Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Divi maratoni Florencē

Attiecībā uz maratonu skriešanu šogad un arī vispār bija divi mērķi – beidzot noskriet zem 4h un piedalīties kādā maratonā ārzemēs, kur ir liels dalībnieku skaits un līdz ar to cita atmosfēra kā Latvijā. Pirmo mērķi izdevās izpildīt Valmierā, kaut arī ne tik pārliecinoši kā gribētos (3h57min), bet otro bija plānots paveikt Frankfurtē.

Tomēr trīs nedēļas starp Valmieras maratonu un Siguldas pusmaratonu bija jāiztiek bez skriešanas un nācās atteikties no plāna par Frankfurti. Tā vietā jau apsvēru domu par kādu maratonu pavasarī. Līdz šim ziemā nekad nebiju skrējis un nebiju drošs, ka visus ziemas mēnešus līdz pavasarim būs motivācija un vēlme aktīvi trenēties, tāpēc sāku skatīties kādu maratonu vēl šajā gadā. Izvēle bija par labu Florencei – liels dalībnieku skaits (ap 7000), pietiekami lēta un ērta nokļūšana, skaista pilsēta, kur bez skriešanas vēl ir arī ko apskatīt. Radās jauna motivācija treniņiem, un vēlreiz atkārtoju sava Valmieras maratona plāna pēdējās 5 nedēļas. Tā kā treniņi atkārtojās, tad bija viegli salīdzināt, ka rezultāti gan ātruma, gan pulsa ziņā ir sliktāki nekā augustā un septembrī pirms Valmieras maratona. Papildus tam, maratona nedēļā vēl jutos apslimis, kaut gan temperatūra bija normāla. Arī pēdējos treniņos skrējās smagnēji un tas viss kopā nedeva pamatu lielam optimismam. Braucu uz Florenci ar domu, ka dotajā situācijā labāks rezultāts kā Valmierā būtu labi, bet sākotnēji plānotie 3h45min būtu vienkārši lielisks rezultāts.

Florencē ieradāmies piektdienas vakarā. Naktī viesnīcas numurā bija auksts un sestdien no rīta pamodos ar vēl sliktāku pašsajūtu, kam klāt vēl bija nākušas saaukstēšanās pazīmes. Jutos tiešām slikti un sāku domāt par vienkārši tikšanu līdz galam un jau paspēju pabrīdināt sievu, lai neuztraucas, ja būšu finišā vēlāk kā pēc 5h. Galu galā, galvenais mērķis šeit bija paskatīties kā tas ir skriet kādu lielu maratonu ārzemēs.

Sestdien no rīta dodamies uz Expo pēc numura. Jau tuvojoties manāma diezgan liela cilvēku plūsma, tomēr numuru izdodas dabūt ātri, tikai jāparaksta pa e-pastu saņemtā dalības apstiprinājuma forma, kas ir tīrā itāļu valodā. Lai tiktu pie dalībnieka maisiņa ar maratona kreklu, pa šauru, līkloču eju ir jātiek līdz Expo tālākajam stūrim un tad pa to pašu eju jānāk atpakaļ, kas jau prasa daudz vairāk laika. Abās malās ir izvietoti dažādi stendi, kas piesaista interesentus, un, kopā ar nepārtrauktu cilvēku kustību abos virzienos – tas rada palielu haosu. Lai arī mans izmērs ir M/L, paņemu kreklu ar lielāko pieejamo XL-XXL izmēru, tomēr tas izrādās nedaudz par mazu. Ja man tas vēl kaut cik der, tad ko par to lai saka citi par mani apjomīgāki skrējēji.

Viss līdz šim redzētais attiecībā uz maratona organizāciju īsti nepārliecina, tomēr, apskatot saņemto bukletu, situācija jau izskatās cerīgāka – tur ir gan precīza trases shēma, gan cita svarīga informācija, kas iepriekš mājas lapā nebija atrodama. Starp citu, bukletā bija minēts, ka pirms gada no Latvijas ir skrējis viens dalībnieks, kaut gan tādi bija vismaz trīs.


Pēcpusdiena tiek veltīta pilsētas apskatei. Objektu ir visai daudz, tomēr tie visi ir pilsētas centrā un pietiek ar kādām piecām stundām lai nesteidzoties galvenos no tiem apmeklētu. Tā kā noskaņojums attiecībā uz rītdienas startu nav no tiem labākajiem, tad nostaigātos kilometrus īpaši neskaitu. Beigās pat pēc nelielas šaubīšanās nolemjam uzkāpt 463 pakāpienus un 90m augstajā Santa Maria del Fiore katedrāles tornī no kurienes paveras lielisks skats uz pilsētu. Brīdi pirms kāpšanas augšup vēl nodomāju, ka tas nebija tas prātīgākais, ko darīt pirms maratona, tomēr kā izrādās tieši tas pilnībā maina noskaņojumu. Kāpjot pa nebeidzamajiem trepju posmiem un sajūtot lielāku slodzi, pašsajūta strauji uzlabojas un, dzirdot aizelsušos tūristus visapkārt, saprotu, ka ar veselību un formu tomēr viss ir kārtībā. Nu jau ar pilnu pārliecību no augšas skatos uz izgaismoto Santa Croce baznīcu, kur būs finišs – rīt es tur būšu un tas noteikti nebūs daudz vēlāk kā 4 stundas pēc starta.

Tuvojoties vakaram, pilsētā mana arvien vairāk rītdienas dalībnieku. Daļu var atpazīt pēc treniņtērpiem, bet citus, kuri maskējušies parastajās drēbēs, nodod skriešanas apavi kājās vai pulsometri. Vakariņu laikā pie blakus galdiņa divi skrējēji pat iztukšo pa alus kausam. Ejot uz viesnīcu var jau redzēt uzstādītos starta koridorus, mantu glabātuves konteinerus un trases nožogojumus.
Naktī pirms starta miegs ir labs un to nespēj traucēt pat detalizētie un ļoti reālistiskie sapņi. Sapņoju, ka skrienu rītdienas maratonu, pēc puses distances rezultāts ir 1:56, miegā pat sarēķinu, ka es varētu finišēt ar 3:52, kas šobrīd būtu ļoti labs rezultāts. Tomēr otrajā pusē es nezināmu iemeslu dēļ skrienu ļoti lēni, bieži apstājos, līdz finišam tieku, bet skrējiens izvēršas ļoti neveiksmīgs. Pamostos un ar atvieglojumu secinu, ka tas bijis tikai sapnis un tūlīt būs iespēja skriet maratonu otro reizi, nu jau pa īstam.

No rīta rīsi, banāni un magnija ampula, ko lietoju pirmo reizi, jo Valmierā pēdējos 7km biju uz krampju robežas. Tad arī dodamies uz startu. Rīts ir auksts, bet redzams, ka skriešanai laiks būs ideāls – saulains, pavēss un bez vēja.

Pie starta valda parastā rosība, visās malās redzami skrējēji, kas iesildās. Nolikumā minēts, ka starta koridorus slēgs 8:45 un starts būs ap 9:15. Tāpēc jau noteiktajā laikā devos savā koridorā. Bet laikam uzmanību neviens īsti nepievērsa un vēl ap 9:00 mierīgi varēja ienākt. Pamazām koridors pildījās ar skrējējiem, līdz vairs nebija iespējams brīvi kustēties, atlika tikai stāvēt skaļo itāļu pūlī un gaidīt. Arī īsti dzirdēt, ko saka informators, nevarēja, jo apskaņošana bija klusa un traucēja helikoptera lidināšanās troksnis. Piefiksēju 4:00 un 3:45 tempa turētāju balonu krāsu, būtu jau ļoti labi, ja oranžos 3:45 balonus vēl izdotos redzēt distancē, ne tikai startā. Gaidot sākumu, pamazām pārņem pilnīgs miers, kaut gan pulss ir paaugstināts kā parasti pirms starta. Jaka jau atstāta un plēves apmetnis daudz nepalīdz, tāpēc drēgnajā rītā sāk palikt auksti un pamazām mieru nomaina pilnīga vienaldzība un nevēlēšanās skriet. Patīkamāk būtu uzvilkt siltas drēbes un saulītē pavērot visu notiekošo no malas. Šo vienaldzību arī necenšos kliedēt, tieši otrādi, jo visos šī gada skrējienos, ko izdevies labi noskriet (Vīlandes ezers un Ventspils pusmaratons) pirmsstarta sajūtas bija līdzīgas.

Kad starta koridorā jau pavadītas 40 minūtes, beidzot virs galvām riņķojošais TV helikopters ir ieņēmis pareizo pozīciju un tiek dots starts. Visapkārt uz malām sāk lidot plēves apmetņi, jakas un citi apģērba gabali, sākas lēna kustība uz priekšu.

Skrējiena plāns ir vienkāršs un pārbaudīts – uz rokas ir aproce ar grafiku par maksimālo pieļaujamo pulsu katrā kilometrā. Pirmajos 5km zemāks, bet pēc tam līdz 35km pakāpeniski pieaug. Cik ātri pie tāda pulsa varēšu paskriet, tik ātri arī skriešu. Plānotas 7 želejas, sākot ar 10km ik pēc 5km. Pieļauju, ka tas ir par daudz, bet labāk tā, nekā beigās konstatēt, ka pietrūka. 3 želejas ir līdzi, bet pārējās sieva iedos divās norunātajās trases vietās.

Pirmajos kilometros atliek turēties skrējēju masas diktētajā tempā un sekot pulsam. Līdz 4km trase iet pa vienu no galvenajām pilsētas ielām, pagaidām visi vēl smaidīgi un enerģijas pilni – divos tuneļos skrējēji korī sāk sasaukties un dziedāt, tas rada iespaidīgus skaņas efektus, vēlāk tas pats atkārtojas vietās, kur trase iet pa šaurām ieliņām. Trase sāk sašaurināties, skrējēju blīvums pieaug un pirms 5km dzirdināšanas punkta jau liekas, ka varētu būt grūtības tik pie dzeramā. Tomēr šī un arī turpmāko punktu darbs ir noorganizēts ļoti labi un izdodas viegli tikt gan pie sporta dzēriena, gan pie ūdens. Vispār kopš starta šāviena, kuru gan nedzirdēju, par organizatorisko pusi varu teikt tikai labu.

Pēc pirmajiem kilometriem piefiksēju, ka šodien soļu sensors ir izlēmis darboties ar 1% kļūdu, kas nozīmē, ka skrienu kādas 3 sek./km ātrāk nekā tas rāda, sīkums, bet patīkami. Arī pulss nav paaugstināts, kā parasti sacensībās, līdz ar to varu skriet sākumam negaidīti ātri.

No 5-15km trase vairākos lokos iet pa parku. Vietā, kur trase iet pretplūsmā, aizskrien sacensību līderi. Tiem pa priekšu brauc auto ar pulksteni uz jumta, paspēju ievērot, ka starpība starp manu čipa laiku un oficiālo būs 3 minūtes. Kāda pavecāka kundzīte iznākusi pie savas privātmājas vārtiem un visai šokēta noskatās, ka masveidā tiek apčurāts viņas dzīvžogs. Lai arī pirms starta rindas pie tualetēm bija ļoti mazas, pirmajos 10km pie katras piemērotas sienas vai žoga piestāj ļoti daudzi. Skrējēji nu jau ir vairāk izretojušies, trase iet pa parku gar Arno upi un pamazām sāku kāpināt tempu līdz 5:25 min/km. Pat vietām esošie skaļie līdzjutēju bariņi nespēj traucēt to mieru un sajūtas, kas rodas skrienot saulainā rudens brīvdienas rītā. Gluži kā treniņā, tikai savu soļu vietā dzirdi vēl simtiem citus.

Temps ir labs, pulss pat zemāks kā plānots, pašsajūta lieliska un ap 12km jau ir pārliecība, ka viss būs labi, ja vien nenotiks nekas neplānots. Tāpēc sāku vairāk uzmanīties pie nelīdzenajām trases malām un biežāk pārbaudīt vai kāda no želejām netaisās izkrist. Pāris reizes gan kāds no aizmugures pieskrien pa tuvu un aizķer kājas, tomēr no kritiena izdodas izvairīties. Optimisms plūst pāri malām un temps pieaug līdz 5:15 min/km, tāpēc varbūt pat labi vien ir, ka pie 14km panāku skrējēju sablīvējumu ap 4:00 tempa turētājiem, kas liek samazināt ātrumu. Tieši šajā vietā trase sāk sašaurināties, jo parks ir beidzies, un skriešana turpinās pa ielām, no kurām dažas ir šauras un ar malās stāvošām mašīnām. Paiet 4km līdz izdodas apsteigt visus 4:00 balonus, kas izretojušies vairāku simtu metru garumā. Pie pēdējā tempa turētāja noskaidroju, ka viņi laiku ņem pēc starta šāviena, kas nozīmē, ka viņi finišēs mana personiskā rekorda (3:57) laikā un būs lieliski motivatori. Tas arī nozīmē, ka diez vai izdosies ieraudzīt 3:45 balonus, kuri faktiski skrien 3 minūtes ātrāk.

Trase kļūst daudz brīvāka un atkal palielinu ātrumu līdz aptuveni 5:10 min/km, ap 20km kājās sāku just pirmo nogurumu. Uz tilta no sievas saņemu želejas un sporta dzērienu, kurš īsti vajadzīgs nav, jo pilnīgi pietiek ar padzeršanos ik pēc 5km. Pirms pusmaratona atzīmes atceros savu sapni un ir tā dīvainā sajūta, ka tas var izrādīties ļoti reāls un piepildīties. Paskatos pulkstenī un tiešām – tas rāda tikai nedaudz sekundes pirms 1:56. Vai arī sapņa otrā daļa piepildīsies? Pilnas pārliecības, ka „nē” vairs nav, jo pieveikta tikai puse, bet nogurums kājās kļūst arvien izteiktāks. Pulsa līmenis it kā atļauj skriet tādā ātrumā, bet vai kājas to izturēs nav skaidrs – tādas pieredzes nav, jo iepriekšējos maratonos vienmēr pulss ir bijis tas, kas ir par augstu un ierobežo. Līdz 25km vairākas reizes it kā izlemju samazināt tempu, tomēr kājas negrib klausīt un jau pavisam drīz atkal skrienu ap 5:10 min/km.

Trase tagad iet pa visai vienmuļu dzīvojamo rajonu, kur dažās ielās cilvēki dodas savās ikdienas gaitās, savukārt citās pulcējas paskaļi skatītāji. Pirmās grūtības sākas pēc 25km. Pēdas iekšpusē kaut kas sāk berzt, pēc visiem ieteikumiem it kā uzreiz būtu jāstājas malā un tas jānovērš. Tomēr negribu zaudēt labi uzņemto skrējiena ritmu un, kamēr tas būtiski netraucē, turpinu skriet. Tas vēlāk izrādījās pareizs lēmums, jo tā arī noskrēju līdz pašam finišam un bija tikai neliela tulzna. Drīz ievēroju, ka soļu sensors ir pārdomājis un tagad jau rāda 1% kļūdu pretējā virzienā, t.i. es skrienu nedaudz lēnāk nekā tas rāda, sīkums, bet nepatīkami. Tas viss kopā ar pieaugošo nogurumu rada ne pārāk labu noskaņojumu un ātrums samazinās līdz 5:15 min/km. Sāku meklēt kādu ar ko varētu skriet kopā, tomēr pārsvarā visi skrien lēnāk.

Vēl pat nav noskrieti 30km, kļūst arvien grūtāk un tūlīt priekšā būs arī īss, bet stāvs aptuveni 7m augsts tilts, ko vakar ievēroju braucot uz Expo. Trases profila shēmā šis kāpums bija piemirsts, tāpat kā vairākas citas reljefa izmaiņas uz tiltiem un tuneļos. Pie 29km maratona sponsors – sporta uztura ražotājs ir novietojis savus galdus un dala dažādas želejas un batoniņus. Man ir savējās, tomēr vienu paņemu, ja nu iestājas galīgi kritisks brīdis varbūt, ka noder.

Beidzot stāvais tilts ir klāt, daudzi tur pāriet soļos. Samazinu ātrumu, lēni tieku augšā un tad jau pilnā ātrumā lejup, cenšoties pēc iespējas mazāk ar kājām bremzēt inerci. Sanāk labi ieskrieties, jo nākamajos kilometros temps turas ap 5:00 min/km. Skriet atkal ir viegli, skrējēju blīvums joprojām ir liels, tāpēc visu laiku kāds ir jāapdzen. Esmu tā aizrāvies, ka pilnīgi aizmirstu, ka tuvojas tā vieta, kur ar sievu esam sarunājuši pēdējo želeju nodošanu. Pēkšņi satrūkstos no tā, ka kāds strauji pieskrien man blakus un latviski uzrunā. Pārsteigumā paskatos un tā izrādās mana sieva, kura, pēdējā brīdī mani pamanījusi un skrienot panāk, lai iedotu želejas un dzērienu. Tagad ar smaidu varu atcerēties kā 30km biju cītīgi sargājis savas želejas no izkrišanas, bet tad vienkārši aizmirsu, ka jāpaņem divas pēdējās.

Trase jau iet pa vecpilsētu, kur ir patiešām daudz skatītāju, spēlē arī orķestris. Pirms tam trasē jau bija 3 orķestri, bet kaut kā sagadījās, ka divi no tiem skrienot garām nespēlēja, par ko karstasinīgie itāļi nekavējās izteikt pārmetumus ar žestiem un saucieniem. Sajūtas šajā posmā ir grandiozas, skrienu tā it kā būtu jau finiša taisne. Kaut kur prātā ik pa laikam pazib doma, ka vēl atlikuši veseli 6km, bet cenšos par to nedomāt. Temps vēl nedaudz pieaug un 36km ir ātrākais šodien – 4:55 min/km.

Pienāk 38km, kad kļūst patiešām grūti. Varbūt sagadīšanās, bet tas sakrīt ar brīdi, kad aiz muguras paliek skatītāji ar visu orķestri un jāskrien prom no centra pa garu un tukšu ielu. Liekas, ka šī iela nekad nebeigsies. Kaut arī skrienu krietni lēnāk (ap 5:30 min/km) joprojām sanāk apdzīt daudzus skrējējus, daļa no tiem jau pārgājuši uz iešanu, arī citiem iet smagi. Kilometri dilst nepielūdzami lēni, drīz jau trešo reizi tiek šķērsota upe un šis tilts ir nogurušajām kājām nepatīkami stāvs. Ceturtais un pēdējais šķērsojamais, vairāk kā 650 gadu vecais vēsturiskais Ponte Vecchio tilts, kas ir apbūvēts ar tirgotāju mājiņām, par laimi ir diezgan lēzens, vismaz tas nesagādā papildus grūtības. Pēdējos kilometros trase atkal iet pa vecpilsētu gar daudzām skaistām vēsturiskām ēkām, bet nesanāk tām pievērst uzmanību, jo visa enerģija jāvelta lai noturētu daudz maz normālu tempu.

Pie 40km pirmo reizi paskatos savu kopējo laiku, lai saprastu uz kādu rezultātu eju. Līdz šim zināju, ka skrienu krietni ātrāk nekā vajadzētu priekš 3:57, bet īstas nojausmas par gaidāmo finiša laiku nav. Pulkstenis rāda 3:34:28, ātri sarēķinu, ka atlikušais gabals jānoskrien 5:15 min/km, lai iekļautos 3h45min. Tas liekas pilnīgi reāli, tomēr pēc brīža attopos, ka esmu pieļāvis to pašu kļūdu, ko savulaik Fadejevs – aizmirsis pierēķināt pēdējos 195 metrus. Tas jau nozīmē, ka jāskrien ap 4:45, neliekas reāli, bet tomēr mēģinu. Tādu ātrumu izdodas noturēt tikai kādus 500m un kļūst skaidrs, ka 3:45 nebūs. Tā kā nogurums ir ļoti liels, tad atliek mierīgi tikt līdz finišam. Tobrīd liekas, ka skrienu ļoti lēni, tomēr vēlāk izrādās, ka vidējais ātrums ir bijis 5:20 min/km, kas ir pat ātrāk nekā pirmajos 10km.

Beidzot klāt arī finišs, čipa laiks – 3:46:14. Divi vīri vēl statistikai piefiksē ar kādas firmas apaviem katrs ir skrējis, jāsaņem medaļa, jānodod čips, kas bija piestiprināts pie numura un katram vēl tiek iedota sildošā folija. Lai tiktu ārā, ir jāiziet cauri pārpildītam koridoram, kur var paņemt dzērienus, augļus, cepumus un šokolādi, bet tā īsti no tā neko negribas.
Ja tūlīt pēc finiša ir neliela vilšanās par neiekļaušanos 3h45min, tad ļoti drīz tā pazūd, jo kopumā ir bijis ļoti labs skrējiens. Rezultāts ir krietni labāks nekā gaidīts. Visu skrējienu valdīja lieliska atmosfēra un ir arī gandarījums par to, ka pretēji „sapņu maratonam” otro pusi izdevās noskriet par 5 minūtēm ātrāk nekā pirmo un arī pēdējos kilometrus varēju noturēt normālu ātrumu. Beidzot izdevās sajust arī visu šī gada treniņu efektu, citādi brīžiem bija sajūta, ka mēneši iet, bet nekāda īpašā progresa nav.


Par turpmāko vēl ir laiks padomāt. Abi mērķi, kas man bija, ir izpildīti un varētu maratonu arī vairs neskriet, jo man liekas, ka tā tomēr nav pati veselīgākā nodarbe – slodze locītavām, mugurai un sirdij ir liela. No otras puses, tikai šogad tā pa īstam sajutu maratona garšu un mērķis 3h30min būtu ļoti motivējošs. Un galvenais – maratonā tomēr ir kaut kas tāds, kas piesaista un liek to skriet atkal un atkal. Bet jebkurā gadījumā skriešana nekur nepazudīs un paliek vēl pusmaratoni, kur nākamgad pirmais mērķis ir nokārtot šī gada „parādu” – 1:40, un tad jau var domāt tālāk par 1:35, varbūt pat 1:30. Tikai jātrenējas un rezultāts agrāk vai vēlāk būs.

Vēl varu piebilst, ka jau pirms skrējiena bija doma uzrakstīt par to aprakstu. Patiesībā maratona laikā tas ļoti palīdzēja – skrienot centos ievērot apkārt notiekošo un iegaumēt kā pašam gāja un kādas bija sajūtas katrā distances daļā. Tas novērsa domas no tādām „smagām” tēmām kā cik kilometri vēl jāskrien, cik ātri jāskrien, cik viegli vai grūti būs to izdarīt. Un tāpēc arī apraksts sanācis tik garš.

15 komentāri rakstam Divi maratoni Florencē

  • Labprāt uzzinātu ko vairāk par to pulsa plānu.

  • Lielkuilis

    Tiekot līdz pēdējai rindkopai, kļūst skaidrs, kāpēc distancē zaudēji koncentrēšanos un piemirsi par želeju saņemšanu. :)

  • xorix xorix

    Labs rakstiņš un protams skrējiens. Kāpēc nosaukums ir [Divi maratoni Florencē] – skrēji tikai vienu/vienreiz tur vai kā?

  • Naktī pirms maratona, Jurģis ļoti dzīvi nosapņoja ka jau noskrien. Tāpēc nosaukumā divi maratoni.

  • sm72 sm72

    Man ļoti patika šis raksts ar sava atklātību. Ja runājam par diviem maratoniem, tad es arī katru ārzemju maratonu skrienu divas reizes- pirmo un pēdējo reizi:)

    Es arī vienreiz sapņoju, ka skrienu maratonu un tad pēkšņi bija tumsa un es atmodos kratošajā ātrajā palīdzībā ar fracūziski runājošiem “brālīšiem”:D

  • Ainars Ainars

    Visus savus garos skrējienus pirms tam esmu izskrējis “galvā”, ja vēlaties, – sapnī. Tā var uzzināt savu laiku, skrējienos ar mazāku dalībnieku skaitu – arī vietu vēl pirms skrējiena.

  • sm72 sm72

    Ainār, vai neesi nekad “galvā” skrienot nomaldījies no trases? Vai arī kāds cits skrien to skrējienu “galvā” un rāda pareizo ceļu?:)

  • Geo Geo

    Ievērot noteiktu pulsa līmeni man šobrīd ir vienīgā piemērotā metode, kā veiksmīgi noskriet pusmaratonus un garākus gabalus. Ja mēģinu turēt noteiktu tempu, tad pulss pašā sākumā uzlec augstu un tādu noturēt gandrīz 2h vai ilgāk nav reāli un kaut kad ir “plīsiens”. Tāpēc es paskatos kāds ir bijis pulss veiksmīgos skrējienos un pēc tā saplānoju max pulsu kāds var būt katrā km, jo ir jau pārbaudīts, ka ar tādu pulsu varēšu tik ilgi skriet.
    Piemēram Florencei es skatījos kāds pulss bija Valmieras maratonā. Valmierai atkal skatījos pagājušā gada maratona un dažu šī gada pusmaratonu (ko pieņēmu kā maratona pēdējos 21km) pulsu. Līdz ar to sākumā sanāk skriet lēnāk, bet beigās jau varu ātrāk.

  • Apsveicu, Geo, ar jaunu personīgo rekordu! Esi arī manu maratona rezultātu pārspējis, būs man tagad atkal papildus motivators nākamajam maratonam ;)

  • edGars

    Interesanti lasīt atpazīstamas situācijas.
    7 želejas, šķiet, pietiekami, lai noskrietu maratonu pat neēdušam pēdējās divas dienas. (:)
    ak šīs nepaklausīgās kājas :) skrien ātrāk kā skrējējs vēlas.
    “pilnā ātrumā lejup, cenšoties pēc iespējas mazāk ar kājām bremzēt inerci.” kaut kas radniecisks :)
    Man ar` Geo būs mērķis, ko paturēt prātā, kad skriet kādu ātrāku pusīti vai ja sadūšos uz maratonu (maratonu, kad vismaz mēnešus 4 būs skrieti 150-200km)

  • Geo Geo

    Oreman savukārt tagad man ir labs motivators turpināt skriet arī ziemā.
    Ja nemaldos, 2010. gadā mēs skrējām aptuveni līdzīgi, bet tad es ziemā neko nedarīju. Un šogad pat rudenī bija nereāli pietuvoties Oreman rezultātiem.

  • eees eees

    Ļoti jauks apraksts!
    Apsveicu ar sasniegtajiem mērķiem! :)

  • Hermanis27 Hermanis27

    Mans pedometrs nomira pavasarī, pirms skriešanas Rīgā. Skrienu tikai ar pulsometru, un tikai. Kājas pielāgoju sirdij. Visās normālās distancēs ir ik kilometra atzīme, un uzreiz var redzēt, ar kādu ātrumu esi skrējis. Nezinu kā citiem, bet man smaids sejā ir svarīgāks par nosprausto laiku. Protams, dižie laika skrējēji man iebildīs un būs neizpratnē par motivāciju. Sāku apcerēt filosofiski vārdus: sajūta, mērķis, laiks, telpa … pievienojot darbībai – skriet garos gabalus. Garš raksts sanāktu. :) Būšu nedaudz brīvāks, uzrakstīšu.
    Veiksmi visiem

  • Geo Geo

    Hermani, nedomāju, ka šeit kāds Tev iebildīs par motivāciju. Skaidrs, ka katram tā ir savādāka.
    Es zinu, ka man būtu grūti skriet tāpat vien, nezinot laiku un cik noskriets. Tad es drīzāk spēlētu futbolu vai skrietu orientēšanos :)

  • Sandza

    tagad tikai sāksies azarts uz maratoniem :) es pirms gada tieshi Florence noskreju savu pirmo maratonu (3:16) biju izvirzījis merkji zem 3:30, tad jūnijā Luksemburgā planoju zem 3:15 un izdevas (3:13), tagad novembri jau merkjis bija zem 3:10 , ko ari realizeju 3:09:19- Palermo, nakamgad jaaiet zem magjiskaam 3h:) ..tapat ari Tu noteikti vari zem 3:30 :) tikai izvirzi merkji…

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.