Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Valensijas zelta maratons

Iesākumā neliels atjautības uzdevums – kas atrodas starp Lietuvu un Keniju? Atbilde sekos izklāstā…

IMG_1238

Mēdz teikt, ka katra cilvēka mūžs ir grāmatas vērts. Es to pārfrāzētu, ka katras sacensības ir stāsta vērtas. Laipni lūgti manā šīgada zelta sacensību stāstā.

Mazliet jāpaskaidro virsraksts. Maratons ir krietna attāluma pievārēšana skrienot, tas skaidrs.  Valensija savukārt ir pilsēta kaut kur laikam Spānijā, tas nu arī it kā apmēram skaidrs.

Kāda te saistība ar zeltu?

Vai dalības maksa bija zelta vērtē? – Nē.

Vai es uzvarēju un ieguvu zelta medāli? – Vispār jau sākumā bija doma pacīkstēties ar ātrākajiem par pjedestālu, bet tomēr pārdomāju un cīnījos ap kādu 10 000. vietu.

Īstenībā tas nozīmē, ka šis skriešanas pasākums ieguvis visaugstāko Starptautiskās Vieglatlētikas federācijas (IAAF) kvalitātes marku – Zelta. To var iegūt, izpildot krietnu čupu ar IAAF prasībām – attiecībā uz skrējēju ātrumu, satiksmei slēgtu trasi, TV pārraidi, dopinga kontroli, medicīnisko palīdzību utt…

Vai man tas bija svarīgi, izvēloties tieši Valensiju? Nē, vienkārši skriešanas kalendārā tika pētīts, kur tad šogad varētu aizšaut paskriet 18. novembra svētkos. Kā jau minēju rakstā par Turīnas maratonu, svētku dienas nedrīkst pavadīt kā parastas brīvdienas. Ja svētkus var apvienot ar skriešanu, tad – dubultsvētki. Attiecīgajā nedēļas nogalē pieejamās sacensības vilināt vilina – Verona, Kuveita, Filadelfija, Bangkoka, Deli, Antarktika, vēl visādi sveši nosaukumi, kā arī Valensija. Apsverot visus par un pret, izvēle krīt tieši uz pēdējo. Spānijā nav būts, solītie siltuma grādi vilina, zelts patīk visiem – jābrauc! Savukārt izvēle uz līdzbraucējiem jau ierastā – mamma un māsa.

val

Pa kreisi skrien 42km, pa labi skrien 10km

Tā nu jūlijā piereģistrējos, ātri pienāk izbraukšanas datums, manā ciemā ir slābs sniegs, vējš, tumsa un temperatūra ap nulli. Spānijā sola ap +20. Uhh, kā tas priecē!

Bija gan nelielas problēmas ar tikšanu uz Valensiju. Beigu beigās maršruts bija šāds – mans ciems – Daugavpils – Viļņas lidosta – Barselona – Valensija jeb mikriņš – auto – lidmašīna – buss.

Esam jau Barselonā, un te esam atgriezušies vasaras temperatūrā, kokos aug sažuvuši mandarīni, blakus jūra. Starp citu, daļa pilsētas ir, manuprāt, garlaicīga – daudzumdaudzu perpendikulāru un paralēlu ielu sakopojums, kur katrs nākamais krustojums ir iepriekšējā kopija, un iepriekšējais ir kopija nākamajam. Ielas vienādas, mājas vienādas. Bet pārējā – neparalēlā – daļa ir gana interesanta. Pirms tam, pētot karti, nolemts, ka pastaigāsim šur tur pa pilsētu, šur tur pa parkiem. Realitātē parks ir nevis parks, bet stāvs kalns ar serpentīnveida ceļu. Gandrīz vai vajadzīgas alpīnisma iemaņas. It īpaši tas izpaudās, kāpjot Tibidabi virsotnē, kur dažbrīd nācās maldīties pa mellajiem un nelegālajiem ceļiem.

Viss mans iedomu plāns – kādu laiku pirms maratona taupīties, neskriet, saudzēt kājas – izirst pa vīlītēm, kad divas pirmās dienas tika pavadītas, apskatot Barselonas skaistākās vietas. Lielākoties ar apakšējo ekstremitāšu palīdzību. Endomondo rāda, ka divās dienās nostibīti kādi 40 km. Aijaijai, maratonam tas ne druskas nepalīdzēs.

Brauciena vilšanās bija Guelja parks (UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļauts dārzu komplekss), kur pirmajā dienā pat netikām iekšā, jo tūristu skaits tik liels un rinda tik gara (un ieejas maksa tik sālīta), ka nolēmām vien apstaigāt parka ārējo teritoriju, kas ir bezmaksas. Pēdējā dienā tomēr nolēmām neskopoties un to apskatīt. Mmm, izgājām cauri, trīs mājeles, pāris kolonnas, visur it kā esot Antonio Gaudi rokraksts, bet tas rokraksts tādu pliekanu pēcgaršu atstāja. Bija gaidīts kaut kas vairāk. Joprojām nepabeigtā Sagrada Familia gan ir iespaidīga un tūristu pūļiem bagāta… Un vakara bezmaksas strūklaku šovs arī acīm ļoti tīkams.

BeFunky Collage

Barselona

Nākamajā dienā vedam savus rumpīšus ar autobusu no Barselonas uz Valensiju. 300 km garumā no mums pa kreisi bija jūra, pa labi – kalni, pakalnes un piekalnes. Pa logiem paveras pasakaini dabasskati, katrs kalendārā ievietošanas vērts. Četru stundu laikā apstājāmies tieši trīs reizes – pa vienai katrā no pilsētām pie luksoforiem un vienreiz pa ceļam, kad bija pāreja uz maksas ceļiem vai kas tamlīdzīgs. Viss pārējais pilnā ātrumā un, kas nav mazsvarīgi, bez bedrēm. Prieks braukt.

Valensijā uzreiz ejam saņemt savu sacensību numuriņu. Expo atrodas pēc izskata kosmiskā balto ēku kompleksā, kur ikdienā atrodas zinātnes muzejs, opera, jūrniecības parks, planetārijs un vēl visvisādi iestādījumi. Apmeklētāji tiek virzīti vienvirziena plūsmā caur visādiem stendiem, tad numura izņemšana, tad skriešanas krekla saņemšana, tad visādu labumu somas saņemšana, tad caur pribambasu tirgu, un tad jau ārpusē lielā fotografēšanās, tuss utt. Tiek izmantota iespēja pastaigāt pa speciāli maratonam virs ūdens uzbūvētu platformu, kur rītdienas maratonā būs finiša taisne. Ļoti īpašs šķita pēc izskata necils trīsstūrveida reklāmas stabs, kur mazmazītiņiem burtiem bija sadrukāti visi 19 000 rītdienas skrējēju vārdi. Starp visiem Horhēm, Fernando, Alehandro un Pedro ar zelta burtiem laistās arī mans vārds.

Vārds

Vakarā lielu prieku sagādā labumu somas apskate. Tā ir netipiski liela un pilna ar visādīgiem jēdzīgiem ēdamiem un neēdamiem labumiem – cepumi, vafeles, riekstiņi, alēns, sula, kaut kādas kāju, zobu un apavu smēres, daudz makulatūras, dikti smuks dvielis, kurš pagaidām pielikts pie sienas un pilda gleznas funkcijas…

Nolikumā tika teikts, ka visi, kas reģistrējušies līdz 30. jūnijam, saņems bezmaksas skriešanas kreklu. Es šo termiņu nokavēju, bet krekls pie numura izņemšanas tomēr tika iedots. Smuks, der kā uzliets un Valensijas maratonā iemēģināts – labu labais! Jāpiemin, ka esmu ieskaitīts “SENIOR MASCUL” vecumā grupā, sajutos vecs. No 35 gadiem sākas veterānu vecuma grupa.

IMG_1274

Bildē redzama atbilde uz pirmajā teikuma atjautības uzdevumu. Vai atminēji?

Kaut kāds misēklis bija sanācis ar manu numuru. Uz tā, ka jau pienākas, sadrukāti sponsori, man piešķirtais numurs un vārds “Latvija”. Sākuma likās, ka oriģināla pieeja un šai maratonā vārda vietā raksta pārstāvēto valsti. Pēcāk gan izrādījās, ka tomēr visiem ir vārdi, tik man vienīgajam ir “Latvija”. Kurš tur bija kaut ko sapurgājis – es vai valensieši – tā arī paliek zelta miglā tīts…

IMG_1345

Kling, klang, maratona diena klāt! Kā jau tika solīts, ir vēsāks kā iepriekšējās dienas, kādi 15 grādi plusā, tātad – ideāls laiks skriešanai! Bez grūtībām ar diviem metro tiekam līdz starta vietai. Bijām gan gaidījuši, ka visi transporti būs pilni ar īsbikšiem. Vai nu nācām no kāda nepopulāra Valensijas rajona puses vai bijām par agru, tomēr līdz pat starta apkārtnei nekāda īsta maratona rosība netika novērota. To visu gan atsvēra 30000 skrējēju bizinēšana starta rajonā. Kā jau vienmēr – vieni jau sildās, otri ēd pēdējās uzkodas, trešie spāniski bļaustās pa telefoniem, ceturtie mēģina saprast, kādas bizes pīt, piektie kaut ko drudžaini meklē, sestie vispār neko nesaprot utt… Šeit jāpiemin, ka paralēli maratonam vienā laikā un vietā notiek arī 10km skrējiens, vien pa paralēliem ceļiem, kas savā starpā nekrustojas (finišs gan kopīgs). Tātad 19000 maratonistu un vēl ap 11000 desmit kilometru distances veicēju veido kopējo 30 000 skrējēju pūli. Kad finišēs paši pēdējie 10km veicēji, tūlīt jau arī finišā ieskries ātrākie maratonisti.

IMG_1196

Mēs gan vēsā mierā sekojam norādēm, nododu savu somiņu, pēdējās pirmsstarta bildes, šķiramies, un braši dodos uz savu starta koridoru. Ha, ka tik ne arī. Īstenībā daudzgalvains skrējēju pūlis lielā drūzmā, lēkādami pār visādiem krāšņumkrūmiem un bradādami apstādījumus, kā aitu bars lēnām dodas vajadzīgajā virzienā. Pēc pāris neveikliem mirkļiem esmu ticis īstajā nožogojuma pusē stap rozīgajiem numuriem.

Kopā paredzēti četri starta koridori un četri starta šāvieni – 08:30 startē tie, kas skrien ātrāk par 3h30:59, 08:36 startē tie, kas skrien starp 3h 31:00 and 3h45:59 (arī es), 08:42 startē tie, kas skrien starp 3h46:00 un 4h00:59, 08:48 beidzot sāk kustēties arī pārējie.

Līdz startam estakādei ir kādi metri 200, kas notiek priekšā, nav ne jausmas. Visapkārt liels, tūkstošgalvains skrējēju pūlis. Līdz startam pāris minūtes, pastiprinās apkārtējā rosība – spāņi, kas arī ikdienā nav kluso pelīšu plaukta nolīduši, tagad nu bļauro cik jaudas. Uzkurinās un iekšēji sagatavo sevi startam.

Beidzot tāltālu priekšā pusdeviņos nulle nulle elite startē, un arī visa mūsu varza tuvojas startam. Pēc nedaudziem brīžiem arī es šķērsoju starta līniju, un var pat sākt skriet. Kas to būtu domājis, ka pat tikšana līdz starta līnijai var būt tik sarežģīta. Tagad katrs spertais solis tuvina mani otrai šodienas svarīgajai līnijai – finišam. Līdz tam gan vēl 42km jeb nedaudz pāri 4 stundām.

IMG_1399

Pirmsstarta burziņš

Bet nu gan tikai pirmie kilometri. Trešajā kilometrā pāris minūtes jāskrien pa ielām, kur 5 sezonas līdz pat 2012. gadam notika F-1 gonkas pa Valensijas ielu trasi un formulas te gāzēja ar ātrumu pāri par 300km/h. Pēdējā laikā tā padarīšana diemžēl gan aizklapēta ciet, nu teitan joņo maratonisti ar maksimālo ātrumu <20km/h.

Tā kā starta vieta neizcēlās ar lielu tualešu daudzumu, un uz tām pašām bija haotiskas konusveida rindas, tad neilgi pēc starta, kad apsīkst apkārt esošās skatītāju rindas, nu gan tiek, hmm, kā lai to pieklājīgāk pasaka, noliets viss, kas atrodas trases tuvumā. Dažviet pat pa padsmit skrējējiem vienlaikus…

Tuvojamies pirmajam dzeršanas punktam piektajā kilometrā. Šeit un turpmāk bija skumji skatīties, kā tika piesārņota Valensija. Patiesībā nekā jauna – kā jau visās sacensībās – zemē tiek sviestas pusizdzertās ūdens butelītes, želejtūbiņas, dzērienu glāzes, mizas un sazin kas vēl. Rīkotāji teic, ka skrējējiem tika piedāvātas pāri par 200 000 ūdens pudelītes, 30 000 želejas, pustonna banānu utt. Liela daļa no minētā pēc (daļējas) izlietošanas tiek nomesta uz trases. Šai sistēmā gan kaut kur aizšauts greizi. Zinu – tā dara visi, un nekas gudrāks un ekoloģiskāks nav izdomāts, bet, ja es kādreiz rīkošu savu gliemežu maratonu, tad noteikumi strikti:

1) ja esi tik kruts un vari noskriet savu distanci, tad esi vēl krutāks un skrien bez papildus šķidruma un barības uzņemšanas;

2) vai arī visu, kas nepieciešams, stiep līdzi, nekādu dzeršanas punktu;

3) vai arī katram līdzi pudelīte vai glāzīte ar savu numuru, ja pie finiša nespēj to uzrādīt – diskābelis.

Papildnoteikums. Ja esi kruts un vari noskriet maratonu, bet nevari noturēt visu šķidrumu sevī iekšā un skrējiena laikā tiec pieķerts, aplaistot stādījumus – diskābelis! Nav ko te čurāt pa labi un pa kreisi!!!

Tā kā neizskatās, ka es kādreiz varētu kaut ko rīkot, tad varbūt vismaz jāizglīto skrējēji: “nepiesārņo, par cūku pārvērtīsies, hrju, hrju.” Kā to mūsmājās ik pa laikam dara Cūkmens.

Man skrējienā bija līdzi sava pudelīte, kura katrā enerģijas punktā tika papildināta ar jauniem ūdens krājumiem, savukārt izlietotā pudelīte tika saplacināta (kas nav mazsvarīgi), aizskrūvēta un izsviesta miskastē. Jārūpējas par sevi un vidi sev apkārt.

Ik pēc 10km bija uzstādītas videokameras, kur tika filmēti garam skrienošie, un pēc finiša internetā varēja skatīt savu skriešanu no malas. Ja vien var sevi ieraudzīt lielajā pūlī. Kad apskatījos savu video, tad tikai pa īstam varēja novērtēt to skrējēju daudzumu. Visu laiku ir mērena drūzma, visu laiku kāds kādu apdzen, tuvāk beigām daudzi pārgājuši soļos, konkurentu tūkstoši visapkārt…

Vale

Kopumā pirmā maratona puse īpaši nav palikusi prātā, otrā bija daudzreiz iespaidīgāka. Sākot no kāda 25.km, kad tuvojāmies vecpilsētai, abpus trasei bija savākusies, šķiet, visa Valensija. Lūk, tas ir īsts atbalsts! Skaņa, noskaņa, sajūtas ne-ap-raks-tā-mas!!! Pūlis nepārtraukti kliedz, mundrina, vicina visādus spāņu uzrakstus, dod pieci, vienkārši taisa troksni un vēl visādi atbalsta. Šo cilvēku, šo sajūtu dēļ vien ir vērts skriet kādu no tik liela mēroga maratoniem.

Ja, un kā tad es esmu sava stāstījumā ticis līdz 25. km un neesmu ne vārda pieminējis par atbalsta grupām jeb izklaides punktiem. Ik pēc pārsimts metriem bija kāda organizēta grupa, kas spēlēja, ko nu kurš mācēja, pārsvarā dauzīja bungas, bet bija arī dziedoņi, virtuves priekšmetu skandinātāji, kas, starp citu, izklausījās diezgan jēdzīgi.

Kāda ir varbūtība, ka mani līdzbraucēji pamanīs mani šai lielajā juceklī? Pavisam, pavisam maziņa. Viņi manā skriešanas laikā klaiņoja krustu šķērsu pa pilsētu. Reizēm ceļi krustojās ar maratona trasi. Tad nu vienā no tādām vietām piestāj, savā starpā apspriež, nez, cik tiem visiem garām skrienošajiem vēl tālu līdz finišam, vai Aivis jau garām aizskrējis, vai vēl tuvo… Ei, paga, paga, redz kur takš Latvija tuvojas… Jap, tā nu mēs nesarunājuši satikāmies, tapa ātrie foto, un jājoņo tālāk.

Lielā joņošana gan nesanāk, jo pašam liekas, ka velkos kā klibs gliemezītis. Bet tā jau pierasta lieta, katrā tik garā skrējienā pienāk klibā gliemeža mirklis.

Tā nu gliemezis lēnām, bet pūlim aurojot, tuvojas finišam. Pēdējie kilometri vispār ir vājprātā forši, atbalstītāju skaits nenormāls! Drusku tā kā ik pa reizei pāreju soļos, pff, kur te pasoļosi, uzreiz apkārtējie kaut ko savā mēlē bļauj kā dulli – nekas neatliek, kā turpināt skriet.

Jāāā, beidzot arī 41. un 42. km, esam atpakaļ kosmiskajā kompleksā, skatītāju ovācijas, un pāris minūtes pēc četrām stundām sasniegts finišs. Ehh, labs darbiņš, kas padarīts, labs maratons, kas noskriets.

15094503_1287419081321889_4837876303211354630_n

Atkal dabūju paprāvu labumu somu ar auglīšiem, dzeramo, folijas segu, tagad priekšā vien 3000km mājupceļš…

Kopumā feins ceļojums, datorā jau atkal piekrāmēts kāds tūkstotis Valensijas ceļojuma foto, ideāla maratona organizācija, nekam nevar piesieties, izņemot savu varēšanu, drīzāk – nevarēšanu pienācīgi paskriet.

A, un vēl – iesaku pārlaist nakti Ant Hostel Barselonā, tā bija jauna un interesanta pieredze. Kāda tieši, un vai tur saistība ar skudrām, lai paliek noslēpums…

Manas dramatiskās sekundes desmitdaļas Siguldas pusmaratonā.

Nedaudz ievadam.

Siguldas posms jau pēc noklusējuma ir tas, kur es skrienu pusmaratonu. Pirmkārt, pati trase ir diezgan viegla, segums diezgan normāls. Otrkārt, nav no rīta, bet gan priekšpusdienā. Treškārt, tuvu Rīgai, nepilna stunda ceļā. Mani negatīvi ietekmē tālais ceļš līdz sacensību vietai. Ceturtkārt, notiek labā datumā: oktobra vidū. Šai laikā parasti nekāda karstuma nav, arī pārāk auksts nav (virs 0 °C vienmēr), sniegs oktobrī ir ļoti reta parādība. Savukārt, tieši aukstuma faktors ir tas, kāpēc skriet 5km distanci man ļoti nepatīk. Ja ir knapi virs 0 °C, tad sanāk saelpoties aukstu gaisu, man pie ļoti intensīvas elpošanas arī nepatīkams klepus var būt skrējiena beigās. Savukārt, pusmaratonā tomēr elpošana nav tik intensīva. Arī 4 vienādu apļu formāts ir ļoti parocīgs, jo tad ir ļoti viegli analizēt skrējienu, novērtēt, uz kādu rezultātu es eju. Visi apstākļi, lai sasniegtu personīgo rekordu.

Neskatoties uz visiem labajiem priekšnosacījumiem, Siguldā pēdējo reizi pusmaratonu skrēju pirms 4 gadiem. Traumu dēļ izlaidu iepriekšējos 3 gadus. Šogad sagatavošanās ciklā izdevās realizēt faktiski visu ieplānoto. Forma rudenī pakāpeniski gāja uz augšu. Laiki ātruma treniņos stadionā pakāpeniski gāja uz augšu. Daudz treniņos strādāju uz kvalitāti nevis kvantitāti. Priekšpēdējā nedēļā noskrēju pat vairāk kā 60km. Protams, ir tādi, kam tas nav nekas īpašs, bet pie mana līmeņa tas ir patiešām pieklājīgi, un tik daudz normālā intensitātē nebiju skrējis laikam jau 3 gadus. Protams, nav problēma pa nedēļu noskriet arī 120km, skrienot uz 6min/km, bet no tā jēgas maz. Pie tam līdz ar km pieaugumu ne tikai nezaudēju kvalitāti, bet pat to uzlaboju. Vienīgais, ko sanāca izlaist, bija ieplānotais treniņš Siguldas serpentīnceļā 3,5 nedēļas iepriekš (neplānoti personīgi iemesli). Arī no saaukstēšanās veiksmīgi izdevās šoruden izvairīties. Treniņos pat piekopu tādu taktiku, ka ņēmu līdzi dvieli, kur pēc katra ātruma intervāla slaucīju nost sviedrus. Reizēm pat liekas, ka septembrī pat svīstu vairāk nekā vasarā. Pēc laikiem treniņos sapratu, ka esmu gatavs skriet uz 1:17h. Zem 1:17h gan nu nekādi, tur vēl jāpaaugas. Ļaunākajā gadījumā vismaz ātrāk par personīgo rekordu 1:18:55. Bet nu viena lieta ir fiziskā gatavība, bet otra lieta ir to visu realizēt arī sacensībās.

Pēdējie sagatavošanās darbi.

Pēdējo ātruma treniņu izskrēju 4 dienas pirms sacensībām. Pēc tam vairs tikai vieglie skrējieni. Esmu sapratis, ka tā ir visoptimālāk. To, ka man nav nekādas jēgas skriet iepriekšējā dienā pirms sacensībām, esmu sapratis jau sen. Šoreiz atkal pamēģināju neskriet arī 2. dienu pirms sacensībām, lai iegūtu maksimālu svaigumu kājās. Tikai vieglas pāris km pastaigas, lai izkustinātu kājas. Iepriekšējās un arī vienīgajās 2 reizēs, kas esmu tā darījis, bija personīgais rekords, tā ka pagaidām šāda taktika dod 100% rezultātu. Arī ļoti daudz darīju, lai nebūtu sacensību laikā tulznas: visu laiku smērēju pēdas ar smēri, nopirku speciāli uz sacensības pavisam jaunus apavus, kas gan bija tieši tādi paši kā vecie, tikai nenodiluši.

Saldais ēdiens: pats skrējiens!

Startā pieklājīgi nelīdu pārāk tuvu priekšai, starta līniju šķērsoju pēc 5s. Likās, ka esmu nostājies atbilstoši savam ātrumam. Bet nu galu galā tomēr sanāca diezgan paliela mīcīšanās startā. Visi, kas finišēja ātrāk par mani, arī ātrāk šķērsoja starta līniju, kā arī vēl kādi 30 skrējēji, kas bija aiz manis, bija tuvāk starta līnijai. Vēl arī kaudze lēnāku 5/10km skrējēji. Te tev nu bija. Nākamreiz laikam būs jākļūst bezkaunīgākam, un jāmēģina startā nostāties kādā 3. rindā. Jāuzteic organizatori, ka šogad neļāva jaunākiem par 16 gadiem līst priekšā startā, kā tas bija pagājušo gadu.

1. aplis.

Pirmajā puskilometrā vairāk koncentrējos uz to, kā apdzīt priekšā esošos lēnākos skrējējus, nepatērējot pārāk daudz enerģijas. 1. km: 3:45min. Kopumā labs ritms. Mērķis bija noskriet kā kiborgam visu distanci pilnīgi vienmērīgi. 2. km: 3:39min. Ja noņem startā pazaudēto laiku, tad pat sanāk nedaudz lēnāk kā 1. km, bet kopumā liekas skrienams temps. Protams, kā jau parasti, nākas apdzīt vairākus skrējējus, kas hroniski vienmēr sāk daudz par ātru un ir sākumā man priekšā: vienalga, vai skrienu pusmaratonu vai 5 km. Priekšā 180 grādu pagrieziens. Biju jau mājās izstrādājis labāko taktiku, kā šo vietu izskriet. Veiksmīgi arī realizēju visas reizes. Tālāk ieraugu 3. km atzīmi. Domāju ieraudzīt laiku ap 11:00-11:10min. Ieraudzīju 11:30min. Brr! Nu murgs kaut kāds. Uzticība tām km atzīmēm zuda. 4. km atzīmi pat vairs neskatījos. Savukārt, 5. km atzīme bija gandrīz blakus 4,774. km atzīmei. Sapratu, ka uz tām atzīmēm paļauties galīgi nevar, un, lai neko nesarežģītu, piefiksēšu savu laiku tikai pēc katra apļa veikšanas. 1. aplis noskriets 19:23min. Tātad iet uz rezultātu 1:17:20 finišā.

2. aplis.

2. apļa sākumā noķeru grupiņu ar pāris skrējējiem. Vismaz vienu km skrienam kopā. Taisnajā gabalā redzu, ka ļoti tālu priekšā ir Guncha. Bet tālāk tukšums. Bet nekas nav mūžīgs. Viens skrējējs (kā izrādījās, tad no 10.55km distances) sāka atrauties. Es tomēr pārāk tālu centos neatpalikt, bet nu grupiņa pašķīda. Pie 4. km atzīmes apdzinu 1. atpalicēju. Bet kopumā 2. aplis man patika vislabāk no visiem: patukša trase, var skriet pa taisnākajām trajektorijām savā ritmā. 2. aplis 19:14min jeb 9s ātrāk par 1. apli. Matemātika vienkārša: noskriet distances otro daļu tāpat, sanāktu 1:17:14h. Jau sāku apsvērt iespēju izskriet zem 1:17h.

3. aplis.

Diemžēl 3. aplis manas ambīcijas piezemēja. Biju ieplānojis 3. apļa sākumā savu vienīgo želeju iebāzt mutē. Jutu, ka rokas īsti nav uzsilušas, pirkstus grūti pakustināt, kaut mugura jau nedaudz slapja, un pats jau tā kā nedaudz iesvīdis. Parasti sacensībās man cimdi nav vajadzīgi pat pie 0C, bet šoreiz kaut kā būtu noderējis… Tad nu ar to želeju nekā.

Pamazām jau sāku apdzīt dažus atpalicējus. Skrienot reversajā posmā mani pārņēma šausmas. Pretējā josla visa pilna ar skrējējiem, kuri man pēc laika būs jāapdzen. Skatos, līderis skrien gandrīz vai pa pretējo (tas ir, manējo) pusi, jo gluži vienkārši tai pusē konusiem viss ir aizņemts. Ātri vien pienāca tas brīdis, kad arī man nācās apdzīt kaudzi ar atpalicējiem. Ja pirms starta biju domājis, ka tas būs tāds izklaidējošs pasākums, lai neiemigtu, tad tagad vairs tā nelikās. Trase tik šaura: visi kā siļķes mucā. Man vēl noveicās, ka šaurajā posmā pie 180 grādu pagrieziena veiksmīgi pa ārmalu paskrēju kādam baram garām, bet daļai līderu tur nācās pamocīties, lai izslalomētu cauri pūlim, skatīt video. Bet nu citās vietās tik ļoti nepaveicās. Arī skrējiena ritms tādā veidā tika drusku pabojāts. Pareizāk sakot, dažbrīd īsti nejutu, cik ātri vai lēni es skrienu. Skrienot reversajā posmā atpakaļ, principā lielāko daļu noskrēju pa pretējo joslu, kas bija pilnīgi tukša. Bet tad, kad vajadzēja skriet caur parku, kur tikai knapi 2 saiet blakus, tad gan diez kas nebija… Kā vēlāk izanalizēju, tad kopā sanāca apdzīt ap 547 skrējējiem (aptuveni 327 pusmaratonisti, 187 Nike 10km un 33 Nike 5km), no kuriem liela daļa bija jāapdzen 3. aplī. Paralēli slalomējot caur pūļiem vēl mēģināju kaut kā želeju attaisīt vaļā. Ūdeni ne reizi nepadzēros, bet želeja gan prasījās. Galu galā kaut kā to iepakojumu ar muti attaisīju vaļā un enerģiju dabūju. Vienubrīd jau par konkurentiem biju galīgi piemirsis, bet tad pamanīju, ka man priekšā diezgan netālu ir viens skrējējs zilajā kreklā, kas gan ir mans konkurents nevis atpalicējs (pagāja vismaz kādi 3 km, kamēr galu galā noķēru). Tad nu 3. apli noskrēju 19:36 jeb 22s lēnāk kā 2. apli. Kaut ko pazaudēju uz atpalicēju rēķina, bet nu, ko tur liegties, sāku pamazām noplīst…

4. aplis.

Sapratu, ka pēdējais aplis jānoskrien zem 19:50, lai izskrietu zem 1:18h. PB ir jau garantēts. Likās, ka kaut kā jau nu nomocīšu to pēdējo apli. Nevarēju iedomāties, ka viss beigās sanāks tik dramatiski. Ieskrienot 4. aplī, trase palika jūtami tukšāka, jo finišēja Nike skrējiena dalībnieki. Arī vairs neskrēja pa tādām grupām, bet jau bija izretojušies, līdz ar to bija vieglāk apdzīt, nebija vairs tādi sastrēgumi. Puisi zilajā kreklā manīju. Tuvojos, tuvojos. Pamazām. Pašam gan arī bija pasmagi. Galu galā noķēru, apdzinu. Pēc 1. apļa viņš bija 44s priekšā. Likās, ka šis vairs nav mans konkurents. Tā kā esmu treniņos pietiekoši norūdījies uz Siguldas serpentīceļa, tad tas kāpums trasē pie bobsleja trasē man likās smieklīgs. Diemžēl pēdējā aplī man vairs tā tomēr nelikās. Bija pagrūti. Un galu galā puisis zilajā krekliņā tomēr pārāk neatpalika. Un priekšpēdējā kilometrā aizskrēja man garām. Te nu bija! Vairākus kilometrus mocījos, lai panāktu un apdzītu, un beigās šis man paskrien garām. Te negaidīti vēl viens puisis zilajā krekliņā man paskrēja garām, nebiju viņu iepriekš ievērojis! Nespēju turēt līdzi. Kā vēlāk es video redzēju, tad šis man viltīgi bija visu laiku ap 10-40m aizmugurē, lai pēc tam beigās no slēpņa izlīstu. Bet vēl viens psiholoģiskais trieciens bija līderes velosipēda parādīšanās man blakus. Parasti jau man nekas nav pretī nav, ja velosipēds brauc kopā ar mani, bet nu meiteni galīgi negribējās palaist garām.

Finiša taisnē

Finiša taisnē

Pēc brītiņa velosipēdists sāka attālināties. Un tad tas notika! Man paskrēja garām arī pati sieviešu līdere kaut kur pēdējā kilometrā. Nu jau pavisam sašļucis biju. Viss brūk un jūk. Pasmagas kājas. Mokos. Daudz vairs no manis pāri nav palicis. Finiša taisne! Mēģinu. Skrienu, cik vien varu. Pēkšņi nez no kurienes manā priekša uzrodas uzvarētāja lenta. Paspēšu? Būs lemts man kaut pieskarties šai lentai? Nekā. Es zaudēju meitenei varbūt kādu metru (skatīt video zemāk). Nu tik maz pietrūka. Pēc brīža jau pēc finiša līnijas šķērsošanas ieraugu hronometrā 1:17:58. Ir zem 1:18h! Tātad reāli bija 1:17:56 vai 1:17:57h. Pēdējais aplis gan bija vairs tikai 19:47 jeb vēl 11s lēnāks kā iepriekšējais.

Rezultātu ieraudzīšana jeb 5. aplis.

Rezultātos ieraudzīju, ka tomēr pa ātru sapriecājos. Galīgais rezultāts 1:17:58.9. Laikam nedaudz pa vēlu startā nospiedu hronometru, jo nedzirdēju šoreiz nekādu starta šāvienu, komanda bija pa mikrofonu. Tā kā šosejas sacensībās rezultātus apaļo uz augšu līdz sekundei, ja ir kādas desmitdaļas aiz komata, tad sanāk, ka, ja būtu noskrējis 0.15s lēnāk, tad oficiāli nebūtu izskrējis zem 1:18h. 21.097km un 0.15s… Pamatīgi noveicās. Un galu galā meitenei pazaudēju 0.35s, un tās bija īpaši sāpīgas desmitdaļas, jo tad būtu pirmo reizi SL posmos TOP20. Tagad sanāca tikai mans atkārtoti labākais sasniegums: 21 vieta. Treškārt, 0,35s pietrūka, lai 1. reizi SL posmos es būtu apsteidzis pilnīgi visas meitenes. Pietrūka rakstura, tās zaudētās desmitdaļas ir galvā. Domāju, ka 1% no panākumiem skriešanā tomēr slēpjas galvā. Arī nesadalīju spēkus distancē tik labi, cik gribējās. Šoreiz optimizācijas uzdevums nesanāca tik veiksmīgs, bet nu tāpat zem 1:17h nebija variantu izskriet ne pie kādas optimizācijas. Kas tālāk? Tālāk neliela atpūta un jāsāk likt iekšā pamatus nākošajai sezonai. Nākošgad pamainīšu nedaudz šo to savos treniņos.

Joka pēc

DSC_1019

Šo apcerējumu nebija plānots publicēt – savā slimošanas laikā piespiedu brīvprātīgā kārtā sāku plānot 2014.gadu. Es, pretēji Zatleram, zinu, kas es esmu, bet man grūtības dažkārt sagādā jautājums: „Ko tu īsti vēlies?”.

Lasīt tālāk.

Kā vajag finišēt.

Šis ieraksts vairāk tāds manai personīgajai lietošanai – lai es vienmēr, vienmēr atcerētos, ka sacensībās vajag skriet tā, lai finišs būtu nevis atvieglojums, bet gan visu prieku kulminācija! Pārējiem būs interesanti tad, ja patīk skatīties citu cilvēku bildītes.

Ieskats visu manu sacensību finišos vai kādā citā patīkamā momentā, jo skriet vajag tāpēc, ka patīk.

Sākumā es vēl nemācēju skriet sacensībās, tāpēc Rīgas maratona 2011 5km bija forši aptuveni līdz brīdim, kad sākās bruģis.

null

Pēc gada Rīgas maratona 10km gāja jau normālāk – finišs tiešām patika, jo tas čalis, kas mani izsmērēja pa asfaltu, pats pierāva mani kājās, un pēdējos metros izmantoju radušos adrenalīnu.

null

Nike Riga Run jau biju iemācījusies ķert kaifu no finiša.

null

Siguldas pusmaratona desmitniekā tieši finišs bildē netika noķerts, bet aptuveni tikpat atvieglots un priecīgs arī bija.

null

2013.gads iesākās ar Biķernieku pusītes desmitnieku. Laimīga par to, ka trauma netraucēja normāli noskriet.

null

Sieviešu skrējienā apņēmos, ka visiem finišiem jābūt smaidīgiem.
null

Stipro skrējienā paši labākie brīži bija ūdens punkti. Es tiešām nezinu, kā mēs bez tiem būtu tikuši līdz galam.
null

Rīgas maratonā lielākais prieks par to, ka pēc pirmā oficiālā pusmaratona esmu dzīva un spējīga kustēties.
null

Zelta kedā apņēmos vienkārši izpriecāties katrā kilometrā, ko es arī izdarīju.

null

Saulgriežu skrējienā pa Vecrīgu bija forši finišēt, jo apkārt bija atbalstītāji un pasākuma vadītājs.

null

Bruņurupuča skrējienā smiltīs novilktā svītra bija atvieglojums un prieku kulminācija reizē. Man tiešām patika, un man teica, ka esot bijuši skaisti pēdējie metri.
null

Kuldīgas pusmaratona finišā priecājos par to, ka skrējiens bija viegls un notikumiem bagāts.
null

Tallinas maratona pusītē beigās nopriecājos par to, ka aizbēgu no čaļa, kas stāstīja, ka mēs esot startējuši blakus.
null

Valmieras maratona pusītes finišā es priecājos par mammas panākumiem, jo nupat biju viņu satikusi trasē. Vēl nezināju, ka jāpriecājas par savu personīgo rekordu.

null

Tā kā pjedestāls nav mana tipiskā atrašānās vieta, tad, protams, tas brīdis ir pat vēl labāks par pēdējo pīkstošo paklājiņu! Salaspils “Noķer vēju!” skrējiena 10km.
null

Iecavas 2km krosa finišs pienāca pārāk ātri. Apbalvošanā sapratu, ka nav gan pārāk ātri, ir tieši laikā!
null

Siguldas pusmaratons nav īpaši bildēm bagāts, tāpēc šeit kaut kur no desmitnieka skrējiena vidus – lai var redzēt, ka ne jau vienmēr iznāk tēlot saulīti.
null

Redzamu iemeslu dēļ “Uzvaras apļos” arī apbalvošana ir vēl labāka par ar krītu uzvilktās līnijas šķērsošanu, kas tomēr bija visnotaļ priecīga, jo zināju, ka šitais kauss būs mans.
null

Rembates aplis, nepilni 11km. Nu ir vērts skriet to gabalu, ir! Kaut vai tikai tāpēc, lai izbaudītu finiša emocijas.
null

Uz Florenci caur Ņujorku pēc pirmā finiša

Man viss sākās ar nelielu patipināšanu janvāra sākumā, kad sen nebiju skrējis un šķita, ka pieveiktie četri kilometri ir kaut kas varens. Nākamajā dienā, notipinot tādu pašu distanci, likās, ka vareni tomēr būtu noskriet vairāk un, tā kā pāris pusmaratonus bez īpašas sagatavošanās biju notipinājis iepriekšējos gados, likās, ka interesanti būtu gatavoties maratonam. Lasīt tālāk.

Mani pirmie 42,195 km

Iesākot šo rakstīt, es ne vella nezinu, kas tur galā būs. Jo šodien ir sestdiena, bet maratons ir rīt. Lasīt tālāk.