Man nav apnikusi skriešana. Uz grābekli neesmu uzkāpis (ja nu vienīgi jau labi sen), bet kopš neskrienu, Rīga-Valmiera problēma ir atgriezusies. Un pie tam no vairākām pusēm un attiecīgi sekām.
Tiem kas neko nesaprot – long story short. Rīga-Valmiera ir skrējiensoļojums no Rīgas uz Valmieru 107km garumā. Loterijā vinnēju dalību. Neesmu ultramaratonists un tikai knapi tieku galā ar maratonu, bet kaut kāda prāta aptumšuma brīdī nodomāju “kāpēc gan nē.” Uz starta izgāju, bet pie 93km izstājos. Visas meitenes kuras piedalījās – tika līdz galam un kliņķi sasniedza.
Tātad. 93km ir garākais gabals, ko esmu veicis kājām. Neko baigi man tas nenodarīja. Dažas tulznas, iedragāts ego un jau pēc nedēļas Rēzeknē noskrēju savu ātrāko pusmaratonu pēdējos gados.
Runā, ka tad, kad vairs nevar uzlabot ātrumu maratonā, tad jāpievēršas ultramaratoniem. Vai arī, ja sāksi skriet ultras, tad ar personisko rekordu sasniegšanu ir cauri. Pēc Rīga-Valmiera man radās jauna teorija, ka šī ultramaratonu un personisko rekordu dilemma ir tikai raķetēm. Rēzeknē vajadzēja sevi nedaudz piespiest, jo vienu apli traucēja vecā pēdas trauma, bet pēc tam treniņos skrēju pat minūti uz kilometru ātrāk nekā pirms Valmieras un baudīju. Kā balva 7km distance Sanktpēterburgā ar 4:30 min/km vidējo ātrumu. Unbelievable priekš manis un nenormāli sapriecājies par to, ko Rīga-Valmiera man ir nodarījusi.
Apetīte rodas ēdot un nevis trenējoties, jo pirms Lattelecom maratona treniņos biju noskrējis drusku vairāk kā 200km. Ar garāko distanci Garkalnes Stirnubuka lūša pastaigu. Jā, protams, sešpadsmit nedēļu laikā pirms ir bijuši divi piecu stundu maratoni Bikstos un Brešā, Rīga-Valmiera skrējiensoļojums, bet arī to visu ieskaitot treniņa procesā, ir tālu līdz minimālam nepieciešamam apjomam. It sevišķi, ka divus mēnešus pirms maratona pārsvarā skrēju zem desmit kilometriem un nesos kā aptracis.
Bet tas netraucēja pasapņot. Mans ātrākais maratons bija 2012. gadā Stokholmā ar 4h25min. Pēc tam vai nu izstāšanās vai piecas stundas. Lai arī visiem saku – skrienu priekam, dibena plēšana nav priekš manis, bet līdz ko prieka pēc skrienot iedomājos, kā es finišēju pirmais vai ko tamlīdzīgu, tā patīkamas tirpas noskrien visur kur nu tās var noskriet.
Nedēļu pirms maratona noslimoju un ar visu to tempa turēšanas organizēšanu bez stresa neiztiku. Tā pat no Rīga-Valmiera neko nemācījos un izbazūnēju visiem, ka taisos atkal kalnus gāzt. Tomēr maratona startā nostājos pie 4h15min tempa turētājiem. Jau pirmajos kilometros sapratu, ka nekāda ballīte četrdesmitdivu kilometru garumā te nebūs. Pašam vien viss ar sevi jāizcīna un devos tālāk viens.
No Rīga-Valmiera zinu kā ir, kad ir patiešām grūti. Maratonā ne brīdi nebija domas par izstāšanos, par to ka skriešana nav domāta man, bet turēšanās zem sešām minūtēm uz kilometru darīja savu. Otra puse palika lēnāka, pat brīžiem pārgāju soļos. Mani apdzina vairāk skrējēju nekā apdzinu es un uz priekšu tikai pastūma pretīm skrienošās tempa turētāju grupas vai komandas biedri. Sapratu vairākus kilometrus pirms finiša, ka būs jauns personiskais rekords, bet ķert rokās 4h tempa turētājus nebija spēka. Bet tas četru stundu tuvums ir atstājis manī kādu traumu. Radusies vēlme to izdarīt.
Finišā biju nenormāli lepns, bet kopš tā finiša noskrējis esmu tikai knapi maratonu visus skrējienus kopā skaitot. Dzīve nav rožu dārzs, plaušu tūska un neskaitāmi radinieku ieteikumi mest skriešanu pie malas.
Kad sāku intensīvi “trenēties” Rīga-Valmiera, dabūju tradicionālo stresa lūzumu pēdā. Pie tam no sākuma vienā un pēc tam arī otrā. Pirmais ieteikums ir trīs nedēļas neskriet un viss būs super, bet kurš skrējējs pirms tādiem mačiem tad var neskriet un tā arī netiku no tā pa īstam vaļā. Mana pēcmaratona piespiedu atpūta parādīja, ka ieteikums “trīs nedēļas neskriet” ir paliekams kaķim zem astes. Trīs nedēļas dzīvojoties pa dīvānu pēdu problēmu nejutu, bet tad kādā idle sunday tur pat dīvānā viss ir atpakaļ. Mans režīms bija “lifts-mašīna-otrais stāvs” un atpakaļ.
Pirms mēneša braucu uz Valmieru. Pāri tiltam, kur tika taisīts pirmais selfijs, jo bija jau gana gaišs. Visas tās zīmes – maratons līdz Rīgai, maratons līdz Valmierai. Varēju noteikt kur tieši bija visi ēdināšanas punkti, garlaicīgākie gabali un pat paskatījos uz tās sasodītās pieturas miskasti. Lai arī atkal biju drošs, ka izdarīju pareizu izvēli, jo pat esot tik tuvu Valmierai, tomēr tas kliņķis ir vēl tālu pat braucot ar mašīnu. Tad arī es pirmo reizi sajutu, ka neesmu ticis galā ar Rīga-Valmiera un tas būs jāizdara.
Esot Siguldā, domāju ka vajadzētu te atbraukt ar vilcienu un skriet treniņa pēc mājās vai dodoties pie mammas uz Ogri, domāju kā es tur varētu aizskriet. Lielākoties gan braucot pa Rīga-Valmiera ceļu vai skrienot, apdomāju kļūdas, ko varētu darīt savādāk un kā tomēr nokārtot parādu. Pats zinu, ka viens ir no Rīgas uz Valmieru skriet rakstot blogu un bildējot visādas figņas un pavisam cits ir trenēties to darīt un izdarīt.
Bet viss sākas ar apņemšanos. Vairāk jau sev, bet ja vien nepienāks pasaules gals, es nākošgad iziešu uz startu skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera.
km 
-
Spēcīgi! Man palika kauns, ka neizgāju uz starta
Stresa lūzumi un plaušu tūska izklausās nopietni.
Ja šīs vainas likvidētas, tad… nu jā, Signi, taisnība Tev ir – būs jātrenējas.
Man arī vajadzētu.
Gan jau vēl kādam…
Taisām kaut kad koptreniņu(s) Sigulda-Mežciems, Šefa vadībā?
P.S. Matīs – atgādini, lūdzu, R-V ‘2016 datumu? Beidzot tak jāieliek kalendārā ;)
Cienījama apņemšanās!
Pēdējais laiks iegādāties Sigņa akcijas. To vērtība strauji ceļas!
Ja tev rēķini ar to skrējiensoļojumu kārtojami, tad kārto! Mēs ar tevi!
Kaut man izdevās tikt līdz kliņkim, kas bija galvenais mērķis, otrs uzstādījums – iekļauties 12 stundās vēl nav izpildīts. Šis mērķis būs galvenais 2016.gadā. Mums visiem izdosies. Un nav būtiski ar pirmo, otro vai kādu n-to reizi. Galvenais ir censties īstenot savus merķus.
Visu cieņu par apņemšanos!Pēdējais laiks sākt vai turpināt treniņus. morāli es jau gatavojos RV16 no šā gada ziemas un RV16 ir motivācija arī vasarā neatlaist treniņus(katru gadu vasara diezgan pašķidra)
Veiksmi un izturību treniņos!
Saprotu tevi, Šef. Es ar biju viens no tiem “stiprā dzimuma” pārstāvjiem, ko kliņķis piesmēja! Nepadarīta darba sajūta ir palikusi no mirkļa, kad iekāpu mašīnā kad izstājos! Savu pieturu arī katru reizi pasveicinu, braucot uz laukiem pie vecākiem! Mēs to izdarīsim!
Būtībā tiem, kas šogad nefinišēja, nākamgad vajadzētu būt vieglāk. Jums iekšā būs spīts, kas dzīs uz priekšu! Mums jau citādāk – ir būts, ir darīts…
Jūs trenējaties, lai man ir kam padot ūdeni.
Jā, Lauma, pirms gada tu teici to pašu! :)
Viss pareizi. Lauma pēc sava finiša atsildīsies, paskrienot Šefam pretī ar … (kā nu to pareizi sauca?) … Prosecco 1,5 l trauku :D
Hmm, tādi vārdi kā plaušu tūska un stresa lūzums ir nopietni un stipri vārdi, ar tādiem nejoko, bet lai vieglāk pieveiktu RV107-2016, un saprastu ko darīt un nedarīt 12h sacensībās, es teiktu, ka Signim pietrūkst kāda 12h rogaininga :D Tas stiprina organismu un rūda raksturu, bet nav pārlieku traumatisks :D
Ingai gaiša doma :) Laiks ieplānot Pārgaujas rogainingu 7. novembrī.
Cik saprotu – Latvijā citu 12-stundīgo nav šogad?
Anduli, nebiji preses konferencē, tāpēc vēlreiz –
19.03.2016
25.03.2017
31.03.2018
Ir vienošanās ar Rēzeknes pusmaratonu, ka nākamgad pa vidu būs 2as nedēļas, galvenais orgs Edgars arī dikti grib noskrieties līdz Kliņķim un darbi traucē izbraukt no Latgales :) mums negribējās Lieldienu klusajā sestdienā, kaut skrējēji varētu izmantot Lielās piektdienas brīvdienu. Bet, ja būs daudz sniega šosejas malā, tad skriesim Lieldienās vai aprīlī. Interesi par ballīti izrādījuši pat turku ultras, taču viņiem maz cerību uz laicīgo pieteikšanos ;)
Patīk Sigņa rakstīšanas stils – tāds atsvaidzinošs. Ja runājam par nopietnu gatavošanos RV, tad atkārtoti informēju, ka Rīga – Biksti notiks 23.01.2016. Labs pasākums, kur kaujas jeb šosejas apstākļos slīpēt raksturu un rūdīties, bet tas nevis sacensības, bet koptreniņa gaisotnē.
Apsveicami! No sirds novelu ne tikai tikt lidz startam, bet ari sasniegt to karoto klinki. Tev noteikti viss izdosies. Ja radinieki saka lai met skrieshanu pie malas, tikai tapec ka vini rupejas par tevi un novel tikai to labu ;) noteikti visi cer un gaida, kad tu piepildisi sapni. Tachu trenini ir neizbegami un tie ir dala no kopeja prieka ;)) un skrieshana tiesham nes prieku, tas ir zinatniski pieradits ;)
Lasu pārdomas, sevišķi par iespaidiem, kuri rodas, braucot pa A3 ar auto, un domāju – atkarīgais. (tur pats pirms 2 nedēļām braucu uz Vaidavu parādu kārtot)
Sasodīti dulns vecis, Tu, Signi, esi! Es nozvērējos vairs RV neskriet, bet, ja ņemsi kompānijā, skriešu kopā ar Tevi!
Man gan gribas teikt – nevajag. Ja tik vieglus mājienus kā lūzumus un tūskas nesaproti, tad var izmantot kādu smagāku artilēriju… Priekš kam? Skrien īsākus gabalus.
Kāds no LV elites sportistiem nesen teica: “Visvieglākais ir iziet uz starta un izstāties”. Ja neko neiegulda treniņos, tad arī ārā nekas nenāk. Signi, varbūt šoreiz izskriesi RV finišam nepieciešamo minimālo treniņu apjomu?
dot, cik Tavuprāt ir minimālais treniņa apjoms? Manā Bucket list arī ir RV, bet laikam ne tuvāko 2-3 gadu laikā.
dot, man arī interesē, jo jūtu, ka vajag ķeksīti 100km.
1. “Labāk darīt un nožēlot, nevis nedarīt un nožēlot.” Vismaz atkarīgajiem ;)
2. Diezgan liela taisnība par “vieglajiem mājieniem”. Ar tiem būtu vispirms jātiek skaidrībā. Mēs gan neviens ielīst Sigņa ādā nevaram. Varbūt tiešām tie nozīmē – NEVAJAG… bet varbūt nozīmē – kaut kas jādara CITĀDI…
3. Sākam atķeksēties http://www.noskrien.lv/kalendars/2016/skrejiensolojums-riga-valmiera-2016/ .
Par nepieciešamo treniņu apjomu. Dot noteikti minēs krietni lielākus ciparus, bet man tīri normālam finišam pietika ar 200km mēnesī. Mani droši vien glāba tas, ka R-V nebija pirmais garais un tie aptuveni 200km/mēn tiek skrieti pēdējos 3 gadus.
Gunas variants, acīmredzot, strādā.
Ja gribas ko “oficiāli atzītu”, tad laikam jāpameklē internetā kāds tipveida/vispārīgs 100 km treniņplāns (pirmajai reizei)… un jāpiemēro sev ;)
Bonusa 7 km, nakts, papildu apģērbs un, iespējams, soma plecos gan laikam jāņem vērā kā palēninoši faktori, salīdzinot ar tīru, klasisku vasaras simtnieciņu.
Ultru iesācējiem vēlams pirms skrējiensoļojuma divreiz (vienreiz obligāti) veikt psiholoģisko izturības treniņu ne īsāku par 6 stundām. Nav obligāti skriet. Tas var būt garš pārgājiens (bez lielām apstāšanās pauzēm). Vēlams arī kādu laiku paskriet, vismaz kustēties tā lai jūtama slodze. Ideāls variants – Rogainings 8 vai 12 stundas, jeb pārgājiens vismaz 60km garumā. Tas reāli parādīs tavu spēju cīnīties ar ‘mīkstmiesi’
Kāpēc tieši 6 stundas?
Nav jau “tieši”, ir “ne īsāku par”… :)
Ja domāts “Kāpēc tieši 6 stundas ir minimālā robeža?” – tad izteikšu minējumu: tāpēc, lai būtu manāmi ilgāk par maratona veikšanai vajadzīgo laiku. Lai būtu kas jauns rumpim un galvai.
Labojiet, precizējiet, ja te kāds cits apsvērums?
Tikmēr apsveicu Šefu ar iekļūšanu ideālā varianta (8-12 h) Vāverkomandā! :)
Pēc savas minimālās pieredzes – ap sesto stundu sāk ierunāties ‘mīkstmiesis’ ar savām domām par sacensību, sevis mocīšanas vai dzīves kā tādas jēgu. Tas ir tas brīdis, kad gribas visus, ieskaitot draugus kas tevi pierunāja uz šo mazohistu pasākumu, pasūtīt tālu tālu, apsēsties uz soliņa vai izgulties turpat ceļa malā un vienkārši atslēgties. Šim brīdim ir jāiemācās tikt pāri. Nemanot patiešām tās sajūtas pāriet.
Stāstu no savas, personīgās, pieredzes. Varbūt citiem tas viss ir daudz vienkāršāk.
Lai sagatavotos 100+ km nav vajadzīgi 8-12h stundu treniņi.
Pirmajai reizei palīdz brīvdienu sapārotie 50+30 km, bet tos nevajag, ja katru otro dienu skrien 30 km. Pēdējos divus mēnešus pirms RV vajadzētu savākt 400 km/mēn, bet skrienot visu ziemu pietiks arī ar 300 km/mēn.
Galvenais! Garajos treniņos jāiemācās dzert un ēst pēc pulksteņa, lai nepamanīta klusiņām nepiezogas “siena”.
Cik saprotu, Aivars703 un arī Inga_K minētais par ideālajām 8-12 stundām vairāk domāts no psiholoģiskās puses. Ne kā regulārs iknedēļas skrējiens, bet gan (citēju) – “divreiz (vienreiz obligāti) veikt psiholoģisko izturības treniņu”.
Par sevi varu sacīt: morāli gatavs simtniekam kļuvu pēc pašizdomātās apļošanas Biķernieku trasē (~74 km pa 7:56:16) pirms trim gadiem. Tobrīd tas bija garākais bez ilgstošas atpūtas veiktais joziens. Šķiet, man tāda pietrūka agrāk spēka gados – 1996. un it īpaši 1999. g. simtiņa pieradināšanas mēģinājumos, kad izstājos pēc 50 km. Šī pieredze sabalsojas ar Aivars703 teikto.
…
Savukārt, dot priekšlikums par 30 km katru otro dienu varētu daudziem nebūt viegli izpildāms, tieši brīvā laika ziņā. Iespējams, visreālāk sanāktu kaut kā miksēt to ar otru variantu – “brīvdienu sapārotie 50+30 km”.
…
Atvainojos par saviem iesācēja spriedelējumiem. Vienlaikus cerot, ka citam iesācējam varētu noderēt jautājuma aplūkošana no dažādām pusēm :)
Nez, man šķiet, ka nevajag pārspīlēt. Man doma kādreiz noskriet vēsturisko WSER. Varat palasīt viņu orgu domas par treniņiem – http://www.wser.org/training-for-western-states/
tamdēļ pievienojos Anduļa teiktajam, ka tas vairāk psiholoģiskas dabas jautājums. Kad galvā būs klikšķis, tad noticēsiet, ka tas ir iespējams. Ja klikšķa nav, tad var vienkārši pārbaudīt sevi reālos apstākļos (vien jāatceras Trakais teiktais, ka Kliņķis asarām netic. arī sviedriem ne). Trešais variants – atcerēties, ka kontrollaiks ir tik draudzīgs, ka var tos 107km mierīgi nostaigāt 19h un to šogad pierādīja viens no Edgariem, pat nesākot skriet nevienā brīdī. Protams, trases rekordam ir nedaudz jāpagatavojas. Taču vairumam Rīga-Valmiera ir lieliska balva par ziemā aizvadītajiem apjoma/bāzes treniņiem un garajam pietiks ar 23.janvāra Rīga-Biksti 82km ;)
Ticamāk man šķiet, ka drīzāk es noskriešu R-V.
matiss, tajā rakstā par trenēšanos priekš WS100 iesaka 340..620 km/mēn. Nav nemaz tik traki daudz.
GunaO, ja pirmo pusi netrako, tad var visu RV noskriet nepārejot soļos.
GunaO, tās lietas jau viena otru neizslēdz (= abas ir ticamas). Tev vienīgi jātur temps :)
Nenormālie! Uz priekšu!
Visiem Nenormālajiem Rubenē padošu ūdeni. Uz priekšu!
Es savu pirmo ultru noskrēju nedaudz virs 12 stundām un esmu apmierināts. Lai gan biju domājis noskriet ap 15 stundām. Bet naknākamgad ir doma palist zem 11 stundām. Bet tie kuri šogad izstājās novēlu visiem nākamajā gadā sasniegt kliņi. A un vēl liels paldies meitenem kuras atbalstīja kontrolpunktos.
Skaidrs, ka nākamgad kontrolpunktos neatbalstīšu – tas netiek novērtēts.
Kā netiek novērtēts? Es pie jums tusēju tik ilgi, ka jūs lūgtim lūdzāties, lai dodos tālāk :D
Jā, bet pateicība tikai meitenēm.
Lai gan pēc R-V tā arī neesmu atguvusi savu jau tā gana lēno ātrumu (bet pie tā noteikti vairāk vainojams kārtīga treniņplāna iztrūkums), vēl joprojām saku Signim bezgalīgo PALDIES par doto iespēju! Tās emocijas, ko sniedza kliņķis nav izsakāmas :) Un tas nu vienreiz ir pasākums, kur godam var pārliecināties ne vien par kājām, bet arī par to, cik daudz spēj tava galva. Signi, nākošgad kliņķis būs Tavs!
Ja mūsu mīļotā klases audzinatāja mūs nomotivēs uz Tallinu vecgada vakarā paņemt ko ļoti tuvu 100km……….tad R-V kliņķis ir mūsu.papildus motivācijai vajadzētu pieaicināt meitenes no kurām būtu kauns atpalikt…. Nekad dzīvē nebiju domājis skriet uz Valmieru…masu psihoze.
Kad tiks atvērta reģistrācija, visas 107 vietas tiks izķertas pirmo 24h laikā :D
Drīz būs jāsāk vākt prasīt kvalifikācijas punkti dalībai
Droppy Tev arī liels paldies par atbalst, bet no meitenēm atbalstu varēja just vairāk. ;) :)
Sigņa teorēma: Kliņķis nav sasniedzams, ja nedēļā vidēji noskrien mazāk par XYkm. Eksistē dažādi pierādījumi (šī nav aksioma).
Diskusija izcila. Es arī atkal padošu ūdeni, dzimumu gan nemainīšu. Man tikai žēl par to skaita ierobežojumu, saprotu, kāpēc, tomēr iedomājieties, kā būtu, ja skrietu nevis 107, bet 1070!! Vai kaut 214!
Šis mans komentārs nav domāts, lai atrunātu Signi vai kādu citu no RV. Šī ir mana pieredze.
Pieteicos RV-15 un pēc tam vēl gada pēdējā dienā skrēju klases ekskursijā Laulasmaa. Janvārī pamazām atsāku skriet, taču negribīgi un tikai tāpēc, ka biju pieteicies RV. Februārī tāpat. Vienā tādā slapjā sestdienā, skrienot no Ķemeriem līdz Slokai pa šosejas malu tos aptuveni 6-7 km un izbaudot vēso dušu, ko sniedza fūres, es sapratu, ka tas man nepatīk, ka būtu stulbi visu nakti pavadīt uz Valmieras šosejas, ka nepiemērotāku vietu un laiku skriešanai būtu grūti atrast. Turklāt, kāpēc gan būtu jāforsē sagatavošanās skriešanas sezonai un daudzmaz pieklājīga sportiskā forma jāsasniedz jau marta beigās?! Kāpēc norakstīt aprīli un, iespējams, visu pavasara sezonu? Ja skriet ultru, tad labāk pašā sezonas izskaņā vai vismaz pavasara sezonas noslēgumā. Turklāt patīkamāk būtu skriet nevis pa asfaltu tumsā pa šosejas malu, bet kādā ainaviski krāšņā apvidū, lai ir, kur acis piesiet un pamielot. Piemēram, labāk taču skaitīt jūrā gulbjus nekā fūres uz šosejas!:) Protams, par gaumi nestrīdēšos…
Tādu atvieglojumu, kādu sajutu pēc tam, kad biju pieņēmis lēmumu neskriet RV, neatceros, kad vēl būtu piedzīvojis. No tās dienas atguvu skriešanas prieku. Gandarījumu vēl pavairoja tas, ka Signim pavērās iespēja iepriecināt savu draugu, pārreģistrējot viņu manā vietā. Viss atrisinājās vislabākajā iespējamajā veidā. Un nekur nepalika arī mana ultra – to es ar baudu noskrēju jūnija vidū, kad dienas ir garas, bet naktis īsas, pašā vasaras un ziedu plaukumā!:)
Jā, tas gan būtu labi uz Valmieru skriet rudenī.
Gaumes (jeb attieksme pret ultru ne-ideālos apstākļos) tiešām atšķiras.
Tādā smukā rudenī (septembris, oktobra sākums) – nav īsti, kur to skrējiensoļojumu iestumt, lai citiem mačiem nekaitētu. Varbūt vienīgi septembra pirmā sestdiena – tad, ja Jūrmalas pusmaratons ir miris dabīgā(?) nāvē un vairs necelsies?! Taču Tallinas, Viļņas maratoniem pēc nedēļas varētu traucēt, tik un tā. Un dikti tuvu baspēdu ultrai, kas pirms nedēļas.
Savukārt, vēlāk (oktobra otrā puse, novembris) – īpaša labuma nebūtu, manuprāt. Iespējamo sportiskās formas maksimumu kompensētu pietiekami liela lietus, sniega vai ledus varbūtība. Kā arī īsāka, tumšāka diena, salīdzinot ar marta beigām (tas – 100% droši, bez izņēmumiem!).
Ja konkrēti par šo gadu, tad apstākļi bija stipri labi, manuprāt. Līdz pat pēcpusdienai, kad sāka līņāt. Pērn – naktī bija vēsāks, taču gana skrejams; dienā drusku lietus uzpilināja, bet tad atkal skaista saulīte pēdējos kilometros (man), ap plkst. 14-15.
Fūres līdz Inčukalna KP jeb aptuveni pirmajā trešdaļā pārāk netraucē. A2 ir gana plata nomale. Vēlāk sāk traucēt gan – bet var paciest, ja vien pats/-i esi vēl kaut cik lietojams/-a ;)
“Kāpēc norakstīt aprīli un, iespējams, visu pavasara sezonu?” — Tas ir mīts… Gan paša pieredze (šogad pagaidām ātrākā pusīte 11.04., ļoti iespējams, tika skrieta uz superkompensācijas rēķina pēc R-V; pērn aprīlī jutos tīri labā formā, ko pārtrauca vien ikra sāpes aprīļa (ne marta!) beigās; ar visu to – maijā NRM noskrēju vienmērīgi un glīti = ātrākais Rīgas maratons pēc 2002. gada sanāca), gan varbūt arī mēneša skrējējas englishteacher LČ tituls 10 km distancē, kas iegūts vien 9 dienas pēc kliņķa – šie piemēri liecina par pretējo.
“Ja skriet ultru, tad labāk pašā sezonas izskaņā vai vismaz pavasara sezonas noslēgumā.” — To vajadzētu ieteikt IAU. Šie bija ieplānojuši (un arī novadīja, sadarbībā ar itāļiem) šogad PČ diennakts skrējienā, kur arī mūsējie piedalījās. Kā atceramies – 11.-12. aprīlī… ;)
Martā laiks tiešām bija ideāls. Vismaz nevarēja smadzenes uzvārīt. Es nezinu, kas tur dažiem ar tām fūrēm, man neviena virsū nebrauca:) Nekas arī netika norakstīts – tieši varēja atrādīt ziemā saskrieto un pēc tam bija pietiekami daudz laika, lai atjēgtos un gāztu vienu personīgo rekordu pēc otra. Es ļoti, ļoti ceru, ka kāds neiedomāsies R-V pārcelt uz gada beigām, kad jau kājas noskrietas un tā vien gribas drusku pagozēties. :)
Sliktam skrējējam fūres traucē.
“Savu fūri nesadzirdēsi”
“Šoseja līdz gandrīz Murjāņiem ir plata, bet pēc tam fūras tev nobrauc tik tuvu un smagi, ka cepures lido pa gaisu. Katru reizi tām braucot garām pamukt malā no sākuma ir jautri, bet vēlāk jau kustības nepareizā virzienā. Kad esi pieradis pie fūrām, iestājās rīts un sacensties sāk citi auto. Tie kas brauc tev pretī ir redzami, bet ja no muguras braucošu fūru apdzen džips, tad tu aizdomājies – viena neliela tevis sagrīļošanās un kādu gabalu uz priekšu tiktu vairs jau ne saviem spēkiem. Un ir tā, ka kontrolpunktos pat alu negribās.”
29.marts, diena pēc
http://www.noskrien.lv/blogi/problema-riga-valmiera/
Jā,jā,tie trakuļi – apdzinēji,kas nolaiž dažu sprīžu attālumā gar sāniem,gan pamatīgi tracina,sajūtas nav tās jaukākās…
Nu, jā… ja Alu vairs negribas, laikam tā ir stadija, kad vairs neesmu “kaut cik lietojams”.
Tad jāmet miers, vai vismaz jātaisa pauze – līdz sāk atkal gribēties. Alu un Kliņķi.
Drīkst vēlēties arī bezalkoholisko, izredzes finišēt tas nepasliktina :D
Par apdzinējiem nākas gan piekrist… Pāris tādi brīži bija šogad.
Ar ko bezalkoholiskais alus ir labāks par kvasu vai Valmiermuižas iesala dzērienu “Zelta zirgs”?
Jā, jā, arī šos izstrādājumus… tāpat arī kefīru vai rūgušpienu drīkst vēlēties :)
BAA labāks ar to, ka tā vārdā nosaukušies Bostonas maratona rīkotāji… :D Gandrīz.
Un otrs retoriskais – ja skrienot uz Spartu, pēc pirmās trešdaļas sāk samazināties atkritumu valnis uz ceļa nomales, bet beigto kaķu un citu dzīvnieciņu kaltētais daudzums paliek konstants, tad jautājums, vai vicojot uz Valmieru, pēc pirmās trešdaļas var nedomāt par satiksmi? Uz Grieķijas ceļiem arī tā netika apturēta. Protams, psiholoģiski noder fūru treniņi. P.s. Dzirdēts, ka ārvalstu mtb riteņbraucēji reizēm ir izbrīnīti, ka Latvijā vietējie mežā nemet želeju iepakojumus. Laikam Cūkmena skola darbojas
Latvija ir skaista un nesaprotu kapēc mums vajag tos debīlos grieķus. Viņi tik gaida, ka brauksim viņus cienīt…neizteikšu komentārus par tiem gudrīšiem…man vakar nepatika,ka daudziem mežā bija šis tas nokritis…cīņa par sekundēm….zēni un meitenes neviens par mūsu Latviju cits necīnīsies. Vai nespējam vai negribam????????
Cik saprotu, mūsdienu Spartatlons ievērojamā mērā ir britu izgudrojums. Protams, ar grieķu atbalstu.
en.wikipedia.org/wiki/Spartathlon#Origin
ultraned.org/n_item/f1394.php
statistik.d-u-v.org/getresultevent.php?event=5666
Tagad gan būtu laikam pareizāk teikt, ka pasaules mēroga vērtība (fiz)kultūrā :)
Varam lepni vārīties savā sulā, neliekoties ne zinis par citiem. Patīkamāk tomēr šķiet laiku pa laikam uzzināt, ka latvieši kaut ko paveikuši arī “ārpusē”.
Domājams, tie cilvēki, kuri taisa Spartatlonu, nav gluži galvenie atbildīgie par Grieķijas budžeta stāvokli. Labojiet, ja kļūdos.
Taču novirzāmies no tēmas – latviešu izgudrotā skrējiensoļojuma. Atvainojos…
Viss kas ir latvisks ir mūsu….mēs nekad nenoskriesim kenijiešus.
tas ka vāramies savā sulā, vai tas ir slikti…slikti būt latvietim, latvietis ar savu būdu nekad nav stūmies citiem virsū…pieļauju, ka drīz arī citi teiks tiem latviešiem tādi savdabīgi pasākumi, gan paskriešanai, gan dvēselei…un kapēc gan ne???
Saprotams, ka latvietim būt ir labi, tāpat krievam un kenijietim būt ir labi. Kā pareizi lasīt niku Onske? Neuzrakstīju oriģinālā, jo nav latviešu alfabētā tāda burta!
VĒLME būt latvietim un skriet…
Pilnīgi vizualizēju visu uzrakstīto,manī mierinš iestājās, jo zinu, ka apņemšanās tiks piepildīta, es būšu ar jums skrējējiem….:))tad Rubenē tiekamies!!
Ļoti motivējošas pārdomas, un šobrīd atkla kļūst aktuālas.