprotu, ka no šī brīža arī pēdas atlikušo laiku 24/7 būs slapjas. Izvairoties no liekiem slapjumiem, ar kādu slapju egles zaru dabūju pa kājām. Paldies, vēja māt. Tagad pie miesas pielīp arī slapjās bikses. Nu jā, tās es nepārvilku, jo nekādi negribēju vilkt nost slapjās botas. Otras sausās zeķes jau bija, bet negribēju kustināt neko apavos. Par to, ka varbūt vajadzēja skriet ziemas botās ar gtx, es aizdomāšos tikai nākamās dienas vakarā mājās. Tā, līkumojot pa tā jau tukšo trasi un kādu apdzenot, pēc kādām divdesmit minūtēm siltums atgriezās, bet… no kurienes izlīda tā tulzna, m? Klau, cienītā tulzna, es tev piedāvāju divus variantus – lien atpakaļ, no kurienes izlīdi un netraucē man skriet, jo tad mēs mājās vakarā saudzīgi ar adatu ar tevi parunāsim, vai arī pārplīsti un netraucē. Ilgi nevarēju saprast, ko tā tur darīja, bet izvēlējās pati pārplīst jeb precīzāk – pāris kilometrus plīsa. Pie dzeršanas punkta neviļus pamanu, ka botām virspuse sānos ieplīsusi. Skaisti, to vēl mājās vajadzēs lāpīt. Pļava aiz dzeršanas punkta ir kaut kāda pretīga, žļukstoša zampa. Tas pretīgais kalns ir palicis vēl pretīgāks, jo ne šis ne tas tajā uzskriet. Varbūt uziet? Vismaz tajā kalnā var atpūsties un uzēst želeju. Vispār pēdējos apļos es tieši tur ēdu, jo nedaudz pamainīju ēšanas režīmu. Līst, līst, līst.

Desmitais līdz divpadsmitais aplis. Kas notika šajos apļos, vairs neatceros. Atceros tikai to, ka lietus vienā brīdī pieņēmās spēkā. No trases pazuda sniegs. Dubļi. Dalībnieki trasē aizvien vairāk izretojās un palika mazāk. Pirmā dāma mani apdzina par apli. Galva aizvien skanēja kā tukša muca, domas galvā neraisījās tā, kā tām normāli būtu jāraisās šādās ultrās kā, piemēram, “kāda kāposta pēc man to vajag”, “cik vēl ilgi”, “varbūt finišēt?”, utt. Nē nu labi. Domu galvā vispār nebija, tikai piekaltais skatiens zemei, marķējuma, dubļiem. Tāpat mūzika aizvien nebija ieslēgta. Kaut kas neriktīgi. Tagad pēc katra noskrietā apļa skatījos ekrānā. Laikam jau tāpēc, lai salīdzinātu, ka manā prātā esošais apļu skaits sakrīt ar reāli noskrieto apļu skaitu. Te Ivars skaidrā latviešu valodā man sauca apļus (jā, viņš pavisam nedaudz māk komunicēt latviski, bet nedaudz).

Kādā brīdī ēšanas zonā parādās Aivars un jautri pajautā, kā man iet un uzreiz piebilst: “Labi, labi es pazūdu.” Uz ko es nokomentēju, ka man teica, lai es nelamāju nevienu. Un es pie tā arī pieturos. Tas, protams, neattiecas uz kalniem, dubļiem, laikapstākļiem, bet to neviens mežā nedzird, ko es tur noburkšķu ik pa laikam.

Aizskrienu kārtējā aplī, bet nepamet sajūta, ka kaut kas atkal nav tā, kā vajadzētu būt. Sāls tabletes apēdu, jiftīgo kofeīna želeju nedaudz ieēdu, bulciņu apēdu, banānus arī, tēju sadzēros. Bet, tad kāpēc man atkal kaut kas nav labi. Pag, ko tas vēders protestē. Ar tevi sarunājam tā, ka ir jāiztur līdz apļa beigām, labi. Atkal gribas atpūsties. Pat tas smukais posms gar ezeru nedod mieru.

Trīspadsmitais aplis. Lieki piebilst, ka pēc trasē pavadītām desmit stundām pārvilku kreklu otro reizi. Pie sevis gan nosmīnu, ka šis siltais garroku krekls bija paņemts līdzi ar domu – ja pārstās līt un varēs to uzvilkt ar vesti. Bet tagad priecājos, ka tas “ja nu” atradās otrā somā. Lai nebūtu garlaicīgi, es to kreklu nemaz nevaru pati uzvilkt. Sivēns sarullējies un kaut kur iestrēdzis uz manis. Labi, ka bez manis telpā ir kāda igauņu dāma, kura palīdz man to kreklu atrullēt. Ai, ja vajadzēs, tad pēc nākamā apļa manis pēc varu uzvilkt arī to vesti. Galvenais, lai ir silti un nesalst. Apskatu, vai jaunā lietus jaka nav izžuvusi, jo tādā gadījumā varētu uzvilkt to. Nē, nav. Nu nekas, turpināšu skriet ar lillā jaku. Ūdeni jau tā cauri nelaiž. Dāmas pie galda teic, ka man vēl divi apļi un viss. Nē, nē. Trīs apļi un viss. Es tomēr labāk zinu. Vispār jau ir forši, ka viņas, kā vienmēr, uz beigām paliek runātīgākas un jau pašas visu ko piedāvā. Tāpat seko līdzi tam, cik tev apļi vēl palikuši. Uzlieku galvas lampu un pazūdu mežā.

Lai arī aizvien līst kā pa Jāņiem, trase žūst un nu jau vietām var izskriet sausām kājām. Tagad labākā trajektorija ir taisnākā. Nē, peļķēm cauri es neskrēju, bet vairs tik cītīgi arī nemeklēju labāko vietu, kur nebūtu lielākie dubļi. Vienā brīdī gan samulsu, jo pēkšņi attapos, ka kādu laiku esmu tikai skrējusi un nemaz uzmanību marķējumam neesmu pievērsusi, bet tas tāds izbīlis tikai uz īsu brīdi, jo, ja paskatās kārtīgāk zem kājām ir pilnīgi un noteikti noprotams, ka es atrodos uz trases. Pus trasē ieslēdzu lampu, jo pār Hānju ir nolaidusies tumsa. Tas noskrējiens no tā lielā kalna ir maigi sakot ir palicis tāds interesants. Nepietiek, ka tur tagad ir nenormāli milzonīga dubļu jūra, kura nu jau pat man sagādā nelielas grūtības, lai pa viņu cilvēcīgi ne četrāpus uz dibena tiktu lejā. Tad tā arī ir vienīgā vieta trasē, kur ir migla. Bet kā tu cilvēks te vari normāli paskriet, cik nu normāli var paskriet pēc vairāk kā pieveiktiem 80 kilometriem? Toties ir tik smuki aiz sevis redzēt lampiņas.

Četrpadsmitais aplis. Tā mulča mani vairs neuztrauc. Viņa ir pretīgi slapja un nu jau man ir vienalga. Nedaudz ar savu bļaustīšanos iztramdu divus skrējējus, kuri jau kuro apli pēc kārtas cītīgi iet. Viņiem gan ir raksturs šādā laikā staigāt pa trasi. Es viņu vietā sen būtu izstājusies. Šis ir pirmais aplis, kad es beidzot aizdomājos, ka man ir jāiztur vēl šie divi pēdējie apļi un es būšu uzvarējusi. Jā, uzvarējusi. Manis pēc es varu būt kaut vai ceturtā vai piektā no dāmām vai sazin kura vēl, bet es tāpat būšu uzvarējusi. Vispār man nav ne jausmas, kura es esmu. Es būšu uzvarējusi un bijusi stiprāka par tiem sasodītajiem, draņķīgajiem laikapstākļiem kuri, lai arī kā centās, mani nepiebeidza. Jāatzīst, ka daudz netrūka un es būtu padevusies pēc kāda desmitā apļa. Toties tagad es būšu noskrējusi visus apļus, lai arī daudz lēnāk, nekā abas iepriekšējās reizes, bet tas mani vairs neuztrauc. Skrienu un atceros, kā manā pirmajā Hānjā 2014. gadā bija pilnmēness un pēdējos finiša apļos sāka snigt. Smaidu.

_MG_8473

Piecpadsmitais aplis. Laimonis man paziņo, ka es esmu trešā. Aija man priekšā ir kādas 10 minūtes un jautā, pa kuru brīdi es viņu palaidu priekšā, jo biju noķērusi un apdzinusi. Tas notika droši vien tai laikā, kad pārģērbos otro reizi. Igauniete aiz manis ir kādas desmit minūtes. Desmit minūtes nav daudz, bet nav arī maz. Dzirdu, ka Ivars kaut ko krieviski Laimonim ar Aivaru saka. Īsti nesadzirdu un pārjautāju, ko viņš teica. Ivars esot teicis, ka var redzēt, ka man pēdējais aplis. Uz ko sejā iezogas viltīgs smīniņš un nogrozu tikai galvu.

Pēdējais aplis, pēdējais. Kāpēc pēdējais aplis ir tik mokoši grūts un garš? Kāpēc ir sajūta, ka pēkšņi vairs nevar paskriet un, ka es velkos tik lēni, ka mani kāds apdzīs par apli. Kāpēc pēkšņi uznāca mežonīgs sagurums? Kāpēc kājas vairs negrib tik raiti uzskriet kalniņos, kā visus iepriekšējos apļos? Kāpēc? Mežā praktiski neviena nav. Nav pat tas čalis ar nūjām, kas kādu laiku turējās netālu no manis. Nav arī tie divi čaļi, kas iet. Neviena nav. Ir tikai lietus, kas pārgājis smidzeklī un es. Nē nu tiešām, visi tie kalni ir palikuši stāvāki. Es vispār skrienu pa pareizo trasi? Šis slēpošanas kalns pēdējo reizi, pēdējo. Šī smukā mētrāju taka pēdējo reizi. Tas noskrējiens arī pēdējo reizi. Tie līkumi, tās peļķes… Dzeršanas punktā lepni paņemu savu glāzīti, kura jau dažu pēdējo apļu laikā ir mainījusi savu atrašanās vietu, padzeros silto sporta dzērienu un tieši tik pat lepni to izmetu miskastē. Es te vairs šodien neatgriezīšos. Mūzika tā arī palika neieslēgta, jo galva kā tukša muca skan.

Mulča pirms stadiona ir apžuvusi. Stadionā dubļi nav vairs tik daudz kā iepriekš. Lietus jau ar kādas pāris minūtes mitējies. Novelku kapuci, izslēdzu lampu. Pēdējais! Es te vairs šodien neatgriezīšos. Ir – 13h5min54sek.

43662696_10215019763945317_481000852132200448_o

Nobeiguma vietā. Vai es te atgriezīšos nākamgad? Visticamāk, ka nē. Mans stāsts par skriešanas Hānju ir izsapņots ar trīs simtiņa finišiem un vienu maratona+ finišu. Ja nu vienīgi es atkal kādreiz nesagribēšu abas Hānjas vienā gadā…

Pēcvārds. Kamēr es pāris stundas pēc finiša, jau esot mājā, cenšos atrast ērtāko pozu, kā pagulēt vai pasēdēt gultā, jo sāp visas maliņas, spilvens par cietu un sega par šauru, tikmēr mani draugi Rīgā mani piesaka nākamajam skrējienam. Manā skriešanas komandā ir spēks.

8 komentāri rakstam Hānja 100, trešo reizi

  • Rozamunde Rozamunde

    Gatavais varoņeposs! :) Reālais malacis!!! Apbrīnoju!
    Man pilnīgi pietika ar maratonu, lai tas drēgnais slapjums tiktu līdz kaulam un nokautu vēlēšanos vēlreiz atgriezties. Bet gan jau atgriezīšos. Gribētos tur paskriet normālos laikapstākļos.
    Bet par karstumu tev jautāju es :)

  • Cassandra Cassandra

    Ahhhhh, lasot izdzīvoju to visu vājprātu vēlreiz… Līdz šim visās ultrās man bija trakoti veicies ar laiku – ja arī kādreiz ir uzlijis, tad tikai daudz, lai nomazgātu sviedrus no pieres. Arī iepriekšējā Haanja man bija palikusi atmiņā kā patīkams paskrējiens pa jauku taciņu, baudot ziemīgu rītu, burvīgu saulrietu un pilnmēness nakti. Bet šeit… Pat Siguldas dubļi šiem netur līdzi! Ļoti līdzīgas sajūtas – galva tukša kā caura muca – nekādu domu, nekādu emociju. Arī mana mūzika šoreiz nespēja pacelt virs dubļiem. Tik pa brīžam tukšajā paurī atbalsojās kādi no BG vārdiem: Посмотри мне в глаза, И скажи, что это воля Твоя vai arī Я помню, как учился ходить,Чтобы не слишком касаться земли. Arī es ne ar vienu nemačojos, vietas neskaitīju un cīnījos tikai ar lietu un sniegu sejā, salstošām kājām, peļķēm un dubļiem. Pa brīžam gan ienāca prātā jautājums par to, kur ir robeža – kam ir jānotiek (izņemot traumu), lai es sev pateiktu, ka šoreiz ir par traku, nebūs un viss…

  • Spaidijs (Spidey) Spaidijs (Spidey)

    Forši un garšîgi :).

  • Rozamunde Rozamunde

    Aija, mana iepriekšējā komentāra pirmā rindiņa attiecas arī uz tevi! 😊 Lauvas!

  • Skauž tās baltās pārsliņas un reiz arī aizbraukšu pēc trešās Hannjas

  • Lasma3 Lasma3

    Apbrīnojama izturība cīņā ar slapjumu. Atceroties piedzīvojumu, būs ar ko atšķirt trešo finišēto Hānju no iepriekšējām divām. Trase ir tāda, kurā gribas atgriezties. Ticu, ka tev būs arī nākamās Hānjas.

  • Ar raksturu Tev viss ir kārtībā. :) Apsveicu!

  • Hiēna Hiēna

    Brrr, lasot tie slapjie apļi tā vilkās! Izklausās pēc mežonīgas cīņas.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.