Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Maratons? Aizmirstiet!

Pirmajām lietām dzīvē ir savs šarms tomēr… Pirmā skolas diena, pirmā mīlestība, pirmā piedzeršanās, pirmais auto, attiecīgi pirmā avārija, utt. Lietas, ko atceras uz mūžu (nu varbūt vienīgi no tās piedzeršanās ir bezfilma, tad tikai no nostāstiem var attīt).

Nu bija pienācis laiks pirmajam maratonam. Manā gadījumā gan kā pārpratums – galīgi negaidīti, gadiem neloloti un patiesībā lielā mērā šajā ceļā līdz pirmajam ir tik daudz lietu, ko nu galīgi nevajadzēja savam organismam nodarīt, ka, domāju, ir vērts pastāstīt.

Nelielai atkāpei – esmu velo cilvēks, galīgi ne skrējējs. Nu vismaz tā es domāju līdz pagājušā gada novembrim, kad ziemas formas uzturēšanas nolūkos sāku skriet. Līdz tam bija 2, varbūt 3 izskrējieni tīri kompānijas pēc. Tā kā skriet tā vienkārši galīgi nebija ne intereses, ne motivācijas, ieviesu kaut kādu spēles elementu – skriešu tik km, kāds ir datums. Tātad 1. novembris – 1km, 2. – 2km, 10. – 10km utt. Bez nekādām ilūzijām, ka varētu izvilkt līdz mēneša beigām, tīri lai pārbaudītu sava organisma robežas. Beigas iestājas jau 14. novembrī, kad laimīgas sakritības pēc vēl jādodas mazā ceļojumā uz Kopenhāgenu, kur nu ir tik lopiski laika apstākļi, ka galīgi nerosina vēlmi iet ārā. Bet neskatoties uz to visu, es jau otrajā nedēļā saķeru to sajūtu, kad saprotu, kapēc viņi skrien. Ir, ir tā baudas sajūta, endorfīnu efekts, sakārtotas domas utt. Bet… pēc šīs epopejas uz kādu nedēļu ir miers, jo organisms ar vieglu slimību tomēr protestē pret šādu režīmu. Vai no tā es gūstu kādu mācību? Protams, ka ne.

Decembris. Draugi, redzot manu plosīšanos, saka – skrien lēnāk. Ok, paklausu, skrienu lēnāk.. Bet.. tālāk. Ja pirms tam tāds standartiņš bija +/- 10km, tad tagad sortimentā ienāk arī pusmaratoni. Ļoti prātīgi ar mēneša skriešanas pieredzi, vai ne? Šad tad uznāk kādas sāpes, bet ieturu 2-3 dienu pauzi un atkal viss ir labi. Patiesībā ap šo laiku jau ir būtiski noregulējies pulss un elpošana un es nemaz netaisos apstāties pie sasniegtā. Nākamā lielākā pauze seko pēc 31. decembra, kad ar velo izbaudu ledus burvību. Kaut kādā veidā gan nomoku visu tajā dienā paredzēto trakā tusiņa distanci pa Carnikavas sniegotajiem mežiem, bet pēc tam gan viss. Paiet nevar.
POSTER-WHAT-DOESNT-KILL-YOU-MED-295x400
Janvāri, jeb jauno gadu iesāku klibojot – ar savu sāpošo gūžu mokos nedēļu, divas. Kaut kādā brīdī steidzos pēc bērna uz bērnudārzu, pāreju no soļiem vieglā riksī un sev par pārsteigumu konstatēju, ka skriet ir mazāk sāpīgi, nekā iet. Atkal kāds brīdis, kad var izbaudīt skriešanu. Prieki gan nav ilgi, jo no tā paša bērnudārza iemantoju gripu, kas atkal noraksta pusmēnesi.

Februāris.. Sāku pārdomāt šī gada sportiskos mērķus. Kā viena no trakajām idejām ir – a kā būtu ar maratonu? Man ir 43 gadi, mazliet gan nokavēju, lai iekļautos ar pirmo maratonu 42 gados, bet tās jau tikai nianses. Šajā brīdī gan galīgi nedomāju par kaut kādu nebūt rezultātu – vienkārši noskriet kaut kur ap 4h. Tā teikt ķeksītim. Domāts darīts – motivācijas palielināšanas nolūkos uzveidoju treniņplānu endomondo, piereģistrējos noskrien.lv un tā interesantākā daļa var sākties. Te gan jau kārtējo reizi uzkāpju uz grābekļiem, jo mēģinot abas šīs lietas kopā – gan maratona treniņplānu ar intervālu treniņiem nedēļas sākumā un garajiem sapārotajiem brīvdienās, gan vēl ņemot cieņas cīņas pārāk nopietni, savācas tāda normāla kilometrāža un es jau ar prātu saprotu, ka kaut kad atkal būs lūziens, bet vienalga turpinu. Mēnesi šādā režīmā gan izturu – marts – 416km..

Aprīlis, jeb mēnesis, kad nu jau galīgi vairs nevar sagaidīt to maratonu. Esmu jau pārgatavojies. Pamazām sāk līst lielākas, dziļākas sāpes ārā, pie kam pilnīgā randomā – tad celis, tad gūža, tad potīte un sazin vēl kas. Savā dienas plānā iekļauju fizioterapeitu, lai kaut cik paspētu atjēgties līdz maijam plus vēl tomēr kaut ko paskriet, lai galīgi nepazaudētu uzdzīto formu. Kaut cik tas viss palīdz, lai arī galīgi vairs nemēģinu pārforsēt – šoreiz jau tā ļoti piesardzīgi attiecos gan pret treniņiem, gan pret sekojošo atjaunošanos. Pa starpu gan arī stirnu buks tiek nobizots, loģiski, ka garākajā distancē, kā gan savādāk.

Maijs. Acīmredzot par vēlu es nonāku pie atziņām par prātīgāku režīmu, jo maijs nāk ar nākamo pārsteigumu.. Tieši uz garajām maija brīvdienām ellīgi sāk sāpēt cirksnis un uzmetas kaut kādas pumpas uz gūžas. Parokoties pa internetu, saprotu, ka sāpīgā figņa ir limfmezgli (jā tādi ir arī kājās). Vēl izlasu, ka sāpoši limfmezgli, tas ir ļoti nopietni, pēc iespējas ātrāk jāatrādās ārstam. Ir brīvdienas, pie ģimenes ārsta attiecīgi netieku, improvizēju un aizvelkos uz tuvējās slimnīcas uzņemšanu. Komunikācija jau no paša sākuma ir gana interesanta – piemēram, sākas ar jautājumu – “nu, kas tad jums tāds mirstams ir atgadījies, ka meklējat palīdzību neatliekamajā?”. Pēc nelielas apskates tiek izsecināts, ka STS tas šoreiz tomēr nebūšot. Seko uzvedinošais jautājums – “a jūs gadījumā neesiet pēdējā laikā pārpūlējies, vai stresojis”? Nākas atzīties, ka skrienu.. Un skrienu pietiekami. Uz ko seko šīs vizītes spārnotākā frāze – “Maratons? Aizmirstiet!” Tādā ar pilnu nopietnību izteiktā intonācijā. Paskaidrojot – redz, es savu organismu esmu nodzinis tik tālu, ka imunitāte ir sačakarēta, līdz ar to esmu ļāvis pamosties faktiski mūsos visos mītošam herpes vīrusam (kurš visa cita starpā dzīvo nervu šūnās), kā rezultātā esmu iedzīvojies labumos, ko tautā sauc par jostas rozi (herpes zoster). Tiesa gan esmu pie ārsta atpēries ļoti laicīgi, līdz ar to arī tieku cauri vieglā formā. Uz papīrīša, kas man tiek nodots, vienīgā salasāmā lieta ir – “saudzīgs miera režīms 2 nedēļas” + ripas par eiro gabalā 5x dienā 10 dienas pēc kārtas… Šis, tātad ir 3. maijs… Tā tīri matemātiski izrēķinu, ka laika ta pietiek – nu lai izietu kursu + atgrieztos uz strīpas pirms maratona. Bet… sabijies esmu un 10 dienas miera pat kaut kā ar mokām izturu. Pēc tam pāris treniņi, lai kaut cik atgādinātu kājām, kā tās lietas notiek.

Te droši vien būtu jautājums – vai tiešām ir tik svarīgi tiešām skriet to maratonu, zinot, cik tālu ir bijis nodzīts organisms? Tagad, pēc maratona, es tādu konkrētu atbildi nevaru sniegt. It kā liekas, ka varētu arī neskriet, bet kāpēc neskriet, ja var noskriet. Faktiski pēdējo naglu izdzina kaut kur tepat izlasītais teksts, ka pats maratons jau ir tikai balva par pirms tam ieguldīto darbu. Protams, būtu žēl tagad neskriet maratonu, zinot kādus kilometrus un pārbaudījumus ir nesis viss šis gatavošanās laiks. Es noteikti justos slikti, ja neskrietu. Šobrīd nožēlas galīgi nav, ir tikai prieks un gandarījums – gan par noskriešanu, gan arī rezultātu. Zinot, kādi neprātīgi cilvēki te apgrozās, domāju, ka sagaidīšu arī saprotošas ausis.

Jā, es lieliski apzinos, ka tas nav ne pareizi, ne atbalstāmi, tapēc arī viss šis stāsts un mācība, ko esmu guvis un gribu nodot arī tālāk – nedariet pāri savam organismam, tas mums ir ne tikai pirmais, bet arī vienīgais.

13 komentāri rakstam Maratons? Aizmirstiet!

  • Ainars Ainars

    Grezni! Mājas apstākļos cilvēkiem bez priekšzināšanām neatkārtot! Rēķins pirmajam arī cienījams, skrēji ar TT?

  • alx alx

    Nē, šito atkārtot stabili nevajag:) Ar to TT bija tā, ka jā, manos amociozākajos plānos figurēja cipari 3:30, bet nu šamos no pakaļgala vispirms vajadzēja noķert, kas realizējās tikai ap 15km. Tālāk jau +/- ar TT – vispirms priekšā, tad jau knapi aizmugurē..
    p.s.
    Ar Tevi, Ainār, visticamāk tiekamies sestdien, skolas sporta spēlēs?:) (mūsu bērni iet vienā klasē)

  • Rozamunde Rozamunde

    alx, tu par 1.c? Es ar tajā eju!

  • alx alx

    bikiņ lielāki – 4c

  • Kas par daudz, tas par skādi … reti kurš mācās no svešām kļūdām … veseļojies un atgriezies ;)

  • Lasma3 Lasma3

    Kaut kas ļoti pazīstams – traumas, dakteri, slimošana. Bet, ja var pakustēt un dalības maksa samaksāta, tad jau nevar neskriet. Apsveicu ar paveikto!

  • Ainars Ainars

    He, he. Man ir gan 1c, gan 4c:)

  • Raibacainais Ezītis Ezīc miglā

    Grēku nožēlošana samazina sodu?
    Nu, nu! :)
    Tavas provokācijas dēļ es skrēju (un arī noskrēju) pirmo maratonu, nevis plānoto pusīti!
    Tādēl iztiksi bez soda! :)

  • Sevi apturēt ir jāmāk. Man arī sākumā ķermenis bieži teica pietiek, bet pats tik bliezu. Agrāk vai vēlāk ir sanācis iepazīties gandrīz ar visām klasiskajām skriešanas kaitēm. Tagad gan ar tām sastopos ar vien retāk. Arī sekotājus mudinu būt prātīgākus, bet līdz ko ir kedas kājās, apstāties ir grūti. :)

  • Raibacainais Ezītis Ezīc miglā

    Par tiem gadiem un maratonu runājot…
    Man aizpagājušogad radās tāda doma, ka būtu jau smuki un simboliski 2014.gadā uz 42 gadu dzimumdienu noskriet pirmo maratonu, bet krietni par agru tas būtu – trenētība krietni par švaku bija.
    Šogad uz to apskatījos no citas puses.
    Dzimumdiena man jūnijā.
    Vecums līdz ar to nepilni 43, bet maratons ir >42 km.
    Tā ka 42 un 42 – viss sakrīt! :)

  • Artūro

    Trakie cilvēki!

  • july july

    Extrēmi! Sargi sevi, skrien ar galvu un baudi!

  • Dulli, bet ko Tu trakam padarīsi :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.