Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Klusā lūgsna Skrejdieviņam

Sveiks Skrējdieviņ!

Atkal pienācis jauns gads. Ir apzināts iepriekšējais gads. Izvērtētas visas veiksmes un neveiksmes. Kur noslinkots, kur deguns uzbraucis pa augstu mākoņos, kad aizmirsts pasē rakstītais dzimšanas gads. Kā katru gadu gadu ap Ziemassvētkiem ir pasapņots pie eglītes. Un ziemas spelgonī skrienot vienmuļi pa Melno lentu ir Sapņots. Gribu padalīties ar Tiem. Zinu, ka esi VSK Noskrien īstens biedrs, bet kautrīgs būdams, to neafišē. Tāpēc šeit uzrakstīšu savas klusās vēlmes un gan jau Tu zināsi kā palīdzēt.

Mīļais skrējdieviņ:

1. Dod spēku, veselību un izturību šogad vismaz 12 reizītes noskriet tos Maratona kilometrus;

2. Dod kājiņām izturību sasniegt Edinburgu gaismiņā (10 stundās) 55 jūdžu pastaigā no Glāzgovas;

3. Ar godu finišēt meitas organizētā Edinburgas skrējienā. Un finišēt kaut pāris sekundes ātrāk kā 6 gadus atpakaļ;

4. Dod iespēju grūtos brīžos, kad skriets jau ilgi un spēki sāk zust, skatīt tos smukos Dabas skatus (jo vairāk meitenes pa priekšu vico, jo mana sirsniņa raitāk pukst…);

5. Dod spēku pēc katra skrējiena, lai cik tas grūts, pašam atraut rūgtenā miestiņa pudeli un izbaudīt malku Alus, nevis beigt skrējienu nestuvēs smuko meiteņu kompānijā baltos halātos;

6. Neļauj atkal ieperināties Mošķim manās plaušās un neliec slaistīties Līču ‘sanatorijā’ ar mākslīgo elpināšanu starp diloņslimniekiem;

7. Ļauj cienīgam izskatīties sievas priekšā. Dod vingrumu kājām un ļauj izstaigāt DienvidAustrumu Bavārijas kalnu takas neatpaliekot no sieviņas;

8. Dod veiksmi aizjūras skrējienloterijā, un izvilkt laimīgo lozi. Dod apskatīt slaveno amerikāņu zemi;

Un sapņi tāpēc ir sapņi, lai sapņotu – palīdzi izturēt tos 3 igaunīšu skrējienus ik dienu ziemā, lai pietuvotos Sigņa Maraton Monstru līmenim.

Pats apsolos nopietni gatavoties šiem pasākumiem un ievērot Mērenību gan treniņos, gan atpūtā. Un nekrist kārdinājumā. Bieži.

NOSKRIEN (laikam tā jānobeidz lūgsna)

P.S.

Zinu, ka tas nav Tavā kompetencē, bet tomēr:

1. Varbūt vari parunāt ar manu priekšniecību un pielikt man ikmēneša ‘skanošo’ jautrākai dzīvei;

2. Atrast iespēju samazināt akcīzes nodokli Alum.

Aivars703

Gada mači

Sacensībām noslēdzoties, vietējie beidzot piedalījās ballītē. Saule tūlīt, tūlīt ausīs, un pie galda bija divi galvenie jautājumi. Vai lāči spēj nomedīt aļņus, un ka var braukt tūkstošiem kilometru, skriet četras dienas un pasākums nav gada galvenie mači. Šogad jebkurš no startiem varēja būt galvenais. Parāda nokārtošana skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera. Beidzot tikt galā ar maratonu zem četrām stundām. Vairāku dienu ultra tajos pašos Urālos. CET garākās distances finišs. Vai pat tempa turēšana pusmaratonā uz divām stundām vai skriešana Stirnubukos.

Sākot šogad skriet uz Valmieru, sev apsolīju, ka finišs būs zaļā gaisma, lai varu pieteikties. Maratons zem četrām stundām, lai nevajadzētu kaut ko pierādīt pēc tam. Urāli kā pirmā pārbaude skriet vairākas dienas pēc kārtas. CET gan bija pārpratums. Liepiņa banda pie vainas. Un Ņujorkas maratons ir vēl lielāks pārpratums. Vai iemesls.

Pēc tam, kad viesuļvētra izjauca manu pirmo Ņujorkas maratonu, pieteicos katru gadu izlozei ar domu – ja paveiksies, braukšu. Šogad notika tas pats. Pieteicos un, nesagaidījis loterijas rezultātu, uzķēros uz lētām biļetēm. Loterijās man veicas tikai uz Valmieru un, netiekot dalībnieku sarakstā, sāku pētīt, ko tad man darīt ar biļetēm uz Ņujorku. Interesanti, ka apkārt Ņujorkai dažu stundu braucienā tajās pašās brīvdienās notiek aptuveni divdesmit dažādi skrējieni – maratoni, ultramaratoni, skrējieni pa takām. Plaša izvēle. Un daži piedāvā atlaides tiem, kuriem nepaveicās izlozē. Viss šis meklēšanas process netīšām noveda līdz maniem sezonas galvenajiem mačiem.

Mainly Marathons ir ģimenes organizācija, kas visu gadu rīko mazus maratona seriālus, un viens no viņu veidotajiem arī būs manējais. Viņu klienti pārsvarā ir trakie vai skrējēji, kuru mērķis ir noskriet katrā štatā maratonu vai pusmaratonu, un tāpēc katrs no šiem seriāliem notiek dažādu štatu krustpunktos.

Dust bowl norisinās piecos štatos, kas cieta visvairāk no smilšu vētrām, kuras gandrīz iznīcināja dienvidu štatus. Appalachian series – štatos, caur kuriem vijas šī slavenā pārgājienu taka. Riverboat – maratoni notiek štatos, kuriem cauri tek Misisipi upe. Vai Heartland – štati, kuriem nav nekāds sakars ar okeāniem. Manējais būs Southwest. Četri štati Amerikas dienvidos un seši maratoni tajos. Seši nav labs skaitlis, un tāpēc tam visam pievienosies arī Lasvegasas maratons.

Viena no populārākām atbildēm uz jautājumu “kāpēc tu skrien?” ir – tāpēc, ka varu. Kaut ko es varu, bet šo skrējienu es izvēlējos, jo nezinu, vai varu. Aizbraukšu un pārbaudīšu. Otrs iemesls ir pati labākā barošana uz pasaules sacensību laikā. Viņiem pat ir savs pavārs. Ar pavārgrāmatu. Nezinu gan, vai kaut kas var pārspēt “Īsākās nakts” galdu Biķernieku trasē. Tāpēc arī tas ir jāpārbauda.

Izrunājoties par savu varēšanu pirms Valmieras un līdz galam netiekot, šoreiz par plānu zināja tikai daži tuvākie draugi. Domas mainīju, izlasot topinja skūšanās plānus un atceroties sava pirmā maratona šausmīgo motivāciju. Dažreiz tikšanai līdz galam pietiek, ka kāds seko līdzi tam, vai tu tiksi līdz galam. Tāpat dažreiz uz priekšu tevi dzen plāns. Tad nu manu septiņu maratonu plāns:

*) A++ – vienā no dienām pamēģināt 50k

*) A+ – visus septiņus ātrāk nekā 5h

*) A – tikt ar visiem galā un paspēt uz lidmašīnu (septītajā dienā jāvar maratons pa 7h)

*) B – izbaudīt pasākumu, parunāties ar trakiem skrējējiem un riktīgi pieēsties

*) C – neizmantot apdrošināšanu

Un, ja tu kaut ko ļoti, ļoti gribi, tad kaut kā tas nokārtojas – es skriešu arī Ņujorkas maratonu.

Problēma “Rīga-Valmiera” 2

karikatura

Man nav apnikusi skriešana. Uz grābekli neesmu uzkāpis (ja nu vienīgi jau labi sen), bet kopš neskrienu, Rīga-Valmiera problēma ir atgriezusies. Un pie tam no vairākām pusēm un attiecīgi sekām.

Tiem kas neko nesaprot – long story short. Rīga-Valmiera ir skrējiensoļojums no Rīgas uz Valmieru 107km garumā. Loterijā vinnēju dalību. Neesmu ultramaratonists un tikai knapi tieku galā ar maratonu, bet kaut kāda prāta aptumšuma brīdī nodomāju “kāpēc gan nē.” Uz starta izgāju, bet pie 93km izstājos. Visas meitenes kuras piedalījās – tika līdz galam un kliņķi sasniedza.

Tātad. 93km ir garākais gabals, ko esmu veicis kājām. Neko baigi man tas nenodarīja. Dažas tulznas, iedragāts ego un jau pēc nedēļas Rēzeknē noskrēju savu ātrāko pusmaratonu pēdējos gados.

Runā, ka tad, kad vairs nevar uzlabot ātrumu maratonā, tad jāpievēršas ultramaratoniem. Vai arī, ja sāksi skriet ultras, tad ar personisko rekordu sasniegšanu ir cauri. Pēc Rīga-Valmiera man radās jauna teorija, ka šī ultramaratonu un personisko rekordu dilemma ir tikai raķetēm. Rēzeknē vajadzēja sevi nedaudz piespiest, jo vienu apli traucēja vecā pēdas trauma, bet pēc tam treniņos skrēju pat minūti uz kilometru ātrāk nekā pirms Valmieras un baudīju. Kā balva 7km distance Sanktpēterburgā ar 4:30 min/km vidējo ātrumu. Unbelievable priekš manis un nenormāli sapriecājies par to, ko Rīga-Valmiera man ir nodarījusi.

Apetīte rodas ēdot un nevis trenējoties, jo pirms Lattelecom maratona treniņos biju noskrējis drusku vairāk kā 200km. Ar garāko distanci Garkalnes Stirnubuka lūša pastaigu. Jā, protams, sešpadsmit nedēļu laikā pirms ir bijuši divi piecu stundu maratoni Bikstos un Brešā, Rīga-Valmiera skrējiensoļojums, bet arī to visu ieskaitot treniņa procesā, ir tālu līdz minimālam nepieciešamam apjomam. It sevišķi, ka divus mēnešus pirms maratona pārsvarā skrēju zem desmit kilometriem un nesos kā aptracis.

Bet tas netraucēja pasapņot. Mans ātrākais maratons bija 2012. gadā Stokholmā ar 4h25min. Pēc tam vai nu izstāšanās vai piecas stundas. Lai arī visiem saku – skrienu priekam, dibena plēšana nav priekš manis, bet līdz ko prieka pēc skrienot iedomājos, kā es finišēju pirmais vai ko tamlīdzīgu, tā patīkamas tirpas noskrien visur kur nu tās var noskriet.

Nedēļu pirms maratona noslimoju un ar visu to tempa turēšanas organizēšanu bez stresa neiztiku. Tā pat no Rīga-Valmiera neko nemācījos un izbazūnēju visiem, ka taisos atkal kalnus gāzt. Tomēr maratona startā nostājos pie 4h15min tempa turētājiem. Jau pirmajos kilometros sapratu, ka nekāda ballīte četrdesmitdivu kilometru garumā te nebūs. Pašam vien viss ar sevi jāizcīna un devos tālāk viens.

No Rīga-Valmiera zinu kā ir, kad ir patiešām grūti. Maratonā ne brīdi nebija domas par izstāšanos, par to ka skriešana nav domāta man, bet turēšanās zem sešām minūtēm uz kilometru darīja savu. Otra puse palika lēnāka, pat brīžiem pārgāju soļos. Mani apdzina vairāk skrējēju nekā apdzinu es un uz priekšu tikai pastūma pretīm skrienošās tempa turētāju grupas vai komandas biedri. Sapratu vairākus kilometrus pirms finiša, ka būs jauns personiskais rekords, bet ķert rokās 4h tempa turētājus nebija spēka. Bet tas četru stundu tuvums ir atstājis manī kādu traumu. Radusies vēlme to izdarīt.

Finišā biju nenormāli lepns, bet kopš tā finiša noskrējis esmu tikai knapi maratonu visus skrējienus kopā skaitot. Dzīve nav rožu dārzs, plaušu tūska un neskaitāmi radinieku ieteikumi mest skriešanu pie malas.

Kad sāku intensīvi “trenēties” Rīga-Valmiera, dabūju tradicionālo stresa lūzumu pēdā. Pie tam no sākuma vienā un pēc tam arī otrā. Pirmais ieteikums ir trīs nedēļas neskriet un viss būs super, bet kurš skrējējs pirms tādiem mačiem tad var neskriet un tā arī netiku no tā pa īstam vaļā. Mana pēcmaratona piespiedu atpūta parādīja, ka ieteikums “trīs nedēļas neskriet” ir paliekams kaķim zem astes. Trīs nedēļas dzīvojoties pa dīvānu pēdu problēmu nejutu, bet tad kādā idle sunday tur pat dīvānā viss ir atpakaļ. Mans režīms bija “lifts-mašīna-otrais stāvs” un atpakaļ.

Pirms mēneša braucu uz Valmieru. Pāri tiltam, kur tika taisīts pirmais selfijs, jo bija jau gana gaišs. Visas tās zīmes – maratons līdz Rīgai, maratons līdz Valmierai. Varēju noteikt kur tieši bija visi ēdināšanas punkti, garlaicīgākie gabali un pat paskatījos uz tās sasodītās pieturas miskasti. Lai arī atkal biju drošs, ka izdarīju pareizu izvēli, jo pat esot tik tuvu Valmierai, tomēr tas kliņķis ir vēl tālu pat braucot ar mašīnu. Tad arī es pirmo reizi sajutu, ka neesmu ticis galā ar Rīga-Valmiera un tas būs jāizdara.

Esot Siguldā, domāju ka vajadzētu te atbraukt ar vilcienu un skriet treniņa pēc mājās vai dodoties pie mammas uz Ogri, domāju kā es tur varētu aizskriet. Lielākoties gan braucot pa Rīga-Valmiera ceļu vai skrienot, apdomāju kļūdas, ko varētu darīt savādāk un kā tomēr nokārtot parādu. Pats zinu, ka viens ir no Rīgas uz Valmieru skriet rakstot blogu un bildējot visādas figņas un pavisam cits ir trenēties to darīt un izdarīt.

Bet viss sākas ar apņemšanos. Vairāk jau sev, bet ja vien nepienāks pasaules gals, es nākošgad iziešu uz startu skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera.

2015. gada apņemšanās

2015

Katram ir sapnis. Lielāks vai mazāks, bet katram. Sākt skriet, noskriet pirmo kilometru bez pāriešanas soļos, nostāties starta pūlī kādās sacensībās, lai tiktu galā ar pieciem kilometriem. Desmit kilometriem, pusmaratonu, maratonu. Pieciem pusmaratoniem vai pieciem maratoniem. Visu to pašu, bet jau sasniegt rezultātu. Labāku nekā pagājušo gadu vai ātrāk nekā draugs. Pirmo reizi doties skriet ārzemēs. Piedalīties koptreniņā, uzrīkot savu koptreniņu. Skriet nedēļu katru dienu. Mēnesi. Gadu. Uzvarēt visas cīņas vai neizkrist no pirmās divīzijas. Būt tempa turētājs. Vienalga kas. Vai pat, sasodīts, tikt līdz kliņķim. Lasīt tālāk.

Solījums no sirds

Pagājušajā gadā saviem futbolā un orientēšanās sportā nodarbinātajiem dēliem apsolīju ko nereālu, principā ļoti grūti realizējamu (jo viegli sasniedzamus mērķus man nav jēgas sasniegt). Kāpēc? Meklēju motivāciju sportošanai, skriešanai. Ja viņi sporto, man būtu jārāda labs piemērs ar nelielu godkārības piesitienu, ka režīms, ieguldīts darbs un nepieciešamā attieksme ar laiku atmaksājas.
***
Pagājušā gada mazskriešanas sezonu noslēdzu ar baskājaino Siguldas kalnu maratona dubļu eksperimentu, kam sekoja piecu mēnešu prokrastinācija. Pirmais skrējiens šogad bija trīsdesmitajā martā notiekošās Magnēta orientēšanās “Pāru sacensības”. Turpināju skraidīt šo un to, pārsvarā orientēšanās pasākumos. Ziemā uzkrātie kilogrami mežā ķērās aiz zariem un bija dikti grūti. Tuvojās Nordea Rīgas maratons un jaunākais dēls gribēdams sev personīgo tempa turētāju desmit kilometru distancē jautāja: “Tēt, tu šogad skriesi piecus kilometrus uz ātrumu?”, o-o, bērni visu atceras, atbildēju: “Nē, šogad nē, nākošgad, šogad skriešu kopā ar tevi!”
***
Sāku svara vērošanu. Nopirku pulsometru. Noteicu savu fitnesa līmeni. Skrēju un atpūtos pēc pulsometra ieteikumiem, bet jutu, ka pārāk daudz tiek spiests uz ātruma treniņiem. Šaubas! Skrēju gan pirkstiņkurpēs (vibramos), gan basām pēdām. Vajadzēja reālu treniņu īstermiņa mērķi – sacensības, kas atbilstu svara vērošanai un manai reliģiskajai pārliecībai ar izraēliešu un palestīniešu cienīgu cīņas sparu, pieteicos Baltijas baso pēdu ultramaratona piecdesmit trīs kilometru liedaga ultrai šī gada trīsdesmitajā augustā. Ielādēju importa kalnu ultras programmu, pēc kuras pildīšanas radās vairāk jautājumu kā atbilžu. Kāpēc tieši tāds plāns? Atkal viss “hard” un “very hard” pulsa zonās, nopietni? Tā kā “ceptos kviešus” jau biju diezgan nokurinājis, nosacītu fizisko formu atguvis vienpadsmit nedēļu laikā, pieteicos kompleksās slodzes testam Sporta laboratorijā.
***
Otrdienā, divdesmit devītajā jūlijā, pāris stundas līdz testa sākumam nobraucu ar velosipēdu apaļus piecdesmit kilometrus trīsdesmit divu grādu karstumā, bet nekādu noguruma pazīmju nejutu un neplānoju, kas, manuprāt, varētu atstāt būtisku iespaidu uz testa rezultātiem, par spīti tam, ka iepriekšējo brīvdienu svelmē noskrēju četrdesmit četrus kilometrus ar desmit sitieniem zemāku pulsu no vēlāk testā noskaidrotā anaerobā (An) sliekšņa.
***
Ierodos Sporta laboratorijā un sāk līt, kārtīgs negaiss, suta un karstums kā tropos, kuros nekad neesmu bijis, zibeņo, logi vaļā, telpā trīsdesmit viens grāds, šeit gaisa kondicionieris vispār neskādētu. Pārģērbjos, atbildu uz jautājumiem personas lietai, arī, ka nesmēķēju un: “Vai šādos (lasīt vibramos) varēšu paskriet?”, jo izvēlos testēties uz skrejlentas nevis veloergometra. Tiek nomērīti simtu septiņdesmit pieci komats deviņi centimetri un nosvērti sešdesmit astoņi komats astoņi kilogrami, pielikti sirds un citi sensori, nomērīts pulss un asinsspiediens, uzvilkta maska, vadi klik klik, pogas pik pīīk un lenta sāk tīties.
***
Soļoju lēnā garā. Kā ātrums pieaug līdz septiņiem kilometriem stundā tā sāku skriet, jo tā vajag. Sasniedzu maksimālo lentas ātrumu septiņpadsmit kilometri stundā un tieku līdz trīs procentu pacēlumam, kad par nākamo – divdesmit devīto minūti rādu īkšķi uz leju, jo no maskā satecējušā kondensāta slīkstu nost ar domu, ka nespēšu noskriet vēl vienu minūti nirstot ar aizturētu elpu, ar iespēju zaudēt samaņu, stiepjot uz acīm no skrejlentas. Šķiet, brīvdienu treniņi, šodienas velo un mitrā karstuma kombinācija, mani mentāli piespieda nespiest līdz maksimumam, kad tā kārtīgi sāk sāpēt diafragma; uzreiz iestājās nožēla, būtu vairāk datu, nobumbulēta štelle, slikts piemērs positivus jaunatnei. Nākamreiz testēšos da paķerija puļsa.
***
Skrejlenta apstājas, kam seko jautājums “Kāpēc pārtraucāt skriešanu?”, atbildēju: “Karstums”, tas arī tika piefiksēts testa lapā. Visa skrejlentas iekārta nopilējusi slapja, it kā es būtu skrējis tik ātri, ka bij’ jādzēš liesmas zem kājām. No manis līst, burtiski, visi saunu rekordi ir sasisti lupatās. Vairums satek taitos un vibramos, šļop, šļop, žļurk, žļurk. Organisms dzesējas. Labās ziņas ir tādas, ka iegūtie sliekšņi pret izmantoto metodi – skriet uz skrejlentas ir objektīvi, aerobais slieksnis ir pie pulsa simtu četrdesmit viens un anaerobais ir simtu sešdesmit septiņi. Visprecīzāk iegūstamie dati būtu skrienot pa reālu segumu ar skrējējam sekojošu mobilu ierīci. Duša.
***
Ar dakteri analizējam datus. Sākuma pulss uzskrējis pārāk ātri, ko jau zinu no lēnajiem “easy” un “moderate” treniņiem, kas norāda “kā sāku ātri skriet, tā maucu” bez piecpadsmit minūšu iesildīšanās. Arī ar atdzesēšanos regulāri mēdzu grēkot. Izrādās, ka līdz aerobajam slieksnim skrienu nedomājot par elpošanu un ritmiska elpošana sākas līdz ar šī sliekšņa pārsniegšanu, ko pats vienmēr sajūtu un to apstiprinu atbildot uz jautāju “Vai tā ir, ka pats sajūtat, kad jāsāk elpot, jo to var redzēt grafikā?”. Prātīgi ir iemācīties elpot ritmiski arī aerobajā zonā, bet varbūt nē, jo dzirdēti ir dažādi viedokļi. Esošajos noguruma un laika “apstākļos” pie maksimālās sasniegtās, bet priekšlaicīgi pārtrauktās jaudas trīssimt sešdesmit vatu (kas man absolūti nav un nevar būt maksimālā, bet pēc tabulām jau skaitās “augsta”) un sirds maksimālā pulsa simtu astoņdesmit divi sitieni minūtē maksimālais skābekļa patēriņš (VO2 max) ar elpošanu kā pagadās ir bez piecām minūtēm kā elites atlētam sešdesmit astoņi komats divi mL/(kg*min).
***
Tagad zinot “šī brīža” abus pulsa sliekšņus, maksimālo skābekļa patēriņu, jaudu utt., kādas būtu nianses, nevis vispārīgie norādījumi treniņiem pulsa zonās, kas manī attīstītu manu dēlu supervaroni? Varbūtības, varbūtības. Treniņu process ir māksla, radoša un atjautīga darbība. Sportistam ir jābūt māksliniekam. Fiziskie parametri pastāvīgi mainās no viena treniņa līdz nākamajam un atkal būtu jāzin jaunie dati un attiecīgi jāpielāgo treniņu plāns, bet to var noskaidrot regulāri ejot uz testu vai varbūt tā vienkāršāk, sajūtot ar sirdi…
***
J. Saulīte, 2014

Par prioritātēm

Cik ilgi jūs varat iztikt bez darba un socializēšanās ar kolēģiem un visu pārējo, kas aizņem lielāko daļu no mūsu dzīves? Bet vai tiešām tā daļa ir tik liela? Reiz Krimuldas serpentīna koptreniņa (KSK) braucienā skrienambriežiem piedāvāju nedēļas modeli, kurā dienas sadalītas pa 8h blokiem veido 21 maiņu. Darbs maiņās ir ierasta padarīšana daudzu profesiju pārstāvjiem. Zinu shēmu, kurā strādā 24h un tad trīs dienas brīvas. Ir variants, kurā strādā pa 12h divas dienas, tad divas naktis un visbeidzot četras dienas brīvas. Retāk sastopams variants, ko esmu redzējis, ir strādāt pa 24h katru trešo dienu, taču tikai darba dienās, jo sestdiena un svētdiena darba devējam izmaksā dārgāk. Kā ir ar dažkārt šajā lapā pieminētajiem ofisniekiem? Stundu skaits ir tas pats, tamdēļ ņemam 7d x 24h /8h = 21 darba diena nedēļā. Kā mēs šo 21 izlietojam?

21dd – 5dd algotajam darbam (40h/8h) =16dd/ned ar kurām brīvi rīkoties pēc pašu ieskatiem.

Ja miegam atvēlam 8h dienā jeb vienu darba dienu, tad nedēļā aiziet septiņas. Atliek 16dd-7d=9dd.

Viņdien dzirdēju pa radio raidījumu, kurā internacionāla ģimenīte stāstīja par savu ikdienu. Sieva portugāliete teicās, ka latvieši ēdot ātri, ne tā kā viņas dzimtenē vairākas stundas pie galda siestojot. Mums pietiks ar vienu darbadienu nedēļā, ko atvēlēt vairākām maltītēm dienā. 9dd – 1dd = 8dd.

Mēs esam skrējēji, viena darba diena jeb 8h nedēļā aiziet kilometru vākšanai.  8dd – 1dd = 7dd.

Ikdienas transportam un veikalam vēl viena darba diena. 7dd – 1dd = 6dd.

Sešas darba dienas, kuras veltīt ģimenei, draugiem un radiem. Internetam, epastam, noskrien.lv forumam un citām jaukām lapām. Kultūrai, grāmatām, žurnāliem, jaukiem TV raidījumiem un kino filmām. Sešās darba dienās ir 48h, var pat atlicināt laiku teātrim, operai vai koncertam.

Šķiet par daudz? Labi, ņemu 1d nost, vingrošanai, jogai, velo un citām miesiskām aktivitātēm. 6dd – 1dd = 5dd jeb 40h kā viena pilna darba nedēļa, ar ko šķiesties, kā pašiem tīk. 40h nedēļā ir vairāk nekā spējam brīvdienās noballēties un atdoties slinkumam. Pie kam, nav pat jāsien kedas un jādodas ārā skriet, jo šai nodarbei laiks jau iepriekš ticis atlikts pat ar rezervi.

 

Vēlreiz visu saliekot kopā:

5dd darbs

7dd miegs

1dd ēšana

1dd ceļā un bodē

1dd + 1d skriešana + vingrošana

= 16dd samērā aizņemtas

+ 5dd brīvam lidojumam

= 21dd kopā jeb 21 x 8h = 168h = 24 x 7 nedēļā

 

Ko ar šiem drausmīgajiem cipariem vēlējos pateikt? Tikai to, ka nespēju sevi nekādi piespiest pie vingrošanas. Man vieglāk ir uzrakstīt šīs rindiņas nekā sākt darīt un pieliekties, lai pirkstgaliem aizsniegtu potītes un tiektos aizskart zemi.

Plānošana. Ar dzelžainu grafiku var vairāk. Slinkums spiests atkāpties. Daudzkārt esam redzējuši, kā mūsu biedri sasniedz nosprausto mērķi, jo piespieduši sevi ievērot izvēlēto treniņgrafiku.

Publiski pateikts ir tāpat, kā ar tām derībām, kuras nesen starp vairākiem skrējējiem tika līgtas ēdot saldējumu..

Jāsāk vingrot. Ko ieteiksiet?

 

P.S.

Virsrakstā “Prioritātes”, vai tiešām?!

Un cik reizes pieminēju vārdu “laiks”

;)